Neatkarīgi no varbūtējas vai konstatējamas kaimiņu valodu ietekmes slieksme uz analītisku saistīšanas veidu sintaksē iekļaujas parastā indoeiropiešu valodu attīstības gaitā, tādēļ jo vairāk pārsteidz pretējā tendence, kas modernajā latviešu valodā arvien noteiktāk vērojama pēdējos gadu desmitos, proti, tendence vēl nesen parastu savienojumu ar prievārdu vietā izteikties ar vienkāršu locījumu bez prievārda, turklāt bieži locījums nebūt nav identisks ar savu vēsturisko priekšgājēju, ko dažkārt vēl paglābusi dainu valoda. Lielākā daļa piemēru ir ņemta no Rietumu rakstiem: pirmkārt, tie autorei ir vairāk pieejami, otrkārt, tiem ir sava nenoliedzama priekšrocība, ka tie gandrīz nemaz nav pakļauti valodas kopēju noteikumiem un korektūrām.
ap
Pēc darbības vārdiem ar priedēkli ap- prievārda ap vietā ar lietvārdu akuzatīvā (ko?) / instrumentālī (ar ko?) par objektu vai vietas apstākli lietots vienkāršs datīvs (kam?): nācēju sagrāba vēlēšanās apmest līkumu vēl citām ēkām Klāns; govis (..) raustījās ragiem apsietajās saitēs Sakse; tanku grāvi kādai pirtij aprakāt, vai? Salna.ar
Instrumentāļa (ar ko?) vietā ar prievārdu ar lietots instrumentālis bez prievārda (sociatīvā, līdzekļa izteicēja un citās nozīmēs): Kasparam pretī apsēdās māte trim mazām (..) meitenēm R. Liepa; apāvies zeķēm un auklu cieši savilktām kurpēm turpat; Piektais valkāja siksniņu nosietas (..) galošas Sodums; skārdu apsistajā kastē Sarma; visi savu sākuma degsmi aizstājuši sistēmatisku, neatlaidīgu un mērķtiecīgu darbu «Austrālijas Latvietis», 05.11.1951.līdz
Datīva (kam?) savienojuma vietā ar prievārdu līdz gadās tīrs datīvs: nogrieza zirgu sānceļā, pa kuŗu bija tuvāk mājai Sakse.no
Ablatīviskā ģenitīva (no kā?) savienojuma ar no vietā:1) pēc darbības vārdiem ar priedēkli no- lieto locījumu bez prievārda: zīmīgi vārdi nobira lūpām Veselis; acīm nokrita zvīņas Klāns; arī austrenim grūti noslaucīt mākoņu plaukus debesu palodām V. Pelēcis, «Latvija», 13.10.1951.;
2) pēc darbības vārdiem ar priedēkli at- lietots datīvs (kam?) bez prievārda: es neatglaužu ausīm zaļo lakatu «Latvija», 17.02.1951.; jumtam atlupušo skārda plāksni A. Upītis; acis mākoņiem atrāvis Klāns; pavēli, ka nedrīkstam rotai atrauties Salna; atrauts literārajam darbam P. Jēgere-Freimane, «Laika» mēnešr., 1956. g. 1. nr.; tie atsvešinātos savai tautai «Laiks», 25.07.1951.; mēs izrāvāmies šim maisam, iekām tas (..) tika aizsiets Mauriņa; Andrievs atšķirts viņu pulkam Rupainis;
3) pēc darbības vārdiem, kas nozīmē bēgšanu, vairīšanos, glābšanu, slēpšanu u. tml., lietots vai nu ģenitīvs (kā?) bez prievārda saimnieks spēj izvairīties (..) īres likuma «Latvija», 01.02.1950., vai arī datīvs (kam?) bez prievārda: bēgdams šā vīra skatiem Rupainis; lai izbēgtu vasaras karstumam «Laiks», 23.07.1958.; centies to citu acīm slēpt R. Liepa; prata izvairīties mobilizācijai «Nedēļas Apskats», 14.04.1949.; mēs nedrīkstam atsvešināties viens otram «Latvija», 10.09.1955.; Dukāts liesmām izglābis (..) māju «Austrālijas Latvietis», 03.12.1951.; lai paglābtu aizmirstībai tautas dainas turpat, 01.03. 1958.
