Oleksija Arestoviča domāšanas un saskarsmes skolas «Apeirons» konstitūcija

Preambula

Ne «būt» mēs mācāmies.
Cilvēkzinības — dziļa kopīga meditācija ar cilvēku par cilvēcisko.
Skolas konstitūcija

0. Materiālists lai neienāk.
1. Esi vienlīdz tāls no visa.
2. Nekur nav jāsteidzas — priekšā ir mūžība.
3. Atpūties pirms nogursi.
4. Nesteidzies šodien darīt to, kas tev vispār nav jādara.
5. Gribi — dari. Negribi — nedari.
6. Cilvēkam dzīvē ir jāizdara trīs lietas:
• jākļūst par to, kas viņu vajā,
• jāmaina vietām savs stils un jēga,
• jādod citiem tas, kas viņam pašam visvairāk vajadzīgs.
7. Kad tev prasa «Kāpēc?» un «Kālab?», atbildi: «Nav kāpēc no nekā.»
8. Dzīvē nekas nav tā, kā patiesībā.
9. Jādzīvo tā, it kā būtu mazliet iedzēris un nekur nesteidzies.
10. Tavs galvenais resurss ir tur, kur ir tavas galvenās bailes.
11. Kur sažņaudzas, turp jātraucas.
12. Jo lēnāks temps, jo vairāk garšas. Un pie viena arī jēgas.
13. Ledus as’ras lej.
14. Un, kad tu mani pasauksi, es baidos, tevi nedzirdēšu.
15. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/-%D1%81%D0%B5%D0%B3%D0%BE%D0%B4%D0%BD%D1%8F-10-%D0%BB%D0%B5%D1%82-%D1%88%D0%BA%D0%BE%D0%BB%D0%B5-%D0%B0%D0%BF%D0%B5%D0%B9%D1%80%D0%BE%D0%BD-%D1%8D%D1%82%D0%BE-%D1%84%D0%BE%D1%80%D0%BC%D0%B0%D0%BB%D1%8C%D0%BD%D0%BE-%D1%80%D0%B5%D0%B0%D0%BB%D1%8C%D0%BD%D0%BE-%D0%BE%D0%BD%D0%B0-%D1%81%D1%83%D1%89%D0%B5%D1%81%D1%82%D0%B2%D1%83%D0%B5%D1%82-%D0%BF%D0%BE%D0%B4%D0%BE%D0%BB%D1%8C%D1%88%D0%B5-%D1%80%D0%B0%D0%B4%D0%B8/24668751759428905/

Oleksijs Arestovičs. Piektā projekta manifests

Sastāv no divām daļām:

