Mums nav ar ko lepoties

Izlasīju aizkustinošu reklāmu «Jums vienmēr būs, pie kā pieturēties grūtā brīdī. Jums vienmēr būs, ar ko lepoties.» un sabēdājos — nu kā var ienākt prātā ne no šā, ne no tā vienkārša teikuma vidū ielikt komatu.

     Jaunajā latviešu valodas gramatikas grāmatā ir apakšnodaļa «Teikuma priekšmeta formālās pazīmes», kurā vesels 1528. paragrāfs ir veltīts teikuma priekšmetam, ko pie pastāvēšanas/nepastāvēšanas nozīmē lietotiem darbības vārdiem būt/nebūt izsaka frazeoloģizēts vārdu savienojums, ko veido vietniekvārds kas kādā locījumā vai apstākļa vārdi kur, kad kopā ar darbības vārdu nenoteiksmē, piemēram, ir ko darīt, nav kurp iet.
     Tāpēc Latviešu valodas aģentūras konsultantēm nav taisnība, ka manā piemērā var arī likt komatu — savulaik to par palīgteikumu savā latviešu interpunkcijas grāmatā ir atzinusi Aina Blinkena, kas turpat arī raksta, ka «līdzšinējā praksē šādas nenoteiksmes konstrukcijas parasti ar komatiem nav atdalītas», tas ir, šis komats ir viņas jaunievedums. Jā, tas būtu palīgteikums, ja būtu virsteikums ar teikuma priekšmetu, piemēram, «Jums vienmēr būs grāmata, pie kā pieturēties grūtā brīdī.», taču, ja šāda lietvārda nav, tas ir vienkāršs teikums, kurā teikuma priekšmeta funkciju pilda konstrukcija pie kā pieturēties. Turklāt abi teikumi atšķiras pēc satura — ar lietvārdu grāmata ir runa par konkrētu priekšmetu, bet bez tā konstrukcija pie kā pieturēties izsaka plašu, vispārinātu subjektu.
     Šis nav mans pirmais šā temata aplūkošanas mēģinājums — 2017. gada 12. augustā tepat esmu publicējusi nosacītu speciālistu aptauju, vai ir jāliek komats frāzē «Daudz ko apskatīt un aptaustīt». Interesanti, ka, lai gan jaunā gramatikas grāmata tolaik ir iznākusi jau pirms kādiem četriem gadiem, neviens no mums, ieskaitot Latviešu valodas aģentūras konsultantes, uz to neatsaucas. Par sevi varu pateikt — man tās grāmatas vienkārši vēl nebija. Tas par ātrumu, ar kādu mēs spējam atgriezties normālās sliedēs.

Visur ir labi, kur mūsu nav

Noteikumi

Nemūžam nebūtu domājusi, ka par ilgspēlējošu un varbūt pat bezgalīgu matu skaldīšanas tematu kļūs datuma pieraksts. Jau esmu uzrakstījusi dažus stāstiņus par laika skaitīšanu, un atkal gribas ko teikt. No vienas puses, mums ir Ministru kabineta noteikumi, kur izklāstīts, kā pierakstīt datumu lietišķajos tekstos, kas sarakstīti latviski, no otras puses, lietišķo tekstu rakstītāji mēdz tēlot šausmīgus dumpiniekus un pierakstīt datumu citādi. Bet kāda tam ir jēga? Pilnīgi visām datuma pieraksta formām ir savas priekšrocības un trūkumi.

     Par tekstuālo datuma pierakstu parasti domstarpību nav, jo to tādā formā iemāca skolā, piemēram, 2025. gada 5. jūnijs, tomēr puskoka lēcēji modernie dievturi vienā no jaunākajām afišām pieraksta datumu daļēji pēc leišu parauga.

     Jau rakstīju, ka augšraksts gadskaitlī maldina lasītājus. Smieklīgi, ka dievturi mēneša nosaukumu raksta latviešu valodai neraksturīgi ar lielo burtu un vēl liek klāt kārtas skaitli iekavās, taču šis pieraksts tik un tā paliek pārprotams, jo mums ir trīs ziemas mēneši un pirmais attiecīgās ziemas mēnesis ir pērnais decembris. Viņus nekādi nav atturējis fakts, ka pat PATS Ernests Brastiņš nav devis katram no gada 12 mēnešiem vienu skaidru un konkrētu latvisku nosaukumu. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tā, ir sniegta pašu dievturu tīmekļa vietnē: latviešu gads ir iekārtots pēc Saules kalendāra un sadalīts astoņos laikos, nevis 12 mēnešos. Saskaņā ar to bija jāraksta 12025. gada sala laika 14. diena. Kādu varbūt interesē, kā es zinu, ka ir domāts tieši šis datums, ja jau pieraksts ir tik pārprotams? Tā, ka turpat blakus datums ir nepārprotami pierakstīts angliski angļu valodai tradicionālā formā. Tā ka, ja gribētu iedziļināties moderno dievturu bangaino dvēseļu dzīlēs, nevis aplūkot datuma pierakstu vien, varētu vēl parunāt arī par pašpietiekamību.
     Ikdienā es biežāk saskaros ar rakstītāju nespēju tekstuālajam datuma pierakstam pievienot nedēļas dienas nosaukumu. Tas nepadodas pat visādā ziņā cienījamajai Valentīnai Skujiņai grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos».

