Personisks un… personisks

Jaunajā gramatikas grāmatā ir rakstīts, ka mūsdienu latviešu valodā bieži veidojas īpašības vārdu pāri ar piedēkli -isk- un -īg-, kas ir semantiski tuvi, tomēr izsaka dažādas nozīmju nianses. Ar -isk- darinātie īpašības vārdi izsaka atbilstību kādai vispārinātai pazīmei, tam, kas ir raksturīgs ar motivētājvārdu nosauktajai personai, būtnei vai priekšmetam. Savukārt atvasinājumi ar piedēkli -īg- apzīmē no motivētājvārda nozīmes abstrahētu aktīvu īpašību. Aldis Lauzis iksī ir devis skaidrojošu piemēru: «Dzejolis, kas dziļi atklāj autora personību, ir personīgs. Dzejolis, kas ir Jāņa paša rakstīts, ir Jāņa personisks dzejolis.»

     Manā uztverē šī robežšķirtne ir visai netverama. Šķiet, tikpat apjukuši ir bijuši arī Latviešu literārās valodas vārdnīcas sastādītāji, kuri īpašības vārdiem personīgs un personisks ir piešķīruši katram pa trim nozīmēm, kas faktiski pārklājas.
     Jau 1965. gadā izdotajā pašā pirmajā «Latviešu valodas kultūras jautājumu» laidienā Mērija Saule-Sleine secina: «Formas personisks un personīgs tātad jau senāk lietoja un vēl joprojām lieto nediferencēti, turklāt praktiski šo abu formu nozīmju šķiršanai kaut cik liela svara nebūtu. Mūsdienu latviešu literārās valodas attīstības gaita apliecina, ka forma personisks kļuvusi par dominējošu.»
     Tāpat grāmatā «Valodas kultūra teorētiskā skatījumā» (1993) Inta Freimane raksta: «Paronīmi, kam zudusi nozīmes atšķirība, kļūst par variantiem, no kuriem viens ir uzvarējis, bet otrs pamazām zūd. Piemēram, pašreiz ir tendence zust vārdam personīgs, atdodot vietu otram — personisks, to sāk lietot visos gadījumos.»
     Tā kā pašlaik populārākajās latviešu valodas skaidrojošajās vārdnīcās dotās abu formu nozīmes joprojām faktiski pārklājas, katrs autors intuitīvi izvēlas viņaprāt piemērotāko un robeža starp personisks un personīgs turpina kļūt arvien netveramāka.

PS. Tie, kam autoritāte ir Jānis Endzelīns, ziniet: Mērija Saule-Sleine apgalvo, ka viņš ir lietojis tikai īpašības vārdu personisks.

Jaunvārdi Eduarda Ozoliņa Vāciski–latviskā vārdnīcā

Tālāk esmu izkonspektējusi Ojāra Buša rakstu «Eduarda Ozoliņa «Vāciski–latviskā vārdnīcā» iekļautie Jāņa Endzelīna un citu autoru jaunvārdi», kas publicēts Latviešu valodas institūta žurnāla «Linguistica Lettica» 2000. gadā izdotajā 7. numurā. Kā jau norādījis pats raksta autors, «neieviesušos jaunvārdus varbūt būtu vērts laiku pa laikam pārlūkot valodas bagātināšanas nolūkos, jo dažs labs vai patiesībā pat itin daudzi no šiem vārdiem varētu pietiekami organiski iekļauties arī mūsdienu latviešu valodas sistēmā.»

Ojārs Bušs: «Šī vārdnīca ir ūnikāla ar to, ka tajā ir marķēti gan jaunvārdi vispār, gan tieši J. Endzelīna jaunvārdi, līdz ar to šo materiālu var apzināt un analizēt.» Jaunvārdi ir apzīmēti ar zvaigznīti, piemēram, die Tantieme — tantjēma, atalga*, J. Endzelīna piedāvātie vārdi vēl īpaši marķēti ar zvaigznīti un burtu E., piemēram, die Markthalle — tirgus nojume (talpa* E.).
     Latviešu valodas sistēmā tā arī nav iekļāvušies, piemēram, vārdi lidenis (lidmašīna) un bezsamanīgs — bewusstlos. Savulaik jaunvārdi bija arī mūsdienu latviešu valodā vairs nelietojamie svešvārdi, piemēram, eksāminands — der Examinand, hairētiķis — der Ketzer, hairezija — die Ketzerei.
     Altertümlich — senāds, senatnīgs, senisks, senīgs.
     No aptuveni 85 vārdnīcā iekļautajiem J. Endzelīna piedāvātajiem jaunvārdiem mūsdienu latviešu valodā stabili tiek lietoti kādi 15, piemēram, dotumi, iznirelis, jutoņa, stirnāzis, klātiene, filozofijas termins ira. Trīs no šiem 15 jaunvārdiem darināti ar izskaņu -ība (izcilība, labestība, kādība), divi — ar izskaņu -(e)klis (skuveklis, šķirklis). Aptuveni 65 no jaunvārdiem, kas E. Ozoliņa vārdnīcā marķēti ar * E., tā arī nav ieviesušies, piemēram, norisenis — darbības vārds; jūksme — die Manier, ieradums, paņēmiens, veids; aizstāklis — der Lückenbüßer, izpalīgs, arī surogāts.
     Vārdnīcā ir aptuveno 240 citu autoru jaunvārdu. No tiem mūsdienu latviešu valodā lieto ap 90 vārdu, piemēram, aizbāznis, kopaina, rūpals, uzsvārcis, stieple, tepe, secība, skadrums, vispārība, kārtula, saldkāre. Savukārt no aptuveni 150 laika pārbaudi neizturējušajiem citu autoru jaunvārdiem var minēt strūklene — strūklaka; atlēktne — das Sprungbrett, lecamais dēlis (mūsdienās — tramplīns); pulksteņnieks — der Urmacher, pulksteņu taisītājs; aizlaidnis — der Schieber, aizbīdnis; veiklinieks — burvju mākslinieks; čukstis — suflieris; mēmis — statists (taču šķietamais antonīms balsonis piedāvāts nevis ar nozīmi ‘solists’, bet gan ‘kamertonis’).
     Pārlūkojot visus šajā vārdnīcā atrodamos neieviesušos jaunvārdus no vārdveidošanas jeb vārddarināšanas viedokļa, var izdalīt divas nelielas grupiņas, kas tā arī palikušas pilnīgi nepieņemtas, nespējot deleģēt nevienu vārdu mūsdienu latviešu valodai. Pirmajā no tām ietilpst jaunvārdi, kuros kaut kādā veidā izmantoti leišu valodas elementi: dirbtuve — das Atelier, mākslinieka darbnīca; talpa — die Halle, liela zāle; blaivs — nüchtern; vienpilietis — der Mitbürger. Otra latviešu valodas runātāju pilnīgi atraidītā jaunvārdu minigrupiņa sastāv no diviem īpašības vārdiem ar izskaņu -ojs: purpurojs — purpurrot, ‘sarkans kā purpurs’ un sidrabojs — silberweiß, ‘balts kā sidrabs’.
     Starp abām lielajām grupām, t. i., latviešu valodas pieņemtajiem un nepieņemtajiem jaunvārdiem, no vārddarināšanas viedokļa nav radikālu atšķirību (izņemot atvasinājumus ar -ojs). Var secināt, ka vārddarināšanas formanta izvēlei nav bijusi būtiska nozīme jaunvārda dzīvotspējas noteikšanā. Cita starpā par to liecina vārdu pāri, ko veido analoģiski darināti un arī fonētiski ļoti tuvi jaunvārdi, no kuriem ieviesies tomēr tikai viens, piemēram, sauklis < saukt un jauklis < jaukt: sauklis (ar nozīmi ‘lozungs’) ir kļuvis par itin bieži lietotu vārdu, turpretī vārdam jauklis paredzētajā nozīmē tagad lieto citu atvasinājumu — jauktenis.
     Valodas nepieņemto jaunvārdu vidū visbiežāk sastopami nevis īpatnējākie darinājumi, bet vārdi, kas veidoti, izmantojot valodā visproduktīvākos formantus, piemēram, piedēkli -īb-: neizšķirtība — die Unentschiedenheit, nepeļamība — die Untadelhaftigkeit, nevietība — die Ungehörigkeit, nelīdzība — die Unähnlichkeit, sprindzība — die Spannung, karalība — das Königtum, māsība — die Schwesterschaft, māklība — die Gelehrsamkeit, režģība — die Kompliziertheit. Jaunvārda liktenī galvenā nozīme acīmredzot ir nevis šī vārda lingvistiskajai kvalitātei, bet gan dažādiem psiholoģiskiem faktoriem un arī nejaušībām.
     Vēl daži piemēri no J. Endzelīna darinājumiem: brīvgaris — brīvdomātājs, kūdīgs — aufwieglerisch, notāle — der Hintergrund, sekns — konsekvents (un seknība — konsekvence), nosimte — procents. Un no citu autoru veidojumiem: atlēkme — atavisms, celtuvis — lifts, diegums — brošūra, divotnis — dublikāts, saldcepis — konditors, piederas — armatūra, vidot — vermitteln, atelpis — trepju laukumiņš.

