Bij man viena burta dēļ
Vai latviešu valodā ir vārds «latvijietis»
— Nu kā ta nav — reku virsrakstā tas jau ir uzrakstīts!
— Šī vārda nav pat principiālajā visēdājā Tezaurs.lv. Latviešu valodas ekspertu komisija divas reizes ir atkāvusies no tā. 2014. gadā komisija pasludināja, ka šim vārdam atbilst vārdkopnosaukumi Latvijas nācija un Latvijas nācijas pārstāvis, lai gan Satversmē nācija ir pieminēta tikai divas reizes — abas reizes tā ir latviešu nācija, toties Satversmē vairākkārt ir pieminēta Latvijas tauta. Savādi, ka Satversmē ir pieminēta latviešu nācija, latviešu vēsturiskās zemes, latviešu tradīcijas un latviešu valoda, bet paši latvieši nav pieminēti nevienu reizi. Savukārt 2019. gadā «Eksperti vienojās, ka piemērotākais apzīmējums arī turpmāk būs vārdkopa Latvijas iedzīvotājs.»
Dzintra Hirša latvijiešu uzspiešanu pielīdzina ebreju uzspiešanai žīdu vietā.
— Bet vai tad mums nevajag atbilsmi krievu латвиец?
— Jāskatās, ko šis vārds nozīmē. Varbūt tāda atbilsme jau ir. Vikivārdnīcā nav gandrīz nekādas informācijas par šo vārdu, bet латвиец nozīme ir dota — житель или уроженец Латвии. Interesanti, ka ne «Google Translate», ne internetā pieejamajā tulkojošajā vārdnīcā nav latviešu atbilsmes atsevišķi vārdam уроженец — tulkojošajā vārdnīcā ir doti gandrīz 40 уроженец savienojumi ar dažādiem vietvārdiem, piemēram, уроженец Валмиеры, ar attiecīgām atbilsmēm, piemēram, valmierietis, bet divi vārdu savienojumi уроженец Москвы un уроженцы Латвии ir tulkoti attiecīgi dzimis Maskavā un Latvijā dzimušie. Уроженец angļu atbilsme ir native — vietējais iedzīvotājs, iezemietis.
Tajā pašā tulkojošajā vārdnīcā vienīgā латвиец atbilsme ir latvietis, bet vārdam latvietis tur ir divas atbilsmes — латыш un латвиец. Es esmu pārtulkojusi daudz krievu tekstu, kuros ir pieminēti латвийцы. No konteksta vienmēr ir bijis saprotams, ka ir runa par visiem Latvijas iedzīvotājiem vai sabiedrību kopumā, nevis kādu tās daļu, taču man nekad nav bijis pilsoniskās drosmes tulkot латвийцы ar vārdu latvieši, kā norādīts vārdnīcā, lai gan saskaņā ar Vilsona doktrīnu (valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) tas būtu pilnīgi pareizi — Latvijas pilsoņi = latvieši.
— Stāsta, ka vārdu «latvijietis» ir gribējis ieviest jau Rainis, ka tas nav nekāds okupantu izgudrojums.
— Jā, grāmatā «Trimdas rakstnieki III» (1947) Antons Rupainis atminas: «(..), ja vispāri par iepazīšanos varētu saukt manu nejaušo satikšanos ar J. Raini 1927. gada pavasarī Rēzeknē. Tad viņš kā Izglītības ministrs bija ieradies atklāt jaunatnes svētkus un negaidīts ienāca skolotāju institūtā. Es aiz godbijības sastingu pie durvīm kā stabs.
— Kas jūs esiet pēc tautības? — man jautāja Rainis, laikam domādams saņemt atbildē — latgalietis.
— Latvietis, ministra kungs! — es viņam kareiviski atbildēju.
— Sakiet labāk — latvijietis — mani pie rokas paņēma sirmais dzejnieks — Visi Latvijas pilsoņi ir latvijieši. (..) Likās, J. Rainis būs tas vīrs, kas ar vārdu latvijieties pārvilks svītru visiem dialektu un valodu strīdiem.
Bet laikam J. Raiņa jaunajam vārdam nebija daudz piekritēju.»
Rainis vispār ir daudzu jaunvārdu autors, tāpēc arī par šo nebūtu jābrīnās. Parasti par galveno pierādījumu tiek pievilkts 1929. gada 29. septembrī avīzes «Сегодня» 270. numurā publicētais raksts «Латвiйцы», ko Rainis esot sarakstījis stundu pirms savas nāves (apakšvirsraksts — Послѣдняя статья Райниса, написанная за часъ до кончины поэта), taču «Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu» 1999. gadā izdotajā 4./5./6. numurā publicētajā rakstā «Jānis Rainis-Pliekšāns — dzejnieka nāve, attiecības ar LKP un nacionālajām minoritātēm» Baiba un Indulis Roņi norāda, ka «Raksta autoriem, zinot «Latvijiešu» saturu, tā autorības pierakstīšana Rainim gan nešķiet pārliecinoša. Okupētās Latvijas rainisti nedrīkstēja sniegi patiesas ziņas par Raiņa uzskatiem nacionālo attiecību ziņā. Patiesi dziļš lūzums Raiņa uzskatos minētajā jautājumā notika tieši dzīves pēdējā gadā Palestīnas brauciena iespaidā. (..) Palestīnas ceļojuma laika pieraksti, uzstāšanās, vēlākās intervijas u. c. liek apšaubīt, ka raksts «Latvijieši» piederētu Rainim, vienalga, intervijas vai kādā citā formā.», proti, nav zināms, vai Rainim tolaik joprojām patika vārds latvijieši, bet ir zināms, ka viņš jūsmoja par monoetniskas žīdu valsts izveidi, kā arī laikabiedru atmiņas par Raiņa mūža pēdējo dienu neliecina, ka viņš tādu rakstu būtu rakstījis.