     Ja šādi būtu uzrakstījis kāds nabaga tulkotājs, kura tulkojuma kvalitāti man ir uzdots novērtēt, vērtējums būtu ļoti zems: 1) starp š. un g. ir vajadzīga nedalāmā atstarpe; 2) plkst. ir viens no pašiem bezjēdzīgākajiem saīsinājumiem latviešu valodā, jo ietaupa tikai divas rakstzīmes; 3) nav nekāda pamatojuma rakstīt nulles augšrakstā; 4) otrais komats bija jāliek aiz datuma un pirms pulksteņlaika, jo tieši tur beidzas savrupinājums. Vispār arī š. g. šeit ir nepamatots saīsinājums, tā ka būtu jābūt šādi: otrdien, šā gada 18. martā, pulksten 14 notiks.. Tieši tā tas ir atspoguļots arī Valodaskonsultacijas.lv atbildēs.

     Bet Skujiņa ir visai smalks gadījums. Parasti ļaudis liek tikai vienu komatu aiz nedēļas dienas nosaukuma, un sanāk, ka svinības notiks gan kādā nezināmā trešdienā, gan 4. maijā.
     Man šķiet gluži dabiski, ka datuma pierakstā skaitliskā veidā par skaitļu atdalītāju tiek izmantots punkts, jo tekstuālajā pierakstā tie punkti aiz kārtas skaitļiem jau ir. Bet nē, gaudas un pīkstieni, kāpēc mums nav slīpsvītras kā amerikāņiem vai defises kā ISO standartā, nerimstas. Savukārt tie, kas ir pieņēmuši, ka mums ir punkti kā eiropiešiem, var turpināt gausties par mūsu oriģinālo punktu aiz gadskaitļa, taču argumentus, ko tieši mēs iegūtu, ja tā punkta aiz kārtas skaitļa tur nebūtu, nav gadījies lasīt. Viena iebilde, protams, varētu būt, ka tad, ja tie ir punkti aiz kārtas skaitļiem, aiz katra punkta ir jābūt atstarpei, piemēram, 05. 06. 2025., bet nu pašlaik ir spēkā tāds kompakts variants bez atstarpēm. Var jau būt, ka kaut kādu ļaunumu tas nodara — iespējams, ļaudis vispār biežāk izlaiž atstarpes aiz kārtas skaitļiem, ko citādi varbūt nedarītu. Un nevajag aizmirst, ka datumu saīsināti var pierakstīt arī citos veidos, piemēram, 2025. g. 5. jūn. vai 2025. g. 5. VI.
     Otra lieta, par ko skaitliskajā datuma pierakstā var čīkstēt mūžīgi, ir skaitļu secība. Tā kā mums pašlaik skaitļi rindojas augošā secībā (datums, mēnesis, gads), protams, atrodas ļaudis, kas ir pārliecināti, ka otrādi, tas ir, dilstošā secībā (gads, mēnesis, datums), būtu labāk. Viens acīmredzams ieguvums tiešām būtu: aiz tāda pieraksta varētu dabiski piekabināt pulksteņlaiku, piemēram, 2025.06.05. 18.25. Protams, ir ļaudis, kam šķiet loģiski datumu skaitliski pierakstīt tādā pašā secībā, kā tas tiek pierakstīts tekstuāli, proti, gads, datums, mēnesis, piemēram, 2025.05.06.
     Nu un tad vēl visādi sīkumi, par ko var kasīties. Ir ļautiņi, kam viencipara datumu un mēnešu pieraksta ar nulli priekšā estētiskā vērtība ir vienaldzīga, un viņi grib bez. Ir citi, kas lauž šķēpus, vai gads ir jāpieraksta ar diviem vai četriem cipariem. Šis mani izbrīnīja visvairāk, jo man šķiet pašsaprotami, ka tiek pierakstīts pilns gadskaitlis, arī skaitot laiku pēc holocēna kalendāra, piemēram, 05.06.12025.
     Pareizrakstības noteikumi ir vienošanās. Attiecīgās valodas lietotāju savstarpēja vienošanās. Nevis vienošanās ar visu pasauli, jo visiem vienādi pielāgoties nav iespējams — kaut kas ir jāizvēlas. Žēl, ka šajā it kā vienkāršajā jautājumā visiem lietišķo tekstu sastādītājiem neizdodas izvēlēties vienu un to pašu.

Vai, kā latviešvalodu mīl mans prāts!

Jau esmu rakstījusi, ka visdziļāko grūtsirdību uzdzen nevis kurš katrs latviešu analfabēts, bet gan analfabēti latviešu valodas kopšanas pulciņos. Cik nu šajā afišā ir teksta, bet kļūdu ka biezs.

