Ikša hipervalodnieks

Ar MI palīdzību sabiedrības debilizācija un valodas politizācija ar tumsoņu rokām sokas mērkaķa ātrumā. Dāvids Zalāns knapi bija paspējis izlēkt iksī ar savām pirmajā attēlā redzamajām MI inspirētajām etimoloģijas zināšanām, kad «Google» meklētāja MI uz šīs vienas publikācijas pamata jau tam pakalpīgi piebalsoja (ievērojiet — vienīgās atsauces ir uz «X»).

     Pirmkārt, sādža nav apdzīvotu vietu kategorijas ciems sinonīms. Saskaņā ar Tezaurs.lv definīciju sādža ir grupveida apdzīvota vieta Latgalē, kurai ir kopējs nosaukums, bet kuras mājām nav atsevišķu mājvārdu. Tā kā mūsdienu latviešu valodā sādža ir reālijas nosaukums, nav nekāda pamata piešķirt vārdam pejoratīvu nozīmi, lai kāda būtu tā cilme.

     Otrkārt, Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā raksta, ka sādža ir aizguvums no leišu sodžià (literārajā valodā — sõdžius). Vārds ir atvasināts no apvidvārda sodà ‘ciems, sādža’, kas ir vienas cilmes ar darbības vārdu sodìnti ‘sēdināt, stādīt, dēstīt’ un latviešu sēdēt, sēdināt.

Baznīca un… baznīca

Iksī izlasīju, ka latviski ir izdota T. E. Vudsa grāmata «How the Catholic Church Built Western Civilization». Pēc latviskā nosaukuma vien jau esmu spiesta apšaubīt, vai tulkojums ir izdevies, un arī redakcionālās izvēles, kas pašas par sevi nav kļūdas, liek kļūt piesardzīgai.

     Par redakcionālu izvēli var uzskatīt amerikanizēto autora vārda pierakstu. Kā zināms, latviešu valodā priekšvārdus nesaīsina pa vienam — vai nu visus, vai nevienu. Tātad latviski autora vārds ir Tomass Ernests Vudss. Digitālajos mēdekļos viņš parakstās vienkārši Toms Vudss.
     Par redakcionālu izvēli var uzskatīt saīsinājuma Ph. D. pievienošanu autora vārdam, lai gan oriģinālā tā nav, tomēr neielikt saistīto atstarpi starp Ph. un D. jau ir kļūda.
     Un par redakcionālu izvēli noteikti nevar uzskatīt vārdkopas katoliskā Baznīca lietošanu — tas vienkārši ir nepareizi.
     Kas ir baznīca? Latviešu konversācijas vārdnīcā ir teikts, ka sākotnējā nozīmē baznīca ir ‘kristīgo sapulce, sapulces vieta, vēlāk draudze’. Latviešu etimoloģijas vārdnīcā Konstantīns Karulis raksta, ka latviešu valodā vārds baznīca, iespējams, ir aizgūts no senkrievu apvidvārda бозьница un baltkrievu valodā бажнiца ir ‘plaukts ar ikonām; lūgšanas nams’. Tādējādi Latviešu literārās valodas vārdnīcā lietvārdam baznīca ir dotas trīs laika garam atbilstošas nozīmes, no kurām ‘sapulces vietas’ nozīme ir pirmā: 1) kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam paredzēta celtne; 2) vienas konfesijas ticīgo organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu; 3) valstī pastāvošo reliģisko institūtu kopums.*
     Nu tad lūk, lai cik un kādas nozīmes būtu vārdam, latviešu valodā tās nenošķir ar lielā sākumburta lietošanu, tas ir, gan tad, kad ir runa par ēku, gan arī tad, kad ir runa par organizāciju, vārdu baznīca vienādi raksta ar mazo sākumburtu. Vēl vairāk — īpašvārdiskos institūciju nosaukumos vārds baznīca ir tā saucamais nomenklatūras vārds, proti, sugasvārds, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību, un tas parasti tiek rakstīts ar mazo sākumburtu.
     Ar īpašības vārda katoliskā neiederību šajā kontekstā viss ir tieši tikpat vienkārši: baznīca ir nevis ‘saistīta ar katolicismu, tam raksturīga’, bet gan ticīgo, šajā gadījumā — katoļu, organizācija.
     Ir nu gan laiki pienākuši, kad par šādām ābeces patiesībām vispār ir jārunā.

* Tezaurs.lv šīm trim nozīmēm ir pievienota vēl ceturtā — sarunvaloda, ironiska ekspresīvā nokrāsa ‘skola’. Ne bez izbrīna konstatēju, ka Tezaurs.lv šķirklī skola vārda pirmajai nozīmei ‘mācību un audzināšanas iestāde, parasti zemākās vai vidējās vispārējās, arī speciālās izglītības iegūšanai; celtne, kurā darbojas šāda iestāde’ ir minēti divi sinonīmi — baznīca un skolasnams. Man šķiet, ka vārdnīcas sastādītāji ir sapinušies meistarībā, jo nekur citur neatradu, praksē neesmu saskārusies un arī abos šķirkļos nebija piemēru, ka šie vārdi kādā valodas slānī būtu savstarpēji aizstājami.

Kas ir šķērssvītra

Uzreiz pateikšu, kas tā nav — šķērssvītra nav rakstzīmes nosaukums. Ne /, ne \, nedz arī | nav šķērssvītra. Jau samērā pasen latviešu rakstu valodas lietotājiem ir izdevies vienoties, ka / nosaukums ir slīpsvītra. Tāpēc ir ļoti nepatīkami ieraudzīt «Microsoft» šķirkli slash command, piemēram, /who, /wiki, kam latviskā atbilsme ir komanda ar šķērssvītru.* Tomēr «Microsoft» saskarņu virkņu tulkojumu meklēšanā var redzēt, ka turienes datoriķi ir konsekvences maniaki un viņiem ir termins forward slash — uz priekšu vērstā slīpsvītra un backslash — atpakaļvērstā slīpsvītra. Taču valodniecībā pilnīgi pietiek ar slash — slīpsvītra.

