Mums nav ar ko lepoties

Izlasīju aizkustinošu reklāmu «Jums vienmēr būs, pie kā pieturēties grūtā brīdī. Jums vienmēr būs, ar ko lepoties.» un sabēdājos — nu kā var ienākt prātā ne no šā, ne no tā vienkārša teikuma vidū ielikt komatu.

     Jaunajā latviešu valodas gramatikas grāmatā ir apakšnodaļa «Teikuma priekšmeta formālās pazīmes», kurā vesels 1528. paragrāfs ir veltīts teikuma priekšmetam, ko pie pastāvēšanas/nepastāvēšanas nozīmē lietotiem darbības vārdiem būt/nebūt izsaka frazeoloģizēts vārdu savienojums, ko veido vietniekvārds kas kādā locījumā vai apstākļa vārdi kur, kad kopā ar darbības vārdu nenoteiksmē, piemēram, ir ko darīt, nav kurp iet.
     Tāpēc Latviešu valodas aģentūras konsultantēm nav taisnība, ka manā piemērā var arī likt komatu — savulaik to par palīgteikumu savā latviešu interpunkcijas grāmatā ir atzinusi Aina Blinkena, kas turpat arī raksta, ka «līdzšinējā praksē šādas nenoteiksmes konstrukcijas parasti ar komatiem nav atdalītas», tas ir, šis komats ir viņas jaunievedums. Jā, tas būtu palīgteikums, ja būtu virsteikums ar teikuma priekšmetu, piemēram, «Jums vienmēr būs grāmata, pie kā pieturēties grūtā brīdī.», taču, ja šāda lietvārda nav, tas ir vienkāršs teikums, kurā teikuma priekšmeta funkciju pilda konstrukcija pie kā pieturēties. Turklāt abi teikumi atšķiras pēc satura — ar lietvārdu grāmata ir runa par konkrētu priekšmetu, bet bez tā konstrukcija pie kā pieturēties izsaka plašu, vispārinātu subjektu.
     Šis nav mans pirmais šā temata aplūkošanas mēģinājums — 2017. gada 12. augustā tepat esmu publicējusi nosacītu speciālistu aptauju, vai ir jāliek komats frāzē «Daudz ko apskatīt un aptaustīt». Interesanti, ka, lai gan jaunā gramatikas grāmata tolaik ir iznākusi jau pirms kādiem četriem gadiem, neviens no mums, ieskaitot Latviešu valodas aģentūras konsultantes, uz to neatsaucas. Par sevi varu pateikt — man tās grāmatas vienkārši vēl nebija. Tas par ātrumu, ar kādu mēs spējam atgriezties normālās sliedēs.

Nevairieties no prievārdiem

Kā zināms, es esmu liela prievārdu piekritēja. Man šķiet, ka mēs apzogam paši sevi, atsakoties no tiem. Esmu par to jau sarakstījusi vairākus stāstiņus. Tālāk esmu izkonspektējusi Edītes Hauzenbergas-Šturmas rakstu «Vairīšanās no prepozicionāliem savienojumiem modernajā latviešu valodā», kas publicēts 1963. gadā Zviedrijā izdotajā XI rakstu krājumā «Ceļi». Tajā ir apkopots daudz piemēru, kas uzskatāmi parāda, cik tomēr bezsaturīgas, kļūdainas, maldinošas un nesaprotamas dažkārt mēdz būt tādas konstrukcijas ar izskaustiem prievārdiem, kā arī sniegti paskaidrojumi par valodas normu.

Neatkarīgi no varbūtējas vai konstatējamas kaimiņu valodu ietekmes slieksme uz analītisku saistīšanas veidu sintaksē iekļaujas parastā indoeiropiešu valodu attīstības gaitā, tādēļ jo vairāk pārsteidz pretējā tendence, kas modernajā latviešu valodā arvien noteiktāk vērojama pēdējos gadu desmitos, proti, tendence vēl nesen parastu savienojumu ar prievārdu vietā izteikties ar vienkāršu locījumu bez prievārda, turklāt bieži locījums nebūt nav identisks ar savu vēsturisko priekšgājēju, ko dažkārt vēl paglābusi dainu valoda. Lielākā daļa piemēru ir ņemta no Rietumu rakstiem: pirmkārt, tie autorei ir vairāk pieejami, otrkārt, tiem ir sava nenoliedzama priekšrocība, ka tie gandrīz nemaz nav pakļauti valodas kopēju noteikumiem un korektūrām.

ap

Pēc darbības vārdiem ar priedēkli ap- prievārda ap vietā ar lietvārdu akuzatīvā (ko?) / instrumentālī (ar ko?) par objektu vai vietas apstākli lietots vienkāršs datīvs (kam?): nācēju sagrāba vēlēšanās apmest līkumu vēl citām ēkām Klāns; govis (..) raustījās ragiem apsietajās saitēs Sakse; tanku grāvi kādai pirtij aprakāt, vai? Salna.

ar

Instrumentāļa (ar ko?) vietā ar prievārdu ar lietots instrumentālis bez prievārda (sociatīvā, līdzekļa izteicēja un citās nozīmēs): Kasparam pretī apsēdās māte trim mazām (..) meitenēm R. Liepa; apāvies zeķēm un auklu cieši savilktām kurpēm turpat; Piektais valkāja siksniņu nosietas (..) galošas Sodums; skārdu apsistajā kastē Sarma; visi savu sākuma degsmi aizstājuši sistēmatisku, neatlaidīgu un mērķtiecīgu darbu «Austrālijas Latvietis», 05.11.1951.

līdz

Datīva (kam?) savienojuma vietā ar prievārdu līdz gadās tīrs datīvs: nogrieza zirgu sānceļā, pa kuŗu bija tuvāk mājai Sakse.

no

Ablatīviskā ģenitīva (no kā?) savienojuma ar no vietā:
     1) pēc darbības vārdiem ar priedēkli no- lieto locījumu bez prievārda: zīmīgi vārdi nobira lūpām Veselis; acīm nokrita zvīņas Klāns; arī austrenim grūti noslaucīt mākoņu plaukus debesu palodām V. Pelēcis, «Latvija», 13.10.1951.;
     2) pēc darbības vārdiem ar priedēkli at- lietots datīvs (kam?) bez prievārda: es neatglaužu ausīm zaļo lakatu «Latvija», 17.02.1951.; jumtam atlupušo skārda plāksni A. Upītis; acis mākoņiem atrāvis Klāns; pavēli, ka nedrīkstam rotai atrauties Salna; atrauts literārajam darbam P. Jēgere-Freimane, «Laika» mēnešr., 1956. g. 1. nr.; tie atsvešinātos savai tautai «Laiks», 25.07.1951.; mēs izrāvāmies šim maisam, iekām tas (..) tika aizsiets Mauriņa; Andrievs atšķirts viņu pulkam Rupainis;
     3) pēc darbības vārdiem, kas nozīmē bēgšanu, vairīšanos, glābšanu, slēpšanu u. tml., lietots vai nu ģenitīvs (kā?) bez prievārda saimnieks spēj izvairīties (..) īres likuma «Latvija», 01.02.1950., vai arī datīvs (kam?) bez prievārda: bēgdams šā vīra skatiem Rupainis; lai izbēgtu vasaras karstumam «Laiks», 23.07.1958.; centies to citu acīm slēpt R. Liepa; prata izvairīties mobilizācijai «Nedēļas Apskats», 14.04.1949.; mēs nedrīkstam atsvešināties viens otram «Latvija», 10.09.1955.; Dukāts liesmām izglābis (..) māju «Austrālijas Latvietis», 03.12.1951.; lai paglābtu aizmirstībai tautas dainas turpat, 01.03. 1958.
     Prievārds likvidēts ģenitīva (kā?) savienojumā ar no, kas izsaka cēloni: spirta un brauciena apdulluši Sodums.

