Bij man viena burta dēļ

pāris rindkopu tomēr jāuzraksta. Ievēroju, ka grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» ietekmīgais garīdznieks un domātājs Teofans Prokopovičs (1681–1736) ir nosaukts par Feofanu. Ir jau mums tā fonētiskā atveide un tādas lietas, tomēr jāskatās, no kuras valodas atveidot. Kā zināms, tas bija Prokopoviča pieņemts vārds, un parasti pieņemtus vārdus izvēlas ar kādu jēgu un nozīmi. Vārds Феофан ir grieķu cilmes: tas ir cēlies no Θεοφανής (transliterācija latīņu grafētikā — Theofanēs), kas nozīmē ‘Dieva parādīšanās’ (no theos — Dievs un phaínō — parādīties, spīdēt). Šis vārds tika plaši lietots Bizantijā, pareizticīgo tradīcijā un tiek lietots arī mūsdienu Grieķijā. Tas ir iekļauts grāmatā «Grieķu īpašvārdu atveide latviešu valodā: jaungrieķu valoda», kur tā atveide no sengrieķu valodas ir norādīta Teofans, bet no jaungrieķu valodas — Teofanis.

     Kad vietnē Periodika.lndb.lv pētīju, kā citiem ir gājis ar vārda Teofans atveidi, uzdūros smieklīgam un pamācošam gadījumam ar citu Teofanu — svētbilžu, miniatūru un fresku gleznotāju Teofanu Grieķi (ap 1340–ap 1410), kas parāda, ka pieņemto vārdu akla fonētiskā atveide var sagrozīt pat visvienkāršākos vārdus. 1960. gadā padomijā atzīmēja svētbilžu un fresku gleznotāja Andreja Rubļova 600. dzimšanas dienu, 1966. gadā nāca klajā Andreja Tarkovska mākslas filma par gleznotāju, kā arī darbaļaudis reizumis tika aicināti apceļot «dzimto zemi», piemēram, senatnīgo Novgorodu. Līdz ar to Latvijas presē bija iemesls pieminēt Rubļova skolotāju Teofanu Grieķi, taču, lai gan varētu domāt, ka tolaik partija modri uzraudzīja katru izteiku, viņš tika saukts visdažādākajos vārdos, piemēram, Feofāns Ikoņņiks Grečins, Teofans Greke, Teofāns Greko, Teofans Grieks un Feofans Greks.

Hallo, vēl daži nosacīti eksotiski ēdamaugi!

Sevišķi neveiksmīgs angļu valodas kalks ir kale attiecībā uz lapu kāpostiem, kas pieder pie dārza kāpostiem (Brassica oleracea), jo šim vārdam latviešu valodā jau ir piecas citas ar kāpostiem nekādi nesaistītas nozīmes. Daži rakstītāji tā paša angļu valodas vārda izrunas ietekmē tos dēvē par keiliem, bet arī šim vārdam latviešu valodā jau ir nozīme — kuilis. Vietnē Tezaurs.lv bez kādas avota norādes rakstīts, ka kalē kāposti ir taksons (objektu kopums, kam ir noteiktas kopīgas pazīmes un kas atbilst noteiktai taksonomiskai kategorijai), bet lapu kāposti — kolokācija (bieži sastopams vārdu savienojums bez kopīga nozīmes pārnesuma). Galīgi nav saprotams, kā pie tādām domām vispār varēja nonākt. Savukārt Mārīte Gailīte gluži taisnīgi raksta: «Bulduru Dārzkopības skolas dibinātāja agronoma Pētera Dindoņa grāmatā «Ienesīga sakņkopība», kas izdota Rīgā 1923. gadā, šis augs dēvēts par lapu kāpostiem, un tāpat tas saukts vēl savus deviņdesmit gadus pirms Dindoņa grāmatas iznākšanas, tā ka nav nekāda pamata no šī nosaukuma atkāpties.»