Par elektrotehnikas terminu darināšanu

Tālāk esmu izkonspektējusi Valentīnas Skujiņas rakstu «Terminu modeļi J. Endzelīna caurlūkotajā elektrotehnikas vārdnīcā», kas publicēts Latviešu valodas institūta žurnāla «Linguistica Lettica» 1999. gadā izdotajā 4. numurā. Lai arī tajā ir pieļautas rupjas kļūdas, piemēram, attiecībā uz vārdu caurgaismošana un izgaismošana nozīmi tolaik un tagad, terminu darināšana nepārtraukti turpinās, tāpēc raksts ir ļoti pamācošs no vispārīgo principu viedokļa, kas gan, manuprāt, arī ne vienmēr ir pareizi, piemēram, rīku un ierīču nosaukumu darināšana ar latviskajām darītājvārdu izskaņām.

Par J. Endzelīna jaunvārdiem ir atzīti agrīnība un vēlīnība, dīdzība, nodarbinātība, nodrose, noturība, piekritība, klātiene un projiene, citesme, citveidība, darbietilpība, karstumizturība, sarkankvēle, ziemcietība un daudzi citi.
     Skujiņa aplūko 1939. gadā izdoto Vāciski–latvisko elektrotehnisko vārdnīcu. Lielākā daļa tajā atrodamo terminu ir gluži mūsdienīga: apgaismošana, iedzītnis, rimšana, spiediens, asknaibles, atbalsttapa, borskābe, uztvērējstacija, augstfrekvences krāsns, lieces moments, slodzes raksturojums.
     Lieliskus terminus var atvasināt no darbības vārdiem, pievienojot galotni -e, piemēram, dzese (dzeses virsma), kāpe (virves kāpe), vilce (enkura vilces spēks), nokare (vadu nokare), iedarbe jeb iedirbe (tagad iedarbināšana), ja iedarbina ar roku, atšķirībā no piedzenes (tagad piedziņa), ja iedarbina ar elektrību, arī izklaide (enerģijas izklaide ­— tagad izkliede), piepūle (stieples piepūle ­— tagad spriegojums), nostāde (nostādes instruments), apkure (tagad apsilde), atpilde (tagad izlāde), iededze (iededzes zīme ­— tagad degzīme).
     Retāk atvasinājumiem no darbības vārdiem tiek pievienotas galotnes -is un -a, piemēram, turis, sedzis (‘stikla vāks’), slēdzis; mirdza jeb mirga (mirdzas atpildiņš ­— tagad mirdzizlāde), izdegas (tagad izdedži), atspurga (‘atdalījusies šķiedra’ — sal. atskabarga un spurgala).
     Šādi atvasinātu terminu raksturīga sastāvdaļa ir priedēklis.
     No darbības vārdiem daudzi termini ir atvasināti ar piedēkli -n-, piemēram, vītne, pamatne, celtnis, spraudnis (arī uzspraudnis), izlaidnis (vārpstas izlaidnis), tītnis (stieples tītnis — tagad tinums).

Vai latviešu valodā ir vārds latvijietis

Nē, nav.
     — Nu kā ta nav — reku virsrakstā tas jau ir uzrakstīts!
     — Šī vārda nav pat principiālajā visēdājā Tezaurs.lv. Latviešu valodas ekspertu komisija divas reizes ir atkāvusies no tā. 2014. gadā komisija pasludināja, ka šim vārdam atbilst vārdkopnosaukumi Latvijas nācija un Latvijas nācijas pārstāvis, lai gan Satversmē nācija ir pieminēta tikai divas reizes — abas reizes tā ir latviešu nācija, toties Satversmē vairākkārt ir pieminēta Latvijas tauta. Savādi, ka Satversmē ir pieminēta latviešu nācija, latviešu vēsturiskās zemes, latviešu tradīcijas un latviešu valoda, bet paši latvieši nav pieminēti nevienu reizi. Savukārt 2019. gadā «Eksperti vienojās, ka piemērotākais apzīmējums arī turpmāk būs vārdkopa Latvijas iedzīvotājs.»
     Dzintra Hirša latvijiešu uzspiešanu pielīdzina ebreju uzspiešanai žīdu vietā.
     — Bet vai tad mums nevajag atbilsmi krievu латвиец?
     — Jāskatās, ko šis vārds nozīmē. Varbūt tāda atbilsme jau ir. Vikivārdnīcā nav gandrīz nekādas informācijas par šo vārdu, bet латвиец nozīme ir dota — житель или уроженец Латвии. Interesanti, ka ne «Google Translate», ne internetā pieejamajā tulkojošajā vārdnīcā nav latviešu atbilsmes atsevišķi vārdam уроженец — tulkojošajā vārdnīcā ir doti gandrīz 40 уроженец savienojumi ar dažādiem vietvārdiem, piemēram, уроженец Валмиеры, ar attiecīgām atbilsmēm, piemēram, valmierietis, bet divi vārdu savienojumi уроженец Москвы un уроженцы Латвии ir tulkoti attiecīgi dzimis Maskavā un Latvijā dzimušie. Уроженец angļu atbilsme ir native — vietējais iedzīvotājs, iezemietis.
     Tajā pašā tulkojošajā vārdnīcā vienīgā латвиец atbilsme ir latvietis, bet vārdam latvietis tur ir divas atbilsmes — латыш un латвиец. Es esmu pārtulkojusi daudz krievu tekstu, kuros ir pieminēti латвийцы. No konteksta vienmēr ir bijis saprotams, ka ir runa par visiem Latvijas iedzīvotājiem vai sabiedrību kopumā, nevis kādu tās daļu, taču man nekad nav bijis pilsoniskās drosmes tulkot латвийцы ar vārdu latvieši, kā norādīts vārdnīcā, lai gan saskaņā ar Vilsona doktrīnu (valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) tas būtu pilnīgi pareizi — Latvijas pilsoņi = latvieši.
     — Stāsta, ka vārdu «latvijietis» ir gribējis ieviest jau Rainis, ka tas nav nekāds okupantu izgudrojums.
     — Jā, grāmatā «Trimdas rakstnieki III» (1947) Antons Rupainis atminas: «(..), ja vispāri par iepazīšanos varētu saukt manu nejaušo satikšanos ar J. Raini 1927. gada pavasarī Rēzeknē. Tad viņš kā Izglītības ministrs bija ieradies atklāt jaunatnes svētkus un negaidīts ienāca skolotāju institūtā. Es aiz godbijības sastingu pie durvīm kā stabs.
     — Kas jūs esiet pēc tautības? — man jautāja Rainis, laikam domādams saņemt atbildē — latgalietis.
     — Latvietis, ministra kungs! — es viņam kareiviski atbildēju.
     — Sakiet labāk — latvijietis — mani pie rokas paņēma sirmais dzejnieks — Visi Latvijas pilsoņi ir latvijieši. (..) Likās, J. Rainis būs tas vīrs, kas ar vārdu latvijieties pārvilks svītru visiem dialektu un valodu strīdiem.
     Bet laikam J. Raiņa jaunajam vārdam nebija daudz piekritēju.»
     Rainis vispār ir daudzu jaunvārdu autors, tāpēc arī par šo nebūtu jābrīnās. Parasti par galveno pierādījumu tiek pievilkts 1929. gada 29. septembrī avīzes «Сегодня» 270. numurā publicētais raksts «Латвiйцы», ko Rainis esot sarakstījis stundu pirms savas nāves (apakšvirsraksts — Послѣдняя статья Райниса, написанная за часъ до кончины поэта), taču «Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu» 1999. gadā izdotajā 4./5./6. numurā publicētajā rakstā «Jānis Rainis-Pliekšāns — dzejnieka nāve, attiecības ar LKP un nacionālajām minoritātēm» Baiba un Indulis Roņi norāda, ka «Raksta autoriem, zinot «Latvijiešu» saturu, tā autorības pierakstīšana Rainim gan nešķiet pārliecinoša. Okupētās Latvijas rainisti nedrīkstēja sniegi patiesas ziņas par Raiņa uzskatiem nacionālo attiecību ziņā. Patiesi dziļš lūzums Raiņa uzskatos minētajā jautājumā notika tieši dzīves pēdējā gadā Palestīnas brauciena iespaidā. (..) Palestīnas ceļojuma laika pieraksti, uzstāšanās, vēlākās intervijas u. c. liek apšaubīt, ka raksts «Latvijieši» piederētu Rainim, vienalga, intervijas vai kādā citā formā.», proti, nav zināms, vai Rainim tolaik joprojām patika vārds latvijieši, bet ir zināms, ka viņš jūsmoja par monoetniskas žīdu valsts izveidi, kā arī laikabiedru atmiņas par Raiņa mūža pēdējo dienu neliecina, ka viņš tādu rakstu būtu rakstījis.

