Kas ir šķērssvītra

Uzreiz pateikšu, kas tā nav — šķērssvītra nav rakstzīmes nosaukums. Ne /, ne \, nedz arī | nav šķērssvītra. Jau samērā pasen latviešu rakstu valodas lietotājiem ir izdevies vienoties, ka / nosaukums ir slīpsvītra. Tāpēc ir ļoti nepatīkami ieraudzīt «Microsoft» šķirkli slash command, piemēram, /who, /wiki, kam latviskā atbilsme ir komanda ar šķērssvītru.* Tomēr «Microsoft» saskarņu virkņu tulkojumu meklēšanā var redzēt, ka turienes datoriķi ir konsekvences maniaki un viņiem ir termins forward slash — uz priekšu vērstā slīpsvītra un backslash — atpakaļvērstā slīpsvītra. Taču valodniecībā pilnīgi pietiek ar slash — slīpsvītra.

     Lai gan rakstzīmei \ latviešu rakstu valodā nav nekādu funkciju, tā mums katru dienu rēgojas pirkstu galā uz tastatūras, tāpēc nosaukums ir vajadzīgs arī tai. Ir tikai loģiski, ka arī tā tiek nosaukta par slīpsvītru, piemēram, par atpakaļvērsto slīpsvītru, otrādo slīpsvītru, atsprāklenisko slīpsvītru, vai varbūt kādam vēl kaut kas trāpīgāks ienāks prātā.
     | nosaukums ir cēsūra — neko izgudrot nevajag. Tās funkcija mūsdienu latviešu lietišķajā rakstu valodā ir pārņemta no interneta angļu valodas — tā kalpo par tekstu atdalītāju, kad vienā rindā ir jāsaraksta vairāki patstāvīgi teksti, kur komats vai citas pieturzīmes būtu maldinošas. Nosaukt | par taisnsvītru (pretstatā slīpsvītrai) tāpat šķiet maldinoši — arī horizontālas un slīpas līnijas taču ir taisnas. Vēl par dažiem rakstzīmes | aspektiem esmu jau rakstījusi iepriekš.
     Šķērssvītra ir svītra, kas ir paralēla virsmas platumam vai slīpa pret to. Attiecīgi grafētikā tā ir horizontāla līnija, kas vai nu savieno divas citas līnijas kā lielā burta A vai H vidū, vai šķērso vienu līniju kā mazajā burtā e vai f. Tas ir burta zīmējuma, sākot no rokraksta līdz datorrakstam, apraksta termins gan angliski, gan latviski. 1965. gadā izdotajā grāmatā «Veclatviešu rakstu valoda» Arturs Ozols šādi apraksta, iespējams, pirmo un vienīgo latviešu ligatūru: «Divkāršais t (t. i., tt) sastopams tikai ar šķērssvītru, kas vilkta pār otru komponentu.» 1932. gadā izdotajā grāmatā «Dzīves māksla» Valdemāra Kārkliņa redakcijā plaša nodaļa ir veltīta grafoloģijai, kurā savukārt vispusīgi aplūkotas šķērssvītru rakstības īpatnības. Arī mūsdienu grafologi raksta par šķērssvītrām tieši šajā nozīmē.
     Lai gan «Google» MI to mīlīgi dēvē par krustlīniju, Tezaurs.lv neatzīst, ka mums vispār būtu tāds vārds, savukārt šķērssvītra ir visai populārs latviešu valodas vārds ar stabilām nozīmēm.

* Milzīgs paldies tam labajam cilvēkam, kas uztur Akadterm.lv — lietotājiem nesalīdzināmi draudzīgāku vietni nekā Termini.gov.lv.

Personisks un… personisks

Jaunajā gramatikas grāmatā ir rakstīts, ka mūsdienu latviešu valodā bieži veidojas īpašības vārdu pāri ar piedēkli -isk- un -īg-, kas ir semantiski tuvi, tomēr izsaka dažādas nozīmju nianses. Ar -isk- darinātie īpašības vārdi izsaka atbilstību kādai vispārinātai pazīmei, tam, kas ir raksturīgs ar motivētājvārdu nosauktajai personai, būtnei vai priekšmetam. Savukārt atvasinājumi ar piedēkli -īg- apzīmē no motivētājvārda nozīmes abstrahētu aktīvu īpašību. Aldis Lauzis iksī ir devis skaidrojošu piemēru: «Dzejolis, kas dziļi atklāj autora personību, ir personīgs. Dzejolis, kas ir Jāņa paša rakstīts, ir Jāņa personisks dzejolis.»

     Manā uztverē šī robežšķirtne ir visai netverama. Šķiet, tikpat apjukuši ir bijuši arī Latviešu literārās valodas vārdnīcas sastādītāji, kuri īpašības vārdiem personīgs un personisks ir piešķīruši katram pa trim nozīmēm, kas faktiski pārklājas.
     Jau 1965. gadā izdotajā pašā pirmajā «Latviešu valodas kultūras jautājumu» laidienā Mērija Saule-Sleine secina: «Formas personisks un personīgs tātad jau senāk lietoja un vēl joprojām lieto nediferencēti, turklāt praktiski šo abu formu nozīmju šķiršanai kaut cik liela svara nebūtu. Mūsdienu latviešu literārās valodas attīstības gaita apliecina, ka forma personisks kļuvusi par dominējošu.»
     Tāpat grāmatā «Valodas kultūra teorētiskā skatījumā» (1993) Inta Freimane raksta: «Paronīmi, kam zudusi nozīmes atšķirība, kļūst par variantiem, no kuriem viens ir uzvarējis, bet otrs pamazām zūd. Piemēram, pašreiz ir tendence zust vārdam personīgs, atdodot vietu otram — personisks, to sāk lietot visos gadījumos.»
     Tā kā pašlaik populārākajās latviešu valodas skaidrojošajās vārdnīcās dotās abu formu nozīmes joprojām faktiski pārklājas, katrs autors intuitīvi izvēlas viņaprāt piemērotāko un robeža starp personisks un personīgs turpina kļūt arvien netveramāka.

PS. Tie, kam autoritāte ir Jānis Endzelīns, ziniet: Mērija Saule-Sleine apgalvo, ka viņš ir lietojis tikai īpašības vārdu personisks.

Mums nav ar ko lepoties

Izlasīju aizkustinošu reklāmu «Jums vienmēr būs, pie kā pieturēties grūtā brīdī. Jums vienmēr būs, ar ko lepoties.» un sabēdājos — nu kā var ienākt prātā ne no šā, ne no tā vienkārša teikuma vidū ielikt komatu.

     Jaunajā latviešu valodas gramatikas grāmatā ir apakšnodaļa «Teikuma priekšmeta formālās pazīmes», kurā vesels 1528. paragrāfs ir veltīts teikuma priekšmetam, ko pie pastāvēšanas/nepastāvēšanas nozīmē lietotiem darbības vārdiem būt/nebūt izsaka frazeoloģizēts vārdu savienojums, ko veido vietniekvārds kas kādā locījumā vai apstākļa vārdi kur, kad kopā ar darbības vārdu nenoteiksmē, piemēram, ir ko darīt, nav kurp iet.
     Tāpēc Latviešu valodas aģentūras konsultantēm nav taisnība, ka manā piemērā var arī likt komatu — savulaik to par palīgteikumu savā latviešu interpunkcijas grāmatā ir atzinusi Aina Blinkena, kas turpat arī raksta, ka «līdzšinējā praksē šādas nenoteiksmes konstrukcijas parasti ar komatiem nav atdalītas», tas ir, šis komats ir viņas jaunievedums. Jā, tas būtu palīgteikums, ja būtu virsteikums ar teikuma priekšmetu, piemēram, «Jums vienmēr būs grāmata, pie kā pieturēties grūtā brīdī.», taču, ja šāda lietvārda nav, tas ir vienkāršs teikums, kurā teikuma priekšmeta funkciju pilda konstrukcija pie kā pieturēties. Turklāt abi teikumi atšķiras pēc satura — ar lietvārdu grāmata ir runa par konkrētu priekšmetu, bet bez tā konstrukcija pie kā pieturēties izsaka plašu, vispārinātu subjektu.
     Šis nav mans pirmais šā temata aplūkošanas mēģinājums — 2017. gada 12. augustā tepat esmu publicējusi nosacītu speciālistu aptauju, vai ir jāliek komats frāzē «Daudz ko apskatīt un aptaustīt». Interesanti, ka, lai gan jaunā gramatikas grāmata tolaik ir iznākusi jau pirms kādiem četriem gadiem, neviens no mums, ieskaitot Latviešu valodas aģentūras konsultantes, uz to neatsaucas. Par sevi varu pateikt — man tās grāmatas vienkārši vēl nebija. Tas par ātrumu, ar kādu mēs spējam atgriezties normālās sliedēs.