Vai, kā latviešvalodu mīl mans prāts!

Jau esmu rakstījusi, ka visdziļāko grūtsirdību uzdzen nevis kurš katrs latviešu analfabēts, bet gan analfabēti latviešu valodas kopšanas pulciņos. Cik nu šajā afišā ir teksta, bet kļūdu ka biezs.

     1. Latviešu valodā pieņemtajā skaitliskajā datuma pierakstā gan datumu, gan mēnesi raksta ar diviem cipariem. Ja tas ir viencipara skaitlis, liek priekšā nulli.
     2. Senākos laikos varētu iztikt bez gadskaitļa: skaidrs, ka ir domāts tuvākais nākamais 7. oktobris. Tomēr, kā zināms, internets neko neaizmirst, tāpēc laikam mūsdienās gadskaitlis kļūst obligāts.
     3. Vertikālajai līnijai | parastos latviešu tekstos līdz šim, šķiet, nav bijis nekādu funkciju. Pat neatradu, ka tai būtu piešķirts nosaukums kā citām pieturzīmēm. Piemēram, lietuviešu Vikipēdijā | sauc par vertikālo domuzīmi, bet latviešu Vikipēdijā vispār nav raksta par to. Mans glītrakstīšanas dievs Roberts Bringhērsts ļauj angļvalodīgajiem to saukt arī par cēsūru (lat. caesūra no caedere — atšķelt), tomēr parasti ar šo vārdu saprot ritmisku pauzi vārsmā, nevis rakstzīmes nosaukumu, un šo literatūrzinātnē pazīstamo cēsūru Enciklopēdija.lv iesaka apzīmēt ar divām cēsūrām (rakstzīmēm), taču ir doti piemēri ar vienu cēsūru arī. Turklāt jau pirms kara latvieši ir aizstājuši s ar z un pēc kara pazaudējuši garumzīmi uz e — pašreizējais pieraksts ir cezūra. Viena (pēdējā) garā patskaņa paturēšana latviešu atveidojumā atbilst Ābrama Feldhūna latīņu īpašvārdu atveides norādījumiem, taču s viņš iesaka vienmēr atveidot ar s neatkarīgi no patskaņu klātbūtnes. (Es saprotu, kāpēc mums ir grūti bez starpniekvalodu ietekmes atveidot japāņu un ķīniešu vārdus, bet kāpēc mēs to nodarām latīņu valodai — nesaprotu.) Matemātiskās loģikas operācijās | nosaukums ir Šefera svītra. Izskatās, ka tikai līdz ar vietņu izstrādes paplašināšanos mēs esam pieņēmuši | par tekstu atdalītāju, kad vienā rindā ir jāsaraksta vairāki patstāvīgi teksti, kur komats vai citas pieturzīmes būtu maldinošas. Nē, datums no pulksteņlaika šādi nav jānorobežo, datums un pulksteņlaiks ir saistīti, tie ir tikai pareizi jāpieraksta.
     4. Jau tūkstošiem reižu esmu centusies iedzelt visādiem daiļamatniekiem, ka tikai ar lielajiem burtiem raksta vienīgi pirmsskolas vecuma bērni. Nu un vēl tādi jefiņi, kas nezina, kuri vārdi ir rakstāmi ar lielo sākumburtu un kuri nav, tāpēc drošības pēc visu raksta ar lielajiem burtiem.
     5. Saīsinājums g. bez atstarpes priekšā ir ne vien nepareizs, bet arī pilnīgi neiederīgs pašā galvenajā afišas tekstā — priekšlasījuma nosaukumā.
     6. Liekvārdība: Jaunā derība ir grāmata, neko citu par Jauno derību latviešu valodā nesauc, tāpēc tas nav papildus jāpiemin.
     7. Diez cik pirmo pirmdienu ir katrā mēnesī?!
     8. Nepamatots izsaukuma zīmes lietojums.
     Līdz ar to man sanāk aptuveni šādi.

2024. gada 7. oktobrī pulksten 18

Rīgas latviešu biedrības Kluba zālē

rakstnieka Aināra Zelča priekšlasījums

1685. gada Jaunā derība burtu pa burtam

Rīgas latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas sēdes notiek katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā. Laipni aicinām ikvienu izteikties par latviešu valodas jautājumiem.

Ieeja par ziedojumu

Odesieši saka priekšā, ka nekad valsts, kuras ģerbonī ir vista, neuzvarēs valsti, kam ģerbonī ir dakšiņa

Tātad — kas man nepatīk citos Ukrainas Mikolajivas apgabala valsts pārvaldes vadītāja Vitālija Kima slavenā teiciena «Одесситы подсказывают, что никогда страна, у которой на гербе курица, не победит страну, у которой на гербе вилка» tulkojumos latviski.

     Pirmkārt, Odesas iedzīvotāji ir odesieši.

Ar izskaņām -ietis, -iete beidzas arī daudz lietvārdu, kas apzīmē personas pēc to  d z ī v e s  vai  d z i m t ā s  v i e t a s (..) Ja pie šās grupas piederošie personu nosaukumi attiecas uz personām, kas dzīvo ārpus Latvijas teritorijas, tad to nosaukumi beidzas ar izskaņām -ietis, -iete.

     Lai gan man nāk prātā personu apzīmējumi (gan ne pēc dzīves vai dzimtās vietas) ar citvalodu cilmes lietvārdu izskaņu -īts, piemēram, jezuīts, eremīts, erudīts un arhimandrīts, Mūsdienu literārās valodas gramatika personu apzīmējumu veidošanu ar šo izskaņu vispār neparedz.
     Otrkārt, jau esmu rakstījusi par kas un kurš atšķirīgo lietojumu latviešu un krievu valodā. No šejienes ņemu vērā šo visai loģisko Brigitas un Laimdota Ceplīšu atziņu, ka «ja katrs palīgteikums ir saistīts ar citu vārdu, pamīšus jālieto kas un kurš, lai ir saprotams, ka sākas jauns pakārtojums».
     Treškārt, tikai lietvārdam dakšiņa ir nozīme ‘galda piederums ar diviem, trim vai četriem paralēliem zariem ēdiena paņemšanai’. Lietvārdam dakša tādas nav.