     Lai gan rakstzīmei \ latviešu rakstu valodā nav nekādu funkciju, tā mums katru dienu rēgojas pirkstu galā uz tastatūras, tāpēc nosaukums ir vajadzīgs arī tai. Ir tikai loģiski, ka arī tā tiek nosaukta par slīpsvītru, piemēram, par atpakaļvērsto slīpsvītru, otrādo slīpsvītru, atsprāklenisko slīpsvītru, vai varbūt kādam vēl kaut kas trāpīgāks ienāks prātā.
     | nosaukums ir cēsūra — neko izgudrot nevajag. Tās funkcija mūsdienu latviešu lietišķajā rakstu valodā ir pārņemta no interneta angļu valodas — tā kalpo par tekstu atdalītāju, kad vienā rindā ir jāsaraksta vairāki patstāvīgi teksti, kur komats vai citas pieturzīmes būtu maldinošas. Nosaukt | par taisnsvītru (pretstatā slīpsvītrai) tāpat šķiet maldinoši — arī horizontālas un slīpas līnijas taču ir taisnas. Vēl par dažiem rakstzīmes | aspektiem esmu jau rakstījusi iepriekš.
     Šķērssvītra ir svītra, kas ir paralēla virsmas platumam vai slīpa pret to. Attiecīgi grafētikā tā ir horizontāla līnija, kas vai nu savieno divas citas līnijas kā lielā burta A vai H vidū, vai šķērso vienu līniju kā mazajā burtā e vai f. Tas ir burta zīmējuma, sākot no rokraksta līdz datorrakstam, apraksta termins gan angliski, gan latviski. 1965. gadā izdotajā grāmatā «Veclatviešu rakstu valoda» Arturs Ozols šādi apraksta, iespējams, pirmo un vienīgo latviešu ligatūru: «Divkāršais t (t. i., tt) sastopams tikai ar šķērssvītru, kas vilkta pār otru komponentu.» 1932. gadā izdotajā grāmatā «Dzīves māksla» Valdemāra Kārkliņa redakcijā plaša nodaļa ir veltīta grafoloģijai, kurā savukārt vispusīgi aplūkotas šķērssvītru rakstības īpatnības. Arī mūsdienu grafologi raksta par šķērssvītrām tieši šajā nozīmē.
     Lai gan «Google» MI to mīlīgi dēvē par krustlīniju, Tezaurs.lv neatzīst, ka mums vispār būtu tāds vārds, savukārt šķērssvītra ir visai populārs latviešu valodas vārds ar stabilām nozīmēm.

* Milzīgs paldies tam labajam cilvēkam, kas uztur Akadterm.lv — lietotājiem nesalīdzināmi draudzīgāku vietni nekā Termini.gov.lv.

Par elektrotehnikas terminu darināšanu

Tālāk esmu izkonspektējusi Valentīnas Skujiņas rakstu «Terminu modeļi J. Endzelīna caurlūkotajā elektrotehnikas vārdnīcā», kas publicēts Latviešu valodas institūta žurnāla «Linguistica Lettica» 1999. gadā izdotajā 4. numurā. Lai arī tajā ir pieļautas rupjas kļūdas, piemēram, attiecībā uz vārdu caurgaismošana un izgaismošana nozīmi tolaik un tagad, terminu darināšana nepārtraukti turpinās, tāpēc raksts ir ļoti pamācošs no vispārīgo principu viedokļa, kas gan, manuprāt, arī ne vienmēr ir pareizi, piemēram, rīku un ierīču nosaukumu darināšana ar latviskajām darītājvārdu izskaņām.

Par J. Endzelīna jaunvārdiem ir atzīti agrīnība un vēlīnība, dīdzība, nodarbinātība, nodrose, noturība, piekritība, klātiene un projiene, citesme, citveidība, darbietilpība, karstumizturība, sarkankvēle, ziemcietība un daudzi citi.
     Skujiņa aplūko 1939. gadā izdoto Vāciski–latvisko elektrotehnisko vārdnīcu. Lielākā daļa tajā atrodamo terminu ir gluži mūsdienīga: apgaismošana, iedzītnis, rimšana, spiediens, asknaibles, atbalsttapa, borskābe, uztvērējstacija, augstfrekvences krāsns, lieces moments, slodzes raksturojums.
     Lieliskus terminus var atvasināt no darbības vārdiem, pievienojot galotni -e, piemēram, dzese (dzeses virsma), kāpe (virves kāpe), vilce (enkura vilces spēks), nokare (vadu nokare), iedarbe jeb iedirbe (tagad iedarbināšana), ja iedarbina ar roku, atšķirībā no piedzenes (tagad piedziņa), ja iedarbina ar elektrību, arī izklaide (enerģijas izklaide ­— tagad izkliede), piepūle (stieples piepūle ­— tagad spriegojums), nostāde (nostādes instruments), apkure (tagad apsilde), atpilde (tagad izlāde), iededze (iededzes zīme ­— tagad degzīme).
     Retāk atvasinājumiem no darbības vārdiem tiek pievienotas galotnes -is un -a, piemēram, turis, sedzis (‘stikla vāks’), slēdzis; mirdza jeb mirga (mirdzas atpildiņš ­— tagad mirdzizlāde), izdegas (tagad izdedži), atspurga (‘atdalījusies šķiedra’ — sal. atskabarga un spurgala).
     Šādi atvasinātu terminu raksturīga sastāvdaļa ir priedēklis.
     No darbības vārdiem daudzi termini ir atvasināti ar piedēkli -n-, piemēram, vītne, pamatne, celtnis, spraudnis (arī uzspraudnis), izlaidnis (vārpstas izlaidnis), tītnis (stieples tītnis — tagad tinums).

Līkumotā sarkanā līnija jeb Kas ir pielikuma ģenitīvs

Kā zināms, latviešu valodā lietvārdus ģenitīvā lieto ļoti bieži. Tas valodniekiem dod plašas iespējas sistematizēt ģenitīva lietošanas gadījumus visādās grupās, kur ģenitīva lietojums ar citiem lietvārdiem vien ir iedalīts deviņās kategorijās: piederības ģenitīvs (rūpnīcas direktors), īpašības ģenitīvs (goda vīrs), vielas ģenitīvs (rudzu maize), noderības jeb satura ģenitīvs (kafijas tase), subjekta ģenitīvs (bērna attīstība), objekta ģenitīvs (ražas novākšana), pielikuma ģenitīvs (Kalniņa kungs), dalāmais ģenitīvs (pudele piena) un pastiprinājuma ģenitīvs (mūžu mūžos).