Confidential, confidentiality

Tulkojošās vārdnīcas šiem vārdiem parasti piedāvā diezgan šauru atbilsmi: confidential — ‘konfidenciāls, slepens’, confidentiality — ‘konfidencialitāte’. Tikai atsevišķu vārdkopu tulkojumos Termini.gov.lv atklājas citas šo vārdu nozīmes, kā arī tendence izmantot svešvārda latviskās atbilsmes. Tālākie piemēri ir gan no turienes, gan no manas tulkošanas prakses.

diskrēts, nepublisks
Confidential account name dažkārt ir nevis ‘konfidenciāls konta nosaukums’, bet gan ‘diskrēts konta nosaukums’, proti, tāds, kas neatklāj konta īpašnieka identitāti, vai arī citā kontekstā tas var būt ‘ierobežoti redzams nosaukums’ (piemēram, redzams tikai lietotājam vai administratoram). Tāpat confidential counselling var nozīmēt ‘anonīmu konsultēšanu’ vai ‘diskrētu konsultēšanu’, kur uzsvars likts uz klienta privātuma ievērošanu, nevis informācijas slepenību, taču citkārt šīs vārdkopas robeža ar confidential relationship var būt izplūdusi un tā var nozīmēt ‘uz uzticēšanos balstītu konsultēšanu’. Savukārt confidential address (piemēram, vardarbības upuriem paredzēts pastkastītes pakalpojums) tulkojams ar ‘slēpta adrese’ vai ‘nepubliska adrese’ — adrese, kas nav pieejama plašākai sabiedrībai.

neizpaužams
Confidentiality clause tiesību aktos un līgumos ir ‘neizpaušanas noteikums’ vai ‘informācijas neizpaušanas atruna’. Termini.gov.lv confidential data atbilsmēm ‘konfidenciāli dati’ un ‘konfidenciālie dati’ līdzās ir arī variants ‘neizpaužami dati’, bet confidentiality of data atbilsmes ir ‘datu neizpaužamība’ un ‘datu konfidencialitāte’. Savukārt access to confidential data vienīgā atbilsme turpat ir ‘pieeja neizpaužamiem datiem’ (pareizi būtu piekļuve), disclosure of confidential information — ‘neizpaužamu ziņu izpaušana’, principle of confidential treatment of information — ‘informācijas neizpaušanas princips’ un physical and logical protection of confidential data — ‘neizpaužamu datu fiziska un loģiska aizsardzība’ (tā kā tas ir termins, lai apzīmētu noteiktu jēdzienu kā tipu (sastatījumā ar citiem noteiktiem jēdzieniem vai pretstatījumā tiem), pareizi būtu lietot noteiktās galotnes — fiziskā un loģiskā aizsardzība).

noslēpums
Termini.gov.lv medical confidentiality atbilsmes ir ‘ārsta noslēpums’ un ‘medicīniskā konfidencialitāte’, bet commercial confidentiality vienīgā atbilsme ir ‘komercnoslēpums’, confidentiality of correspondence — ‘korespondences noslēpums’ (pareizi būtu sarakstes noslēpums), confidentiality of deposits — ‘noguldījumu noslēpums’, commercial and industrial confidentiality — ‘uzņēmējdarbības un rūpniecisks noslēpums’ (pareizi būtu uzņēmējdarbības un ražošanas noslēpums vai rūpnieciskais noslēpums ar noteikto galotni iepriekš minēto terminu darināšanas apsvērumu dēļ). Maintain confidentiality — lai gan tiesību aktos bieži ir sastopama vārdkopa ‘ievērot konfidencialitāti’, tikpat bieži ir sastopamas arī nozīmes ‘glabāt noslēpumā’ vai ‘turēt noslēpumā’.

uzticēšanās
Confidential relationship ir ‘uz uzticēšanos balstītas attiecības’ (piemēram, starp ārstu un pacientu vai advokātu un klientu). Šeit ir uzsvars nevis uz noslēpumu glabāšanu, bet gan uz uzticēšanās principu. Termini.gov.lv confidential transaction atbilsme ir ‘uzticības operācija’, taču pareizi būtu uz uzticēšanos balstīts darījums, jo šeit ir runa par finansiālu vai juridisku darījumu, kas notiek starp pusēm, kuras savstarpēji uzticas, nevis par tehnisku darbību.

Kā redzams, confidential aptver plašu nozīmju loku, sākot no noslēpumu glabāšanas līdz diskrētai rīcībai un uzticēšanās pilnām attiecībām. Tik plašu, ka man jau gribējās pievienot tēmturi «tulkotāja viltusdraugi».

Jaunvārdi Eduarda Ozoliņa Vāciski–latviskā vārdnīcā

Tālāk esmu izkonspektējusi Ojāra Buša rakstu «Eduarda Ozoliņa «Vāciski–latviskā vārdnīcā» iekļautie Jāņa Endzelīna un citu autoru jaunvārdi», kas publicēts Latviešu valodas institūta žurnāla «Linguistica Lettica» 2000. gadā izdotajā 7. numurā. Kā jau norādījis pats raksta autors, «neieviesušos jaunvārdus varbūt būtu vērts laiku pa laikam pārlūkot valodas bagātināšanas nolūkos, jo dažs labs vai patiesībā pat itin daudzi no šiem vārdiem varētu pietiekami organiski iekļauties arī mūsdienu latviešu valodas sistēmā.»

Ojārs Bušs: «Šī vārdnīca ir ūnikāla ar to, ka tajā ir marķēti gan jaunvārdi vispār, gan tieši J. Endzelīna jaunvārdi, līdz ar to šo materiālu var apzināt un analizēt.» Jaunvārdi ir apzīmēti ar zvaigznīti, piemēram, die Tantieme — tantjēma, atalga*, J. Endzelīna piedāvātie vārdi vēl īpaši marķēti ar zvaigznīti un burtu E., piemēram, die Markthalle — tirgus nojume (talpa* E.).
     Latviešu valodas sistēmā tā arī nav iekļāvušies, piemēram, vārdi lidenis (lidmašīna) un bezsamanīgs — bewusstlos. Savulaik jaunvārdi bija arī mūsdienu latviešu valodā vairs nelietojamie svešvārdi, piemēram, eksāminands — der Examinand, hairētiķis — der Ketzer, hairezija — die Ketzerei.
     Altertümlich — senāds, senatnīgs, senisks, senīgs.
     No aptuveni 85 vārdnīcā iekļautajiem J. Endzelīna piedāvātajiem jaunvārdiem mūsdienu latviešu valodā stabili tiek lietoti kādi 15, piemēram, dotumi, iznirelis, jutoņa, stirnāzis, klātiene, filozofijas termins ira. Trīs no šiem 15 jaunvārdiem darināti ar izskaņu -ība (izcilība, labestība, kādība), divi — ar izskaņu -(e)klis (skuveklis, šķirklis). Aptuveni 65 no jaunvārdiem, kas E. Ozoliņa vārdnīcā marķēti ar * E., tā arī nav ieviesušies, piemēram, norisenis — darbības vārds; jūksme — die Manier, ieradums, paņēmiens, veids; aizstāklis — der Lückenbüßer, izpalīgs, arī surogāts.
     Vārdnīcā ir aptuveno 240 citu autoru jaunvārdu. No tiem mūsdienu latviešu valodā lieto ap 90 vārdu, piemēram, aizbāznis, kopaina, rūpals, uzsvārcis, stieple, tepe, secība, skadrums, vispārība, kārtula, saldkāre. Savukārt no aptuveni 150 laika pārbaudi neizturējušajiem citu autoru jaunvārdiem var minēt strūklene — strūklaka; atlēktne — das Sprungbrett, lecamais dēlis (mūsdienās — tramplīns); pulksteņnieks — der Urmacher, pulksteņu taisītājs; aizlaidnis — der Schieber, aizbīdnis; veiklinieks — burvju mākslinieks; čukstis — suflieris; mēmis — statists (taču šķietamais antonīms balsonis piedāvāts nevis ar nozīmi ‘solists’, bet gan ‘kamertonis’).
     Pārlūkojot visus šajā vārdnīcā atrodamos neieviesušos jaunvārdus no vārdveidošanas jeb vārddarināšanas viedokļa, var izdalīt divas nelielas grupiņas, kas tā arī palikušas pilnīgi nepieņemtas, nespējot deleģēt nevienu vārdu mūsdienu latviešu valodai. Pirmajā no tām ietilpst jaunvārdi, kuros kaut kādā veidā izmantoti leišu valodas elementi: dirbtuve — das Atelier, mākslinieka darbnīca; talpa — die Halle, liela zāle; blaivs — nüchtern; vienpilietis — der Mitbürger. Otra latviešu valodas runātāju pilnīgi atraidītā jaunvārdu minigrupiņa sastāv no diviem īpašības vārdiem ar izskaņu -ojs: purpurojs — purpurrot, ‘sarkans kā purpurs’ un sidrabojs — silberweiß, ‘balts kā sidrabs’.
     Starp abām lielajām grupām, t. i., latviešu valodas pieņemtajiem un nepieņemtajiem jaunvārdiem, no vārddarināšanas viedokļa nav radikālu atšķirību (izņemot atvasinājumus ar -ojs). Var secināt, ka vārddarināšanas formanta izvēlei nav bijusi būtiska nozīme jaunvārda dzīvotspējas noteikšanā. Cita starpā par to liecina vārdu pāri, ko veido analoģiski darināti un arī fonētiski ļoti tuvi jaunvārdi, no kuriem ieviesies tomēr tikai viens, piemēram, sauklis < saukt un jauklis < jaukt: sauklis (ar nozīmi ‘lozungs’) ir kļuvis par itin bieži lietotu vārdu, turpretī vārdam jauklis paredzētajā nozīmē tagad lieto citu atvasinājumu — jauktenis.
     Valodas nepieņemto jaunvārdu vidū visbiežāk sastopami nevis īpatnējākie darinājumi, bet vārdi, kas veidoti, izmantojot valodā visproduktīvākos formantus, piemēram, piedēkli -īb-: neizšķirtība — die Unentschiedenheit, nepeļamība — die Untadelhaftigkeit, nevietība — die Ungehörigkeit, nelīdzība — die Unähnlichkeit, sprindzība — die Spannung, karalība — das Königtum, māsība — die Schwesterschaft, māklība — die Gelehrsamkeit, režģība — die Kompliziertheit. Jaunvārda liktenī galvenā nozīme acīmredzot ir nevis šī vārda lingvistiskajai kvalitātei, bet gan dažādiem psiholoģiskiem faktoriem un arī nejaušībām.
     Vēl daži piemēri no J. Endzelīna darinājumiem: brīvgaris — brīvdomātājs, kūdīgs — aufwieglerisch, notāle — der Hintergrund, sekns — konsekvents (un seknība — konsekvence), nosimte — procents. Un no citu autoru veidojumiem: atlēkme — atavisms, celtuvis — lifts, diegums — brošūra, divotnis — dublikāts, saldcepis — konditors, piederas — armatūra, vidot — vermitteln, atelpis — trepju laukumiņš.

