Akcelerācija un akcelerātōrs

Droši vien Tezaurs.lv ietekmē, kur ir savākts pilnīgi viss — gan dzīvs, gan nedzīvs —, viens otrs pareizas latviešu valodas lietošanas padomdevējs mēģina iestāstīt, ka svešvārdam akcelerācija ir kaut kāda baigi sarežģīta nozīme, bet akselerators vispār ir no citas operas. Bet tā, protams, nav taisnība.
     Akcelerācija (lat. accelerātiō) — paātrināšanās; kustības maiņa.
     Tas ir šķirklis Latviešu konversācijas vārdnīcas 1. burtnīcā, kas izdota 1927. gadā. Aiz tā seko šķirkļi akcents (lat. accentus), akceptilācija (lat. acceptilātiō), akceptēt (lat. acceptāre), akcesorisks (lat. accēdere, klāt nākt), akcesija (lat. accēssiō), akcidence (lat. accidens), akcidences (lat. accidentia), akcidentālijas (lat. accidentālia) — īsi sakot, latviešu valodā šie vārdi ir aizgūti no latīņu valodas. Tas pats attiecas uz akceleratoru, kura pamatā ir lat. accelerāre (‘paātrināt’), proti, tas ir un paliek latīņu valodas cilmes vārds, lai kādas būtu starpniekvalodas. Tāpēc nepārsteidz, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcas 1. sējumā, kas izdots 1972. gadā, kad latviešu valodnieki acīmredzot vēl prata latīņu valodu, ir šķirkļi akcelerācija un akcelerators, un viss.
     Lai svešvārds akcelerācija kļūtu par specifisku terminu kādā nozarē, ir jāveido vārdkopa, piemēram, fiziskā akcelerācija. Viena pati akcelerācija nekādi nevar nosaukt tieši «paātrinājumu kāda organisma attīstībā».
     Vietnē Periodika.lv apkopotajās publikācijās akcelerators parādās 1925. gadā un izzūd no tām 1986. gadā. Savukārt akselerators turpat parādās arī tai pašā 1925. gadā un turpinās, turpinās… Abi mēdz parādīties nepareizā vārdkopā akceleratora pedālis (pamina) (tas nav pedālis akceleratoram — pats pedālis arī ir akcelerators, ja bez pedāļa pieminēšanas nevar iztikt, tad vēlams akcelerēšanas pedālis). Lai svešvārds akcelerators no jebkāda paātrinātāja pārvērstos par specifisku terminu kādā nozarē, ir jāveido vārdkopa, piemēram, automobiļa (spēkratu) akcelerators.
     Attiecībā uz akceleratoru ir vairāk pamata pastrīdēties nevis par to, vai rakstīt šo vārdu ar c vai s, bet gan par to, vai rakstīt to ar garo vai īso a: akcelerators vai akcelerātors. Es piekrītu Egīlam Skudram, kas raksta, ka «Samākslota šķiet arī viscaur īsu patskaņu rakstība pirms izskaņas -tōrs, piemēram, akumulators, amortizators un visi līdzīgie. Divzilbīgos un trīszilbīgos vārdos pirms izskaņas
-tōrs vaļējās zilbēs (slēgtas zilbes svešvārdos vienmēr ir īsas) tiešām figurē īsi patskaņi, piemēram, datōrs, retōrs, mótōrs, ktitōrs, debitōrs, ekvatōrs, kónditōrs, senatōrs u. c. Taču četr- un vairākzilbīgos vārdos vaļējās zilbes pirms -tōrs tiek izrunātas gari, piemēram, detónātōrs, inkvizītōrs, eksekūtōrs, akumulātōrs, eksperimentātōrs, raciónalizātōrs u. c., bet repróduktōrs, jo zilbe -duk- ir slēgta.»
     Par ō es nemaz nesākšu — skaidrs, ka vajag, lai gan pašreizējā pareizrakstība neatzīst arī to.

Rezervējums

Līdz šim neviens nav iebildis, kad es maksāšanas rezultātu nosaucu par maksājumu, tulkošanas rezultātu — par tulkojumu, paātrināšanas rezultātu — par paātrinājumu vai krāšanas rezultātu — par krājumu, taču atliek man uzrakstīt, ka rezervēšanas rezultāts ir rezervējums, kad viens otrs labotājs tūrisma un saistītajās nozarēs naktis neguļ, lai visus rezervējumus tekstā pārlabotu par… rezervācijām.

     Jaunajā gramatikas grāmatā bez aplinkiem ir rakstīts, ka mūsdienu latviešu valodā ļoti produktīvs ir derivatīvais tips darbības vārda pagātnes celms +
-um- = lietvārds ‘darbības rezultāta nosaukums’. Atvasinājumi nosauc darbības rezultātu (piemēram, blīvējums, griezums), abstraktus jēdzienus ar noteiktu konkrētības pakāpi, kas norāda uz rezultātu (piemēram, sacerējums, pārkāpums), konkrētus priekšmetus, kas tapuši nosauktās darbības rezultātā (piemēram, audums, saldējums), konkrētu kvantitatīvi raksturojamu pazīmi, kuru var izsacīt skaitliskā izteiksmē (piemēram, celmainums, kritums). Jaunajā gramatikas grāmatā katram variantam ir vairāk piemēru, tomēr neviens no tiem nav darināts no svešvārda vai internacionālisma.
     Par vārddarināšanu ar izskaņu -ācija tur nav teikts pilnīgi nekas, bet vecajā gramatikas grāmatā ir īsi pateikts, ka citvalodu cilmes lietvārdi ar paplašināto izskaņu -ācija apzīmē darbību, iedarbību vai to rezultātu u. tml., tomēr daudzo piemēru vidū rezervācijas nav. Savukārt Tezaurs.lv tam neraksturīgā manierē bez kādas atsauces uz avotu apgalvo, ka rezervācija nozīmē ‘darbība, process → rezervēt’. Es teiktu, ka darbības vārda rezervēt darbību un procesu nosauc lietvārds rezervēšana. Jaunā gramatikas grāmata man pilnīgi piekrīt: izskaņa -šana tiek plaši izmantota procesa nosaukumu darināšanā no pirmatnīgiem un sekundāriem darbības vārdiem — to var pievienot jebkura darbības vārda nenoteiksmes celmam.
     Ja pačabina Periodika.lv un Gramatas.lndb.lv elektroniskās lappuses, var uzzināt, ka vārds rezervācija kopš 1922. gada latviešu valodā ir izmantots visās angļu reservation nozīmēs, piemēram, «indiāņu rezervācija», «vācu rezervācijas (ierobežojumi)», «tiesību rezervācija». Par angļu reservation atbilsmēm latviešu valodā ir atzīti: n 1) iebildums; ieruna; without r. — bez ierunām; 2) rezervēšana; 3) amer. rezervēta vieta (viesnīcā, uz kuģa u. tml.); to make a r. — nodrosēt, rezervēt; 4) rezervāts (ASV, Kanādā); 5) jur. tiesību saglabāšana. Pirmā rezervācija ar nozīmi ‘rezervējums’ periodikā parādās 1936. gadā sakarā ar olimpiskajām spēlēm Berlīnē, bet nu tas rakstiņš vispār ir mīlīgs, piemēram, pirmā rindkopa: «27. maijā visu Berlīnes olimpiādē dalību ņemošo valšķu olimpiskie atašeji bija aicināti piedalīties izbraucienā uz Reichssportfeldu un olimpisko sādžu, lai pēc tam, atsevišķā darba sēdē, apspriestu tekošos jautājumus.» Savukārt rezervējums savā vienīgajā rezervēšanas rezultāta nozīmē turpat ir atrodams kopš 1926. gada publikācijām.
     Mums gan ir Valentīnas Skujiņas norādījums, ka rezervēt nozīmē ‘saglabāt krājumā, rezervē, paredzot kaut kam’, bet ‘iepriekšēja rezervējuma’ nianse piemīt vārdam nodrose, turklāt viņa ir paudusi cerību, ka vārdi nodrose, nodrosēt, nodrosēšana un nodrosējums izrādīsies patiesi nepieciešami mūsdienu valodas praksē, tomēr šķiet, ka šīs cerības nekādi nav attaisnojušās. Bet ievērojiet: Valentīna Skujiņa raksta rezervējums, nevis rezervācija.
     Jāsecina, ka vārds rezervācija latviešu valodā ir piektā tapa visiem caurumiem — lai kur šis vārds būtu izmantots, tā vietā ir iespējams lietot precīzāku un piemērotāku apzīmējumu.

Oops, something went wrong

ir vispārīgs kļūdas paziņojums, kas parādās neskaitāmu vietņu un lietotņu saskarnēs. Un gadu desmitiem, kopš vien pastāv lietotājsaskarņu virkņu tulkošana, latviešu tulkotāju parastā reakcija, ieraugot something went wrong, ir «kaut kas nogāja greizi».

