Sastāv no divām daļām:
• problēmas nostādnes;• risinājuma priekšlikuma.
Vispirms. Mums, Ukrainai, ir trīs cieši saistītas pamata problēmas: politiskā un ideoloģiskā sašķeltība, Krievija un modernizācija.
Sāksim ar sašķeltību.
Ukrainā savā starpā sacenšas četri galvenie ideoloģiskie poli jeb projekti:
• eirooptimistiskais,
• nacionālistiskais,
• Krievijas,
• padomju.
Eirooptimistiskais projekts paredz iestāšanos ES un NATO, kā arī Rietumu liberāldemokrātiskās ideoloģijas pieņemšanu valsts līmenī.
Nacionālistiskais projekts paredz monoetniskas un monokulturālas valsts izveidi, kas līdzinās Polijai vai citai ES valstij, kā arī labējo Ukrainas ekspansijas ideoloģiju.
Krievijas projekts paredz vājas, atkarīgas un finlandizētas valsts izveidi, kas nav bīstama, ir piekāpīga, bez ambīcijām, paklausīga un atkarīga no Maskavas.
Padomju projekts paredz PSRS atjaunošanu kaut kādā ziņā — ekonomisko, militāro un citu veidu savienību.
Ārēja spiediena ietekmē šie četri projekti hibridizējas un tiecas uz diviem galvenajiem poliem:
• eirooptimistiskais apvienojas ar nacionālistisko,
• Krievijas apvienojas ar padomju.
Tajā pašā laikā tie saglabā savu būtību un atšķirības, piemēram, eirooptimistiskais un nacionālistiskais konfliktē par LGBT tematiku, padomju un Krievijas — par jautājumu, vai Ukrainai ir jāsaglabā neatkarība.
Visietekmīgākais šeit ir Krievijas projekts, kura galvenā iezīme ir Ukrainas atturēšana no dižu ambīciju ceļa — padarīšana par mūžīgu provinci.
Diemžēl ļoti daudzi ukraiņi ir piekrituši šādai savas valsts likteņa perspektīvai, kosmosa programmu vietā izvēloties ķiršu dārziņu pie mājas.
No ģimenes psihoterapijas ir zināms, ka ģimenes var izturēt visus pārbaudījumus, kamēr tām ir vienots kopīgas nākotnes redzējums. Un tās izjūk, pat kad tām ir visu citu veidu labklājība, ja kopīgu nākotni nesaskata.
Visu četru projektu un divu polu galvenais traģiskais trūkums ir tas, ka katrs no tiem vēlas Nākotni, kurā nav pārējo projektu. Tas ir, paredz to ukraiņu izsvītrošanu no nākotnes un pagātnes (!), kuri tiem personiski nepatīk ideoloģisku iemeslu dēļ.
Reizi no reizes atbrīvošanās cīņu gaitā šāds lietu stāvoklis mums ir beidzies ar Melno radu un kaimiņu uzkundzēšanos.
Vienīgā izeja ir integrējošs un vērienīgs Nākotnes projekts, kas ietvers visu četru projektu stiprās puses un būs pievilcīgs visiem Ukrainas pilsoņiem.
Otra problēma ir Krievija.
Samērā nesen Krievijas vara pie Maskavas kremļa uzstādīja pieminekli mūsu Volodimiram Dižajam.
Mēs nekonkurējam ar Krieviju par Krimu vai Donbasu. Mēs konkurējam par Rusas jeb Senās Rusas vēsturisko mantojumu. Bez šī mantojuma mēs esam kaut kas nesaprotams, «… Austroungārijas ģenerālštāba izgudrots», bet viņi — Zelta ordas uluss.
Mums ar Maskavu ir bībelisks konflikts par pirmdzimtību tāpat kā starp arābiem un žīdiem. Šāda veida konflikti pieder pie tiem, kurus nevar atrisināt. Mēs esam nolemti pastāvīgam konfliktam ar Krieviju, vienalga, vai tā ir autoritāra vai liberāla.
Nevienā konfliktā nevar uzvarēt aizsardzībā.
Ir jāuzbrūk, jāsakauj ienaidnieks ar viņa paša ieročiem.
Rodas jautājums — kuri tad ir rusi?
Senās Rusas kņazi bija rusi.
Višneveckis bija Rusas vaivads.
Hmeļnickis bija Rusas hetmanis.
Hadjačas līgums paredzēja Rusas kņazistes izveidi.
Atļaušos atgādināt, ka Rosiju (un šis vārds grieķiski nozīmē Rusu, impēriju) izgudroja Kijivas Mohilas akadēmijas rektors Teofans Prokopovičs.
Krievijas impērija ir ukraiņu ideja, kuras galvenā jēga ir tiesības uz Rurika dzimtas mantojumu, tiesības vākt kopā zemes.
Mēs ilgi īstenojām savas ambīcijas mūsu izveidoto Krievijas impērijas un Padomju Savienības formātā. Un tādējādi labprātīgi atdevām tām diženu vēsturi, diženus sasniegumus un savas ambīcijas.
Ir pienācis laiks tos atgūt.
Trešā problēma ir modernizācija.
No aptuveni divsimt valstiskajiem veidojumiem pasaulē tikai 30–35 valstis tiek uzskatītas par modernizētām: Rietumu valstis un Dienvidāzijas «tīģeri».
Cilvēce piedzīvo straujas pārmaiņas, pietiek paskatīties uz Īlona Maska sasniegumiem, lai saprastu, ka pēc divdesmit gadiem pasaule būs pavisam citāda.