Oleksija Arestoviča domāšanas un saskarsmes skolas «Apeirons» konstitūcija

Preambula

Ne «būt» mēs mācāmies.
Cilvēkzinības — dziļa kopīga meditācija ar cilvēku par cilvēcisko.
Skolas konstitūcija

0. Materiālists lai neienāk.
1. Esi vienlīdz tāls no visa.
2. Nekur nav jāsteidzas — priekšā ir mūžība.
3. Atpūties pirms nogursi.
4. Nesteidzies šodien darīt to, kas tev vispār nav jādara.
5. Gribi — dari. Negribi — nedari.
6. Cilvēkam dzīvē ir jāizdara trīs lietas:
• jākļūst par to, kas viņu vajā,
• jāmaina vietām savs stils un jēga,
• jādod citiem tas, kas viņam pašam visvairāk vajadzīgs.
7. Kad tev prasa «Kāpēc?» un «Kālab?», atbildi: «Nav kāpēc no nekā.»
8. Dzīvē nekas nav tā, kā patiesībā.
9. Jādzīvo tā, it kā būtu mazliet iedzēris un nekur nesteidzies.
10. Tavs galvenais resurss ir tur, kur ir tavas galvenās bailes.
11. Kur sažņaudzas, turp jātraucas.
12. Jo lēnāks temps, jo vairāk garšas. Un pie viena arī jēgas.
13. Ledus as’ras lej.
14. Un, kad tu mani pasauksi, es baidos, tevi nedzirdēšu.
15. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/-%D1%81%D0%B5%D0%B3%D0%BE%D0%B4%D0%BD%D1%8F-10-%D0%BB%D0%B5%D1%82-%D1%88%D0%BA%D0%BE%D0%BB%D0%B5-%D0%B0%D0%BF%D0%B5%D0%B9%D1%80%D0%BE%D0%BD-%D1%8D%D1%82%D0%BE-%D1%84%D0%BE%D1%80%D0%BC%D0%B0%D0%BB%D1%8C%D0%BD%D0%BE-%D1%80%D0%B5%D0%B0%D0%BB%D1%8C%D0%BD%D0%BE-%D0%BE%D0%BD%D0%B0-%D1%81%D1%83%D1%89%D0%B5%D1%81%D1%82%D0%B2%D1%83%D0%B5%D1%82-%D0%BF%D0%BE%D0%B4%D0%BE%D0%BB%D1%8C%D1%88%D0%B5-%D1%80%D0%B0%D0%B4%D0%B8/24668751759428905/

Par elektrotehnikas terminu darināšanu

Tālāk esmu izkonspektējusi Valentīnas Skujiņas rakstu «Terminu modeļi J. Endzelīna caurlūkotajā elektrotehnikas vārdnīcā», kas publicēts Latviešu valodas institūta žurnāla «Linguistica Lettica» 1999. gadā izdotajā 4. numurā. Lai arī tajā ir pieļautas rupjas kļūdas, piemēram, attiecībā uz vārdu caurgaismošana un izgaismošana nozīmi tolaik un tagad, terminu darināšana nepārtraukti turpinās, tāpēc raksts ir ļoti pamācošs no vispārīgo principu viedokļa, kas gan, manuprāt, arī ne vienmēr ir pareizi, piemēram, rīku un ierīču nosaukumu darināšana ar latviskajām darītājvārdu izskaņām.

Par J. Endzelīna jaunvārdiem ir atzīti agrīnība un vēlīnība, dīdzība, nodarbinātība, nodrose, noturība, piekritība, klātiene un projiene, citesme, citveidība, darbietilpība, karstumizturība, sarkankvēle, ziemcietība un daudzi citi.
     Skujiņa aplūko 1939. gadā izdoto Vāciski–latvisko elektrotehnisko vārdnīcu. Lielākā daļa tajā atrodamo terminu ir gluži mūsdienīga: apgaismošana, iedzītnis, rimšana, spiediens, asknaibles, atbalsttapa, borskābe, uztvērējstacija, augstfrekvences krāsns, lieces moments, slodzes raksturojums.
     Lieliskus terminus var atvasināt no darbības vārdiem, pievienojot galotni -e, piemēram, dzese (dzeses virsma), kāpe (virves kāpe), vilce (enkura vilces spēks), nokare (vadu nokare), iedarbe jeb iedirbe (tagad iedarbināšana), ja iedarbina ar roku, atšķirībā no piedzenes (tagad piedziņa), ja iedarbina ar elektrību, arī izklaide (enerģijas izklaide ­— tagad izkliede), piepūle (stieples piepūle ­— tagad spriegojums), nostāde (nostādes instruments), apkure (tagad apsilde), atpilde (tagad izlāde), iededze (iededzes zīme ­— tagad degzīme).
     Retāk atvasinājumiem no darbības vārdiem tiek pievienotas galotnes -is un -a, piemēram, turis, sedzis (‘stikla vāks’), slēdzis; mirdza jeb mirga (mirdzas atpildiņš ­— tagad mirdzizlāde), izdegas (tagad izdedži), atspurga (‘atdalījusies šķiedra’ — sal. atskabarga un spurgala).
     Šādi atvasinātu terminu raksturīga sastāvdaļa ir priedēklis.
     No darbības vārdiem daudzi termini ir atvasināti ar piedēkli -n-, piemēram, vītne, pamatne, celtnis, spraudnis (arī uzspraudnis), izlaidnis (vārpstas izlaidnis), tītnis (stieples tītnis — tagad tinums).

Partner

«Google» skaidrojošā vārdnīca lietvārdam partner dod divas nozīmes: 1) either of a pair of people engaged together in the same activity; 2) either member of a married couple or of an established unmarried couple. Taču reālajā angļu valodā, no kuras tulkoju, tik šauri uz šo vārdu neviens neskatās — partneris ne vienmēr ir cilvēks. Tas atspoguļojas arī Kembridžas vārdnīcā, kur lietvārda partner pirmā nozīme ir definēta ‘a person or organization you are closely involved with in some way’.

     Līdzīgi arī latviešu valodā lietvārdam partneris pirmā nozīme ir ‘cilvēks, kas ko dara (piemēram, dejo, spēlē) pārī ar citu, kopā ar citiem; viens no cilvēkiem, kurus saista kopīga darbība, pasākums’, bet otrā — ‘tas (piemēram, valsts, uzņēmums, persona), ar kuru ir savstarpējas, piemēram, līguma, darījuma, attiecības’.
     Tādējādi, tulkojot latviski delivery partner, technology partner, payment partner, insurance partner, logistics partner un līdzīgas vārdkopas, neviļus rodas sajūta, ka ar vārdu partneris ir par maz — ka tas neļauj uzreiz saprast, ka ir runa par organizāciju, nevis personu. Beigu beigās par visvienkāršāko risinājumu esmu atzinusi samērā reti izmantoto salikteni partneruzņēmums ar variācijām partnerorganizācija, partnerpakalpojums, partnerplatforma un līdzīgām, ja tās iederas kontekstā, lai gan Termini.gov.lv saliktenis partneruzņēmums ir minēts nevis pie partner tulkojumiem, bet gan pie jēdzienu associate un partnership enterprise atbilsmēm.

Vai meklētājroboti mūs nesapratīs?

Jūs jau aptuveni varat iedomāties, cik motivējoši ir saņemt no potenciālā klienta paziņojumu: «Mēs nosaukumus pēdiņās neliekam.» Tā vien gribas atbildēt: «Bet mēs liekam.» Taču es strādāju nevis tāpēc, lai latviešu vidū popularizētu latviešu valodas pareizrakstību, bet gan tāpēc, ka man vajag naudu. Šoreiz iepriekšminētais paziņojums bija papildināts: «Priekšroku dodam vārdam automašīna, nevis automobilis.» Nu un kāpēc? Vai jūs esat tik neprofesionāli, ka nezināt: meklēšanas nolūkiem meklētājprogrammā pilnīgi pietiek ar vārdu automašīna, kas tiešām joprojām ir populārākais vaicājums, SEO virsrakstos un citos metadatu laukos? Tas nav obligāti jāievieš visā saturā vai ražojumu nosaukumos. Es domāju, ka laika gaitā vispār būtu iespējams nomainīt arī latviešu vaicāšanas paradumus, ja autoražotāji lokalizētajās vietnēs izmantotu precīzāku terminoloģiju.

     Vispirms definīcijas.
automašīna — ar iekšdedzes dzinēju darbināms sauszemes transportlīdzeklis (kustībai pa bezsliežu ceļiem)
automašīnists — automātiska vilcienu vadīšanas sistēma, kas daļēji vai pilnīgi veic lokomotīves vadītāja funkcijas

automobilis — bezsliežu pašgājējs sauszemes transportlīdzeklis, kas pārvietojas, izmantojot tajā uzstādīto enerģijas avotu

elektromašīna — mašīna, kuras darbības pamatā ir elektromagnētiskā indukcija
spēkrati — sauszemes bezsliežu rati ar spēkiekārtu vilces spēka radīšanai (piemēram, automobilis, traktors, motocikls)
transportlīdzeklis — iekārta, ierīce, mašīna u. tml. (kā) pārvietošanai

     Tagad — kas vainas automašīnai? Šā salikteņa otrā daļa mašīna (no latīņu machina — ierīce) ir vispārīgs tehnisks jēdziens un var apzīmēt jebkuru mehānisku ierīci, sākot no šujmašīnas līdz pļaujmašīnai. Elektriskos automobiļus sauc par elektromobiļiem, nevis elektromašīnām — ar šo vārdu apzīmē elektromotorus. Automobili vada automobilists, nevis automašīnists, kas nemaz nav cilvēks, bet gan lokomotīves automāts. ISO un CEN standartos, kā arī Eiropas un Latvijas transporta normatīvajos dokumentos (piemēram, Ceļu satiksmes noteikumos, CSDD klasifikācijā) tiek lietots termins automobilis, nekādu automašīnu tur nav.
     Nu un, kā zināms, mums ir arī savs ietilpīgs termins spēkrati, ar ko lieliski var aizstāt tekstos par automobiļiem bieži izmantoto, bet vēl plašāko transportlīdzekli, kas var attiekties arī uz pārvietošanās līdzekļiem pa gaisu vai ūdeni. Piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā darbojas Spēkratu terminoloģijas apakškomisija, Latvijas nacionālajā terminoloģijas portālā attiecīgā terminu kolekcija saucas «Spēkratu teorijas termini», kā arī dažādos Eiropas Savienības institūciju tulkojumos tas tiek konsekventi lietots par vehicle atbilsmi.
     Ir izveidojusies paradoksāla situācija — termini mums ir, bet mēs vairāmies tos lietot ārpus normatīvā konteksta, lai gan neviens mums neliedz arī reklāmās un vietnēs izteikties precīzi un kodolīgi.

