akselerators vispār ir no citas operas. Bet tā, protams, nav taisnība.
Akcelerācija (lat. accelerātiō) — paātrināšanās; kustības maiņa.
Tas ir šķirklis Latviešu konversācijas vārdnīcas 1. burtnīcā, kas izdota 1927. gadā. Aiz tā seko šķirkļi akcents (lat. accentus), akceptilācija (lat. acceptilātiō), akceptēt (lat. acceptāre), akcesorisks (lat. accēdere, klāt nākt), akcesija (lat. accēssiō), akcidence (lat. accidens), akcidences (lat. accidentia), akcidentālijas (lat. accidentālia) — īsi sakot, latviešu valodā šie vārdi ir aizgūti no latīņu valodas. Tas pats attiecas uz akceleratoru, kura pamatā ir lat. accelerāre (‘paātrināt’), proti, tas ir un paliek latīņu valodas cilmes vārds, lai kādas būtu starpniekvalodas. Tāpēc nepārsteidz, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcas 1. sējumā, kas izdots 1972. gadā, kad latviešu valodnieki acīmredzot vēl prata latīņu valodu, ir šķirkļi akcelerācija un akcelerators, un viss.
Lai svešvārds akcelerācija kļūtu par specifisku terminu kādā nozarē, ir jāveido vārdkopa, piemēram, fiziskā akcelerācija. Viena pati akcelerācija nekādi nevar nosaukt tieši «paātrinājumu kāda organisma attīstībā».
Vietnē Periodika.lv apkopotajās publikācijās akcelerators parādās 1925. gadā un izzūd no tām 1986. gadā. Savukārt akselerators turpat parādās arī tai pašā 1925. gadā un turpinās, turpinās… Abi mēdz parādīties nepareizā vārdkopā akceleratora pedālis (pamina) (tas nav pedālis akceleratoram — pats pedālis arī ir akcelerators, ja bez pedāļa pieminēšanas nevar iztikt, tad vēlams akcelerēšanas pedālis). Lai svešvārds akcelerators no jebkāda paātrinātāja pārvērstos par specifisku terminu kādā nozarē, ir jāveido vārdkopa, piemēram, automobiļa (spēkratu) akcelerators.
Attiecībā uz akceleratoru ir vairāk pamata pastrīdēties nevis par to, vai rakstīt šo vārdu ar c vai s, bet gan par to, vai rakstīt to ar garo vai īso a: akcelerators vai akcelerātors. Es piekrītu Egīlam Skudram, kas raksta, ka «Samākslota šķiet arī viscaur īsu patskaņu rakstība pirms izskaņas -tōrs, piemēram, akumulators, amortizators un visi līdzīgie. Divzilbīgos un trīszilbīgos vārdos pirms izskaņas
-tōrs vaļējās zilbēs (slēgtas zilbes svešvārdos vienmēr ir īsas) tiešām figurē īsi patskaņi, piemēram, datōrs, retōrs, mótōrs, ktitōrs, debitōrs, ekvatōrs, kónditōrs, senatōrs u. c. Taču četr- un vairākzilbīgos vārdos vaļējās zilbes pirms -tōrs tiek izrunātas gari, piemēram, detónātōrs, inkvizītōrs, eksekūtōrs, akumulātōrs, eksperimentātōrs, raciónalizātōrs u. c., bet repróduktōrs, jo zilbe -duk- ir slēgta.»
Par ō es nemaz nesākšu — skaidrs, ka vajag, lai gan pašreizējā pareizrakstība neatzīst arī to.