     Rakstā «Attieksme pret pielikuma ģenitīvu un tā lietojums latviešu valodā», kas publicēts Latviešu valodas institūta žurnāla «Linguistica Lettica» 2003. gadā izdotajā 12. numurā, Dace Strelēvica norāda, ka: «reizēm tiek kritizēti arī elementi, kas attiecīgajā valodā nebūt nav aizgūti, bet ir tai gluži raksturīgi un dabiski. Parasti tas notiek, ja, piemēram, attiecīgā konstrukcija valodniecības nespeciālistam šķiet neparasta un neloģiska. Tā laika gaitā ne reizi vien latvieši ir izrādījuši neapmierinātību ar pielikuma jeb pasugas ģenitīvu.»
     Arī mana sarkanā līnija starp pieņemamu un nepieņemamu pielikuma ģenitīva lietojumu ir visai līkumota, bet par galveno iemeslu es neuzskatu to, ka latviešu valodniekiem dumja tauta gadījusies — manuprāt, paši valodnieki ne vienmēr saprot, kas tas ir, piemēram, Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā dotā pielikuma ģenitīva definīcija ‘ģenitīvs (parasti īpašvārda ģenitīvs), kas paskaidro tuvāk citu lietvārdu, konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības’ stipri atšķiras no tā, ko par pielikuma ģenitīvu 1923. gadā Latviešu gramatikas otrajā, pārstrādātajā iespiedumā raksta Jānis Endzelīns un Kārlis Mīlenbahs:
     «6) Kā piederuma ģenitīva atvasis uzlūkojams pasugas jeb pielikuma ģenitīvs, p. p. trijgalvu velns = velns, trijgalvis, jeb kas ir trijgalvis, pēc labas tiesas: velns, kas pieder pie trijgalvjiem. Pasugas ģenitīvā nostājas pasuga, kuŗa paskaidro sugas vārdu, no kuŗa pasugas ģenitīvs atkarīgs. Pasugas ģenitīvs latviešu valodā ļoti iecienīts: Bērzu koks, vizbuļa puķe, govs lops, vīveļu sāpes, skauģu ļaudis, nelaiķa māmuliņa, strādnieka meita, gājēja, kalpa cilvēks, kalpa puisis, kalpa meita, gana (arī ganu) puika, bāra (bāru) bērns, nabaga sērdienīte, baŗokļu cūkas, kverpju bērni, kaimiņu saimnieki, deviņgalvju čūska, kvekšu, kurtu suns, meitu zeltenītes, zagļu ļaudis, nelieša, delveŗa, bezgoža zēns, zvēra, velna cilvēks, vārguļa bērns, muļķa zēns. Tā arī pie ģeografiskiem īpašvārdiem: Rīgas pilsēta, Ventas upe, Alpu kalni.»
     Kā redzams, abās definīcijās sakrīt tikai pats galvenais — lietvārds ģenitīvā tuvāk paskaidro citu lietvārdu —, taču Endzelīns un Mīlenbahs ir minējuši daudz vairāk sugasvārdu nekā īpašvārdu ģenitīva piemēru, kā arī tēze «konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības», manuprāt, Endzelīna un Mīlenbaha piemēros atspoguļojas visai nosacīti. Turklāt Endzelīns un Mīlenbahs norāda, ka pielikuma ģenitīvs ir «piederuma ģenitīva atvasis». Man šķiet, ka šis ir galvenais iemesls, kāpēc pielikuma ģenitīva saikne ar piederības ģenitīvu ir dabiska un tendence uztvert pielikuma ģenitīvu piederības ģenitīva nozīmē nemazinās. Turklāt ir veseli slāņi, piemēram, uzvārda pielikuma ģenitīvs, kad vārdu savienojuma piederības ģenitīva saturs ir zudis un tā pastāvēšanu, kā tagad saka, leģitimizē pielikuma ģenitīvs, un jaunā satura lietošana vecajā konstrukcijā, protams, var radīt šaubas, pārpratumus un vēlēšanos kaut ko mainīt.
     Visspilgtākais piemērs ir no piederības ģenitīva tieši izaugušais uzvārdu pielikuma ģenitīvs savienojumā ar priekšvārdu. Grāmatā «Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni» (2003) Ojārs Bušs raksta: «Lejnieku Pēteris bija nevis Pēteris ar uzvārdu Lejnieks, bet gan Pēteris no Lejnieku mājām. Tamlīdzīga personvārda sastāvā mājvārda lietojums ģenitīvā ir gan loģisks, gan gramatiski pamatots, taču līdz ar to izveidojās tradīcija arī uzvārdu rakstīt daudzskaitļa ģenitīvā.» Faktiski uzvārdu daudzskaitļa ģenitīvā kopā ar priekšvārdu vēl joprojām var uzlūkot par piederības ģenitīvu, proti, ka tas apzīmē Pētera dzimtu. Taču, lai to šādi lietotu, ir šausmīgi daudz jāzina par konkrēto personu. Es, piemēram, pie Kupļu dzimtas nepiederu: tas ir šķirtā vīra uzvārds, ko slinkuma dēļ nenomainīju. Ja uzvārdu ģenitīvā uzskata par dzimtas apzīmējumu, tad nav pamata lietot vienskaitļa formas, piemēram, Kaudzītes Matīss. Kad dievturiem, kas pasākuši lietot uzvārda pielikuma ģenitīvu, apjautājos, pēc kāda principa viņi izvēlas, vai uzvārdu likt vienskaitlī vai daudzskaitlī, saņēmu atbildi: «Ja uzvārda pamatvārds ir vīriešu dzimtē, to atveido daudzskaitļa ģenitīvā, ja sieviešu dzimtē — vienskaitļa ģenitīvā. Atkāpes no šīs pieejas pieļaujamas labskanības nolūkā.» Es to neuzskatu par pietiekamu pamatojumu, man šķiet praktiskāk izvairīties no šāda pseidosenatnīguma un palikt pie tā, kas ir — uzvārda aiz vārda, abi vienā locījumā, piemēram, Pēteris Lejnieks. Bet Dūrīšu Juris un tamlīdzīgas asprātības man patīk.
     Un es pilnīgi atbalstu personvārdu vai amata/aroda nosaukumu lietošanu ģenitīvā savienojumā ar uzrunas pieklājības formām kungs, kundze, jaunkundze, lai gan Endzelīns ir atzinis, ka arī kungs Kalniņš vai Kalniņa kungs lietošana ir tikai tradīcijas jautājums, taču pēdējā gadu gaitā ir nostiprinājusies, ko nevar teikt par pirmo.
     Pastāv arī personvārdu pielikuma ģenitīvs vārdu savienojumos ar lietvārdiem tante, onkulis, māte, tēvs un līdzīgiem. Šeit bieži ir vērojama lietojuma nekonsekvence pa dzimtēm: šie lietvārdi ļoti viegli veido salikteņus ar vīriešu dzimtes personvārdiem ģenitīvā, piemēram, Jāņonkulis, bet Mirttante ir tikai nejauks jociņš — parasti šo pielikuma ģenitīvu pieraksta un izrunā atsevišķi no otra lietvārda, piemēram, Mirtas tante, un mēs tikai no konteksta varam noprast, vai ir runa par pašu Mirtu vai par viņas tanti.
     Vispār dažādu salikteņu ar pielikuma ģenitīvu pirmajā daļā ir diezgan daudz, tomēr es to neuzskatu par pielikuma ģenitīva uzvaras gājienu — gluži otrādi, tādi salikteņi tiek veidoti tieši tāpēc, lai nerastos šaubas vai pārpratumi, ka tas varbūt ir piederības ģenitīvs.
     Mana vienīgā dzīvā autoritāte latviešu valodas lietošanas jautājumos Pēteris Ūdris brīdina, lai mēs neiedomājamies, ka dažādu nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, piemēram, biškopības nozare, ir pielikuma ģenitīvs. Viņš uzskata, ka nozaru nosaukumus ģenitīvā nevajag lietot kopā ar vārdu nozare, ja negrasās runāt «par sīkāku/zemāku sazarojumu». Tā neuzskata ne Tezaurs.lv, kur gandrīz visi piemēri šķirklī nozare ir tieši nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Termini.gov.lv, kur no 142 vārdu savienojumu ar nozare šķirkļiem lielākā daļa ir nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Valentīna Skujiņa, kas grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi» raksta, ka: «ģenitīvam (nozares, darbības sfēras apzīmējumam) priekšroka tiek dota iestāžu un to struktūrvienību nosaukumos (..), kā arī savienojumos ar vārdiem nozare, zinātne, vēsture, terminoloģija, konference, seminārs u. tml.», ne es, tāpēc ka saskatu nozīmes atšķirību starp, piemēram, «Pērn Igaunijas biškopībā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas» un «Pērn Igaunijas biškopības nozarē ir notikušas ievērojamas pārmaiņas».
     Iepriekš minētajā rakstā Dace Strelēvica pie pielikuma ģenitīviem pieskaita arī vārdu savienojumus ar nelokāmiem vietvārdiem, piemēram, Po upe. Arī es saprotu šo vārdu savienojumu lietderību — tas ļauj locīt vārdu savienojumu teikumā. Es pat uzreiz varu iedomāties pieņemamus lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīva piemērus — Babītes ezers un Maskavas upe, lai uzreiz būtu skaidrs, ka nav runa par pašām apdzīvotajām vietām, tomēr neredzu jēgu plaši lietot lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīvu, piemēram, Rīgas pilsēta un Ventas upe, ko par pielikuma ģenitīva piemēriem ir izmantojuši jau Endzelīns un Mīlenbahs. Kāpēc nevar vienkārši rakstīt Rīga un Venta, jo vidusmēra latvietim būtu jāzina, ka Rīga ir pilsēta un Venta ir upe, bet ģenitīvu izmantot ar attiecīgo īpašvārdu saistītiem objektiem, piemēram, Rīgas torņi vai Ventas rumba? Kā jums šķiet, vai manis atzītie vārdu savienojumi ir pielikuma vai piederības ģenitīvi kā vecajā gramatikas grāmatā dotais piederības ģenitīva piemērs Daugavas tilti vai jaunajā — Latgales ezeri? Nu lūk! Kas arī bija jāpierāda.