Nevairieties no prievārdiem

Kā zināms, es esmu liela prievārdu piekritēja. Man šķiet, ka mēs apzogam paši sevi, atsakoties no tiem. Esmu par to jau sarakstījusi vairākus stāstiņus. Tālāk esmu izkonspektējusi Edītes Hauzenbergas-Šturmas rakstu «Vairīšanās no prepozicionāliem savienojumiem modernajā latviešu valodā», kas publicēts 1963. gadā Zviedrijā izdotajā XI rakstu krājumā «Ceļi». Tajā ir apkopots daudz piemēru, kas uzskatāmi parāda, cik tomēr bezsaturīgas, kļūdainas, maldinošas un nesaprotamas dažkārt mēdz būt tādas konstrukcijas ar izskaustiem prievārdiem, kā arī sniegti paskaidrojumi par valodas normu.

Neatkarīgi no varbūtējas vai konstatējamas kaimiņu valodu ietekmes slieksme uz analītisku saistīšanas veidu sintaksē iekļaujas parastā indoeiropiešu valodu attīstības gaitā, tādēļ jo vairāk pārsteidz pretējā tendence, kas modernajā latviešu valodā arvien noteiktāk vērojama pēdējos gadu desmitos, proti, tendence vēl nesen parastu savienojumu ar prievārdu vietā izteikties ar vienkāršu locījumu bez prievārda, turklāt bieži locījums nebūt nav identisks ar savu vēsturisko priekšgājēju, ko dažkārt vēl paglābusi dainu valoda. Lielākā daļa piemēru ir ņemta no Rietumu rakstiem: pirmkārt, tie autorei ir vairāk pieejami, otrkārt, tiem ir sava nenoliedzama priekšrocība, ka tie gandrīz nemaz nav pakļauti valodas kopēju noteikumiem un korektūrām.

ap

Pēc darbības vārdiem ar priedēkli ap- prievārda ap vietā ar lietvārdu akuzatīvā (ko?) / instrumentālī (ar ko?) par objektu vai vietas apstākli lietots vienkāršs datīvs (kam?): nācēju sagrāba vēlēšanās apmest līkumu vēl citām ēkām Klāns; govis (..) raustījās ragiem apsietajās saitēs Sakse; tanku grāvi kādai pirtij aprakāt, vai? Salna.

ar

Instrumentāļa (ar ko?) vietā ar prievārdu ar lietots instrumentālis bez prievārda (sociatīvā, līdzekļa izteicēja un citās nozīmēs): Kasparam pretī apsēdās māte trim mazām (..) meitenēm R. Liepa; apāvies zeķēm un auklu cieši savilktām kurpēm turpat; Piektais valkāja siksniņu nosietas (..) galošas Sodums; skārdu apsistajā kastē Sarma; visi savu sākuma degsmi aizstājuši sistēmatisku, neatlaidīgu un mērķtiecīgu darbu «Austrālijas Latvietis», 05.11.1951.

līdz

Datīva (kam?) savienojuma vietā ar prievārdu līdz gadās tīrs datīvs: nogrieza zirgu sānceļā, pa kuŗu bija tuvāk mājai Sakse.

no

Ablatīviskā ģenitīva (no kā?) savienojuma ar no vietā:
     1) pēc darbības vārdiem ar priedēkli no- lieto locījumu bez prievārda: zīmīgi vārdi nobira lūpām Veselis; acīm nokrita zvīņas Klāns; arī austrenim grūti noslaucīt mākoņu plaukus debesu palodām V. Pelēcis, «Latvija», 13.10.1951.;
     2) pēc darbības vārdiem ar priedēkli at- lietots datīvs (kam?) bez prievārda: es neatglaužu ausīm zaļo lakatu «Latvija», 17.02.1951.; jumtam atlupušo skārda plāksni A. Upītis; acis mākoņiem atrāvis Klāns; pavēli, ka nedrīkstam rotai atrauties Salna; atrauts literārajam darbam P. Jēgere-Freimane, «Laika» mēnešr., 1956. g. 1. nr.; tie atsvešinātos savai tautai «Laiks», 25.07.1951.; mēs izrāvāmies šim maisam, iekām tas (..) tika aizsiets Mauriņa; Andrievs atšķirts viņu pulkam Rupainis;
     3) pēc darbības vārdiem, kas nozīmē bēgšanu, vairīšanos, glābšanu, slēpšanu u. tml., lietots vai nu ģenitīvs (kā?) bez prievārda saimnieks spēj izvairīties (..) īres likuma «Latvija», 01.02.1950., vai arī datīvs (kam?) bez prievārda: bēgdams šā vīra skatiem Rupainis; lai izbēgtu vasaras karstumam «Laiks», 23.07.1958.; centies to citu acīm slēpt R. Liepa; prata izvairīties mobilizācijai «Nedēļas Apskats», 14.04.1949.; mēs nedrīkstam atsvešināties viens otram «Latvija», 10.09.1955.; Dukāts liesmām izglābis (..) māju «Austrālijas Latvietis», 03.12.1951.; lai paglābtu aizmirstībai tautas dainas turpat, 01.03. 1958.
     Prievārds likvidēts ģenitīva (kā?) savienojumā ar no, kas izsaka cēloni: spirta un brauciena apdulluši Sodums.

Citzemju vietvārdu tulkojamība

latviešu valodā ir daudz lielāka nekā pieņemts uzskatīt. Galvenokārt to nosaka divi faktori: attiecīgos vietvārdus tulko arī citās valodās, turklāt bieži ir īpašvārdiskoti citvalodu sugasvārdi un īpašības vārdi, kam ir tiešas atbilsmes latviešu valodā un kuru pārtulkošana pati par sevi veido noteiktu priekšstatu par objektu. Citādi mums pēc tumsoņu ieviestās Kotdivuāras parauga būtu jāraksta arī Junaitidkingdema. Bet nu konsekvenci tulkošanā/netulkošanā nemeklējiet — tās tur nav vispār. Tālāk ir apkopoti mani novērojumi, kas tad tiek tulkots. Netulkošanas nosacījumi un priekšrocības vispār netiek aplūkotas — tas ir biežāk izmantotais risinājums, kam reklāma nav vajadzīga.

