Mums nav ar ko lepoties

Izlasīju aizkustinošu reklāmu «Jums vienmēr būs, pie kā pieturēties grūtā brīdī. Jums vienmēr būs, ar ko lepoties.» un sabēdājos — nu kā var ienākt prātā ne no šā, ne no tā vienkārša teikuma vidū ielikt komatu.

     Jaunajā latviešu valodas gramatikas grāmatā ir apakšnodaļa «Teikuma priekšmeta formālās pazīmes», kurā vesels 1528. paragrāfs ir veltīts teikuma priekšmetam, ko pie pastāvēšanas/nepastāvēšanas nozīmē lietotiem darbības vārdiem būt/nebūt izsaka frazeoloģizēts vārdu savienojums, ko veido vietniekvārds kas kādā locījumā vai apstākļa vārdi kur, kad kopā ar darbības vārdu nenoteiksmē, piemēram, ir ko darīt, nav kurp iet.
     Tāpēc Latviešu valodas aģentūras konsultantēm nav taisnība, ka manā piemērā var arī likt komatu — savulaik to par palīgteikumu savā latviešu interpunkcijas grāmatā ir atzinusi Aina Blinkena, kas turpat arī raksta, ka «līdzšinējā praksē šādas nenoteiksmes konstrukcijas parasti ar komatiem nav atdalītas», tas ir, šis komats ir viņas jaunievedums. Jā, tas būtu palīgteikums, ja būtu virsteikums ar teikuma priekšmetu, piemēram, «Jums vienmēr būs grāmata, pie kā pieturēties grūtā brīdī.», taču, ja šāda lietvārda nav, tas ir vienkāršs teikums, kurā teikuma priekšmeta funkciju pilda konstrukcija pie kā pieturēties. Turklāt abi teikumi atšķiras pēc satura — ar lietvārdu grāmata ir runa par konkrētu priekšmetu, bet bez tā konstrukcija pie kā pieturēties izsaka plašu, vispārinātu subjektu.
     Šis nav mans pirmais šā temata aplūkošanas mēģinājums — 2017. gada 12. augustā tepat esmu publicējusi nosacītu speciālistu aptauju, vai ir jāliek komats frāzē «Daudz ko apskatīt un aptaustīt». Interesanti, ka, lai gan jaunā gramatikas grāmata tolaik ir iznākusi jau pirms kādiem četriem gadiem, neviens no mums, ieskaitot Latviešu valodas aģentūras konsultantes, uz to neatsaucas. Par sevi varu pateikt — man tās grāmatas vienkārši vēl nebija. Tas par ātrumu, ar kādu mēs spējam atgriezties normālās sliedēs.

Nevairieties no prievārdiem

Kā zināms, es esmu liela prievārdu piekritēja. Man šķiet, ka mēs apzogam paši sevi, atsakoties no tiem. Esmu par to jau sarakstījusi vairākus stāstiņus. Tālāk esmu izkonspektējusi Edītes Hauzenbergas-Šturmas rakstu «Vairīšanās no prepozicionāliem savienojumiem modernajā latviešu valodā», kas publicēts 1963. gadā Zviedrijā izdotajā XI rakstu krājumā «Ceļi». Tajā ir apkopots daudz piemēru, kas uzskatāmi parāda, cik tomēr bezsaturīgas, kļūdainas, maldinošas un nesaprotamas dažkārt mēdz būt tādas konstrukcijas ar izskaustiem prievārdiem, kā arī sniegti paskaidrojumi par valodas normu.

Neatkarīgi no varbūtējas vai konstatējamas kaimiņu valodu ietekmes slieksme uz analītisku saistīšanas veidu sintaksē iekļaujas parastā indoeiropiešu valodu attīstības gaitā, tādēļ jo vairāk pārsteidz pretējā tendence, kas modernajā latviešu valodā arvien noteiktāk vērojama pēdējos gadu desmitos, proti, tendence vēl nesen parastu savienojumu ar prievārdu vietā izteikties ar vienkāršu locījumu bez prievārda, turklāt bieži locījums nebūt nav identisks ar savu vēsturisko priekšgājēju, ko dažkārt vēl paglābusi dainu valoda. Lielākā daļa piemēru ir ņemta no Rietumu rakstiem: pirmkārt, tie autorei ir vairāk pieejami, otrkārt, tiem ir sava nenoliedzama priekšrocība, ka tie gandrīz nemaz nav pakļauti valodas kopēju noteikumiem un korektūrām.

ap

Pēc darbības vārdiem ar priedēkli ap- prievārda ap vietā ar lietvārdu akuzatīvā (ko?) / instrumentālī (ar ko?) par objektu vai vietas apstākli lietots vienkāršs datīvs (kam?): nācēju sagrāba vēlēšanās apmest līkumu vēl citām ēkām Klāns; govis (..) raustījās ragiem apsietajās saitēs Sakse; tanku grāvi kādai pirtij aprakāt, vai? Salna.

ar

Instrumentāļa (ar ko?) vietā ar prievārdu ar lietots instrumentālis bez prievārda (sociatīvā, līdzekļa izteicēja un citās nozīmēs): Kasparam pretī apsēdās māte trim mazām (..) meitenēm R. Liepa; apāvies zeķēm un auklu cieši savilktām kurpēm turpat; Piektais valkāja siksniņu nosietas (..) galošas Sodums; skārdu apsistajā kastē Sarma; visi savu sākuma degsmi aizstājuši sistēmatisku, neatlaidīgu un mērķtiecīgu darbu «Austrālijas Latvietis», 05.11.1951.

līdz

Datīva (kam?) savienojuma vietā ar prievārdu līdz gadās tīrs datīvs: nogrieza zirgu sānceļā, pa kuŗu bija tuvāk mājai Sakse.

no

Ablatīviskā ģenitīva (no kā?) savienojuma ar no vietā:
     1) pēc darbības vārdiem ar priedēkli no- lieto locījumu bez prievārda: zīmīgi vārdi nobira lūpām Veselis; acīm nokrita zvīņas Klāns; arī austrenim grūti noslaucīt mākoņu plaukus debesu palodām V. Pelēcis, «Latvija», 13.10.1951.;
     2) pēc darbības vārdiem ar priedēkli at- lietots datīvs (kam?) bez prievārda: es neatglaužu ausīm zaļo lakatu «Latvija», 17.02.1951.; jumtam atlupušo skārda plāksni A. Upītis; acis mākoņiem atrāvis Klāns; pavēli, ka nedrīkstam rotai atrauties Salna; atrauts literārajam darbam P. Jēgere-Freimane, «Laika» mēnešr., 1956. g. 1. nr.; tie atsvešinātos savai tautai «Laiks», 25.07.1951.; mēs izrāvāmies šim maisam, iekām tas (..) tika aizsiets Mauriņa; Andrievs atšķirts viņu pulkam Rupainis;
     3) pēc darbības vārdiem, kas nozīmē bēgšanu, vairīšanos, glābšanu, slēpšanu u. tml., lietots vai nu ģenitīvs (kā?) bez prievārda saimnieks spēj izvairīties (..) īres likuma «Latvija», 01.02.1950., vai arī datīvs (kam?) bez prievārda: bēgdams šā vīra skatiem Rupainis; lai izbēgtu vasaras karstumam «Laiks», 23.07.1958.; centies to citu acīm slēpt R. Liepa; prata izvairīties mobilizācijai «Nedēļas Apskats», 14.04.1949.; mēs nedrīkstam atsvešināties viens otram «Latvija», 10.09.1955.; Dukāts liesmām izglābis (..) māju «Austrālijas Latvietis», 03.12.1951.; lai paglābtu aizmirstībai tautas dainas turpat, 01.03. 1958.
     Prievārds likvidēts ģenitīva (kā?) savienojumā ar no, kas izsaka cēloni: spirta un brauciena apdulluši Sodums.

Līkumotā sarkanā līnija jeb Kas ir pielikuma ģenitīvs

Kā zināms, latviešu valodā lietvārdus ģenitīvā lieto ļoti bieži. Tas valodniekiem dod plašas iespējas sistematizēt ģenitīva lietošanas gadījumus visādās grupās, kur ģenitīva lietojums ar citiem lietvārdiem vien ir iedalīts deviņās kategorijās: piederības ģenitīvs (rūpnīcas direktors), īpašības ģenitīvs (goda vīrs), vielas ģenitīvs (rudzu maize), noderības jeb satura ģenitīvs (kafijas tase), subjekta ģenitīvs (bērna attīstība), objekta ģenitīvs (ražas novākšana), pielikuma ģenitīvs (Kalniņa kungs), dalāmais ģenitīvs (pudele piena) un pastiprinājuma ģenitīvs (mūžu mūžos).