Kalkēt vai kalkot

Kad rakstīju iepriekšējo stāstiņu, vajadzēja izvēlēties, kā rakstīt — kalkēt vai kalkot. Lielākajā daļā valodnieku tematisko publikāciju ir rakstīts kalkēt, bet vietnē Termini.gov.lv ir ievietots jau 1963. gadā apstiprināts valodniecības termins kalkot. Jaunās latviešu valodas gramatikas grāmatas autori cenšas apliecināt, ka «valodnieki nav viendabīga masa» (© Aldis Lauzis), un šajā grāmatā ir gan kalkēt, gan kalkot, lai gan no profesionālu korektoru viedokļa konsekvences neievērošana publikācijā ir rupjāka kļūda nekā gramatikas nezināšana. Savukārt Latviešu valodas ekspertu komisija uzskata, ka izskaņai nav nozīmes — 2016. gadā tā ir ieteikusi paralēlformu čipēt/čipot lietošanu.

     Tomēr tai pašā jaunajā gramatikas grāmatā ir rakstīts, ka gluži vienalga tas tomēr nav. Tur teikts, ka visos latviešu rakstu valodas attīstības posmos aktīvākais darbības vārdu darināšanas līdzeklis ir piedēklis -ē- un ir raksturīgi, ka daudzi atvasinājumi ar -ē- ir transliterēti vai kalkēti darbības vārdi. Savukārt paragrāfā par darbības vārdu darināšanu ar piedēkli -o- nekādi svešvārdi nav pieminēti.

«X»

Visa tvītojošā pasaule ir spiesta ņemt vērā Īlona Maska apsēstību ar burtu X. Kad uzrakstīju vienkārši iksā, kāds latviešvalodmīlis piesējās, ka esot jāraksta ikserī. Nē, censoni, stingri ņemot, nav pamata burtam X pievienot tieši izskaņu (ko jaunā gramatikas grāmata liek saukt par fināli) -eris. Jaunā gramatikas grāmata gan nepasaka, kam šo fināli pievienot, bet angļu valodā piedēkli -er parasti pievieno darbības vārdiem, lai mums, latviešiem, būtu jauki svešvārdi darītāju — gan personu, gan ierīču — apzīmēšanai, piemēram, mikseris, blenderis utt. Kad angļu valodā šis piedēklis tiek pievienots lietvārdam, piemēram, astronomer, latviski ir pievienota uzreiz galotne. Savukārt vecajā gramatikas grāmatā norādīts, ka ar izskaņu -eris veido personu nosaukumus ar profesijas nozīmi, piemēram, bokseris, šoferis, tā ka ikseris labākajā gadījumā ir attiecīgās platformas lietotājs.

     Faktiski simboliskajam nosaukumam «X» ir jāpievieno uzreiz galotne, taču arī man nebija taisnība, jo galotne -s jau ir aizņemta, lai varētu locīt burta x nosaukumu. Tā kā «X» ir sabiedriskais mēdeklis, gluži dabiski šķiet izvēlēties nākamo vīriešu dzimtes galotni -is un locīt pēc rauša parauga: iksis, ikša, iksim, iksi, iksī.
     Lai gan šajā rakstā ir aplūkoti divi ar «X» saistīti vārdi — iksis (pati platforma) un ikseris (tās lietotājs) — un tiem varētu pievienot citus atvasinājumus, piemēram, ‘rakstīt iksī’ — iksēt, man šķiet, ja stihiski neizveidosies, tad speciāli nav jēgas veidot tādu glītu latviešu vārdu sistēmu, kādu LZA Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas apakškomisija bija izveidojusi tviterim, jo no viena burta sastāvošs simboliskais nosaukums tomēr liecina par nožēlojamu iztēles trūkumu, kam nevajadzētu izdabāt. Ne velti daudzi joprojām izmanto ar tviteri saistīto terminoloģiju.

Starp ģenitīveņiem un īpašības vārdiem

Vispārējā nosliece citvalodu īpašības vārdus tulkot latviski ar ģenitīveņiem, nevis īpašības vārdiem man sagādā morālas ciešanas un materiālus zaudējumus. Viens tāds piemērs ir vārdi, kas sākas ar starp-.

     1959. gadā izdotajā gramatikas grāmatā ir teikts, ka jaunākajos laikos ar puspriedēkli starp- atvasinātajiem lietvārdiem ir tikai ģenitīva forma. Arī nodaļā par īpašības vārdu darināšanu ir puspriedēklim starp- veltīts paragrāfs, kurā teikts, ka mūsdienu latviešu valodā ir nedaudz ar puspriedēkli starp- atvasinātu īpašības vārdu, piemēram, starptautisks, starpkulturāls, kas ir jaunāka laika darinājumi. Latvisko atvasinājumu ar puspriedēkli starp- dažreiz var aizstāt internacionālais īpašības vārds ar attiecīgo priedēkli inter-, piemēram, internacionāls.
     Savukārt jaunajā gramatikas grāmatā termins puspriedēklis ir atzīts par nepareizu. Attiecīgās morfēmas reiz kļūšot par priedēkļiem, bet, kamēr tas nav noticis, tās ir dēvējamas par prefiksoīdiem. Taču līdz paragrāfam par lietvārdu darināšanu ar starp- tas jau ir kļuvis par priedēkli, kas tiek izmantots, lai nosauktu reālijas, kuras atrodas starp kaut ko vai kaut kam vidū. Ģenitīveņi parasti nosauc reālijas, starp kurām atrodas vai kuru starpā notiek, pastāv tas, kas nosaukts ar analītiskās leksēmas otro komponentu. Nodaļā par īpašības vārdu darināšanu starp- nav pieminēts, lai gan atsevišķs paragrāfs ir veltīts pat priedēklim at-, ar kuru darinātu grāmatas autori ir konstatējuši tikai vienu vienīgu īpašības vārdu attāls. Tomēr pats populārākais īpašības vārds ar starp-, proti, starptautisks, citā sakarā tajā ir minēts 49 reizes un Korpuss.lv tā lietojums ir 516 reizes uz miljonu vārdlietojumu, kas Tezaurs.lv ieskatā ir ļoti daudz.
     No 263 latviešu valodas tēzaurā iekļautajiem vārdiem, kas sākas ar starp-, 75 ir ģenitīveņi un 12 ir īpašības vārdi. Ja mēs neko netulkojam, bet paliekam pie internacionālismiem, mums sanāk īpašības vārdi, lai apzīmētu arī to, kas atrodas starp kaut ko: no 295 tēzaurā iekļautajiem vārdiem, kas sākas ar inter-, 126 ir īpašības vārdi un nav neviena ģenitīveņa (te lieli nopelni profesoram Kristapam Rudzītim medicīnas terminu darināšanā).
     Kad reiz pārbaudes darbā intergalactic heroes pārtulkoju ar starpgalaktiskie varoņi, kāds man nezināms «latviešu valodas speciālists» to atzina par kļūdu (pareizi esot starpgalaktiku varoņi), un es to darbiņu nedabūju. Protams, ka es esmu dusmīga. Manuprāt, tie varoņi ‘attiecas uz vairākām vai visām galaktikām, ir tām kopīgi vai raksturīgi’, nevis ‘atrodas vai pastāv starp galaktikām’.

Endzelīns un šujmašīna

Jānis Endzelīns ir apgalvojis, ka «vācu valodā var verba sakni ar sekojošu substantīvu savienot saliktenī, piem. Stinkbombe, Dreschmaschine u. c., bet latviešu un krievu valodā tas nav iespējams.» Taču šis apgalvojums atstāj neatbildētus vairākus jautājumus.