Atkarības diena

Vikipēdijā ir rakstīts, ka kaut kādu nebūt neatkarības dienu svin vairāk nekā 150 pasaules valstīs, tas ir, aptuveni trijās ceturtdaļās pasaules valstu. Latvieši 4. maijā svin Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienu. Ja jau «atjaunošanas», tad likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām» vajadzētu būt iekļautai arī Neatkarības dienai, taču tā nav. Latvijas valsts izveides svētku, ko svinam 18. novembrī, nosaukums ir Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Vai pirms 1990. gada 4. maija Latvija bija atkarīga no cccp? Nē, cccp to bija okupējusi. Tas ir iemūžināts arī jau minētajā likumā — 17. jūnijā tiek atzīmēta Latvijas Republikas okupācijas diena.

     Lai gan kāda latviešvalodas padomdevēja norāda, ka «apgalvojums vienmēr ir iedarbīgāks un vieglāk uztverams nekā noliegums», tā nav taisnība. Piemēram, baušļi pārsvarā ir doti nolieguma formā, bet nav novērots, ka kāds tos nebūtu uztvēris. Tomēr gribētos, lai svētku nosaukumi būtu formulēti bez nolieguma — gribētos svinēt kaut ko apliecinošu un uz nākotni vērstu, nevis visu laiku atkauties no pagātnes.
     Diemžēl šīs problēmas risinājums nedodas rokās arī kaimiņiem. Piemēram, leiši 1918. gada notikumiem veltīto svinamo dienu 16. februārī tāpat kā mēs spēja nosaukt apgalvojuma formā par Lietuvas valsts atjaunošanas dienu, bet 1990. gada notikumiem veltītajai 11. martā neko pozitīvu vairs neizdomāja — tā saucas par Lietuvas neatkarības atjaunošanas dienu kā visiem. Taču kaimiņi valodas prasmīgas izmantošanas ziņā svētku nosaukumos mūs apsteidz divos citos jautājumos. Pirmkārt, viņi nebāž visur valsts pārvaldes formu (labi, viņiem bijušas dažādas, bet arī mēs varētu to nedarīt, ja jau mums bez republikas nekā cita nav bijis). Otrkārt, viņi veido svētku nosaukumu kā vienu veselu frāzi atšķirībā no iebiedētajiem latviešiem, kam iedauzīts, ka visādos nosaukumos nākamais vārds aiz valsts nosaukuma katrā ziņā ir rakstāms ar lielo sākumburtu (šeit speciāli uzrakstīju pareizi, nevis tā, kā ir likumā). Interesanti, ka likumā okupācijas un starptautiskās atzīšanas diena, kas neietilpst svētku kategorijā, ir rakstītas pareizi.
     Kaut arī visur ir pieņemts rakstīt, ka igauņi 24. februārī svin Neatkarības dienu un 20. augustā — Neatkarības atjaunošanas dienu, patiesībā 1918. gada notikumiem veltīto svētku nosaukums ir Igaunijas Republikas gadadiena. Taču mums pat Latvijas karoga likumā ir norādīts nepareizi.