     Rakstā «Attieksme pret pielikuma ģenitīvu un tā lietojums latviešu valodā», kas publicēts Latviešu valodas institūta žurnāla «Linguistica Lettica» 2003. gadā izdotajā 12. numurā, Dace Strelēvica norāda, ka: «reizēm tiek kritizēti arī elementi, kas attiecīgajā valodā nebūt nav aizgūti, bet ir tai gluži raksturīgi un dabiski. Parasti tas notiek, ja, piemēram, attiecīgā konstrukcija valodniecības nespeciālistam šķiet neparasta un neloģiska. Tā laika gaitā ne reizi vien latvieši ir izrādījuši neapmierinātību ar pielikuma jeb pasugas ģenitīvu.»
     Arī mana sarkanā līnija starp pieņemamu un nepieņemamu pielikuma ģenitīva lietojumu ir visai līkumota, bet par galveno iemeslu es neuzskatu to, ka latviešu valodniekiem dumja tauta gadījusies — manuprāt, paši valodnieki ne vienmēr saprot, kas tas ir, piemēram, Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā dotā pielikuma ģenitīva definīcija ‘ģenitīvs (parasti īpašvārda ģenitīvs), kas paskaidro tuvāk citu lietvārdu, konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības’ stipri atšķiras no tā, ko par pielikuma ģenitīvu 1923. gadā Latviešu gramatikas otrajā, pārstrādātajā iespiedumā raksta Jānis Endzelīns un Kārlis Mīlenbahs:
     «6) Kā piederuma ģenitīva atvasis uzlūkojams pasugas jeb pielikuma ģenitīvs, p. p. trijgalvu velns = velns, trijgalvis, jeb kas ir trijgalvis, pēc labas tiesas: velns, kas pieder pie trijgalvjiem. Pasugas ģenitīvā nostājas pasuga, kuŗa paskaidro sugas vārdu, no kuŗa pasugas ģenitīvs atkarīgs. Pasugas ģenitīvs latviešu valodā ļoti iecienīts: Bērzu koks, vizbuļa puķe, govs lops, vīveļu sāpes, skauģu ļaudis, nelaiķa māmuliņa, strādnieka meita, gājēja, kalpa cilvēks, kalpa puisis, kalpa meita, gana (arī ganu) puika, bāra (bāru) bērns, nabaga sērdienīte, baŗokļu cūkas, kverpju bērni, kaimiņu saimnieki, deviņgalvju čūska, kvekšu, kurtu suns, meitu zeltenītes, zagļu ļaudis, nelieša, delveŗa, bezgoža zēns, zvēra, velna cilvēks, vārguļa bērns, muļķa zēns. Tā arī pie ģeografiskiem īpašvārdiem: Rīgas pilsēta, Ventas upe, Alpu kalni.»
     Kā redzams, abās definīcijās sakrīt tikai pats galvenais — lietvārds ģenitīvā tuvāk paskaidro citu lietvārdu —, taču Endzelīns un Mīlenbahs ir minējuši daudz vairāk sugasvārdu nekā īpašvārdu ģenitīva piemēru, kā arī tēze «konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības», manuprāt, Endzelīna un Mīlenbaha piemēros atspoguļojas visai nosacīti. Turklāt Endzelīns un Mīlenbahs norāda, ka pielikuma ģenitīvs ir «piederuma ģenitīva atvasis». Man šķiet, ka šis ir galvenais iemesls, kāpēc pielikuma ģenitīva saikne ar piederības ģenitīvu ir dabiska un tendence uztvert pielikuma ģenitīvu piederības ģenitīva nozīmē nemazinās. Turklāt ir veseli slāņi, piemēram, uzvārda pielikuma ģenitīvs, kad vārdu savienojuma piederības ģenitīva saturs ir zudis un tā pastāvēšanu, kā tagad saka, leģitimizē pielikuma ģenitīvs, un jaunā satura lietošana vecajā konstrukcijā, protams, var radīt šaubas, pārpratumus un vēlēšanos kaut ko mainīt.
     Visspilgtākais piemērs ir no piederības ģenitīva tieši izaugušais uzvārdu pielikuma ģenitīvs savienojumā ar priekšvārdu. Grāmatā «Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni» (2003) Ojārs Bušs raksta: «Lejnieku Pēteris bija nevis Pēteris ar uzvārdu Lejnieks, bet gan Pēteris no Lejnieku mājām. Tamlīdzīga personvārda sastāvā mājvārda lietojums ģenitīvā ir gan loģisks, gan gramatiski pamatots, taču līdz ar to izveidojās tradīcija arī uzvārdu rakstīt daudzskaitļa ģenitīvā.» Faktiski uzvārdu daudzskaitļa ģenitīvā kopā ar priekšvārdu vēl joprojām var uzlūkot par piederības ģenitīvu, proti, ka tas apzīmē Pētera dzimtu. Taču, lai to šādi lietotu, ir šausmīgi daudz jāzina par konkrēto personu. Es, piemēram, pie Kupļu dzimtas nepiederu: tas ir šķirtā vīra uzvārds, ko slinkuma dēļ nenomainīju. Ja uzvārdu ģenitīvā uzskata par dzimtas apzīmējumu, tad nav pamata lietot vienskaitļa formas, piemēram, Kaudzītes Matīss. Kad dievturiem, kas pasākuši lietot uzvārda pielikuma ģenitīvu, apjautājos, pēc kāda principa viņi izvēlas, vai uzvārdu likt vienskaitlī vai daudzskaitlī, saņēmu atbildi: «Ja uzvārda pamatvārds ir vīriešu dzimtē, to atveido daudzskaitļa ģenitīvā, ja sieviešu dzimtē — vienskaitļa ģenitīvā. Atkāpes no šīs pieejas pieļaujamas labskanības nolūkā.» Es to neuzskatu par pietiekamu pamatojumu, man šķiet praktiskāk izvairīties no šāda pseidosenatnīguma un palikt pie tā, kas ir — uzvārda aiz vārda, abi vienā locījumā, piemēram, Pēteris Lejnieks. Bet Dūrīšu Juris un tamlīdzīgas asprātības man patīk.
     Un es pilnīgi atbalstu personvārdu vai amata/aroda nosaukumu lietošanu ģenitīvā savienojumā ar uzrunas pieklājības formām kungs, kundze, jaunkundze, lai gan Endzelīns ir atzinis, ka arī kungs Kalniņš vai Kalniņa kungs lietošana ir tikai tradīcijas jautājums, taču pēdējā gadu gaitā ir nostiprinājusies, ko nevar teikt par pirmo.
     Pastāv arī personvārdu pielikuma ģenitīvs vārdu savienojumos ar lietvārdiem tante, onkulis, māte, tēvs un līdzīgiem. Šeit bieži ir vērojama lietojuma nekonsekvence pa dzimtēm: šie lietvārdi ļoti viegli veido salikteņus ar vīriešu dzimtes personvārdiem ģenitīvā, piemēram, Jāņonkulis, bet Mirttante ir tikai nejauks jociņš — parasti šo pielikuma ģenitīvu pieraksta un izrunā atsevišķi no otra lietvārda, piemēram, Mirtas tante, un mēs tikai no konteksta varam noprast, vai ir runa par pašu Mirtu vai par viņas tanti.
     Vispār dažādu salikteņu ar pielikuma ģenitīvu pirmajā daļā ir diezgan daudz, tomēr es to neuzskatu par pielikuma ģenitīva uzvaras gājienu — gluži otrādi, tādi salikteņi tiek veidoti tieši tāpēc, lai nerastos šaubas vai pārpratumi, ka tas varbūt ir piederības ģenitīvs.
     Mana vienīgā dzīvā autoritāte latviešu valodas lietošanas jautājumos Pēteris Ūdris brīdina, lai mēs neiedomājamies, ka dažādu nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, piemēram, biškopības nozare, ir pielikuma ģenitīvs. Viņš uzskata, ka nozaru nosaukumus ģenitīvā nevajag lietot kopā ar vārdu nozare, ja negrasās runāt «par sīkāku/zemāku sazarojumu». Tā neuzskata ne Tezaurs.lv, kur gandrīz visi piemēri šķirklī nozare ir tieši nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Termini.gov.lv, kur no 142 vārdu savienojumu ar nozare šķirkļiem lielākā daļa ir nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Valentīna Skujiņa, kas grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi» raksta, ka: «ģenitīvam (nozares, darbības sfēras apzīmējumam) priekšroka tiek dota iestāžu un to struktūrvienību nosaukumos (..), kā arī savienojumos ar vārdiem nozare, zinātne, vēsture, terminoloģija, konference, seminārs u. tml.», ne es, tāpēc ka saskatu nozīmes atšķirību starp, piemēram, «Pērn Igaunijas biškopībā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas» un «Pērn Igaunijas biškopības nozarē ir notikušas ievērojamas pārmaiņas».
     Iepriekš minētajā rakstā Dace Strelēvica pie pielikuma ģenitīviem pieskaita arī vārdu savienojumus ar nelokāmiem vietvārdiem, piemēram, Po upe. Arī es saprotu šo vārdu savienojumu lietderību — tas ļauj locīt vārdu savienojumu teikumā. Es pat uzreiz varu iedomāties pieņemamus lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīva piemērus — Babītes ezers un Maskavas upe, lai uzreiz būtu skaidrs, ka nav runa par pašām apdzīvotajām vietām, tomēr neredzu jēgu plaši lietot lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīvu, piemēram, Rīgas pilsēta un Ventas upe, ko par pielikuma ģenitīva piemēriem ir izmantojuši jau Endzelīns un Mīlenbahs. Kāpēc nevar vienkārši rakstīt Rīga un Venta, jo vidusmēra latvietim būtu jāzina, ka Rīga ir pilsēta un Venta ir upe, bet ģenitīvu izmantot ar attiecīgo īpašvārdu saistītiem objektiem, piemēram, Rīgas torņi vai Ventas rumba? Kā jums šķiet, vai manis atzītie vārdu savienojumi ir pielikuma vai piederības ģenitīvi kā vecajā gramatikas grāmatā dotais piederības ģenitīva piemērs Daugavas tilti vai jaunajā — Latgales ezeri? Nu lūk! Kas arī bija jāpierāda.

