Mop = slacīkla

Kā mēdz jokot Arestovičs, domu pietika trim ierakstiem, pēc tam sākās kaķīši

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka angļu lietvārda mop (‘an implement consisting of a sponge or a bundle of thick loose strings attached to a handle, used for wiping floors or other surfaces’) angļu–latviešu vārdnīcās atrodamās atbilsmes beržamā suka, vīšķis ir ļoti neprecīzas, jo šo latviešu valodas vārdu definīcijām daudz precīzāk atbilst citi priekšmeti, kas nav bārkstis vai bārkstainas lupatas ar kātu. Īsbārkstainu drānu ar kabatām un kātu droši vien pilnīgi mierīgi var saukt par grīdas lupatu — ‘drēbes gabalu grīdas mazgāšanai’, bet kā dēvēt garās bārkstis ar kātu?

     Izrādās, ka vienvalodīgajās vārdnīcās šāds vārds ir: tā ir slacīkla — ‘speciāla slota ar gariem sariem (bārkstīm) klāja mazgāšanai’. Kā jau var nojaust no definīcijas, vienvalodīgajā vārdnīcā šis vārds figurē kā jūrniecības termins, taču internetā atradu divas divvalodu vārdnīcas, kas skaidri norāda, ka mop ir tieši slacīkla. Viena ir Leonadra Zusnes Latviešu–angļu vārdnīca — slacīkla nf mop, bet otra ir Igauņu–latviešu vārdnīca.

Vārda māksla II

Iespaidīga grafiskā domāšana

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Speciālistu uzskatus par pamatteksta nolīdzināšanu pa labi var apkopot frāzē «Nekad mūžā!». Parasti teksta nolīdzināšanu uz labo pusi pieļauj tekstiem, kas nav garāki par dažām rindām, kur katrā ir ne vairāk par pieciem vārdiem (un tie ir domāti īsie angļu vārdiņi), vai arī teksts ir cieši saistīts ar kādu objektu tā labajā pusē. Arī tabulās var vajadzēt kādas slejas nolīdzināt pa labi — pirmām kārtām nāk prātā naudas summas, skaitļi ar decimāldaļām aiz komata un procenti. No satura viedokļa kaitina parazītiskais piederības vietniekvārds savs.

Mugura
Vāka noformējumam raksturīgajā seklo joku stilā par teksta virzienu uz muguras pietiktu pateikt, ka tie, kas pie grāmatplaukta grib piešķiebt galvu pa kreisi, raksta no apakšas uz augšu, bet tie, kas grib piešķiebt galvu pa labi, raksta no augšas uz leju. Tomēr valsts mūsu vietā jau ir izšķīrusies, kā mums ir labāk — pastāv «LVS ISO 6357:2006: Dokumentācija. Grāmatu un citu izdevumu muguru nosaukumi», ar ko es nevaru iepazīties, jo uzskatu, ka, ja valsts grib, lai tās standartus kāds ievēro, tad tie ir par brīvu jāmet pakaļ visiem interesentiem. Taču, spriežot pēc Latvijas standarta numura un neveiklā nosaukuma, diez vai tajā ir lasāms kaut kas cits nekā standartā ISO 6357:1985, ar kuru arī nav iespējams iepazīties tā paša iemesla dēļ, bet kurš tomēr internetā ir atrodams. Nu lūk, šim standartam atbilst rakstīšana no augšas uz leju un — bungu rīboņa — vismaz 30 mm brīva vieta no muguras apakšas bibliotēku vajadzībām.

Pirmais vāks
Skatoties uz vāka kompozīciju, izvēlēto attēlu, lētajiem trikiem un krāsām, izsaku pieņēmumu, ka grāmatas vāka maketa autors nav mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā un vispār nevienā mākslas skolā, jo tur tomēr māca pat haosā ievērot kaut kādus principus un iedvest kičā gaumes šķietamību. Tāpat liekas neticami, ka arī grāmatas autoram varēja patikt seklais jociņš «Mans nabaga pirāts Jurģis Liepnieks». Par teksta rakstīšanu ar visiem lielajiem burtiem mans spriedums ir nemainīgs — pirmsskolas vecuma bērnu līmenis, noformētājiem vajadzētu prast satura atklāšanā un uzmanības piesaistīšanā izmantot mūsdienu latīņu rakstības priekšrocības.