Vai pastāv slikti vārdi

Man visskaistākās šķiet Mozambikas pludmales

Savulaik, kad vairāk nodarbojos ar daiļliteratūras tulkojumiem, nevis nosacīti lietišķajiem tekstiem, kā tas ir tagad, es bieži iesāku labojumu pamatojumu ar teicienu, ka nav labu vai sliktu vārdiņu, ir tikai to nepiemērots lietojums, pārfrāzējot sera Renalfa Fainsa slaveno: «Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs.» Un te pēkšņi pie slenga apraksta 11. klases skolēniem ieraudzīju šo: «Nav sliktu vai labu leksēmu, ir tikai to nepiemērots lietojums.» Un man šķita, ka es to izdomāju. :) Varbūt kāds bijušais kolēģis piedalījies?

     Bet nosacīti lietišķo tekstu pasaulē tā, protams, ir koķetēšana. Te ir slikti vārdi. Pārsvarā tie ir tādi salikteņi, kas veidoti pretēji latviešu valodas vārddarināšanas likumībām. Valodnieks Jānis Kušķis, piemēram, kritizē salikteni medmāsa, jo «latvietis ar nebojātu valodas izjūtu vārdu medmāsa var saprast tikai kā medus māsu». Slikts vārds ir arī paralimpisks, kura aizstāvībai Mg. phys. Eduards Cauna 2008. gadā ir sabāzis vienā maisā citvalodu īpašvārdus, ko latviski galvenokārt atveido atbilstīgi izrunai, un sugasvārdus, kas parasti tiek tulkoti.

Ausaiņi

Pagājusī ziema Latvijā

Kad laiks kļūst aukstāks, vajag vairāk dažādu apģērba gabalu, tostarp stīpiņu, kas savieno kaut ko mīkstu un pūkainu ausu aizsardzībai no sala un vēja. Biju izbrīnīta, kad klients vēlējās šo aksesuāru saukt par ausaiņiem. Tā kā vārdam ausainis nav pārāk daudz nozīmju (Dzīvnieks ar garām ausīm. // sar. Neattapīgs cilvēks.),* nolēmu apjautāties latviešu valodas konsultācijā, vai valodnieces atbalsta šādu priekšlikumu.

     Nē, neatbalsta. Viņu pašreizējais ieteikums ir siltās austiņas un austiņas ziemai. Paguglējot atklāju, ka ar ausu sildītājiem biežāk saprot priekšmetu ar tādu pašu funkciju, kas izveidots platas, adītas lentes formā, bet par siltajām austiņām mēdz dēvēt arī ziemai pielāgotas audioaustiņas. :) Internetā ir sastopami pat uzauši — izrādās, tie ir auskari ar dekoratīvu ķēdīti, kuras gals ir jāpiestiprina pie auss malas. Taču — bungu rīboņa — par 2014. gada vārdu kļūst ausīši ausu sildītāju apzīmēšanai. 

«Mums bija neilgas pārdomas par to, vai tie deminutīvi tiešām ir tik ļoti visur vajadzīgi — vai varētu būt vienkārši «auši», ne tik salds vārds, bet pieteikti bija tieši «ausīši»,» stāsta divpadsmitās akcijas «Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens» žūrijas locekle Ieva Kolmane.

     «Google» laipni atklāja, ka interneta vidē ausīši ir lietoti jau vismaz 2010. gadā (parasti kā vārda auskari deminutīvs (jā, arī skaistulēm ir nezinātniska pieeja vārddarināšanai)) un ir pat fotogrāfiju sērija «Desmit auši» (tas ir vēl par kaut ko citu). :)

* Neaizmirsīsim, bet norobežosimies no sieviešu dzimtes: tradicionālās ausaines (cepure) un mazāk dzirdētajām ausainēm (bazīdijsēņu nodalījuma himēnijsēņu klases rinda un dzimta).

Āāāāāāā! Satraucošie cepumi un dzira

Iepirkumu ratiņi Čiangmajas vairumtirdzniecības tirgū

Ne reizi vien esmu bijusi to vidū, kam ir grūti pieņemt LZA Terminoloģijas komisijas jaunradi, pat ja man nav nekādu priekšlikumu, kā tad būtu labāk, tomēr Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas 12. novembra devums pārspēj jebkādas manas fantāzijas par to, kādā virzienā no manis attālinās latviešu paralēlā pasaule.