     • problēmas nostādnes;
     • risinājuma priekšlikuma.
     Vispirms. Mums, Ukrainai, ir trīs cieši saistītas pamata problēmas: politiskā un ideoloģiskā sašķeltība, Krievija un modernizācija.
     Sāksim ar sašķeltību.
     Ukrainā savā starpā sacenšas četri galvenie ideoloģiskie poli jeb projekti:
     • eirooptimistiskais,
     • nacionālistiskais,
     • Krievijas,
     • padomju.
     Eirooptimistiskais projekts paredz iestāšanos ES un NATO, kā arī Rietumu liberāldemokrātiskās ideoloģijas pieņemšanu valsts līmenī.
     Nacionālistiskais projekts paredz monoetniskas un monokulturālas valsts izveidi, kas līdzinās Polijai vai citai ES valstij, kā arī labējo Ukrainas ekspansijas ideoloģiju.
     Krievijas projekts paredz vājas, atkarīgas un finlandizētas valsts izveidi, kas nav bīstama, ir piekāpīga, bez ambīcijām, paklausīga un atkarīga no Maskavas.
     Padomju projekts paredz PSRS atjaunošanu kaut kādā ziņā — ekonomisko, militāro un citu veidu savienību.
     Ārēja spiediena ietekmē šie četri projekti hibridizējas un tiecas uz diviem galvenajiem poliem:
     • eirooptimistiskais apvienojas ar nacionālistisko,
     • Krievijas apvienojas ar padomju.
     Tajā pašā laikā tie saglabā savu būtību un atšķirības, piemēram, eirooptimistiskais un nacionālistiskais konfliktē par LGBT tematiku, padomju un Krievijas — par jautājumu, vai Ukrainai ir jāsaglabā neatkarība.
     Visietekmīgākais šeit ir Krievijas projekts, kura galvenā iezīme ir Ukrainas atturēšana no dižu ambīciju ceļa — padarīšana par mūžīgu provinci.
     Diemžēl ļoti daudzi ukraiņi ir piekrituši šādai savas valsts likteņa perspektīvai, kosmosa programmu vietā izvēloties ķiršu dārziņu pie mājas.
     No ģimenes psihoterapijas ir zināms, ka ģimenes var izturēt visus pārbaudījumus, kamēr tām ir vienots kopīgas nākotnes redzējums. Un tās izjūk, pat kad tām ir visu citu veidu labklājība, ja kopīgu nākotni nesaskata.
     Visu četru projektu un divu polu galvenais traģiskais trūkums ir tas, ka katrs no tiem vēlas Nākotni, kurā nav pārējo projektu. Tas ir, paredz to ukraiņu izsvītrošanu no nākotnes un pagātnes (!), kuri tiem personiski nepatīk ideoloģisku iemeslu dēļ.
     Reizi no reizes atbrīvošanās cīņu gaitā šāds lietu stāvoklis mums ir beidzies ar Melno radu un kaimiņu uzkundzēšanos.
     Vienīgā izeja ir integrējošs un vērienīgs Nākotnes projekts, kas ietvers visu četru projektu stiprās puses un būs pievilcīgs visiem Ukrainas pilsoņiem.
     Otra problēma ir Krievija.
     Samērā nesen Krievijas vara pie Maskavas kremļa uzstādīja pieminekli mūsu Volodimiram Dižajam.
     Mēs nekonkurējam ar Krieviju par Krimu vai Donbasu. Mēs konkurējam par Rusas jeb Senās Rusas vēsturisko mantojumu. Bez šī mantojuma mēs esam kaut kas nesaprotams, «… Austroungārijas ģenerālštāba izgudrots», bet viņi — Zelta ordas uluss.
     Mums ar Maskavu ir bībelisks konflikts par pirmdzimtību tāpat kā starp arābiem un žīdiem. Šāda veida konflikti pieder pie tiem, kurus nevar atrisināt. Mēs esam nolemti pastāvīgam konfliktam ar Krieviju, vienalga, vai tā ir autoritāra vai liberāla.
     Nevienā konfliktā nevar uzvarēt aizsardzībā.
     Ir jāuzbrūk, jāsakauj ienaidnieks ar viņa paša ieročiem.
     Rodas jautājums — kuri tad ir rusi?
     Senās Rusas kņazi bija rusi.
     Višneveckis bija Rusas vaivads.
     Hmeļnickis bija Rusas hetmanis.
     Hadjačas līgums paredzēja Rusas kņazistes izveidi.
     Atļaušos atgādināt, ka Rosiju (un šis vārds grieķiski nozīmē Rusu, impēriju) izgudroja Kijivas Mohilas akadēmijas rektors Teofans Prokopovičs.
     Krievijas impērija ir ukraiņu ideja, kuras galvenā jēga ir tiesības uz Rurika dzimtas mantojumu, tiesības vākt kopā zemes.
     Mēs ilgi īstenojām savas ambīcijas mūsu izveidoto Krievijas impērijas un Padomju Savienības formātā. Un tādējādi labprātīgi atdevām tām diženu vēsturi, diženus sasniegumus un savas ambīcijas.
     Ir pienācis laiks tos atgūt.
     Trešā problēma ir modernizācija.
     No aptuveni divsimt valstiskajiem veidojumiem pasaulē tikai 30–35 valstis tiek uzskatītas par modernizētām: Rietumu valstis un Dienvidāzijas «tīģeri».
     Cilvēce piedzīvo straujas pārmaiņas, pietiek paskatīties uz Īlona Maska sasniegumiem, lai saprastu, ka pēc divdesmit gadiem pasaule būs pavisam citāda.