     1. Latviešu valodā pieņemtajā skaitliskajā datuma pierakstā gan datumu, gan mēnesi raksta ar diviem cipariem. Ja tas ir viencipara skaitlis, liek priekšā nulli.
     2. Senākos laikos varētu iztikt bez gadskaitļa: skaidrs, ka ir domāts tuvākais nākamais 7. oktobris. Tomēr, kā zināms, internets neko neaizmirst, tāpēc laikam mūsdienās gadskaitlis kļūst obligāts.
     3. Vertikālajai līnijai | parastos latviešu tekstos līdz šim, šķiet, nav bijis nekādu funkciju. Pat neatradu, ka tai būtu piešķirts nosaukums kā citām pieturzīmēm. Piemēram, lietuviešu Vikipēdijā | sauc par vertikālo domuzīmi, bet latviešu Vikipēdijā vispār nav raksta par to. Mans glītrakstīšanas dievs Roberts Bringhērsts ļauj angļvalodīgajiem to saukt arī par cēsūru (lat. caesūra no caedere — atšķelt), tomēr parasti ar šo vārdu saprot ritmisku pauzi vārsmā, nevis rakstzīmes nosaukumu, un šo literatūrzinātnē pazīstamo cēsūru Enciklopēdija.lv iesaka apzīmēt ar divām cēsūrām (rakstzīmēm), taču ir doti piemēri ar vienu cēsūru arī. Turklāt jau pirms kara latvieši ir aizstājuši s ar z un pēc kara pazaudējuši garumzīmi uz e — pašreizējais pieraksts ir cezūra. Viena (pēdējā) garā patskaņa paturēšana latviešu atveidojumā atbilst Ābrama Feldhūna latīņu īpašvārdu atveides norādījumiem, taču s viņš iesaka vienmēr atveidot ar s neatkarīgi no patskaņu klātbūtnes. (Es saprotu, kāpēc mums ir grūti bez starpniekvalodu ietekmes atveidot japāņu un ķīniešu vārdus, bet kāpēc mēs to nodarām latīņu valodai — nesaprotu.) Matemātiskās loģikas operācijās | nosaukums ir Šefera svītra. Izskatās, ka tikai līdz ar vietņu izstrādes paplašināšanos mēs esam pieņēmuši | par tekstu atdalītāju, kad vienā rindā ir jāsaraksta vairāki patstāvīgi teksti, kur komats vai citas pieturzīmes būtu maldinošas. Nē, datums no pulksteņlaika šādi nav jānorobežo, datums un pulksteņlaiks ir saistīti, tie ir tikai pareizi jāpieraksta.
     4. Jau tūkstošiem reižu esmu centusies iedzelt visādiem daiļamatniekiem, ka tikai ar lielajiem burtiem raksta vienīgi pirmsskolas vecuma bērni. Nu un vēl tādi jefiņi, kas nezina, kuri vārdi ir rakstāmi ar lielo sākumburtu un kuri nav, tāpēc drošības pēc visu raksta ar lielajiem burtiem.
     5. Saīsinājums g. bez atstarpes priekšā ir ne vien nepareizs, bet arī pilnīgi neiederīgs pašā galvenajā afišas tekstā — priekšlasījuma nosaukumā.
     6. Liekvārdība: Jaunā derība ir grāmata, neko citu par Jauno derību latviešu valodā nesauc, tāpēc tas nav papildus jāpiemin.
     7. Diez cik pirmo pirmdienu ir katrā mēnesī?!
     8. Nepamatots izsaukuma zīmes lietojums.
     Līdz ar to man sanāk aptuveni šādi.

2024. gada 7. oktobrī pulksten 18

Rīgas latviešu biedrības Kluba zālē

rakstnieka Aināra Zelča priekšlasījums

1685. gada Jaunā derība burtu pa burtam

Rīgas latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas sēdes notiek katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā. Laipni aicinām ikvienu izteikties par latviešu valodas jautājumiem.

Ieeja par ziedojumu

PS. Esmu izaugusi

Lepns putns

un vēl mazliet pāraugusi Latviešu valodas ekspertu komisiju un valodaskonsultacijas.lv: jau kādu laiku post scriptum abreviēju bez punkta aiz katra vārda pirmā burta, bet lieku to tikai teikuma beigās, kas sastāv no šī saīsinājuma PS, tieši tāpat, kā tas tiek darīts ar citām abreviatūrām no vārdu pirmajiem burtiem, izņemot personvārdu iniciāļus, no kā abreviatūru neveido.
     Galu galā tāpat pie epistulārā žanra (un te nu jums jāuzzina, ja tas vēl nebija noticis, ka epistolārs vairs nav modē) piederīgo abreviatūru RSVP gandrīz nekur vairs neredz pierakstītu ar punktiem, pat ne vārdnīcās, kur PS ir ar punktiem.
     Interesanti, ka, lai gan tikai kā variantu, normālu abreviēšanu māca arī skolā. Vienīgi savādi, ka citātā biju spiesta dzēst komatu aiz vārda uzrakstīšanas. Kā tas var būt, ka mācību materiālus sastāda persona, kura vispār iedomājās to tur ielikt, un nebija neviena, kas to laikus pamanītu!?

