Brīvvalsts mantinieki

Bouldersbīča, Atlantijas okeāna krasts

«Атаман решил, что где-то таится подвох, но поняв, что подвох этот в нем самом — расстроился.»

Šis citāts, kas ir attēla paraksts no Ksenijas Sobčakas un Antona Krasovska raksta «Как любить родину», man ienāca prātā pēc kārtējā latviešu oriģinālteksta rediģēšanas. Parakstā minētais atamans iepriekš nebija iedomājies, ka ir pretrunīgi valkāt cara armijas uzplečus un vienlaikus būt dedzīgam staļinistam.
     Savukārt Latvijā ir ne mazums laimīgo «Latvijas pirmās brīvvalsts laika» vērtību mantinieku, kas, rakstot par tradīcijām, ko viņi ir pārņēmuši no Latvijas neatkarības pirmā posma, nevar ne pāris vārdu savirknēt bez līdzības ar krievu valodu: «runa iet», «kāds no darbiniekiem», «divus gadus atpakaļ», «ņem dalību», «pie vadības stājies», «pateicoties pasākumiem», «dzīvo uz Brīvības ielas».
     Taču pilnīga aplamība ir pat smieklīga. Nesen interneta plašumos uzdūros dievturu mājaslapai, kur teksti ir sarakstīti, atdarinot teikumu uzbūvi krievu valodā un izmantojot padomju laikos ierasto klanīšanos uz visām pusēm, tikai tagad atsauces ir uz Eiropas Savienību, nevis dižo Ļeņinu, viss ir papildināts ar citātiem no angļu valodas ietekmē uzrakstītiem ārzemju latviešu darbiem un izdaiļots ar tautasdziesmām, kas acīmredzami parāda, ka dažiem autoriem vienkārša un skaidra izteiksme ir nesasniedzams ideāls.