     Norit sestais tehnoloģiskais cikls: robotizācija, mākslīgais saprāts, fundamentālas pārmaiņas ražošanā, inženierzinātnēs, medicīnā, kosmonautikā, enerģētikā.
     Tiek prognozēts šāds sadalījums: nākamajos trīsdesmit–četrdesmit gados jaunajā brīnišķīgajā pasaulē pāries sešas septiņas valstis. Divdesmit–trīsdesmit kļūs par šīs pasaules perifēriju, bet pārējās — par nomaļu mežonīgu āri ar arhaizācijas elementiem.
     Ukraina cenšas modernizēties kopš XIX gadsimta vidus (Kirila un Metodija brālība). Neizdodas savu ambīciju un impērijas plānu dēļ.
     Līdz ar neatkarību mēs it kā izvēlējāmies jaunu ceļu — Eiropas —, vai arī tiek piedāvāti citi varianti: «baltrusu brīnums», jaunā industrializācija utt.
     Došanās pa Eiropas ceļu mums ir postoša.
     Mūsdienu Eiropa un Ukraina ir pilnīgi atšķirīgas vēsturiskas konstrukcijas.
     Mūsdienu Eiropa ir izveidojusies saskaņā ar Trīsdesmitgadu kara (1618–1648, kā vara, tā ticība) un Pirmā pasaules kara (Vilsona doktrīna: valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) rezultātiem.
     Ukraina ir izveidota kā impērijas sastāvdaļa, tajā ir daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs, kultūra, zemes.
     Ja mēs iesim pa Polijas ceļu, reducējoties līdz monoetniskam sastāvam, mēs beigsim ar operāciju «Visla», tautu pārvietošanu.
     Mums jau ir nogriezti Krima un Donbass.
     Mums Eiropas ceļš uz monoetniskumu ir Ukraina bez austrumu un dienvidu apgabaliem, jauna Rietumukrainas Tautas Republika gar Dņipru bez piekļuves jūrai.
     Mums ir vajadzīgi principiāli citādi modernizācijas ideoloģiskie pamati — integrācijas ideoloģija, vienlaikus tēmējot uz jaunu tehnoloģisko ciklu.
     Ja mēs līdz 2035. gadam to nepaspēsim, mēs paliksim par tālu perifēriju, pat par perifērijas perifēriju.
     Otrā daļa. Problēmas risinājums.
     Piesakām pretenziju uz Rusas mantojumu.
     Pārdēvējam valsti par Rusu-Ukrainu, paziņojam pasaulei, ka esam mantojuši unikālu un senu Eiropas kultūru, kurai ir vismaz 1500 gadu, un ambiciozi īstenojam Nākotnē tās vēsturisko un kultūras jēgu.
     Lai tagad Maskava pamēģina izskaidrot separātistiem un pasaulei, kāpēc tai ir jāšauj uz rusiem un uz kāda pamata Krima tika atņemta rusiem?
     Skaidri nosakām robežu starp rusiem un Krievijas iedzīvotājiem.
     Rusa-Ukraina ļaus eirooptimistiem izvērst ideju par integrāciju ar Rietumiem, nacionālistiem — kopt Svjatoslava Drosmīgā plašo mantojumu un nest Ukrainas karogu pretī jauniem apvāršņiem, padomju ļaudīm tā atkal piešķirs lielas ambīcijas un piederības sajūtu jaunam vērienīgam ģeopolitiskajam projektam, atdos rusu pašidentifikāciju tiem, kas tiecas uz Krieviju.
     Ja visu izdarīt pareizi un prātīgi, notiks ideoloģisko polu integrācija un nācijas saliedēšanās kopīgās Nākotnes labā, kas mums ir vajadzīga kā gaiss.
     Konkrētu problēmu risināšanas paraugs, par piemēru ņemot valodu.
     Vienīgā valsts valoda ir ukraiņu. Krievu un baltrusu valoda tiek atzīta par senās ukraiņu (rusu) valodas atvasinājumiem, un abas tiek brīvi lietotas Rusas-Ukrainas teritorijā (ko, starp citu, garantē arī pašreizējā konstitūcija).
     Taču ar integrācijas projektu vien nepietiek.
     Ierosinu veidot ne tikai jaunu valstiskumu, bet arī jaunu civilizāciju. Esmu to nosaucis par Piekto projektu.
     Jaunās civilizācijas centrālā ideja ir griba — brīvības un ambiciozu pūliņu apvienojums.
     Nākotnes dēļ mēs īstenosim tradicionālos nacionālos arhetipus, sevišķi Aizkrāču Sičas — valsts kā liels radošais centrs: sagādāt vislabākās jaunrades iespējas personai un pilsonim, kas vēlas kopā ar mums piekopt šādu dzīvesveidu.
     Tehnoparku tīkls, zinātne, kultūra, izglītība.
     Multikulturāls projekts: vienotība kultūru daudzveidībā.
     Viena valsts — divas pasaules: vislabākie apstākļi pastorālajiem «ķiršu dārziņa pie mājas» cienītājiem un vislabākie apstākļi tehnokozakiem — izrāviena projekti, tālejošas ekspedīcijas zinātnē, izglītībā, kultūrā un brīva dalība tajā.
     Lūk, tā būs patiesa Rusas — vienas no pasaules pamatkultūrām — atdzimšana.
     Lūk, tas būs brīnums.
     Lūk, tas būs īsts vēsturisks izrāviens.
     — Hei, jaunie Ataturki!
     Jūs visi ieiesit pasaules vēsturē uz visiem laikiem.