Līdz šim neviens nav iebildis, kad es maksāšanas rezultātu nosaucu par maksājumu, tulkošanas rezultātu — par tulkojumu, paātrināšanas rezultātu — par paātrinājumu vai krāšanas rezultātu — par krājumu, taču atliek man uzrakstīt, ka rezervēšanas rezultāts ir rezervējums, kad viens otrs labotājs tūrisma un saistītajās nozarēs naktis neguļ, lai visus rezervējumus tekstā pārlabotu par… rezervācijām. Jaunajā gramatikas grāmatā bez aplinkiem ir rakstīts, ka mūsdienu latviešu valodā ļoti produktīvs ir derivatīvais tips darbības vārda pagātnes celms +
-um- = lietvārds ‘darbības rezultāta nosaukums’. Atvasinājumi nosauc darbības rezultātu (piemēram, blīvējums, griezums), abstraktus jēdzienus ar noteiktu konkrētības pakāpi, kas norāda uz rezultātu (piemēram, sacerējums, pārkāpums), konkrētus priekšmetus, kas tapuši nosauktās darbības rezultātā (piemēram, audums, saldējums), konkrētu kvantitatīvi raksturojamu pazīmi, kuru var izsacīt skaitliskā izteiksmē (piemēram, celmainums, kritums). Jaunajā gramatikas grāmatā katram variantam ir vairāk piemēru, tomēr neviens no tiem nav darināts no svešvārda vai internacionālisma.
Par vārddarināšanu ar izskaņu -ācija tur nav teikts pilnīgi nekas, bet vecajā gramatikas grāmatā ir īsi pateikts, ka citvalodu cilmes lietvārdi ar paplašināto izskaņu -ācija apzīmē darbību, iedarbību vai to rezultātu u. tml., tomēr daudzo piemēru vidū rezervācijas nav. Savukārt Tezaurs.lv tam neraksturīgā manierē bez kādas atsauces uz avotu apgalvo, ka rezervācija nozīmē ‘darbība, process → rezervēt’. Es teiktu, ka darbības vārda rezervēt darbību un procesu nosauc lietvārds rezervēšana. Jaunā gramatikas grāmata man pilnīgi piekrīt: izskaņa -šana tiek plaši izmantota procesa nosaukumu darināšanā no pirmatnīgiem un sekundāriem darbības vārdiem — to var pievienot jebkura darbības vārda nenoteiksmes celmam.
Ja pačabina Periodika.lv un Gramatas.lndb.lv elektroniskās lappuses, var uzzināt, ka vārds rezervācija kopš 1922. gada latviešu valodā ir izmantots visās angļu reservation nozīmēs, piemēram, «indiāņu rezervācija», «vācu rezervācijas (ierobežojumi)», «tiesību rezervācija». Par angļu reservation atbilsmēm latviešu valodā ir atzīti: n 1) iebildums; ieruna; without r. — bez ierunām; 2) rezervēšana; 3) amer. rezervēta vieta (viesnīcā, uz kuģa u. tml.); to make a r. — nodrosēt, rezervēt; 4) rezervāts (ASV, Kanādā); 5) jur. tiesību saglabāšana. Pirmā rezervācija ar nozīmi ‘rezervējums’ periodikā parādās 1936. gadā sakarā ar olimpiskajām spēlēm Berlīnē, bet nu tas rakstiņš vispār ir mīlīgs, piemēram, pirmā rindkopa: «27. maijā visu Berlīnes olimpiādē dalību ņemošo valšķu olimpiskie atašeji bija aicināti piedalīties izbraucienā uz Reichssportfeldu un olimpisko sādžu, lai pēc tam, atsevišķā darba sēdē, apspriestu tekošos jautājumus.» Savukārt rezervējums savā vienīgajā rezervēšanas rezultāta nozīmē turpat ir atrodams kopš 1926. gada publikācijām.
Mums gan ir Valentīnas Skujiņas norādījums, ka rezervēt nozīmē ‘saglabāt krājumā, rezervē, paredzot kaut kam’, bet ‘iepriekšēja rezervējuma’ nianse piemīt vārdam nodrose, turklāt viņa ir paudusi cerību, ka vārdi nodrose, nodrosēt, nodrosēšana un nodrosējums izrādīsies patiesi nepieciešami mūsdienu valodas praksē, tomēr šķiet, ka šīs cerības nekādi nav attaisnojušās. Bet ievērojiet: Valentīna Skujiņa raksta rezervējums, nevis rezervācija.
Jāsecina, ka vārds rezervācija latviešu valodā ir piektā tapa visiem caurumiem — lai kur šis vārds būtu izmantots, tā vietā ir iespējams lietot precīzāku un piemērotāku apzīmējumu.