     1. Ko nozīmē «nav iespējams»? Patiesībā latviešu valodā ir ļoti daudz salikteņu ar darbības vārda celma formu pirmajā daļā un lietvārdu otrajā. Piemēram, Valentīna Skujiņa 1969. gada «Valodas kultūras jautājumos» raksta, ka «no ekscerpētajiem 1650 tehnisko zinātņu salikteņterminiem 250 ir ar darbības vārda formu pirmajā komponentā (1/6–1/7), 280 ar īpašības vārdu pirmajā komponentā (mazāk par 1/6 no salikteņterminu kopskaita). No 250 salikteņterminiem ar darbības vārda formu pirmajā komponentā 225 ir ar darbības vārda saknes vai bezpiedēkļa celma formu.»
     2. Kāpēc senākos laikos, kad vācu valodas ietekme uz latviešu valodu bija lielāka, mēs esam darinājuši salikteni rakstāmspalva ar ciešamās kārtas divdabi pirmajā daļā, kas no Jāņa Endzelīna viedokļa skaitās pareizi, bet jaunākos laikos, kad ietekme vairs nav tik liela, — pildspalva?
     3. Kāpēc neviens nav jāpierunā runāt un rakstīt adāmmašīna, bet 99 % Dzintras Paegles aptaujāto otrā kursa filoloģijas studentu, kas ir informēti par Jāņa Endzelīna viedokli, runā un raksta kuļmašīna, nevis kuļammašīna?
     Vēl Jāņa Endzelīna dzīves laikā Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas autori atzina, ka literārajā valodā ietilpst salikteņi ar lid-, sēd-, gāj-, deg-, stāv-, pļauj- un seg- pirmajā daļā, jo, lūk, tās esot lietvādu bezgalotnes formas, lai gan turpat piebilda, ka lielākā daļa latviešu par vairākiem no šiem lietvārdiem neko nav dzirdējusi un tik un tā gluži pamatoti uzskata šīs salikteņu daļas par darbības vārda celma formām: «Ja arī blakus salikteņiem stāvvieta, stāvzvaigzne, stāvlampa, pļaujmašīna, segpapīrs u. c. varam atrast lietvārdus stāvs, pļauja, sega, tad tomēr tie pēc savas semantikas nesaistās ar šo salikteņu pirmo komponentu. Salīdzinot, piem., četru mašīnu nosaukumus: lidmašīna, pļaujmašīna (kur pirmās daļas formu varētu uzskatīt par lietvārdu) un šujmašīna, kuļmašīna (kur blakus salikteņa pirmās daļas formai nav atbilstoša lietvārda), var vērot, ka visos četros gadījumos vienādi asociējas tikai konkrētais darbs, ko katra mašīna izpilda — mašīna lido, mašīna pļauj, mašīna šuj, mašīna kuļ.»
     Iepriekš citētajā rakstā Valentīna Skujiņa norāda, ka «vēl nesen domāja, ka darbības vārdam nav sevišķas tendences saplūst ar lietvārdu saliktenī un ka galvenā darbības vārda forma, kas sastopama salikteņos, ir ciešamās kārtas tagadnes lokāmais divdabis (ēdamkarote, rakstāmgalds)», un pēc samērā garas nozīmju un veidošanas likumību analīzes secina, ka «aplūkotie salikteņtermini ar saknes vai bezpiedēkļa celma formu un darītājvārda formu pirmajā komponentā ir vieni no visraksturīgākajiem mūsdienu zinātniskās terminoloģijas salikteņterminu veidiem.»
     Kā zināms, gramatika ir vienošanās. Tā kā mēs turpinām darināt salikteņus pēc šī parauga, vienošanās ar Endzelīnu nav notikusi un būtu, kā tagad saka, jāleģitimizē visi saliktie lietvārdi ar darbības vārda celma formu pirmajā daļā it visur, tostarp nosacīto valodnieku ķīviņos un aizrādījumos «neko nezinošanai un nesaprotošajai publikai», jo jaunajā gramatikas grāmatā tas ir noticis: šī salikteņu grupa tur vispār netiek aplūkota (tātad ir pašsaprotama, turklāt tā pati nelaimīgā šujmašīna tur bez komentāriem ir iekļauta fonētikas piemēros). Vienīgie salikteņi ar darbības vārda formu pirmajā daļā, kas ir izpelnījušies šīs grāmatas autoru uzmanību, ir ar darbības vārda nenoteiksmi, kam savukārt vecajā gramatikas grāmatā ir veltīts tikai viens teikums, jo tolaik tā ir pavisam jauna salikto lietvārdu grupa.

Variantums

Lai gan internets apgalvo, ka angļu valodā lietvārds optionality pastāv kopš 1817. gada, tajā pašā internetā bieži tiek apšaubīts, vai šis vārds vispār eksistē un ko tas varētu nozīmēt. Kolinsa vārdnīca šim vārdam piešķir divas nozīmes: 1) the potential for options; 2) linguistics the determination of whether or not a grammatical rule can be used. Turklāt ir rakstnieki, piemēram, Šeins Parišs, kas ļoti labi saprot, ko viņi domā ar optionality: «Optionality refers to the act of keeping as many options open as possible. Preserving optionality means avoiding limiting choices or dependencies. It means staying open to opportunities and always having a backup plan.»

     Savukārt «Financial Times» žurnāliste Lūsija Kelaveja uzskata optionality par žargonvārdu un choice eifēmismu. Protams, Kolumba universitāte tagad ir apkaunojusi sevi līdz mūža galam ar nenomazgājamu kaunu, kas liek apšaubīt arī turienes izglītības kvalitāti, tomēr jāpiemin, ka 2015. gadā tās izdevumā «Columbia Journalism Review» Merila Pērlmena ir atzinusi, ka optionality lielā mērā ir lieks: «A small shade of meaning might save “optionality” from being that “needless variant”. If you think of it not as the “option” itself, but as the ability to maintain “options”, it might qualify as a modification of the adjective “optional” rather than the noun “option”.»
     Vai mums ir jādanco līdzi visādiem modes vārdiem un, piemēram, katra struktūra jāsauc par ekosistēmu vai, ja attiecīgais modes vārds latviešu valodā vēl nepastāv, tad tas ir jāizgudro? Es uzskatu, ka mums ir jāvar atveidot latviski visus angļu valodas vārdus līdz pēdējam un jāsamazina aprakstošo tulkojumu daudzums.
     Triju iemeslu dēļ mans vienīgais optionality ekvivalenta latviešu valodā piedāvājums ir variantums. Pirmkārt, šis vārds jau pastāv latviešu valodas tēzaurā. Otrkārt, tā pašreizējai nozīmei valodniecībā ir universāluma potenciāls — ja no ‘sinhroniska valodas vienību (variantu) pastāvēšana un funkcionēšana’ atstāj ‘sinhroniska variantu pastāvēšana un funkcionēšana’, optionality definīcija latviešu valodā ir gandrīz gatava. Treškārt, variantums atbilst ne tikai optionality burtam, bet arī garam: abi vārdi izraisa pretestību, es pat teiktu — sašutumu. Var pagūglēt vai noklikšķināt uz saitēm šī stāstiņa otrajā rindkopā, lai uzzinātu, cik slikts un nepareizi lietots ir optionality. Savukārt variantums — uzsveru, termins, ko valodnieki ir radījuši paši savām vajadzībām, — ironiskā kārtā neatbilst latviešu valodas vārddarināšanas likumībām: lietvārdus ar piedēkli -um- galvenokārt darina no darbības vārdiem un īpašības vārdiem. Gramatikas grāmatā ir nosaukti tikai divi lietvārdi ar piedēkli -um-, kas ir darināti no lietvārdiem: austra — austrumi un riets — rietumi.

Rezervējums

Līdz šim neviens nav iebildis, kad es maksāšanas rezultātu nosaucu par maksājumu, tulkošanas rezultātu — par tulkojumu, paātrināšanas rezultātu — par paātrinājumu vai krāšanas rezultātu — par krājumu, taču atliek man uzrakstīt, ka rezervēšanas rezultāts ir rezervējums, kad viens otrs labotājs tūrisma un saistītajās nozarēs naktis neguļ, lai visus rezervējumus tekstā pārlabotu par… rezervācijām.

     Jaunajā gramatikas grāmatā bez aplinkiem ir rakstīts, ka mūsdienu latviešu valodā ļoti produktīvs ir derivatīvais tips darbības vārda pagātnes celms +
-um- = lietvārds ‘darbības rezultāta nosaukums’. Atvasinājumi nosauc darbības rezultātu (piemēram, blīvējums, griezums), abstraktus jēdzienus ar noteiktu konkrētības pakāpi, kas norāda uz rezultātu (piemēram, sacerējums, pārkāpums), konkrētus priekšmetus, kas tapuši nosauktās darbības rezultātā (piemēram, audums, saldējums), konkrētu kvantitatīvi raksturojamu pazīmi, kuru var izsacīt skaitliskā izteiksmē (piemēram, celmainums, kritums). Jaunajā gramatikas grāmatā katram variantam ir vairāk piemēru, tomēr neviens no tiem nav darināts no svešvārda vai internacionālisma.
     Par vārddarināšanu ar izskaņu -ācija tur nav teikts pilnīgi nekas, bet vecajā gramatikas grāmatā ir īsi pateikts, ka citvalodu cilmes lietvārdi ar paplašināto izskaņu -ācija apzīmē darbību, iedarbību vai to rezultātu u. tml., tomēr daudzo piemēru vidū rezervācijas nav. Savukārt Tezaurs.lv tam neraksturīgā manierē bez kādas atsauces uz avotu apgalvo, ka rezervācija nozīmē ‘darbība, process → rezervēt’. Es teiktu, ka darbības vārda rezervēt darbību un procesu nosauc lietvārds rezervēšana. Jaunā gramatikas grāmata man pilnīgi piekrīt: izskaņa -šana tiek plaši izmantota procesa nosaukumu darināšanā no pirmatnīgiem un sekundāriem darbības vārdiem — to var pievienot jebkura darbības vārda nenoteiksmes celmam.
     Ja pačabina Periodika.lv un Gramatas.lndb.lv elektroniskās lappuses, var uzzināt, ka vārds rezervācija kopš 1922. gada latviešu valodā ir izmantots visās angļu reservation nozīmēs, piemēram, «indiāņu rezervācija», «vācu rezervācijas (ierobežojumi)», «tiesību rezervācija». Par angļu reservation atbilsmēm latviešu valodā ir atzīti: n 1) iebildums; ieruna; without r. — bez ierunām; 2) rezervēšana; 3) amer. rezervēta vieta (viesnīcā, uz kuģa u. tml.); to make a r. — nodrosēt, rezervēt; 4) rezervāts (ASV, Kanādā); 5) jur. tiesību saglabāšana. Pirmā rezervācija ar nozīmi ‘rezervējums’ periodikā parādās 1936. gadā sakarā ar olimpiskajām spēlēm Berlīnē, bet nu tas rakstiņš vispār ir mīlīgs, piemēram, pirmā rindkopa: «27. maijā visu Berlīnes olimpiādē dalību ņemošo valšķu olimpiskie atašeji bija aicināti piedalīties izbraucienā uz Reichssportfeldu un olimpisko sādžu, lai pēc tam, atsevišķā darba sēdē, apspriestu tekošos jautājumus.» Savukārt rezervējums savā vienīgajā rezervēšanas rezultāta nozīmē turpat ir atrodams kopš 1926. gada publikācijām.
     Mums gan ir Valentīnas Skujiņas norādījums, ka rezervēt nozīmē ‘saglabāt krājumā, rezervē, paredzot kaut kam’, bet ‘iepriekšēja rezervējuma’ nianse piemīt vārdam nodrose, turklāt viņa ir paudusi cerību, ka vārdi nodrose, nodrosēt, nodrosēšana un nodrosējums izrādīsies patiesi nepieciešami mūsdienu valodas praksē, tomēr šķiet, ka šīs cerības nekādi nav attaisnojušās. Bet ievērojiet: Valentīna Skujiņa raksta rezervējums, nevis rezervācija.
     Jāsecina, ka vārds rezervācija latviešu valodā ir piektā tapa visiem caurumiem — lai kur šis vārds būtu izmantots, tā vietā ir iespējams lietot precīzāku un piemērotāku apzīmējumu.