2020. gada 8. septembrī

Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/3612277518836302

No Puškina līdz Putinam: krievu literatūras impēriskā ideoloģija

Žurnālā «Foreign Policy» publicētā filozofa un «Ukraine World» galvenā redaktora Volodimira Jermolenko raksta tulkojums no angļu valodas.

Ar dehumanizējošu nacionālismu pārpilnā krievu klasiskā literatūra mūsdienās izklausās satraucoši pazīstami.
     Kāda iela Hohoļivā — ciematā uz austrumiem no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas — ir nosaukta XIX gadsimta krievu dzejnieka Mihaila Ļermontova vārdā. Ļermontovs nekad nav bijis Ukrainā, un tikai daži viņa dzejoļi skar ukraiņu tematiku, taču ielas visā Ukrainā joprojām saucas viņa un citu krievu kultūras darbinieku vārdos — tas ir padomju impēriskās pagātnes mantojums. Hohoļivā, kur martā notika sīvas kaujas, tāpat ir pagodināti Antons Čehovs, Vladimirs Majakovskis un Aleksandrs Puškins. Ielu nosaukumu piešķiršana katrā lielpilsētā, mazpilsētā un ciemā ir tikai viens no impērijas instrumentiem, kā apzīmēt un kontrolēt savu koloniālo telpu. Katrs ievērojama krieva vārds bija veids, kā nepieļaut ukraiņa vārdu. Ielu nosaukumi bija līdzeklis, kā izdzēst vietējo atmiņu.

     Taču Krievijas literatūras dižgari ir ne tikai aizdevuši savus vārdus valsts impēriskajam projektam. Daudz vairāk nekā ir vispāratzīts, arī viņu literārie darbi palīdzēja veidot, izplatīt un iesakņot Krievijas impērisko ideoloģiju un nacionālistisko pasaules uzskatu.
     Kaut vai Ļermontovs. Viņam krievu literatūrā ir noteikts rakstnieka, karavīra, siržu lauzēja un romantiska dzejnieka tēls. Viņš ir uzbūris idilliskas Kaukāza ainas, kas aizrāva viņa un arī daudzu citu slavenu krievu rakstnieku iztēli. Tāpat kā Puškins viņš traģiski gāja bojā divkaujā.
     Bet aiz XIX gadsimta sākuma romantisma slēpjas vēl kas — impērijas saltais tvēriens. Ļermontova visslavenākā poēma «Mciri» jeb «Novicis», kas sarakstīta 1839. gadā, ir kaukāziešu mūka, ko krievu armijas virsnieks saņēmis gūstā jau zēnībā, idillisks vēstījums. Poēmas galvenais pārdzīvojums ir bezcerības sajūta: Kaukāza tautu lepnā un dižā vēsture ir pagājusi un izgaisusi uz visiem laikiem, un galvenā varoņa nostalģija pēc zudušās pagātnes liecina, ka viņš pieder pie cilvēces uzvarētās puses. Agrīnā piedauzīgā dzejolī «Ulāne» Ļermontovs apraksta, kā krievu armijas kareivji kolektīvi izvaro sievieti; tekstā nav manāma nekāda līdzjūtība pret upuri. Cits darbs «Kaukāzietis» liek saprast, ka īstie kaukāzieši ir nevis vietējie, bet gan krievu zaldāti, kas iekaroja šo apvidu XIX gadsimta sākumā, — gluži tāpat padomju kareivji, kas bija nosūtīti iebrukt Afganistānā un okupēt to, sarunvalodā tika dēvēti par afgāņiem.