     Daiļliteratūrā un dažkārt publicistikā mākslinieciskos nolūkos var tulkot jebkuru vietvārdu, ja tam ir nozīme, ko var tieši pārtulkot latviski. Taču redaktori un korektori jūs ne vienmēr sapratīs. Piemēram, mani nesaprata — kādā autobiogrāfiskā aprakstā Martha’s Vineyard es speciāli pārtulkoju Martas Vīndārzs, lai iekļautu to latviešu tekstā un uzsvērtu, ka šai amerikānietei tas ir kaut kas ikdienišķs, parasts, turklāt no konteksta ļoti labi varēja saprast, kas ar to domāts, bet kāds redakcijā nesnauda un pārtaisīja to par Martasvinjardu.
     Tiek pilnīgi tulkoti vietvārdi, kam ir konkrēta nozīme, ko var tieši pārtulkot latviski, piemēram, Apvienotā Karaliste, Apvienotie Arābu Emirāti, ASV Mazās Aizjūras Salas, Melnkalne, Ziloņkaula Krasts, Aizkrāces, Ugunszeme. Pēc Lapzemes parauga šajā grupā vajadzētu ietilpt arī Tajzemei. Protams, ir arī neveiksmīgi darinājumi. Par tādu uzskatāma grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» minētā Дике Поле atbilsme Tukšā Stepe. Kā jau iepriekš norādīts, tulkojumam ir jābūt tiešam. Šis apgabals bija mežonīgs un nekontrolēts, nevis neapdzīvots, savukārt vārds stepe apzīmē veģetācijas tipu, nevis teritoriju, tādējādi pēc Mežonīgo Rietumu parauga vēlamais tulkojums ir Mežonīgais Lauks, kas, starp citu, tiek izmantots mēdekļos. Līdzvērtīga atbilsme ir Mežonīgā Āre.
     Tiek tulkota gan vietvārdu īpašvārdiskā daļa, gan nomenklatūras vārds, tas ir, arī viss vietvārds, piemēram, Lieldienu sala, Labās Cerības rags, Adatas rags, Lielais Rūgtais ezers, Nāves jūra, Rūdu kalni, Sāmu sala.
     Tiek tulkoti tā saucamie nomenklatūras vārdi (saliktos vietvārdos ietilpstošie sugasvārdi, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību), piemēram, tuksnesis, jūra, ezers, kalns, ieleja, ieplaka, zemiene: Namiba tuksnesis, Alvoranas jūra, Bodenes ezers, Kuka kalns, Josemitu ieleja, Taimiras ieplaka, Luāras zemiene.
     Kā jau var nojaust, nomenklatūras vārdu ir daudz. Vairākās citvalodu īpašvārdu atveides ieteikumu grāmatiņās pamanīju dīvainu atziņu, ka nav tulkojami nomenklatūras vārdi, kas attiecīgajā vietvārdā neapzīmē objekta kategoriju. Nu kā lai jums to tā saudzīgi pasaka — ja īpašvārdiskotais sugasvārds neapzīmē attiecīgā objekta kategoriju, tas nav nomenklatūras vārds: lūdzu skatīt definīciju iekavās iepriekš. Piemēram, Vīnes Mežs: lai nerastos nekādas aizdomas, ka mežs šeit varētu būt nomenklatūras vārds, īpašvārdiskotais sugasvārds tiek rakstīts ar lielo burtu kā visi īpašvārdi.
     Interesanti, ka, sastādot angļu īpašvārdu atveides ieteikumus, Antonija Ahero nav spējusi izšķirties, vai vārds karaliste ietilpst valsts nosaukumā, vai arī ir nomenklatūras vārds — grāmatas tekstā visi patstāvīgie vārdi nosaukumā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste ir sākti ar lielo burtu, bet tabulā ievietotajos tajos pašos nosaukumos vārds karaliste ir rakstīts ar mazo burtu. Pilnīgi nespēju noticēt, ka varēja rasties doma, ka lokāmais divdabis ietilpst nosaukumā, bet lietvārds, kuru tas paskaidro, — ne.
     Vēl pie nomenklatūras vārdiem ievēroju samērā slimīgu virzienu, ka vairs netiek lietota precizējošā vārdkopa jūras līcis, bet gan tikai līcis, kaut gan līči var būt visdažādākajās ūdenstilpēs. Laikam, lai kāds neiedomājas, ka tā ir, piemēram, Alhesirasas jūra, nevis Alvoranas jūras Alhesirasas līcis. Jums jāturpina čakli strādāt, lai padarītu muļķudrošu arī līci — ja nu kāds tagad domā, ka Alhesirasa ir kaut kāda ūdenstilpe ar vārdā nenosauktu līci. No otras puses, ir jau mums arī sinonīmiski nomenklatūras vārdi rags un zemesrags.
     Tiek tulkoti debespušu nosaukumi, piemēram, Austrumtimora, Rietumsahāra, Dienvidāfrika, Ziemeļkoreja, Austrumu Hadžars, Rietumu Sjerramadre, Dienvidu Buha, Ziemeļu Ledus okeāns. Interesanti, ka Reinholds Putniņš, 1926. gadā aprakstot pirms 65 gadiem iznākušos pirmos latviešu ģeogrāfiskos atlantus, sūkstās, ka agrāk zāle bija zaļāka, proti, debespuses tika nosauktas nevis daudzskaitlī, bet gan vienskaitlī: austrums, rietums, ziemelis. Salikteņus tas nekādi neietekmē, bet būtu bijis Austruma Hadžars un tā tālāk.
     Tiek tulkoti lietvārdi augša un leja, piemēram, Augšnormandija, Augšamūra, Augšaustrija, Lejassaksija, Lejastunguska, Lejaskalifornija, Lejasilēzija, Lejas Girataga, Augšas Bazmaberta.

     Tiek tulkoti prievārdi/priedēkļi, piemēram, priekš, aiz, pie: Aizbaikāls, Aizkarpati, Priekšalpi, Priekškaukāzs, Mēklenburga-Priekšpomerānija, Piedņistera, Frankfurte pie Mainas, Stoka pie Trentas.
     Tiek tulkoti noteiktie īpašības vārdi, piemēram, lielais, mazais, jaunais, vecais, centrālais, svētais: Lielbritānija, Mazais Atlass, Jaunzēlande, Veckastīlija, Centrālāfrikas Republika, Svētās Helēnas, Debesbraukšanas un Tristana da Kuņas Salas. Nezināmu iemeslu dēļ (laikam atkal vainīga tradīcija) mēs great un grand mēdzam tulkot ar lielais, kas tomēr nav pareizi: vajadzēja būt Dižbritānijai (Great Britain) un Dižajai dziļgravai (Grand canyon), turklāt tieši gravai, nevis aizai, kā raksta Valda Aldzere un Antonija Ahero, jo aizas atrodas starp kalniem, bet grava ir jebkurš tekošu ūdeņu izveidots vagveida padziļinājums. Tāpat mūžīgo strīdu, kā tad latviski īpašvārdos ir pareizi jārīkojas ar angļu daudzskaitļa galotni -s, piemēram, pilsētas nosaukumā Grand Rapids — Grandrapidsa, Grandrapidsi, Grandrapida, Grandrapidi vai Latvijas latviešiem viss tas pats, tikai ar e, proti, -repidi —, var vienkārši atrisināt, pārtulkojot visu vietvārdu ar Dižkrāces. Angļvalodīgie taču kaut kā saprot, ka ir domāta pilsēta, nevis īstas krāces. Savukārt tulkošanai ar lielais netrūkst citu vietvārdu, piemēram, Big Rapids.
     Tiek tulkoti krāsu nosaukumi. Pašas daudzkrāsainākās ir jūras, piemēram, Baltā jūra, Dzeltenā jūra, Sarkanā jūra, Melnā jūra, taču ir arī citi pēc krāsas identificēti objekti, piemēram, Zaļā Raga salas, Baltā Nīla, Zilie kalni, Melnā Tašlika.
     Tiek tulkots saiklis un, piemēram, Antigva un Barbuda, Bosnija un Hercegovina, Santome un Prinsipi.

     Ja mēs turpināsim latviski rakstīt visu veidu un sarežģītības līmeņu tekstus, citzemju vietvārdu tulkošana saglabās savu vietu citvalodu īpašvārdu atveidē.

Bij man viena burta dēļ

pāris rindkopu tomēr jāuzraksta. Ievēroju, ka grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» ietekmīgais garīdznieks un domātājs Teofans Prokopovičs (1681–1736) ir nosaukts par Feofanu. Ir jau mums tā fonētiskā atveide un tādas lietas, tomēr jāskatās, no kuras valodas atveidot. Kā zināms, tas bija Prokopoviča pieņemts vārds, un parasti pieņemtus vārdus izvēlas ar kādu jēgu un nozīmi. Vārds Феофан ir grieķu cilmes: tas ir cēlies no Θεοφανής (transliterācija latīņu grafētikā — Theofanēs), kas nozīmē ‘Dieva parādīšanās’ (no theos — Dievs un phaínō — parādīties, spīdēt). Šis vārds tika plaši lietots Bizantijā, pareizticīgo tradīcijā un tiek lietots arī mūsdienu Grieķijā. Tas ir iekļauts grāmatā «Grieķu īpašvārdu atveide latviešu valodā: jaungrieķu valoda», kur tā atveide no sengrieķu valodas ir norādīta Teofans, bet no jaungrieķu valodas — Teofanis.

     Kad vietnē Periodika.lndb.lv pētīju, kā citiem ir gājis ar vārda Teofans atveidi, uzdūros smieklīgam un pamācošam gadījumam ar citu Teofanu — svētbilžu, miniatūru un fresku gleznotāju Teofanu Grieķi (ap 1340–ap 1410), kas parāda, ka pieņemto vārdu akla fonētiskā atveide var sagrozīt pat visvienkāršākos vārdus. 1960. gadā padomijā atzīmēja svētbilžu un fresku gleznotāja Andreja Rubļova 600. dzimšanas dienu, 1966. gadā nāca klajā Andreja Tarkovska mākslas filma par gleznotāju, kā arī darbaļaudis reizumis tika aicināti apceļot «dzimto zemi», piemēram, senatnīgo Novgorodu. Līdz ar to Latvijas presē bija iemesls pieminēt Rubļova skolotāju Teofanu Grieķi, taču, lai gan varētu domāt, ka tolaik partija modri uzraudzīja katru izteiku, viņš tika saukts visdažādākajos vārdos, piemēram, Feofāns Ikoņņiks Grečins, Teofans Greke, Teofāns Greko, Teofans Grieks un Feofans Greks.

Vai latviešu valodā ir vārds «latvijietis»