«Ja pēc vēstules uzrakstīšanas prātā ienācis kaut kas nepateikts, tad vēstules beigās var rakstīt piebildi, to apzīmējot ar lielajiem burtiem P. S. vai PS (no latīņu valodas «post scriptum» — «pēc uzrakstītā»).»

     Vēl interesantāk, ka PS jau sen raksta pat dzeltenā prese.

«— Kāpēc izrādes nosaukumā ir vārdi post scriptum?
— Jo to PS vienmēr var pielikt klāt un smagas lietas padarīt vieglākas, bet skaistas — vēl skaistākas. PS. Es tevi mīlu. PS. Ko tu dari rīt? PS. Nedusmojies…»

     Bet tad atkal šis. :(

Prātiņ, nāc mājās!

«Balle sen jau beigusies, nedzird mūziku», bet man joprojām ir dažas skaistas
vēl nepublicētas iemīļoto degunragputnu fotogrāfijas

Jau sūdzējos par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1169/2011, kas pārtikas tehnologiem liek uz ēdiena iesaiņojuma tiražēt visādus latviešu valodai neraksturīgus formulējumus, taču šķiet, ka Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2017/1469, ar ko nosaka apdrošināšanas produkta informācijas dokumenta standartizētu noformējumu, kļūdu skaita ziņā vidēji uz tūkstoš rakstzīmēm pārspēj iepriekšminēto vairākas reizes.
     Te ir šausmīgs pilnīgi viss. Sevišķi tas, ka, lai nepieļautu šīs kļūdas, gandrīz nav vajadzīgas padziļinātas latviešu valodas zināšanas: pietiek ar veselo saprātu un pamatskolas izglītību.
     1. Produkti, kas patiesībā ir pakalpojumi. Vispār jau pietiek ar attapību, lai saprastu, ka apdrošināšanas uzņēmumi sniedz finansiālus pakalpojumus, nevis izdāļā produktus, bet tam ir arī juridisks pamatojums. Piemēram, Apdrošināšanas līguma likumā vārds «produkts» nav pieminēts nevienu reizi pat citā sakarā. Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likumā ir skaidri pateikts, ka apdrošināšanas sabiedrības sniedz pakalpojumus.

Šis likums attiecas uz personām, kuras sniedz vai vēlas sniegt nedzīvības apdrošināšanas, dzīvības apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas pakalpojumus Latvijas Republikā.

     2. Virsraksti, kas beidzas ar jautājuma zīmi, lai gan tālākajā tekstā ir jāsniedz atbilde.

Jautājuma teikuma beigās liek jautājuma zīmi, tomēr ir nosaucošie jautājumi, kas rāda, ka tekstā būs atbilde uz virsrakstā izteikto jautājumu. Aiz šādiem virsrakstiem jautājuma formā jautājuma zīmi neliek. (Sk. Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkciju».)

     3. Vajadzības izteiksme bez «ir».

Parasti tiek lietoti vajadzības izteiksmes vienkāršie laiki. Laiku norāda palīgdarbības vārda būt laika forma — vienkāršā tagadne: skolēniem ir jāmācās, vienkāršā pagātne: skolēniem bija jāmācās, vienkāršā nākotne: skolēniem būs jāmācās. (Sk. 7. klases mācību vielu.)

     4. Viens vienīgs apakšpunkts nodaļā. Tas pat ir oficiāli aizliegts — Ministru kabineta noteikumos Nr. 108 tas ir vairākkārt atkārtots.

Ja pantam ir viena daļa, to nenumurē. (..) Ja grozījums (pants) ir viens, to nenumurē. (..) Ja likumprojektam ir viens pielikums, to nenumurē. (..) Noteikumu projektā neveido nodaļas ar vienu punktu.

     5. Domuzīmes aizzīmju vietā. Labāk būtu par aizzīmēm neizmantot rakstzīmes, kam tekstā ir arī citas funkcijas.

Aizzīme ir simbols (parasti aplis vai kvadrāts) teksta rindiņas sākumā, kas norāda, ka ar šo rindiņu sākas kāda īpaša teksta daļa vai kāda saraksta elements.

     Tomēr pati šausmīgākā atkal ir prasība tiražēt šo tumsonību.