Viss ir daudz vienkāršāk

Ir vairāku veidu lietišķie teksti, piemēram, regulas, likumi un līgumi, kas lielā mērā sastāv no sarakstiem un uzskaitījumiem. Valsts valodas centra jaunās Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatas autori nemitīgi atgādina, ka latviski pārtulkotos tiesību aktos ir jāievēro nevis avota, bet gan latviešu valodas interpunkcija.
     Domuzīme, kols, semikols, komats un pusiekava ir pieturzīmes, ko tipiski lieto teikuma iekšienē, tāpēc parasti nav nekāda pamata aiz tām turpināt tekstu ar lielo burtu. Līdz ar to saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstību pastāv trīs varianti, kā veidot uzskaitījumus: 1) ievadfrāzes beigās liek kolu, uzskaitījuma elementus atdala ar citām iekšteikuma pieturzīmēm, proti, komatu vai semikolu, un beigās liek punktu; 2) ievadfrāzes, numerācijas un uzskaitījuma elementu beigās liek teikuma beigu pieturzīmi punktu (ja izmanto aizzīmes, piktogrammas vai tamlīdzīgus ķiņķēziņus, aiz tiem punktu neliek, pieturzīmes par aizzīmēm neizmanto); 3) ievadfrāzi veido par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, tas ir, nekādu pieturzīmi beigās neliek, un tādējādi, ja arī uzskaitījuma elementi stāstījuma teikumu neveido, nekādu pieturzīmi neliek arī to beigās, taču, ja uzskaitījuma elementi ir stāstījuma teikumi, to beigās liek punktu.
     Lai arī viss ir tieši tik vienkārši, vismaz no Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkcijas» pirmizdevuma laikiem pastāv neatlaidīga vēlme ieviest kādu nevajadzīgu izņēmumu.

«Latviešu interpunkcijas» 1968. gada izdevums

«Latviešu interpunkcijas» 2009. gada izdevums

     Jā, paskaidrojumus šeit var sākt ar lielo burtu, taču kols aiz «Šajā lappusē» ir lieks — šis teksts ir jānoformē par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, piemēram, šādi.

Šajā lappusē
✿ Būs mazais vai nebūs?
✿ Godinās labākos darba devējus
✿ Kas darbā streso visvairāk?
     Mūslaiku tendenču ietekmē es uzskaitījuma elementu priekšā pieliku aizzīmes, bet varēja iztikt bez tām. Attiecīgs piemērs ir visās malās redzamais darba laika pieraksts, kam ne vienmēr uzskaitījuma elementu priekšā ir iekrāsoti kvadrātiņi un atslēgas.
Darba laiks
Pirmdien–piektdien 9–18
Sestdien, svētdien slēgts
     Tādiem būtu jābūt preču aprakstu punktiem un apakšpunktiem.
Šampūns «Saulīte»
     Iedarbība
     • Mitrina un baro matus
     • Atjauno matu struktūru
     • Novērš matu lūšanu
     • Padara matus zīdainākus
     Aktīvās sastāvdaļas
     • Kviešu olbaltumvielas
     • Lakricas ekstrakts
     • Kokosriekstu eļļa
     • Kolagēns
     • Elastīns
     Lietošana
     • Nelielu daudzumu ieklāj mitros matos, saputo un rūpīgi izskalo ar remdenu ūdeni.
     • Piemērots lietošanai ikdienā.
     Jau aprakstīju vienu Valentīnas Skujiņas grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» pieļauto kļūdu piemēru. Diemžēl gadu gaitā viņas rakstītais apaug ar jaunām kļūdām. Laika intervālu pieraksta varianti viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās kā nākamajā attēlā. 2014. gada izdevumā Skujiņas kļūdām — 1) kols katrā apakšpunktā, kur nav nekāda uzskaitījuma, turklāt kols nevajadzīgi atkārtojas, tāpēc ir nepieciešama cita pieturzīme, piemēram, domuzīme, kas aizstāj «piemēram», «proti» vai tamlīdzīgu vārdu, 2) nulles augšrakstā, 3) vienotājdomuzīme nosaukta par domuzīmi, 4) atstarpes abpus slīpsvītrai, kur katrā pusē ir tikai viens elements, — ir pievienots nevajadzīgs numerācijas izcēlums treknrakstā un nevajadzīga nulle pilnā viencipara datuma pierakstā, kā arī atstarpes starp apakšpunktu numerāciju un tai sekojošo tekstu nav vienādas.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 2014. gada izdevums

Īsāku vai garāku laika intervālu var pierakstīt dažādi:
     1) izvērstā veidā — no 2011. gada 21. decembra līdz 2012. gada 5. janvārim veikals atvērts no 9 līdz 18;
     2) izmantojot vienotājdomuzīmi — veikala darba laiks 9–18;
     3) izmantojot slīpsvītru — 2011./2012. gada apkures sezona.
     Savukārt vēstules elementu uzskaitījums viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās pilnīgi atbilstoši latviešu valodas normām — pirms uzskaitījuma bija kols, numerācija nebija nevajadzīgi izcelta treknrakstā —, taču 2014. gada izdevumā tas jau ir kļuvis par neesoša izņēmuma piemēru.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
2014. gada izdevums

Pasludinu jūs par vīnu un sieru

Spēlē «Stulbs un vēl stulbāks» tautu vienmēr uzvar Valsts valodas centrs. Es gaidu, kad mēdekļi pastāstīs par kādu pētījumu, kurā konstatēts, ka viss vidusmēra latvieša vārdu krājums ir 300 citvalodu kalku, kad no apakšas ikdienišķi pieklauvē Valsts valodas centrs ar paziņojumu: «latviešu valodas eksperti lēmuši, ka vārds karavīrs tagad būs arī sieviešu dzimtē — karavīre».