Miniatūra «Mariupoles bērni»

Mana Olenka strādā par brīvprātīgo ar bērniem. Vakar centrā ieradās bērni no Mariupoles. Prātīgi un neparasti pieklājīgi. Rakstu un raudu... Kad ņēma cepumu, nopietni jautāja, vai nav jāpadalās ar kādu, un, kad dzēra ūdeni no glāzītes, pēc dažiem malciņiem jautāja, vai drīkst izdzert visu... Lai kaut cik uzmundrinātu brālīšus, uzdeva jautājumus par dzimto pilsētu. Vecākais nopietni atbildēja «Pilsētas nav», bet jaunākais brālītis laipni un sirsnīgi aicināja «Jūs atbrauciet, jūra ir palikusi»... Tas sarāva manu dvēseli gabalos... Mariupole... Pilsētas nav... Bet jūra ir palikusi…

Majja Vajda

* * *

Satiku paziņu. Viņa ir psiholoģe, strādā programmā «Bēgļu rehabilitācija». Stāsta:
     — Atveda bērniņus no Mariupoles. Vāji, nerunīgi. Vairākus mēnešus pusbadā dzīvojuši pagrabos. Viņu vidū divi 10 un 7 gadus veci brālīši. Pasniedzu viņiem cepumus. Jautā:
     — Vai vēl kādam jāiedod?
     Ieleju glāzītēs ūdeni.
     — Vai drīkst izdzert visu?
     Cenšos iesaistīt sarunā:
     — Vai jums pietrūkst Mariupoles?
     Vecākais:
     — Bet Mariupoles vairs nav. Pilsētas nav.
     Jaunākais:
     — Taču jūra ir palikusi! Atbrauciet, jūra ir palikusi!
     Beigās psiholoģe gauži raud, bet bērni viņu mierina:
     — Kāpēc jūs raudat? Nevajag! Jūs taču nebombardē…

Dmitrijs Černiševs

PS. Vispār es esmu pret bērnu ekspluatāciju arī labos nolūkos, bet vai tad par matiem jāraud, kad galvu cērt nost. Pirmais ir tulkojums no ukraiņu avotiem, otrais — no krievu.

Mīti par Banderu: kā Ukrainas neatkarības cīnītājs kļuva par putiniskās propagandas bubuli

Sagatavoju tulkošanas prasmju paraugu — medija «The Insider» rubrikā «Vēsture» publicētā Broņislava Hmaras raksta tulkojumu no krievu valodas latviski. Attēlus un saites uz dokumentiem skatīt sākotnējā publikācijā.

Lielāko daļu kara Stepans Bandera bija ieslodzīts vācu koncentrācijas nometnē, bet viņa domubiedrus vajāja nacistu speciālie dienesti. Tomēr gan padomju, gan pēc tam putiniskā propaganda tieši Banderu attēlo kā visodiozāko hitleriešu rokaspuisi, bet banderieši, kas no vēsturiskiem zemessargiem transformējušies par kolektīvu sabiedrības iztēles augli, kļuva par ieganstu «speciālajai militārajai operācijai», kuras nolūks ir «denacificēt» Ukrainu. Šajā rakstā ir apkopots galvenais, kas jāzina par šo vēsturisko personu.