     Biju ļoti izbrīnīta, kad atklāju, ka latviešu valodā lapu biešu (Beta cicla) apzīmēšanai pastāv vārds mangolds — tam pat ir savs šķirklis 1984. gadā izdotajā Latviešu literārās valodas vārdnīcas 5. sējumā, kā arī vietnē Tezaurs.lv, lai gan vietnē Termini.gov.lv ir vēstīts, ka jau 1973. gadā terminologi ir piešķīruši la Beta vulgaris ssp. cicla (L.) Moq. un ru мангольд, листовая свёкла tikai vienu atbilsmi latviešu valodā — lapu biete. Savukārt en mangold ir tulkotāja viltusdraugs, jo tā atbilsme latviešu valodā ir lopbarības biete, bet no vairākiem lapu biešu angliskajiem nosaukumiem, piemēram, chard, spinach beet, silverbeet, angļu–latviešu valodas vārdnīcā ir iekļuvis tikai chard ar vienu vienīgu latviešu valodas atbilsmi mangolds.
     Vietnes Tezaurs.lv šķirklī Illicium verum bez kādas avotu norādes rakstīts, ka tā ir īstā ilīcija, bet turpat ir šķirklis anīsa koks, kur dots paskaidrojums no «Populārās dabas enciklopēdijas», ka tā ir īstā ilīcija. Savukārt vietnē Termini.gov.lv rakstīts, ka Illicium verum ir zvaigžņainais anīss jeb anīskoks. Internetā to dēvē par zvaigžņu anīsu un krievu valodas ietekmē pat par badjanu, kas pat ir iekļuvis vietnē Tezaurs.lv, diemžēl bez zinātniskā nosaukuma, lai varētu saprast, kurš augs ar to ir domāts. Pimpinella anisum jeb Anisum vulgare ir parastais anīss. Illicium anisatum ir japāņu zvaigžņu anīss, ko iekšķīgi nelieto.
     Tāpat kā ASV, arī Latvijā vienmēr ir skaidri zināms, no kuras puses pūš kulinārijas vējš — koriandra (Coriandrum sativum) zaļumiem un sēklām ir atšķirīgi nosaukumi. Amerikāņi lapas pēc spāņu parauga sauc par silantro, latvieši pēc krievu no gruzīniem aizgūtā parauga — par kinzu, bet par koriandru sauc sēklas, lai gan šādam dalījumam nav nekāda cita pamata.
     Ne visi no gruzīniem aizgūtie krievu nosaukumi ir tik dzīvotspējīgi. Piemēram, droši vien no vāciešiem aizgūto estragonu (Artemisia dracunculus) par tarhūnu gandrīz neviens nesauc, taču vietnē Tezaurs.lv ir iekļuvis estragona angliskais nosaukums — taragons.
     Angliskais turnepsis (Brassica rapa var. rapa) ir lauka rācenis, kam ir arī lopbarības šķirnes — tās sauc par lopu rāceņiem.
     Dienvidaustrumāzijā angliskajās ēdienkartēs bieži sastopamais morning glory ir Ipomoea aquatica — ūdens spināti. Te svarīgi pievērst uzmanību, ka pie tīteņu dzimtas pieder arī Ipomoea batatas — batāte, kam ēd pavisam citas daļas un ko nevajadzētu pēc angļu parauga saukāt par saldajiem kartupeļiem, kā arī jaukt ar bumbuļu topinambūru (Helianthus tuberosus).
     Mīkstmiesīgā Latviešu valodas ekspertu komisija nekad nav iebildusi, ka mēs Origanum vulgare dēvējam par oregano, tikai piekodinājusi, lai nerakstām ar garo a — oregāno, kaut gan mums ir pašiem savs latviešu nosaukums — parastā raudene. Toties kumīns (Cuminum cyminum) ir jāraksta ar garo i.
     Pasaule mums cenšas iegalvot, ka itāļu virtuve ir tās augstākais kulinārais sasniegums. Tāpēc mēs sējam pazvērītes, bet ēdam rukolu (Eruca vesicaria, otrs populārs zinātniskais nosaukums Eruca sativa, bet ir vēl), audzējam kabačus, bet ēdam cukīni (Cucurbita pepo var. giraumontia, Cucurbita pepo var. cylindrica), tas ir, kabacīšus, kad tie vēl ir mazi un nav jau izauguši lieli.
     Preču eksotizēšanas nolūkos mums ir parādījušās godži ogas, lai gan tās ir parastās līcijas (Lycium barbarum) ogas. Chenopodium quinoa ir kinoja jeb kinojbalanda. Noslēpumainā čija ir Spānijas salvijas (Salvia hispanica) sēklas. Safrāns ir kaltētas krokusu (Crocus sativus) drīksnas.