Jēgpilna un mierpilna salikteņu darināšana

Kāds, līdz šim domāju, ka valodnieks, iksī ierosināja par gada nevārdu pasludināt īpašības vārdu mierpilns — mierīgs vai rāms izsakot gluži to pašu (kas, protams, galīgi tā nav). Dīvainā kārtā tāda pieeja guva atbalstu — tika apšaubīta arī citu salikteņu ar -pilns lietderība. Vietnē Tezaurs.lv ir iekļauti šie salikteņi ar -pilns: baiļpilns, bažpilns, dompilns, gaidpilns, gaviļpilns, godpilns, jēgpilns, kaunpilns, miegpilns, mokpilns, mokupilns, murgpilns, naidpilns, nemierpilns, nepilns, pārpilns, pilnumpilns, priekpilns, puspilns, raižpilns, sniegpilns, spēkpilns, steigpilns, uzpilns, vaidpilns, vējpilns un ziedpilns. Interesanti, ka nemierpilns ir iekļuvis šajā vārdnīcā, bet mierpilns nav.

     Sekānos laikos to nepiemērotība latviešu valodai tika pamatota ar vācu valodas ietekmi, bet pašlaik vācu valodas ietekme uz latviešu valodu turpina samazināties, tāpēc tagad tika mēģināts aiz matiem pievilkt angļu peaceful, kam nav nekāda sakara ar salikteņu darināšanu latviešu valodā.
     Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas grāmatā ir plaša nodaļa par saliktajiem īpašības vārdiem. Tajā ir skaidri pateikts, ka salikteņi ar -kārīgs,
-kārs un -pilns ir latviskas cilmes īpašības vārdi pretstatā saliktajiem īpašības vārdiem, kas radušies citu valodu ietekmē, piemēram, tāpat bieži apkarotajiem saliktajiem krāsu nosaukumiem (debeszils, sniegbalts un tamlīdzīgi). Vārdkopu veidā īpašības vārdi kārs, kārīgs, pilns biedrojas gan ar konkrētas, gan ar abstraktas nozīmes lietvārdiem, bet salikteņi ir izveidojušies galvenokārt no abstraktas nozīmes vārdkopām.
     2013. gadā izdotās Latviešu valodas gramatikas grāmatas autori par to izsakās skopi, tomēr norāda, ka noteiktām vārdkopām ir tendence kļūt par salikteņiem. Vienas no šādām vārdkopām ir lietvārda ģenitīvs ar īpašības vārdu, piemēram, pilns: miera pilns => mierpilns. Šādā saistījumā ģenitīvs izsaka stāvokļa, personas vai parādības vērtējumu. Tāpat jaunajā gramatikas grāmatā ir teikts, ka salikteņu darināšana ir otrs produktīvākais īpašības vārdu darināšanas veids aiz morfoloģiskā paņēmiena. Tā ka būtībā turpinās jēgpilns un mierpilns vārddarināšanas process, kam nevajadzētu pretoties, lai nenoplicinātu latviešu valodu. Salikteņi mierpilns un jēgpilns (vietnē Periodika.lv pirmo reizi atrodami attiecīgi 1923. un 1931. gadā publicētos tekstos) varbūt nav gluži uzskatāmi par jaunvārdiem, tomēr mierpilns biežākai lietošanai noteiktos laikposmos vai jēgpilns biežākai lietošanai noteiktas tematikas tekstos nevajadzētu raisīt vēlmi vispār tikt vaļā no šiem vārdiem — mode nāk un iet, bet veselais saprāts paliek.

Drāma trijos cēlienos «Kas ir Vuluna»

Prologs

Ir tāds Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmums, kur rakstīts: «Komisija ar balsu vairākumu nolēma ieteikt šādus tējas veidu nosaukumus: 1) no ķīniešu valodas: Oolong – Vulunas tēja (..).» Izvilku no komisijas pamatojumu, kā tā ir nonākusi pie šāda lēmuma:
     «1) «melnā drakona» tējas nosaukums latviski atveidojams atbilstoši tā izrunai ķīniešu valodā, proti, [vulun];
     2) saskaņā ar aptaujāto ķīniešu valodas speciālistu ieteikumiem nosaukums latviešu valodā atveidojams sieviešu dzimtes formā Vulunas tēja;
     3) sieviešu dzimtes formas izvēli pamato fakts, ka šā dzēriena veida nosaukums ir tēja (nevis čajs), tādēļ nav ieteicams tējas šķirnes nosaukums vīriešu dzimtes formā (piemēram, uluns, kā tas reizēm lietots interneta tekstos). Arī vairums kafijas šķirņu nosaukumu latviešu valodā ir sieviešu dzimtes formā (moka, arābika, robusta u. tml.).
     Šāda veida vārdkopnosaukumiem zināmā mērā piemīt īpašvārda funkcija, atšķirībā no līdzīga sastāva salikteņnosaukumiem (Vulunas tēja : vuluntēja). Šā tējas nosaukuma (kuru var arī tulkot kā Drakona tēju / drakontēju) rakstībā ir vērojama līdzība, piemēram, ar Rūķīšu tēju (rūķīštēju) vai Ziemas tēju (ziemastēju). Arī dažu citu pārtikas produktu nosaukumi veidoti kā vārdkopas ar īpašvārda funkciju, piemēram, Svētku cepumi vai Vasaļu desa.»
     Manuprāt, iemesls, kāpēc šī komisija ir saveidojusi tik daudz dzīvotnespējīgu nosaukumu, ka ļaudis apšauba arī tās veikuma saprātīgo daļu un labprāt piedēvē tai visādus humoristiskus jaunvārdus, ir ļoti dīvaina vārddarināšanas principu piemērošana.

I cēliens. Transkripcija
Jā, «nosaukums latviski atveidojams atbilstoši tā izrunai ķīniešu valodā», tikai [vulun] nav izruna ķīniski, bet gan tas, kas sanāk, ja divas no trim tējas veida [wūlóngchá] ķīnzīmēm katru atsevišķi atveido atbilstoši piņjiņa tabulas latviskajai versijai, kura «ataino iespējamās iniciāļu un fināļu kombinācijas, bet neaptver toņus, kas ir tikpat svarīgi pareizai izrunai ķīniešu valodā». Man nav ķīnzīmju fontu, tāpēc izmantoju tējas veida nosaukuma pierakstu piņjiņā [wūlóngchá]. Kā redzams, pati piņjiņa sistēma toņus ietver, un, piemēram, šeit tos var paklausīties.
     Ne visur, kur raksta ar ķīnzīmēm, romanizēšanai izmanto piņjiņa sistēmu, tāpēc [wūlóngchá] angliski mēdz transkribēt gan ar wulong tea, gan ar oolong tea — otrais variants cenšas ņemt vērā nosaukuma izrunu saskaņā ar piņjiņu. Es domāju, ka tas arī ir vienīgais pareizais veids, kā piešķirt nosaukumu citā valodā, proti, kopumā, nevis pa zilbēm izvērtējot nosaukuma izrunu oriģinālvalodā. Plašajās interneta ārēs var paklausīties [wūlóngchá] izrunu — nekas cits bez ūlongčā nesaklausīsies. Tiesa, g nav dzirdams, bet, no otras puses, kā jūs izrunājat [ɒ] un [ŋ] angļu vārdos strong, song, wrong utt., vai varbūt īpašvārda Longailenda transkripcija latviski jūs neapmierina, lai gan arī tā ir pieņemta norma: «Angļu skaņu [ŋ] un skaņu kopu [ŋg] atveido ar ng un [ŋk] — ar nk, balstoties uz ortogrāfisko formu.» Interesanti, ka skaņai [ŋ], ko angliski transkribē ar ng, latviski pliks n atbilst tikai piņjiņa tabulā un ķīniešu personvārdu atveides noteikumos, bet visas citvalodu kongas un sarongas, Singapūra, Bangkoka (kur, starp citu, vispār neietilpst ne zilbe no pilsētas nosaukuma oriģinālvalodā), Tonga utt. dzīvo cepuri kuldamas.