     Līdz tam man ekspertu komisijas darbošanās šķita visai lietderīga: ir taču jauki, ja kāds skaidri pasaka, kur likt garumzīmes vārdos cukīni un ājurvēda, vai atļauj locīt vārdu šitake (es jau sen to gribēju, bet nebija ar ko pamatot klientiem). Tā ka patiešām paldies! Bet 12. novembrī pielemtie konditorejas izstrādājumu nosaukumi man liek saķert galvu.

     Turklāt LZA Terminoloģijas komisijas mājaslapā viss ir kā uz delnas: sēžu protokoli, apakškomisiju sastāvs — var uzzināt, gan kādi apsvērumi mudinājuši pieņemt noteiktu terminu, gan kas to ir darījis. Nu no LVEK, kā viņi paši sevi dēvē, arī to var uzzināt, ja palūdz, ko mēs ar kolēģi arī izdarījām. Komisijā ietilpst 22 prominences. Un nāca gaismā, ka viņu 12. novembra lēmuma pamatojums ir šāds.

«Ja iespējams izvēlēties izstrādājumam latvisku nosaukumu svešvārda vietā, tad tam dodama priekšroka. Tieši šādu apsvērumu dēļ komisija iesaka mafinus turpmāk dēvēt par kēksiņiem, braunijus — par brūnīšiem vai šokolādes kēksiņiem, kūkijus — par biskvītiem, makaronus — par mandeļu bezē, bet kapkeikus — par glazūrkēksiņiem. Savukārt smūtija vietā piedāvāto apzīmējumu gludenis komisija noraidīja.»

     Paskaidrojumā ir kautrīgi noklusēts Valsts valodas centra mājaslapā publicētajā lēmumā redzamais komisijas ieteiktais makaronbiskvīts. Es tā arī paliku neziņā, kas ekspertu skatījumā kaiš vārdam cepums, ka tagad par biskvītiem vien jārunā — kāpēc tas viņu izpratnē ir latvisks nosaukums svešvārda vietā? Nelaimīgo franču makaronu sakarā attaisnojums varētu būt, ka abi ir franču vārdi, bet citur?

     Par daudzajiem deminutīviem vispār nezinu, ko teikt. No kāda tilpuma veidnes tad nu būtu jāsāk par kēksiem runāt mīlīgā pamazinājuma formā? Brūnīšus un brūniņus ir grūti iztēloties uz cenu zīmēm, bet varbūt tas ir tikai laika jautājums? It kā jau ir deminutīvu precedenti, piemēram, sieriņš, taču tas ir ne vien nosacīts porcijas lieluma gabaliņš, bet arī ne gluži siers šī vārda pamata nozīmē. Turklāt tas ir arī precedents ar glazūru klātu izstrādājumu apzīmējumiem: tiek veidota vārdkopa glazēts [kaut kas], nevis saliktenis glazūr[kaut kas]. Piemēram, AkadTerm ir šis tas glazēts, bet nav salikteņu ar glazūr-.

     Nu un nobeigumā mans ieguldījums. Tā kā 22 valodnieki ir spējuši nākt klajā tikai ar gludeni, es iesaku vērīgāk ielūkoties internetā. Man no pieejamajiem latviešu smūtijiem visvairāk patīk biezkokteilis pēc biezsulas, biezzupas utt. parauga (nu īstiem pūristiem laikam ir jāsaka biezdzēriens vai vienkārši dzira :).

PS. Ha-ha-ha! Vajadzēja paiet diviem mēnešiem, lai 22 prominences nokaunētos par šo lēmumu un pieņemtu citu, kas gan neliecina, ka viņu vārddarināšanas prasmes būtu uzlabojušās, tomēr vismaz neliek uzreiz domāt par to, kāpēc šie cilvēki spriež par lietām, no kurām neko nesaprot un kas viņiem ir pilnīgi vienaldzīgas.

Vilciens aizgājis

Gandrīz katru dienu darbinātā traktorā ir atradušies par šo atklājumu sapīkuši
 jau visai lieli cielavu cāļi (Latvija)

Mājaslapā «Latvietis» var lasīt valodnieka Jāņa Kušķa rakstu krājumu «Runāsim latviski». Mēdzu tur arvien ielūkoties, jo daži krievu valodas atdarinājumi tiešām ir tā iedzīvojušies latviešu valodā, ka ik pa laikam sev jāatgādina tos nelietot. Tādi ir arī aprīkot un aprīkojums, kas man šķiet gadu gaitā stabili mainījuši nozīmi.