Latviešu valodā ir viss, arī domuzīme

Mūsu laiks beidzas, viņu — sākas

Gandrīz vienīgais jauno laiku teksts par pieturzīmēm, kam esmu uzdūrusies un kuru lasot negribas mirt vai slepkavot, ir Lidijas Leikumas un Alekseja Andronova raksts «Par dažām — «sīkajām» — rakstu zīmēm». Tur arī atrodams kodolīgs paskaidrojums un apstiprinājums, ka, jā, latviešu valodā ir visas horizontālās svītriņas: mīnuss, defise, vienotājdomuzīme un domuzīme. Savukārt definīcijas galvenokārt ir ņemtas no AkadTerm pieejamās «Valodniecības pamatterminu skaidrojošās vārdnīcas», kas arī apliecina, ka šī doma nepastāv tikai manā idilliskajā iedomu pasaulē.
     Mīnuss (−) ir zīme, ar ko matemātikā apzīmē atņemšanu vai negatīvu lielumu. No defises tā atšķiras tādējādi, ka tās parametri (augstums, biezums, garums) ir saskaņoti ar attiecīgā fonta pluszīmes parametriem.
     Defise (-) ir rakstzīme, ko lieto, lai parādītu vārda dalījumu zilbēs (sa-nāk-ša-na, pa-kār-to-jums) vai morfēmās (saul-e, pa-cel-t), vārda daļas, burta vai burtkopas izlaidumu (b-ba ‘biedrība’, pr-ks ‘priekšnieks’), kā arī minot tekstā atsevišķas vārda daļas (-īg-, -isk-, -niek-), atkārtojot un savienojot izsauksmes vārdus (Ha-ha-ha! Pēk-pēk! Pliku-plaku!), arī saistot vārdus vienā jēdzieniskā vienībā (ķemmes-bedrīšu kultūra, kloķa-klaņa mehānisms), pierakstot dubultuzvārdus (Saule-Sleine, Jansons-Brauns).
     Vienotājdomuzīmi (–) lieto, lai parādītu divu nozīmes ziņā līdzīgu jēdzienu ciešo saistījumu (starp kāda izgudrojuma, jaunas metodes u. tml. autoru uzvārdiem, piemēram, Boila–Mariota likums); norādot saistījuma pretējos polus, piemēram, sistēma Zeme–Mēness, Rīgas–Valmieras vilciens; arī prievārda ‘līdz’ nozīmē, ja saistāmie jēdzieni izteikti ar cipariem, piemēram, 22.–24. jūnijā. Vienotājdomuzīmi starp vienojamajiem vārdiem raksta bez atstarpes.
     Domuzīme (—) ir pieturzīme, kas lietojama atdalītājpieturzīmes, izdalītājpieturzīmes vai vienotājzīmes funkcijā. To parasti lieto savrupinājumu izdalīšanai, starp vispārinātājvārdu un vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, izlaistas saitiņas vai citu izlaistu teikuma locekļu vietā, tiešo runu atdalīšanai, stilistiskos nolūkos — arī palīgteikuma nošķiršanai no virsteikuma. No pārējā teksta tiek atdalīta ar atstarpi.
     Ja horizontālās svītriņas gribētu izteikt defisēs, tad vienotājdomuzīme būtu divas defises gara, bet domuzīme — trīs.
     Tomēr ir citi valstiskie latviešu valodas uzziņu avoti internetā, kas šajā jautājumā maldina, cik spēj. Jau rakstīju, ka jaunā Latviešu valodas rokasgrāmata ar spožu intelektu nežilbina. Diemžēl arī attiecībā uz domuzīmi.

     Nu labi, rokasgrāmatas sastādītāji nav paši to izdomājuši, bet pat Copy/Paste, neieviešot jaunas kļūdas, viņiem nepadodas: citi avoti apgalvo, ka patiesībā citētajā tekstā burtiem vismaz ir platums, nevis garums. Turklāt tās ir aplamības pēc būtības: slavenie em un en pieturzīmju angļu nosaukumos em-dash un en-dash nekādi nav saistīti ar konkrētiem alfabēta burtiem, bet apzīmē attiecīgi burta biezni (burta ķermeņa izmēru burta attēla stāvvirzienā) un pusi no burta bieznes. Šī mērvienība joprojām tiek izmantota arī datorsalikumā, piemēram, ja jums ir žurnāls platformā «Blogger» kā man, varat atvērt kāda raksta HTML skatu un paskatīties, kā tiek mērīts attālums ap attēliem.
     Savukārt «Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze» māca šādas muļķības.

     Varbūt šo paziņojumu ir iedvesmojis Latvijas valsts standarts LVS 24:1993 «Latviešu valoda datoriem», kur, kā runā, arī domuzīmes neesot, nu bet to es nekad neuzzināšu, jo ar Latvijas standartiem var iepazīties tikai par maksu (minētais, piemēram, maksā 20,61 €), kas man šķiet pilnīgi nesaprotami, jo man liekas, ka tieši bija jāgrib, lai pēc iespējas vairāk ļaužu uzzina, kādi tie standarti ir, un ievēro tos. Attiecībā uz domuzīmi šī slepenība gan ir laba, jo, kā redzams, aplamie varianti tāpat cirkulē. Vairāk nevajag.