Prievārds likvidēts ģenitīva (kā?) savienojumā ar no, kas izsaka cēloni: spirta un brauciena apdulluši Sodums.
par
Pēc darbības vārdiem (un piederīgiem nomināliem atvasinājumiem), kas izteic rūpes, atbildību, pārliecību, interesi, izbrīnu, parastā akuzatīva (ko?) / instrumentāļa (ar ko?) vietā ar prievārdu par tiek lietots:
1) datīvs (kam?) bez prievārda: tiek pieņemtas rezolūcijas padomju varas gādībai par tirdzniecības uzplaukumu «Laiks», 11.04.1957.; uzņemties morālo atbildību šādai rīcībai turpat, 14.05.1955.; viņam gribējās pārliecināt (..) Andrievu tēva taisnībai Rupainis; neiedragātu pārliecību tam, kam ticēja Zeltiņš; svešas tautas dzīvesdraudzeni (..) ieinteresēt latviskajam garam, kultūrai un tradīcijām «Latvija», 17.03.1951.; kultūras fonda balvai sacenšas (..) gleznotāji, grafiķi «Laiks», 26.04.1961.; nav ko brīnēties lielajai filozofu interesei par Poruku J. Bičolis, «Ceļš», 1948. g. 4./6. nr., 144. lpp.;
2) lokatīvs (kur?) bez prievārda: nopriecājos par cilvēka interesi rakstos «Austrālijas Latvietis», 07.04.1952.
1. Pēc šiem darbības vārdiem lietoja ģenitīvu (kā?) ar pie tad, kad lieta grozās ap kustību, kas mērķi sasniedz, bet attieksme starp to, kas kustējies, un šo mērķi tālāk vairs nav svarīga, piemēram, pieiet pie galda. Jaunākajos rakstos vērojama slieksme pie ar ģenitīvu (kā?) šādos gadījumos aizstāt ar vienkāršu datīvu (kam?): piebrauca viesnīcas durvīm A. Upītis; jauneklis uz motocikla piebrauca meitenei «Austrālijas Latvietis», 02.04.1960.; svešinieks piegāja abiem meistariem Sarma; puiši kārto tīklus un pārmazgā klāju, lai bāzēm pieietu spodri kā svētkos Grīva; kāda paveca sieviete pieskrēja viņai Anšl. Eglītis; Kendijs pievēlās gultas malai Sodums; esmu priecīgs, kad varu piesēsties kādam šauram galdiņam «Laiks», 03.08.1955.; tiem abiem (..) piestāja vēl trīs skolotāji A. Upītis; Anna pielika plaukstas sejai J. Niedre; viņš kalendāru (..) pielika maizes klaipam, ko (..) somiņā bija ielicis «Austrālijas Latvietis», 27.10.1956.; Stefans piestūma galdam savu ceļasomu Sodums; kad baļķis jaunajai nokraušanas vietai pievilkts Toma; paņēmis dakšiņu, skaļi pieskandināja šķīvja malai Dambergs; sūrstošs šķidrums miesai lipināja kreklu Rupainis.