Nē, nav.
     — Nu kā ta nav — reku virsrakstā tas jau ir uzrakstīts!
     — Šī vārda nav pat principiālajā visēdājā Tezaurs.lv. Latviešu valodas ekspertu komisija divas reizes ir atkāvusies no tā. 2014. gadā komisija pasludināja, ka šim vārdam atbilst vārdkopnosaukumi Latvijas nācija un Latvijas nācijas pārstāvis, lai gan Satversmē nācija ir pieminēta tikai divas reizes — abas reizes tā ir latviešu nācija, toties Satversmē vairākkārt ir pieminēta Latvijas tauta. Savādi, ka Satversmē ir pieminēta latviešu nācija, latviešu vēsturiskās zemes, latviešu tradīcijas un latviešu valoda, bet paši latvieši nav pieminēti nevienu reizi. Savukārt 2019. gadā «Eksperti vienojās, ka piemērotākais apzīmējums arī turpmāk būs vārdkopa Latvijas iedzīvotājs.»
     Dzintra Hirša latvijiešu uzspiešanu pielīdzina ebreju uzspiešanai žīdu vietā.
     — Bet vai tad mums nevajag atbilsmi krievu латвиец?
     — Jāskatās, ko šis vārds nozīmē. Varbūt tāda atbilsme jau ir. Vikivārdnīcā nav gandrīz nekādas informācijas par šo vārdu, bet латвиец nozīme ir dota — житель или уроженец Латвии. Interesanti, ka ne «Google Translate», ne internetā pieejamajā tulkojošajā vārdnīcā nav latviešu atbilsmes atsevišķi vārdam уроженец — tulkojošajā vārdnīcā ir doti gandrīz 40 уроженец savienojumi ar dažādiem vietvārdiem, piemēram, уроженец Валмиеры, ar attiecīgām atbilsmēm, piemēram, valmierietis, bet divi vārdu savienojumi уроженец Москвы un уроженцы Латвии ir tulkoti attiecīgi dzimis Maskavā un Latvijā dzimušie. Уроженец angļu atbilsme ir native — vietējais iedzīvotājs, iezemietis.
     Tajā pašā tulkojošajā vārdnīcā vienīgā латвиец atbilsme ir latvietis, bet vārdam latvietis tur ir divas atbilsmes — латыш un латвиец. Es esmu pārtulkojusi daudz krievu tekstu, kuros ir pieminēti латвийцы. No konteksta vienmēr ir bijis saprotams, ka ir runa par visiem Latvijas iedzīvotājiem vai sabiedrību kopumā, nevis kādu tās daļu, taču man nekad nav bijis pilsoniskās drosmes tulkot латвийцы ar vārdu latvieši, kā norādīts vārdnīcā, lai gan saskaņā ar Vilsona doktrīnu (valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) tas būtu pilnīgi pareizi — Latvijas pilsoņi = latvieši.
     — Stāsta, ka vārdu «latvijietis» ir gribējis ieviest jau Rainis, ka tas nav nekāds okupantu izgudrojums.
     — Jā, grāmatā «Trimdas rakstnieki III» (1947) Antons Rupainis atminas: «(..), ja vispāri par iepazīšanos varētu saukt manu nejaušo satikšanos ar J. Raini 1927. gada pavasarī Rēzeknē. Tad viņš kā Izglītības ministrs bija ieradies atklāt jaunatnes svētkus un negaidīts ienāca skolotāju institūtā. Es aiz godbijības sastingu pie durvīm kā stabs.
     — Kas jūs esiet pēc tautības? — man jautāja Rainis, laikam domādams saņemt atbildē — latgalietis.
     — Latvietis, ministra kungs! — es viņam kareiviski atbildēju.
     — Sakiet labāk — latvijietis — mani pie rokas paņēma sirmais dzejnieks — Visi Latvijas pilsoņi ir latvijieši. (..) Likās, J. Rainis būs tas vīrs, kas ar vārdu latvijieties pārvilks svītru visiem dialektu un valodu strīdiem.
     Bet laikam J. Raiņa jaunajam vārdam nebija daudz piekritēju.»
     Rainis vispār ir daudzu jaunvārdu autors, tāpēc arī par šo nebūtu jābrīnās. Parasti par galveno pierādījumu tiek pievilkts 1929. gada 29. septembrī avīzes «Сегодня» 270. numurā publicētais raksts «Латвiйцы», ko Rainis esot sarakstījis stundu pirms savas nāves (apakšvirsraksts — Послѣдняя статья Райниса, написанная за часъ до кончины поэта), taču «Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu» 1999. gadā izdotajā 4./5./6. numurā publicētajā rakstā «Jānis Rainis-Pliekšāns — dzejnieka nāve, attiecības ar LKP un nacionālajām minoritātēm» Baiba un Indulis Roņi norāda, ka «Raksta autoriem, zinot «Latvijiešu» saturu, tā autorības pierakstīšana Rainim gan nešķiet pārliecinoša. Okupētās Latvijas rainisti nedrīkstēja sniegi patiesas ziņas par Raiņa uzskatiem nacionālo attiecību ziņā. Patiesi dziļš lūzums Raiņa uzskatos minētajā jautājumā notika tieši dzīves pēdējā gadā Palestīnas brauciena iespaidā. (..) Palestīnas ceļojuma laika pieraksti, uzstāšanās, vēlākās intervijas u. c. liek apšaubīt, ka raksts «Latvijieši» piederētu Rainim, vienalga, intervijas vai kādā citā formā.», proti, nav zināms, vai Rainim tolaik joprojām patika vārds latvijieši, bet ir zināms, ka viņš jūsmoja par monoetniskas žīdu valsts izveidi, kā arī laikabiedru atmiņas par Raiņa mūža pēdējo dienu neliecina, ka viņš tādu rakstu būtu rakstījis.

Līkumotā sarkanā līnija jeb Kas ir pielikuma ģenitīvs

Kā zināms, latviešu valodā lietvārdus ģenitīvā lieto ļoti bieži. Tas valodniekiem dod plašas iespējas sistematizēt ģenitīva lietošanas gadījumus visādās grupās, kur ģenitīva lietojums ar citiem lietvārdiem vien ir iedalīts deviņās kategorijās: piederības ģenitīvs (rūpnīcas direktors), īpašības ģenitīvs (goda vīrs), vielas ģenitīvs (rudzu maize), noderības jeb satura ģenitīvs (kafijas tase), subjekta ģenitīvs (bērna attīstība), objekta ģenitīvs (ražas novākšana), pielikuma ģenitīvs (Kalniņa kungs), dalāmais ģenitīvs (pudele piena) un pastiprinājuma ģenitīvs (mūžu mūžos).