Konničiva, komercsēnes!

Enoki (Flammulina filiformis)

Tagad katrs bērns zina, ka šampinjoni, portobello un portobellīni ir dārza jeb divsporu atmatenes. Šajā gadījumā grūtākais ir mēģināt šīs sēnes identificēt pēc latīniskā nosaukuma: pavisam sēņu klasifikatorā «Index Fungorum» šai sugai 2017. gadā ir uzrādīti 32 latīniskie sinonīmi, pašlaik — 12. Par populārākajiem, šķiet, ir atzīti Agaricus bisporus, agrāk arī Agaricus hortensis, Psalliota hortensis, Psalliota hortensis var. bispora un Psalliota campestris var. hortensis.

     Tomēr no eksotiskajiem sēņu nosaukumiem tirdzniecībā ļoti izplatīti ir tieši japāniskie nosaukumi. Sēnes, ko Latviešu valodas ekspertu komisija jau 2013. gadā ieteica saukt par šitakēm, tiek plaši audzētas visā pasaulē, ne tikai Japānā, no kurienes cēlies šis nosaukums. Četrpadsmit sinonīmiski latīniskie nosaukumi, kādreiz piederējusi pie sīkstenēm, bet pašreizējais latīniskais nosaukums ir Lentinula edodes, kam latviešu valodā cita atbilsme bez šitakes neatradās. Lentinula edodes pieder pie bazīdijsēņu nodalījuma (Basidiomycota) himēnijsēņu klases (Hymenomycetes) pūkaiņu rindas (Triholomatales) un pūkaiņu dzimtas (Tricholomataceae).
     Pholiota microspora ir labāk pazīstama ar zinātnisko nosaukumu Pholiota nameko. Tādējādi arī latviski šīs sēnes ir labāk pazīstamas ar japānisko nosaukumu nameko, lai gan tā ir zvīņeņu suga, kam savādā kārtā latviskais nosaukums neatradās. Sliktā ziņa, ka mums ir arī nejauki kukaiņi, ko sauc par zvīņenēm.
     Ganoderma lucidum latviskais nosaukums ir lakas plakanpiepe, bet, tā kā viss eksotiskais ir daudz labāks, ārstniecības līdzekļu aprakstos to sauc par reiši atbilstoši japāniskajam nosaukumam.
     Sēni ar zinātnisko nosaukumu Grifola frondosa, kas tirdzniecībā ir pazīstama ar japānisko nosaukumu maitake, patiesībā latviski sauc par daivaino čemureni.
     Lai gan Pleurotus ostreatus ir piešķirts arī japāniskais nosaukums hiratake, šķiet, ka latviski tā visplašāk ir pazīstama ar nosaukumu austersēne, pilnais nosaukums — austeru sānause, 1960. gada augu aizsardzības terminu kolekcijā saukta par ausveida sēni. Pleurotus eryngii sēņu audzētāji sauc par karaliskajām austersēnēm. Latvijā tiek piedāvāts audzēt arī Pleurotus djamor — rozā austersēnes, Pleurotus citrinopileatus — citronu jeb zeltainās austersēnes (japāniskais nosaukums — tamogitake) un Pleurotus Dobrzeatus — melnās austersēnes.
     Ārstnieciskās Ophiocordyceps sinensis, kas agrāk bija pazīstama ar nosaukumu Cordyceps sinensis, latviskais nosaukums ir Ķīnas miltene.
     Interesanti, ka mēs ļoti ātri pieņēmām angļu japānisko tirdzniecības nosaukumu kombuča, lai gan tas ir vecās, labās tējas sēnes dzēriens. Tējas sēnei ir piešķirts zinātniskais nosaukums Medusomyces gisevii, kas, protams, nav iekļauts sēņu klasifikatorā, jo patiesībā tējas sēne ir rauga un baktēriju kolonija, savukārt japāņu konbuča ir pilnīgi cits dzēriens, ko gatavo no aļģēm, bet tējas sēnes dzērienu japāniski sauc kōča kinoko.