     Tieši cik stulbam ir jābūt, lai nesaprastu, ka, kaut gan lielākajai daļai personu apzīmējumu uz gramatisko dzimti norāda tikai gramatiskas vai derivatīvas pazīmes, ir personu nosaukumi, kuriem dzimtes atšķirības realizējas, apvienojoties vārda morfoloģiskajām pazīmēm ar vārda leksisko nozīmi — dzimtes opozīcija jau ir ietverta vārda leksiskajā nozīmē, bet gramatiski noformēta ar attiecīgām galotnēm. Šādu vārdu nav daudz. Tie ir vārdu pāri, kas apzīmē radniecību, piemēram, tēvs — māte, dēls — meita, brālis — māsa, znots — vedekla, vīrs — sieva.
     Kādām klapēm uz acīm ir jābūt, lai nesaskatītu atšķirību starp dzimti, kas izteikta ar galotni, un dzimti, kas ietverta leksiskajā nozīmē, un vēl vīzdegunīgi kladzinātu, ka, ja tauta pieņēma mērs — mēre un tulks — tulce, gan jau pieņems arī šo.
     Zīmīgi, ka vecās latviešu valodas gramatikas grāmatas autori tikai apraksta faktu, ka pastāv personu nosaukumi, kuru dzimti nosaka ne tikai galotne, bet arī leksiskā nozīme, taču jaunās autoriem jau ir aizdomas, ka Valsts valodas centra tumsoņi neliksies mierā, kamēr nebūs visu pārtaisījuši pēc sava ģīmja un līdzības. Ne velti jaunajā gramatikas grāmatā ir iekļauts tālāk citētais paragrāfs, kam līdzīga nav vecajā gramatikas grāmatā.

663. §.

Īpašu grupu veido personu nosaukumi, kuru leksiskajā nozīmē jau ir ietverta piederība pie viena vai otra dzimuma, piemēram, karavīrs, valstsvīrs, runasvīrs, medicīnas māsa (arī citi šīs profesijas paveidu nosaukumi — virsmāsa, operāciju māsa, diētas māsa, pediatrijas māsa u. tml.), vecmāte. Šiem lietvārdiem ar galotnes maiņu piešķirt citu dzimti nav iespējams, un tas rada neērtības to lietošanā (Pūtele 2005: 75). Profesiju nosaukumus reglamentējošos dokumentos vārdi vecmāte un medicīnas māsa (arī šīs profesijas paveidi) doti tikai sieviešu dzimtes formā (PK 2007).

     Bet kā gan mēs varējām cerēt, ka Valsts valodas centra tumsoņi mēdz ielūkoties gramatikas grāmatā vai ka viņiem piemīt tīri sadzīviska attapība, lai intuitīvi apjēgtu šo vienkāršo patiesību.

«Birzī pogā lakstīgala, pogā vaļā, pogā ciet»

Reiz no Valodas kultūras jautājumiem izkonspektēju Rūtas Riekstiņas rakstu «Nepareizs darbības vārdu priedēkļu lietojums», kur pati pirmā norādītā kļūda ir darbības vārda ar priedēkli lietošana kopā ar darbības vārdu sākt un apstākļa vārdiem vienmēr un nepārtraukti, kur ir jālieto bezpriedēkļa darbības vārds kopā ar apstākļa vārdu. Jaunajā gramatikas grāmatā šim jautājumam ir veltīti vairāki paragrāfi, kur sīki izskaidrots, kāpēc konstrukcija bezpriedēkļa darbības vārds + apstākļa vārds ir nevis kaut kāda tur sarunvalodas sīka vienība, bet gan literārajā valodā neaizstājams veids, kā izteikt nepabeigtu darbību. Tālāk gan pārsvarā ir konspektēta vecā gramatikas grāmata, jo tā ir sakarīgāk sarakstīta bez nejēdzīgiem saīsinājumiem ar elementiem augšrakstā un apakšrakstā un matemātiskām izteiksmēm.

     Raksturojot ar darbības vārdu izteiktu darbību kā pabeigtu vai nepabeigtu, latviešu valodā šo starpību izsaka ar priedēkļa un bezpriedēkļa darbības vārdiem. Vienas saknes darbības vārda priedēkļa un bezpriedēkļa forma ir pirmā ārējā pabeigtas vai nepabeigtas darbības pazīme.
     Pabeigta veida darbības vārdiem ar priedēkļa vietas vai virziena nozīmi atbilst īpašas nepabeigta veida formas — bezpriedēkļa darbības vārda sakopojums ar apstākļa vārdu, turklāt apstākļa vārds nozīmes ziņā līdzinās atbilstošā pabeigta veida darbības vārda priedēklim, piemēram, pārcelt — celt pāri. Apstākļa vārdi mēdz pievienoties darbības vārdiem ar konkrētas, uz zināmu mērķi virzītas kustības nozīmi. Atkarībā no tā, vai darbības vārda priedēklim ir viena vai vairākas potenciālas vietas vai virziena nozīmes, vienu priedēkli var aizstāt viens vai vairāki apstākļa vārdi. Lūk, daži piemēri.
nepabeigts veids                                                pabeigts veids
bezpriedēkļa darbības v. + apstākļa v.   priedēkļa darbības v.
nākt iekšā                                                                  ienākt
sviest ārā                                                                   izsviest
slēgt vaļā                                                                   atslēgt
cirst ciet                                                                     aizcirst
iet prom                                                                     aiziet
nākt šurp                                                                   atnākt
kāpt augšā                                                                uzkāpt
skriet lejā                                                                  noskriet
gāzt apkārt                                                              apgāzt
likt virsū                                                                   uzlikt
ņemt nost                                                                 noņemt
celt pāri                                                                    pārcelt
plēst pušu                                                                pārplēst
     Bez veida izteikšanas nozīmes, kas atklājas visās darbības vārda formās, konstrukcijām ar apstākļa vārdu piemīt arī īpaša darbības palēninājuma nokrāsa. Tā vairāk novērojama citās darbības vārda formās, nevis tagadnē, kur svarīgāka ir konstrukcijas tīrā nepabeigtības nozīme.
     1. Apstākļa vārds pastiprina nepabeigta veida ilgstošas darbības nozīmi pagātnes formās, piemēram, Dzijas nevarēja tik viegli pārraut, pirkstu grieza pušu.
     2. Nepabeigta veida bezpriedēkļa darbības vārds ar apstākļa vārdu pastiprina ilgstošas darbības nozīmi arī nākotnes formās, piemēram, Es šodien pat iešu no šejienes projām.
     3. Par kustību vienā virzienā, par kuru nav droši zināms, vai tā notiks, var jautāt, tikai lietojot nepabeigta veida darbības vārdu ar apstākļa vārdu, piemēram, Vai kāpsit ārā? Vai iesit prom?
     Pārsvarā nepabeigtu veidu izsaka vārdkopas ar bezpriedēkļa darbības vārdu un atbilstošu apstākļa vārdu centrā. It sevišķi vārdkopu raksturs izmanāms frazeoloģiskos teicienos ar ekspresīvu nokrāsu, piemēram, Plijos virsū, lai man vēl dod pūslīšus.
     Nepabeigts veids ar apstākļa vārdu noder ne tikai nepabeigtas darbības izteikšanai, bet arī darbības precizēšanai, kad bezpriedēkļa darbības vārdam nav noteiktas virziena nozīmes, piemēram, Es dzirdu, ka taisa istabas durvis [vaļā] un runā sieviešu balsis (..) Un atkal taisa durvis [ciet], un tās aizkrīt smagi. Nepabeigtajam darbības vārdam aut (kājas) ir korelatīvi noaut (kājas) un apaut (kājas); precizējot aut (ar ko palaikam gan arī saprot apaut), ir nepieciešams apstākļa vārds ciet vai nost, piemēram, Lauris ienāk bezbēdīgs, nosēstas ātri un sāk steidzīgi aut kājas nost. Tas pats sakāms par ģērbties, ja to lieto apģērbties vai noģērbties vietā; var ģērbties ciet un ģērbties nost.
     Līdzīgas vārdkopas ar bezpriedēkļa darbības vārdu un apstākļa vārdu priedēkļa darbības vārda vietā ir parastas sarunvalodā arī tad, kad darbības vārdam nav ne kustības, ne virziena nozīmes, piemēram, raksti augšā! saki ārā! (laukā!). Tāda tipa nepabeigts veids ir it īpaši parasts, aizstājot pabeigtos darbības vārdus ar nobeigšanas, nogalināšanas nozīmi, piemēram, māc nost, moka nost, bendē nost.
     Darbības vārds un apstākļa vārds šajās konstrukcijās neveido monolītu leksisku, morfoloģisku un sintaktisku vienību, jo apstākļa vārds nav gramatizējies un teikumā saglabā savu apstākļa funkciju, patstāvīga vārda uzsvaru un apstākļa vārda nozīmi. Tās nevar saukt par analītiskajām konstrukcijām, jo apstākļa vārdam nav palīgvārda funkcijas. Darbības vārdu un apstākļa vārdu kombinācijas var brīvi variēties atkarībā no izsakāmās informācijas, piemēram, kāpt iekšā, kāpt ārā, kāpt lejā, kāpt augšā; nākt iekšā, iet iekšā, skriet iekšā, tikt iekšā, bērt iekšā.
     Darbības vārds kopā ar apstākļa vārdu neveido nepabeigta veida sintaktisku konstrukciju, ja apstākļa vārds pievienojas priedēkļa darbības vārdam, piemēram, atraut vaļā, ielikt iekšā, uzkāpt virsū, pārkāpt pāri, apiet apkārt. Te apstākļa vārds precizē priedēkļa lokālo nozīmi, tā dubultojot darbības mērķa norādi.