II cēliens. Gramatizācija
Savādi, ka jaunā svešvārda dzimti ir noteikuši aptaujātie ķīniešu valodas speciālisti. Jeļenas Staburovas grāmatā «Ķīniešu personvārdu atveide latviešu valodā» ir teikts: «Vienzilbes un vairākzilbju īpašvārdi, kas piņjiņ transkripcijā beidzas ar līdzskani (iespējamās fināles: -an, -ang, -en, -eng, -in, -ing, -ong,
-un), iekļaujami 1. vai 4. deklinācijā, atbilstoši dzimtei nominatīvā pievienojot galotni -s vai -a: pilsēta Zigong – Dziguna, kalns Taishan – Taišaņs, uzvārds Bing – Bins vai Bina utt.» Kā redzams, dzimte tiek piešķirta atbilstoši entitātes dzimtei latviešu valodā. Nu tad kādā dzimtē ir tas pūķis, kam nomenklatūras vārdu mēs pievienojam tulkotu — tēja? Sanāk no angļu starpniekvalodas atveidotā ūlonga tēja (oolong tea), kas minēta 2004. gadā izdotajā Preses lasītāja svešvārdu vārdnīcā. Man šķiet, ka neviens neiedomātos rakstīt, piemēram, deviņvīrspēkas tēja vai deviņvīrspēka tikai tāpēc, ka lietvārds tēja ir sieviešu dzimtē. Problēma ar sazēlušajiem vīriešu dzimtes uluniem un pueriem ir tieši nomenklatūras vārda tēja nepievienošana, jo bez tā abiem iepriekš minētajiem vārdiem ir pavisam cita nozīme.

III cēliens. Īpašvārdiskums
Šie man šķiet visčaganākie vārdu salāti visā komisijas lēmuma pamatojumā. Pieeja interesanta, bet nav tā, ka nosaukumi bez kādas jēgas no vārdkopām kļūst par salikteņiem un otrādi. Salikteņu un vārdkopu savstarpējās attiecības ir izsmeļoši aprakstījusi Valentīna Skujiņa grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi», kur cita starpā norādīts, ka salikteņa vai vārdkopas veidošana ir viena no vārda nozīmju diferencēšanas iespējām.
     Aplūkotajā gadījumā ir runa par veselu tējas veidu (nevis konkrētu preci vai zīmolu) līdztekus, piemēram, baltajai un melnajai tējai. Baltā tēja nav balta, un melnā tēja ne vienmēr ir melna, kā arī ne visas tējas, kas ir melnas, pieder pie melnās tējas veida — arī šie ir simboliski nosaukumi, taču neviena tējas veida nosaukums līdz šim netika rakstīts ar lielo burtu. Nevaru iedomāties iemeslu, kāpēc no šī principa būtu jāatkāpjas.
     Vēl Valentīna Skujiņa norāda, ka «Termina funkcijā īpašvārds ar nozīmes pārnesumu parasti kļūst par sugasvārdu», proti, arī pueras tēja tajā pašā lēmumā bez šaubīšanās bija jāraksta ar mazo burtu.

Epilogs
Bez vārdiem.

Negadījums un klizma

Pirmām un galvenām kārtām — visi iespējamie vilcieni šķiet jau labi sen ir aizgājuši: lietvārds negadījums ar nozīmēm ‘nevēlams gadījums’ un ‘neplānots notikums vai notikumu virkne, kā rezultāts var būt letāls, var rasties ievainojumi, slimības, kaitējums videi, vai arī iekārtu un īpašuma bojājumi un zaudējums’, kā arī daudzām atbilsmēm citās valodās ir Terminoloģijas komisijas oficiāli apstiprināts termins. Taču jau «Profesora J. Endzelīna atbildēs» (1933–1942) ir teikts, ka

«No verba gadīties atvasinātais substantīvs gadījums ir vēl paturējis dzīvu savu sakaru ar verbu; tāpēc tāds savienojums kâ „negadījums” (vācu Unfall nozīmē) mūsu apziņā saistās ar nenotikuša gadījuma jēgumu (sal. Latv. v. vārdn.: vietā un nevietā, gadījumā un negadījumā) un neatbilst tai nozīmei, kādu šim vārdam grib piešķirt. Vācu Unfall nozīmē var lietāt vārdus: kļūme, liksta, klizma; arī nelaimes gadījums.»

Ūja, un kāpēc ne ķeza, ķibele, nepatikšanas un neraža? Turklāt manā apziņā pilnīgi noteikti tāda saikne vairs nepastāv, lai vai cik argumentēti Rasma Grīsle «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 26. laidienā publicētajā rakstā pūlētos to atjaunot:

«Savienojumi ar ne- ir noteikti jāšķiro:
     1) šad tad ne- tiek savienots ar neverbāliem lietvārdiem, un tad tam var būt divējāda nozīme — vai nu nolieguma (nerīdzinieks), vai nopēluma (necilvēks, nezvērs);
     2) visnotaļ iespējamos ne- savienojumos ar verbiem vai verbālnōmeniem ar -šana, -ums, -ējs u. c. (kas ir tik tuvas verba atvases, ka tie var būt pat refleksīvi: necelšanās, necēlējies) negācijai ir  t i k a i  nolieguma nozīme. Piem., savienojumiem necelt(ies), necelšana, ne(pie)cēlums ne- rāda tikai to, ka darbības nav nekādas — ne vēlamas, ne nevēlamas. Tâpat negrozījums, nebaudījums, nedalījums, nesaistījums, nepieprasījums, nesaadījums izsaka darbības vai tās konkrēta rezultāta noliegumu, nevis nopēlumu. (..)
     Pagaidām vairums runātāju laikam vēl spilgti izjūt, ka, piemēram, nevēlamas izdarības latviski var gan saukt par nedarbiem, bet ne par «nedarījumiem», nevēlamas runas — par nevalodām, bet ne par «nerunājumiem», nedz t. s. lāča pakalpojumus par «nepakalpojumiem». Un tâpat taču nevēlamu gadījumu nevar saukt par «negadījumu» vai ļaunu notikumu par «nenotikumu». Īstā nozīme negadījumam ir ‘nenoticis gadījums’ (līdzīgi kâ negadīšanās ir apm. ‘nenotiekoša gadīšanās’), un reti par ko tādu iznāk runāt. (..)
     Satiksmes ceļu nelaimēm labi der klizmas vārds, kam blakus ir arī verbs klizmēt ‘iegrūst ko nelaimē, savainot’, klizmēties ‘nelaimēties, iekļūstot klizmā’ (sal. «raganas klizmē cilvēkus», «burvji skrien . . druvas klizmēt» ME II 230, «(kājā) klizmēts», «viņam ceļā klizmējies» EH 619). — Pēc šādiem tautas valodas paraugiem varētu teikt, piem., ka kādam ceļā gadījusies klizma, ka kāds gājis bojā satiksmes klizmā, ka apledojums klizmē braucējus, autobusus, ka mašīnas klizmētas, kuģis klizmēts sānos, ka sacīkstēs kādam klizmējies u. tml. Šo noderīgo verbu klizmēt(ies) diemžēl nav pārņēmusi Llvv, un klizma tur paskaidrota ar «negadījumu», kas rēgojas arī vēl citur. Bez tam klizma un klizmēt ir ērti pamatvārdi — no negadījuma nevar, bet no šiem var atvasināt citus derīgus apzīmējumus, piem., klizmains (kâ kļūdains, «klizmains ceļojums»), klizmētājs (kâ kavētājs), klizmēklis (kâ kavēklis, misēklis).»

Kopumā šis Rasmas Grīsles raksts ir veltīts tieši valodnieku ieguldījumam latviešu valodas noplicināšanā. Ar mani ir noticis viss, ar ko Rasma Grīsle draud un biedē šajā rakstā. Es vairs pilnīgi nesaskatu apdrošināšanas dokumentiem piemērotāku kodolīgu apzīmējumu par negadījums visam tam nevēlamajam, kas neparedzēti var atgadīties ar personu un mantām. Es arī kā godīgs cilvēks pasaku, ka LIETIŠĶAJOS RAKSTOS turpināšu izmantot vienīgi svešvārdu klizma ‘šķidruma ievadīšana zarnās caur anālo atveri’, nevis indoeiropiešu pirmvalodas izcelsmes lietvārdu klizma, par kuru Konstantīns Karulis raksta «sākotnējā nozīme laikam ‘klupiens’». Šķiet, ka ar to es pilnīgi iekļaušos monolītajās lietišķo tekstu tapinātāju rindās, jo līdz šim man nav gadījies apdrošināšanas dokumentos sastapt, piemēram, frāzi «Jums ir jāsazinās ar apdrošināšanas sabiedrību 24 stundu laikā pēc klizmas», kā arī, piemēram, ceļasomas zādzību mute neveras saukt par nelaimes gadījumu. Man nav ne jausmas, kam ir jānotiek, lai darbības vārds klizmēt kļūtu populārs un lietvārds negadījums atgūtu sākotnējo nozīmi.