Komisiju dubultdzirnas

Reklāmisti un citi propagandisti piespēlē arvien jaunas entitātes, kam ir vajadzīgi nosaukumi latviešu valodā, daudz straujāk, nekā Terminoloģijas un Latviešu valodas ekspertu komisija spēj reaģēt. Bet kur tie latviešu nosaukumi paliek, kad beidzot ir doti? Šķiet, ka pareizajai atbildei vajadzētu būt, ka tie nonāk vietnē Termini.gov.lv. It sevišķi tam vajadzētu attiekties uz augu nosaukumiem, kam tur ir atsevišķas terminu kolekcijas un kam LZA Terminoloģijas komisijas Botānikas terminoloģijas apakškomisija ir apstiprinājusi botānikas terminu veidošanas principus. Tomēr dzīvē viss ir citādi.
     Tālajā 2014. gadā ievēroju, ka, lai ko nolemtu kāda Terminoloģijas komisijas apakškomisija, nepaies ne pieci gadi, kad Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija par to pašu jautājumu nolems kaut ko pilnīgi citu. Toreiz bija runa par Argania spinosa, kas no ērkšķainās argānijas tika pārlabota par argānu, un attiecīgā eļļa no argāniju eļļas tika pārlabota par argāneļļu. Nekas no tā visa Termini.gov.lv meklēšanā nav atrodams. Ja kādu baigi interesē tie nosaukumi, lai meklē pa lēmumiem, protokoliem utt.
     Tāpat es toreiz palauzīju rokas pret Visumu, diez kā gan latviski būtu jādēvē Vitellaria paradoxa un attiecīgais sviests, kā arī Euterpe oleracea un tās ogas.
     Vietnē Termini.gov.lv latīniskais nosaukums Vitellaria paradoxa nav atrodams, taču ir divi šķirkļi ar atšķirīgiem latviskajiem nosaukumiem katram šī latīniskā nosaukuma sinonīmam: Butyrospermum parkii (en shea tree, shea butter tree) latviski saucas basija, bet Butyrospermum paradoxum (en karite) — sviestkoks. Taču 2018. gadā, kad Latviešu valodas ekspertu komisija ķērās pie latviskā nosaukuma piešķiršanas šī auga riekstu taukiem, tā nevis mēģināja novērst šo misēkli, bet gan paziņoja, ka nosaukums šī sviests ir gana labs. Interesanti, ka šis jaunievedums Termini.gov.lv meklēšanā vairs nav atrodams, atšķirīgie latviskie nosaukumi bez jebkāda mājiena, ka tas ir viens un tas pats augs, ir palikuši un ir norādīta viena shea nuts un karite nuts atbilsme latviešu valodā — sviestkoka rieksti un viena shea butter un karite butter atbilsme — basijas sviests.
     Euterpe oleracea kārta pienāca 2022. gadā. Nu Terminoloģijas komisijai beidzot bija skola rokā, un tā uzreiz piešķīra ogām divus nosaukumus — eiterpes ogas un asaī (ai, cik ļoti mums vajadzēja vēl kādu nelokāmu vārdiņu). Neviens no šiem nosaukumiem nav atrodams Termini.gov.lv meklēšanā.