     Britu angļu valodā frāzei to go wrong ir četras nozīmes: a) to turn out other than intended; b) to make a mistake; c) (of a machine, etc.) to cease to function properly; d) to go astray morally. Angļu–latviešu vārdnīcā ir norādītas trīs to go wrong atbilsmes: 1) sabojāties; 2) (par pasākumu) neizdoties; 3) pārn. noklīst no ceļa. Kā redzams, vārdnīcā nekā tāda nav, jo iet (arī iziet, noiet) šķībi (arī greizi) ar nozīmi ‘(pa)veikties slikti; (no)risināties kļūmīgi’ ir sarunvalodas frazēma, bet to go wrong nekāda stilistiska nokrāsa nepiemīt. Pārnestā nozīme, kā jau norādīts, attiecas uz morāli.
     Stingri ņemot, latviešu valodā tāda nenoteikta runāšana par something nav pieņemama: būtu skaidri jāpasaka, kas tieši kuro reizi nav sanācis — maksājums, reģistrēšanās, apstiprināšana utt. Bet nu labi, skaidrs, ka lietotnē viens un tas pats uznirstošais paziņojums something went wrong parādīsies visdažādākajās vietās, kur lietotājs būs palaidis kādu procesu, bet tas nebūs izrisinājies līdz galam, tāpēc man vienīgais acīmredzamais pietiekami vispārīgais un neitrālais tulkojums šķiet «Darbība neizdevās».
     darbība — ‘darbošanās, darba process (ierīcēm)’
     izdoties — ‘notikt, noritēt labi, veiksmīgi, tā, kā iecerēts, vēlams (piemēram, par pasākumu)’
     Dažkārt frāzi something went wrong ievada izsauksmes vārds oops! — used to show recognition of a mistake or minor accident, often as part of an apology, ko arī tulkotāji mēdz uztvert par zīmi, ka ir jāķeras pie sarunvalodas. Tulkošanas atmiņās ir redzēti visādi mēģinājumi to pārtulkot, piemēram, ar izsauksmes vārdiem ai! [1) lieto, lai izteiktu prieku, pārsteigumu, izbrīnu, vēlēšanos u. tml.; 2) lieto, lai izteiktu sāpes, bēdas, bailes u. tml.], ak! [1) lieto, lai paustu dažādas jūtas (prieku, sajūsmu, bailes, ciešanas); 2) lieto, lai izteiktu emocionāli intelektuālu attieksmi (piemēram, pārsteigumu, vilšanos, nosodījumu)], hmm [lieto, lai izteiktu, piemēram, izbrīnu, šaubas, pieļāvumu] un tamlīdzīgi.
     Jau rakstīju, un te arī labi redzams, ka gandrīz nav tiešu angļu un latviešu izsauksmes vārdu atbilsmju. Interesanti, ka pat slenga vārdnīcā iekļautā izsauksmes vārda ups nozīme, pēc vārdnīcas sastādītāju domām, nav tāda pati kā oops!: ups — lieto, lai izteiktu (parasti nepatīkamu) pārsteigumu. Es mēdzu izmantot partikulu diemžēl — lieto, lai izteiktu nožēlu: «Diemžēl darbība neizdevās».

Psst! ≠ ts!,

lai gan Angļu–latviešu vārdnīcā ir apgalvots tieši pretējais: psst — ts! (klusu!). Bet nav tāpēc, ka nozīme atšķiras.

     Psst is a sound that someone makes when they want to attract another person’s attention secretly or quietly.
     Izsauksmes vārdus tss! un cst! lieto, lai noklusinātu skaļu runāšanu, kliegšanu vai lai panāktu pilnīgu klusumu. Izsauksmes vārdu kuš! lieto, lai pamudinātu izturēties klusāk vai pilnīgi apklust.
     Lai aicinātu kādu ieklausīties, pievērst (kam) uzmanību, lieto izsauksmes vārdus klau!, paklau! un dzi!

Baltrusa

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir uzskatījusi par savu pienākumu publiski pavēstīt, ka nav atbalstījusi «personas ierosinājumu sākt diskusiju par valsts nosaukuma maiņu latviešu valodā no Baltkrievija uz Baltrutēnija un tās iedzīvotāju nosaukuma maiņu no «baltkrievi» uz «baltrutēņi».» Arī es kā godīgs cilvēks pasaku, ka šoreiz gandrīz piekrītu šai visādā ziņā caurkritušajai komisijai: ko tur diskutēt, Baltkrievija ir jāpārdēvē par Baltrusu un baltkrievi — par baltrusiem, un miers. Par to grāmatas «No aistu vēstures» (1934) priekšvārdā diezgan plaši izsakās Jūlijs Bračs.

«Tālāk, latviešiem ieviesies nepareizi nosaukt par Krieviju seno austrumslavu apdzīvoto zemi Pycь un viņus pašus par krieviem. Ar to krievu nosaukums tiek pārnests uz visām trim austrumslavu tautām (balt„krievi“, maz„krievi“ jeb ukrainieši). Par Krieviju latvieši dēvē to valsti, kas cēlusies no Maskavas un tagad nosaucas Россия. Bet Россия nav tas pats, kas Pycь. Šie vārdi, kaut arī valodnieciski radušies no vienas saknes, apzīmē pavisam dažādas lietas. Senākos laikos par Rusi jeb Rutēniju sauca visu austrumslavu cilšu  z e m i, bet vēlāk galvenā kārtā tikai to daļu, kas bija apvienojusies vienā valstī ar leišiem. Šī vārda mantinieki ir baltie rusi jeb baltrutēņi, kas uzglabājuši to savas zemes nosaukumā:  B e l a r u ś. Tas tā tad cēlies no senā Pycь, nevis no Россия, skan pavisam citādi un pilnīgi nepareizi viņu tulkot par Baltkrieviju. Krievija — Россия ir vēlāko laiku Maskavas  v a l s t s  vārds, kas aptveŗ vienīgi krievus —  d a ļ u  tik no austrumslaviem (arī tagad Padomju Savienībā! Ukraina un Baltruse ir patstāvīgas padomju republikas, šķirtas no Krievijas). Ko vārds „krievi“ sensenos laikos nozīmējis, ir pilnīgi vienalga, svarīgi ir tas, kā to  t a g a d  lieto, svarīga ir skaidrība, lai mēs neaizmiglojam sev acis ar jēdzienu sajaukšanu tur, kur atšķirību ievēro visas (arī pašas slavu) valodas. Krieviski Pycь — Россия, baltrutēniski Ruś — Rasija, poliski Ruś — Rosja, latīniski Ruthenia un Russia — Rossia, vāciski Ruthenien — Rußland, franciski Ruthénie — Russie,  l i e t u v i s k i  G u d i j à  —  R ù s i j a! Nav latviešiem nekādas vajadzības krieviem par īpašu patikšanu šo atšķirību neievērot. (..) Pietiek, ka citas tautas pašas propagandē savas pretenzijas, ne tas jādara mums, latviešiem.»

No sevis tik piemetināšu: 1) tāpat kā ar Sakartvelu, ja jau kaut ko vispār maina, tad latviešu nosaukumus vēlams tuvināt pašnosaukumiem, tāpēc atbalstu nevis rutēņus un Rutēniju, bet gan rusus, baltrusus un Rusu, Baltrusu; 2) ņemot vērā, ka lielākā daļa valstu nosaukumu latviešu valodā ir IV, nevis V deklinācijas lietvārdi, tādiem būtu jābūt arī Rusai un Baltrusai. Uz vārdu Belarusa latviešu vietnēs atsaucas tikai traktora detaļas.

PS. Visiem tiem, kas uzskata, ka nosaukumi krievi un Krievija attiecas nevis uz vienu, bet gan uz trim austrumslāvu tautām un zemēm, un Seno Rusu sauc par krievzemi un Baltrusu — par Baltkrieviju, arī darbiņa ir pilnas rokas: konsekvences dēļ cīnieties par ukraiņu pārdēvēšanu par mazkrieviem un Ukrainas pārsaukšanu par Mazkrieviju, sīkie tumsoņas.

Vira vai virums

Absurdā jaunvārda sakarā mani ieinteresēja jautājums, kāpēc vira, nevis virums, jo, lai arī uzaugu ar «viru, viru putriņu», manā šodienas uztverē viras ir eņģes — kā norāda Konstantīns Karulis, skatīt virināt, proti, virināt ir tās pašas cilmes kā vērt. Darbības vārds virt ar nozīmi ‘vērties’ («Stāv vārtiņi paviruši») ir izzudis, iespējams, skaužot homonīmiju ar virt ‘mutuļot, vārīties’.

     Latviešu etimoloģijas vārdnīcā nav šķirkļu vira un virums. Pēdējais ir minēts šķirklī virt pie atvasinājumiem. Konstantīns Karulis raksta, ka atvasinājumus virējs(-a) un virtuve ir ieteicis Juris Alunāns pēc lietuviešu valodas parauga, un lietvārds virtuve latviešu literārajā valodā iesakņojies tikai XX gadsimta 20. gados. Toties šķirkli ir izpelnījies aizguvums zupa. Konstantīns Karulis raksta, ka vēl līdz pat XIX gadsimta beigām šajā nozīmē lietoja lietvārdu sula — «Zušu sula ar miltu kunkuļiem» (Baltijas pavāru grāmata, 1883).
     Vietnē Tezaurs.lv ir veseli seši homonīmi vira, no kuriem pirmais nozīmē ‘vārīts šķidrs ēdiens, kas iegūts no gaļas, zivju, dārzeņu novārījuma vai labības izstrādājumu novārījuma; zupa’, bet otrais — ‘kustīga savienojuma detaļa, ar ko piestiprina, piemēram, durvis, loga rāmi, vāku, lai tie varētu vērties’. Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir doti tikai šie divi homonīmi, toties ir šķirklis virums, kas tādā pašā veidā pārņemts Tezaurs.lv — ‘tas, kas tiek vārīts, ir izvārīts (parasti ēdiens, arī vira)’. Tomēr domāju, ka virums ir lietošanai vēlamāka vira, nevis kurš katrs izvārīts ēdiens ir virums, jo: 1) virumam atšķirībā no viras nav homonīmu; 2) Latviešu valodas sinonīmu vārdnīca tos atzīst par sinonīmiem — šķirkļu vira un virums tur nav, bet aizguvuma zupa sinonīmi ir vira, virums un strebeklis; 3) virumam ir dots frazeoloģisms (biblisms) par lēcu virumu — ‘par niecīgu atlīdzību, par nelielu materiālu labumu’ (nevienai virai vispār nav frazeoloģismu).

Latviski tā ir Sakartvela

Varētu citēt Aldi Lauzi, bet citēšu Māru Poļakovu: «Lietuviešu valodā nolemts par labu lokāmai atveidei: Sakartvelas, Sakartvelo, Sakartvelui, Sakartvelą u. t. jpr. Arī oriģinālvalodā (kartuli ena) vārds ir lokāms: საქართველო, საქართველოს u. t. jpr. Latviski lokāmi valstu nosaukumi ir sieviešu dzimtē, tātad būtu Sakartvela.»