Vai, kā latviešvalodu mīl mans prāts!

Jau esmu rakstījusi, ka visdziļāko grūtsirdību uzdzen nevis kurš katrs latviešu analfabēts, bet gan analfabēti latviešu valodas kopšanas pulciņos. Cik nu šajā afišā ir teksta, bet kļūdu ka biezs.

     1. Latviešu valodā pieņemtajā skaitliskajā datuma pierakstā gan datumu, gan mēnesi raksta ar diviem cipariem. Ja tas ir viencipara skaitlis, liek priekšā nulli.
     2. Senākos laikos varētu iztikt bez gadskaitļa: skaidrs, ka ir domāts tuvākais nākamais 7. oktobris. Tomēr, kā zināms, internets neko neaizmirst, tāpēc laikam mūsdienās gadskaitlis kļūst obligāts.
     3. Vertikālajai līnijai | parastos latviešu tekstos līdz šim, šķiet, nav bijis nekādu funkciju. Pat neatradu, ka tai būtu piešķirts nosaukums kā citām pieturzīmēm. Piemēram, lietuviešu Vikipēdijā | sauc par vertikālo domuzīmi, bet latviešu Vikipēdijā vispār nav raksta par to. Mans glītrakstīšanas dievs Roberts Bringhērsts ļauj angļvalodīgajiem to saukt arī par cēsūru (lat. caesūra no caedere — atšķelt), tomēr parasti ar šo vārdu saprot ritmisku pauzi vārsmā, nevis rakstzīmes nosaukumu, un šo literatūrzinātnē pazīstamo cēsūru Enciklopēdija.lv iesaka apzīmēt ar divām cēsūrām (rakstzīmēm), taču ir doti piemēri ar vienu cēsūru arī. Turklāt jau pirms kara latvieši ir aizstājuši s ar z un pēc kara pazaudējuši garumzīmi uz e — pašreizējais pieraksts ir cezūra. Viena (pēdējā) garā patskaņa paturēšana latviešu atveidojumā atbilst Ābrama Feldhūna latīņu īpašvārdu atveides norādījumiem, taču s viņš iesaka vienmēr atveidot ar s neatkarīgi no patskaņu klātbūtnes. (Es saprotu, kāpēc mums ir grūti bez starpniekvalodu ietekmes atveidot japāņu un ķīniešu vārdus, bet kāpēc mēs to nodarām latīņu valodai — nesaprotu.) Matemātiskās loģikas operācijās | nosaukums ir Šefera svītra. Izskatās, ka tikai līdz ar vietņu izstrādes paplašināšanos mēs esam pieņēmuši | par tekstu atdalītāju, kad vienā rindā ir jāsaraksta vairāki patstāvīgi teksti, kur komats vai citas pieturzīmes būtu maldinošas. Nē, datums no pulksteņlaika šādi nav jānorobežo, datums un pulksteņlaiks ir saistīti, tie ir tikai pareizi jāpieraksta.
     4. Jau tūkstošiem reižu esmu centusies iedzelt visādiem daiļamatniekiem, ka tikai ar lielajiem burtiem raksta vienīgi pirmsskolas vecuma bērni. Nu un vēl tādi jefiņi, kas nezina, kuri vārdi ir rakstāmi ar lielo sākumburtu un kuri nav, tāpēc drošības pēc visu raksta ar lielajiem burtiem.
     5. Saīsinājums g. bez atstarpes priekšā ir ne vien nepareizs, bet arī pilnīgi neiederīgs pašā galvenajā afišas tekstā — priekšlasījuma nosaukumā.
     6. Liekvārdība: Jaunā derība ir grāmata, neko citu par Jauno derību latviešu valodā nesauc, tāpēc tas nav papildus jāpiemin.
     7. Diez cik pirmo pirmdienu ir katrā mēnesī?!
     8. Nepamatots izsaukuma zīmes lietojums.
     Līdz ar to man sanāk aptuveni šādi.

2024. gada 7. oktobrī pulksten 18

Rīgas latviešu biedrības Kluba zālē

rakstnieka Aināra Zelča priekšlasījums

1685. gada Jaunā derība burtu pa burtam

Rīgas latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas sēdes notiek katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā. Laipni aicinām ikvienu izteikties par latviešu valodas jautājumiem.

Ieeja par ziedojumu

Vārdkārta

Izbrīnījos, ka vārdnīcās neatrodu terminu vārdkārta — vārdu (vārdu savienojuma komponentu, teikuma locekļu) savstarpējais izkārtojums, kam ir jēdzieniska un stilistiska nozīme. Jānis Endzelīns ir rakstījis «Vārdu kārta teikumā», bet pagūglējot šķiet, ka salikteni vārdkārta izmanto gandrīz vienīgi Aldis Lauzis.

«Lai izteiktos skaidri (it sevišķi rakstu valodā!), nepietiek tikai ar sintaksi parādīt, kāda teikuma locekļa lomā ir katrs vārds un kādas ir to savstarpējās attiecības, bet arī ar teikuma vērsumu jeb vārdkārtu (vārdu secību) jāatklāj, kas attiecīgajā diskursā zināms iepriekš, kādā aspektā par to tiek runāts un kas ir teikuma jaunā informācija.»

     Savukārt Kaspars Beķeris ir kodolīgi paskaidrojis salikteņa vārdkārta priekšrocības.

«Salikteni «vārdkārta» lietoju jau trīsdesmit gadus, jo oficiāli pieņemtais termins «vārdu kārta» ir pārprotams. Pēdējā laikā valodnieki no tā atteikušies un runā par vārdu secību.
     Saliktenis «vārdkārta» īpaši noderīgs ir tad, ja jārunā par vārdu secību kā teikuma vai vārdu savienojuma īpašību: «teikuma vārdkārta», «vārdkopas vārdkārta», «vārdrindas/vārdvirknes vārdkārta».
     Droši vien zināt tulkotāju Valdi Bisenieku. Arī viņš jau sen lieto salikteni «vārdkārta».»

Odesieši saka priekšā, ka nekad valsts, kuras ģerbonī ir vista, neuzvarēs valsti, kam ģerbonī ir dakšiņa

Tātad — kas man nepatīk citos Ukrainas Mikolajivas apgabala valsts pārvaldes vadītāja Vitālija Kima slavenā teiciena «Одесситы подсказывают, что никогда страна, у которой на гербе курица, не победит страну, у которой на гербе вилка» tulkojumos latviski.

     Pirmkārt, Odesas iedzīvotāji ir odesieši.

Ar izskaņām -ietis, -iete beidzas arī daudz lietvārdu, kas apzīmē personas pēc to  d z ī v e s  vai  d z i m t ā s  v i e t a s (..) Ja pie šās grupas piederošie personu nosaukumi attiecas uz personām, kas dzīvo ārpus Latvijas teritorijas, tad to nosaukumi beidzas ar izskaņām -ietis, -iete.

     Lai gan man nāk prātā personu apzīmējumi (gan ne pēc dzīves vai dzimtās vietas) ar citvalodu cilmes lietvārdu izskaņu -īts, piemēram, jezuīts, eremīts, erudīts un arhimandrīts, Mūsdienu literārās valodas gramatika personu apzīmējumu veidošanu ar šo izskaņu vispār neparedz.
     Otrkārt, jau esmu rakstījusi par kas un kurš atšķirīgo lietojumu latviešu un krievu valodā. No šejienes ņemu vērā šo visai loģisko Brigitas un Laimdota Ceplīšu atziņu, ka «ja katrs palīgteikums ir saistīts ar citu vārdu, pamīšus jālieto kas un kurš, lai ir saprotams, ka sākas jauns pakārtojums».
     Treškārt, tikai lietvārdam dakšiņa ir nozīme ‘galda piederums ar diviem, trim vai četriem paralēliem zariem ēdiena paņemšanai’. Lietvārdam dakša tādas nav.

