Endzelīns un prievārdu atmešana II

…un dēli

Tālāk pārpublicēju Ievas Celmiņas rakstu «Skaust vai neskaust prievārdus?» no «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 9. laidiena. Pietiekami koncentrēti uzrakstīts, lai nekas nebūtu jāizlaiž. Gandrīz pilnīgi izdevās pārvarēt arī parasto vēlmi izlabot tekstu (tikai aiz kola sāku vārdu ar mazo burtu, kur tā nebija). Iepriekšējā publikācijā gan redzams, ka Endzelīns ir nenogurstoši izteicies arī par prievārdu nepamatotu atmešanu.

Kādā valodniecības sēdē pirmskara gados akadēmiķis Endzelīns norādīja, ka būtu jāvairās no tādām vāciskām izteiksmēm kā uz viņa lūgumu (auf seine Bitte), pie labākās gribas (beim besten Willen), ar vienu vārdu sakot (mit einem Wort gesagt), ieteikdams to vietā lietot latviskas — ievērojot, paklausot viņa lūgumu, lai kā es gribētu, vārdu sakot. Kas interesējās par latviešu valodu, vērīgi uzklausīja akadēmiķa Endzelīna atzinumus un labprāt tos lika lietā. Tomēr radās arī pārpratumi un pārspīlējumi. Cenšoties atbrīvoties no minētajām vāciskajām izteiksmēm, aiz pārpratuma sāka skaust arī prievārdus latviskās izteiksmēs. Cilvēki, protams, joprojām runāja un rakstīja dabiskā valodā, tāpat kā runā un raksta vēl mūsu dienās, kaut gan viņi kopš tā laika gadu desmitiem lasa un radiopārraidēs dzird tādus teicienus kā atbildam vēstulēm, atbildam jautājumiem, kad būtu jāsaka atbildam  u z  vēstulēm un atbildam  u z jautājumiem, jo mēs atbildam tiem, kas raksta un runā, nevis vēstulēm un jautājumiem. Dabisko valodu nespēja sagrozīt arī tādas bieži lasītas un dzirdētas frāzes kā Blaumanis pieder rakstniekiem reālistiem, kaut gan būtu jāsaka Blaumanis pieder  p i e  rakstniekiem reālistiem, jo viņš taču nav rakstnieku reālistu īpašums.
     Šā pārprastā pareizuma vārdā prievārdus skauž vēl šobaltdien — ne tikai vāciskajās, bet arī latviskajās konstrukcijās. Šur tur izteiktās domas, ka tieksmi nelietot prievārdus būtu ietekmējušas tautas dziesmas, kurās, kā zināms, tie bieži atmesti ritma dēļ, nespēj pārliecināt, jo dziedātu dziesmu ietekme uz runātu valodu nevar būt liela.
     Apskatīsim kaut divas piemēra frāzes, kas parādījušās presē sakarā ar pārrunām par prievārdu lietošanu. (Avots K. Pārdomas par ieteikumiem. — «Literatūra un Māksla», 1973, Nr. 7.) Uzklāt segu gultai. Te datīva forma gultai lietota uz gultas vietā; uz jautājumu kam uzklāt segu? gaidāma atbilde: gulētājam. Tāpat apņemt vai aplikt lakatu pleciem. Jautājums: kam aplikt lakatu? Atbilde: kādai personai, teiksim mātei. Tātad mātei apliek lakatu ap pleciem.
     Abos šajos gadījumos prievārdi lietojami vietas nozīmē. Ar to, protams, nav teikts, ka uz vietu norādīt var tikai ar prievārdu. Saka, piemēram, uzkāpt trešajā stāvā, nevis uz trešā stāva. Ir arī gadījumi, kad iespējama divējāda konstrukcija — ar prievārdu vai ar lietvārdu lokatīvā: uzkāpt uz jumta un uzkāpt jumtā. Te jūtama nozīmes nianse. Gluži tāpat arī frāžu pārī likt ēdienu uz galda un likt ēdienu galdā. Tātad prievārda lietošana vai nelietošana var ietekmēt izsakāmās domas nozīmi.
     Prievārdu pareizais lietojums visnotaļ balstās uz objektīvām latviešu valodas likumībām, kuras nevar nedz noliegt, nedz patvaļīgi atcelt. Nav arī nekāda pamata tās tīši neievērot kādu valodas ekonomijas vai daiļskanības apsvērumu dēļ. Kaut arī desmitreiz lasīsim iespiestu frāzi pieplakt zemei, mēs simtreiz dzirdēsim runājam viņš pieplaka pie zemes, jo viena no latviešu valodas īpatnībām ir vārdu un skaņu kopu atkārtojumi, kuros izpaužas zināms izteiksmei nepieciešams ritms. Tas, ka prievārds it kā atkārto priedēkli, nekādu nelabskaņu nerada un valodas ziņā arī nav «neekonomisks». Tāpēc nevienu nevar traucēt prievārdi tādās frāzēs kā pieklaudzināt  p i e  vārtiem un piecirst kāju  p i e zemes, nokrist  n o  jumta un nomaldīties  n o  ceļa, uzkāpt  u z  zirga un uzskriet  u z  sēkļa.
     Dzīvajā valodā prievārdu nelieto tur, kur kāds darbības vārds ir guvis pārnestu nozīmi. Saka gan, piemēram,  p i e  makšķeres pieķērusies zivs, bet dēls pieķēries savai mātei, kājas nepiedūrās  p i e  zemes, bet viņš man nepiedūrās ne ar vārdiņu, pielaist laivu  p i e  malas, bet pielaist mājai uguni.
     Prievārds nav vajadzīgs, ja tas nenorāda uz vietu, un palaikam arī tad ne, ja teikumā nav vietas apstākļa, piemēram, viņš man pieskārās, (šo frāzi var saprast gan tiešā, gan netiešā nozīmē), bet viņš man pieskārās  p i e  rokas.
     Par prievārdu lietošanu strīdas jau sen. Te duras acīs kāda raksturīga parādība — runa ir tikai par dažiem prievārdiem, visbiežāk par uz un pie. Šķiet, ka iemesls tam ir jau minētais akadēmiķa Endzelīna norādījums vairīties no vāciskajām teikuma konstrukcijām, kurās sastopami tieši šie prievārdi. Pavisam reti no šāda viedokļa aplūkots prievārds par, jo akadēmiķa Endzelīna pirmskara darbības laikā tas nefigurēja nevienā skaužamā izteiksmē. Tāpēc mūsu dienās latviešu valodā mierīgi plaukst un zied tādas nelatviskas izteiksmes kā es aizmirsu  p a r  jūsu grāmatu, tas atgādina  p a r  notikušo traģēdiju, viņam neviens nepārmetīs  p a r  novirzi no maršruta, mēs  p a r  to nezinājām u. tml.
     Kāpēc prievārdu vajātāji nevēršas pret šo nepareizi lietoto prievārdu?