Jēgpilna un mierpilna salikteņu darināšana

Kāds, līdz šim domāju, ka valodnieks, «Iksā» ierosināja par gada nevārdu pasludināt īpašības vārdu mierpilns — mierīgs vai rāms izsakot gluži to pašu (kas, protams, galīgi tā nav). Dīvainā kārtā tāda pieeja guva atbalstu — tika apšaubīta arī citu salikteņu ar -pilns lietderība. Vietnē Tezaurs.lv ir iekļauti šie salikteņi ar -pilns: baiļpilns, bažpilns, dompilns, gaidpilns, gaviļpilns, godpilns, jēgpilns, kaunpilns, miegpilns, mokpilns, mokupilns, murgpilns, naidpilns, nemierpilns, nepilns, pārpilns, pilnumpilns, priekpilns, puspilns, raižpilns, sniegpilns, spēkpilns, steigpilns, uzpilns, vaidpilns, vējpilns un ziedpilns. Interesanti, ka nemierpilns ir iekļuvis šajā vārdnīcā, bet mierpilns nav.

     Sekānos laikos to nepiemērotība latviešu valodai tika pamatota ar vācu valodas ietekmi, bet pašlaik vācu valodas ietekme uz latviešu valodu turpina samazināties, tāpēc tagad tika mēģināts aiz matiem pievilkt angļu peaceful, kam nav nekāda sakara ar salikteņu darināšanu latviešu valodā.
     Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas grāmatā ir plaša nodaļa par saliktajiem īpašības vārdiem. Tajā ir skaidri pateikts, ka salikteņi ar -kārīgs,
-kārs un -pilns ir latviskas cilmes īpašības vārdi pretstatā saliktajiem īpašības vārdiem, kas radušies citu valodu ietekmē, piemēram, tāpat bieži apkarotajiem saliktajiem krāsu nosaukumiem (debeszils, sniegbalts un tamlīdzīgi). Vārdkopu veidā īpašības vārdi kārs, kārīgs, pilns biedrojas gan ar konkrētas, gan ar abstraktas nozīmes lietvārdiem, bet salikteņi ir izveidojušies galvenokārt no abstraktas nozīmes vārdkopām.
     2013. gadā izdotās Latviešu valodas gramatikas grāmatas autori par to izsakās skopi, tomēr norāda, ka noteiktām vārdkopām ir tendence kļūt par salikteņiem. Vienas no šādām vārdkopām ir lietvārda ģenitīvs ar īpašības vārdu, piemēram, pilns: miera pilns => mierpilns. Šādā saistījumā ģenitīvs izsaka stāvokļa, personas vai parādības vērtējumu. Tāpat jaunajā gramatikas grāmatā ir teikts, ka salikteņu darināšana ir otrs produktīvākais īpašības vārdu darināšanas veids aiz morfoloģiskā paņēmiena. Tā ka būtībā turpinās jēgpilns un mierpilns vārddarināšanas process, kam nevajadzētu pretoties, lai nenoplicinātu latviešu valodu. Salikteņi mierpilns un jēgpilns (vietnē Periodika.lv pirmo reizi atrodami attiecīgi 1923. un 1931. gadā publicētos tekstos) varbūt nav gluži uzskatāmi par jaunvārdiem, tomēr mierpilns biežākai lietošanai noteiktos laikposmos vai jēgpilns biežākai lietošanai noteiktas tematikas tekstos nevajadzētu raisīt vēlmi vispār tikt vaļā no šiem vārdiem — mode nāk un iet, bet veselais saprāts paliek.

Drāma trijos cēlienos «Kas ir Vuluna»

Kad Arestovičs nosauca valsts propagandu par лубок, tērzētavā pajautāja, ko tas nozīmē un sāka kalt rīmes лубок — лобок. Man patiktu dzīvot atbildīgu pieaugušo pasaulē

Prologs

Ir tāds Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmums, kur rakstīts: «Komisija ar balsu vairākumu nolēma ieteikt šādus tējas veidu nosaukumus: 1) no ķīniešu valodas: Oolong – Vulunas tēja (..).» Izvilku no komisijas pamatojumu, kā tā ir nonākusi pie šāda lēmuma:
     «1) «melnā drakona» tējas nosaukums latviski atveidojams atbilstoši tā izrunai ķīniešu valodā, proti, [vulun];
     2) saskaņā ar aptaujāto ķīniešu valodas speciālistu ieteikumiem nosaukums latviešu valodā atveidojams sieviešu dzimtes formā Vulunas tēja;
     3) sieviešu dzimtes formas izvēli pamato fakts, ka šā dzēriena veida nosaukums ir tēja (nevis čajs), tādēļ nav ieteicams tējas šķirnes nosaukums vīriešu dzimtes formā (piemēram, uluns, kā tas reizēm lietots interneta tekstos). Arī vairums kafijas šķirņu nosaukumu latviešu valodā ir sieviešu dzimtes formā (moka, arābika, robusta u. tml.).
     Šāda veida vārdkopnosaukumiem zināmā mērā piemīt īpašvārda funkcija, atšķirībā no līdzīga sastāva salikteņnosaukumiem (Vulunas tēja : vuluntēja). Šā tējas nosaukuma (kuru var arī tulkot kā Drakona tēju / drakontēju) rakstībā ir vērojama līdzība, piemēram, ar Rūķīšu tēju (rūķīštēju) vai Ziemas tēju (ziemastēju). Arī dažu citu pārtikas produktu nosaukumi veidoti kā vārdkopas ar īpašvārda funkciju, piemēram, Svētku cepumi vai Vasaļu desa.»
     Manuprāt, iemesls, kāpēc šī komisija ir saveidojusi tik daudz dzīvotnespējīgu nosaukumu, ka ļaudis apšauba arī tās veikuma saprātīgo daļu un labprāt piedēvē tai visādus humoristiskus jaunvārdus, ir ļoti dīvaina vārddarināšanas principu piemērošana.

I cēliens. Transkripcija
Jā, «nosaukums latviski atveidojams atbilstoši tā izrunai ķīniešu valodā», tikai [vulun] nav izruna ķīniski, bet gan tas, kas sanāk, ja divas no trim tējas veida [wūlóngchá] ķīnzīmēm katru atsevišķi atveido atbilstoši piņjiņa tabulas latviskajai versijai, kura «ataino iespējamās iniciāļu un fināļu kombinācijas, bet neaptver toņus, kas ir tikpat svarīgi pareizai izrunai ķīniešu valodā». Man nav ķīnzīmju fontu, tāpēc izmantoju tējas veida nosaukuma pierakstu piņjiņā [wūlóngchá]. Kā redzams, pati piņjiņa sistēma toņus ietver, un, piemēram, šeit tos var paklausīties.
     Ne visur, kur raksta ar ķīnzīmēm, romanizēšanai izmanto piņjiņa sistēmu, tāpēc [wūlóngchá] angliski mēdz transkribēt gan ar wulong tea, gan ar oolong tea — otrais variants cenšas ņemt vērā nosaukuma izrunu saskaņā ar piņjiņu. Es domāju, ka tas arī ir vienīgais pareizais veids, kā piešķirt nosaukumu citā valodā, proti, kopumā, nevis pa zilbēm izvērtējot nosaukuma izrunu oriģinālvalodā. Plašajās interneta ārēs var paklausīties [wūlóngchá] izrunu — nekas cits bez ūlongčā nesaklausīsies. Tiesa, g nav dzirdams, bet, no otras puses, kā jūs izrunājat [ɒ] un [ŋ] angļu vārdos strong, song, wrong utt., vai varbūt īpašvārda Longailenda transkripcija latviski jūs neapmierina, lai gan arī tā ir pieņemta norma: «Angļu skaņu [ŋ] un skaņu kopu [ŋg] atveido ar ng un [ŋk] — ar nk, balstoties uz ortogrāfisko formu.» Interesanti, ka skaņai [ŋ], ko angliski transkribē ar ng, latviski pliks n atbilst tikai piņjiņa tabulā un ķīniešu personvārdu atveides noteikumos, bet visas citvalodu kongas un sarongas, Singapūra, Bangkoka (kur, starp citu, vispār neietilpst ne zilbe no pilsētas nosaukuma oriģinālvalodā), Tonga utt. dzīvo cepuri kuldamas.

II cēliens. Gramatizācija
Savādi, ka jaunā svešvārda dzimti ir noteikuši aptaujātie ķīniešu valodas speciālisti. Jeļenas Staburovas grāmatā «Ķīniešu personvārdu atveide latviešu valodā» ir teikts: «Vienzilbes un vairākzilbju īpašvārdi, kas piņjiņ transkripcijā beidzas ar līdzskani (iespējamās fināles: -an, -ang, -en, -eng, -in, -ing, -ong,
-un), iekļaujami 1. vai 4. deklinācijā, atbilstoši dzimtei nominatīvā pievienojot galotni -s vai -a: pilsēta Zigong – Dziguna, kalns Taishan – Taišaņs, uzvārds Bing – Bins vai Bina utt.» Kā redzams, dzimte tiek piešķirta atbilstoši entitātes dzimtei latviešu valodā. Nu tad kādā dzimtē ir tas pūķis, kam nomenklatūras vārdu mēs pievienojam tulkotu — tēja? Sanāk no angļu starpniekvalodas atveidotā ūlonga tēja (oolong tea), kas minēta 2004. gadā izdotajā Preses lasītāja svešvārdu vārdnīcā. Man šķiet, ka neviens neiedomātos rakstīt, piemēram, deviņvīrspēkas tēja vai deviņvīrspēka tikai tāpēc, ka lietvārds tēja ir sieviešu dzimtē. Problēma ar sazēlušajiem vīriešu dzimtes uluniem un pueriem ir tieši nomenklatūras vārda tēja nepievienošana, jo bez tā abiem iepriekš minētajiem vārdiem ir pavisam cita nozīme.