Japāņu īpašvārdu atveide latviski

Interesanti, ka Uģa Nasteviča domu graudi, kā tad patiesībā japāņu valoda būtu jāatveido latviski bez starpniekvalodu sagrozošās ietekmes, ir ienākušies starpniekvalodā, proti, angliski, tomēr galīgā japāņu–latviešu valodas atbilsmju tabula rakstā ir dota tikai šajās divās valodās. Tas, protams, veicina vajadzīgo precizitāti, bet es tulkoju no angļu un krievu valodas, tāpēc japāņu vārdi pie manis nonāk jau samalti latīņu alfabēta un kirilicas burtos. Kā iegūt atpakaļ japāņu skaņas, lai īstenotu slaveno fonētisko atveidi? Ne japāņu īpašvārdu atveides noteikumu, ne ieteikumu sistēmas mums nav, taču vēl no padomijas laikiem ir Gunas Eglītes un Edgara Kataja izstrādātās tabulas, kā atsevišķas angļu valodas burtkopas pārveidot par latviešu valodas burtkopām, ņemot vērā japāņu izrunu. Pēdējā laikā šīs tabulas tiek pamatoti kritizētas un tiek piedāvāti citi atbilsmju varianti, tāpēc es uztaisīju sarakstu, kurā melnā krāsā ir apkopotas Gunas Eglītes un Edgara Kataja dotās Hepbērna transkripcijas sistēmas–latviešu valodas atšķirīgās atbilsmes, zilā krāsā pievienots viss, ko varēju izlobīt praktiskai lietošanai no Agneses Haijimas raksta, un zaļā krāsā — no sākumā minētā Uģa Nasteviča raksta.

Akcelerācija un akcelerātōrs

Droši vien vietnes Tezaurs.lv ietekmē, kur ir savākts pilnīgi viss — gan dzīvs, gan nedzīvs —, viens otrs pareizas latviešu valodas lietošanas padomdevējs mēģina iestāstīt, ka svešvārdam akcelerācija ir kaut kāda baigi sarežģīta nozīme, bet akselerators vispār ir no citas operas. Bet tā, protams, nav taisnība.

     Akcelerācija (lat. accelerātiō) — paātrināšanās; kustības maiņa.
     Tas ir šķirklis Latviešu konversācijas vārdnīcas 1. burtnīcā, kas izdota 1927. gadā. Aiz tā seko šķirkļi akcents (lat. accentus), akceptilācija (lat. acceptilātiō), akceptēt (lat. acceptāre), akcesorisks (lat. accēdere, klāt nākt), akcesija (lat. accēssiō), akcidence (lat. accidens), akcidences (lat. accidentia), akcidentālijas (lat. accidentālia) — īsi sakot, latviešu valodā šie vārdi ir aizgūti no latīņu valodas. Tas pats attiecas uz akceleratoru, kura pamatā ir lat. accelerāre (‘paātrināt’), proti, tas ir un paliek latīņu valodas cilmes vārds, lai kādas būtu starpniekvalodas. Tāpēc nepārsteidz, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcas 1. sējumā, kas izdots 1972. gadā, kad latviešu valodnieki acīmredzot vēl prata latīņu valodu, ir šķirkļi akcelerācija un akcelerators, un viss.
     Lai svešvārds akcelerācija kļūtu par specifisku terminu kādā nozarē, ir jāveido vārdkopa, piemēram, fiziskā akcelerācija. Viena pati akcelerācija nekādi nevar nosaukt tieši «paātrinājumu kāda organisma attīstībā».
     Vietnē Periodika.lv apkopotajās publikācijās akcelerators parādās 1925. gadā un izzūd no tām 1986. gadā. Savukārt akselerators turpat parādās arī tai pašā 1925. gadā un turpinās, turpinās… Abi mēdz parādīties nepareizā vārdkopā akceleratora pedālis (pamina) (tas nav pedālis akceleratoram — pats pedālis arī ir akcelerators, ja bez pedāļa pieminēšanas nevar iztikt, tad vēlams akcelerēšanas pedālis). Lai svešvārds akcelerators no jebkāda paātrinātāja pārvērstos par specifisku terminu kādā nozarē, ir jāveido vārdkopa, piemēram, automobiļa (spēkratu) akcelerators.
     Attiecībā uz akceleratoru ir vairāk pamata pastrīdēties nevis par to, vai rakstīt šo vārdu ar c vai s, bet gan par to, vai rakstīt to ar garo vai īso a: akcelerators vai akcelerātors. Es piekrītu Egīlam Skudram, kas raksta, ka «Samākslota šķiet arī viscaur īsu patskaņu rakstība pirms izskaņas -tōrs, piemēram, akumulators, amortizators un visi līdzīgie. Divzilbīgos un trīszilbīgos vārdos pirms izskaņas
-tōrs vaļējās zilbēs (slēgtas zilbes svešvārdos vienmēr ir īsas) tiešām figurē īsi patskaņi, piemēram, datōrs, retōrs, mótōrs, ktitōrs, debitōrs, ekvatōrs, kónditōrs, senatōrs u. c. Taču četr- un vairākzilbīgos vārdos vaļējās zilbes pirms -tōrs tiek izrunātas gari, piemēram, detónātōrs, inkvizītōrs, eksekūtōrs, akumulātōrs, eksperimentātōrs, raciónalizātōrs u. c., bet repróduktōrs, jo zilbe -duk- ir slēgta.»
     Par ō es nemaz nesākšu — skaidrs, ka vajag, lai gan pašreizējā pareizrakstība neatzīst arī to.