     Rakstā «Attieksme pret pielikuma ģenitīvu un tā lietojums latviešu valodā», kas publicēts Latviešu valodas institūta žurnāla «Linguistica Lettica» 2003. gadā izdotajā 12. numurā, Dace Strelēvica norāda, ka: «reizēm tiek kritizēti arī elementi, kas attiecīgajā valodā nebūt nav aizgūti, bet ir tai gluži raksturīgi un dabiski. Parasti tas notiek, ja, piemēram, attiecīgā konstrukcija valodniecības nespeciālistam šķiet neparasta un neloģiska. Tā laika gaitā ne reizi vien latvieši ir izrādījuši neapmierinātību ar pielikuma jeb pasugas ģenitīvu.»
     Arī mana sarkanā līnija starp pieņemamu un nepieņemamu pielikuma ģenitīva lietojumu ir visai līkumota, bet par galveno iemeslu es neuzskatu to, ka latviešu valodniekiem dumja tauta gadījusies — manuprāt, paši valodnieki ne vienmēr saprot, kas tas ir, piemēram, Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā dotā pielikuma ģenitīva definīcija ‘ģenitīvs (parasti īpašvārda ģenitīvs), kas paskaidro tuvāk citu lietvārdu, konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības’ stipri atšķiras no tā, ko par pielikuma ģenitīvu 1923. gadā Latviešu gramatikas otrajā, pārstrādātajā iespiedumā raksta Jānis Endzelīns un Kārlis Mīlenbahs:
     «6) Kā piederuma ģenitīva atvasis uzlūkojams pasugas jeb pielikuma ģenitīvs, p. p. trijgalvu velns = velns, trijgalvis, jeb kas ir trijgalvis, pēc labas tiesas: velns, kas pieder pie trijgalvjiem. Pasugas ģenitīvā nostājas pasuga, kuŗa paskaidro sugas vārdu, no kuŗa pasugas ģenitīvs atkarīgs. Pasugas ģenitīvs latviešu valodā ļoti iecienīts: Bērzu koks, vizbuļa puķe, govs lops, vīveļu sāpes, skauģu ļaudis, nelaiķa māmuliņa, strādnieka meita, gājēja, kalpa cilvēks, kalpa puisis, kalpa meita, gana (arī ganu) puika, bāra (bāru) bērns, nabaga sērdienīte, baŗokļu cūkas, kverpju bērni, kaimiņu saimnieki, deviņgalvju čūska, kvekšu, kurtu suns, meitu zeltenītes, zagļu ļaudis, nelieša, delveŗa, bezgoža zēns, zvēra, velna cilvēks, vārguļa bērns, muļķa zēns. Tā arī pie ģeografiskiem īpašvārdiem: Rīgas pilsēta, Ventas upe, Alpu kalni.»
     Kā redzams, abās definīcijās sakrīt tikai pats galvenais — lietvārds ģenitīvā tuvāk paskaidro citu lietvārdu —, taču Endzelīns un Mīlenbahs ir minējuši daudz vairāk sugasvārdu nekā īpašvārdu ģenitīva piemēru, kā arī tēze «konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības», manuprāt, Endzelīna un Mīlenbaha piemēros atspoguļojas visai nosacīti. Turklāt Endzelīns un Mīlenbahs norāda, ka pielikuma ģenitīvs ir «piederuma ģenitīva atvasis». Man šķiet, ka šis ir galvenais iemesls, kāpēc pielikuma ģenitīva saikne ar piederības ģenitīvu ir dabiska un tendence uztvert pielikuma ģenitīvu piederības ģenitīva nozīmē nemazinās. Turklāt ir veseli slāņi, piemēram, uzvārda pielikuma ģenitīvs, kad vārdu savienojuma piederības ģenitīva saturs ir zudis un tā pastāvēšanu, kā tagad saka, leģitimizē pielikuma ģenitīvs, un jaunā satura lietošana vecajā konstrukcijā, protams, var radīt šaubas, pārpratumus un vēlēšanos kaut ko mainīt.
     Visspilgtākais piemērs ir no piederības ģenitīva tieši izaugušais uzvārdu pielikuma ģenitīvs savienojumā ar priekšvārdu. Grāmatā «Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni» (2003) Ojārs Bušs raksta: «Lejnieku Pēteris bija nevis Pēteris ar uzvārdu Lejnieks, bet gan Pēteris no Lejnieku mājām. Tamlīdzīga personvārda sastāvā mājvārda lietojums ģenitīvā ir gan loģisks, gan gramatiski pamatots, taču līdz ar to izveidojās tradīcija arī uzvārdu rakstīt daudzskaitļa ģenitīvā.» Faktiski uzvārdu daudzskaitļa ģenitīvā kopā ar priekšvārdu vēl joprojām var uzlūkot par piederības ģenitīvu, proti, ka tas apzīmē Pētera dzimtu. Taču, lai to šādi lietotu, ir šausmīgi daudz jāzina par konkrēto personu. Es, piemēram, pie Kupļu dzimtas nepiederu: tas ir šķirtā vīra uzvārds, ko slinkuma dēļ nenomainīju. Ja uzvārdu ģenitīvā uzskata par dzimtas apzīmējumu, tad nav pamata lietot vienskaitļa formas, piemēram, Kaudzītes Matīss. Kad dievturiem, kas pasākuši lietot uzvārda pielikuma ģenitīvu, apjautājos, pēc kāda principa viņi izvēlas, vai uzvārdu likt vienskaitlī vai daudzskaitlī, saņēmu atbildi: «Ja uzvārda pamatvārds ir vīriešu dzimtē, to atveido daudzskaitļa ģenitīvā, ja sieviešu dzimtē — vienskaitļa ģenitīvā. Atkāpes no šīs pieejas pieļaujamas labskanības nolūkā.» Es to neuzskatu par pietiekamu pamatojumu, man šķiet praktiskāk izvairīties no šāda pseidosenatnīguma un palikt pie tā, kas ir — uzvārda aiz vārda, abi vienā locījumā, piemēram, Pēteris Lejnieks. Bet Dūrīšu Juris un tamlīdzīgas asprātības man patīk.
     Un es pilnīgi atbalstu personvārdu vai amata/aroda nosaukumu lietošanu ģenitīvā savienojumā ar uzrunas pieklājības formām kungs, kundze, jaunkundze, lai gan Endzelīns ir atzinis, ka arī kungs Kalniņš vai Kalniņa kungs lietošana ir tikai tradīcijas jautājums, taču pēdējā gadu gaitā ir nostiprinājusies, ko nevar teikt par pirmo.
     Pastāv arī personvārdu pielikuma ģenitīvs vārdu savienojumos ar lietvārdiem tante, onkulis, māte, tēvs un līdzīgiem. Šeit bieži ir vērojama lietojuma nekonsekvence pa dzimtēm: šie lietvārdi ļoti viegli veido salikteņus ar vīriešu dzimtes personvārdiem ģenitīvā, piemēram, Jāņonkulis, bet Mirttante ir tikai nejauks jociņš — parasti šo pielikuma ģenitīvu pieraksta un izrunā atsevišķi no otra lietvārda, piemēram, Mirtas tante, un mēs tikai no konteksta varam noprast, vai ir runa par pašu Mirtu vai par viņas tanti.
     Vispār dažādu salikteņu ar pielikuma ģenitīvu pirmajā daļā ir diezgan daudz, tomēr es to neuzskatu par pielikuma ģenitīva uzvaras gājienu — gluži otrādi, tādi salikteņi tiek veidoti tieši tāpēc, lai nerastos šaubas vai pārpratumi, ka tas varbūt ir piederības ģenitīvs.
     Mana vienīgā dzīvā autoritāte latviešu valodas lietošanas jautājumos Pēteris Ūdris brīdina, lai mēs neiedomājamies, ka dažādu nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, piemēram, biškopības nozare, ir pielikuma ģenitīvs. Viņš uzskata, ka nozaru nosaukumus ģenitīvā nevajag lietot kopā ar vārdu nozare, ja negrasās runāt «par sīkāku/zemāku sazarojumu». Tā neuzskata ne Tezaurs.lv, kur gandrīz visi piemēri šķirklī nozare ir tieši nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Termini.gov.lv, kur no 142 vārdu savienojumu ar nozare šķirkļiem lielākā daļa ir nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Valentīna Skujiņa, kas grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi» raksta, ka: «ģenitīvam (nozares, darbības sfēras apzīmējumam) priekšroka tiek dota iestāžu un to struktūrvienību nosaukumos (..), kā arī savienojumos ar vārdiem nozare, zinātne, vēsture, terminoloģija, konference, seminārs u. tml.», ne es, tāpēc ka saskatu nozīmes atšķirību starp, piemēram, «Pērn Igaunijas biškopībā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas» un «Pērn Igaunijas biškopības nozarē ir notikušas ievērojamas pārmaiņas».
     Iepriekš minētajā rakstā Dace Strelēvica pie pielikuma ģenitīviem pieskaita arī vārdu savienojumus ar nelokāmiem vietvārdiem, piemēram, Po upe. Arī es saprotu šo vārdu savienojumu lietderību — tas ļauj locīt vārdu savienojumu teikumā. Es pat uzreiz varu iedomāties pieņemamus lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīva piemērus — Babītes ezers un Maskavas upe, lai uzreiz būtu skaidrs, ka nav runa par pašām apdzīvotajām vietām, tomēr neredzu jēgu plaši lietot lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīvu, piemēram, Rīgas pilsēta un Ventas upe, ko par pielikuma ģenitīva piemēriem ir izmantojuši jau Endzelīns un Mīlenbahs. Kāpēc nevar vienkārši rakstīt Rīga un Venta, jo vidusmēra latvietim būtu jāzina, ka Rīga ir pilsēta un Venta ir upe, bet ģenitīvu izmantot ar attiecīgo īpašvārdu saistītiem objektiem, piemēram, Rīgas torņi vai Ventas rumba? Kā jums šķiet, vai manis atzītie vārdu savienojumi ir pielikuma vai piederības ģenitīvi kā vecajā gramatikas grāmatā dotais piederības ģenitīva piemērs Daugavas tilti vai jaunajā — Latgales ezeri? Nu lūk! Kas arī bija jāpierāda.

Viss ir daudz vienkāršāk

Ir vairāku veidu lietišķie teksti, piemēram, regulas, likumi un līgumi, kas lielā mērā sastāv no sarakstiem un uzskaitījumiem. Valsts valodas centra jaunās Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatas autori nemitīgi atgādina, ka latviski pārtulkotos tiesību aktos ir jāievēro nevis avota, bet gan latviešu valodas interpunkcija.
     Domuzīme, kols, semikols, komats un pusiekava ir pieturzīmes, ko tipiski lieto teikuma iekšienē, tāpēc parasti nav nekāda pamata aiz tām turpināt tekstu ar lielo burtu. Līdz ar to saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstību pastāv trīs varianti, kā veidot uzskaitījumus: 1) ievadfrāzes beigās liek kolu, uzskaitījuma elementus atdala ar citām iekšteikuma pieturzīmēm, proti, komatu vai semikolu, un beigās liek punktu; 2) ievadfrāzes, numerācijas un uzskaitījuma elementu beigās liek teikuma beigu pieturzīmi punktu (ja izmanto aizzīmes, piktogrammas vai tamlīdzīgus ķiņķēziņus, aiz tiem punktu neliek, pieturzīmes par aizzīmēm neizmanto); 3) ievadfrāzi veido par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, tas ir, nekādu pieturzīmi beigās neliek, un tādējādi, ja arī uzskaitījuma elementi stāstījuma teikumu neveido, nekādu pieturzīmi neliek arī to beigās, taču, ja uzskaitījuma elementi ir stāstījuma teikumi, to beigās liek punktu.
     Lai arī viss ir tieši tik vienkārši, vismaz no Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkcijas» pirmizdevuma laikiem pastāv neatlaidīga vēlme ieviest kādu nevajadzīgu izņēmumu.

«Latviešu interpunkcijas» 1968. gada izdevums

«Latviešu interpunkcijas» 2009. gada izdevums

     Jā, paskaidrojumus šeit var sākt ar lielo burtu, taču kols aiz «Šajā lappusē» ir lieks — šis teksts ir jānoformē par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, piemēram, šādi.

Šajā lappusē
✿ Būs mazais vai nebūs?
✿ Godinās labākos darba devējus
✿ Kas darbā streso visvairāk?
     Mūslaiku tendenču ietekmē es uzskaitījuma elementu priekšā pieliku aizzīmes, bet varēja iztikt bez tām. Attiecīgs piemērs ir visās malās redzamais darba laika pieraksts, kam ne vienmēr uzskaitījuma elementu priekšā ir iekrāsoti kvadrātiņi un atslēgas.
Darba laiks
Pirmdien–piektdien 9–18
Sestdien, svētdien slēgts
     Tādiem būtu jābūt preču aprakstu punktiem un apakšpunktiem.
Šampūns «Saulīte»
     Iedarbība
     • Mitrina un baro matus
     • Atjauno matu struktūru
     • Novērš matu lūšanu
     • Padara matus zīdainākus
     Aktīvās sastāvdaļas
     • Kviešu olbaltumvielas
     • Lakricas ekstrakts
     • Kokosriekstu eļļa
     • Kolagēns
     • Elastīns
     Lietošana
     • Nelielu daudzumu ieklāj mitros matos, saputo un rūpīgi izskalo ar remdenu ūdeni.
     • Piemērots lietošanai ikdienā.
     Jau aprakstīju vienu Valentīnas Skujiņas grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» pieļauto kļūdu piemēru. Diemžēl gadu gaitā viņas rakstītais apaug ar jaunām kļūdām. Laika intervālu pieraksta varianti viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās kā nākamajā attēlā. 2014. gada izdevumā Skujiņas kļūdām — 1) kols katrā apakšpunktā, kur nav nekāda uzskaitījuma, turklāt kols nevajadzīgi atkārtojas, tāpēc ir nepieciešama cita pieturzīme, piemēram, domuzīme, kas aizstāj «piemēram», «proti» vai tamlīdzīgu vārdu, 2) nulles augšrakstā, 3) vienotājdomuzīme nosaukta par domuzīmi, 4) atstarpes abpus slīpsvītrai, kur katrā pusē ir tikai viens elements, — ir pievienots nevajadzīgs numerācijas izcēlums treknrakstā un nevajadzīga nulle pilnā viencipara datuma pierakstā, kā arī atstarpes starp apakšpunktu numerāciju un tai sekojošo tekstu nav vienādas.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 2014. gada izdevums

Īsāku vai garāku laika intervālu var pierakstīt dažādi:
     1) izvērstā veidā — no 2011. gada 21. decembra līdz 2012. gada 5. janvārim veikals atvērts no 9 līdz 18;
     2) izmantojot vienotājdomuzīmi — veikala darba laiks 9–18;
     3) izmantojot slīpsvītru — 2011./2012. gada apkures sezona.
     Savukārt vēstules elementu uzskaitījums viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās pilnīgi atbilstoši latviešu valodas normām — pirms uzskaitījuma bija kols, numerācija nebija nevajadzīgi izcelta treknrakstā —, taču 2014. gada izdevumā tas jau ir kļuvis par neesoša izņēmuma piemēru.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
2014. gada izdevums

Pasludinu jūs par vīnu un sieru

Spēlē «Stulbs un vēl stulbāks» tautu vienmēr uzvar Valsts valodas centrs. Es gaidu, kad mēdekļi pastāstīs par kādu pētījumu, kurā konstatēts, ka viss vidusmēra latvieša vārdu krājums ir 300 citvalodu kalku, kad no apakšas ikdienišķi pieklauvē Valsts valodas centrs ar paziņojumu: «latviešu valodas eksperti lēmuši, ka vārds karavīrs tagad būs arī sieviešu dzimtē — karavīre».