Līkumotā sarkanā līnija jeb Kas ir pielikuma ģenitīvs
Arī mana sarkanā līnija starp pieņemamu un nepieņemamu pielikuma ģenitīva lietojumu ir visai līkumota, bet par galveno iemeslu es neuzskatu to, ka latviešu valodniekiem dumja tauta gadījusies — manuprāt, paši valodnieki ne vienmēr saprot, kas tas ir, piemēram, Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā dotā pielikuma ģenitīva definīcija ‘ģenitīvs (parasti īpašvārda ģenitīvs), kas paskaidro tuvāk citu lietvārdu, konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības’ stipri atšķiras no tā, ko par pielikuma ģenitīvu 1923. gadā Latviešu gramatikas otrajā, pārstrādātajā iespiedumā raksta Jānis Endzelīns un Kārlis Mīlenbahs:
«6) Kā piederuma ģenitīva atvasis uzlūkojams pasugas jeb pielikuma ģenitīvs, p. p. trijgalvu velns = velns, trijgalvis, jeb kas ir trijgalvis, pēc labas tiesas: velns, kas pieder pie trijgalvjiem. Pasugas ģenitīvā nostājas pasuga, kuŗa paskaidro sugas vārdu, no kuŗa pasugas ģenitīvs atkarīgs. Pasugas ģenitīvs latviešu valodā ļoti iecienīts: Bērzu koks, vizbuļa puķe, govs lops, vīveļu sāpes, skauģu ļaudis, nelaiķa māmuliņa, strādnieka meita, gājēja, kalpa cilvēks, kalpa puisis, kalpa meita, gana (arī ganu) puika, bāra (bāru) bērns, nabaga sērdienīte, baŗokļu cūkas, kverpju bērni, kaimiņu saimnieki, deviņgalvju čūska, kvekšu, kurtu suns, meitu zeltenītes, zagļu ļaudis, nelieša, delveŗa, bezgoža zēns, zvēra, velna cilvēks, vārguļa bērns, muļķa zēns. Tā arī pie ģeografiskiem īpašvārdiem: Rīgas pilsēta, Ventas upe, Alpu kalni.»
Kā redzams, abās definīcijās sakrīt tikai pats galvenais — lietvārds ģenitīvā tuvāk paskaidro citu lietvārdu —, taču Endzelīns un Mīlenbahs ir minējuši daudz vairāk sugasvārdu nekā īpašvārdu ģenitīva piemēru, kā arī tēze «konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības», manuprāt, Endzelīna un Mīlenbaha piemēros atspoguļojas visai nosacīti. Turklāt Endzelīns un Mīlenbahs norāda, ka pielikuma ģenitīvs ir «piederuma ģenitīva atvasis». Man šķiet, ka šis ir galvenais iemesls, kāpēc pielikuma ģenitīva saikne ar piederības ģenitīvu ir dabiska un tendence uztvert pielikuma ģenitīvu piederības ģenitīva nozīmē nemazinās. Turklāt ir veseli slāņi, piemēram, uzvārda pielikuma ģenitīvs, kad vārdu savienojuma piederības ģenitīva saturs ir zudis un tā pastāvēšanu, kā tagad saka, leģitimizē pielikuma ģenitīvs, un jaunā satura lietošana vecajā konstrukcijā, protams, var radīt šaubas, pārpratumus un vēlēšanos kaut ko mainīt.
Visspilgtākais piemērs ir no piederības ģenitīva tieši izaugušais uzvārdu pielikuma ģenitīvs savienojumā ar priekšvārdu. Grāmatā «Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni» (2003) Ojārs Bušs raksta: «Lejnieku Pēteris bija nevis Pēteris ar uzvārdu Lejnieks, bet gan Pēteris no Lejnieku mājām. Tamlīdzīga personvārda sastāvā mājvārda lietojums ģenitīvā ir gan loģisks, gan gramatiski pamatots, taču līdz ar to izveidojās tradīcija arī uzvārdu rakstīt daudzskaitļa ģenitīvā.» Faktiski uzvārdu daudzskaitļa ģenitīvā kopā ar priekšvārdu vēl joprojām var uzlūkot par piederības ģenitīvu, proti, ka tas apzīmē Pētera dzimtu. Taču, lai to šādi lietotu, ir šausmīgi daudz jāzina par konkrēto personu. Es, piemēram, pie Kupļu dzimtas nepiederu: tas ir šķirtā vīra uzvārds, ko slinkuma dēļ nenomainīju. Ja uzvārdu ģenitīvā uzskata par dzimtas apzīmējumu, tad nav pamata lietot vienskaitļa formas, piemēram, Kaudzītes Matīss. Kad dievturiem, kas pasākuši lietot uzvārda pielikuma ģenitīvu, apjautājos, pēc kāda principa viņi izvēlas, vai uzvārdu likt vienskaitlī vai daudzskaitlī, saņēmu atbildi: «Ja uzvārda pamatvārds ir vīriešu dzimtē, to atveido daudzskaitļa ģenitīvā, ja sieviešu dzimtē — vienskaitļa ģenitīvā. Atkāpes no šīs pieejas pieļaujamas labskanības nolūkā.» Es to neuzskatu par pietiekamu pamatojumu, man šķiet praktiskāk izvairīties no šāda pseidosenatnīguma un palikt pie tā, kas ir — uzvārda aiz vārda, abi vienā locījumā, piemēram, Pēteris Lejnieks. Bet Dūrīšu Juris un tamlīdzīgas asprātības man patīk.
Un es pilnīgi atbalstu personvārdu vai amata/aroda nosaukumu lietošanu ģenitīvā savienojumā ar uzrunas pieklājības formām kungs, kundze, jaunkundze, lai gan Endzelīns ir atzinis, ka arī kungs Kalniņš vai Kalniņa kungs lietošana ir tikai tradīcijas jautājums, taču pēdējā gadu gaitā ir nostiprinājusies, ko nevar teikt par pirmo.
Pastāv arī personvārdu pielikuma ģenitīvs vārdu savienojumos ar lietvārdiem tante, onkulis, māte, tēvs un līdzīgiem. Šeit bieži ir vērojama lietojuma nekonsekvence pa dzimtēm: šie lietvārdi ļoti viegli veido salikteņus ar vīriešu dzimtes personvārdiem ģenitīvā, piemēram, Jāņonkulis, bet Mirttante ir tikai nejauks jociņš — parasti šo pielikuma ģenitīvu pieraksta un izrunā atsevišķi no otra lietvārda, piemēram, Mirtas tante, un mēs tikai no konteksta varam noprast, vai ir runa par pašu Mirtu vai par viņas tanti.
Vispār dažādu salikteņu ar pielikuma ģenitīvu pirmajā daļā ir diezgan daudz, tomēr es to neuzskatu par pielikuma ģenitīva uzvaras gājienu — gluži otrādi, tādi salikteņi tiek veidoti tieši tāpēc, lai nerastos šaubas vai pārpratumi, ka tas varbūt ir piederības ģenitīvs.