2. Ja turpretim izsakāms, ka ne tikai kāda kustība sasniedz mērķi, bet arī tas, kas kustējās, šo mērķi (tūliņ) neatstāj, bet paliek ar to cieši saistīts, tad ir iespējama divējāda konstrukcija: vai nu vietas apstākli ģenitīvā (kā?) pievieno darbības vārdam ar prievārdu pie, vai arī vietas apstāklis ir datīvā (kam?) bez prievārda. Kura konstrukcija kuru reizi lietojama, to lielā mērā noteic šie divi faktori: a) lielāks vai mazāks saistības ciešums, turklāt tīrā datīva (kam?) konstrukcijai acīmredzot šai ziņā ir lielāks izteiksmes spēks, tā labāk raksturo ciešumu nekā savienojums ar prievārdu, b) pats kustības mērķis — ja ir darīšana ar nedzīva priekšmeta mērķi, tad priekšroka tiek dota savienojumam ar prievārdu, ja turpretī ar dzīva, tad — tīrajam datīvam (kam?). Tāda vēl nesen bija norma. Attīstība, par ko šeit ir runa, ir radījusi slieksmi šo starpību nivelēt, lietojot datīvu bez prievārda arī tad, kad ir darīšana ar nedzīva priekšmeta mērķi. Piemēram, cik vien iespējams, Krustakmens piekļāvās sienai Grigulis; jaudās kāds mūrim pieplacis augums A. Upītis; Nikolajs pieplaka sienai un neelpoja Klāns; kā kādu tautu var iznīdēt, tā pieplacināt zemei, ka tā nekad vairs nespētu celties turpat; piespiedis krūtīm grāmatu Sarma; tepat vai galvai skaŗas gaŗas lāstekas Toma. Jāatzīst, ka šādos piemēros nedzīva priekšmeta nostatījums datīvā (kam?) dažkārt var izteikt sevišķi smalku nozīmes niansi, piemēram, paši pieplokam sūnām kā blaktis Salna.
Šai sakarā ir īpaši jāpiemin darbības vārdi pierast un piederēt, kuru ar pie saistīto objektu jaunākajos laikos bieži kļūdaini aizstāj datīvs (kam?) bez prievārda: ātri pieraduši kara dzīvei Sakse; tumsai pieradušas, acis dienasgaismā redzēja tikai pelēku miglu Rupainis; es neesmu radusi tādām grūtībām Mauriņa; vienai brālībai piederošie Zeltiņš, Fr. Rokpelnis pieder (..) tai latviešu padomju rakstnieku saimei «Literatūra un Māksla», 03.10.1959.; uz savu istabu, kur (..) bija paslēpis šai mājai nepiederīgu meiču Zeberiņš. Par šādu piederēt (pie kā) lietojumu jāsaka, ka tas, pielīdzinādams šo darbības vārdu homonīmajam piederēt (īpašumā), iznīcina to starpību, kas bija radusies mūsu valodā, un līdz ar to mazina izteiksmes skaidrumu un spēku. Kā jaunradītā pārprotamība traucē skaidru uztveri (un, jādomā, arī rakstītāja skaidro domu!), ilustrē šie piemēri: apliecinājuši savu ideoloģisko nostāju arī politiskos jautājumos, nepiederēdami nevienai atsevišķai partijai (..) (Rainis) sen jau nepiederēja vairs kādai partijai, bet gan visai tautai P. Jēgere-Freimane, «Laika» mēnešr., 1956. g. 1. nr.; Cielēns 1903.—1948. g. piederējis sociāldemokrātu partijai, bet pēc tam tikai Latvijai ar visām savām domām J. Grīns, «Laiks», 27.01.1962.
Vietas apstākli lokatīvā (kur?) sastopam arī šādos gadījumos, kur agrāk bija parasts ģenitīvs (kā?) pēc prievārda uz: redzēt mākslinieci atkal skatuvē P. Jēgere-Freimane, «Laiks», 08.09.1956.; sēdējām plašajos balkonos Grebzde, «Laika» mēnešr., 1956. g. 6. nr.; blūzīti ar rakstiem apkaklē un aprocēs Rupainis.
Agrāk parastā uz savienojuma vietā ar akuzatīvu (ko?) / instrumentāli (ar ko?) tiek lietots vienkāršs datīvs (kam?) pēc darbības vārdiem atbildēt, atsaukties, reaģēt, paļauties un arī pat pēc cerēt. Rakstos un runā atbildēt jautājumam un atbildēt vēstulei ir kļuvuši jau visai parasti (sastopams arī jau akuzatīvs (ko?), vajadzības izteiksme jāatbild brālēna vēstule Sodumam). Citi piemēri: viņi jautri atbildēja maniem jokiem un piezīmēm V. Kroders; aicinājumam (..) atsaukušies sidnejieši «Austrālijas Latvietis», 09.04.1960.; reaģē ziņojumam par notikumiem Ungārijā turpat, 29.06.1957.; neapzinīga reakcija nojautai, ka… Zeltiņš; ļaužu runām nevar paļauties Sarma; cerēt jaunās paaudzes (..) uzvarai «Austrālijas Latvietis», 02.07.1960.; vienīgās cerības stāvokļa maiņai «Latvija», 20.10. 1951.