PS. — Zini, Fima, es cenšos mazāk runāt krieviski.
— Kas ta nu, baidies, ka ukraiņi tev sados?
— Nē, baidos, ka krievi nāks mani atbrīvot.

Atkal par prievārdiem

Es, protams, gribēju visu vakaru iedziļināties latviešu valodas kultūras jautājumos, bet patiesībā stundām rakņājos pa internetu, lai noskaidrotu, kas tas par putnu. Tomēr neizdevās

Šoreiz īss fragmentiņš no «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 16. laidienā publicētā Valentīnas Skujiņas raksta «Atkāpes no normām mūsdienu valodas praksē».

Blakus prievārdiskiem savienojumiem sastopami savienojumi bez prievārda, piemēram, aiziet kājām — aiziet ar kājām, censties visiem spēkiem — ar visiem spēkiem u. c. Taču dažos gadījumos prievārda atmešana atzīstama par kļūdu, piemēram, pareizi jāsaka saņemt piemaksu pie pensijas (nevis «pensijai»), izteikt savu protestu pret veiktajām provokācijām (nevis «provokācijām»), atbilde uz jautājumu (nevis «jautājumam»), teātris sāk biļešu iepriekšpārdošanu pilsoņiem uz izrādēm (nevis «izrādēm»), talcinieki nav skubināmi uz darbu (nevis «darbam»), atsaukties uz aicinājumu (nevis «aicinājumam»). Nepareizi ir teikt «atrodas uz kapitālo remontu», bet gan atrodas kapitālajā remontā. Ne vienmēr pareiza ir prievārda izvēle, piemēram, prievārds no nepareizi lietots teicienā «spriežot no sarunu tēmas», pareizi: spriežot pēc sarunu tēmas. Prievārds no nereti tiek lietots kopš vietā, piemēram, latviešu valodā pareizi ir teikt tā būs pirmā tikšanās kopš N vizītes (nevis «no N vizītes»).

Vēl par uz

Akrobātērglis

Aizrakstīju valodas konsultācijām.

     Vai ir pareizi rakstīt «Pieteikties uz konsultāciju»? Man aizrāda, ka ar prievārdu ir rusisms, bet pareizi būtu «Pieteikties konsultācijai», taču man tieši tas šķiet nepareizi. Līdzīgi arī «noskaņoties uz mierīgu atpūtu» vai «noskaņoties mierīgai atpūtai»?
     Un saņēmu šādu atbildi. Neko nelaboju, tikai nomainīju pēdiņas.

Citu valodu ietekmē prievārda «uz» lietošana latviešu valodā ir paplašinājusies, tomēr jāievēro zināmi ierobežojumi. Latviešu valodā prievārdiskajiem savienojumiem ar «uz» nav raksturīga nolūka nozīme, piemēram, nevis «iesniegt uz izskatīšanu», bet «iesniegt izskatīšanai». Šādos gadījumos galvenokārt lietojamas konstrukcijas ar datīvu. (Sk. Skujiņa, V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 2014, 74., 76. lpp.) 
     Darbības vārdu «pieteikties» pamatā lieto ar datīvu («pieteikties stipendijai») vai lokatīvu («pieteikties darbā», «pieteikties korī»), tāpat arī sastopams lietojums ar prievārdu «pie»: «pieteikties pie ārsta». 
     Savukārt ar vārdu «konsultācija» nereti sastopams priedēklis «uz», piemēram, «ierasties uz konsultāciju». 
     Iespējams, tieši tāpēc lietojums «pieteikties uz konsultāciju» un «noskaņoties uz mierīgu atpūtu» sastopams gana bieži. Turklāt prievārds «uz» ‘norāda darbības, norises mērķi, nolūku, arī rezultātu’, piemēram, «gatavoties uz zveju», «aicināt uz deju», «ierasties uz viesībām». 
     Pamatā mēs ieteiktu rakstīt «pieteikties konsultācijai» un «noskaņoties mierīgai atpūtai», taču arī lietojums ar prievārdu «uz» nebūtu uzskatāms par aplamu.

Endzelīns un prievārdu atmešana II

…un dēli

Tālāk pārpublicēju Ievas Celmiņas rakstu «Skaust vai neskaust prievārdus?» no «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 9. laidiena. Pietiekami koncentrēti uzrakstīts, lai nekas nebūtu jāizlaiž. Gandrīz pilnīgi izdevās pārvarēt arī parasto vēlmi izlabot tekstu (tikai aiz kola sāku vārdu ar mazo burtu, kur tā nebija). Iepriekšējā publikācijā gan redzams, ka Endzelīns ir nenogurstoši izteicies arī par prievārdu nepamatotu atmešanu.