Krāna alus

Kā redzams, ir dzertuves, kas lepojas ar sava krāna alus slepeno dzīvi

Ikša zobgaļi pievērsa manu uzmanību tam, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija ir iesaistījusies sacensībā ar Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisiju, kura no abām ar lielāku novēlošanos pēc iespējas nepiemērotāk nosauks kādu entitāti latviski. Izrādās, Terminoloģijas komisija 2024. gada 11. jūnijā par ieteicamo разливное пиво atbilsmi latviešu valodā ir apstiprinājusi terminu mucu alus. Uzjautrinātie krodzinieki uzreiz norādīja, ka viņiem arī maisu alus ir. Nu un jāteic, ka arī piemēros minētais vīns bieži ir sastopams jau minētajos maisos un stikla balonos, nevis mucās. Attiecībā uz mucu kvasu nāk prātā tikai padomijas smagajam automobilim piekabināmās dzeltenās cisternas.
     Dīvainā kārtā vietnē Termini.gov.lv ir vesels viens termins ar izlejam- — izlejamā veidā ar atbilsmi vienīgi angliski on tap. Tas pašlaik tiek izmantots Alkoholisko dzērienu aprites likumā. Vai saskatāt būtisku atšķirību starp nožēlojamo kalku izlejamais un dokumentēto terminu izlejamā veidā? Nu lūk, es arī ne. Tā ka, pirms atkal kaut ko ieteikt, Terminoloģijas komisijai vajadzētu ieviest kārtību jau sastrādātajā.
     Krievi par vārdkopas разливное пиво atbilsmēm angļu valodā uzskata beer on tap, tap beer, draught beer, draft beer, draught (bāros), beer from the wood. Kā redzams, mucu alus ir tikai viena no tām.
     Termins mucu alus nav jauns — tas ir minēts, piemēram, 1965. gada 1. decembrī «Technikas Apskata» 48. numurā publicētajā alus rūpniecības terminoloģijas vārdnīcā. Tā atbilsmes ir en cask beer; de Fassbier. Turpat ir minēts alus no mucas — en ale on draught; de vom Fass, kas vispār arī katrā vidusmēra tulkojošajā vārdnīcā ir. Interesanti, ka, lai gan en keg dažu citu terminu atbilsmēs ir minēts, šajos divos tā nav. Skaidrs, ka jēdziens mucu alus pastāv, taču tas neaptver visu mūsdienu krogu reāliju beer on tap, ar ko saprot pretstatu pudelēs un skārdenēs pildītiem dzērieniem, kurus parasti tai pašā traukā arī pasniedz viesiem. Tāpēc krodzinieki jau sen ir vienkārši pārtulkojuši beer on tap ar krāna alus / alus no krāna un mierīgi lieto pēc vajadzības. Savukārt no valodas viedokļa mums ir precedents — krāna ūdens.

Uzvelkamais apelsīns

Parasti es neko nenožēloju, tomēr es šausmīgi nožēloju, ka noskatījos filmu «A Clockwork Orange» (1971), jo līdz tam mans iemīļotākais amerikāņu mūzikls bija «Singin' in the Rain» (1952).

     Kopš žurnāla «Liesma» 1990. gada maija numurā turpinājumos sāka iznākt Antonija Bērdžesa romāna tulkojums «Mehāniskais apelsīns», šis nosaukums latviešu valodā ir nostiprinājies attiecībā gan uz romānu, gan uz filmu, gan uz citiem izmantojumiem, piemēram, mums ir SIA «Mehāniskais apelsīns». Taču ne vienmēr tā ir bijis — līdztekus ir figurējuši citi nosaukumi. Laikraksta «Laiks» 16. numurā 1972. gada 23. februārī Anšlavs Eglītis raksta, ka filmas nosaukumu «jēdzieniski var aptuveni tulkot «Mašinērijas apelsīns»», jo «filma vēstī par īpatnēju «augli», nākotnes cilvēku, kādu to izveido valsts sociālā, legālā un polītiskā «mašinērija».» Laikraksta «Literatūra un Māksla» 45. numurā tā paša 1972. gada 11. novembrī nenorādīts tulkotājs ir pārtulkojis poļu «Trybuna Ludu» žurnālista Maksimiliāna Berezovska rakstu, kur filmas nosaukums ir «Uzvelkamais apelsīns». 80. un 90. gados presē bieži tiek minēta filma «Uzvelkamais apelsīns». Tomēr 1986. gadā publicētajā Valentīnas Freimanes grāmatā ir «Mehāniskais apelsīns». Taču jaunākajos laikos «Uzvelkamais apelsīns» atgriežas.
     Filma «Singin' in the Rain» latviski parasti tiek dēvēta «Dziedot lietū» un jaunākos laikos — «Dziesmiņa lietū». 1986. gadā iznākušajā grāmatā Valentīna Freimane tituldziesmu ir nosaukusi «Dziedāsim lietū». Taču, ja noskatās filmu vai paklausās/palasa dziesmas vārdus, nav šaubu, ka gan filma, gan dziesma saucas «Dziedu lietū».

«X»

Visa tvītojošā pasaule ir spiesta ņemt vērā Īlona Maska apsēstību ar burtu X. Kad uzrakstīju vienkārši iksā, kāds latviešvalodmīlis piesējās, ka esot jāraksta ikserī. Nē, censoni, stingri ņemot, nav pamata burtam X pievienot tieši izskaņu (ko jaunā gramatikas grāmata liek saukt par fināli) -eris. Jaunā gramatikas grāmata gan nepasaka, kam šo fināli pievienot, bet angļu valodā piedēkli -er parasti pievieno darbības vārdiem, lai mums, latviešiem, būtu jauki svešvārdi darītāju — gan personu, gan ierīču — apzīmēšanai, piemēram, mikseris, blenderis utt. Kad angļu valodā šis piedēklis tiek pievienots lietvārdam, piemēram, astronomer, latviski ir pievienota uzreiz galotne. Savukārt vecajā gramatikas grāmatā norādīts, ka ar izskaņu -eris veido personu nosaukumus ar profesijas nozīmi, piemēram, bokseris, šoferis, tā ka ikseris labākajā gadījumā ir attiecīgās platformas lietotājs.

     Faktiski simboliskajam nosaukumam «X» ir jāpievieno uzreiz galotne, taču arī man nebija taisnība, jo galotne -s jau ir aizņemta, lai varētu locīt burta x nosaukumu. Tā kā «X» ir sabiedriskais mēdeklis, gluži dabiski šķiet izvēlēties nākamo vīriešu dzimtes galotni -is un locīt pēc rauša parauga: iksis, ikša, iksim, iksi, iksī.
     Lai gan šajā rakstā ir aplūkoti divi ar «X» saistīti vārdi — iksis (pati platforma) un ikseris (tās lietotājs) — un tiem varētu pievienot citus atvasinājumus, piemēram, ‘rakstīt iksī’ — iksēt, man šķiet, ja stihiski neizveidosies, tad speciāli nav jēgas veidot tādu glītu latviešu vārdu sistēmu, kādu LZA Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas apakškomisija bija izveidojusi tviterim, jo no viena burta sastāvošs simboliskais nosaukums tomēr liecina par nožēlojamu iztēles trūkumu, kam nevajadzētu izdabāt. Ne velti daudzi joprojām izmanto ar tviteri saistīto terminoloģiju.