Mana vienīgā dzīvā autoritāte latviešu valodas lietošanas jautājumos Pēteris Ūdris brīdina, lai mēs neiedomājamies, ka dažādu nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, piemēram, biškopības nozare, ir pielikuma ģenitīvs. Viņš uzskata, ka nozaru nosaukumus ģenitīvā nevajag lietot kopā ar vārdu nozare, ja negrasās runāt «par sīkāku/zemāku sazarojumu». Tā neuzskata ne Tezaurs.lv, kur gandrīz visi piemēri šķirklī nozare ir tieši nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Termini.gov.lv, kur no 142 vārdu savienojumu ar nozare šķirkļiem lielākā daļa ir nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Valentīna Skujiņa, kas grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi» raksta, ka: «ģenitīvam (nozares, darbības sfēras apzīmējumam) priekšroka tiek dota iestāžu un to struktūrvienību nosaukumos (..), kā arī savienojumos ar vārdiem nozare, zinātne, vēsture, terminoloģija, konference, seminārs u. tml.», ne es, tāpēc ka saskatu nozīmes atšķirību starp, piemēram, «Pērn Igaunijas biškopībā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas» un «Pērn Igaunijas biškopības nozarē ir notikušas ievērojamas pārmaiņas».
Iepriekš minētajā rakstā Dace Strelēvica pie pielikuma ģenitīviem pieskaita arī vārdu savienojumus ar nelokāmiem vietvārdiem, piemēram, Po upe. Arī es saprotu šo vārdu savienojumu lietderību — tas ļauj locīt vārdu savienojumu teikumā. Es pat uzreiz varu iedomāties pieņemamus lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīva piemērus — Babītes ezers un Maskavas upe, lai uzreiz būtu skaidrs, ka nav runa par pašām apdzīvotajām vietām, tomēr neredzu jēgu plaši lietot lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīvu, piemēram, Rīgas pilsēta un Ventas upe, ko par pielikuma ģenitīva piemēriem ir izmantojuši jau Endzelīns un Mīlenbahs. Kāpēc nevar vienkārši rakstīt Rīga un Venta, jo vidusmēra latvietim būtu jāzina, ka Rīga ir pilsēta un Venta ir upe, bet ģenitīvu izmantot ar attiecīgo īpašvārdu saistītiem objektiem, piemēram, Rīgas torņi vai Ventas rumba? Kā jums šķiet, vai manis atzītie vārdu savienojumi ir pielikuma vai piederības ģenitīvi kā vecajā gramatikas grāmatā dotais piederības ģenitīva piemērs Daugavas tilti vai jaunajā — Latgales ezeri? Nu lūk! Kas arī bija jāpierāda.
Viss ir daudz vienkāršāk
Domuzīme, kols, semikols, komats un pusiekava ir pieturzīmes, ko tipiski lieto teikuma iekšienē, tāpēc parasti nav nekāda pamata aiz tām turpināt tekstu ar lielo burtu. Līdz ar to saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstību pastāv trīs varianti, kā veidot uzskaitījumus: 1) ievadfrāzes beigās liek kolu, uzskaitījuma elementus atdala ar citām iekšteikuma pieturzīmēm, proti, komatu vai semikolu, un beigās liek punktu; 2) ievadfrāzes, numerācijas un uzskaitījuma elementu beigās liek teikuma beigu pieturzīmi punktu (ja izmanto aizzīmes, piktogrammas vai tamlīdzīgus ķiņķēziņus, aiz tiem punktu neliek, pieturzīmes par aizzīmēm neizmanto); 3) ievadfrāzi veido par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, tas ir, nekādu pieturzīmi beigās neliek, un tādējādi, ja arī uzskaitījuma elementi stāstījuma teikumu neveido, nekādu pieturzīmi neliek arī to beigās, taču, ja uzskaitījuma elementi ir stāstījuma teikumi, to beigās liek punktu.
Lai arī viss ir tieši tik vienkārši, vismaz no Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkcijas» pirmizdevuma laikiem pastāv neatlaidīga vēlme ieviest kādu nevajadzīgu izņēmumu.
 |
| «Latviešu interpunkcijas» 1968. gada izdevums |
 |
| «Latviešu interpunkcijas» 2009. gada izdevums |
Jā, paskaidrojumus šeit var sākt ar lielo burtu, taču kols aiz «Šajā lappusē» ir lieks — šis teksts ir jānoformē par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, piemēram, šādi.
Šajā lappusē
✿ Būs mazais vai nebūs?
✿ Godinās labākos darba devējus
✿ Kas darbā streso visvairāk?
Mūslaiku tendenču ietekmē es uzskaitījuma elementu priekšā pieliku aizzīmes, bet varēja iztikt bez tām. Attiecīgs piemērs ir visās malās redzamais darba laika pieraksts, kam ne vienmēr uzskaitījuma elementu priekšā ir iekrāsoti kvadrātiņi un atslēgas.
Darba laiks
Pirmdien–piektdien 9–18
Sestdien, svētdien slēgts
Tādiem būtu jābūt preču aprakstu punktiem un apakšpunktiem.
Šampūns «Saulīte»
Iedarbība
• Mitrina un baro matus
• Atjauno matu struktūru
• Novērš matu lūšanu
• Padara matus zīdainākus
Aktīvās sastāvdaļas
• Kviešu olbaltumvielas
• Lakricas ekstrakts
• Kokosriekstu eļļa
• Kolagēns
• Elastīns
Lietošana
• Nelielu daudzumu ieklāj mitros matos, saputo un rūpīgi izskalo ar remdenu ūdeni.
• Piemērots lietošanai ikdienā.
Jau aprakstīju vienu Valentīnas Skujiņas grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» pieļauto kļūdu piemēru. Diemžēl gadu gaitā viņas rakstītais apaug ar jaunām kļūdām. Laika intervālu pieraksta varianti viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās kā nākamajā attēlā. 2014. gada izdevumā Skujiņas kļūdām — 1) kols katrā apakšpunktā, kur nav nekāda uzskaitījuma, turklāt kols nevajadzīgi atkārtojas, tāpēc ir nepieciešama cita pieturzīme, piemēram, domuzīme, kas aizstāj «piemēram», «proti» vai tamlīdzīgu vārdu, 2) nulles augšrakstā, 3) vienotājdomuzīme nosaukta par domuzīmi, 4) atstarpes abpus slīpsvītrai, kur katrā pusē ir tikai viens elements, — ir pievienots nevajadzīgs numerācijas izcēlums treknrakstā un nevajadzīga nulle pilnā viencipara datuma pierakstā, kā arī atstarpes starp apakšpunktu numerāciju un tai sekojošo tekstu nav vienādas.