Ir fonti, un ir «Arial»

Kāpzemes degunragputni (Bucorvus leadbeateri) lietū

Mīkstinājuma zīme ir diakritiskā zīme, kas norāda, ka līdzskanis ir mīksts. To attēlo ar komatu zem burta, piemēram, latviešu valodā ķ, ļ un ņ, rokrakstā mēdz izmantot ieslīpu svītru, ar kuru pārsvītro līdzskaņa apakšējo daļu. Taču kaut kāda mistiska (bet varbūt ne sevišķi mistiska, jo kļūdains ir arī šo mīksto līdzskaņu burtu nosaukums) iemesla dēļ Arial veidotāji ir tam uzšķaudījuši un šiem līdzskaņiem piešķīruši sediļu (āķīti zem burta) ķ, ļ un ņ. Turklāt Arial ir tikai piemērs — patiesībā sediļa mīkstinājuma zīmes vietā ir arī citos universāli izmantojamos fontos.
     Šis jautājums ir apspriests, un ir secināts, ka latviešu valodā «the use of the classic cedilla is nowadays inadequate», tomēr nekādas pārmaiņas nemanu — lietošana iet vaļā pilnā sparā arī tur, kur visi fonti ir jāizmanto tikai paša datorā un ir lielākas iespējas izvēlēties latviešu valodai piemērotu fontu, tas ir, drukātajos tekstos, kas nav jāpieskaņo potenciālai parādīšanai svešā, nezināmā datorsistēmā.
     Piedevām netrūkst pareizu fontu, ko var droši izmantot internetā. Piemēram, no kāda speciālista minētajiem 15 vispopulārākajiem absolūti internetdrošajiem fontiem deviņos mīkstinājuma zīme ir komats, nevis sediļa, bet daudzi nez kādēļ neredz tālāk par to pašu nelaimīgo Arial.

PS. Savukārt par to, vai cedilla latviski pareizi ir sediļa, sedijs vai sedija, gribu pateikt, ka Latviešu valodas ekspertu komisija nav nekāda armijas virspavēlniecība, kas var komandēt bez paskaidrojumiem. Šai komisijai ir jāpublicē savu lēmumu pamatojums tieši tāpat, kā līdz šim ir darījusi Terminoloģijas komisija, citādi pašreizējā Latviešu valodas ekspertu komisijas darbība neko labu neliecina ne par komisijas locekļu attieksmi pret šo darbu, ne par viņu zināšanu līmeni.

Beidzot tas ir oficiāli un citas pārmaiņas

Lai gan nometnes vietas vienmēr tiek ierādītas parka malā vai prom no zvēru takām, vientulīgi nav nekad

Šad tad man liek taisnoties, kāpēc esmu rakstījusi tieši tā, nevis citādi, tāpēc cenšos pievērst uzmanību visādiem daudzmaz oficiāliem pareizrakstīšanas avotiem, kuru saiti varu vienkārši nosūtīt un neko vairāk nepaskaidrot. Kad aptuveni pirms gada izzuda Ministru kabineta noteikumu Nr. 916 «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība» 1. pielikums «Saīsinājumi, kurus var neatrunāt dokumentā», es mazliet sapīku: lai gan tas pielikums bija visai kļūdains, tomēr to varēja reizēm izmantot šim nolūkam.
     Taču, kā saka krievi, svēta vieta tukša nestāv: Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir publicējusi savu vispārlietojamo saīsinājumu sarakstu, bet ar vismaz tikpat dīvainiem atlases kritērijiem kā Ministru kabineta noteikumu sarakstam.
     Pirmām kārtām man nepatīk, ka saraksta nosaukumā ir vārds vispārlietojams (tāds, kas nav saistīts ar specifiskām sazināšanās situācijām vai valodas lietošanas sfērām (piemēram, par vārdu, izteikumu); neitrāls), jo man šķiet, ka nevajag veicināt saīsinājumu izplatīšanos ārpus lietišķajiem rakstiem.
     Vislielākais prieks bija ieraudzīt, ka, atšķirībā no iepriekšējā, šajā sarakstā saīsinājumos, kas sastāv no divām vai vairāk daļām, aiz punkta ir atstarpe, piemēram, a. god. un a. k. Diemžēl ar konsekvenci Latviešu valodas ekspertu komisija nekad nav izcēlusies: p. m. ē., kā arī paša saraksta numerācijā tas nav ievērots.
     Savukārt saraksta sastādītājiem vislielāko prieku, šķiet, ir sagādājusi vienādu saīsinājumu ar pilnīgi atšķirīgu nozīmi iekļaušana sarakstā. Piemēram, apr. ir ietverts trīsreiz: apriņķis (aiz īpašvārda), apraksts (arhīva dokumentiem) un aprīlis. Divi vienādi atšķirīgu vārdu saīsinājumi b., d., dz., eks., lic., pag., p. k., vsk. un zīm. arī nav nepareizi noteiktos tekstos, tomēr…

Daudz ko apskatīt un aptaustīt

Sen nav bijuši skaistie Kalahari šakāļi, vai ne?