Baltrusa

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir uzskatījusi par savu pienākumu publiski pavēstīt, ka nav atbalstījusi «personas ierosinājumu sākt diskusiju par valsts nosaukuma maiņu latviešu valodā no Baltkrievija uz Baltrutēnija un tās iedzīvotāju nosaukuma maiņu no «baltkrievi» uz «baltrutēņi».» Arī es kā godīgs cilvēks pasaku, ka šoreiz gandrīz piekrītu šai visādā ziņā caurkritušajai komisijai: ko tur diskutēt, Baltkrievija ir jāpārdēvē par Baltrusu un baltkrievi — par baltrusiem, un miers. Par to grāmatas «No aistu vēstures» (1934) priekšvārdā diezgan plaši izsakās Jūlijs Bračs.

«Tālāk, latviešiem ieviesies nepareizi nosaukt par Krieviju seno austrumslavu apdzīvoto zemi Pycь un viņus pašus par krieviem. Ar to krievu nosaukums tiek pārnests uz visām trim austrumslavu tautām (balt„krievi“, maz„krievi“ jeb ukrainieši). Par Krieviju latvieši dēvē to valsti, kas cēlusies no Maskavas un tagad nosaucas Россия. Bet Россия nav tas pats, kas Pycь. Šie vārdi, kaut arī valodnieciski radušies no vienas saknes, apzīmē pavisam dažādas lietas. Senākos laikos par Rusi jeb Rutēniju sauca visu austrumslavu cilšu  z e m i, bet vēlāk galvenā kārtā tikai to daļu, kas bija apvienojusies vienā valstī ar leišiem. Šī vārda mantinieki ir baltie rusi jeb baltrutēņi, kas uzglabājuši to savas zemes nosaukumā:  B e l a r u ś. Tas tā tad cēlies no senā Pycь, nevis no Россия, skan pavisam citādi un pilnīgi nepareizi viņu tulkot par Baltkrieviju. Krievija — Россия ir vēlāko laiku Maskavas  v a l s t s  vārds, kas aptveŗ vienīgi krievus —  d a ļ u  tik no austrumslaviem (arī tagad Padomju Savienībā! Ukraina un Baltruse ir patstāvīgas padomju republikas, šķirtas no Krievijas). Ko vārds „krievi“ sensenos laikos nozīmējis, ir pilnīgi vienalga, svarīgi ir tas, kā to  t a g a d  lieto, svarīga ir skaidrība, lai mēs neaizmiglojam sev acis ar jēdzienu sajaukšanu tur, kur atšķirību ievēro visas (arī pašas slavu) valodas. Krieviski Pycь — Россия, baltrutēniski Ruś — Rasija, poliski Ruś — Rosja, latīniski Ruthenia un Russia — Rossia, vāciski Ruthenien — Rußland, franciski Ruthénie — Russie,  l i e t u v i s k i  G u d i j à  —  R ù s i j a! Nav latviešiem nekādas vajadzības krieviem par īpašu patikšanu šo atšķirību neievērot. (..) Pietiek, ka citas tautas pašas propagandē savas pretenzijas, ne tas jādara mums, latviešiem.»

No sevis tik piemetināšu: 1) tāpat kā ar Sakartvelu, ja jau kaut ko vispār maina, tad latviešu nosaukumus vēlams tuvināt pašnosaukumiem, tāpēc atbalstu nevis rutēņus un Rutēniju, bet gan rusus, baltrusus un Rusu, Baltrusu; 2) ņemot vērā, ka lielākā daļa valstu nosaukumu latviešu valodā ir IV, nevis V deklinācijas lietvārdi, tādiem būtu jābūt arī Rusai un Baltrusai. Uz vārdu Belarusa latviešu vietnēs atsaucas tikai traktora detaļas. Un, lai gan esam zaudējuši Zaļā Raga Salas un Ziloņkaula Krastu, neaizmirsīsim, ka mums ir palikusi Melnkalne — pastāv īpašvārdi, kam piemīt tulkojamība.

PS. Visiem tiem, kas uzskata, ka nosaukumi krievi un Krievija attiecas nevis uz vienu, bet gan uz trim austrumslāvu tautām un zemēm, un Seno Rusu sauc par Krievzemi un Baltrusu — par Baltkrieviju, arī darbiņa ir pilnas rokas: konsekvences dēļ cīnieties par ukraiņu pārdēvēšanu par mazkrieviem un Ukrainas pārsaukšanu par Mazkrieviju, sīkie tumsoņas.

Latviski tā ir Sakartvela

Varētu citēt Aldi Lauzi, bet citēšu Māru Poļakovu: «Lietuviešu valodā nolemts par labu lokāmai atveidei: Sakartvelas, Sakartvelo, Sakartvelui, Sakartvelą u. t. jpr. Arī oriģinālvalodā (kartuli ena) vārds ir lokāms: საქართველო, საქართველოს u. t. jpr. Latviski lokāmi valstu nosaukumi ir sieviešu dzimtē, tātad būtu Sakartvela.»

Anna no «Zaļajiem zelmiņiem»

Krietni izbrīnījos, kad konstatēju, ka Lūsijas Modas Montgomerijas romāns «Anne of Green Gables» latviski saucas «Anna no «Zaļajiem jumtiem»». Var, protams, lauzt šķēpus, vai ir pieņemami meiteni latviski saukt par Annu: «Atveides ziņā problemātiski ir tie angļu neangliskās cilmes īpašvārdi, īpaši personu priekšvārdi, kas ir kļuvuši internacionāli, bet ienākuši latviešu valodā no citām valodām bez saistības ar angļu valodu. Tie ir nostiprinājušies latviešu valodā tādā grafiskajā un fonētiskajā formā, kas ir līdzīga, dažkārt pat identa ar angļu grafisko formu.»

     Tomēr es vairāk saraizējos par jumtiem. Jā, angļu–latviešu valodas vārdnīcā norādītās gable atbilsmes ir arh. 1) frontons; 2) čukurs; (jumta) kore, taču gable definīcija angliski ir ‘the part of a wall that encloses the end of a pitched roof’. Latviski šai definīcijai atbilst zelmiņa definīcija — divslīpju jumta noslēdzošā trīsstūrveida ārsiena virs dzegas; jumtgale; atšķirībā no frontona zelmini neaptver dzegas. Interesanti, ka latviešu–angļu valodas vārdnīcā zelmiņa atbilsmes ir pediment un gable.
     «Zaļie zelmiņi» būtu visādā ziņā precīzāks mājvārds, jo tiktu paturēta arī oriģinālam raksturīgā aliterācija.