✿ Būs mazais vai nebūs?
✿ Godinās labākos darba devējus
✿ Kas darbā streso visvairāk?
Mūslaiku tendenču ietekmē es uzskaitījuma elementu priekšā pieliku aizzīmes, bet varēja iztikt bez tām. Attiecīgs piemērs ir visās malās redzamais darba laika pieraksts, kam ne vienmēr uzskaitījuma elementu priekšā ir iekrāsoti kvadrātiņi un atslēgas.
Darba laiks
Pirmdien–piektdien 9–18
Sestdien, svētdien slēgts
Tādiem būtu jābūt preču aprakstu punktiem un apakšpunktiem.
Šampūns «Saulīte»
Iedarbība
• Mitrina un baro matus
• Atjauno matu struktūru
• Novērš matu lūšanu
• Padara matus zīdainākus
Aktīvās sastāvdaļas
• Kviešu olbaltumvielas
• Lakricas ekstrakts
• Kokosriekstu eļļa
• Kolagēns
• Elastīns
Lietošana
• Nelielu daudzumu ieklāj mitros matos, saputo un rūpīgi izskalo ar remdenu ūdeni.
• Piemērots lietošanai ikdienā.
Jau aprakstīju vienu Valentīnas Skujiņas grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» pieļauto kļūdu piemēru. Diemžēl gadu gaitā viņas rakstītais apaug ar jaunām kļūdām. Laika intervālu pieraksta varianti viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās kā nākamajā attēlā. 2014. gada izdevumā Skujiņas kļūdām — 1) kols katrā apakšpunktā, kur nav nekāda uzskaitījuma, turklāt kols nevajadzīgi atkārtojas, tāpēc ir nepieciešama cita pieturzīme, piemēram, domuzīme, kas aizstāj «piemēram», «proti» vai tamlīdzīgu vārdu, 2) nulles augšrakstā, 3) vienotājdomuzīme nosaukta par domuzīmi, 4) atstarpes abpus slīpsvītrai, kur katrā pusē ir tikai viens elements, — ir pievienots nevajadzīgs numerācijas izcēlums treknrakstā un nevajadzīga nulle pilnā viencipara datuma pierakstā, kā arī atstarpes starp apakšpunktu numerāciju un tai sekojošo tekstu nav vienādas.
 |
| «Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 1999. gada izdevums |
 |
| «Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 2014. gada izdevums |
Īsāku vai garāku laika intervālu var pierakstīt dažādi:
1) izvērstā veidā — no 2011. gada 21. decembra līdz 2012. gada 5. janvārim veikals atvērts no 9 līdz 18;
2) izmantojot vienotājdomuzīmi — veikala darba laiks 9–18;
3) izmantojot slīpsvītru — 2011./2012. gada apkures sezona.
Savukārt vēstules elementu uzskaitījums viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās pilnīgi atbilstoši latviešu valodas normām — pirms uzskaitījuma bija kols, numerācija nebija nevajadzīgi izcelta treknrakstā —, taču 2014. gada izdevumā tas jau ir kļuvis par neesoša izņēmuma piemēru.
 |
| «Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 1999. gada izdevums |
 |
| «Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 2014. gada izdevums |
Pasludinu jūs par vīnu un sieru
Kādām klapēm uz acīm ir jābūt, lai nesaskatītu atšķirību starp dzimti, kas izteikta ar galotni, un dzimti, kas ietverta leksiskajā nozīmē, un vēl vīzdegunīgi kladzinātu, ka, ja tauta pieņēma mērs — mēre un tulks — tulce, gan jau pieņems arī šo.
Zīmīgi, ka vecās latviešu valodas gramatikas grāmatas autori tikai apraksta faktu, ka pastāv personu nosaukumi, kuru dzimti nosaka ne tikai galotne, bet arī leksiskā nozīme, taču jaunās autoriem jau ir aizdomas, ka Valsts valodas centra tumsoņi neliksies mierā, kamēr nebūs visu pārtaisījuši pēc sava ģīmja un līdzības. Ne velti jaunajā gramatikas grāmatā ir iekļauts tālāk citētais paragrāfs, kam līdzīga nav vecajā gramatikas grāmatā.
Bet kā gan mēs varējām cerēt, ka Valsts valodas centra tumsoņi mēdz ielūkoties gramatikas grāmatā vai ka viņiem piemīt tīri sadzīviska attapība, lai intuitīvi apjēgtu šo vienkāršo patiesību.663. §.Īpašu grupu veido personu nosaukumi, kuru leksiskajā nozīmē jau ir ietverta piederība pie viena vai otra dzimuma, piemēram, karavīrs, valstsvīrs, runasvīrs, medicīnas māsa (arī citi šīs profesijas paveidu nosaukumi — virsmāsa, operāciju māsa, diētas māsa, pediatrijas māsa u. tml.), vecmāte. Šiem lietvārdiem ar galotnes maiņu piešķirt citu dzimti nav iespējams, un tas rada neērtības to lietošanā (Pūtele 2005: 75). Profesiju nosaukumus reglamentējošos dokumentos vārdi vecmāte un medicīnas māsa (arī šīs profesijas paveidi) doti tikai sieviešu dzimtes formā (PK 2007).
Hallo, vēl daži nosacīti eksotiski ēdamaugi!
Vietnes Tezaurs.lv šķirklī Illicium verum bez kādas avotu norādes rakstīts, ka tā ir īstā ilīcija, bet turpat ir šķirklis anīsa koks, kur dots paskaidrojums no «Populārās dabas enciklopēdijas», ka tā ir īstā ilīcija. Savukārt vietnē Termini.gov.lv rakstīts, ka Illicium verum ir zvaigžņainais anīss jeb anīskoks. Internetā to dēvē par zvaigžņu anīsu un krievu valodas ietekmē pat par badjanu, kas pat ir iekļuvis vietnē Tezaurs.lv, diemžēl bez zinātniskā nosaukuma, lai varētu saprast, kurš augs ar to ir domāts. Pimpinella anisum jeb Anisum vulgare ir parastais anīss. Illicium anisatum ir japāņu zvaigžņu anīss, ko iekšķīgi nelieto.