III cēliens. Īpašvārdiskums
Šie man šķiet visčaganākie vārdu salāti visā komisijas lēmuma pamatojumā. Pieeja interesanta, bet nav tā, ka nosaukumi bez kādas jēgas no vārdkopām kļūst par salikteņiem un otrādi. Salikteņu un vārdkopu savstarpējās attiecības ir izsmeļoši aprakstījusi Valentīna Skujiņa grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi», kur cita starpā norādīts, ka salikteņa vai vārdkopas veidošana ir viena no vārda nozīmju diferencēšanas iespējām.
     Aplūkotajā gadījumā ir runa par veselu tējas veidu (nevis konkrētu preci vai zīmolu) līdztekus, piemēram, baltajai un melnajai tējai. Baltā tēja nav balta, un melnā tēja ne vienmēr ir melna, kā arī ne visas tējas, kas ir melnas, pieder pie melnās tējas veida — arī šie ir simboliski nosaukumi, taču neviena tējas veida nosaukums līdz šim netika rakstīts ar lielo burtu. Nevaru iedomāties iemeslu, kāpēc no šī principa būtu jāatkāpjas.
     Vēl Valentīna Skujiņa norāda, ka «Termina funkcijā īpašvārds ar nozīmes pārnesumu parasti kļūst par sugasvārdu», proti, arī pueras tēja tajā pašā lēmumā bez šaubīšanās bija jāraksta ar mazo burtu.

Epilogs
Bez vārdiem.

Millenniāļi

Valsts valodas centra Latviešu literārās valodas konsultāciju apkopojumā ir sniegta arī nelāga atbilde uz jautājumu «Kā latviešu valodā atveidojams termins «millennials»?»: «Valsts valodas centrs šo terminu iesaka atveidot kā «tūkstošgades paaudze».» Pirmkārt, man riebjas, ka ir rakstīts «atveidot kā», nevis «atveidot ar». Otrkārt, var lauzt šķēpus par to, vai sazēlušie paaudžu apzīmējumi vispār ir atzīstami par terminiem, bet nu pieņemsim, ka ir. (Termins ir ‘vārds vai vārdu savienojums, kas apzīmē noteiktu jēdzienu (piemēram, kādā zinātnes, tehnikas, mākslas nozarē) un kam ir specializēta nozīme, lietošanas joma’.) Treškārt, domāju, ka vajadzēja vien palikt pie vecā, labā svešvārda millenniāļi, kas darināts saskaņā ar latīņu īpašvārdu atveides noteikumiem. Latviešu konversācijas vārdnīcā ir iekļauti termini millenārijs un millennijs — gadu tūkstotis, baznīcas valodā: tūkstošgadu miera valsts.

     Kā grāmatā «Atbilsmes» ir norādījis Pēteris Ūdris, angļu valodā plaši sastopamos latīnismus ir pieņemts tulkot. Latviešu atbilsmes angļu millenary ir ‘n 1) gadu tūkstotis; 2) tūkstošā gadadiena; II a tūkstošgadu-’ un millennium — ‘1) gadu tūkstotis; 2) pārn. zelta laikmets’. Savukārt saliktenis tūkstošgade nozīmē ‘tūkstoš gadu ilgs laikposms’, tāpēc vārdkoptermins tūkstošgades paaudze aizved ļoti tālu no termina millennial nozīmes ‘a person born between the early 1980s and the late 1990s’, kas ir tikai pārdesmit gadu, un jūs jau zināt, ko es domāju par ģenitīvu pārdaudzumu vārdkopterminos. Tomēr, ja negribas atsieties no tulkošanas, tad būtu jābūt tūkstošgažu mijas paaudze, kas tomēr ir tik gari un aprakstoši, ka galīgi vairs nešķiet termins.
     Gribēju no gramatikas grāmatām iekopēt kaut ko prātīgu par izskaņu -ālis, bet tas neizdevās, jo šādā formā tā tajās nav aplūkota. Vienīgais sagūglējamais piemērs bija paskaidrojums par īpašības vārdu termināls un lietvārdu terminālis.

Lipeklis, augu līme un glutēns

Daudz esmu kritizējusi vietnē Valodaskonsultacijas.lv sniegtos padomus, kā pareizi lietot latviešu valodu, bet diemžēl arī Valsts valodas centra Latviešu literārās valodas konsultāciju apkopojumā kļūdainu atbilžu netrūkst. Piemēram, kāds ir pavaicājis, kā rakstīt pārtikas produktu marķējumā — lipeklis vai glutēns, un publiski saņēmis atbildi, ka «terminu «lipeklis» lieto, runājot par lipekļa daudzumu graudos un attiecinot to uz graudu kvalitāti, savukārt terminu «glutēns» izmanto attiecībā uz olbaltumvielu, kas sastopama graudzālēs un var izraisīt alerģisku reakciju.» Viltīgi, vai ne, — it kā ar vārdiem lipeklis un glutēns neapzīmētu vienu un to pašu ūdenī nešķīstošu olbaltumvielu grupu, kas atrodama graudzāļu dzimtas graudaugos, galvenokārt kviešos un miežos, bet mazākā daudzumā arī rudzos, auzās un to produktos.

     1924. gadā Jēkaba Dravnieka izdotajā pirmajā Angļu–latvju vārdnīcā vārdam gluten ir tikai viena atbilsme — chem. lipeklis. Arī 1995. gadā izdotajā Angļu–latviešu vārdnīcā vārdam gluten ir tikai viena atbilsme — augu līme, kam laika gaitā atkal ir pievienota nozīme lipeklis, bet gluten-free atbilsme turpat ir bezglutēna. Tezaurs.lv un Termini.gov.lv lipekļa un glutēna nozīmi nenošķir — abos resursos šie vārdi ir sinonīmi. Arī periodikā atradu glutēnu izmantotu par lipekļa sinonīmu jau 1896. gada 24. janvāra «Zemkopja» rakstā par lopkopību. Tāpat XX gadsimta sākuma periodikā glutēns ir pieminēts tieši attiecībā uz graudu kvalitāti — tātad tajā nozīmē, kādā konsultanti tagad iesaka izmantot vārdu lipeklis. Tā ka nekāds pamatojums neatradās, kāpēc svešvārds glutēns vispār bija jāievieš.

Anna no «Zaļajiem zelmiņiem»

Krietni izbrīnījos, kad konstatēju, ka Lūsijas Modas Montgomerijas romāns «Anne of Green Gables» latviski saucas «Anna no «Zaļajiem jumtiem»». Var, protams, lauzt šķēpus, vai ir pieņemami meiteni latviski saukt par Annu: «Atveides ziņā problemātiski ir tie angļu neangliskās cilmes īpašvārdi, īpaši personu priekšvārdi, kas ir kļuvuši internacionāli, bet ienākuši latviešu valodā no citām valodām bez saistības ar angļu valodu. Tie ir nostiprinājušies latviešu valodā tādā grafiskajā un fonētiskajā formā, kas ir līdzīga, dažkārt pat identa ar angļu grafisko formu.»

     Tomēr es vairāk saraizējos par jumtiem. Jā, angļu–latviešu valodas vārdnīcā norādītās gable atbilsmes ir arh. 1) frontons; 2) čukurs; (jumta) kore, taču gable definīcija angliski ir ‘the part of a wall that encloses the end of a pitched roof’. Latviski šai definīcijai atbilst zelmiņa definīcija — divslīpju jumta noslēdzošā trīsstūrveida ārsiena virs dzegas; jumtgale; atšķirībā no frontona zelmini neaptver dzegas. Interesanti, ka latviešu–angļu valodas vārdnīcā zelmiņa atbilsmes ir pediment un gable.
     «Zaļie zelmiņi» būtu visādā ziņā precīzāks mājvārds, jo tiktu paturēta arī oriģinālam raksturīgā aliterācija.

Rakstisks, vidisks utt.

Esmu daudz rakstījusi par to, cik ļoti kļūdainus padomus var saņemt it kā specializētajā vietnē Valodaskonsultacijas.lv, taču ir vēl kāds spožs spainītis — Valsts valodas centra Latviešu literārās valodas konsultāciju apkopojums —, no kura līdztekus pilnīgi normāliem ieteikumiem nekritisks lasītājs var pasmelties pilnīgas muļķības.

     Piemēram, kāds ir pajautājis «Kā pareizāk — rakstiska informācija vai rakstveida informācija (informēt rakstiski vai rakstveidā)?» Un saņēmis atbildi, ka pareizāks ir nelokāmais ģenitīvenis rakstveida un attiecīgais apstākļa vārds rakstveidā.
     Rakstveida pārākums pār rakstisks tiek pamatots ar abu vārdu būtībā vienādajām vārdnīcās minētajām definīcijām un rakstveida biežāko sastopamību. Vietnē Termini.gov.lv paskatījos, ka ar to biežāko sastopamību tā ir, kā ir — 52 termini ar rakstisks un 46 ar rakstveida. Tā kā būtiskas atšķirības nav, īsti nesaprotu, kāpēc vispār kāds vārds bija jāatzīst par pareizāku, bet, ja nu ļoti gribas, tad par pareizāku būtu jāatzīst īpašības vārds rakstisks. Esmu jau rakstījusi, ka dzimšu, skaitļu, locījumu, salīdzināmo pakāpju, noteiktības un nenoteiktības dēļ īpašības vārdi ir labāki apzīmētāji nekā ģenitīveņi vai lietvārdi ģenitīvā.
     Pie šādas atziņas ir nonākuši arī Eiropas Savienības iestāžu latvieši. Piemēram, Termini.gov.lv nav atrodams neviens termins ar vidisks, bet Eiropas Interaktīvajā terminoloģijas datubāzē IATE ir 54 tādi termini.