Kādā valodniecības sēdē pirmskara gados akadēmiķis Endzelīns norādīja, ka būtu jāvairās no tādām vāciskām izteiksmēm kā uz viņa lūgumu (auf seine Bitte), pie labākās gribas (beim besten Willen), ar vienu vārdu sakot (mit einem Wort gesagt), ieteikdams to vietā lietot latviskas — ievērojot, paklausot viņa lūgumu, lai kā es gribētu, vārdu sakot. Kas interesējās par latviešu valodu, vērīgi uzklausīja akadēmiķa Endzelīna atzinumus un labprāt tos lika lietā. Tomēr radās arī pārpratumi un pārspīlējumi. Cenšoties atbrīvoties no minētajām vāciskajām izteiksmēm, aiz pārpratuma sāka skaust arī prievārdus latviskās izteiksmēs. Cilvēki, protams, joprojām runāja un rakstīja dabiskā valodā, tāpat kā runā un raksta vēl mūsu dienās, kaut gan viņi kopš tā laika gadu desmitiem lasa un radiopārraidēs dzird tādus teicienus kā atbildam vēstulēm, atbildam jautājumiem, kad būtu jāsaka atbildam  u z  vēstulēm un atbildam  u z jautājumiem, jo mēs atbildam tiem, kas raksta un runā, nevis vēstulēm un jautājumiem. Dabisko valodu nespēja sagrozīt arī tādas bieži lasītas un dzirdētas frāzes kā Blaumanis pieder rakstniekiem reālistiem, kaut gan būtu jāsaka Blaumanis pieder  p i e  rakstniekiem reālistiem, jo viņš taču nav rakstnieku reālistu īpašums.
     Šā pārprastā pareizuma vārdā prievārdus skauž vēl šobaltdien — ne tikai vāciskajās, bet arī latviskajās konstrukcijās. Šur tur izteiktās domas, ka tieksmi nelietot prievārdus būtu ietekmējušas tautas dziesmas, kurās, kā zināms, tie bieži atmesti ritma dēļ, nespēj pārliecināt, jo dziedātu dziesmu ietekme uz runātu valodu nevar būt liela.
     Apskatīsim kaut divas piemēra frāzes, kas parādījušās presē sakarā ar pārrunām par prievārdu lietošanu. (Avots K. Pārdomas par ieteikumiem. — «Literatūra un Māksla», 1973, Nr. 7.) Uzklāt segu gultai. Te datīva forma gultai lietota uz gultas vietā; uz jautājumu kam uzklāt segu? gaidāma atbilde: gulētājam. Tāpat apņemt vai aplikt lakatu pleciem. Jautājums: kam aplikt lakatu? Atbilde: kādai personai, teiksim mātei. Tātad mātei apliek lakatu ap pleciem.
     Abos šajos gadījumos prievārdi lietojami vietas nozīmē. Ar to, protams, nav teikts, ka uz vietu norādīt var tikai ar prievārdu. Saka, piemēram, uzkāpt trešajā stāvā, nevis uz trešā stāva. Ir arī gadījumi, kad iespējama divējāda konstrukcija — ar prievārdu vai ar lietvārdu lokatīvā: uzkāpt uz jumta un uzkāpt jumtā. Te jūtama nozīmes nianse. Gluži tāpat arī frāžu pārī likt ēdienu uz galda un likt ēdienu galdā. Tātad prievārda lietošana vai nelietošana var ietekmēt izsakāmās domas nozīmi.
     Prievārdu pareizais lietojums visnotaļ balstās uz objektīvām latviešu valodas likumībām, kuras nevar nedz noliegt, nedz patvaļīgi atcelt. Nav arī nekāda pamata tās tīši neievērot kādu valodas ekonomijas vai daiļskanības apsvērumu dēļ. Kaut arī desmitreiz lasīsim iespiestu frāzi pieplakt zemei, mēs simtreiz dzirdēsim runājam viņš pieplaka pie zemes, jo viena no latviešu valodas īpatnībām ir vārdu un skaņu kopu atkārtojumi, kuros izpaužas zināms izteiksmei nepieciešams ritms. Tas, ka prievārds it kā atkārto priedēkli, nekādu nelabskaņu nerada un valodas ziņā arī nav «neekonomisks». Tāpēc nevienu nevar traucēt prievārdi tādās frāzēs kā pieklaudzināt  p i e  vārtiem un piecirst kāju  p i e zemes, nokrist  n o  jumta un nomaldīties  n o  ceļa, uzkāpt  u z  zirga un uzskriet  u z  sēkļa.
     Dzīvajā valodā prievārdu nelieto tur, kur kāds darbības vārds ir guvis pārnestu nozīmi. Saka gan, piemēram,  p i e  makšķeres pieķērusies zivs, bet dēls pieķēries savai mātei, kājas nepiedūrās  p i e  zemes, bet viņš man nepiedūrās ne ar vārdiņu, pielaist laivu  p i e  malas, bet pielaist mājai uguni.
     Prievārds nav vajadzīgs, ja tas nenorāda uz vietu, un palaikam arī tad ne, ja teikumā nav vietas apstākļa, piemēram, viņš man pieskārās, (šo frāzi var saprast gan tiešā, gan netiešā nozīmē), bet viņš man pieskārās  p i e  rokas.
     Par prievārdu lietošanu strīdas jau sen. Te duras acīs kāda raksturīga parādība — runa ir tikai par dažiem prievārdiem, visbiežāk par uz un pie. Šķiet, ka iemesls tam ir jau minētais akadēmiķa Endzelīna norādījums vairīties no vāciskajām teikuma konstrukcijām, kurās sastopami tieši šie prievārdi. Pavisam reti no šāda viedokļa aplūkots prievārds par, jo akadēmiķa Endzelīna pirmskara darbības laikā tas nefigurēja nevienā skaužamā izteiksmē. Tāpēc mūsu dienās latviešu valodā mierīgi plaukst un zied tādas nelatviskas izteiksmes kā es aizmirsu  p a r  jūsu grāmatu, tas atgādina  p a r  notikušo traģēdiju, viņam neviens nepārmetīs  p a r  novirzi no maršruta, mēs  p a r  to nezinājām u. tml.
     Kāpēc prievārdu vajātāji nevēršas pret šo nepareizi lietoto prievārdu?

Endzelīns un prievārdu atmešana I

Tēvi…

No «Profesora J. Endzelīna atbildēm» pārpublicēju šo to par prievārdu nepamatotu atmešanu (kopumā vārds prepozicija atbildēs ir minēts 54 reizes).

• Daži mūsu rakstnieki, padzirduši, ka prepozicijas dažkārt var aizstāt attiecīgi substantīvu locījumi, atmet tās arī tādos gadījumos, kur tās nepieciešams lietot. Piemēri (K. Grigora savākti):
     (..) līgavainis ar tautu meitu zirgā — līgavainis ar tautu meitu uz zirga.
     [Un nevis kā mūsdienu nosacītie jaunieši raksta, kaut gan LNB ir pareizi aizrakstīts priekšā.

     Es, kā jūs paši saprotat, nosodu gan. 
     Tāpat arī slavenie dīvānā pirdēji sēž uz dīvāna, nevis tajā iekšā. — S. K.]
     • Beidzamajā laikā novērojama tieksme bez vajadzības skaust prepozicijas. Tā «Br. Z.» raksta: Čechoslovakija … būtu ienaidnieku ielenkta, kas to atgrieztu pārējai pasaulei (pareizi: no pārējās pasaules).
     • Apkaŗojams netikums bez vajadzības skaust prepozicijas. Nepareizs, piem., ir «J. Z.» nodrukātais teikums «atraisījusies visām važām» (pareizi: no visām važām).
     • Teikumā «suns savu laupījumu satveŗ kājām, bet kaķis ar muti» izteikts kontrasts, tādēļ labāk lietāt prepozic. ar abos gadījumos: «suns savu laupījumu satveŗ ar kājām, bet kaķis ar muti».
     • Prepozicija par bez iemesla atmesta šādā teikumā: «pieaug interese lauku darbam»; ar prepoziciju: «pieaug interese par lauku darbu».
     • Nevietā atmesta prepozicija šādā («Rītā» nodrukātā) teikumā: bumbu sprādzieniem (pareizi: ar bumbu sprādzieniem) nogalināti 500 cilvēku.
     • Žurnālā «Universitas» rakstīts: «sirdis ir vēl pārpilnas atceri». Te nedrīkst atmest prepoziciju un pareizi jāsaka: sirdis ir vēl pārpilnas ar atceri.
     • Peļama ir mūsu dienās novērojamā tendence bez vajadzības skaust prepozicijas, ar ko dažkārt teksts kļūst pārprotams, pat nesaprotams. Tâ, piem., «Rīts» raksta: pārējiem eksemplāriem vajadzēja iepriekš parakstīties. Pareizi: uz pārējiem eksemplāriem vajadzēja iepriekš parakstīties.
     • Kommentējot K. Sensansa skaņdarbu «Nāves deja», radio programmā minēts teikums «Nāve pieklauvē kapiem». Šai teikumā bez kāda pamata atmesta prepozicija «pie» (pieklauvē pie kapiem), un arī verbs klauvēt nav laikam latvisks, kāpēc labāk teikt: nāve piedauza (vai klaudzina) pie kapiem.
     • Pēc verba piederēt jāliek prepozicija «pie», kur tas vajadzīgs, piem.: latvieši pieder pie āriešu rases (ne: āriešu rasei!).
     • Teikums – «viņa piederēja tām māksliniecēm» (A. Bērziņš — «Jaunākajās Ziņās») — saprotams piederības nozīmē; te nav jāvairās no prepozicijas lietošanas un jāraksta: «viņa piederēja pie tām māksliniecēm».
     • Ka var nonākt līdz absurdam, atmetot bez vajadzības prepozicijas, rāda šāds «Rītā» nodrukāts teikums: «nelaiķis piederēja biedrības dibinātājiem». Pareizi: «piederēja pie biedrības dibinātājiem».

