Latviski un ķīniski

Nekādi nevaru iedomāties izskaņu latviešu valodā, ko varētu pievienot vietvārdam, lai vārda
jaunā nozīme būtu ‘šī vieta un tās apkārtne; noteikts apgabals’, piemēram, kā ukraiņu
Київщина, Донщина utt., un tā nebūtu jāizsaka divos vārdos, piemēram, Aizputes apriņķis,
Rudbāržu pagasts utt.

Nebeidzu vien brīnīties, kāpēc lietošanas pamācību satura rādītājos, vietņu valodas izvēlnēs un citās tamlīdzīgās vietās rindiņa Latvian allaž tiek tulkota ar lietvārdu ģenitīvā latviešu, lai gan būtu jābūt apstākļa vārdam latviski — tāds piederības ģenitīvs prasa otru lietvārdu (latviešu kas?), bet apstākļa vārdam neko nevajag.

latvisks, latviski — tāds, kas ir rakstīts, runāts latviešu valodā; raksturīgs latviešu valodai, saistīts ar to; raksturīgs latviešiem

     Internetā pat pamanīju cīnītāju, kas dažkārt aizrāda, lai ļaudis raksta nevis «latviski», bet gan «latviešu valodā». Izskatās pēc sabojātā telefona galaiznākuma no padomju laikā daudz un visai pamatoti apsmietā «pa latviski» (по-латышски). Visai pamatoti tāpēc, ka, jā, tas ir kalks, bet, piemēram, «pa labi» un «pa kreisi» nekā citādi nepateiksi. Savukārt prievārdu pētniece Daina Nītiņa savulaik ir konstatējusi šādu literārās valodas normām neatbilstošu prievārda pa lietojumu ne tikai izloksnēs, bet arī rakstu valodā, piemēram, «pa čigāniski», «pa arābiski».

PS. Lai mani paķircinātu, gudrs cilvēks atrakstīja «Aizputiena, Rudbārdiena» vai «Aizputija, Rudbārdija (dialektāli)». Kā zināms, ar izskaņu -iena sevišķi universāla apvidu nosaukumu darināšana nesanāks, jo Vidzemē netrūkst vietvārdu, kas beidzas ar -iena, piemēram, Stāmeriena, Rūjiena, Gaujiena. Bet 

-ija, kas skaitās citvalodu cilmes lietvārdu izskaņa, gan varētu būt produktīva: Stāmerienija, Rūjienija, Gaujienija. :)

No Puškina līdz Putinam: krievu literatūras impēriskā ideoloģija

Dievinu māksliniekus (diemžēl paraksts nesalasāms), kas izprot dižo burtu mākslu

Žurnālā «Foreign Policy» publicētā filozofa un «Ukraine World» galvenā redaktora Volodimira Jermolenko raksta tulkojums no angļu valodas.

Ar dehumanizējošu nacionālismu pārpilnā krievu klasiskā literatūra mūsdienās izklausās satraucoši pazīstami.
     Kāda iela Hohoļivā — ciematā uz austrumiem no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas — ir nosaukta XIX gadsimta krievu dzejnieka Mihaila Ļermontova vārdā. Ļermontovs nekad nav bijis Ukrainā, un tikai daži viņa dzejoļi skar ukraiņu tematiku, taču ielas visā Ukrainā joprojām saucas viņa un citu krievu kultūras darbinieku vārdos — tas ir padomju impēriskās pagātnes mantojums. Hohoļivā, kur martā notika sīvas kaujas, tāpat ir pagodināti Antons Čehovs, Vladimirs Majakovskis un Aleksandrs Puškins. Ielu nosaukumu piešķiršana katrā lielpilsētā, mazpilsētā un ciemā ir tikai viens no impērijas instrumentiem, kā apzīmēt un kontrolēt savu koloniālo telpu. Katrs ievērojama krieva vārds bija veids, kā nepieļaut ukraiņa vārdu. Ielu nosaukumi bija līdzeklis, kā izdzēst vietējo atmiņu.

     Taču Krievijas literatūras dižgari ir ne tikai aizdevuši savus vārdus valsts impēriskajam projektam. Daudz vairāk nekā ir vispāratzīts, arī viņu literārie darbi palīdzēja veidot, izplatīt un iesakņot Krievijas impērisko ideoloģiju un nacionālistisko pasaules uzskatu.
     Kaut vai Ļermontovs. Viņam krievu literatūrā ir noteikts rakstnieka, karavīra, siržu lauzēja un romantiska dzejnieka tēls. Viņš ir uzbūris idilliskas Kaukāza ainas, kas aizrāva viņa un arī daudzu citu slavenu krievu rakstnieku iztēli. Tāpat kā Puškins viņš traģiski gāja bojā divkaujā.
     Bet aiz XIX gadsimta sākuma romantisma slēpjas vēl kas — impērijas saltais tvēriens. Ļermontova visslavenākā poēma «Mciri» jeb «Novicis», kas sarakstīta 1839. gadā, ir kaukāziešu mūka, ko krievu armijas virsnieks saņēmis gūstā jau zēnībā, idillisks vēstījums. Poēmas galvenais pārdzīvojums ir bezcerības sajūta: Kaukāza tautu lepnā un dižā vēsture ir pagājusi un izgaisusi uz visiem laikiem, un galvenā varoņa nostalģija pēc zudušās pagātnes liecina, ka viņš pieder pie cilvēces uzvarētās puses. Agrīnā piedauzīgā dzejolī «Ulāne» Ļermontovs apraksta, kā krievu armijas kareivji kolektīvi izvaro sievieti; tekstā nav manāma nekāda līdzjūtība pret upuri. Cits darbs «Kaukāzietis» liek saprast, ka īstie kaukāzieši ir nevis vietējie, bet gan krievu zaldāti, kas iekaroja šo apvidu XIX gadsimta sākumā, — gluži tāpat padomju kareivji, kas bija nosūtīti iebrukt Afganistānā un okupēt to, sarunvalodā tika dēvēti par afgāņiem.