Brīvvalsts mantinieki

Bouldersbīča, Atlantijas okeāna krasts

«Атаман решил, что где-то таится подвох, но поняв, что подвох этот в нем самом — расстроился.»

Šis citāts, kas ir attēla paraksts no Ksenijas Sobčakas un Antona Krasovska raksta «Как любить родину», man ienāca prātā pēc kārtējā latviešu oriģinālteksta rediģēšanas. Parakstā minētais atamans iepriekš nebija iedomājies, ka ir pretrunīgi valkāt cara armijas uzplečus un vienlaikus būt dedzīgam staļinistam.
     Savukārt Latvijā ir ne mazums laimīgo «Latvijas pirmās brīvvalsts laika» vērtību mantinieku, kas, rakstot par tradīcijām, ko viņi ir pārņēmuši no Latvijas neatkarības pirmā posma, nevar ne pāris vārdu savirknēt bez līdzības ar krievu valodu: «runa iet», «kāds no darbiniekiem», «divus gadus atpakaļ», «ņem dalību», «pie vadības stājies», «pateicoties pasākumiem», «dzīvo uz Brīvības ielas».
     Taču pilnīga aplamība ir pat smieklīga. Nesen interneta plašumos uzdūros dievturu mājaslapai, kur teksti ir sarakstīti, atdarinot teikumu uzbūvi krievu valodā un izmantojot padomju laikos ierasto klanīšanos uz visām pusēm, tikai tagad atsauces ir uz Eiropas Savienību, nevis dižo Ļeņinu, viss ir papildināts ar citātiem no angļu valodas ietekmē uzrakstītiem ārzemju latviešu darbiem un izdaiļots ar tautasdziesmām, kas acīmredzami parāda, ka dažiem autoriem vienkārša un skaidra izteiksme ir nesasniedzams ideāls.

«Bez savas valodas tu esi sūds…»

Lai gan žirafes izskatās visādi dažādi, sugas ir tikai četras

Tomēr vārda sūds tur nav, lai gan ir dirsa.

     Runa ir par MLVV, kas no 2003. līdz 2014. gadam taisīta par mūsu naudu. 

     Lūk, piemēri. Tie ir pilnīgi nejauši, jo šo elektronisko vārdnīcu nav iespējams sistemātiski pārlūkot, tāpēc ka nav nekādu meklēšanas papildiespēju. Šo pašu izstrādātāju LLVV ir poga «piedāvāt ortogrāfiski līdzīgos vārdus», bet šeit tās nav, tāpēc, ja meklē ananāss, tad vārdnīca iedos ananass, bet galotne un līdzskaņu lietojums ir jāzina precīzi: meklējot skrēperis, neiedos neko, jo ir skrēpers, meklējot harizma, neiedos neko, jo pareizi ir harisma, uz cerība nereaģē, jo vārdnīcā ir cerības, un tā, šķiet, var turpināt un turpināt. Nepārsteidz, ka daudzu vārdu skaidrojumi MLVV ir vienkārši pārkopēti no LLVV, jo tā jau nav, ka literārā valoda mūsdienās galīgi netiek lietota, taču pārsteidz atlases principi. Kāpēc MLVV nav iekļuvis vārds rets, bet ir iekļuvis sovhozs? Turklāt, veidojot LLVV, skaistāks sanācis arī vārdnīcas teksta noformējums — MLVV šķirkļos nav rindkopu, lai gan šai vārdnīcai, cik noprotu, ir tikai elektroniskā versija un nekādas eglītes nav bijis jāsaudzē.

     Noklikšķinot uz saites «Instrukcija», kur cerēju saņemt kaut kādas norādes par vārdnīcas lietošanu, atklājās apraksts, kā vārdnīca bija iecerēta, lai es skaidri uzzinātu, ko es nesaņemu. Cita starpā tur solīts, ka ir norādīta vārda cilme, bet, piemēram, «sibarītam» un «čefīram» nav. Un vai tiešām mūsdienās latviešu valodā pēdējo minēto vārdu lieto biežāk nekā, piemēram, piesmiet, kura šajā vārdnīcā nav? Bēta ir ietverta vārdnīcā, bet, piemēram, «sigma» tur nav. Ir pat īstas kļūdas, piemēram, šķirklī kāpurķēde rakstīts «vienlaidus ķēde».

     MLLV katram šķirklim nav sava ULR — tas apgrūtina atsaukšanos uz to un atsevišķu vārdu saišu saglabāšanu turpmākai lietošanai, kā arī domu apmaiņu ar citiem šīs vārdnīcas lietotājiem, lai gan vārdnīcas anotācijā rakstīts, ka «vārdnīca paredzēta plašam lietotāju lokam: gan vecāko klašu skolēniem, gan studentiem, gan arī tiem, kuru ikdienas darbs saistīts ar valodu — tulkiem, tulkotājiem, redaktoriem, valodu skolotājiem u. c.».

PS. Kopš 2014. gada šis tas ir mainījies, tomēr MLLV vēl arvien ir tālu no pilnības. Piemēram, vārdnīcā joprojām ir iekļauts sovhozs (diez cik tālā pagātnē stiepjas vārdnīcas veidotāju mūsdienas), aizgūtiem vārdiem un (atsevišķos gadījumos) jaunvārdiem, kā arī pazīstamu kultūras darbinieku darinātiem vārdiem solītā cilme nav parādījusies, sigma nav radusies, kāpurķēde joprojām ir vienlaidus.