     Tieši cik stulbam ir jābūt, lai nesaprastu, ka, kaut gan lielākajai daļai personu apzīmējumu uz gramatisko dzimti norāda tikai gramatiskas vai derivatīvas pazīmes, ir personu nosaukumi, kuriem dzimtes atšķirības realizējas, apvienojoties vārda morfoloģiskajām pazīmēm ar vārda leksisko nozīmi — dzimtes opozīcija jau ir ietverta vārda leksiskajā nozīmē, bet gramatiski noformēta ar attiecīgām galotnēm. Šādu vārdu nav daudz. Tie ir vārdu pāri, kas apzīmē radniecību, piemēram, tēvs — māte, dēls — meita, brālis — māsa, znots — vedekla, vīrs — sieva.
     Kādām klapēm uz acīm ir jābūt, lai nesaskatītu atšķirību starp dzimti, kas izteikta ar galotni, un dzimti, kas ietverta leksiskajā nozīmē, un vēl vīzdegunīgi kladzinātu, ka, ja tauta pieņēma mērs — mēre un tulks — tulce, gan jau pieņems arī šo.
     Zīmīgi, ka vecās latviešu valodas gramatikas grāmatas autori tikai apraksta faktu, ka pastāv personu nosaukumi, kuru dzimti nosaka ne tikai galotne, bet arī leksiskā nozīme, taču jaunās autoriem jau ir aizdomas, ka Valsts valodas centra tumsoņi neliksies mierā, kamēr nebūs visu pārtaisījuši pēc sava ģīmja un līdzības. Ne velti jaunajā gramatikas grāmatā ir iekļauts tālāk citētais paragrāfs, kam līdzīga nav vecajā gramatikas grāmatā.

663. §.

Īpašu grupu veido personu nosaukumi, kuru leksiskajā nozīmē jau ir ietverta piederība pie viena vai otra dzimuma, piemēram, karavīrs, valstsvīrs, runasvīrs, medicīnas māsa (arī citi šīs profesijas paveidu nosaukumi — virsmāsa, operāciju māsa, diētas māsa, pediatrijas māsa u. tml.), vecmāte. Šiem lietvārdiem ar galotnes maiņu piešķirt citu dzimti nav iespējams, un tas rada neērtības to lietošanā (Pūtele 2005: 75). Profesiju nosaukumus reglamentējošos dokumentos vārdi vecmāte un medicīnas māsa (arī šīs profesijas paveidi) doti tikai sieviešu dzimtes formā (PK 2007).

     Bet kā gan mēs varējām cerēt, ka Valsts valodas centra tumsoņi mēdz ielūkoties gramatikas grāmatā vai ka viņiem piemīt tīri sadzīviska attapība, lai intuitīvi apjēgtu šo vienkāršo patiesību.

Hallo, vēl daži nosacīti eksotiski ēdamaugi!

Sevišķi neveiksmīgs angļu valodas kalks ir kale attiecībā uz lapu kāpostiem, kas pieder pie dārza kāpostiem (Brassica oleracea), jo šim vārdam latviešu valodā jau ir piecas citas ar kāpostiem nekādi nesaistītas nozīmes. Daži rakstītāji tā paša angļu valodas vārda izrunas ietekmē tos dēvē par keiliem, bet arī šim vārdam latviešu valodā jau ir nozīme — kuilis. Vietnē Tezaurs.lv bez kādas avota norādes rakstīts, ka kalē kāposti ir taksons (objektu kopums, kam ir noteiktas kopīgas pazīmes un kas atbilst noteiktai taksonomiskai kategorijai), bet lapu kāposti — kolokācija (bieži sastopams vārdu savienojums bez kopīga nozīmes pārnesuma). Galīgi nav saprotams, kā pie tādām domām vispār varēja nonākt. Savukārt Mārīte Gailīte gluži taisnīgi raksta: «Bulduru Dārzkopības skolas dibinātāja agronoma Pētera Dindoņa grāmatā «Ienesīga sakņkopība», kas izdota Rīgā 1923. gadā, šis augs dēvēts par lapu kāpostiem, un tāpat tas saukts vēl savus deviņdesmit gadus pirms Dindoņa grāmatas iznākšanas, tā ka nav nekāda pamata no šī nosaukuma atkāpties.»

     Biju ļoti izbrīnīta, kad atklāju, ka latviešu valodā lapu biešu (Beta cicla) apzīmēšanai pastāv vārds mangolds — tam pat ir savs šķirklis 1984. gadā izdotajā Latviešu literārās valodas vārdnīcas 5. sējumā, kā arī vietnē Tezaurs.lv, lai gan vietnē Termini.gov.lv ir vēstīts, ka jau 1973. gadā terminologi ir piešķīruši la Beta vulgaris ssp. cicla (L.) Moq. un ru мангольд, листовая свёкла tikai vienu atbilsmi latviešu valodā — lapu biete. Savukārt en mangold ir tulkotāja viltusdraugs, jo tā atbilsme latviešu valodā ir lopbarības biete, bet no vairākiem lapu biešu angliskajiem nosaukumiem, piemēram, chard, spinach beet, silverbeet, angļu–latviešu valodas vārdnīcā ir iekļuvis tikai chard ar vienu vienīgu latviešu valodas atbilsmi mangolds.
     Vietnes Tezaurs.lv šķirklī Illicium verum bez kādas avotu norādes rakstīts, ka tā ir īstā ilīcija, bet turpat ir šķirklis anīsa koks, kur dots paskaidrojums no «Populārās dabas enciklopēdijas», ka tā ir īstā ilīcija. Savukārt vietnē Termini.gov.lv rakstīts, ka Illicium verum ir zvaigžņainais anīss jeb anīskoks. Internetā to dēvē par zvaigžņu anīsu un krievu valodas ietekmē pat par badjanu, kas pat ir iekļuvis vietnē Tezaurs.lv, diemžēl bez zinātniskā nosaukuma, lai varētu saprast, kurš augs ar to ir domāts. Pimpinella anisum jeb Anisum vulgare ir parastais anīss. Illicium anisatum ir japāņu zvaigžņu anīss, ko iekšķīgi nelieto.
     Tāpat kā ASV, arī Latvijā vienmēr ir skaidri zināms, no kuras puses pūš kulinārijas vējš — koriandra (Coriandrum sativum) zaļumiem un sēklām ir atšķirīgi nosaukumi. Amerikāņi lapas pēc spāņu parauga sauc par silantro, latvieši pēc krievu no gruzīniem aizgūtā parauga — par kinzu, bet par koriandru sauc sēklas, lai gan šādam dalījumam nav nekāda cita pamata.
     Ne visi no gruzīniem aizgūtie krievu nosaukumi ir tik dzīvotspējīgi. Piemēram, droši vien no vāciešiem aizgūto estragonu (Artemisia dracunculus) par tarhūnu gandrīz neviens nesauc, taču vietnē Tezaurs.lv ir iekļuvis estragona angliskais nosaukums — taragons.
     Angliskais turnepsis (Brassica rapa var. rapa) ir lauka rācenis, kam ir arī lopbarības šķirnes — tās sauc par lopu rāceņiem.
     Dienvidaustrumāzijā angliskajās ēdienkartēs bieži sastopamais morning glory ir Ipomoea aquatica — ūdens spināti. Te svarīgi pievērst uzmanību, ka pie tīteņu dzimtas pieder arī Ipomoea batatas — batāte, kam ēd pavisam citas daļas un ko nevajadzētu pēc angļu parauga saukāt par saldajiem kartupeļiem, kā arī jaukt ar bumbuļu topinambūru (Helianthus tuberosus).
     Mīkstmiesīgā Latviešu valodas ekspertu komisija nekad nav iebildusi, ka mēs Origanum vulgare dēvējam par oregano, tikai piekodinājusi, lai nerakstām ar garo a — oregāno, kaut gan mums ir pašiem savs latviešu nosaukums — parastā raudene. Toties kumīns (Cuminum cyminum) ir jāraksta ar garo i.
     Pasaule mums cenšas iegalvot, ka itāļu virtuve ir tās augstākais kulinārais sasniegums. Tāpēc mēs sējam pazvērītes, bet ēdam rukolu (Eruca vesicaria, otrs populārs zinātniskais nosaukums Eruca sativa, bet ir vēl), audzējam kabačus, bet ēdam cukīni (Cucurbita pepo var. giraumontia, Cucurbita pepo var. cylindrica), tas ir, kabacīšus, kad tie vēl ir mazi un nav jau izauguši lieli.
     Preču eksotizēšanas nolūkos mums ir parādījušās godži ogas, lai gan tās ir parastās līcijas (Lycium barbarum) ogas. Chenopodium quinoa ir kinoja jeb kinojbalanda. Noslēpumainā čija ir Spānijas salvijas (Salvia hispanica) sēklas. Safrāns ir kaltētas krokusu (Crocus sativus) drīksnas.