Šejienieši resp. turienieši

Grāmatā «Dažādas valodas kļūdas» (1928) Jānis Endzelīns raksta, ka: 

«Krievu valodā ir atvasinājums „местный“, un tāpēc ir iedomājušies, ka arī mums vajadzīgs līdzīgs vārds, un darinājuši vārdu „vietējs“. Bet ar  -ē j s  pa laikam atvasina adjektīvus tikai no vietas un laika adverbiem (piem. „ārā“: „ārējs“). Izjēmums ir „galējs“ (no „gala“ vārda; „galējā“ tumsība); bet arī šis vārds šai gadījumā par paraugu neder, jo „galējs“ ir, kas ir galā, tâ ka „vietējs“ būtu vienkārši tas, kas ir  v i e t ā  (ne  š a i  ne  t a i  vietā, bet vienkārši  v i e t ā !), un „vietējie“ cilvēki būtu tie, kas iejem kādu vietu. Nesabojātā tautas valodā nu arī nerunā ne par ko „vietēju“, bet gan par  š e j i e n e s  (resp.  t u r i e n e s) ļaudīm, notikumiem, ziņām u. c. Bet eita un sameklējiet mūsu avīzēs tagad ziņas par „šejienes“ resp. „turienes“ notikumiem! tās ir it kā aizmirstas, un to vietā varat atrast tikai „vietējos“ notikumus.»

     Vietējie tātad patiesībā ir šejienieši, tejienieši un turienieši, kā arī ir pašmāju, iekšzemes, mūszemes, iekšēji, pašu vai mūsu valsts (novada, pilsētas, ciema utt.) notikumi, ziņas utt.
     Es nebiju par to aizdomājusies, kamēr mani nebija izvedusi no pacietības vārdkopa local community, kuras vienīgā vietnē Termini.gov.lv norādītā atbilsme ir vietējā kopiena, kur abi vārdi ir neveiksmīgi izraudzīti. Angļu–latviešu vārdnīcā ir teikts, ka «community n 1. apdzīvota vieta; mikrorajons; c. centre — mikrorajona centrs; 2. kopiena; the c. — sabiedrība; 3. kopība; c. of interests — interešu kopība; c. singing — kopdziedāšana; c. work — sabiedriskais darbs», bet šķirklis local jau ir pārpildīts ar visu ko vietēju — pat local government ir nosaukts nevis vienkārši par pašvaldību, bet par vietējo pašvaldību, taču daži izņēmumi ir: piepilsētas vilciens (vai autobuss), local name — vietas nosaukums, local option — rajona iedzīvotāju tiesības (..), local mobilization — daļēja mobilizācija, very local species — tikai šai vietā sastopama suga, local outlook — aprobežoti uzskati.
     No aptuveni 167 vietnē Termini.gov.lv iekļautajiem terminiem ar community tikai nedaudziem atbilsme latviešu valodā neietver lietvārdu kopiena un citus jau minētos vārdus: community — savienība, sociācija, aprindas, apvienība, kopa, community home — nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestāde, community house — tautas nams, tribal community — ģints iekārta, community service — piespiedu darbs, community services — pakalpojumi dzīvesvietā, sociālie pakalpojumi, intelligence community — izlūkdienesti, agricultural community — lauku iedzīvotāji, community work — sabiedriskais darbs, community management — komunālā saimniecība, legal community — juridiskā sistēma, forensic community — tiesu nozare, community reception — kolektīvā uztveršana, community-based service — apkaimē pieejami pakalpojumi.
     Tāpat no aptuveni tāda paša skaita vietnē Termini.gov.lv iekļautajiem terminiem ar local tikai dažiem atbilsme latviešu valodā neietver īpašības vārdus vietējs un lokāls: local loop — abonentlīnija, local attraction — penetrācija, local speed — faktiskais ātrums, local history — novada vēsture, local standby — ierobežotas gatavības režīms, local tax — pašvaldības nodoklis, local lore file — novadpētniecības kartotēka.
     Atsevišķas minētās atbilsmes šķiet kļūdains vai situatīvs tulkojums, piemēram, forensic community vai local attraction, tomēr stulbu terminu ar kopiena vai vietējs šķiet vairāk, piemēram, ko izsaka community worker atbilsme kopienas darbinieks vai local museum atbilsme vietējais muzejs?

Ņergāšanās ar ēdienu

Sen zināms, ka Latviešu valodas ekspertu komisijai nepadodas vārddarināšana, it sevišķi ēdienu nosaukumu veidošana. Nesen nācis gaismā, ka tā ir arī samierinājusies ar nagetu pastāvēšanu latviešu valodā, tikai grib, lai tie būtu vīriešu, nevis sieviešu dzimtē.

kā pārtikas produkta — neliela panēta vai kapāta un cepta vai grilēta atkaulotas vistas gaļas gabala (chicken nugget) — nosaukums latviešu valodā ieteicama forma nagets (dsk. nageti), nevis nagete (dsk. nagetes)

     Grūti saprast, kāpēc izcelta tieši vistas gaļa. Angliski nugget trešā nozīme, pēc Meriama–Vebstera, ir ‘a small usually rounded piece of food’.
     Ko latviski nepasaka «panēts [kaut kas, piemēram, vistas gabaliņš]»? Varbūt «vista kažokā» vairāk asociējas ar salātiem, taču bez pūlēm internetā atradu «vistas nūjiņas kukurūzas pārslu kažokā», kas tieši ir marinēti, panēti un cepti vistas filejas gabaliņi. Vēl internetā ir pa pilnam recepšu līdzīgi pagatavotiem ēdieniem, kas saucas «[kaut kas, piemēram, garneles] mundierī». Ņemot vērā, ka vārds nugget attiecībā uz ēdienu tiek lietots pārnestajā nozīmē, domāju, ka mundieris un kažoks pilnīgi iztur kritiku. Nē, man nagetu nepietrūka un es ļoti labi iztiku bez tiem.

Starpnieks, nevis vidutājs

Par to kodolīgi uzrakstījis Jānis Kušķis.

Vārdus, kas beidzas ar -tājs, latviešu valodā atvasina tikai no darbības vārdiem, kas paši ir atvasināti ar kādu piedēkli, piemēram, no darbības vārdiem darīt, runāt, vēlēt, vērot ir pareizi darināti lietvārdi darītājs, runātājs, vēlētājs, vērotājs. No citām vārdu šķirām šādus lietvārdus pareizā valodā nedarina.
     Diemžēl bieži manāms aplam darināts vārds vidutājs, par ko ne mazums runāts. Šis vārds nav pareizs tāpēc, ka latviešu valodā nav tam atbilstoša darbības vārda, no kuŗa tas varētu būt atvasināts. Arī agrāk šāda darbības vārda nav bijis. Bet vārds vidutājs ir radies kā krievu valodas vārda посредник kroplīgs atdarinājums.
     Latviešu valodā jau vairāk nekā trīssimt gadu ir pareizs vārds ar to pašu nozīmi, ar ko tagad dzirdams aplamais vidutājs, un šis pareizais vārds ir — starpnieks. Daudzi runātāji šo labo vārdu aizmirsuši un bez vajadzības runā aplamo vārdu vidutājs.

Bet nu Latvijas Nacionālajā terminoloģijas portālā vidutājs, protams, ir. Diez cik tūkstošus rakstiņu varētu uzcept par to, kas Latvijas Nacionālajā terminoloģijas portālā ir tāds, kam tur nevajadzētu būt, un vai no tā varētu būt kāds labums?!

E-laseklis vai e-lasīklis?

Kudu

Skaidrs, ka e-reader (an e-reader, also called an e-book reader or e-book device, is a mobile electronic device that is designed primarily for the purpose of reading digital e-books and periodicals) NAV e-lasītājs (aptuveni pusotrs miljons «Google» meklēšanas rezultātu un pat šķirklis Termini.gov.lv), jo ar piedēkli -āj- atvasina darītāju, augu un vietu nosaukumus.

     Internetā sagrābstīju, ka šo nepareizību nesekmīgi cenšas novērst jau sen. 

Ir piedāvāts diezgan daudz variantu, no kuriem man uzmanības vērti šķiet 

e-lasīklis (aptuveni 214 «Google» rezultātu), grāmatdators (145) un 

e-laseklis (42).
     Grāmatdators liekas tā kā drusku par lepnu, savukārt no gramatikas viedokļa, kad no darbības vārdiem ar nenoteiksmes izskaņu -īt atvasina priekšmetu nosaukumus ar piedēkli -kl-, tad pirms šī piedēkļa var nostāties gan e, gan ī. Līdzīgi iepriekš piesaistītā raksta autoram vērsos pie Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoliem (1933—1942), un man iekrita acīs kāda cita profesora Endzelīna atbilde par pareizu priekšmetu nosaukumu veidošanu.

«Kā pareizāk: „skaitekļi”, „skaituļi”, „skaitīkļi”, „skaitīklas”? Atb.: tā kā dažādu rīku vārdus latvieši mēdz palaikam darināt ar piedēkļiem, kuŗos ir skaņu kopa -kl-, tad par labākajām formām jāatzīst: „skaitīkļi”, „skaitīklas” vai „skaitekļi”. Tā kā par visizplatītāko jāatzīst „skaitekļi”, tad arī paturams šis vārds.»