PS. — Zini, Fima, es cenšos mazāk runāt krieviski.
— Kas ta nu, baidies, ka ukraiņi tev sados?
— Nē, baidos, ka krievi nāks mani atbrīvot.

Kamī

Vietnē Tezaurs.lv vietniekvārda kas šķirklī pie locīšanas lokatīva vietā ievilkta svītra, bet šķirkļa beigās ielikts normatīvais (?!) komentārs: «Literārajā valodā vietniekvārdam kas nav lokatīva formas, tā vietā tiek lietots apstākļa vārds kur, bet sarunvalodā un izloksnēs sastopama arī lokatīva forma kamī.»
     Aiz tā norādīts, ka šķirkļa avoti ir Latviešu literārās valodas vārdnīca un Kārļa Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīca. Šī nav vienīgā reize, kad, krustu šķērsu kaut ko meklējot, pamanu, ka Tezaurs.lv šķirkļa teksts neatbilst norādītajiem avotiem, par ko brīnos, jo avotu norādīšana taču nav obligāta: var rakstīt, ko grib, bet kāpēc ir jārada maldīgs priekšstats par citām vārdnīcām?!
     Nu tad, lūk, Kārļa Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcā ir rakstīts: «(Gen. kà, Dat. kam, Akk.-Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ)». Arī Latviešu literārās valodas vārdnīcā nekas nav svītrots: «kas, ģen. kā, dat. kam, akuz. ko, instr. ar ko, lok. kamī (apv.); vietn.».
     Bet vecās, labās Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas autori ir pārliecināti, ka bez kamī nemaz nevar iztikt.

632. §. kas ir vietniekvārds bez daudzskaitļa formām un bez īpašām sieviešu dzimtes formām. To loka kā norādāmo vietniekvārdu tas; ģen. kā, dat. kam, akuz. ko, instr. ar ko. Lokatīva rakstu valodā nav, bet dažās izloksnēs (piem., Valmierā, Trikātā, Raunā, Alūksnē u. c.) pazīst formas kamī (sal. liet. kamè), citur kamā, kanī u. c. Neviena no šīm izlokšņu lokatīva formām rakstu valodā nav ieviesta, bet aizstāta ar vietas apstākļa vārdu kur. 
Kā nepieciešamu un trūkstošu lokatīva formu arī literārajā valodā varētu lietot daļēji jau pazīstamo izlokšņu formu kamī, piem.,  k a m ī  lai ielej?  k a m ī  lai ietin?  k a m ī  mērcēsim? Gadījumos, kad runa ir par priekšmetiem (šaurākā nozīmē), var lietot arī kur (piem., kur lai ielej?), kā palaikam mūsdienās arī dara, bet nevar iztikt bez vietniekvārda kas lokatīva, kad runā par personām, piem.,  k a m ī  tu esi iemīlējies? (bet ne — kur iemīlējies?).

Atkal par prievārdiem

Es, protams, gribēju visu vakaru iedziļināties latviešu valodas kultūras jautājumos, bet patiesībā stundām rakņājos pa internetu, lai noskaidrotu, kas tas par putnu. Tomēr neizdevās

Šoreiz īss fragmentiņš no «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 16. laidienā publicētā Valentīnas Skujiņas raksta «Atkāpes no normām mūsdienu valodas praksē».

Blakus prievārdiskiem savienojumiem sastopami savienojumi bez prievārda, piemēram, aiziet kājām — aiziet ar kājām, censties visiem spēkiem — ar visiem spēkiem u. c. Taču dažos gadījumos prievārda atmešana atzīstama par kļūdu, piemēram, pareizi jāsaka saņemt piemaksu pie pensijas (nevis «pensijai»), izteikt savu protestu pret veiktajām provokācijām (nevis «provokācijām»), atbilde uz jautājumu (nevis «jautājumam»), teātris sāk biļešu iepriekšpārdošanu pilsoņiem uz izrādēm (nevis «izrādēm»), talcinieki nav skubināmi uz darbu (nevis «darbam»), atsaukties uz aicinājumu (nevis «aicinājumam»). Nepareizi ir teikt «atrodas uz kapitālo remontu», bet gan atrodas kapitālajā remontā. Ne vienmēr pareiza ir prievārda izvēle, piemēram, prievārds no nepareizi lietots teicienā «spriežot no sarunu tēmas», pareizi: spriežot pēc sarunu tēmas. Prievārds no nereti tiek lietots kopš vietā, piemēram, latviešu valodā pareizi ir teikt tā būs pirmā tikšanās kopš N vizītes (nevis «no N vizītes»).

Endzelīns un prievārdu atmešana II

…un dēli

Tālāk pārpublicēju Ievas Celmiņas rakstu «Skaust vai neskaust prievārdus?» no «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 9. laidiena. Pietiekami koncentrēti uzrakstīts, lai nekas nebūtu jāizlaiž. Gandrīz pilnīgi izdevās pārvarēt arī parasto vēlmi izlabot tekstu (tikai aiz kola sāku vārdu ar mazo burtu, kur tā nebija). Iepriekšējā publikācijā gan redzams, ka Endzelīns ir nenogurstoši izteicies arī par prievārdu nepamatotu atmešanu.

Kādā valodniecības sēdē pirmskara gados akadēmiķis Endzelīns norādīja, ka būtu jāvairās no tādām vāciskām izteiksmēm kā uz viņa lūgumu (auf seine Bitte), pie labākās gribas (beim besten Willen), ar vienu vārdu sakot (mit einem Wort gesagt), ieteikdams to vietā lietot latviskas — ievērojot, paklausot viņa lūgumu, lai kā es gribētu, vārdu sakot. Kas interesējās par latviešu valodu, vērīgi uzklausīja akadēmiķa Endzelīna atzinumus un labprāt tos lika lietā. Tomēr radās arī pārpratumi un pārspīlējumi. Cenšoties atbrīvoties no minētajām vāciskajām izteiksmēm, aiz pārpratuma sāka skaust arī prievārdus latviskās izteiksmēs. Cilvēki, protams, joprojām runāja un rakstīja dabiskā valodā, tāpat kā runā un raksta vēl mūsu dienās, kaut gan viņi kopš tā laika gadu desmitiem lasa un radiopārraidēs dzird tādus teicienus kā atbildam vēstulēm, atbildam jautājumiem, kad būtu jāsaka atbildam  u z  vēstulēm un atbildam  u z jautājumiem, jo mēs atbildam tiem, kas raksta un runā, nevis vēstulēm un jautājumiem. Dabisko valodu nespēja sagrozīt arī tādas bieži lasītas un dzirdētas frāzes kā Blaumanis pieder rakstniekiem reālistiem, kaut gan būtu jāsaka Blaumanis pieder  p i e  rakstniekiem reālistiem, jo viņš taču nav rakstnieku reālistu īpašums.
     Šā pārprastā pareizuma vārdā prievārdus skauž vēl šobaltdien — ne tikai vāciskajās, bet arī latviskajās konstrukcijās. Šur tur izteiktās domas, ka tieksmi nelietot prievārdus būtu ietekmējušas tautas dziesmas, kurās, kā zināms, tie bieži atmesti ritma dēļ, nespēj pārliecināt, jo dziedātu dziesmu ietekme uz runātu valodu nevar būt liela.
     Apskatīsim kaut divas piemēra frāzes, kas parādījušās presē sakarā ar pārrunām par prievārdu lietošanu. (Avots K. Pārdomas par ieteikumiem. — «Literatūra un Māksla», 1973, Nr. 7.) Uzklāt segu gultai. Te datīva forma gultai lietota uz gultas vietā; uz jautājumu kam uzklāt segu? gaidāma atbilde: gulētājam. Tāpat apņemt vai aplikt lakatu pleciem. Jautājums: kam aplikt lakatu? Atbilde: kādai personai, teiksim mātei. Tātad mātei apliek lakatu ap pleciem.
     Abos šajos gadījumos prievārdi lietojami vietas nozīmē. Ar to, protams, nav teikts, ka uz vietu norādīt var tikai ar prievārdu. Saka, piemēram, uzkāpt trešajā stāvā, nevis uz trešā stāva. Ir arī gadījumi, kad iespējama divējāda konstrukcija — ar prievārdu vai ar lietvārdu lokatīvā: uzkāpt uz jumta un uzkāpt jumtā. Te jūtama nozīmes nianse. Gluži tāpat arī frāžu pārī likt ēdienu uz galda un likt ēdienu galdā. Tātad prievārda lietošana vai nelietošana var ietekmēt izsakāmās domas nozīmi.
     Prievārdu pareizais lietojums visnotaļ balstās uz objektīvām latviešu valodas likumībām, kuras nevar nedz noliegt, nedz patvaļīgi atcelt. Nav arī nekāda pamata tās tīši neievērot kādu valodas ekonomijas vai daiļskanības apsvērumu dēļ. Kaut arī desmitreiz lasīsim iespiestu frāzi pieplakt zemei, mēs simtreiz dzirdēsim runājam viņš pieplaka pie zemes, jo viena no latviešu valodas īpatnībām ir vārdu un skaņu kopu atkārtojumi, kuros izpaužas zināms izteiksmei nepieciešams ritms. Tas, ka prievārds it kā atkārto priedēkli, nekādu nelabskaņu nerada un valodas ziņā arī nav «neekonomisks». Tāpēc nevienu nevar traucēt prievārdi tādās frāzēs kā pieklaudzināt  p i e  vārtiem un piecirst kāju  p i e zemes, nokrist  n o  jumta un nomaldīties  n o  ceļa, uzkāpt  u z  zirga un uzskriet  u z  sēkļa.
     Dzīvajā valodā prievārdu nelieto tur, kur kāds darbības vārds ir guvis pārnestu nozīmi. Saka gan, piemēram,  p i e  makšķeres pieķērusies zivs, bet dēls pieķēries savai mātei, kājas nepiedūrās  p i e  zemes, bet viņš man nepiedūrās ne ar vārdiņu, pielaist laivu  p i e  malas, bet pielaist mājai uguni.
     Prievārds nav vajadzīgs, ja tas nenorāda uz vietu, un palaikam arī tad ne, ja teikumā nav vietas apstākļa, piemēram, viņš man pieskārās, (šo frāzi var saprast gan tiešā, gan netiešā nozīmē), bet viņš man pieskārās  p i e  rokas.
     Par prievārdu lietošanu strīdas jau sen. Te duras acīs kāda raksturīga parādība — runa ir tikai par dažiem prievārdiem, visbiežāk par uz un pie. Šķiet, ka iemesls tam ir jau minētais akadēmiķa Endzelīna norādījums vairīties no vāciskajām teikuma konstrukcijām, kurās sastopami tieši šie prievārdi. Pavisam reti no šāda viedokļa aplūkots prievārds par, jo akadēmiķa Endzelīna pirmskara darbības laikā tas nefigurēja nevienā skaužamā izteiksmē. Tāpēc mūsu dienās latviešu valodā mierīgi plaukst un zied tādas nelatviskas izteiksmes kā es aizmirsu  p a r  jūsu grāmatu, tas atgādina  p a r  notikušo traģēdiju, viņam neviens nepārmetīs  p a r  novirzi no maršruta, mēs  p a r  to nezinājām u. tml.
     Kāpēc prievārdu vajātāji nevēršas pret šo nepareizi lietoto prievārdu?