Tāpat kā ASV, arī Latvijā vienmēr ir skaidri zināms, no kuras puses pūš kulinārijas vējš — koriandra (Coriandrum sativum) zaļumiem un sēklām ir atšķirīgi nosaukumi. Amerikāņi lapas pēc spāņu parauga sauc par silantro, latvieši pēc krievu no gruzīniem aizgūtā parauga — par kinzu, bet par koriandru sauc sēklas, lai gan šādam dalījumam nav nekāda cita pamata.
Ne visi no gruzīniem aizgūtie krievu nosaukumi ir tik dzīvotspējīgi. Piemēram, droši vien no vāciešiem aizgūto estragonu (Artemisia dracunculus) par tarhūnu gandrīz neviens nesauc, taču vietnē Tezaurs.lv ir iekļuvis estragona angliskais nosaukums — taragons.
Angliskais turnepsis (Brassica rapa var. rapa) ir lauka rācenis, kam ir arī lopbarības šķirnes — tās sauc par lopu rāceņiem.
Dienvidaustrumāzijā angliskajās ēdienkartēs bieži sastopamais morning glory ir Ipomoea aquatica — ūdens spināti. Te svarīgi pievērst uzmanību, ka pie tīteņu dzimtas pieder arī Ipomoea batatas — batāte, kam ēd pavisam citas daļas un ko nevajadzētu pēc angļu parauga saukāt par saldajiem kartupeļiem, kā arī jaukt ar bumbuļu topinambūru (Helianthus tuberosus).
Mīkstmiesīgā Latviešu valodas ekspertu komisija nekad nav iebildusi, ka mēs Origanum vulgare dēvējam par oregano, tikai piekodinājusi, lai nerakstām ar garo a — oregāno, kaut gan mums ir pašiem savs latviešu nosaukums — parastā raudene. Toties kumīns (Cuminum cyminum) ir jāraksta ar garo i.
Pasaule mums cenšas iegalvot, ka itāļu virtuve ir tās augstākais kulinārais sasniegums. Tāpēc mēs sējam pazvērītes, bet ēdam rukolu (Eruca vesicaria, otrs populārs zinātniskais nosaukums Eruca sativa, bet ir vēl), audzējam kabačus, bet ēdam cukīni (Cucurbita pepo var. giraumontia, Cucurbita pepo var. cylindrica), tas ir, kabacīšus, kad tie vēl ir mazi un nav jau izauguši lieli.
Preču eksotizēšanas nolūkos mums ir parādījušās godži ogas, lai gan tās ir parastās līcijas (Lycium barbarum) ogas. Chenopodium quinoa ir kinoja jeb kinojbalanda. Noslēpumainā čija ir Spānijas salvijas (Salvia hispanica) sēklas. Safrāns ir kaltētas krokusu (Crocus sativus) drīksnas.
Kas ir ievilkums
Kā redzams, latvieši nav paši to izdomājuši, tā ir arī angliski, lai gan taisnības labad jāteic, ka daudzviet, kur latvieši tajā rokasgrāmatā raksta ievilkums, ar to domājot uzskaitījuma apakšpunktu, angliski tas tomēr nav darīts, taču dīvainā doma izmantot domuzīmi par aizzīmi pilnīgi pieder ne latviešiem.
Angļu valodā domuzīmei ir daudz funkciju, bet aizzīmes funkcijas tai nav. Latviešu valodā domuzīmi parasti lieto savrupinājumu izdalīšanai, starp vispārinātājvārdu un vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, izlaistas saitiņas vai citu izlaistu teikuma locekļu vietā, stilistiskos nolūkos — arī palīgteikuma nošķiršanai no virsteikuma. Kā redzams, nekāda sakara ar sarakstiem un uzskaitījumiem. Es īsti pat neapjēdzu, kāpēc mūslaikos, kad ir veseli aizzīmju un piktogrammu fonti un plašas emocijzīmju kolekcijas, būtu jācenšas paplašināt pieturzīmju funkcijas.
Arī vārdam indent nav tieša sakara ar apakšpunktiem. Drīzāk saskaņā ar definīcijas daļu, kas attiecas uz tekstiem, visus uzskaitījuma elementus, kas nesākas no spoguļa kreisās malas, var uzskatīt par ievilkumu neatkarīgi no tā, vai tie ir apzīmēti ar cipariem, burtiem vai vēl kaut kā citādi. Mans glītrakstīšanas dievs Roberts Bringhērsts daudz raksta par ievilkumiem, taču nekad sarakstu un uzskaitījumu sakarā.
indent — v start (a line of text) or position (a block of text, table, etc.) further from the margin than the main part of the text; n a space left by indenting a line or block of text
1924. gadā Jēkaba Dravnieka izdotajā pirmajā Angļu–latvju vārdnīcā ir ļoti mīlīgs darbības vārda indent tulkojums — ieŗaukt (rindiņu).
ievilkums — teksta rindas atvirzījums no malas (rindkopas sākumā)
Tātad attiecībā uz tekstiem ievilkums ir atkāpes sinonīms. Šajā rakstā es esmu izmantojusi divu veidu ievilkumus: teksta rindas atvirzījumu no spoguļa malas rindkopas sākumā, kā arī definīciju teksta bloku atvirzījumu no spoguļa malas.
Es saprotu, ka ievilkums ir jauks, labskanīgs vārds un ir liels vilinājums piešķirt tam citu vai vēl kādu nozīmi, tomēr neatbalstu bezrūpīgu semantisko robežu izplūdināšanu līdz nepazīšanai. Manuprāt, produktīvāka izvēle būtu bijusi vai nu iekļaut ar aizzīmēm apzīmētos uzskaitījuma elementus pamīšajā punktu, apakšpunktu pierakstā,
vai arī nosaukt tos par uzsvēruma punktiem — ir iederīgāk paplašināt nozīmi kaut cik tuviem terminiem.
vai arī nosaukt tos par uzsvēruma punktiem — ir iederīgāk paplašināt nozīmi kaut cik tuviem terminiem.