     Valodnieks Jānis Endzelīns 1935. gadā ir norādījis: «Aprīkot var ļaudis un darbiniekus uz darbu. Par lokomotīvi jāsaka, ka tā apgādāta (ne aprīkota) vajadzīgām ierīcēm.» Arī Jānis Kušķis pareizi atgādina: «Vārdi aprīkot, aprīkojums nav ievietoti ne viensējuma Latviešu valodas vārdnīcā, kuŗas pirmais izdevums iznācis 1987. gadā, ne Latviešu literārās valodas vārdnīcā, kuŗā ir daudz krievu valodas atdarinājumu.» Bet tikpat pareizi viņš secina, ka pēdējos trīsdesmit gados оборудование, equipment un līdzīgās nozīmēs vārds aprīkojums ir ļoti iedzīvojies latviešu valodā. Par to liecina arī AkadTerm: vārds aprīkojums ir 37 terminos, ar aprīko- ir 56 termini, aprīkot — 4 termini.

Trešas personas gramatika

Pērku izcilas kvalitātes ar rokām austu un šūtu slēgto sarongu etnogrāfiskajā ciematā Floresā
(Indonēzijā)

Lai gan pavisam neatsakos, tomēr cenšos izvairīties no juridisku tekstu tulkošanas, jo man nepatīk vairāki principi, kas ieviesušies šādu darbu izpildē. Piemēram, pilno nosaukumu saīsinājumu pārvēršana par īpašvārdiem, rakstot tos ar lielo burtu. Kas tur slikts, ja saīsinājums ir vienkāršs sugasvārds, piemēram, izpildītājs, ja sākumā ir skaidri atrunāts, kas šajā dokumentā ar šo vārdu ir jāsaprot? Diemžēl lielo sākumburtu pārdaudzumu tekstā atbalsta jau daudzkārt pieminētās Latviešu valodas aģentūras konsultantes, apgalvojot, ka «tāda prakse arī saglabājusies MK noteikumos Nr. 916 «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība»», lai gan tie ir salti meli — par to katrs pats var pārliecināties, ka tur nekas tāds nav rakstīts un arī šī dokumenta mantiniekā nekā tāda nav. Pat Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir sākusi iebilst pret šādu praksi.
     Savukārt Tulkošanas un terminoloģijas centrs «Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatā» tulkotājiem pat piedāvā jaunu gramatiku.

«Third country — trešā valsts / trešai valstij (nevis trešajai valstij). Šī vārdkopa un citas līdzīgas vārdkopas (third person, third party) juridiskos dokumentos ir bieži sastopamas. Jāatceras, ka tādā gadījumā skaitļa vārds locījumos zaudē noteikto galotni, jo faktiski tas lietots nenoteiktā vietniekvārda cits, cita nozīmē — ne valstis, ne personas vai puses netiek skaitītas, ar third nošķir kādai konvencijai (savienībai, līgumam u. tml.) nepiederīgos.»

     Tādu vientiešu kā es ērtībām viņiem būtu vajadzējis savā jaunajā gramatikā norādīt ne vien sieviešu dzimtes vienskaitļa datīvu, bet gan abu dzimšu vienskaitļa un daudzskaitļa formas visos locījumos, jo es nespēju iztēloties, piemēram, akuzatīvu ar zudušu noteikto galotni.
     Varbūt skaitļa vārdam locījumos nekas nebūtu jāzaudē, ja tiktu izmantots skaitļa vārds «trešs», nevis «trešais»?

	Sieviešu dzimte
	Vienskaitlis	Daudzskaitlis
Nominatīvs (kas?)	treša persona	trešas personas
Ģenitīvs (kā?)	trešas personas	trešu personu
Datīvs (kam?)	trešai personai	trešām personām
Akuzatīvs (ko?)	trešu personu	trešas personas
Instrumentālis (ar ko?)	ar trešu personu	ar trešām personām
Lokatīvs (kur?)	trešā personā	trešās personās
Vokatīvs (bez jautājuma)	treša persona!	trešas personas!