Liela tulkošanas priekšrocība salīdzinājumā ar rediģēšanu, ka nav stundām jāanalizē autora vai tulkotāja teikumu konstrukcija, lai izprastu pieturzīmju lietošanu, bet var uzreiz veidot tādas teikuma konstrukcijas, par kuru pareizu pierakstu nav šaubu. Nu un jo dižāks aktieris, jo vairāk štampu. Bet tad pārtulkoju uzrakstu «With lots of things to see and touch!» ar virsrakstā minēto frāzi un aizdomājos: kā tad ir — komatu vajag vai nevag?
     Aina Blinkena «Latviešu interpunkcijā» ir stingra — komats ir jāliek, bet piebilst: «Līdzšinējā praksē šādas nenoteiksmes konstrukcijas parasti ar komatiem nav atdalītas; acīmredzot darbības vārda nenoteiksmes un vietniekvārda savienojums ticis uztverts kā viena semantiska vienība.. (.. maz ko redzēt = maz redzama, maz redzēšanai).» (Paldies, Pēter, par palīdzību!)
     Latviešu valodas aģentūras konsultantes atbildēja: «Jūsu minētajā teikumā komatu aiz daudz var likt un var nelikt, tas ir robežgadījums, taču mēs komatu liktu.» Pārsteidzoši, cik izsmeļoši atbild speciālisti, kas brīvprātīgi iesaistās manu problēmu risināšanā, un cik strupi un bez pamatojuma atbild anonīmās konsultantes, kam tas ir darba pienākums.
     Taču es vēl nelikos mierā, jo man joprojām šķita, ka ir jābūt kādam skaidrākam un vienkāršākam pamatojumam, kāpēc komatu nevajag. Un valodnieks Aldis Lauzis man tādu sniedza: «Nē, komats starp daudz un ko nav liekams, jo daudz ko ir divvārdu vietniekvārda daudz kas akuzatīvs (dažkārt raksta arī daudzkas, daudzko utt.).» (Arī liels paldies par atsaucību!)
     Kad tā pasaka, viss nostājas savās vietās. Tas ir sevišķi uzskatāmi, ja manu tulkojumu papildina ar darbības vārdu «var» (var daudz ko apskatīt un aptaustīt) un vietniekvārdu aizstāj ar citu (var visu apskatīt un aptaustīt). Tezaurs.lv LLVV šķirklī kas tādu piemēru bez komatiem ir daudz.

Vai defise un slīpsvītra ir dekoratīvi elementi

Balī, Balī

Kaut kādā ziņā noteikti ir. Pieturzīmes definīcija ir ‘noteikta grafiska zīme gramatisko vai jēdzienisko teksta vienību atdalīšanai’, tomēr ne velti pieturzīmju ir diezgan daudz, jo katrai ir sava vieta un funkcija. Par to, ka defise nav domuzīme, nav rakstījuši tikai sliņķi, tāpēc pie tā nekavēšos, taču mani tikpat ļoti nomāc, ja defise tiek izmantota par apakšpunktu aizzīmi. Manuprāt, tas tomēr dod kaut kādu nepareizu signālu par tekstu kopumā. Ir taču tam speciālas un arī piemērotākas zīmes, kam atšķirībā no pārnesumzīmes nav latviešu valodas gramatikā skaidri definētu citu lietošanas noteikumu.
     Tikpat ļoti man nepatīk, ja slīpsvītras tiek izmantotas par pāru pieturzīmēm līdzīgi iekavām. Interesanti, ka šāds lietojums pat ietilpst daudzu tulkošanas aģentūru obligātajos norādījumos tulkiem, piemēram, kā pareizi atdalīt no tulkotā teksta dokumentā redzamo grafisko elementu aprakstus. Tomēr tā ir lieka pašdarbība. Priekš tiem, kam pašiem nav jēgas par atsevišķu pieturzīmju funkcijām, Ministru kabineta noteikumos «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība» ir skaidri pateikts, ka tad ir jālieto iekavas.

41. 7. vietā, kur oriģinālā ir personas personiskais paraksts, raksta vārdu «paraksts», liekot to iekavās; 

41. 8. vietā, kur oriģinālā ir zīmoga nospiedums, ģerboņa, organizācijas emblēmas, reģistrētās preču zīmes vai pakalpojumu zīmes attēls, raksta attiecīgu vārdu, liekot to iekavās, un, ja nepieciešams, norāda zīmoga nospieduma tekstu.