Manim, tevim un sevim

Pēc lietus

Virtuālās skolas 11. klases stilistikas kursā var uzzināt, ka «tiek lietotas nepareizas vietniekvārdu locījumu formas pie tevīm, pie manīm», bet pareizi ir pie tevis un pie manis, taču ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts, ka formas ar garumzīmi ir dialektisms un latviešu literārajā valodā mierīgi var teikt pie tevim un pie manim. Tikai virtuālās skolas 12. klases prievārdu apskatā jaunieši uzzinās, ka «senie vietniekvārdu instrumentāļi manim, tevim, sevim var būt saistīti ar dažādiem prievārdiem».
     «Profesora J. Endzelīna atbildēs» tas ir paskaidrots šādi.

«Personisko pronōmenu instrumentāļa formas manim, tevim, sevim senāk nostājās tikai pēc instrumentāļa prepozicijas «ar»: ar manim, ar tevim, ar sevim. Tikai vēlāk, kad instrumentāļi panīka un formas ziņā sakrita ar akuzātīvu, arī šīs pronōmena formas (manim, tevim, sevim) nesajuta vairs kā instrumentāļus un tās varēja likt pēc visām prepozicijām: ar, pie, ap, pēc, gar, līdz, starp, bez, zem, apakš utt. manim, tevim, sevim blakus akuzātīva formām: ar, ap, par, pār, caur, gar, pret, starp mani, tevi, sevi un ģenitīva formām: aiz, bez, no, pēc, uz, apakš manis, tevis, sevis. Tagad rakstu valodā abas formas atzīstamas par pilntiesīgām, tā ka var teikt: ar manim (vai: ar mani) tu nejoko! bez tevim (vai: bez tevis) man nebūs dzīves! viņš uz sevim (vai: viņš uz sevi) vien lūkojas.»

     Un, kā saka, tas vēl nav viss: senākās vienskaitļa instrumentāļa formas manim, tevim un sevim var izmantot arī par datīvu, piemēram, «Manu nabaga taurenīt: uz spārniņiem guļ tevim rasa» (Rainis), lai gan «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika» atzīst, ka «no mūsdienu literārās valodas viedokļa šāds datīvs uzskatāms par dialektismu».

Apzīmētāju secība

Hiēna Krīgerā

Izkonspektēju Valijas Strazdiņas rakstu par dažādu vārdšķiru apzīmētāju secību apzīmējamā vārda priekšā. Šur tur pamainīju piemērus, lai nav jāpiemin padomju reālijas. Ir svarīgi ne vien neaizmirst pareizu secību, bet arī veidot teikumu citādi, ja pareizs apzīmētāju novietojums rada tādu formu saskaņu, kas var izraisīt pārpratumu.
     Tātad, ja šie apzīmētāji ir īpašības vārds ar noteikto galotni un lietvārds ģenitīvā, blakus apzīmējamajam vārdam var atrasties gan viens, gan otrs.

Gan	Gan
rotā vecpilsētas senatnīgo namu sienas	rotā senatnīgo vecpilsētas namu sienas

     Ja starp lietvārdu ģenitīvā un apzīmējamo vārdu ir ciešas piederības ģenitīva attieksme un otrs apzīmētājs ir īpašības vārds ar nenoteikto galotni, lietvārds ģenitīvā parasti nostājas blakus apzīmējamajam vārdam, bet īpašības vārds ar nenoteikto galotni — tālāk no tā.

Nevis	Bet gan
galvenais varonis ir Stambulas sīks ierēdnis	galvenais varonis ir sīks Stambulas ierēdnis

     Tādā pašā secībā kārtojas īpašības ģenitīvs (blakus) un īpašības vārds ar nenoteikto galotni (tālāk).

Nevis	Bet gan
prāva auguma dūšīgs puika	dūšīgs prāva auguma puika
mājas ar piecu sešu istabu ērtiem dzīvokļiem	mājas ar ērtiem piecu sešu istabu dzīvokļiem

     Bieži gadās, ka apzīmētāju novietojumā rodas tāda formu saskaņa, kas var izraisīt pārpratumu. Tad teikums veidojams citādi.

Nevis	Bet gan
darbi ieguvuši lielu lasītāju atsaucību vai darbi ieguvuši lasītāju lielu atsaucību	darbi lasītājos ieguvuši lielu atsaucību vai lasītāji ļoti atzinīgi atsaukušies par darbiem
viņa spēle izpelnījusies speciālistu augstu vērtējumu vai viņa spēle izpelnījusies augstu speciālistu vērtējumu	viņa spēli speciālisti ir augstu novērtējuši

     Arī tad, ja viens apzīmētājs ir lietvārds ģenitīvā un otrs — lokāmais darāmās kārtas tagadnes vai pagātnes divdabis vai lokāmais ciešamās kārtas tagadnes divdabis, tālāk no apzīmējamā vārda nostājas divdabis, ja lietvārds ģenitīvā ir cieši saistīts ar apzīmējamo vārdu.

Nevis	Bet gan
Saldus topošais lielveikals	topošais Saldus lielveikals
sakarā ar prezidenta gaidāmo uzrunu	sakarā ar gaidāmo prezidenta uzrunu
ieraudzīs Rīgas starptautiskās lidostas pazīstamo siluetu	ieraudzīs pazīstamo Rīgas starptautiskās lidostas siluetu

     Apzīmētāju secība ir jāievēro vēl stingrāk, ja apzīmējamo vārdu raksturo lietvārds ģenitīvā, kas izsaka piederību, un ciešamās kārtas pagātnes divdabis. Ģenitīvam ir jāatrodas līdzās apzīmējamajam vārdam. Ja tam līdzās novieto divdabi, ģenitīvs kļūst par darītāja apzīmējumu un padara teikumu neskaidru, dažkārt pat pārprotamu.