Mākslīgais saprāts

Lai gan termins artificial intelligence oficiāli ir pārtulkots latviski ar mākslīgais intelekts, pagūglēju un konstatēju, ka jēdzienu mākslīgais saprāts izmanto samērā bieži. Es domāju, ka vispār ir jāpāriet uz vārdkopu mākslīgais saprāts, lai mēs vienmēr paturētu prātā, ka tam pagaidām nav gandrīz nevienas saprāta jeb intelekta (no latīņu intellectus ‘saprašana, saprāts’) pazīmes, un tāpēc nopietnāk koncentrētos uz sasniedzamajiem rezultātiem, ka latviski abi vārdi ir definēti samērā līdzīgi un ka tādēļ svešvārds vārdkopterminā nav nepieciešams.

     «Google», kas lielā mērā pats ir mākslīgais saprāts, mākslīgo saprātu definē šādi: «artificial intelligence — the theory and development of computer systems able to perform tasks that normally require human intelligence, such as visual perception, speech recognition, decision-making, and translation between languages».
     Latviski intelekta un saprāta definīcija pēc būtības neatšķiras.
     intelekts — spēja atspoguļot un izzināt priekšmetu un parādību īpašības, savstarpējās attieksmes; spēja, izmantojot izziņas rezultātus, darboties jaunā situācijā
     saprāts — spēja izzināt sakarus starp priekšmetiem, parādībām u. tml., spriest par tiem un atbilstoši izturēties; arī prāts
     Šīs definīcijas ir ņemtas no Tezaurs.lv, kur ir arī interesanta mākslīgā intelekta definīcija.
     mākslīgais intelekts — datorzinātnes nozare, kas pētī tādu uzdevumu risināšanas metožu izstrādāšanu, kam nav efektīvu atrisināšanas algoritmu

Oleksijs Arestovičs. Piektā projekta manifests

Sastāv no divām daļām:

     • problēmas nostādnes;
     • risinājuma priekšlikuma.
     Vispirms. Mums, Ukrainai, ir trīs cieši saistītas pamata problēmas: politiskā un ideoloģiskā sašķeltība, Krievija un modernizācija.
     Sāksim ar sašķeltību.
     Ukrainā savā starpā sacenšas četri galvenie ideoloģiskie poli jeb projekti:
     • eirooptimistiskais,
     • nacionālistiskais,
     • Krievijas,
     • padomju.
     Eirooptimistiskais projekts paredz iestāšanos ES un NATO, kā arī Rietumu liberāldemokrātiskās ideoloģijas pieņemšanu valsts līmenī.
     Nacionālistiskais projekts paredz monoetniskas un monokulturālas valsts izveidi, kas līdzinās Polijai vai citai ES valstij, kā arī labējo Ukrainas ekspansijas ideoloģiju.
     Krievijas projekts paredz vājas, atkarīgas un finlandizētas valsts izveidi, kas nav bīstama, ir piekāpīga, bez ambīcijām, paklausīga un atkarīga no Maskavas.
     Padomju projekts paredz PSRS atjaunošanu kaut kādā ziņā — ekonomisko, militāro un citu veidu savienību.
     Ārēja spiediena ietekmē šie četri projekti hibridizējas un tiecas uz diviem galvenajiem poliem:
     • eirooptimistiskais apvienojas ar nacionālistisko,
     • Krievijas apvienojas ar padomju.
     Tajā pašā laikā tie saglabā savu būtību un atšķirības, piemēram, eirooptimistiskais un nacionālistiskais konfliktē par LGBT tematiku, padomju un Krievijas — par jautājumu, vai Ukrainai ir jāsaglabā neatkarība.
     Visietekmīgākais šeit ir Krievijas projekts, kura galvenā iezīme ir Ukrainas atturēšana no dižu ambīciju ceļa — padarīšana par mūžīgu provinci.
     Diemžēl ļoti daudzi ukraiņi ir piekrituši šādai savas valsts likteņa perspektīvai, kosmosa programmu vietā izvēloties ķiršu dārziņu pie mājas.
     No ģimenes psihoterapijas ir zināms, ka ģimenes var izturēt visus pārbaudījumus, kamēr tām ir vienots kopīgas nākotnes redzējums. Un tās izjūk, pat kad tām ir visu citu veidu labklājība, ja kopīgu nākotni nesaskata.
     Visu četru projektu un divu polu galvenais traģiskais trūkums ir tas, ka katrs no tiem vēlas Nākotni, kurā nav pārējo projektu. Tas ir, paredz to ukraiņu izsvītrošanu no nākotnes un pagātnes (!), kuri tiem personiski nepatīk ideoloģisku iemeslu dēļ.
     Reizi no reizes atbrīvošanās cīņu gaitā šāds lietu stāvoklis mums ir beidzies ar Melno radu un kaimiņu uzkundzēšanos.
     Vienīgā izeja ir integrējošs un vērienīgs Nākotnes projekts, kas ietvers visu četru projektu stiprās puses un būs pievilcīgs visiem Ukrainas pilsoņiem.
     Otra problēma ir Krievija.
     Samērā nesen Krievijas vara pie Maskavas kremļa uzstādīja pieminekli mūsu Volodimiram Dižajam.
     Mēs nekonkurējam ar Krieviju par Krimu vai Donbasu. Mēs konkurējam par Rusas jeb Senās Rusas vēsturisko mantojumu. Bez šī mantojuma mēs esam kaut kas nesaprotams, «… Austroungārijas ģenerālštāba izgudrots», bet viņi — Zelta ordas uluss.
     Mums ar Maskavu ir bībelisks konflikts par pirmdzimtību tāpat kā starp arābiem un žīdiem. Šāda veida konflikti pieder pie tiem, kurus nevar atrisināt. Mēs esam nolemti pastāvīgam konfliktam ar Krieviju, vienalga, vai tā ir autoritāra vai liberāla.
     Nevienā konfliktā nevar uzvarēt aizsardzībā.
     Ir jāuzbrūk, jāsakauj ienaidnieks ar viņa paša ieročiem.
     Rodas jautājums — kuri tad ir rusi?
     Senās Rusas kņazi bija rusi.
     Višneveckis bija Rusas vaivads.
     Hmeļnickis bija Rusas hetmanis.
     Hadjačas līgums paredzēja Rusas kņazistes izveidi.
     Atļaušos atgādināt, ka Rosiju (un šis vārds grieķiski nozīmē Rusu, impēriju) izgudroja Kijivas Mohilas akadēmijas rektors Teofans Prokopovičs.
     Krievijas impērija ir ukraiņu ideja, kuras galvenā jēga ir tiesības uz Rurika dzimtas mantojumu, tiesības vākt kopā zemes.
     Mēs ilgi īstenojām savas ambīcijas mūsu izveidoto Krievijas impērijas un Padomju Savienības formātā. Un tādējādi labprātīgi atdevām tām diženu vēsturi, diženus sasniegumus un savas ambīcijas.
     Ir pienācis laiks tos atgūt.
     Trešā problēma ir modernizācija.
     No aptuveni divsimt valstiskajiem veidojumiem pasaulē tikai 30–35 valstis tiek uzskatītas par modernizētām: Rietumu valstis un Dienvidāzijas «tīģeri».
     Cilvēce piedzīvo straujas pārmaiņas, pietiek paskatīties uz Īlona Maska sasniegumiem, lai saprastu, ka pēc divdesmit gadiem pasaule būs pavisam citāda.
     Norit sestais tehnoloģiskais cikls: robotizācija, mākslīgais saprāts, fundamentālas pārmaiņas ražošanā, inženierzinātnēs, medicīnā, kosmonautikā, enerģētikā.
     Tiek prognozēts šāds sadalījums: nākamajos trīsdesmit–četrdesmit gados jaunajā brīnišķīgajā pasaulē pāries sešas septiņas valstis. Divdesmit–trīsdesmit kļūs par šīs pasaules perifēriju, bet pārējās — par milzīgu mežonīgu lauku ar arhaizācijas elementiem.
     Ukraina cenšas modernizēties kopš XIX gadsimta vidus (Kirila un Metodija brālība). Neizdodas savu ambīciju un impērijas plānu dēļ.
     Līdz ar neatkarību mēs it kā izvēlējāmies jaunu ceļu — Eiropas —, vai arī tiek piedāvāti citi varianti: «baltrusu brīnums», jaunā industrializācija utt.
     Došanās pa Eiropas ceļu mums ir postoša.
     Mūsdienu Eiropa un Ukraina ir pilnīgi atšķirīgas vēsturiskas konstrukcijas.
     Mūsdienu Eiropa ir izveidojusies saskaņā ar Trīsdesmitgadu kara (1618–1648, kā vara, tā ticība) un Pirmā pasaules kara (Vilsona doktrīna: valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) rezultātiem.
     Ukraina ir izveidota kā impērijas sastāvdaļa, tajā ir daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs, kultūra, zemes.
     Ja mēs iesim pa Polijas ceļu, reducējoties līdz monoetniskam sastāvam, mēs beigsim ar operāciju «Visla», tautu pārvietošanu.
     Mums jau ir nogriezti Krima un Donbass.
     Mums Eiropas ceļš uz monoetniskumu ir Ukraina bez austrumu un dienvidu apgabaliem, jauna Rietumukrainas Tautas Republika gar Dņipru bez piekļuves jūrai.
     Mums ir vajadzīgi principiāli citādi modernizācijas ideoloģiskie pamati — integrācijas ideoloģija, vienlaikus tēmējot uz jaunu tehnoloģisko ciklu.
     Ja mēs līdz 2035. gadam to nepaspēsim, mēs paliksim par tālu perifēriju, pat par perifērijas perifēriju.
     Otrā daļa. Problēmas risinājums.
     Piesakām pretenziju uz Rusas mantojumu.
     Pārdēvējam valsti par Rusu-Ukrainu, paziņojam pasaulei, ka esam mantojuši unikālu un senu Eiropas kultūru, kurai ir vismaz 1500 gadu, un ambiciozi īstenojam Nākotnē tās vēsturisko un kultūras jēgu.
     Lai tagad Maskava pamēģina izskaidrot separātistiem un pasaulei, kāpēc tai ir jāšauj uz rusiem un uz kāda pamata Krima tika atņemta rusiem?
     Skaidri nosakām robežu starp rusiem un Krievijas iedzīvotājiem.
     Rusa-Ukraina ļaus eirooptimistiem izvērst ideju par integrāciju ar Rietumiem, nacionālistiem — kopt Svjatoslava Drosmīgā plašo mantojumu un nest Ukrainas karogu pretī jauniem apvāršņiem, padomju ļaudīm tā atkal piešķirs lielas ambīcijas un piederības sajūtu jaunam vērienīgam ģeopolitiskajam projektam, atdos rusu pašidentifikāciju tiem, kas tiecas uz Krieviju.
     Ja visu izdarīt pareizi un prātīgi, notiks ideoloģisko polu integrācija un nācijas saliedēšanās kopīgās Nākotnes labā, kas mums ir vajadzīga kā gaiss.
     Konkrētu problēmu risināšanas paraugs, par piemēru ņemot valodu.
     Vienīgā valsts valoda ir ukraiņu. Krievu un baltrusu valoda tiek atzīta par senās ukraiņu (rusu) valodas atvasinājumiem, un abas tiek brīvi lietotas Rusas-Ukrainas teritorijā (ko, starp citu, garantē arī pašreizējā konstitūcija).
     Taču ar integrācijas projektu vien nepietiek.
     Ierosinu veidot ne tikai jaunu valstiskumu, bet arī jaunu civilizāciju. Esmu to nosaucis par Piekto projektu.
     Jaunās civilizācijas centrālā ideja ir griba — brīvības un ambiciozu pūliņu apvienojums.
     Nākotnes dēļ mēs īstenosim tradicionālos nacionālos arhetipus, sevišķi Aizkrāces Sičas — valsts kā liels radošais centrs: sagādāt vislabākās jaunrades iespējas personai un pilsonim, kas vēlas kopā ar mums piekopt šādu dzīvesveidu.
     Tehnoparku tīkls, zinātne, kultūra, izglītība.
     Multikulturāls projekts: vienotība kultūru daudzveidībā.
     Viena valsts — divas pasaules: vislabākie apstākļi pastorālajiem «ķiršu dārziņa pie mājas» cienītājiem un vislabākie apstākļi tehnokazakiem — izrāviena projekti, tālejošas ekspedīcijas zinātnē, izglītībā, kultūrā un brīva dalība tajā.
     Lūk, tā būs patiesa Rusas — vienas no pasaules pamatkultūrām — atdzimšana.
     Lūk, tas būs brīnums.
     Lūk, tas būs īsts vēsturisks izrāviens.
     — Hei, jaunie Ataturki!
     Jūs visi ieiesit pasaules vēsturē uz visiem laikiem.