Endzelīns un prievārdu atmešana I

Tēvi…

No «Profesora J. Endzelīna atbildēm» pārpublicēju šo to par prievārdu nepamatotu atmešanu (kopumā vārds prepozicija atbildēs ir minēts 54 reizes).

• Daži mūsu rakstnieki, padzirduši, ka prepozicijas dažkārt var aizstāt attiecīgi substantīvu locījumi, atmet tās arī tādos gadījumos, kur tās nepieciešams lietot. Piemēri (K. Grigora savākti):
     (..) līgavainis ar tautu meitu zirgā — līgavainis ar tautu meitu uz zirga.
     [Un nevis kā mūsdienu nosacītie jaunieši raksta, kaut gan LNB ir pareizi aizrakstīts priekšā.

     Es, kā jūs paši saprotat, nosodu gan. 
     Tāpat arī slavenie dīvānā pirdēji sēž uz dīvāna, nevis tajā iekšā. — S. K.]
     • Beidzamajā laikā novērojama tieksme bez vajadzības skaust prepozicijas. Tā «Br. Z.» raksta: Čechoslovakija … būtu ienaidnieku ielenkta, kas to atgrieztu pārējai pasaulei (pareizi: no pārējās pasaules).
     • Apkaŗojams netikums bez vajadzības skaust prepozicijas. Nepareizs, piem., ir «J. Z.» nodrukātais teikums «atraisījusies visām važām» (pareizi: no visām važām).
     • Teikumā «suns savu laupījumu satveŗ kājām, bet kaķis ar muti» izteikts kontrasts, tādēļ labāk lietāt prepozic. ar abos gadījumos: «suns savu laupījumu satveŗ ar kājām, bet kaķis ar muti».
     • Prepozicija par bez iemesla atmesta šādā teikumā: «pieaug interese lauku darbam»; ar prepoziciju: «pieaug interese par lauku darbu».
     • Nevietā atmesta prepozicija šādā («Rītā» nodrukātā) teikumā: bumbu sprādzieniem (pareizi: ar bumbu sprādzieniem) nogalināti 500 cilvēku.
     • Žurnālā «Universitas» rakstīts: «sirdis ir vēl pārpilnas atceri». Te nedrīkst atmest prepoziciju un pareizi jāsaka: sirdis ir vēl pārpilnas ar atceri.
     • Peļama ir mūsu dienās novērojamā tendence bez vajadzības skaust prepozicijas, ar ko dažkārt teksts kļūst pārprotams, pat nesaprotams. Tâ, piem., «Rīts» raksta: pārējiem eksemplāriem vajadzēja iepriekš parakstīties. Pareizi: uz pārējiem eksemplāriem vajadzēja iepriekš parakstīties.
     • Kommentējot K. Sensansa skaņdarbu «Nāves deja», radio programmā minēts teikums «Nāve pieklauvē kapiem». Šai teikumā bez kāda pamata atmesta prepozicija «pie» (pieklauvē pie kapiem), un arī verbs klauvēt nav laikam latvisks, kāpēc labāk teikt: nāve piedauza (vai klaudzina) pie kapiem.
     • Pēc verba piederēt jāliek prepozicija «pie», kur tas vajadzīgs, piem.: latvieši pieder pie āriešu rases (ne: āriešu rasei!).
     • Teikums – «viņa piederēja tām māksliniecēm» (A. Bērziņš — «Jaunākajās Ziņās») — saprotams piederības nozīmē; te nav jāvairās no prepozicijas lietošanas un jāraksta: «viņa piederēja pie tām māksliniecēm».
     • Ka var nonākt līdz absurdam, atmetot bez vajadzības prepozicijas, rāda šāds «Rītā» nodrukāts teikums: «nelaiķis piederēja biedrības dibinātājiem». Pareizi: «piederēja pie biedrības dibinātājiem».

Manim, tevim un sevim

Pēc lietus

Virtuālās skolas 11. klases stilistikas kursā var uzzināt, ka «tiek lietotas nepareizas vietniekvārdu locījumu formas pie tevīm, pie manīm», bet pareizi ir pie tevis un pie manis, taču ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts, ka formas ar garumzīmi ir dialektisms un latviešu literārajā valodā mierīgi var teikt pie tevim un pie manim. Tikai virtuālās skolas 12. klases prievārdu apskatā jaunieši uzzinās, ka «senie vietniekvārdu instrumentāļi manim, tevim, sevim var būt saistīti ar dažādiem prievārdiem».
     «Profesora J. Endzelīna atbildēs» tas ir paskaidrots šādi.

«Personisko pronōmenu instrumentāļa formas manim, tevim, sevim senāk nostājās tikai pēc instrumentāļa prepozicijas «ar»: ar manim, ar tevim, ar sevim. Tikai vēlāk, kad instrumentāļi panīka un formas ziņā sakrita ar akuzātīvu, arī šīs pronōmena formas (manim, tevim, sevim) nesajuta vairs kā instrumentāļus un tās varēja likt pēc visām prepozicijām: ar, pie, ap, pēc, gar, līdz, starp, bez, zem, apakš utt. manim, tevim, sevim blakus akuzātīva formām: ar, ap, par, pār, caur, gar, pret, starp mani, tevi, sevi un ģenitīva formām: aiz, bez, no, pēc, uz, apakš manis, tevis, sevis. Tagad rakstu valodā abas formas atzīstamas par pilntiesīgām, tā ka var teikt: ar manim (vai: ar mani) tu nejoko! bez tevim (vai: bez tevis) man nebūs dzīves! viņš uz sevim (vai: viņš uz sevi) vien lūkojas.»