Nevis	Bet gan
ieskrēja Ērikas satrauktā māte	ieskrēja satrauktā Ērikas māte
kādā Latvijas leduslāču pārņemtā apvidū	kādā leduslāču pārņemtā Latvijas apvidū
palieku jūsu neviltots apbrīnotājs un cienītājs	palieku neviltots jūsu apbrīnotājs un cienītājs
japāņu izslavētā pieklājība	izslavētā japāņu pieklājība

     Ar vietniekvārdu izteikts apzīmētājs vienmēr nostājas ar lietvārdu ģenitīvā izteikta apzīmētāja priekšā.

Nevis	Bet gan
brauc uz novada citiem ciemiem	brauc uz citiem novada ciemiem
jāpiekrīt profesora tai atziņai	jāpiekrīt tai profesora atziņai

     Tāpat ar skaitļa vārdu izteiktam apzīmētājam ir noteikta vieta apzīmētāju novietojumā. Tas mēdz nostāties ar lietvārdu ģenitīvā, īpašības vārdu vai divdabi izteikta apzīmētāja priekšā.

Nevis	Bet gan
Eiropas Savienības piecas valstis	piecas Eiropas Savienības valstis
jāizpilda trešās grupas trīs figūras	jāizpilda trīs trešās grupas figūras
iesaistīja savu komandu visas divpadsmit spēlētājas	iesaistīja visas divpadsmit savu komandu spēlētājas
aizvadītajos vairāk nekā sešos gados	vairāk nekā sešos aizvadītajos gados

     Dažkārt starp vairākiem vienveidīgiem apzīmētājiem tiek iestarpināts atšķirīgs apzīmētājs.

Nevis	Bet gan
lielās laucinieku sastrādātās rokas	laucinieku lielās, sastrādātās rokas vai  lielās, sastrādātās laucinieku rokas
attēlā redzam vienu no daudzajām Palangas jaunajām ārstniecības un atpūtas iestādēm	attēlā redzam vienu no Palangas daudzajām jaunajām ārstniecības un atpūtas iestādēm vai attēlā redzam vienu no daudzajām jaunajām Palangas ārstniecības un atpūtas iestādēm

«Gaidu, gaidu, nesagaidu»

«Tik no malas izliekas, ka raudu»

Jaunus korektūras klientus vairs neņemu, jo ir pienācis laiks skatīties uz priekšu, kā pēc iespējas interesantāk nodzīvot nākamo dienu, kuru vairs nav atlicis nemaz tik daudz, nu un tulkošana ir nesalīdzināmi aizraujošāka par koriģēšanu un rediģēšanu. Taču daži vēsturiskie korektūras klienti ir palikuši, no kuriem viens man šogad mēģina iznest smadzenes ar darba sludinājumiem, kas ir uzrakstīti šausmīgā valodā, norādītie labojumi nākamajos netiek ieviesti, un vienveidīgu kļūdu straume šķiet bezcerīgi bezgalīga. Tāpēc es tiešām nopriecājos, kad tviterī nejauši pamanīju saiti uz Valsts valodas centra darba sludinājumu: būs man paraugs, ko klientam parādīt, kā tas patiesībā darāms. Vilšanās bija milzīga, jo sludinājums bija tāds pats kā manam klientam (pat radās aizdomas, ka šādu attieksmi pret potenciālajiem darbiniekiem kaut kur iedīda centralizēti). Esmu izlabojusi tikai pašu svarīgāko, bez kā galīgi nevarēja iztikt un ko var izdarīt, neko nezinot par iestādi, amatu utt. Jā, es gribētu, lai Valsts valodas centrā strādā ja ne īsti pūristi, tad vismaz kaut cik izglītotas personas.

Sen neredzēts? Kā tad

Sen neredzētas, mūžīgās kaimiņienes!

— Un tas vēl nav viss! — ieņirdzās tulkošanas dievs un uzreiz pēc iepriekšējiem skrubinātājiem piespēlēja nākamos. Pirmie savu ļauno darbu bija paveikuši slepeni, bet otrie atklāti un skarbi pauda neapmierinātību ar tulkojuma kvalitāti un pat pieprasīja kaut kādus paskaidrojumus. Par pamatu ņemot tos paskaidrojumus, es patiešām gribu vēl ko teikt labošanas sakarā.

     Pirmkārt, tulkošana un tekstu sastādīšana nav viens un tas pats. Kā redzams šajā ekrānuzņēmumā, vienā otrā reklāmas (sabiedriskās saskarsmes) aģentūrā to saprot pat pārāk labi.

     Es nodarbojos ar tulkošanu, tāpēc, piemēram, ja redzu, ka teksta autors kādas entitātes apzīmēšanai ir centies izmantot sinonīmus, es cenšos darīt to pašu un netulkoju kit un setup vai ring un circular ar vienu vārdu sistēma un apaļš.

     Otrkārt, termini un modīgas dežūrfrāzes nav viens un tas pats, proti, pirmie ir tādi, kādi tie ir, bet otros var un vajag interpretēt. Jaunajās nozarēs, kur terminoloģijas veidošanās tikai sākas, terminu vārdnīcās iekļūst arī vārdkopas, kas patiesībā ir (šeit gribēju latviski uzrakstīt buzzword ‘a word or phrase, often an item of jargon, that is fashionable at a particular time or in a particular context’ un konstatēju, ka latviešu terminoloģijā šis vārds ir iegājis ar pavisam citu nozīmi).
     Viena no šādām IT jomas dežūrfrāzēm, kas tagad klejo pa visdažādākajām nozarēm, ir user experience. Nē, tā nav ne lietotāja, ne lietošanas pieredze, jo pieredze ir ‘praktiskajā darbībā iegūtais zināšanu, prasmju, iemaņu kopums’. Daudzviet būtu pieņemams lietošanas ērtums, tomēr jāskatās no konteksta.
     Tāpat, ņemot vērā īpašības vārda raits nozīmes, nebija pamata to noraidīt (viena no «raits» sinonīmu rindām ir ‘gluds; plūstošs; tekošs; veikls’), it sevišķi runājot par skārienekrāna atsvaidzes biežumu hercos, un dot priekšroku īpašības vārdam plūdens — ‘tāds, kura formai nav asu līniju, lauzumu’.

     Treškārt, nekad neesmu sapratusi, kāpēc ir jāveic vienkārši fakultatīvi labojumi (piemēram, tehnikas aprakstā universāls jāaizstāj ar daudzpusīgs) un tādi fakultatīvi labojumi, kas pasliktina teksta uztveramību, piemēram, nepacietīgi jāpārlabo par ar nepacietību un jāiegūst «iepazīstina ar jaunāko, ar nepacietību».

     Ceturtkārt, — un pēc kā es vienmēr vērtēju, vai labotājam labāk nebūtu jāpameklē baļķis savā acī, — labojot nevajag ieviest jaunas kļūdas.
     1. Nomenklatūras vārds ir jāraksta pirms simboliskā nosaukuma. Diez vai kāds mēģinātu rakstīt «Dienas» laikraksts, bet, rakstot par ierīču sēriju, nomenklatūras vārds un nosaukums ir apmainīti vietām.
     2. Nepareizs datīva lietojums, piemēram, «patīkams pieskārienam», «novērtē un pielāgo (..) ātrākai darbībai», «sniedz funkcijas (..) kontroles iespējām».
     3. Citu valodu sintaktiskās konstrukcijas atdarinājums, kura oriģinālā pat nebija, «pateicoties (..) spilgtumam».