Esība un esamība, drošība un drošums

Budistu mūks vēro sabiedriskā transporta remontu Čiangmajā

Lai novērstu terminoloģijā nevēlamo sinonīmiju un daudznozīmīgumu, LZA Terminoloģijas komisija jau 1990. gadā vārdus esība un esamība ir apstiprinājusi atšķirīgu terminu funkcijā, turklāt, kā parasti, tas ir tieši otrādi, nekā gadījies redzēt kolēģus lietojam.

     Termins esība (a. being, kr. наличие) ir apstiprināts ar nozīmi ‘kādu konkrētu vai abstraktu priekšmetu tiešā klātbūtne, atrašanās noteiktā vietā, vidē, laikā’, piemēram, izskatot kādu lietu (jurisprudencē), konstatē pierādījumu esību vai neesību; iepazīstoties ar dokumentiem, konstatē visu vajadzīgo dokumentu esību (t. i., ir vai nav visi dokumenti) un parakstu vai zīmogu esību tajos. Pamatojoties uz šo nozīmes skaidrojumu, attiecinājumā uz normatīvajiem aktiem, ja runa ir par to, vai tie ir spēkā vai nav, lietojams termins spēkā esība, atsakoties no iepriekš lietotās spēkā esamības, jo šai gadījumā nav runa par objektīvās realitātes un cilvēka apziņas sakarībām.

     Savukārt esamība ir ‘matērijas objektīvā realitāte, tās pastāvēšana neatkarīgi no apziņas’, un tas saistāms ar filozofiski abstraktu, vispārinātu skatījumu uz lietām un parādībām.
     Bet 2009. gadā LZA Terminoloģijas komisijai ir izdevies definēt vārdus drošība un drošums, lai gan man šķiet, ka drošums joprojām tiek izmantots ļoti piesardzīgi. Varbūt tāpēc, ka šajā gadījumā komisija nav pacentusies sniegt piemērus un norādīt ekvivalentus citās valodās.

drošība

Stāvoklis, apstākļi, kuros nav apdraudējuma un/vai ir vajadzīgā aizsardzība pret iespējamu apdraudējumu.

drošums

1.     Īpašība, kas izpaužas kā spēja veikt paredzētos uzdevumus.

2.     Īpašība, kas izpaužas kā spēja darboties nebīstami un uzticami.

3.     Datu, atziņu vai zināšanu īpašība būt ticamiem un/vai atbilst īstenībai.

Brīvvalsts mantinieki

Bouldersbīča, Atlantijas okeāna krasts

«Атаман решил, что где-то таится подвох, но поняв, что подвох этот в нем самом — расстроился.»

Šis citāts, kas ir attēla paraksts no Ksenijas Sobčakas un Antona Krasovska raksta «Как любить родину», man ienāca prātā pēc kārtējā latviešu oriģinālteksta rediģēšanas. Parakstā minētais atamans iepriekš nebija iedomājies, ka ir pretrunīgi valkāt cara armijas uzplečus un vienlaikus būt dedzīgam staļinistam.
     Savukārt Latvijā ir ne mazums laimīgo «Latvijas pirmās brīvvalsts laika» vērtību mantinieku, kas, rakstot par tradīcijām, ko viņi ir pārņēmuši no Latvijas neatkarības pirmā posma, nevar ne pāris vārdu savirknēt bez līdzības ar krievu valodu: «runa iet», «kāds no darbiniekiem», «divus gadus atpakaļ», «ņem dalību», «pie vadības stājies», «pateicoties pasākumiem», «dzīvo uz Brīvības ielas».
     Taču pilnīga aplamība ir pat smieklīga. Nesen interneta plašumos uzdūros dievturu mājaslapai, kur teksti ir sarakstīti, atdarinot teikumu uzbūvi krievu valodā un izmantojot padomju laikos ierasto klanīšanos uz visām pusēm, tikai tagad atsauces ir uz Eiropas Savienību, nevis dižo Ļeņinu, viss ir papildināts ar citātiem no angļu valodas ietekmē uzrakstītiem ārzemju latviešu darbiem un izdaiļots ar tautasdziesmām, kas acīmredzami parāda, ka dažiem autoriem vienkārša un skaidra izteiksme ir nesasniedzams ideāls.

