 |
| Tik mazus neļāva aiztikt, lai nedabū no mums kādu slimību, bet ar drusku lielākiem, kurus vēl ielikšu, mēs paspēlējāmies. Tas gan bija sāpīgi: jo lielāks kaķītis, jo lielāki nadziņi. Lauvu audzētava Dienvidāfrikas Republikā |
Virsraksts ir grāmatas, teksta vai tā daļas nosaukums, t. i., vārdisks, arī ar burtiem, cipariem izteikts (kā) apzīmējums. Virsraksta beigās neliek punktu, jo tas parasti veido atsevišķu (pirmo) rindkopu un ir noformēts atšķirīgi no pārējā teksta, vizuāli atklājot savu virsraksta funkciju, bet liek pārējās teikuma beigu pieturzīmes — izsaukuma vai jautājuma zīmi, kā arī daudzpunkti — atbilstīgi izteikuma mērķim. Ja kāda teksta virsraksts ir iekļauts citā tekstā, to, tāpat kā visus simboliskos nosaukumus, liek pēdiņās.
Jautājuma teikumos izsaka pieprasījumu pēc informācijas. Parasti jautājuma teikumus ievada jautājamie vārdi, tostarp jautājamie vietniekvārdi kas, kurš, kāds. Jautājuma teikuma beigās liek jautājuma zīmi, tomēr ir nosaucošie jautājumi, kas rāda, ka tekstā būs atbilde uz virsrakstā izteikto jautājumu. Aiz šādiem virsrakstiem jautājuma formā jautājuma zīmi neliek. (Sk. Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkciju».)
Tāpēc tiem, kas internetā ironiski brīnās, ka daudz apsmaidītais Valda Zatlera jautājums «Kas es esmu?» viņa grāmatas nosaukumā ir zaudējis jautājuma zīmi, īsti nav vielas pašizpausmei: šis virsraksts tikai apsola, ka grāmata pateiks, kas ir tās autors.
Valdi Zatleru nepazīstu, viņa grāmatu neesmu lasījusi, jautājuma konteksts man nav zināms, tas vienīgi šķita labs parasta un nosaucošā jautājuma piemērs. Patiesībā šis ir vēstījums visiem, kam jātulko pamācībās iecienītie virsraksti, kas sākas ar «How to…», bet uz -šana pāriet negribas. Tātad jautājuma zīme virsraksta beigās nav jāliek, ja virsrakstā uzdod jautājumu, uz kuru turpat seko atbilde. Punkts virsraksta beigās vispār nav jāliek.