Konničiva, komercsēnes!
 |
| Enoki (Flammulina filiformis) |
Pholiota microspora ir labāk pazīstama ar zinātnisko nosaukumu Pholiota nameko. Tādējādi arī latviski šīs sēnes ir labāk pazīstamas ar japānisko nosaukumu nameko, lai gan tā ir zvīņeņu suga, kam savādā kārtā latviskais nosaukums neatradās. Sliktā ziņa, ka mums ir arī nejauki kukaiņi, ko sauc par zvīņenēm.
Ganoderma lucidum latviskais nosaukums ir lakas plakanpiepe, bet, tā kā viss eksotiskais ir daudz labāks, ārstniecības līdzekļu aprakstos to sauc par reiši atbilstoši japāniskajam nosaukumam.
Sēni ar zinātnisko nosaukumu Grifola frondosa, kas tirdzniecībā ir pazīstama ar japānisko nosaukumu maitake, patiesībā latviski sauc par daivaino čemureni.
Lai gan Pleurotus ostreatus ir piešķirts arī japāniskais nosaukums hiratake, šķiet, ka latviski tā visplašāk ir pazīstama ar nosaukumu austersēne, pilnais nosaukums — austeru sānause, 1960. gada augu aizsardzības terminu kolekcijā saukta par ausveida sēni. Pleurotus eryngii sēņu audzētāji sauc par karaliskajām austersēnēm. Latvijā tiek piedāvāts audzēt arī Pleurotus djamor — rozā austersēnes, Pleurotus citrinopileatus — citronu jeb zeltainās austersēnes (japāniskais nosaukums — tamogitake) un Pleurotus Dobrzeatus — melnās austersēnes.
Ārstnieciskās Ophiocordyceps sinensis, kas agrāk bija pazīstama ar nosaukumu Cordyceps sinensis, latviskais nosaukums ir Ķīnas miltene.
Interesanti, ka mēs ļoti ātri pieņēmām angļu japānisko tirdzniecības nosaukumu kombuča, lai gan tas ir vecās, labās tējas sēnes dzēriens. Tējas sēnei ir piešķirts zinātniskais nosaukums Medusomyces gisevii, kas, protams, nav iekļauts sēņu klasifikatorā, jo patiesībā tējas sēne ir rauga un baktēriju kolonija, savukārt japāņu konbuča ir pilnīgi cits dzēriens, ko gatavo no aļģēm, bet tējas sēnes dzērienu japāniski sauc kōča kinoko.
Vai čuraina lupata un sūdains miets ir viens un tas pats vai vismaz kaut kas līdzīgs
Es saprotu, ka ne mums kūtsmēslu, ne mietu un apčurāta lupata šķiet gluži mūsdienīgs ierocis, bet īsti negribas ticēt, ka teicējs grasās čurāt virsū kādai drānai — tas ir tikai tēlains izteiciens. Lai cik ļoti apzīmētāja funkcijā es dodu priekšroku īpašības vārdiem salīdzinājumā ar lietvārdiem ģenitīvā, atbilstoši krievu izteiciena internetā atrodamajam izcelsmes aprakstam un pēc putekļu lupatas parauga tās ir čuru lupatas, ar ko saslauka čuras, nevis kāda sačurātas drānas.
Komisiju dubultdzirnas
Tālajā 2014. gadā ievēroju, ka, lai ko nolemtu kāda Terminoloģijas komisijas apakškomisija, nepaies ne pieci gadi, kad Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija par to pašu jautājumu nolems kaut ko pilnīgi citu. Toreiz bija runa par Argania spinosa, kas no ērkšķainās argānijas tika pārlabota par argānu, un attiecīgā eļļa no argāniju eļļas tika pārlabota par argāneļļu. Nekas no tā visa Termini.gov.lv meklēšanā nav atrodams. Ja kādu baigi interesē tie nosaukumi, lai meklē pa lēmumiem, protokoliem utt.
Tāpat es toreiz palauzīju rokas pret Visumu, diez kā gan latviski būtu jādēvē Vitellaria paradoxa un attiecīgais sviests, kā arī Euterpe oleracea un tās ogas.
Vietnē Termini.gov.lv latīniskais nosaukums Vitellaria paradoxa nav atrodams, taču ir divi šķirkļi ar atšķirīgiem latviskajiem nosaukumiem katram šī latīniskā nosaukuma sinonīmam: Butyrospermum parkii (en shea tree, shea butter tree) latviski saucas basija, bet Butyrospermum paradoxum (en karite) — sviestkoks. Taču 2018. gadā, kad Latviešu valodas ekspertu komisija ķērās pie latviskā nosaukuma piešķiršanas šī auga riekstu taukiem, tā nevis mēģināja novērst šo misēkli, bet gan paziņoja, ka nosaukums šī sviests ir gana labs. Interesanti, ka šis jaunievedums Termini.gov.lv meklēšanā vairs nav atrodams, atšķirīgie latviskie nosaukumi bez jebkāda mājiena, ka tas ir viens un tas pats augs, ir palikuši un ir norādīta viena shea nuts un karite nuts atbilsme latviešu valodā — sviestkoka rieksti un viena shea butter un karite butter atbilsme — basijas sviests.
Euterpe oleracea kārta pienāca 2022. gadā. Nu Terminoloģijas komisijai beidzot bija skola rokā, un tā uzreiz piešķīra ogām divus nosaukumus — eiterpes ogas un asaī (ai, cik ļoti mums vajadzēja vēl kādu nelokāmu vārdiņu). Neviens no šiem nosaukumiem nav atrodams Termini.gov.lv meklēšanā.
Visur ir labi, kur mūsu nav
 |
| Noteikumi |
Jau rakstīju, ka augšraksts gadskaitlī maldina lasītājus. Smieklīgi, ka dievturi mēneša nosaukumu raksta latviešu valodai neraksturīgi ar lielo burtu un vēl liek klāt kārtas skaitli iekavās, taču šis pieraksts tik un tā paliek pārprotams, jo mums ir trīs ziemas mēneši un pirmais attiecīgās ziemas mēnesis ir pērnais decembris. Viņus nekādi nav atturējis fakts, ka pat PATS Ernests Brastiņš nav devis katram no gada 12 mēnešiem vienu skaidru un konkrētu latvisku nosaukumu. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tā, ir sniegta pašu dievturu tīmekļa vietnē: latviešu gads ir iekārtots pēc Saules kalendāra un sadalīts astoņos laikos, nevis 12 mēnešos. Saskaņā ar to bija jāraksta 12025. gada sala laika 14. diena. Kādu varbūt interesē, kā es zinu, ka ir domāts tieši šis datums, ja jau pieraksts ir tik pārprotams? Tā, ka turpat blakus datums ir nepārprotami pierakstīts angliski angļu valodai tradicionālā formā. Tā ka, ja gribētu iedziļināties moderno dievturu bangaino dvēseļu dzīlēs, nevis aplūkot datuma pierakstu vien, varētu vēl parunāt arī par pašpietiekamību.