«Bez savas valodas tu esi sūds…»

Lai gan žirafes izskatās visādi dažādi, sugas ir tikai četras

Tomēr vārda sūds tur nav, lai gan ir dirsa.

     Runa ir par MLVV, kas no 2003. līdz 2014. gadam taisīta par mūsu naudu. 

     Lūk, piemēri. Tie ir pilnīgi nejauši, jo šo elektronisko vārdnīcu nav iespējams sistemātiski pārlūkot, tāpēc ka nav nekādu meklēšanas papildiespēju. Šo pašu izstrādātāju LLVV ir poga «piedāvāt ortogrāfiski līdzīgos vārdus», bet šeit tās nav, tāpēc, ja meklē ananāss, tad vārdnīca iedos ananass, bet galotne un līdzskaņu lietojums ir jāzina precīzi: meklējot skrēperis, neiedos neko, jo ir skrēpers, meklējot harizma, neiedos neko, jo pareizi ir harisma, uz cerība nereaģē, jo vārdnīcā ir cerības, un tā, šķiet, var turpināt un turpināt. Nepārsteidz, ka daudzu vārdu skaidrojumi MLVV ir vienkārši pārkopēti no LLVV, jo tā jau nav, ka literārā valoda mūsdienās galīgi netiek lietota, taču pārsteidz atlases principi. Kāpēc MLVV nav iekļuvis vārds rets, bet ir iekļuvis sovhozs? Turklāt, veidojot LLVV, skaistāks sanācis arī vārdnīcas teksta noformējums — MLVV šķirkļos nav rindkopu, lai gan šai vārdnīcai, cik noprotu, ir tikai elektroniskā versija un nekādas eglītes nav bijis jāsaudzē.

     Noklikšķinot uz saites «Instrukcija», kur cerēju saņemt kaut kādas norādes par vārdnīcas lietošanu, atklājās apraksts, kā vārdnīca bija iecerēta, lai es skaidri uzzinātu, ko es nesaņemu. Cita starpā tur solīts, ka ir norādīta vārda cilme, bet, piemēram, «sibarītam» un «čefīram» nav. Un vai tiešām mūsdienās latviešu valodā pēdējo minēto vārdu lieto biežāk nekā, piemēram, piesmiet, kura šajā vārdnīcā nav? Bēta ir ietverta vārdnīcā, bet, piemēram, «sigma» tur nav. Ir pat īstas kļūdas, piemēram, šķirklī kāpurķēde rakstīts «vienlaidus ķēde».

     MLLV katram šķirklim nav sava ULR — tas apgrūtina atsaukšanos uz to un atsevišķu vārdu saišu saglabāšanu turpmākai lietošanai, kā arī domu apmaiņu ar citiem šīs vārdnīcas lietotājiem, lai gan vārdnīcas anotācijā rakstīts, ka «vārdnīca paredzēta plašam lietotāju lokam: gan vecāko klašu skolēniem, gan studentiem, gan arī tiem, kuru ikdienas darbs saistīts ar valodu — tulkiem, tulkotājiem, redaktoriem, valodu skolotājiem u. c.».

PS. Kopš 2014. gada šis tas ir mainījies, tomēr MLLV vēl arvien ir tālu no pilnības. Piemēram, vārdnīcā joprojām ir iekļauts sovhozs (diez cik tālā pagātnē stiepjas vārdnīcas veidotāju mūsdienas), aizgūtiem vārdiem un (atsevišķos gadījumos) jaunvārdiem, kā arī pazīstamu kultūras darbinieku darinātiem vārdiem solītā cilme nav parādījusies, sigma nav radusies, kāpurķēde joprojām ir vienlaidus.

Dažas pieturzīmes ir vienlīdzīgākas par citām

Kualalumpuras okeanārijā «Aquaria KLCC»