     Un, kā saka, tas vēl nav viss: senākās vienskaitļa instrumentāļa formas manim, tevim un sevim var izmantot arī par datīvu, piemēram, «Manu nabaga taurenīt: uz spārniņiem guļ tevim rasa» (Rainis), lai gan «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika» atzīst, ka «no mūsdienu literārās valodas viedokļa šāds datīvs uzskatāms par dialektismu».

«Gaidu, gaidu, nesagaidu»

«Tik no malas izliekas, ka raudu»

Jaunus korektūras klientus vairs neņemu, jo ir pienācis laiks skatīties uz priekšu, kā pēc iespējas interesantāk nodzīvot nākamo dienu, kuru vairs nav atlicis nemaz tik daudz, nu un tulkošana ir nesalīdzināmi aizraujošāka par koriģēšanu un rediģēšanu. Taču daži vēsturiskie korektūras klienti ir palikuši, no kuriem viens man šogad mēģina iznest smadzenes ar darba sludinājumiem, kas ir uzrakstīti šausmīgā valodā, norādītie labojumi nākamajos netiek ieviesti, un vienveidīgu kļūdu straume šķiet bezcerīgi bezgalīga. Tāpēc es tiešām nopriecājos, kad tviterī nejauši pamanīju saiti uz Valsts valodas centra darba sludinājumu: būs man paraugs, ko klientam parādīt, kā tas patiesībā darāms. Vilšanās bija milzīga, jo sludinājums bija tāds pats kā manam klientam (pat radās aizdomas, ka šādu attieksmi pret potenciālajiem darbiniekiem kaut kur iedīda centralizēti). Esmu izlabojusi tikai pašu svarīgāko, bez kā galīgi nevarēja iztikt un ko var izdarīt, neko nezinot par iestādi, amatu utt. Jā, es gribētu, lai Valsts valodas centrā strādā ja ne īsti pūristi, tad vismaz kaut cik izglītotas personas.

Vēl izņēmumi

Jauni ziloņi ir visai lecīgi

Grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi» Valentīna Skujiņa bez vaimanām par svešvārda izcelsmi atzīst, ka

«no īsā vai garā patskaņa lietojuma izskaņā ir atkarīga patskaņa kvantitāte pirmsizskaņas zilbēs. Īss izskaņas patskanis iepriekšējo zilbju patskaņu kvantitāti neietekmē, piemēram, Darvins — darvinisms, fabula — fabulists un arī aktīvs — aktīvists, atestāts — atestācija, bibliogrāfs — bibliogrāfija. Turpretī, ja izskaņā ir garš patskanis, tad tās priekšā patskanis parasti ir īss: klerikālis, plastikāts, veterāns un arī nominatīvs (sal. nominācija), vokalīze (sal. vokāls); bibliotekārs (sal. bibliotēka).»

     Un ka

«divzilbīgos atvasinājumos ar -ēt (-ēts) saknes patskaņa garums tiek saglabāts: bāze — bāzēt, frāze — frāzēt, frēze — frēzēt, gāze — gāzēt.»

     No tā, cik bieži ir jālabo fotografēt, es zinu, ka šī patskaņu garuma maiņa mēdz sagādāt grūtības arī citiem, taču visu laiku nāk klāt vārdnīcās neaplūkoti jaunvārdi, piemēram, piārists — piarēt, emuārists — emuarēšana, kam ir jāvar patstāvīgi izveidot vajadzīgās gramatiskās formas un atvasinājumus.       
     Tomēr jāteic, ka V. Skujiņas minēto divzilbīgo atvasinājumu saknes patskaņa garumu īsti nenosaka tieši zilbju skaits. Vietnē valoda.lv bez šiem izņēmumiem ir minēti vēl mīnēt, prēmēt, arī prēmēšana, bet premiāls. Man nekad nav ienācis prātā rakstīt pārbazēt vai pārgazēt, bet vienmēr ir jāpaskatās vārdnīcā, lai uzrakstītu pārfrāzēt, nevis pārfrazēt, tik loģiski man tas šķiet.

PS. Pēteris Ūdris šajā sakarā norādīja, ka man nebūtu jānomokās ar darbības vārdu fotografēt un pārfrāzēt patskaņu kvantitātes iekalšanu, kā arī ar pareizrakstības vārdnīcu vienā un kursoru otrā rokā jāspīdzina citi ļaudis, ja šī gramatikas likuma autori nelasītu atsprākleniski un, pamatojoties uz to, neieviestu samākslotus noteikumus:

«Manuprāt, jāizlabo dažu vārdu pareizrakstība (neticami, ka neizdarīja jau 90. gados), nevis no akadēmiskiem (bieži iedomātiem) augstumiem jādīda dabiski runājoši latvieši, kam valodas izjūta mēdz būt labāka nekā vienam otram lingvistam. Nu kā var likt cilvēkam vienā teikumā rakstīt dežūra un dežurēt…»

Kola vienkāršā dzīve, it sevišķi sadzīve ar domuzīmi, un punkta paralēlā īstenība

Patajā

Senāk man pat prātā neienāca, ka kola lietošana varētu sagādāt vielu pārdomām — pārāk vienkārši tas viss ir. Kols norāda, ka sekos paskaidrojums, teikumā tas var būt tikai viens, tā darbība nebeidzas līdz pat teikuma beigām, to parasti lieto: 1) aiz vispārinošā vārda vienlīdzīgu teikuma locekļu priekšā; 2) saliktā bezsaikļa teikumā starp teikuma daļām, ja nākamā daļa izsaka paskaidrojumu vai pamatojumu; 3) aiz piebildes tiešās runas priekšā; 4) ja seko uzskaitījums, kurā katra uzskaitījuma daļa ir apzīmēta ar skaitli, burtu vai citu tehnisku zīmi, un katru uzskaitījuma daļu raksta ar mazo burtu. Nu un kols pats var būt nosacīta tehniska zīme, piemēram, skaitļu attiecības izteikšanai (1 : 3). Lūk, šķiet, ka tas ir arī viss.
     Bet nu jūs jau zināt, kas notika pēc tam.
     Parādījās uzskaitījumi angliski (piemēram, aiz as follows:), pirms kuriem kols var karāties gaisā bez kādiem nosacījumiem par tālāko daļu apzīmēšanu un mazo burtu lietošanu, tā ka bija pat speciāli jāpiekodina tulkotājiem: «Latviešu tulkojumā frāzes beigās jāliek punkts, nevis kols.»
     Radās apjukums, kad pirms paskaidrojuma, precizējuma vai izvērsuma likt domuzīmi un kad — kolu, tā ka valodnieks Aldis Lauzis uzskatīja par nepieciešamu to iztirzāt un rezumēt: «Pirms paskaidrojuma, kurš sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam domuzīmi; turpretī pirms paskaidrojuma, kurš nav sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam kolu.»
     Bet nu kā parasti tas vēl nav viss, ko var izdarīt ačgārni. Neesmu manījusi kādu apšaubām, ka aiz piebildes tiešās runas priekšā ir jāliek kols, taču nepamatoti tiek izlaista pašu tiešo runu ievadošā pieturzīme, un tiešā runa aiz kola tiek rakstīta ar lielo burtu, kas pārkāpj vienu no galvenajiem jau minētajiem latviešu valodas gramatikas baušļiem: tev nebūs neko teikumā rakstīt ar lielo burtu, kas nav īpašvārds vai īpašvārda nozīmē lietots, kā arī tev būs pēc iespējas vairīties no vārdu bezjēdzīgas lietošanas īpašvārda nozīmē.
     Ja jums ir sūtības apziņa, ka jūsu publikācijas «(..) ir viens no tiem stabiņiem, pie kuriem valodai pieturēties, lai to nesarautu driskās», tad ir pienācis laiks tajās normāli noformēt tiešo runu ar piebildi teikuma sākumā — aiz kola nevis uzreiz sākt rakstīt tiešo runu ar lielo burtu, bet ievadīt tiešo runu ar domuzīmi. Man mute atpletās, kad ieraudzīju, ka viena otra tenku lapa to prot, bet tā dēvētais intelektuālais izdevums gan ne. Protams, liberālā latviešu valodas gramatika arī šeit piedāvā variantus. Tikpat labi intervijas var pierakstīt kā lugas, tas ir, runātāja nosaukumu ietvert atsevišķā teikumā un aiz tā likt punktu, nevis kolu. Diemžēl nevēlamo variantu publikācijās gadās ieraudzīt biežāk par kādu no vēlamajiem.