     Runājot par skaitekļiem, nekad tos citādi neesmu saukusi kā par skaitāmajiem kauliņiem. Savukārt runājot par e-reader, no vienas puses, it kā būtu vienalga, jo šīs ierīces vairs nav tik populāras kā kādreiz, bet, no otras puses, netrūkst citu datu lasāmierīču, kam varētu noderēt īss un skaidrs nosaukums lasīklis vai laseklis.

-iķis

«Meža cūka ziņu raida, sen jau tevi ciemos gaida»

Stingri ņemot, AkadTerm nevajadzētu būt terminiem antibiotiķis, antiferomagnētiķis, antisegnetoelektriķis, antiseptiķis, bezzudumu dielektriķis, cietais dielektriķis, ciets dielektriķis, diamagnētiķis, dielektriķis, disomiķis, feroelektriķis, feromagnētiķis, gāzveida dielektriķis, ideāls dielektriķis, magnētdielektriķis, magnētiķis, monosomiķis, nullisomiķis, paramagnētiķis, piroelektriķis, piromagnētiķis, pjezoelektriķis, segnetoelektriķis, šķidrais dielektriķis, šķidrs dielektriķis, tetrasomiķis, triboelektriķis un trisomiķis, jo «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika» izskaņu -iķis ir atvēlējusi tikai personām.

202. §. No cittautu valodu sufiksa -ik-, pievienojoties latviskajai sufiksālajai galotnei -is, izveidojusies izskaņa -iķis.
     Šā tipa lietvārdi apzīmē personas pēc viņu attieksmēm pret kādu zinātnes, mākslas vai tehnikas nozari vai virzienu, piem., akadēmiķis, mehāniķis, traģiķis, liriķis u. c., kā arī personas pēc viņu slimības veida, piem., daltoniķis, neirastēniķis, paralītiķis, reimatiķis u. c.; siev. dz. atbilstošā izskaņa ir -iķe, piem., liriķe, akadēmiķe.

     Un viss. Par probiotiķiem un citām vielām tur nav ne vārda. Un tai pašā AkadTerm, piemēram, lietvārdam antistatic ir tikai viena atbilsme — antistatiska viela, nevis antistatiķis.

Endzelīns un -nīca

Laime atnāca pati — tuksneša ziloņi Namībijā

Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha «Latviešu valodas mācības» sestajā iespiedumā (1927) par izskaņu -nīca rakstīts neitrāli, tomēr interesanti, ka siernīca un slimnīca ir atzītas par priekšmetiem.

Ar galotni -nīca (līdzskanis c te cēlies no mīkstināta k) no lietas (retumis arī īpašības) vārdiem atvasina dažādus  p r i e k š m e t u nosaukumus; piem. vārdnīca, burtnīca, siernīca, slimnīca, lemesnīca.

     Taču, piemēram, no «Profesora J. Endzelīna atbildēm» (1933–1942) zināms, ka viņš ir kritizējis šādus darinājumus, it sevišķi, ja nav ievērots, ka lietvārdus ar šo izskaņu darina no citiem lietvārdiem un īpašības vārdiem, nevis, piemēram, no darbības vārdiem.

• Ēdnīca ir nederīgs un kropls vārds un tāpēc nav kultivējams. (..) Piedēklis -nīca nāk no kr. valodas un nav latviešu valodā sevišķi iecienīts. Ar šo piedēkli atvasina no subst. priekšmetu nosaukumus (vārdnīca, lemesnīca) un tikai retumis arī no adj. (piem., slimnīca), bet ne no verbiem; tāpēc tāds vārds kâ ēdnīca («B. Z.») skan neparasti un nav atzīstams par derīgu. Ēdamā nama (ēdamās vietas) apzīmēšanai der v. ēstuve.
• «Rītā» minēts dziednīcas vārds sanātorijas nozīmē. Bet piedēklis
-nīca ir kaut kas krievisks; bez tam šis vārds pārprotams un to var uztvert kâ apzīmējumu vietai, kur dzied. Drīzāk varētu šā dziednīcas vārda vietā likt jaunvārdu dziedētava, lai gan nav ieteicams bez vajadzības darināt jaunus vārdus.
• Pareizi šādi vārdu atvasinājumi: ritekļi (= ritošais sastāvs vai inventārs); rūcīgs (= mürrisch, brummig), mocīgs (mocošs vietā), adatnieks (kâ sālnieks, adatnīcas vietā).
• Kronvalda neveikli darinātā «auglenīca» (gynaeceum, Stempel, пестик) vārda vietā ieteicams lietāt v. «auglinieks» (sal. v. «sēklinieks»). Šis v. arī botaniķiem licies vairāk piemērots nekā valodnieku agrāk ieteiktais aizmata vārds.

     «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā» (1959) paustās atziņas par izskaņu -nīca ir šādas. Izlaisti galvenokārt piemēri.

Izskaņa -nīca ir ienākusi latviešu valodā ar leksiskiem aizguvumiem no krievu valodas, piemēram, piedēkli -nīc- atrodam senā aizguvumā baznīca (kr. божница) u. c. Pēc tam šis piedēklis abstrahējies no attiecīgā vārda un uzņēmies patstāvīgas jaunu vārdu atvasināšanas funkcijas latviešu valodā. (..)
     Ar piedēkli -nīc- atvasināti jauni vārdi no lietvārdu, retāk adjektīvu celmiem, un tie ir gan vietu, gan dažādu rīku, apģērba piederumu un citu tamlīdzīgu priekšmetu nosaukumi.
     1. Ar  v i e t a s  nozīmi sastopami atvasinājumi no lietvārdu celmiem. (..)
     No adjektīva slims ar  v i e t a s  nozīmi atvasināts lietvārds slimnīca.
     Nenoskaidrota cilme ir mūsdienu latviešu valodā plaši lietotajam šīs semantiskās grupas vārdam rūpnīca. (..)
     2. Starp dažu  r ī k u  un praktisku  p r i e k š m e t u  nosaukumiem ar -nīca minami: lemesnīca, pavārnīca blakus aizguvumiem lemesis (slav. lemešь) un pavārs (kr. повар); sālnīca (sālstrauks) u. c.
     Pie šīs atvasinājumu grupas pieder arī burtnīca un vārdnīca. (..)
     3. Izskaņa -nīca ir semantiski sinonīma izskaņai -ene dažos lietvārdos — vīriešu galvassegu nosaukumu atvasinājumos, piemēram, jērenīca (jērene), zaķenīca (zaķene), salmenīca (salmene). (..)
     4. Mūsdienu latviešu literārajā valodā joprojām ir aktīvs lietvārds ar izskaņu -nīca — mēnesnīca (mēness) ar nozīmi ‘mēness gaisma’.

     Bija interesanti paskatīties, kādi lietvārdi ar izskaņu -nīca bez jau minētajiem ir iekļuvuši terminoloģijas datubāzē AkadTerm. Lai gan uz *nīca atsaucas 312 šķirkļu, atšķirīgu -nīcu nav nemaz tik daudz.
     No bieži lietotajām, protams, visu veidu darbnīcas, siltumnīcas, viesnīcas, kafejnīcas, gliemežnīcas, olnīcas, kā arī ciparnīca, grāmatnīca, iesalnīca, ķieģeļnīca, maiznīca, mantnīca, muitnīca, putekšnīca, svētnīca, tējnīca, vasarnīca, viennīca, zemnīca un pat domnīca.
     Bija arī manis līdz šim neizmantoti vārdi, kuru nozīmi sapratu no dotajiem sinonīmiem vai citvalodu atbilsmēm, piemēram, dažādas eļļnīcas (adateļļnīca (adateļļotājs, eļļas adatkanniņa), eļļnīca (lubricator, oiler), vācelīšu eļļnīca, eļļnīca (eļļas kanniņa, smērtrauks, ziežtrauks) ar vāciņu un pilieneļļnīca (pilieneļļotājs, eļļas pilienkanniņa)), javnīca (творило; Mörtelkasten), pelnenīca (pelnbirde; пепелышца, пепельница; Aschenbecher), piezīmnīca (piezīmju grāmata; записная книжка, карманная книжка; Notizbuch, Taschenbuch, Hotizbuch), rādnīca (rokas grāmata), sardznīca (apsargtelpas), spārenīca, ko nesapratu no atbilsmēm, bet kam Tezaurs.lv bija dota nozīme ‘guļbūves augšējais vainags vai guļkoks, uz kura balstās spāres’, spiednīca (spiedu telpas; прессовое здание; Pressraum), tabeļnīca (clock-house; табельная; Treffkontrollraum) un ziepnīca (мыльница).
     Vairāki retumi ir nonākuši AkadTerm no «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcas» (1922). Interesanti, ka nav, piemēram, tintnīcas un kramenīcas. Ir redzams, ka ar izskaņu -nīca tolaik diezgan konsekventi veidoti tieši priekšmetu nosaukumi (to ir drusku vairāk). Man šķiet, ka tā ir arī lielākā problēma ar
-nīcām, ka nozīme ir jāzina, citādi var būt grūti uzminēt, vai domāts ar saknes vārdu saistīts priekšmets vai vieta. Piemēram, visur atkārtotā piemēra lemesnīca nozīme man bija jāskatās vārdnīcā — tā ir ‘spīļarkla centrālā daļa’, nevis, piemēram, lemešu rūpnīca.