Norit sestais tehnoloģiskais cikls: robotizācija, mākslīgais saprāts, fundamentālas pārmaiņas ražošanā, inženierzinātnēs, medicīnā, kosmonautikā, enerģētikā.
Tiek prognozēts šāds sadalījums: nākamajos trīsdesmit–četrdesmit gados jaunajā brīnišķīgajā pasaulē pāries sešas septiņas valstis. Divdesmit–trīsdesmit kļūs par šīs pasaules perifēriju, bet pārējās — par milzīgu mežonīgu lauku ar arhaizācijas elementiem.
Ukraina cenšas modernizēties kopš XIX gadsimta vidus (Kirila un Metodija brālība). Neizdodas savu ambīciju un impērijas plānu dēļ.
Līdz ar neatkarību mēs it kā izvēlējāmies jaunu ceļu — Eiropas —, vai arī tiek piedāvāti citi varianti: «baltrusu brīnums», jaunā industrializācija utt.
Došanās pa Eiropas ceļu mums ir postoša.
Mūsdienu Eiropa un Ukraina ir pilnīgi atšķirīgas vēsturiskas konstrukcijas.
Mūsdienu Eiropa ir izveidojusies saskaņā ar Trīsdesmitgadu kara (1618–1648, kā vara, tā ticība) un Pirmā pasaules kara (Vilsona doktrīna: valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) rezultātiem.
Ukraina ir izveidota kā impērijas sastāvdaļa, tajā ir daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs, kultūra, zemes.
Ja mēs iesim pa Polijas ceļu, reducējoties līdz monoetniskam sastāvam, mēs beigsim ar operāciju «Visla», tautu pārvietošanu.
Mums jau ir nogriezti Krima un Donbass.
Mums Eiropas ceļš uz monoetniskumu ir Ukraina bez austrumu un dienvidu apgabaliem, jauna Rietumukrainas Tautas Republika gar Dņipru bez piekļuves jūrai.
Mums ir vajadzīgi principiāli citādi modernizācijas ideoloģiskie pamati — integrācijas ideoloģija, vienlaikus tēmējot uz jaunu tehnoloģisko ciklu.
Ja mēs līdz 2035. gadam to nepaspēsim, mēs paliksim par tālu perifēriju, pat par perifērijas perifēriju.
Otrā daļa. Problēmas risinājums.
Piesakām pretenziju uz Rusas mantojumu.
Pārdēvējam valsti par Rusu-Ukrainu, paziņojam pasaulei, ka esam mantojuši unikālu un senu Eiropas kultūru, kurai ir vismaz 1500 gadu, un ambiciozi īstenojam Nākotnē tās vēsturisko un kultūras jēgu.
Lai tagad Maskava pamēģina izskaidrot separātistiem un pasaulei, kāpēc tai ir jāšauj uz rusiem un uz kāda pamata Krima tika atņemta rusiem?
Skaidri nosakām robežu starp rusiem un Krievijas iedzīvotājiem.
Rusa-Ukraina ļaus eirooptimistiem izvērst ideju par integrāciju ar Rietumiem, nacionālistiem — kopt Svjatoslava Drosmīgā plašo mantojumu un nest Ukrainas karogu pretī jauniem apvāršņiem, padomju ļaudīm tā atkal piešķirs lielas ambīcijas un piederības sajūtu jaunam vērienīgam ģeopolitiskajam projektam, atdos rusu pašidentifikāciju tiem, kas tiecas uz Krieviju.
Ja visu izdarīt pareizi un prātīgi, notiks ideoloģisko polu integrācija un nācijas saliedēšanās kopīgās Nākotnes labā, kas mums ir vajadzīga kā gaiss.
Konkrētu problēmu risināšanas paraugs, par piemēru ņemot valodu.
Vienīgā valsts valoda ir ukraiņu. Krievu un baltrusu valoda tiek atzīta par senās ukraiņu (rusu) valodas atvasinājumiem, un abas tiek brīvi lietotas Rusas-Ukrainas teritorijā (ko, starp citu, garantē arī pašreizējā konstitūcija).
Taču ar integrācijas projektu vien nepietiek.
Ierosinu veidot ne tikai jaunu valstiskumu, bet arī jaunu civilizāciju. Esmu to nosaucis par Piekto projektu.
Jaunās civilizācijas centrālā ideja ir griba — brīvības un ambiciozu pūliņu apvienojums.
Nākotnes dēļ mēs īstenosim tradicionālos nacionālos arhetipus, sevišķi Aizkrāces Sičas — valsts kā liels radošais centrs: sagādāt vislabākās jaunrades iespējas personai un pilsonim, kas vēlas kopā ar mums piekopt šādu dzīvesveidu.
Tehnoparku tīkls, zinātne, kultūra, izglītība.
Multikulturāls projekts: vienotība kultūru daudzveidībā.
Viena valsts — divas pasaules: vislabākie apstākļi pastorālajiem «ķiršu dārziņa pie mājas» cienītājiem un vislabākie apstākļi tehnokazakiem — izrāviena projekti, tālejošas ekspedīcijas zinātnē, izglītībā, kultūrā un brīva dalība tajā.
Lūk, tā būs patiesa Rusas — vienas no pasaules pamatkultūrām — atdzimšana.
Lūk, tas būs brīnums.
Lūk, tas būs īsts vēsturisks izrāviens.
— Hei, jaunie Ataturki!
Jūs visi ieiesit pasaules vēsturē uz visiem laikiem.
2020. gada 8. septembrī
Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/3612277518836302