Kas ir virsraksts un jautājuma teikums

Tik mazus neļāva aiztikt, lai nedabū no mums kādu slimību, bet ar drusku lielākiem, kurus
vēl ielikšu, mēs paspēlējāmies. Tas gan bija sāpīgi: jo lielāks kaķītis, jo lielāki nadziņi. Lauvu
audzētava Dienvidāfrikas Republikā

Virsraksts ir grāmatas, teksta vai tā daļas nosaukums, t. i., vārdisks, arī ar burtiem, cipariem izteikts (kā) apzīmējums. Virsraksta beigās neliek punktu, jo tas parasti veido atsevišķu (pirmo) rindkopu un ir noformēts atšķirīgi no pārējā teksta, vizuāli atklājot savu virsraksta funkciju, bet liek pārējās teikuma beigu pieturzīmes — izsaukuma vai jautājuma zīmi, kā arī daudzpunkti — atbilstīgi izteikuma mērķim. Ja kāda teksta virsraksts ir iekļauts citā tekstā, to, tāpat kā visus simboliskos nosaukumus, liek pēdiņās.
     Jautājuma teikumos izsaka pieprasījumu pēc informācijas. Parasti jautājuma teikumus ievada jautājamie vārdi, tostarp jautājamie vietniekvārdi kas, kurš, kāds. Jautājuma teikuma beigās liek jautājuma zīmi, tomēr ir nosaucošie jautājumi, kas rāda, ka tekstā būs atbilde uz virsrakstā izteikto jautājumu. Aiz šādiem virsrakstiem jautājuma formā jautājuma zīmi neliek. (Sk. Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkciju».)
     Tāpēc tiem, kas internetā ironiski brīnās, ka daudz apsmaidītais Valda Zatlera jautājums «Kas es esmu?» viņa grāmatas nosaukumā ir zaudējis jautājuma zīmi, īsti nav vielas pašizpausmei: šis virsraksts tikai apsola, ka grāmata pateiks, kas ir tās autors.
     Valdi Zatleru nepazīstu, viņa grāmatu neesmu lasījusi, jautājuma konteksts man nav zināms, tas vienīgi šķita labs parasta un nosaucošā jautājuma piemērs. Patiesībā šis ir vēstījums visiem, kam jātulko pamācībās iecienītie virsraksti, kas sākas ar «How to…», bet uz -šana pāriet negribas. Tātad jautājuma zīme virsraksta beigās nav jāliek, ja virsrakstā uzdod jautājumu, uz kuru turpat seko atbilde. Punkts virsraksta beigās vispār nav jāliek.

Dažas pieturzīmes ir vienlīdzīgākas par citām

Kualalumpuras okeanārijā «Aquaria KLCC»

Interesanti, ka korektūras klienti atzīst manu kvalifikāciju, lai gandrīz kautrīgi lūgtu «salikt komatus pareizi», bet pēdiņu lietošanā uzskata sevi par kompetentākiem. Parasti tas gan nozīmē tikai to, ka viņu uzņēmuma simbolisko nosaukumu ir aizliegts likt pēdiņās, un viss.
     Starptautisku uzņēmumu pārstāvji parasti aizbildinās, ka latviešu tulkojumā pēdiņas nedrīkst lietot tāpēc, ka oriģinālajā tekstā to nav, taču tā paša uzņēmuma tulkojumos lietuviski visas pēdiņas ir vietā, tāpēc nākas secināt, ka to nosaka nevis kaut kādi «lielie bosi», bet gan pašu vietējo darbinieku izpratne par to, kas ir labi un kas ir slikti.
     Reizēm negribīgi tiek pieņemts ieteikums likt nosaukumu slīprakstā. Lai gan arī tas ir izcēlums, tomēr šāda rīcība man šķiet muļķošanās, jo slīprakstā ieteicams likt tekstu svešvalodā, ja tāds ir. Bieži vien uzņēmējiem ir skaidrs, ka viņu firmas nosaukums tekstā labi izskatīties, tikai rakstīts ar visiem LIELAJIEM burtiem kā abreviatūra. Turklāt man šķiet, ka viņi pēdiņas uzskata gandrīz vai par sodu, jo turpat tekstā blakus viņu firmas nosaukumam citu uzņēmumu simboliskos nosaukumus drīkst likt pēdiņās.
     Iespējams, tas viss ir tik sarežģīti tāpēc, ka ir grūti izšķirties, kuras pēdiņas latviešiem vajadzētu uzskatīt ar savām: franču «un», vācu „un“, angļu “un” vai „un”, ko Vikipēdija atzīst par raksturīgām ungāriem, poļiem, rumāņiem un serbiem. Eiropas Savienības Publikāciju birojs skaidri zina, ka mums ir jālieto angļu pēdiņas, taču, piemēram, LZA Terminoloģijas komisija savās publikācijās lieto franču pēdiņas. Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir nākusi klajā ar kārtējo gļēvo domu, ka, lietojot apaļās pēdiņas, atvērējpēdiņas var būt gan augšā, gan apakšā. Žēl, ka nevar saņemties tik vienkāršā jautājumā.

Ar cieņu un bez komata

Vai es jau teicu, ka Čiangmajā ir skaists pilnīgi viss?

Jā, tradīcijām ir milzīgs un pilnīgi neizskaidrojams spēks. Tradicionālās vēstuļu nobeiguma frāzes «Ar cieņu» un «Cieņā» nav jāatdala ar komatu no paraksta, jo, kā laipni paskaidroja latviešu valodas konsultantes, latviešu valodā pieturzīmes liek pēc gramatiskā, nevis intonatīvā principa.
     Un tomēr šis komats dzīvo.