2020. gada 8. septembrī

Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/3612277518836302

Priekš kaķiem

Visi, kas ir uzauguši ar Latviešu literārās valodas vārdnīcas padomiņu, ka prievārds priekš četrās nozīmēs lietojams sarunvalodā, bet rakstu valodā tikai vienā — «norāda uz laikposmu, laika momentu, kas tuvojas, kad notiek kāda darbība, norise, eksistē kāds stāvoklis; pirms», ziniet, ka esat cietsirdīgi piemānīti, jo Latviešu literārās valodas gramatikas grāmatā ir rakstīts tieši pretējais:

     «958. §. 1. Prievārds priekš kopā ar pārvaldāmo vārdu apzīmē  v i e t u, kas ir kā  p r i e k š ā, piem., Latviešu valodā vairums prievārdu nostājas  p r i e k š  pārvaldāmā  v ā r d a. Vietas nozīmē prievārdu priekš bieži aizstāj konstrukcija ar lietvārda priekša lokatīvu, piem., Latviešu valodā vairums prievārdu nostājas pārvaldāmā  v ā r d a  p r i e k š ā.
     Vietas nozīmē priekš, liekas, lietots arī tādos gadījumos kā Ieva  p r i e k š  m a n i s  tik salta kā ledus gabals sprēgoņā. Bl. 16, 275.
     Gadījumos, kur locījuma forma viena pati var radīt pārpratumus, dažkārt sastop priekš lietotu kopā ar atkarīgo vārdu arī ar nozīmi, kam  p a r  l a b u  notiek kāda darbība, piem., Es tak svētdien krogā redzēju, ka kazaks saimniecei  p r i e k š  t e v i s  iedeva vēstuli. Bl. 16, 277.  P r i e k š  p a š a  bērniem tev tik daudz pacietības nebij. Bl. 16, 248.»
     Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā raksta: «Priev. priekš īsteni vietas un laika nozīmē: «Simtiņš auga ozoliņu Priekš bāliņa nama duru» (LD 3719), «Priekš saulītes, priekš gaismiņas Dieviņš jūdza kumeliņus» (LD 1368, 4). Laikam v. für ietekmē priekš lieto arī nozīmē ‘kam, kā labā’ (tā arī A. Kronvalds).»
     BET 2013. gada Latviešu valodas gramatikas grāmatā ir konstatēts, ka prievārda priekš izstumšana no latviešu valodas ir sekmīgi pabeigta: «Latviešu rakstu valodas attīstības gaitā ir sašaurinājies vai pakāpeniski zudis šādu prievārdu lietojums: (..) priekš — mūsdienās šis prievārds dažkārt sastopams nolūka, noderības vai retumis laika attieksmes izteikšanai.»
     Lai gan ne bez citu valodnieku atbalsta, prievārda priekš nozīmes sašaurināšanu aizsāka Jānis Endzelīns: «Prepozicijai „priekš” latviešu valodā šauras robežas: to var gan lietāt laika nozīmē, bet to nevar likt vācu für vietā». Viņš cīnījās pret priekš lietošanu visur, «kur var izteikties ar vienkāršo datīvu» vai izveidot palīgteikumu, TAČU ieteica rakstīt nevis «tas ir noticis pirms viena gada», bet gan «tas ir noticis priekš viena gada». Tāpat viņš aizrādīja, ka vācu für atbilsme dažkārt ir par, piemēram, nevis «priekš tēvzemes mirt», bet gan «par tēvzemi mirt».
     Senāk tika izdoti darbi ar nosaukumiem «Vārdi, kurus zinātnības komisija atrada par derīgiem priekš lietošanas» (1876) un «Svešu vārdu grāmata priekš grāmatniekiem un laikrakstu lasītājiem, ar 2200 svešiem vārdiem un viņu nozīmēšanu latviskā valodā» (1878). Temati liecina, ka šo grāmatu autori kaut ko jau nu saprata no latviešu valodas, lai kāda tā bija salīdzinājumā ar šodienu.
     Pēc publikācijām var spriest, ka Jānis Endzelīns pat bijis mazliet pārsteigts, ka latviešu kaunināšana par prievārda priekš lietošanu visādās nozīmēs, izņemot laika, ir tik iedarbīga, ka ļaudis to vairās lietot pat laika nozīmē. Es arī mazliet brīnos, ka tā noticis, jo, piemēram, no visādām padebilām beķerejām, birstēm un citiem barbarismiem mēs nekādi netiekam vaļā vēl šobaltdien, bet vienkāršu latviešu vārdu esam izsvītrojuši.
     Sakramentālo jautājumu «Priekš kam?» mierīgi varētu aizstāt ar jautājumu «Kālabad?», bet ne ar «Kāpēc?», tomēr es tāpat kā iepriekšējās gramatikas grāmatas autori uzskatu, ka nav speciāli jācenšas «izteikties ar vienkāršo datīvu» vai priekš vietā iespraust divdabjus domāts, paredzēts. Protams, bijušajā tviterī ir bijusi diskusija arī par prievārda priekš lietošanu. Latviešu valodas attīstības kopa norāda, ka «Tagadējais datīva pārslogojums ir bīstamāks nekā «priekš» lietošana, kas mazina divdomības: «zāles saslimšanai» u. tml.». Elvis Krumholcs min piemērus, kad bez prievārda priekš tekstam vispār nav satura: ««Idejas dārzam» — kā dārzam var būt idejas? PRIEKŠ dārza var būt idejas. Tāpat «augi ēnai» — ēna nevar izvēlēties sevim augus! Augi PRIEKŠ ēnas.» Viņš arī norāda, ka, ja ar prievārdu izsaka «zāles pret klepu», tad ir jābūt iespējai ar prievārdu izteikt arī pretējo, piemēram, «zāles priekš sirds», nevis jāmocās un jāizlokās ar kaut kādiem citiem paņēmieniem: «Ja norāda profilaksi vai prevenciju: «vitamīni PRIEKŠ sirds» (nevis «vitamīni sirdij» vai «sirds vitamīni»). Ja norāda iedarbību: «zāles PRET klepu» (nevis «zāles klepum»).»

Negadījums un klizma

Pirmām un galvenām kārtām — visi iespējamie vilcieni šķiet jau labi sen ir aizgājuši: lietvārds negadījums ar nozīmēm ‘nevēlams gadījums’ un ‘neplānots notikums vai notikumu virkne, kā rezultāts var būt letāls, var rasties ievainojumi, slimības, kaitējums videi, vai arī iekārtu un īpašuma bojājumi un zaudējums’, kā arī daudzām atbilsmēm citās valodās ir Terminoloģijas komisijas oficiāli apstiprināts termins. Taču jau «Profesora J. Endzelīna atbildēs» (1933–1942) ir teikts, ka

«No verba gadīties atvasinātais substantīvs gadījums ir vēl paturējis dzīvu savu sakaru ar verbu; tāpēc tāds savienojums kâ „negadījums” (vācu Unfall nozīmē) mūsu apziņā saistās ar nenotikuša gadījuma jēgumu (sal. Latv. v. vārdn.: vietā un nevietā, gadījumā un negadījumā) un neatbilst tai nozīmei, kādu šim vārdam grib piešķirt. Vācu Unfall nozīmē var lietāt vārdus: kļūme, liksta, klizma; arī nelaimes gadījums.»