PS. Vārdu nozīmes apraksti bez atsauces ir ņemti no Latviešu literārās valodas vārdnīcas.

Primum non nocere. Kā tad

Direktoriņš rīkotājiņš

Vispirms sveicieni no Antonijas Ahero, Jura Baldunčika un vietnes personvarduatveide.lv, kā arī mazs mājiens no saguglējamajiem izrunas paraugiem. Nekas nebija jādara: Guinevere konvencionālā atveide latviski ir G(v)inevjera vai G(v)inivjera, savukārt Lyman tā ir Laimens.
     Biju cerējusi, ka dumpinieciskums pret pastāvošo kārtību izpaudīsies nevis rotaļās ar personvārdiem, bet pieņemot Elvja Krumholca piedāvājumu sorghum latviski atveidot ar lokāmu galotni, tas ir, sorgs, kā arī manu piedāvājumu Martha’s Vineyard saukt par Martas Vīndārzu. Skaidrs, ka, vispārīgi ņemot, vietvārdu tulkošana ir ļoti šaura bezizeja, bet domāju, ka šis varētu būt viens no jaukajiem izņēmumiem, kas apstiprina likumību. Man šķiet, ka, piemēram, Labās Cerības ragam neviens censonis pagaidām klāt nav ķēries.

Sadomātas valodas kļūdas

Savannā saule spīd un lietus līst

Vispār es gribēju aizņemties no Eduarda Caunas visu virsrakstu, lai gan daudzkam tai rakstā nepiekrītu, bet virsraksta formulējums man šķiet drusku neprecīzs. Taču tāda problēma pastāv. Piemēram, pagājšnedēļ (arī šo vārdu esmu redzējusi nepamatoti pievienotu pareizrakstības kļūdu sarakstam) līdz manim nonāca ziņa, bez kuras man bija izdevies samērā sekmīgi pabeigt skolu un augstskolu, kā arī visai veiksmīgi rakstīt, rediģēt un tulkot tekstus, proti,

partikula vien vienmēr atrodas aiz vārda, ko tā paskaidro.

     Diemžēl internetā publicētajos 7. klases mācību materiālos, no kurienes ir ņemts šis citāts, nav paskaidrots, kāpēc tas tā ir, vien dots norādījums, savukārt es partikulas tikai, vien un vienīgi vienmēr esmu uzskatījusi par absolūtiem sinonīmiem un attiecīgi izmantojusi. 
     Jānis Kušķis domā, ka vien lietošanu pirms vārda, uz ko šī partikula attiecas, pastiprināti ir ievazājuši Fricis Rokpelnis un Jūlijs Vanags ar «Vien biedros ar diženās Krievzemes tautu», kas padomju laikos bija jādzird vai ik dienu, tomēr es nekādi nevaru piekrist, ka vārdu savienojumi droši vien, tik vien, tāpat vien un citi ir apliecinājums šim aizmugures lietojumam, jo paši vārdu savienojumi gandrīz vienmēr atrodas pirms vārda, uz ko tie attiecas. Savukārt LLVV ir iegrāmatojusi partikulas vien atrašanos priekš paskaidrojamā vārda jau pirmās nozīmes trešajā piemērā, kā arī trešajā nozīmē pasludinot to par saikli, kas

saista salikta sakārtojuma teikuma komponentus pretstatījuma sintaktiskajā attieksmē, vienlaikus norādot uz otra komponenta satura norobežojumu, un saista patstāvīgu teikumu ar iepriekšējo kontekstu, norādot uz šī teikuma satura pretstatu, neatbilstību.

Vien pasakā tu esi skaista. Vien pasakā tev laimi lemj. (Avots šeit.)

     Varbūt esmu pārjūtīga, bet man šķiet, ka pat frāzes dots vien norādījums un dots norādījums vien izsaka atšķirīgu domas niansi.

Kamēr es apcerēju šo, skaipā izveidojās šāds dialogs.
     — Kā ir pareizi? Klients grib saukli, kurā visiem darbības vārdiem ir priedēklis iz-, bet es atminos un arī kolēģe apgalvo, ka skolā mācīja — veidot darbības vārdus ar priedēkli iz- ir slikts stils.
     — Kāpēc slikts? Kāds pamatojums?
     [Jautājumi paliek bez atbildes, sarakste turpinās par kaut ko citu.]

Paēdušai pelītei vai Latvijai

Kalahari

Ļoti bieži saiklis lai saista salikta teikuma komponentu ar palīgteikumu, norādot uz nolūka attieksmi starp tiem, piemēram, «lai atvērtu durvis, piespiediet sarkano pogu». Un, lai izteiktu to pašu domu, nevienam neienāks prātā palīgteikuma lietvārdu izmantot datīvā, piemēram, «atvērtām durvīm piespiediet sarkano pogu», jo doma, lai arī neveikli izteikta, uzreiz ir pavisam cita: ja sarkano pogu piespiež tad, kad durvis ir atvērtas.
     Taču nekad nesakiet nekad pat par visabsurdāko iespēju. Jaunajā nevalodā kvazinolūka datīvi plaukst un zeļ. Graujošākais neētiskuma ziņā, protams, ir aicinājums «Ziedojiet paēdušai Latvijai!», tas ir, tiem, kas necieš trūkumu, lai gan no konteksta var saprast, ka ir domāts pilnīgi pretējais — ziedojiet, lai Latvijā visi būtu paēduši. (Sal. ar lietojumu «paēdušai pelītei miltiņi rūgti».)
     Šī pati kļūda dažkārt ir sastopama frāzes «for more information see» tulkojumos ar «sīkākai informācijai skatīt», nevis «lai uzzinātu vairāk, skatīt».
     Kāds uzņēmums reklamē visādas «dāvanas neierobežotām iespējām, plašākai pasaulei un jauniem izaicinājumiem». Nu ļoti grūti iedomāties visus trīs nosauktos dāvanu saņēmēja lomā (sal. ar lietojumu «Dāvana vientuļai sievietei»).

Kamēr ≠ līdz

Dūmaka Venēcijā

Pēdējā laikā esmu ievērojusi, ka tiek savstarpēji aizstāti apstākļa vārds kamēr (saikļa nozīmē) un saiklis līdz. Lai gan daži avoti apgalvo, ka tie ir sinonīmi, tā gluži nav.
     Kamēr saista salikta teikuma komponentu ar palīgteikumu, norādot uz vienlaicīguma attieksmi starp tiem.
     Līdz saista salikta teikuma komponentu ar palīgteikumu, norādot uz laika secīguma attieksmi starp tiem (palīgteikuma darbība notiek pēc teikuma komponentā minētās darbības).
     Protams, ir vēl, piemēram, savienojums «līdz kamēr», taču tas sākas ar līdz, tātad norāda uz secību. Dažkārt tiklīdz tiek saīsināts par līdz. Arī norāda secību.