Interesanti, ka korektūras klienti atzīst manu kvalifikāciju, lai gandrīz kautrīgi lūgtu «salikt komatus pareizi», bet pēdiņu lietošanā uzskata sevi par kompetentākiem. Parasti tas gan nozīmē tikai to, ka viņu uzņēmuma simbolisko nosaukumu ir aizliegts likt pēdiņās, un viss.
     Starptautisku uzņēmumu pārstāvji parasti aizbildinās, ka latviešu tulkojumā pēdiņas nedrīkst lietot tāpēc, ka oriģinālajā tekstā to nav, taču tā paša uzņēmuma tulkojumos lietuviski visas pēdiņas ir vietā, tāpēc nākas secināt, ka to nosaka nevis kaut kādi «lielie bosi», bet gan pašu vietējo darbinieku izpratne par to, kas ir labi un kas ir slikti.
     Reizēm negribīgi tiek pieņemts ieteikums likt nosaukumu slīprakstā. Lai gan arī tas ir izcēlums, tomēr šāda rīcība man šķiet muļķošanās, jo slīprakstā ieteicams likt tekstu svešvalodā, ja tāds ir. Bieži vien uzņēmējiem ir skaidrs, ka viņu firmas nosaukums tekstā labi izskatīties, tikai rakstīts ar visiem LIELAJIEM burtiem kā abreviatūra. Turklāt man šķiet, ka viņi pēdiņas uzskata gandrīz vai par sodu, jo turpat tekstā blakus viņu firmas nosaukumam citu uzņēmumu simboliskos nosaukumus drīkst likt pēdiņās.
     Iespējams, tas viss ir tik sarežģīti tāpēc, ka ir grūti izšķirties, kuras pēdiņas latviešiem vajadzētu uzskatīt ar savām: franču «un», vācu „un“, angļu “un” vai „un”, ko Vikipēdija atzīst par raksturīgām ungāriem, poļiem, rumāņiem un serbiem. Eiropas Savienības Publikāciju birojs skaidri zina, ka mums ir jālieto angļu pēdiņas, taču, piemēram, LZA Terminoloģijas komisija savās publikācijās lieto franču pēdiņas. Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir nākusi klajā ar kārtējo gļēvo domu, ka, lietojot apaļās pēdiņas, atvērējpēdiņas var būt gan augšā, gan apakšā. Žēl, ka nevar saņemties tik vienkāršā jautājumā.

Vai krievu valodā ё ir tas pats, kas latviešu valodā ŗ?

Hinduistu svētnīcu komplekss Prambanans nokrēslī, lietū un no attāluma (Java Indonēzijā)

Par vienu no vislabākajām es uzskatu 1959. gadā izdoto divsējumu Krievu–latviešu vārdnīcu. Arī tulkojot no angļu valodas, īpaši grūtos gadījumos mēdzu pārtulkot angļu vārdu krieviski un tad apskatīties, ko iesaka šī vārdnīca. Tajā ir plaša un vienlaikus, kā tagad saka, intuitīvi saprotama apzīmējumu sistēma (tas nozīmē daudz paskaidrojumu par vārdu lietošanu). Tajā ir ļoti daudz šķirkļu, kas tā vien liek nevilšus iedomāties, ka latviešu valoda nav nekas mazāk «великий 
и могучий» (es šaubos, vai Ivans Turgeņevs ar to domāja izsmeļošo krievu lamuvārdu bagātību — tas ir cits temats).
     Tā kā mēs esam tik smalki izstudējuši krievu un latviešu valodas atbilsmes, nav nekāds brīnums, ka arī krievu īpašvārdu atveide mums ir visai precīzi izstrādāta. Sk. kaut vai Ministru kabineta noteikumus Nr. 114 «Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju». Tāpēc mums nav vienalga, vai krievi atmet ё lietošanu vai ne un, piemēram, Krievijas Federācijas lauksaimniecības ministru nosauc Николай Фёдоров vai Николай Федоров, jo ё un е atveide latviešu valodā atšķiras: Fjodorovs un Fedorovs. Protams, netrūkst latviski rakstošo ar vēsturisko atmiņu, kas tik un tā var uzrakstīt Fjodorovs, tomēr internetā ir sastopami abi varianti, tātad ne visiem tā vēsturiskā atmiņa ir.

Ar cieņu un bez komata

Vai es jau teicu, ka Čiangmajā ir skaists pilnīgi viss?

Jā, tradīcijām ir milzīgs un pilnīgi neizskaidrojams spēks. Tradicionālās vēstuļu nobeiguma frāzes «Ar cieņu» un «Cieņā» nav jāatdala ar komatu no paraksta, jo, kā laipni paskaidroja latviešu valodas konsultantes, latviešu valodā pieturzīmes liek pēc gramatiskā, nevis intonatīvā principa.
     Un tomēr šis komats dzīvo.