Ūja, un kāpēc ne ķeza, ķibele, nepatikšanas un neraža? Turklāt manā apziņā pilnīgi noteikti tāda saikne vairs nepastāv, lai vai cik argumentēti Rasma Grīsle «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 26. laidienā publicētajā rakstā pūlētos to atjaunot:

«Savienojumi ar ne- ir noteikti jāšķiro:
     1) šad tad ne- tiek savienots ar neverbāliem lietvārdiem, un tad tam var būt divējāda nozīme — vai nu nolieguma (nerīdzinieks), vai nopēluma (necilvēks, nezvērs);
     2) visnotaļ iespējamos ne- savienojumos ar verbiem vai verbālnōmeniem ar -šana, -ums, -ējs u. c. (kas ir tik tuvas verba atvases, ka tie var būt pat refleksīvi: necelšanās, necēlējies) negācijai ir  t i k a i  nolieguma nozīme. Piem., savienojumiem necelt(ies), necelšana, ne(pie)cēlums ne- rāda tikai to, ka darbības nav nekādas — ne vēlamas, ne nevēlamas. Tâpat negrozījums, nebaudījums, nedalījums, nesaistījums, nepieprasījums, nesaadījums izsaka darbības vai tās konkrēta rezultāta noliegumu, nevis nopēlumu. (..)
     Pagaidām vairums runātāju laikam vēl spilgti izjūt, ka, piemēram, nevēlamas izdarības latviski var gan saukt par nedarbiem, bet ne par «nedarījumiem», nevēlamas runas — par nevalodām, bet ne par «nerunājumiem», nedz t. s. lāča pakalpojumus par «nepakalpojumiem». Un tâpat taču nevēlamu gadījumu nevar saukt par «negadījumu» vai ļaunu notikumu par «nenotikumu». Īstā nozīme negadījumam ir ‘nenoticis gadījums’ (līdzīgi kâ negadīšanās ir apm. ‘nenotiekoša gadīšanās’), un reti par ko tādu iznāk runāt. (..)
     Satiksmes ceļu nelaimēm labi der klizmas vārds, kam blakus ir arī verbs klizmēt ‘iegrūst ko nelaimē, savainot’, klizmēties ‘nelaimēties, iekļūstot klizmā’ (sal. «raganas klizmē cilvēkus», «burvji skrien . . druvas klizmēt» ME II 230, «(kājā) klizmēts», «viņam ceļā klizmējies» EH 619). — Pēc šādiem tautas valodas paraugiem varētu teikt, piem., ka kādam ceļā gadījusies klizma, ka kāds gājis bojā satiksmes klizmā, ka apledojums klizmē braucējus, autobusus, ka mašīnas klizmētas, kuģis klizmēts sānos, ka sacīkstēs kādam klizmējies u. tml. Šo noderīgo verbu klizmēt(ies) diemžēl nav pārņēmusi Llvv, un klizma tur paskaidrota ar «negadījumu», kas rēgojas arī vēl citur. Bez tam klizma un klizmēt ir ērti pamatvārdi — no negadījuma nevar, bet no šiem var atvasināt citus derīgus apzīmējumus, piem., klizmains (kâ kļūdains, «klizmains ceļojums»), klizmētājs (kâ kavētājs), klizmēklis (kâ kavēklis, misēklis).»

Kopumā šis Rasmas Grīsles raksts ir veltīts tieši valodnieku ieguldījumam latviešu valodas noplicināšanā. Ar mani ir noticis viss, ar ko Rasma Grīsle draud un biedē šajā rakstā. Es vairs pilnīgi nesaskatu apdrošināšanas dokumentiem piemērotāku kodolīgu apzīmējumu par negadījums visam tam nevēlamajam, kas neparedzēti var atgadīties ar personu un mantām. Es arī kā godīgs cilvēks pasaku, ka LIETIŠĶAJOS RAKSTOS turpināšu izmantot vienīgi svešvārdu klizma ‘šķidruma ievadīšana zarnās caur anālo atveri’, nevis indoeiropiešu pirmvalodas izcelsmes lietvārdu klizma, par kuru Konstantīns Karulis raksta «sākotnējā nozīme laikam ‘klupiens’». Šķiet, ka ar to es pilnīgi iekļaušos monolītajās lietišķo tekstu tapinātāju rindās, jo līdz šim man nav gadījies apdrošināšanas dokumentos sastapt, piemēram, frāzi «Jums ir jāsazinās ar apdrošināšanas sabiedrību 24 stundu laikā pēc klizmas», kā arī, piemēram, ceļasomas zādzību mute neveras saukt par nelaimes gadījumu. Man nav ne jausmas, kam ir jānotiek, lai darbības vārds klizmēt kļūtu populārs un lietvārds negadījums atgūtu sākotnējo nozīmi.

Mēnešu nosaukumi

Kad lasīju Ernesta Brastiņa domas par laika skaitīšanu, ieinteresēja jautājums, kāpēc latvieši nav paturējuši savus mēnešu nosaukumus, bet lietuvieši ir? Pirmkārt, būtu vēlams pierakstīt datumus tāpat kā pašlaik: ar kārtas skaitli un mēneša nosaukumu. Kā redzams, tas nebūtu viegli. Otrkārt, trūkst vienprātības: jau pats Brastiņš gandrīz katram mēnesim dod paralēlus nosaukumus.

     Janvāris — ziemas mēnesis — sala mēnesis — jaunā gada jeb svētku mēnesis
     Februāris — sveču mēnesis — meteņu jeb puteņu, jeb sala mēnesis
     Marts — sērsnu jeb baložu mēnesis
     Aprīlis — sulu mēnesis
     Maijs — lapu jeb sējas mēnesis — ziedoņa mēnesis
     Jūnijs — ziedu mēnesis — papuves mēnesis
     Jūlijs — siena jeb liepu mēnesis
     Augusts — rudzu jeb pļaujas mēnesis — suņu jeb labības mēnesis
     Septembris — sila mēnesis — silu jeb veselo, jeb viršu mēnesis
     Oktobris — rudens jeb veļu mēnesis — zemliku mēnesis — Miķeļa mēnesis
     Novembris — sala jeb salnas mēnesis — salnu mēnesis
     Decembris — vilku mēnesis — svētku mēnesis
     Zilā krāsā ir iekrāsoti Ernesta Brastiņa minētie mēnešu nosaukumi, zaļie atšķirīgie ir ņemti no Vikipēdijas, oranžais — no raksta lsm.lv, sarkanie — no Eduarda Riekstiņa grāmatas «Naturālo skaitļu nosaukumi pasaules tautu valodās».

Skaitīšana un augšraksts

Esmu ievērojusi dīvainu skaitļu pierakstu: «Dievturu Vēstnesī» gadskaitļus pieraksta ar vieninieku augšrakstā priekšā, piemēram, ¹2023. gads, savukārt neseno dziesmu un deju svētku kārtas skaitļi ir pierakstīti ar romiešu cipariem augšrakstā.

     Dievturi, kā viņi paši apgalvo, bailēs no nepamatotiem labojumiem, ir izkropļojuši holocēna kalendāra pierakstu. Par holocēna kalendāra priekšrocībām ir pat kodolīgs rakstiņš latviski Vikipēdijā.

     Holocēna kalendārs ir populārs nosaukums holocēna jeb cilvēku ērai — gadu numerācijas sistēma ir tuva gadu astronomiskajam pierakstam, vienīgi tai tiek pieskaitīti 10 tūkstoši gadu, par atskaites punktu izvirzot ģeoloģiskā holocēna jeb pēcledus laikmeta neolīta revolūciju un civilizācijas sākumu, kad cilvēki no mednieku-vācēju sabiedrības pievērsās zemkopju-vietsēžu dzīvesveidam. Tas vienkāršo ģeoloģisko, arheoloģisko, dendrohronoloģisko un vēsturisko datēšanu, jo nav jāņemas ar laika dalīšanu pirms mūsu ēras / mūsu ērā.
     Pašreizējo Gregora kalendāru var pārveidot par holocēna kalendāru ar vienkāršu vieninieka pievienošanu pirms gadskaitļa, piemēram, mūsu ēras 2023. gads atbilst cilvēku ēras 12023. gadam. Holocēna kalendāru pirmais ir piedāvājis Čezāre Emiliāni 11993. gadā, bet latviešiem viņš ir tikai vēlreiz apstiprinājis šādas laika skaitīšanas pamatotību, jo, lūk, ko 11929. gadā raksta Ernests Brastiņš:
     «Pirms beidzam šo ievadu, vēl gribētu izteikt kādus jaunus priekšlikumus. Proti, ir mazliet neveikli dievturim skaitīt gadus no Kristus piedzimšanas, kad katrai relīģijai ir pašai sava ēra, žīdi skaita gadus no pasaules radīšanas, musulmaņi no Mochameda bēgšanas iz Mekas uz Medinu. Dabīgi rodas vajadzība arī pēc dievtuŗu ēras.
     Tā kā Dievturība vispilnīgākā veidā ietvērusi sevī senāriešu relīģiju, bet āriešu tautas cilvēces gaŗajā mūžā ieņemot tikai nelielu daļu — tās esot tikai ap 10.000 gadu vecas (prof. Brauns), tad latviski dievturīgo ēru varētu saistīt ar šo ārisko skaitli. Ērtības labād pastāvošai kristīgai ērai šo skaitli varētu pieskaitīt klāt, noliekot āriešu izcelšanos 10.000 g. pr. Kristus. Tādā kārtā Eiropas laiku skaitīšana mums neradītu nekādas gŗūtības, jo pastāvošam gada skaitlim priekšā stāvētu skaitlis „1“, piem.: 1929. = 11929.
     Šaī āriskā ērā ērti iekļautos visi vēsturiskās kultūras laiki nepārtrauktā rindā un nebūtu vairs Eģiptes un Bābeles vēstūre jāskaita atžgārnā kārtībā ar pastāvīgo piebildumu „priekš Kr.“.»
     No augšraksta lietošanas viedokļa nav izprotama tā izmantošana kaut kā priekšā un romiešu ciparu izmantošana augšrakstā. Nekādus norādījumus par augšraksta lietošanu latviešu valodā neatradu, savukārt angliski daudzviet ir minēts, kad augšrakstu vispār mēdz lietot: attēlojot preču zīmes^TM, reģistrētas preču zīmes^® un pakalpojumu zīmes^SM apzīmējumu; vēru numerācijai; ķīmisko elementu aprakstos; matemātiskajās izteiksmēs; fizikālo mērvienību apzīmējumos un tādā garā. Nav ieteikumu izmantot augšrakstu gadskaitļos un sarīkojumu numerācijā. It kā jau nav tieša sakara starp dievturiem un dziesmu svētku rīkotājiem, tomēr esmu ievērojusi, ka muļķības izplatās kā meža ugunsgrēks — strauji un neparedzamā virzienā.