Nav zināms, vai Stepans Bandera būtu tik slavens, ja nebūtu Krievijas propagandas, kas viņu padarīja par zvaigzni visos televīzijas raidījumos par Ukrainu. Pašā Ukrainā Banderu uzskata par vēsturisku personību un neatkarības cīnītāju, sākotnējais banderiešu sveiciens «Слава Україні! Героям слава!» mūsdienās tiek lietots bez jebkāda nacionālistiska zemteksta.
     Tikmēr Krievijas propaganda turpina ražot mītus par «nacistu» Stepanu Banderu. SS divīziju «Galizien», kas Ukrainā tika izveidota no vietējiem brīvprātīgajiem, pasludināja par Banderas lolojumu, lai gan ne viņam, ne viņa domubiedriem ar to nebija nekāda sakara. Tāpat tiek plaši izplatīta vērmahta ģenerālmajora Reinharda Gēlena fotogrāfija, kas tiek uzdota par Stepana Banderas attēlu, kurš it kā pierāda, ka Bandera ir valkājis «fašistu formastērpu» un pat bijis apbalvots ar «vācu krustu». Gēlens un Bandera pēc izskata nav diez cik līdzīgi, bet publika platformās «Vkontakte» un «Odnoklassniki» tam nepievērš uzmanību.

Oleksija Arestoviča paziņojums visiem dzīves gadījumiem

Ukraiņu komiķa no Sumiem Fēliksa Redjkas draudzīgā šarža titri latviski.

Arestoviča paziņojums, ja sāktos kodolkarš
— Nekrītiet panikā, šodien Ukrainā uzsprāga divas atombumbas. Tas ir labi, jo Putinam kļuvis par divām atombumbām mazāk. Mūsu mediķi jau pabeidz zīmēt joda režģi pa Čerņihivas, Harkivas un Kijivas apgabalu. Uz sprādzienu epicentru mēs jau nosūtījām Juriju Bardašu, lai viņš kļūtu par atomsēņu producentu un aizsūtītu tās koncertturnejā pa Krieviju.

Citplanētiešu iebrukums
— Citplanētieši ir dezorientēti. Pilnīgi. Viņiem nav jaunāko apvidus karšu. Visa viņu «starpgalaktiskā armāda» maldās kaut kur pa Sumu mežiem. Vietējie iedzīvotāji jau pa gabaliņiem izvazā pamestos šķīvīšus. Teritoriālā aizsardzība pie Trostjanecas šodien ap 18 sagrāba «Nāves zvaigzni».

Melnais caurums ievelk Zemi
— Pārplīsusi Saule. Zemi ievelk melnais caurums. Pielej, lūdzu. Valsts ārkārtas situāciju dienests jau strādā pie starpgalaktiskās katastrofas likvidēšanas. Vienas divu diennakšu laikā iedzīvotājiem tiks izdalīti batuti, lai varētu pārvarēt šausmīgo gravitāciju.

Sātana atnākšana
— Uzbruka sātans. Jēzus tūlīt pat nodeva pilnvaras Zelenskim. Liels lūgums iedzīvotājiem: vērsieties pie erceņģeļiem ar prasību nekavējoties sniegt gaisa spēku atbalstu.

Uzbrukuši visi krievi
— Mums ir uzbrukuši truli visi 140 miljoni Krievijas iedzīvotāju. Kamēr mēs pārvaram kodoluzbrukuma, melnā cauruma, NLO un sātana atnākšanas sekas, tikt galā ar krieviem tika nosūtītas divas patruļpolicijas grupas. Liels lūgums, kam ir iespēja, ziedojiet puišiem rokudzelžu iegādei, vajag ļoti daudz rokudzelžu. Un nepārdzīvojiet. Viss būs labi. Sliktākajā gadījumā — ne.

PS. Beigās Krievijai sarunās ar Ukrainu paliks tikai divas prasības: lai Putinu nesaukā par хуйло un lai Arestovičs nesmaida, kad informē par karadarbības gaitu.