Šīs pārmaiņas visvieglāk notiek tad, ja līdztekus konstrukcijai darbības vārds ar priedēkli + prievārds + locījums formāli iespējama arī konstrukcija darbības vārds ar priedēkli + datīvs + apstākļa vārds, piemēram, apiet ap galdu / apiet galdam apkārt, pārpeldēt pār upi / pārpeldēt upei pāri, pieiet pie loga / pieiet logam klāt, uzklāt uz galda / uzklāt galdam virsū.
Rakstītājos ir radusies skaidri novērojama nedrošība prievārdu lietošanā, ko stiprinājusi vēlēšanās izvairīties no konstrukcijām, kas saskan ar vācu un krievu valodu, nezinot vai neapdomājot, ka saskaņai starp radu valodām var būt dziļāki iemesli nekā vienkārša aizguve. Diezgan droši var pieņemt, ka šāda nedrošība prievārdu lietošanā ir ierosinājusi to sajukumu, kas atspoguļojas arī šajā piemēru kopojumā, jo vairāk tādēļ, ka latviešu rakstītājiem pēdējā pēckara laikā, neparasti strauji kļūstot daudzvalodīgiem, dzimtās valodas izjūta neizbēgami ir vājinājusies.
1) datīvs (kam?) bez prievārda: tiek pieņemtas rezolūcijas padomju varas gādībai par tirdzniecības uzplaukumu «Laiks», 11.04.1957.; uzņemties morālo atbildību šādai rīcībai turpat, 14.05.1955.; viņam gribējās pārliecināt (..) Andrievu tēva taisnībai Rupainis; neiedragātu pārliecību tam, kam ticēja Zeltiņš; svešas tautas dzīvesdraudzeni (..) ieinteresēt latviskajam garam, kultūrai un tradīcijām «Latvija», 17.03.1951.; kultūras fonda balvai sacenšas (..) gleznotāji, grafiķi «Laiks», 26.04.1961.; nav ko brīnēties lielajai filozofu interesei par Poruku J. Bičolis, «Ceļš», 1948. g. 4./6. nr., 144. lpp.;
2) lokatīvs (kur?) bez prievārda: nopriecājos par cilvēka interesi rakstos «Austrālijas Latvietis», 07.04.1952.
pār
Darbības vārdiem ar priedēkli pār- objekts un vietas apstāklis var pievienoties dažādi, piemēram: 1) pārkāpt suni, 2) pārkāpt sunim, 3) pārkāpt pār suni, 4) pārkāpt sunim pāri (jeb pāri sunim), 5) pārkāpt pāri pār suni (pār suni pāri). Tālākie piemēri ilustrē tolaiku tendenci vispārināt 2. tipu: darbības vārdu ar priedēkli pār- savienojumā ar tīro datīvu (kam?): var sēsties kuģī un pārcelties šaurajam pudeles kaklam starp Dāniju un Zviedriju «Laiks», 16.03.1960.; pārgājuši nokoptam rudzu laukam Vīksna; tie bija pārnākuši upītei Klāns; doktors (..) ar mīkstu zoļu kurpēm pāršvīkstēja savam kabinetam Zeberiņš; autobusiņš pārripo tiltam «Literatūrā un Māksla», 13.09.1958.; ļaudama sveces (..) gaismai ātri pārslīdēt atnācēju sejām un stāviem Vīksna; zaram (..) pārlīst saules gaisma Bendrupe.pie
Objektu vai vietas apstākļu formālais pievienošanas veids darbības vārdiem ar priedēkli pie- līdz šim parasti bija divējāds, izteicot noteiktu nozīmes atšķirību.1. Pēc šiem darbības vārdiem lietoja ģenitīvu (kā?) ar pie tad, kad lieta grozās ap kustību, kas mērķi sasniedz, bet attieksme starp to, kas kustējies, un šo mērķi tālāk vairs nav svarīga, piemēram, pieiet pie galda. Jaunākajos rakstos vērojama slieksme pie ar ģenitīvu (kā?) šādos gadījumos aizstāt ar vienkāršu datīvu (kam?): piebrauca viesnīcas durvīm A. Upītis; jauneklis uz motocikla piebrauca meitenei «Austrālijas Latvietis», 02.04.1960.; svešinieks piegāja abiem meistariem Sarma; puiši kārto tīklus un pārmazgā klāju, lai bāzēm pieietu spodri kā svētkos Grīva; kāda paveca sieviete pieskrēja viņai Anšl. Eglītis; Kendijs pievēlās gultas malai Sodums; esmu priecīgs, kad varu piesēsties kādam šauram galdiņam «Laiks», 03.08.1955.; tiem abiem (..) piestāja vēl trīs skolotāji A. Upītis; Anna pielika plaukstas sejai J. Niedre; viņš kalendāru (..) pielika maizes klaipam, ko (..) somiņā bija ielicis «Austrālijas Latvietis», 27.10.1956.; Stefans piestūma galdam savu ceļasomu Sodums; kad baļķis jaunajai nokraušanas vietai pievilkts Toma; paņēmis dakšiņu, skaļi pieskandināja šķīvja malai Dambergs; sūrstošs šķidrums miesai lipināja kreklu Rupainis.