On the go

Lasot svešas tulkošanas atmiņas, kad vecos tulkojumos ir jāpietulko izmaiņas, esmu ievērojusi, ka on the go allaž tiek tulkots ar ceļā, atrodoties ceļā (arī «Google Translate» tulko tieši tā). Varbūt attiecībā uz audiodatņu klausīšanos tas šķiet kaut cik pamatoti, taču par ēšanu un dzeršanu galīgi ne, jo parasti civilizētā pilsētas un piepilsētas sabiedriskajā transportā nav atļauts ēst un dzert (ja nu ir domāts, piemēram, ceļš uz darbu un atpakaļ uz mājām, proti, svārstmigrācija). Arī tulkotāju forumā Proz.com pirms desmit gadiem ir uzdots jautājums, kā latviski pārtulkot «customers on the go». Diemžēl atbilde «kustībā esoši klienti» galīgi nepriecē, jo tie, visticamāk, ir nevaļīgi, aizņemti, rosīgi vai aktīvi klienti — tā saka angļu–latviešu vārdnīca: to be on the go — būt kustībā; he is always on the go — viņš vienmēr rosās.

     Kembridžas vārdnīcā skaidri pateikts, ka «on the go» ir idioma ar trim nozīmēm: 1) aizņemts un aktīvs; 2) ceļā vai ārpus mājām; 3) ļoti nevaļīgs, proti, on the go — 1) busy and active; 2) while travelling or not at home; 3) very busy.
     Tā ka bieži vien īstā atbilsme būtu kaut ko darīt «par spīti aizņemtībai» vai tādā garā.

Šejienieši resp. turienieši

Grāmatā «Dažādas valodas kļūdas» (1928) Jānis Endzelīns raksta, ka: 

«Krievu valodā ir atvasinājums „местный“, un tāpēc ir iedomājušies, ka arī mums vajadzīgs līdzīgs vārds, un darinājuši vārdu „vietējs“. Bet ar  -ē j s  pa laikam atvasina adjektīvus tikai no vietas un laika adverbiem (piem. „ārā“: „ārējs“). Izjēmums ir „galējs“ (no „gala“ vārda; „galējā“ tumsība); bet arī šis vārds šai gadījumā par paraugu neder, jo „galējs“ ir, kas ir galā, tâ ka „vietējs“ būtu vienkārši tas, kas ir  v i e t ā  (ne  š a i  ne  t a i  vietā, bet vienkārši  v i e t ā !), un „vietējie“ cilvēki būtu tie, kas iejem kādu vietu. Nesabojātā tautas valodā nu arī nerunā ne par ko „vietēju“, bet gan par  š e j i e n e s  (resp.  t u r i e n e s) ļaudīm, notikumiem, ziņām u. c. Bet eita un sameklējiet mūsu avīzēs tagad ziņas par „šejienes“ resp. „turienes“ notikumiem! tās ir it kā aizmirstas, un to vietā varat atrast tikai „vietējos“ notikumus.»

     Vietējie tātad patiesībā ir šejienieši, tejienieši un turienieši, kā arī ir pašmāju, iekšzemes, mūszemes, iekšēji, pašu vai mūsu valsts (novada, pilsētas, ciema utt.) notikumi, ziņas utt.
     Es nebiju par to aizdomājusies, kamēr mani nebija izvedusi no pacietības vārdkopa local community, kuras vienīgā vietnē Termini.gov.lv norādītā atbilsme ir vietējā kopiena, kur abi vārdi ir neveiksmīgi izraudzīti. Angļu–latviešu vārdnīcā ir teikts, ka «community n 1. apdzīvota vieta; mikrorajons; c. centre — mikrorajona centrs; 2. kopiena; the c. — sabiedrība; 3. kopība; c. of interests — interešu kopība; c. singing — kopdziedāšana; c. work — sabiedriskais darbs», bet šķirklis local jau ir pārpildīts ar visu ko vietēju — pat local government ir nosaukts nevis vienkārši par pašvaldību, bet par vietējo pašvaldību, taču daži izņēmumi ir: piepilsētas vilciens (vai autobuss), local name — vietas nosaukums, local option — rajona iedzīvotāju tiesības (..), local mobilization — daļēja mobilizācija, very local species — tikai šai vietā sastopama suga, local outlook — aprobežoti uzskati.
     No aptuveni 167 vietnē Termini.gov.lv iekļautajiem terminiem ar community tikai nedaudziem atbilsme latviešu valodā neietver lietvārdu kopiena un citus jau minētos vārdus: community — savienība, sociācija, aprindas, apvienība, kopa, community home — nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestāde, community house — tautas nams, tribal community — ģints iekārta, community service — piespiedu darbs, community services — pakalpojumi dzīvesvietā, sociālie pakalpojumi, intelligence community — izlūkdienesti, agricultural community — lauku iedzīvotāji, community work — sabiedriskais darbs, community management — komunālā saimniecība, legal community — juridiskā sistēma, forensic community — tiesu nozare, community reception — kolektīvā uztveršana, community-based service — apkaimē pieejami pakalpojumi.
     Tāpat no aptuveni tāda paša skaita vietnē Termini.gov.lv iekļautajiem terminiem ar local tikai dažiem atbilsme latviešu valodā neietver īpašības vārdus vietējs un lokāls: local loop — abonentlīnija, local attraction — penetrācija, local speed — faktiskais ātrums, local history — novada vēsture, local standby — ierobežotas gatavības režīms, local tax — pašvaldības nodoklis, local lore file — novadpētniecības kartotēka.
     Atsevišķas minētās atbilsmes šķiet kļūdains vai situatīvs tulkojums, piemēram, forensic community vai local attraction, tomēr stulbu terminu ar kopiena vai vietējs šķiet vairāk, piemēram, ko izsaka community worker atbilsme kopienas darbinieks vai local museum atbilsme vietējais muzejs?

Dāsns

No Jāņa Kušķa raksta krājumā «Latviešu leksikas attīstība» (1968) uzzināju, ka no lietuviešu valodas aizgūto apvidvārdu dāsns, kam mūsdienu vārdnīcās ir nozīmes ‘devīgs; auglīgs, ražens; bagātīgs’, savulaik literārajā valodā ir ieviesis Rainis, kad XIX gadsimta beigās atdzejoja Johana Volfganga fon Gētes «Faustu». Kārlis Mīlenbahs kritizēja Raini par to, un pat pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā īpašības vārds dāsns bija reti sastopams, tomēr tas ir nostiprinājies latviešu valodā ar divvalodības palīdzību, proti, lai būtu ekvivalents īpašības vārdam щедрый.

Komats vai saiklis

Diemžēl nevīstoša klasika

«Latviešu valodas kultūras jautājumu» 9. laidienā Dainuvīte Guļevska raksta, ka ir ieteicams ievērot vienkāršus noteikumus arī tad, kad ir jāizvēlas, vai vienlīdzīgus teikuma locekļus saistīt ar saikli vai atdalīt ar komatu.

     Ar komatu ir jāatdala tie divi vienlīdzīgie teikuma locekļi, no kuriem otrs leksiskās nozīmes ziņā papildina pirmo. Ja divi vienlīdzīgi teikuma locekļi ir atdalīti ar komatu, tos lasa ar lielāku pauzi, it kā akcentējot otru vienlīdzīgo teikuma locekli, kas atrodas aiz komata. Intonatīvi uzsvērts, šis teikuma loceklis iegūst īpašu nozīmi teikumā, un teikums ietver nelielu papildu informāciju, piemēram, lieli, izcili notikumi.

     Ar komatu vienlīdzīgos teikuma locekļus atdala arī tad, ja teikumā ir vienlīdzīgu teikuma locekļu virkne (parasti vairāk par diviem locekļiem) un šo virkni varētu vēl turpināt, bet autors to nedara vai nu tādēļ, ka skaidri nezina visus iespējamos locekļus, vai arī tādēļ, ka pēc precīza visu iespējamo gadījumu un variantu uzskaitījuma nav vajadzības.
     Ja teikumā ir divi vienlīdzīgie teikuma locekļi, kas no viena un tā paša viedokļa raksturo vārdu, uz kuru tie attiecas, un kas viens otru neprecizē vai nepaskaidro, šos vienlīdzīgos teikuma locekļus vēlams savā starpā saistīt ar saikli un (vai, arī u. c.), piemēram, organisko vielu un mikrofloras nozīme. Ja saiklis un teikumā ir nepieciešams arī kādu citu vārdu saistīšanai, tad, lai izvairītos no saikļa nevēlamas atkārtošanās, vienlīdzīgos teikuma locekļus var saistīt saiklis arī vai kā arī.
     Ja teikumā ir vienlīdzīgu teikuma locekļu virkne un no satura nav noprotams, ka uzskaitījumu varētu vēl turpināt, teikuma loģiskais akcents prasa pēdējo vienlīdzīgo teikuma locekli piesaistīt ar saikli.