Vārnām par nomenklatūras vārdiem un pēdiņām

Čiangmajā

Cenšos nekritizēt ne atsevišķus tulkotājus, ne redaktorus, ne korektorus, jo sevi pieskaitu pie visiem, bet dažiem manu tulkojumu labotājiem tomēr ir izdevies mani aizkaitināt ar nezināšanu, kur paliek nomenklatūras vārds, kas ir kopā ar simbolisko nosaukumu pēdiņās. Esmu par to jau rakstījusi mazliet citā rakursā, par to pat spriež tiesa un tiek rakstītas doktora disertācijas, nešaubos, ka to māca arī skolā un augstskolā, taču dažiem tik un tā ir izdevies palikt neinformētiem.
     Tātad 101. pēdējais brīdinājums: ja esat speciālists, to vajadzētu iegaumēt un teksta Zuzy Moxo gearing tulkojumu «Zuzy» zobpārvads «Moxo» nepārlabot Zuzy Moxo zobpārvads, ja ir skaidri zināms, ka «Zuzy» ir firmas, bet «Moxo» — firmas ražojuma modeļa nosaukums. Droši vien, ja visi vārdi, arī simboliskie nosaukumi, būtu lokāmi, jūs tomēr nerakstītu, piemēram, Staburadzes Cielaviņas torte, tāpēc ieteicams iegaumēt pašu principu. Jo sporta komandu pierakstā nupat saskāros ar to pašu. Piemēram, ir jābūt hokeja komanda Rīgas «Dinamo», nevis kaut kā citādi.

Apvienotā Karaliste ≠ Lielbritānija

Cita karaliste

Kad valodnieks Aldis Lauzis pārpublicēja «Latvijas Vēstneša» tvītu «Aktualizēts pasaules valstu un teritoriju nosaukumu saraksts! Tajā — 249 vienības. Sarakstu izvērtējusi un akceptējusi @_vvc Latviešu valodas ekspertu komisija», uzreiz norādot, ka tajā ir kļūda (atjaunināts, nevis aktualizēts), ievēroju, ka atbildēs tiek iesūtīti labojumi arī sarakstam. Valsts valodas centra tviterkonta administrators pārsvarā lēnprātīgi pateicās par vērību un solīja, ka drīzumā tos ieviesīs sarakstā, tomēr pūļpakalpojumu tāpat kā daudz ko citu dzīvē var izmantot tikai līdz savas izpratnes robežai: par Lielbritāniju viņš iespītējās.

Kopš 1922. gada oficiāli apstiprinātais valsts nosaukums ir Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, tāpēc ir skaidrs, ka Apvienotā Karaliste un Lielbritānija nav sinonīmi. Apvienotā Karaliste ir valsts, šis nosaukums ir politisks termins. Nosaukums Lielbritānija ir ģeogrāfisks termins — nosauc salu. Ja to izmanto par politisku terminu, tas ietver Angliju, Skotiju, Velsu (interesanti, ka latviski tās parasti sauc par zemēm, nevis, piemēram, valstīm vai pavalstīm) un tām piederošās salas, bet ne Ziemeļīriju. Ģeogrāfiskais termins Britu salas ietver Lielbritāniju, Īriju, Menas salu un Normandijas salas. To ir ņēmuši vērā cita valstu saraksta sastādītāji.

Tumsonība ar lielo burtu

Nometnes inspekcija

Vienmēr esmu bijusi pret pārmērīgu un nekādi nepamatojamu lielo sākumburtu lietošanu, tāpēc šis man šķiet pašsaprotami:

«Ja nosaukums sākas ar numuru vai datumu, kas atveidots ar cipariem, tad numurs vai datums uzskatāms par nosaukuma pirmo vārdu, piemēram, ielu nosaukumi 4. līnija, 11. novembra krastmala, 13. janvāra iela, 2. garā līnija.»

     Tāpēc gaidāmo svētku nosaukuma pareizs pieraksts ir šāds.

Vispārējie latviešu XXVI dziesmu un XVI deju svētki

     Un ne tā, kā rakstīts svētku mājaslapā. Un ne ar visiem lielajiem burtiem, kā tikpat nemākulīgi rakstīts svētku logotipā.
     Arī IV pasaules latviešu zinātnieku (!) kongresa nosaukums ir pierakstīts nepareizi.
     Jūtos diezgan vientulīgi.

Vai visi nosaukumi sākas ar lielo burtu

Skeletu krasta Krusta zemesragā

Tikai tie, kam galīgi vienalga, nav pamanījuši, ka pašlaik latviešu valodā lielo sākumburtu lietošanā nav ne konsekvences, ne kārtības. To nav ieviesuši arī jaunākie valodnieku ieteikumi, kā tad būtu labāk. Tikmēr praktiskajā rakstu valodā pretēji jebkādai loģikai turpinās lielo sākumburtu uzvaras gājiens, piemēram, iesaistot tekstā nosaukumu, kurā ir ietverts gan simboliskais nosaukums, gan nomenklatūras vārds pirms tā: SIA «Izdevniecība «Auseklis»», SIA «Klīnika «Denta»» un pat Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts «BIOR», kas ērtības labad augstsirdīgi pieprasa rakstīt vienkārši Institūts «BIOR» vai Institūts BIOR.
     Es nespēju uzminēt, ko nozīmē BIOR, tāpēc par visu lielo burtu un pēdiņu nepieciešamību šim vārdam neko komentēt nevaru, bet vispār es tikai gribēju atkal teikt par nomenklatūras vārdiem to pašu, ko iepriekš: nu nav iespējams tos normāli iesaistīt tekstā, ja tos raksta ar lielo burtu, tāpēc parastā saistītā tekstā, kur, piemēram, klīnikas «Denta» īpašuma forma nav norādīta, nav nekāda pamata rakstīt vārdu klīnika ar lielo burtu, ja viss nosaukums «Klīnika «Denta»» nav likts pēdiņās. Savukārt tas nebūtu pareizi, jo vārdā klīnika nekā simboliska nav — tas ir nomenklatūras vārds.
     Nomenklatūras vārda definīcija ir šāda: saliktā vietvārdā vai īpašvārdiskā institūcijas nosaukumā ietilpstošais sugasvārds, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību: vietu nosaukumos tie ir vārdi pilsēta, ciems, kalns, ezers, upe u. tml.; iestāžu, uzņēmumu, organizāciju nosaukumos tie ir vārdi aģentūra, institūts, laboratorija, skola, veikals, aptieka u. tml., piemēram, Engures ezers, Saules aptieka, veikals «Sakta».
     Lūk, definīcija tieši norāda, ka nomenklatūras vārds ir iekļauts nosaukumā, bet nav rakstāms ar lielo burtu neatkarīgi no tā, vai tas atrodas simboliskā nosaukuma priekšā vai pakaļā. Kas tur tik sarežģīts vai neskaidrs?!
     Interesanti, ka tas pats institūts BIOR stingri uzstāj, lai vārds institūts tiktu rakstīts ar lielo burtu, bet neprasa, lai, piemēram, nosaukumā zivaudzētava «Tome», nomenklatūras vārds tiktu rakstīts ar lielo sākumburtu. Tātad vispār saprot, bet uz sevi neattiecina. Kas tas ir?