Ikdienā es biežāk saskaros ar rakstītāju nespēju tekstuālajam datuma pierakstam pievienot nedēļas dienas nosaukumu. Tas nepadodas pat visādā ziņā cienījamajai Valentīnai Skujiņai grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos».
Man šķiet gluži dabiski, ka datuma pierakstā skaitliskā veidā par skaitļu atdalītāju tiek izmantots punkts, jo tekstuālajā pierakstā tie punkti aiz kārtas skaitļiem jau ir. Bet nē, gaudas un pīkstieni, kāpēc mums nav slīpsvītras kā amerikāņiem vai defises kā ISO standartā, nerimstas. Savukārt tie, kas ir pieņēmuši, ka mums ir punkti kā eiropiešiem, var turpināt gausties par mūsu oriģinālo punktu aiz gadskaitļa, taču argumentus, ko tieši mēs iegūtu, ja tā punkta aiz kārtas skaitļa tur nebūtu, nav gadījies lasīt. Viena iebilde, protams, varētu būt, ka tad, ja tie ir punkti aiz kārtas skaitļiem, aiz katra punkta ir jābūt atstarpei, piemēram, 05. 06. 2025., bet nu pašlaik ir spēkā tāds kompakts variants bez atstarpēm. Var jau būt, ka kaut kādu ļaunumu tas nodara — iespējams, ļaudis vispār biežāk izlaiž atstarpes aiz kārtas skaitļiem, ko citādi varbūt nedarītu. Un nevajag aizmirst, ka datumu saīsināti var pierakstīt arī citos veidos, piemēram, 2025. g. 5. jūn. vai 2025. g. 5. VI.
Otra lieta, par ko skaitliskajā datuma pierakstā var čīkstēt mūžīgi, ir skaitļu secība. Tā kā mums pašlaik skaitļi rindojas augošā secībā (datums, mēnesis, gads), protams, atrodas ļaudis, kas ir pārliecināti, ka otrādi, tas ir, dilstošā secībā (gads, mēnesis, datums), būtu labāk. Viens acīmredzams ieguvums tiešām būtu: aiz tāda pieraksta varētu dabiski piekabināt pulksteņlaiku, piemēram, 2025.06.05. 18.25. Protams, ir ļaudis, kam šķiet loģiski datumu skaitliski pierakstīt tādā pašā secībā, kā tas tiek pierakstīts tekstuāli, proti, gads, datums, mēnesis, piemēram, 2025.05.06.
Nu un tad vēl visādi sīkumi, par ko var kasīties. Ir ļautiņi, kam viencipara datumu un mēnešu pieraksta ar nulli priekšā estētiskā vērtība ir vienaldzīga, un viņi grib bez. Ir citi, kas lauž šķēpus, vai gads ir jāpieraksta ar diviem vai četriem cipariem. Šis mani izbrīnīja visvairāk, jo man šķiet pašsaprotami, ka tiek pierakstīts pilns gadskaitlis, arī skaitot laiku pēc holocēna kalendāra, piemēram, 05.06.12025.
Pareizrakstības noteikumi ir vienošanās. Attiecīgās valodas lietotāju savstarpēja vienošanās. Nevis vienošanās ar visu pasauli, jo visiem vienādi pielāgoties nav iespējams — kaut kas ir jāizvēlas. Žēl, ka šajā it kā vienkāršajā jautājumā visiem lietišķo tekstu sastādītājiem neizdodas izvēlēties vienu un to pašu.
«Birzī pogā lakstīgala, pogā vaļā, pogā ciet»
Pabeigta veida darbības vārdiem ar priedēkļa vietas vai virziena nozīmi atbilst īpašas nepabeigta veida formas — bezpriedēkļa darbības vārda sakopojums ar apstākļa vārdu, turklāt apstākļa vārds nozīmes ziņā līdzinās atbilstošā pabeigta veida darbības vārda priedēklim, piemēram, pārcelt — celt pāri. Apstākļa vārdi mēdz pievienoties darbības vārdiem ar konkrētas, uz zināmu mērķi virzītas kustības nozīmi. Atkarībā no tā, vai darbības vārda priedēklim ir viena vai vairākas potenciālas vietas vai virziena nozīmes, vienu priedēkli var aizstāt viens vai vairāki apstākļa vārdi. Lūk, daži piemēri.
nepabeigts veids pabeigts veids
bezpriedēkļa darbības v. + apstākļa v. priedēkļa darbības v.
nākt iekšā ienākt
sviest ārā izsviest
slēgt vaļā atslēgt
cirst ciet aizcirst
iet prom aiziet
nākt šurp atnākt
kāpt augšā uzkāpt
skriet lejā noskriet
gāzt apkārt apgāzt
likt virsū uzlikt
ņemt nost noņemt
celt pāri pārcelt
plēst pušu pārplēst
Bez veida izteikšanas nozīmes, kas atklājas visās darbības vārda formās, konstrukcijām ar apstākļa vārdu piemīt arī īpaša darbības palēninājuma nokrāsa. Tā vairāk novērojama citās darbības vārda formās, nevis tagadnē, kur svarīgāka ir konstrukcijas tīrā nepabeigtības nozīme.
1. Apstākļa vārds pastiprina nepabeigta veida ilgstošas darbības nozīmi pagātnes formās, piemēram, Dzijas nevarēja tik viegli pārraut, pirkstu grieza pušu.
2. Nepabeigta veida bezpriedēkļa darbības vārds ar apstākļa vārdu pastiprina ilgstošas darbības nozīmi arī nākotnes formās, piemēram, Es šodien pat iešu no šejienes projām.
3. Par kustību vienā virzienā, par kuru nav droši zināms, vai tā notiks, var jautāt, tikai lietojot nepabeigta veida darbības vārdu ar apstākļa vārdu, piemēram, Vai kāpsit ārā? Vai iesit prom?