Daudz ko apskatīt un aptaustīt

Sen nav bijuši skaistie Kalahari šakāļi, vai ne?

Liela tulkošanas priekšrocība salīdzinājumā ar rediģēšanu, ka nav stundām jāanalizē autora vai tulkotāja teikumu konstrukcija, lai izprastu pieturzīmju lietošanu, bet var uzreiz veidot tādas teikuma konstrukcijas, par kuru pareizu pierakstu nav šaubu. Nu un jo dižāks aktieris, jo vairāk štampu. Bet tad pārtulkoju uzrakstu «With lots of things to see and touch!» ar virsrakstā minēto frāzi un aizdomājos: kā tad ir — komatu vajag vai nevag?
     Aina Blinkena «Latviešu interpunkcijā» ir stingra — komats ir jāliek, bet piebilst: «Līdzšinējā praksē šādas nenoteiksmes konstrukcijas parasti ar komatiem nav atdalītas; acīmredzot darbības vārda nenoteiksmes un vietniekvārda savienojums ticis uztverts kā viena semantiska vienība.. (.. maz ko redzēt = maz redzama, maz redzēšanai).» (Paldies, Pēter, par palīdzību!)
     Latviešu valodas aģentūras konsultantes atbildēja: «Jūsu minētajā teikumā komatu aiz daudz var likt un var nelikt, tas ir robežgadījums, taču mēs komatu liktu.» Pārsteidzoši, cik izsmeļoši atbild speciālisti, kas brīvprātīgi iesaistās manu problēmu risināšanā, un cik strupi un bez pamatojuma atbild anonīmās konsultantes, kam tas ir darba pienākums.
     Taču es vēl nelikos mierā, jo man joprojām šķita, ka ir jābūt kādam skaidrākam un vienkāršākam pamatojumam, kāpēc komatu nevajag. Un valodnieks Aldis Lauzis man tādu sniedza: «Nē, komats starp daudz un ko nav liekams, jo daudz ko ir divvārdu vietniekvārda daudz kas akuzatīvs (dažkārt raksta arī daudzkas, daudzko utt.).» (Arī liels paldies par atsaucību!)
     Kad tā pasaka, viss nostājas savās vietās. Tas ir sevišķi uzskatāmi, ja manu tulkojumu papildina ar darbības vārdu «var» (var daudz ko apskatīt un aptaustīt) un vietniekvārdu aizstāj ar citu (var visu apskatīt un aptaustīt). Tezaurs.lv LLVV šķirklī kas tādu piemēru bez komatiem ir daudz.

Kas un kurš

Es Austrālijā uz Kērnsas apkārtnes fona

Laikam ne man vienai ļaudis uzmācas ar aizrādījumiem, ka, runājot par dzīvām būtnēm, palīgteikums ir jāievada ar kurš, nevis kas. Inta Freimane grāmatā «Valodas kultūra teorētiskā skatījumā» arī ir pieminējusi kurš pārdaudzuma problēmu.

Pastāv nosacījumi arī attieksmes vietniekvārdu kas un kurš lietošanā palīgteikumu ievadījumā. Galvenais nosacījums pašreiz, ka kurš ir lietojams tikai tad, ja kas var radīt pārpratumus.

     Kā zināms, krievu valodā ir что un кто, kas acīmredzot noteic sākumā minēto vēlmi šķirot pasauli būtnēs un priekšmetos (одушевленный и неодушевленный предмет).
     Brigitas un Laimdota Ceplīšu «Latviešu valodas praktiskajā gramatikā» teikts, ka, lietojot kas un kurš teikumos, kuros ir vairāki palīgteikumi, ir jāievēro vēl divi nosacījumi:
     1) ja saliktā teikumā visi palīgteikumi attiecas uz vienu un to pašu vārdu, tie visi ievadāmi vai nu ar kas, vai ar kurš;
     2) ja katrs palīgteikums ir saistīts ar citu vārdu, pamīšus jālieto kas un kurš, lai ir saprotams, ka sākas jauns pakārtojums.

Pārtikas produktu marķējuma nebeidzamais stāsts

Kalahari šakālis uz putniņu fona

Reiz sensenos laikos, kad pārtikas tehnoloģu valoda kārtējo reizi bija uzvarējusi latviešu valodas gramatiku, es nolēmu, ka jāmaina taktika — ir jānogaida, kad etiķešu tekstus vairs nesacerēs speciālistes, kas mācījušās no grāmatām krievu valodā, un problēma atrisināsies pati no sevis.
     Taču drīz vien izrādījās, ka es ar savu taktiku dzīvoju iedomātu apdraudējumu pasaulē un ļaunais vējš pūš pavisam no citas puses, nevis no senilām grāmatām, proti, es ieskatījos Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un uzzināju, ka vairākas muļķības, ko es nesekmīgi cenšos izskaust no pārtikas produktu marķējuma, nāk tieši no šīs regulas. Lūk, daži piemēri.
     Tieši šajā regulā norāda uzturvielu daudzumu nevis porcijā vai 100 gramos produkta, bet gan uz porciju un uz 100 g.
     Tieši šeit mudina rakstīt nevis, ka produktā ir mazliet kaut kā, bet gan, ka tas satur nelielu daudzumu kaut kā.
     No šejienes nāk formula (8 400 kJ vai 2 000 kcal), lai gan ir izteikta viena enerģētiskā vērtība — tātad (8 400 kJ jeb 2 000 kcal).

Pavēles izteiksme un izsaukuma zīme šķiras

Bet Okavango deltas lauva ir liela, slapja un netīra, kad mūsu deguna priekšā iznāk no ūdens

Lai gan daudzo kļūdu dēļ to nav iespējams lasīt, ieskatījos Ievas Zaubergas grāmatas «Tulkošanas teorija profesionāliem tulkiem un tulkotājiem» tulkojumā. Manu uzmanību piesaistīja atziņa, ka angļu ēdienu receptēs tradicionālā sintaktiskā struktūra ir pavēles izteiksme (piemēram, noskalojiet un nosusiniet gaļu), turpretī latviešu valodā pieņemtā struktūra ir īstenības izteiksmes vienkāršās tagadnes 3. personas forma (piemēram, gaļu noskalo un nosusina), taču tulkojumu ietekmē šī tradīcija mainās. Beigu beigās noformulēju, kas mani visus šos gadus ir mulsinājis neskaitāmajās visādi citādi pievilcīgajās lietošanas pamācībās utt., ko arī pati esmu pārtulkojusi pavēles izteiksmē, — teikumi ar darbības vārdu pavēles izteiksmē parasti vairs nav izsaukuma teikumi, tas ir, to beigās ļoti bieži vairs netiek likta izsaukuma zīme, jo, lai arī pavēles izteiksmē, teksts ir tikai stāstījums (apraksts), kas ir vai nav jādara, lai kaut ko panāktu.