Rīgas dome nav izņēmums

Degunragputns Kasanē, Botsvānā

Protams, gramatika pirmām kārtām ir vienošanās. Savukārt pašvaldību vēlēšanas apliecināja, ka latviešu valodā nav izdevies vienoties par to, kurus vārdus tiešajos nosaukumos rakstīt ar lielo burtu. Īpašie viltnieki to risina vienkārši — raksta tikai ar majuskuļiem jeb versāļiem, taču citi ir spiesti atklāt savu izvēli. Bet ko izvēlēties?
     Kaut kā ir iegājies, ka gandrīz nav domstarpību par trīsvārdīgu tiešo nosaukumu rakstību: ievadītājvārdu (visbiežāk tas ir vietvārds) raksta ar lielo sākumburtu, diferencētājvārdu arī ar lielo, bet nomenklatūras vārdu ar mazo. Šaubas rodas, kad ir jāpieraksta divvārdīgs nosaukums. Taču arī tas patiesībā nav grūti. Visbiežāk ir tā, ka sakrīt ievadītājvārds (vietvārds) un diferencētājvārds. Tā ir, piemēram, nosaukumā «Rīgas dome». Nē, divu atsevišķu sākumvārdu trūkums nepadara nomenklatūras vārdu «dome» par īpašvārdu. Šāds risinājums var ienākt prātā tikai tad, ja dzīvo virsrakstu līmenī un reāli šie nosaukumi nekad nav jālieto. Citādi uzreiz ir skaidrs, ka, turpinot kaut kādu saistītu tekstu par, piemēram, Rīgas domi, jūs nevēlēsities rakstīt, piemēram, «Rīgas Dome sapulcējās uz kārtējo sēdi. Lai gan domnieki apsprieda šo priekšlikumu, galīgo lēmumu Dome nepieņēma.»

Kam ir vajadzīgi lielie burti vārda vidū?

— Foršs tirgus! — Jūs taču tur neko nepīpējāt, vai ne? — Mūs uzaicināja uz kāzām. — Jūs taču
neiesit, vai ne? — Mūsu Lombokas šoferītis, kas stādījās priekšā kā Misters Okei, bija patiesi
noraizējies: nez kāpēc viņam šķita, ka mēs meklējam nepatikšanas

Nu nav man saprotams, kāpēc jāraksta CimduDuksis un ZeķuZaķis, ja varēja vienkārši ielikt atstarpi starp vārdiem, un mantiņām būtu gan uzvārds, gan vārds. Kurš, ellē gaisā, nesaprastu, ka akadēmiskās terminu datubāzes nosaukums ir saliktenis, ja tas būtu rakstīts Akadterm, nevis AkadTerm? Uz to, ka pats nosaukums varēja būt kāds normāls vārds, es pat neuzdrošinos cerēt. Tāpat par gaidāmo likteņa atriebību man liek domāt visi tie, kas vārda vidū raksta lielo burtu, gribēdami izskatīties dziļdomīgāki un asprātīgāki, piemēram, «UgunsGrēks», «SuperBingo», «VeloStarts», «AvanTūristi» un «BioLoģiski».

Toreiz… Bet tagad?

Izskatās rotaļīgi, bet nav

Šonedēļ man bija laime atkal patulkot bērnu grāmatiņas, tomēr to aptumšoja daži nepatīkami atklājumi. Es konstatēju, ka latviešu Vinnijs Pūks joprojām dzīvo Septiņjūdžu mežā atšķirībā no angļu lācīša, kam mājas ir Simtakru mežā. Es nesaprotu, kāpēc tikai man kaitinoši traucē šī ne ar ko nepamatojamā laukuma aizstāšana ar ātrumu un attālumu.
     Toties Skārdulītei ar ilgmūžību nav veicies. Tagad viņa ir kļuvusi par Zvārgulīti. Lai kā man nepatiktu hibrīdvārdu ieviešana latviešu valodā, jo es uzskatu, ka šāda veida salikteņi mūsu valodai nav raksturīgi, Skārdulīte tomēr bija tāds kā pozitīvai piemērs, ka to var izdarīt ļoti gaumīgi, jo hibrīdiskums galvenokārt ir asociatīvs, morfoloģiski var uzskatīt vienkārši par jaunvārdu, kas sastāv no celma un izskaņas. Zvārgulīte tomēr zaudē tēla nozīmes nianses. Savukārt Pīters Pens, ko jau sen vajadzēja pārdēvēt par Pīteru Pānu, gan nav mainīts.
     Lielu vilšanos sagādāja arī fakts, ka Rapuncele, lūk, «Latvijā ir pazīstama arī kā princese Salātlapiņa vai Zeltmatīte», nevis, piemēram, Pulkstenīte.

Nopakaļ aktuālam tematam — Grieķija

Gar Oranžu uz Atlantijas okeānu: klinšu kāpšana ar auto. DĀR

Dzīvojot pie «Alfas», man kaut kā galīgi bija izkritis no prāta, ka grieķu alfabēta burtu nosaukumi latviešu valodā ir nelokāmi vārdi. Tezaurs.lv vārdnīcās tas nez kāpēc ir pierakstīts tikai pie dažiem šiem nosaukumiem, turklāt ne visi grieķu burtu nosaukumi tur ir pagodināti ar atsevišķu šķirkli. Letonika.lv ir līdzīgi. Automātiskā vārdu analīze pakalpīgi izloka, piemēram, alfa un lambda, visos locījumos gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī, neaizmirstot arī par deminutīviem, bet, piemēram, uz pī un zēta, nereaģē — neesot tādu vārdu. Kaut kā ļoti nevienlīdzīga mums ir tā attieksme pret grieķu alfabēta burtiem.