Apvienotā Karaliste ≠ Lielbritānija

Cita karaliste

Kad valodnieks Aldis Lauzis pārpublicēja «Latvijas Vēstneša» tvītu «Aktualizēts pasaules valstu un teritoriju nosaukumu saraksts! Tajā — 249 vienības. Sarakstu izvērtējusi un akceptējusi @_vvc Latviešu valodas ekspertu komisija», uzreiz norādot, ka tajā ir kļūda (atjaunināts, nevis aktualizēts), ievēroju, ka atbildēs tiek iesūtīti labojumi arī sarakstam. Valsts valodas centra tviterkonta administrators pārsvarā lēnprātīgi pateicās par vērību un solīja, ka drīzumā tos ieviesīs sarakstā, tomēr pūļpakalpojumu tāpat kā daudz ko citu dzīvē var izmantot tikai līdz savas izpratnes robežai: par Lielbritāniju viņš iespītējās.

Kopš 1922. gada oficiāli apstiprinātais valsts nosaukums ir Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, tāpēc ir skaidrs, ka Apvienotā Karaliste un Lielbritānija nav sinonīmi. Apvienotā Karaliste ir valsts, šis nosaukums ir politisks termins. Nosaukums Lielbritānija ir ģeogrāfisks termins — nosauc salu. Ja to izmanto par politisku terminu, tas ietver Angliju, Skotiju, Velsu (interesanti, ka latviski tās parasti sauc par zemēm, nevis, piemēram, valstīm vai pavalstīm) un tām piederošās salas, bet ne Ziemeļīriju. Ģeogrāfiskais termins Britu salas ietver Lielbritāniju, Īriju, Menas salu un Normandijas salas. To ir ņēmuši vērā cita valstu saraksta sastādītāji.

Prātiņ, nāc mājās!

«Balle sen jau beigusies, nedzird mūziku», bet man joprojām ir dažas skaistas
vēl nepublicētas iemīļoto degunragputnu fotogrāfijas

Jau sūdzējos par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1169/2011, kas pārtikas tehnologiem liek uz ēdiena iesaiņojuma tiražēt visādus latviešu valodai neraksturīgus formulējumus, taču šķiet, ka Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2017/1469, ar ko nosaka apdrošināšanas produkta informācijas dokumenta standartizētu noformējumu, kļūdu skaita ziņā vidēji uz tūkstoš rakstzīmēm pārspēj iepriekšminēto vairākas reizes.
     Te ir šausmīgs pilnīgi viss. Sevišķi tas, ka, lai nepieļautu šīs kļūdas, gandrīz nav vajadzīgas padziļinātas latviešu valodas zināšanas: pietiek ar veselo saprātu un pamatskolas izglītību.
     1. Produkti, kas patiesībā ir pakalpojumi. Vispār jau pietiek ar attapību, lai saprastu, ka apdrošināšanas uzņēmumi sniedz finansiālus pakalpojumus, nevis izdāļā produktus, bet tam ir arī juridisks pamatojums. Piemēram, Apdrošināšanas līguma likumā vārds «produkts» nav pieminēts nevienu reizi pat citā sakarā. Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likumā ir skaidri pateikts, ka apdrošināšanas sabiedrības sniedz pakalpojumus.

Šis likums attiecas uz personām, kuras sniedz vai vēlas sniegt nedzīvības apdrošināšanas, dzīvības apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas pakalpojumus Latvijas Republikā.

     2. Virsraksti, kas beidzas ar jautājuma zīmi, lai gan tālākajā tekstā ir jāsniedz atbilde.

Jautājuma teikuma beigās liek jautājuma zīmi, tomēr ir nosaucošie jautājumi, kas rāda, ka tekstā būs atbilde uz virsrakstā izteikto jautājumu. Aiz šādiem virsrakstiem jautājuma formā jautājuma zīmi neliek. (Sk. Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkciju».)

     3. Vajadzības izteiksme bez «ir».

Parasti tiek lietoti vajadzības izteiksmes vienkāršie laiki. Laiku norāda palīgdarbības vārda būt laika forma — vienkāršā tagadne: skolēniem ir jāmācās, vienkāršā pagātne: skolēniem bija jāmācās, vienkāršā nākotne: skolēniem būs jāmācās. (Sk. 7. klases mācību vielu.)

     4. Viens vienīgs apakšpunkts nodaļā. Tas pat ir oficiāli aizliegts — Ministru kabineta noteikumos Nr. 108 tas ir vairākkārt atkārtots.

Ja pantam ir viena daļa, to nenumurē. (..) Ja grozījums (pants) ir viens, to nenumurē. (..) Ja likumprojektam ir viens pielikums, to nenumurē. (..) Noteikumu projektā neveido nodaļas ar vienu punktu.

     5. Domuzīmes aizzīmju vietā. Labāk būtu par aizzīmēm neizmantot rakstzīmes, kam tekstā ir arī citas funkcijas.

Aizzīme ir simbols (parasti aplis vai kvadrāts) teksta rindiņas sākumā, kas norāda, ka ar šo rindiņu sākas kāda īpaša teksta daļa vai kāda saraksta elements.

     Tomēr pati šausmīgākā atkal ir prasība tiražēt šo tumsonību.