Ar ko Latvijas pasts atšķiras no «Latvijas balzama»

Pa ceļam uz Pura Besakih (Bali Indonēzijā)

Kopš man tulkošanas vajadzībām ir pieejams moderns lielo sākumburtu lietošanas noteikumu konspekts — Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas apstiprinātie V. Laugales un Dz. Šulces izstrādātie ieteikumi vairākvārdu nosaukumu rakstībai —, ir vieglāk iesniegt kaut kādus pierādījumus tulkojumu pasūtītājiem, kāpēc rakstīts tā, nevis citādi, tomēr ne visam tur norādītajam varu piekrist.

     Piemēram, es neliktu Latvijas pastu un «Latvijas balzamu» gluži vienā plauktiņā. Jā, abos nosaukumos nākamais vārds aiz vietvārda ir jāraksta ar mazo burtu, jo bez šī pirmā vārda nosaukums neiegūst īpašvārda nozīmi, t. i., nenorāda uz noteiktu entitāti, bet pēdiņās ir jāliek tikai «Latvijas balzams», jo tas ir rūpnīcas, tātad simbolisks, nosaukums, savukārt Latvijas pasts tiešām ir pasts, kas pieder šai valstij, nevis, teiksim, kafejnīca ar šādu nosaukumu.

Ārst, dziedini pats sevi!

Pie orangutanu mājas Čuncjinas zoodārzā

Ir divu veidu tulkošanas aģentūras: labās un sliktās. Sliktās uzskata, ja reiz tās dod darbu, tad pateicībā tas ir jādara gandrīz par velti, jo visriņķī esot tik daudz tulkotāju kā mēslu, kurus tas pilnīgi apmierina. Labās tulkošanas aģentūras gan nedomā, ka tulkotājus ir laimējušas loterijā. Nu es, protams, sadarbojos ar labo. Tā pat cenšas celt savu tulkotāju, tostarp arī manu, kvalifikāciju. Lūk, pienāca padomi, kā tulkot labāk.
     Vai kāds var pateikt, ar ko vārdi tastatūra, pārlūkprogramma un dialoglodziņš ir labāki par vārdiem klaviatūra, pārlūks un dialoglogs? Es neteiktu, ka AkadTerm vai LLVV šādu nostāju kaut kā atbalsta. Vairāk šķiet, ka tā ir tulkotāju tiekšanās pretī nepiepildāmajam sapnim, lai katram vārdam vienā valodā atbilstu viens vārds citā valodā, tomēr pieķēru sevi ievērojam šos norādījumus — it kā mīļā miera labad, jo nekā nepareiza jau arī tajos nav, lai gan par deminutīvu terminā vēl varētu pastrīdēties.

However forever

Dažkārt man ir citas rūpes

Jau profilā esmu pieminējusi, ka ne vien tulkoju no angļu un krievu valodas, bet arī laboju tekstus latviešu valodā. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka to izdarīt vajadzētu būt daudz vieglāk nekā tulkot, jo pašai vispār nekas nav jāizdomā: viss jau priekšā uzrakstīts — gan teksts, gan gramatikas likumi —, atliek izlabot kādu neuzmanības kļūdu, un, skat, jau gatavs. Maza, bet viegla naudiņa plānā galdiņa urbējai, vai ne? Kā pērtiķītim, kas peldināja banāna miziņu. Bet dzīvē, protams, viss ir… jā, pareizi: dzīvē viss ir citādi. Latviešu teksti mēdz būt uzrakstīti nomācoši nelatviski. Viens piemērs.

     Mācoties angļu valodu, jūs agri vai vēlu nonākat līdz garum garajam transitional words or phrases sarakstam, kuru galvenais uzdevums ir norādīt, ka jaunā teikuma doma ir saistīta ar iepriekšējo. Latviešu valoda nav veidojusies, bet tagad pārveidojas angļu valodas ietekmē. Pretstatījuma saikļi un saikļa nozīmē lietoti apstākļa vārdi, kas līdz šim saistīja saliktus sakārtotus un pakārtotus teikumus, piemēram, tomēr, taču, tāpēc, savukārt, turpretī, tagad nešaubīgi ievada nākamo teikumu neatkarīgi no tā, vai to var kaut kā gramatiski vai stilistiski pamatot vai ne.