Miniatūra «Mariupoles bērni»

Vilcienā

Mana Olenka strādā par brīvprātīgo ar bērniem. Vakar centrā ieradās bērni no Mariupoles. Prātīgi un neparasti pieklājīgi. Rakstu un raudu... Kad ņēma cepumu, nopietni jautāja, vai nav jāpadalās ar kādu, un, kad dzēra ūdeni no glāzītes, pēc dažiem malciņiem jautāja, vai drīkst izdzert visu... Lai kaut cik uzmundrinātu brālīšus, uzdeva jautājumus par dzimto pilsētu. Vecākais nopietni atbildēja «Pilsētas nav», bet jaunākais brālītis laipni un sirsnīgi aicināja «Jūs atbrauciet, jūra ir palikusi»... Tas sarāva manu dvēseli gabalos... Mariupole... Pilsētas nav... Bet jūra ir palikusi…

Majja Vajda

* * *

Satiku paziņu. Viņa ir psiholoģe, strādā programmā «Bēgļu rehabilitācija». Stāsta:
     — Atveda bērniņus no Mariupoles. Vāji, nerunīgi. Vairākus mēnešus pusbadā dzīvojuši pagrabos. Viņu vidū divi 10 un 7 gadus veci brālīši. Pasniedzu viņiem cepumus. Jautā:
     — Vai vēl kādam jāiedod?
     Ieleju glāzītēs ūdeni.
     — Vai drīkst izdzert visu?
     Cenšos iesaistīt sarunā:
     — Vai jums pietrūkst Mariupoles?
     Vecākais:
     — Bet Mariupoles vairs nav. Pilsētas nav.
     Jaunākais:
     — Taču jūra ir palikusi! Atbrauciet, jūra ir palikusi!
     Beigās psiholoģe gauži raud, bet bērni viņu mierina:
     — Kāpēc jūs raudat? Nevajag! Jūs taču nebombardē…

Dmitrijs Černiševs

PS. Vispār es esmu pret bērnu ekspluatāciju arī labos nolūkos, bet vai tad par matiem jāraud, kad galvu cērt nost. Pirmais ir tulkojums no ukraiņu avotiem, otrais — no krievu.