Pārsvarā nepabeigtu veidu izsaka vārdkopas ar bezpriedēkļa darbības vārdu un atbilstošu apstākļa vārdu centrā. It sevišķi vārdkopu raksturs izmanāms frazeoloģiskos teicienos ar ekspresīvu nokrāsu, piemēram, Plijos virsū, lai man vēl dod pūslīšus.
Nepabeigts veids ar apstākļa vārdu noder ne tikai nepabeigtas darbības izteikšanai, bet arī darbības precizēšanai, kad bezpriedēkļa darbības vārdam nav noteiktas virziena nozīmes, piemēram, Es dzirdu, ka taisa istabas durvis [vaļā] un runā sieviešu balsis (..) Un atkal taisa durvis [ciet], un tās aizkrīt smagi. Nepabeigtajam darbības vārdam aut (kājas) ir korelatīvi noaut (kājas) un apaut (kājas); precizējot aut (ar ko palaikam gan arī saprot apaut), ir nepieciešams apstākļa vārds ciet vai nost, piemēram, Lauris ienāk bezbēdīgs, nosēstas ātri un sāk steidzīgi aut kājas nost. Tas pats sakāms par ģērbties, ja to lieto apģērbties vai noģērbties vietā; var ģērbties ciet un ģērbties nost.
Līdzīgas vārdkopas ar bezpriedēkļa darbības vārdu un apstākļa vārdu priedēkļa darbības vārda vietā ir parastas sarunvalodā arī tad, kad darbības vārdam nav ne kustības, ne virziena nozīmes, piemēram, raksti augšā! saki ārā! (laukā!). Tāda tipa nepabeigts veids ir it īpaši parasts, aizstājot pabeigtos darbības vārdus ar nobeigšanas, nogalināšanas nozīmi, piemēram, māc nost, moka nost, bendē nost.
Darbības vārds un apstākļa vārds šajās konstrukcijās neveido monolītu leksisku, morfoloģisku un sintaktisku vienību, jo apstākļa vārds nav gramatizējies un teikumā saglabā savu apstākļa funkciju, patstāvīga vārda uzsvaru un apstākļa vārda nozīmi. Tās nevar saukt par analītiskajām konstrukcijām, jo apstākļa vārdam nav palīgvārda funkcijas. Darbības vārdu un apstākļa vārdu kombinācijas var brīvi variēties atkarībā no izsakāmās informācijas, piemēram, kāpt iekšā, kāpt ārā, kāpt lejā, kāpt augšā; nākt iekšā, iet iekšā, skriet iekšā, tikt iekšā, bērt iekšā.
Darbības vārds kopā ar apstākļa vārdu neveido nepabeigta veida sintaktisku konstrukciju, ja apstākļa vārds pievienojas priedēkļa darbības vārdam, piemēram, atraut vaļā, ielikt iekšā, uzkāpt virsū, pārkāpt pāri, apiet apkārt. Te apstākļa vārds precizē priedēkļa lokālo nozīmi, tā dubultojot darbības mērķa norādi.
Kalkēt vai kalkot
Pateicoties
Piemēram, Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir teikts, ka šim kalkam ir partikulas nozīme. Savukārt jaunajā latviešu valodas gramatikas grāmatā ir teikts, ka «Partikulas ir nelokāma vārdšķira, palīgvārdi, kas izsaka teksta autora attieksmi pret izteikuma saturu, piešķirot kādam teikuma loceklim vai visam teikumam modālas, emocionālas vai jēdzieniskas nozīmes niansi. Tā kā partikulas nav cieši saistītas ar vārdu, kuru tās niansē, teikuma gramatiskā uzbūve nemainās, ja šī partikula tiek atmesta, zūd tikai nozīmes nianse.» Kādu niansi piešķir pateicoties (kam)? Neatradu nevienu partikulu, ko «lieto, lai norādītu uz (parasti kā pozitīva) cēloni, iemeslu.»
Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā apgalvots, ka šajā konstrukcijā divdabis ir lietots apstākļa vārda nozīmē. Šis jau ir diezgan interesanti, jo, pirmkārt, apstākļa vārdu, kas cēlušies no darbības vārdu divdabja formām, ir diezgan daudz (vislīdzīgākais ir nekavējoties), otrkārt, pastāv cēloņa apstākļa vārdi, un, treškārt, apstākļa vārdi var raksturot lietvārdus. Tomēr pateicoties atšķiras no pārējiem divdabja formā izteiktajiem apstākļa vārdiem ar to, ka, pirmkārt, pārējie ir saglabājuši sākotnējo nozīmi, otrkārt, tiem ir sinonīmi, un, treškārt, neviens cēloņa apstākļa vārds nav divdabja formā.
Īsi sakot, kalkēta konstrukcija ir kalkēta konstrukcija un nekas vairāk.
Krievu–latviešu valodas vārdnīcā viena no благодаря atbilsmēm ir prievārds dēļ, kā novēlējis dižais Endzelīns un kā māca valodas kultūras pētījumi. Ievērojiet, ka krievi nepiešķir attiecīgajam latviešu valodas divdabim nekādas papildu funkcijas vai nozīmes, mēs paši kā mazi bērni bāžam mutē visu, kas pagadās pa rokai. Angļu–latviešu valodas vārdnīcas sastādītāji gan ir kalkējuši bez žēlastības, kaut gan, piemēram, Kembridžas vārdnīcā ir teikts, ka thanks to someone/something ir idioma, tātad vajadzēja papūlēties un tomēr nekalkēt. Un te nu ir tas pats, kas ar iepriekš aplūkoto frāzi as soon as possible — «to latviski nevar vienmēr vienādi atveidot» un to nevajag tulkot vārdu pa vārdam. Jāņa Kušķa minētajos piemēros vien ir nosauktas četras atbilsmes — dēļ, ar, jo, tāpēc ka —, Jānis Endzelīns min piemēru, kur atbilsme ir tâ kâ, stāstiņa sākumā minētais piemērs latviski skan linu eļļa piešķir matiem īpašu spīdumu vai no linu eļļas mati kļūst īpaši spīdīgi utt.
Īsi sakot, ar šo kalku nevajadzētu aizstāt citus, precīzus, valodas līdzekļus.
Abonēt:
Ziņas (Atom)