Drāma trijos cēlienos «Kas ir Vuluna»

Prologs

Ir tāds Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmums, kur rakstīts: «Komisija ar balsu vairākumu nolēma ieteikt šādus tējas veidu nosaukumus: 1) no ķīniešu valodas: Oolong – Vulunas tēja (..).» Izvilku no komisijas pamatojumu, kā tā ir nonākusi pie šāda lēmuma:
     «1) «melnā drakona» tējas nosaukums latviski atveidojams atbilstoši tā izrunai ķīniešu valodā, proti, [vulun];
     2) saskaņā ar aptaujāto ķīniešu valodas speciālistu ieteikumiem nosaukums latviešu valodā atveidojams sieviešu dzimtes formā Vulunas tēja;
     3) sieviešu dzimtes formas izvēli pamato fakts, ka šā dzēriena veida nosaukums ir tēja (nevis čajs), tādēļ nav ieteicams tējas šķirnes nosaukums vīriešu dzimtes formā (piemēram, uluns, kā tas reizēm lietots interneta tekstos). Arī vairums kafijas šķirņu nosaukumu latviešu valodā ir sieviešu dzimtes formā (moka, arābika, robusta u. tml.).
     Šāda veida vārdkopnosaukumiem zināmā mērā piemīt īpašvārda funkcija, atšķirībā no līdzīga sastāva salikteņnosaukumiem (Vulunas tēja : vuluntēja). Šā tējas nosaukuma (kuru var arī tulkot kā Drakona tēju / drakontēju) rakstībā ir vērojama līdzība, piemēram, ar Rūķīšu tēju (rūķīštēju) vai Ziemas tēju (ziemastēju). Arī dažu citu pārtikas produktu nosaukumi veidoti kā vārdkopas ar īpašvārda funkciju, piemēram, Svētku cepumi vai Vasaļu desa.»
     Manuprāt, iemesls, kāpēc šī komisija ir saveidojusi tik daudz dzīvotnespējīgu nosaukumu, ka ļaudis apšauba arī tās veikuma saprātīgo daļu un labprāt piedēvē tai visādus humoristiskus jaunvārdus, ir ļoti dīvaina vārddarināšanas principu piemērošana.

I cēliens. Transkripcija
Jā, «nosaukums latviski atveidojams atbilstoši tā izrunai ķīniešu valodā», tikai [vulun] nav izruna ķīniski, bet gan tas, kas sanāk, ja divas no trim tējas veida [wūlóngchá] ķīnzīmēm katru atsevišķi atveido atbilstoši piņjiņa tabulas latviskajai versijai, kura «ataino iespējamās iniciāļu un fināļu kombinācijas, bet neaptver toņus, kas ir tikpat svarīgi pareizai izrunai ķīniešu valodā». Man nav ķīnzīmju fontu, tāpēc izmantoju tējas veida nosaukuma pierakstu piņjiņā [wūlóngchá]. Kā redzams, pati piņjiņa sistēma toņus ietver, un, piemēram, šeit tos var paklausīties.
     Ne visur, kur raksta ar ķīnzīmēm, romanizēšanai izmanto piņjiņa sistēmu, tāpēc [wūlóngchá] angliski mēdz transkribēt gan ar wulong tea, gan ar oolong tea — otrais variants cenšas ņemt vērā nosaukuma izrunu saskaņā ar piņjiņu. Es domāju, ka tas arī ir vienīgais pareizais veids, kā piešķirt nosaukumu citā valodā, proti, kopumā, nevis pa zilbēm izvērtējot nosaukuma izrunu oriģinālvalodā. Plašajās interneta ārēs var paklausīties [wūlóngchá] izrunu — nekas cits bez ūlongčā nesaklausīsies. Tiesa, g nav dzirdams, bet, no otras puses, kā jūs izrunājat [ɒ] un [ŋ] angļu vārdos strong, song, wrong utt., vai varbūt īpašvārda Longailenda transkripcija latviski jūs neapmierina, lai gan arī tā ir pieņemta norma: «Angļu skaņu [ŋ] un skaņu kopu [ŋg] atveido ar ng un [ŋk] — ar nk, balstoties uz ortogrāfisko formu.» Interesanti, ka skaņai [ŋ], ko angliski transkribē ar ng, latviski pliks n atbilst tikai piņjiņa tabulā un ķīniešu personvārdu atveides noteikumos, bet visas citvalodu kongas un sarongas, Singapūra, Bangkoka (kur, starp citu, vispār neietilpst ne zilbe no pilsētas nosaukuma oriģinālvalodā), Tonga utt. dzīvo cepuri kuldamas.

II cēliens. Gramatizācija
Savādi, ka jaunā svešvārda dzimti ir noteikuši aptaujātie ķīniešu valodas speciālisti. Jeļenas Staburovas grāmatā «Ķīniešu personvārdu atveide latviešu valodā» ir teikts: «Vienzilbes un vairākzilbju īpašvārdi, kas piņjiņ transkripcijā beidzas ar līdzskani (iespējamās fināles: -an, -ang, -en, -eng, -in, -ing, -ong,
-un), iekļaujami 1. vai 4. deklinācijā, atbilstoši dzimtei nominatīvā pievienojot galotni -s vai -a: pilsēta Zigong – Dziguna, kalns Taishan – Taišaņs, uzvārds Bing – Bins vai Bina utt.» Kā redzams, dzimte tiek piešķirta atbilstoši entitātes dzimtei latviešu valodā. Nu tad kādā dzimtē ir tas pūķis, kam nomenklatūras vārdu mēs pievienojam tulkotu — tēja? Sanāk no angļu starpniekvalodas atveidotā ūlonga tēja (oolong tea), kas minēta 2004. gadā izdotajā Preses lasītāja svešvārdu vārdnīcā. Man šķiet, ka neviens neiedomātos rakstīt, piemēram, deviņvīrspēkas tēja vai deviņvīrspēka tikai tāpēc, ka lietvārds tēja ir sieviešu dzimtē. Problēma ar sazēlušajiem vīriešu dzimtes uluniem un pueriem ir tieši nomenklatūras vārda tēja nepievienošana, jo bez tā abiem iepriekš minētajiem vārdiem ir pavisam cita nozīme.

III cēliens. Īpašvārdiskums
Šie man šķiet visčaganākie vārdu salāti visā komisijas lēmuma pamatojumā. Pieeja interesanta, bet nav tā, ka nosaukumi bez kādas jēgas no vārdkopām kļūst par salikteņiem un otrādi. Salikteņu un vārdkopu savstarpējās attiecības ir izsmeļoši aprakstījusi Valentīna Skujiņa grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi», kur cita starpā norādīts, ka salikteņa vai vārdkopas veidošana ir viena no vārda nozīmju diferencēšanas iespējām.
     Aplūkotajā gadījumā ir runa par veselu tējas veidu (nevis konkrētu preci vai zīmolu) līdztekus, piemēram, baltajai un melnajai tējai. Baltā tēja nav balta, un melnā tēja ne vienmēr ir melna, kā arī ne visas tējas, kas ir melnas, pieder pie melnās tējas veida — arī šie ir simboliski nosaukumi, taču neviena tējas veida nosaukums līdz šim netika rakstīts ar lielo burtu. Nevaru iedomāties iemeslu, kāpēc no šī principa būtu jāatkāpjas.
     Vēl Valentīna Skujiņa norāda, ka «Termina funkcijā īpašvārds ar nozīmes pārnesumu parasti kļūst par sugasvārdu», proti, arī pueras tēja tajā pašā lēmumā bez šaubīšanās bija jāraksta ar mazo burtu.

Epilogs
Bez vārdiem.