2. Ja turpretim izsakāms, ka ne tikai kāda kustība sasniedz mērķi, bet arī tas, kas kustējās, šo mērķi (tūliņ) neatstāj, bet paliek ar to cieši saistīts, tad ir iespējama divējāda konstrukcija: vai nu vietas apstākli ģenitīvā (kā?) pievieno darbības vārdam ar prievārdu pie, vai arī vietas apstāklis ir datīvā (kam?) bez prievārda. Kura konstrukcija kuru reizi lietojama, to lielā mērā noteic šie divi faktori: a) lielāks vai mazāks saistības ciešums, turklāt tīrā datīva (kam?) konstrukcijai acīmredzot šai ziņā ir lielāks izteiksmes spēks, tā labāk raksturo ciešumu nekā savienojums ar prievārdu, b) pats kustības mērķis — ja ir darīšana ar nedzīva priekšmeta mērķi, tad priekšroka tiek dota savienojumam ar prievārdu, ja turpretī ar dzīva, tad — tīrajam datīvam (kam?). Tāda vēl nesen bija norma. Attīstība, par ko šeit ir runa, ir radījusi slieksmi šo starpību nivelēt, lietojot datīvu bez prievārda arī tad, kad ir darīšana ar nedzīva priekšmeta mērķi. Piemēram, cik vien iespējams, Krustakmens piekļāvās sienai Grigulis; jaudās kāds mūrim pieplacis augums A. Upītis; Nikolajs pieplaka sienai un neelpoja Klāns; kā kādu tautu var iznīdēt, tā pieplacināt zemei, ka tā nekad vairs nespētu celties turpat; piespiedis krūtīm grāmatu Sarma; tepat vai galvai skaŗas gaŗas lāstekas Toma. Jāatzīst, ka šādos piemēros nedzīva priekšmeta nostatījums datīvā (kam?) dažkārt var izteikt sevišķi smalku nozīmes niansi, piemēram, paši pieplokam sūnām kā blaktis Salna.
Šai sakarā ir īpaši jāpiemin darbības vārdi pierast un piederēt, kuru ar pie saistīto objektu jaunākajos laikos bieži kļūdaini aizstāj datīvs (kam?) bez prievārda: ātri pieraduši kara dzīvei Sakse; tumsai pieradušas, acis dienasgaismā redzēja tikai pelēku miglu Rupainis; es neesmu radusi tādām grūtībām Mauriņa; vienai brālībai piederošie Zeltiņš, Fr. Rokpelnis pieder (..) tai latviešu padomju rakstnieku saimei «Literatūra un Māksla», 03.10.1959.; uz savu istabu, kur (..) bija paslēpis šai mājai nepiederīgu meiču Zeberiņš. Par šādu piederēt (pie kā) lietojumu jāsaka, ka tas, pielīdzinādams šo darbības vārdu homonīmajam piederēt (īpašumā), iznīcina to starpību, kas bija radusies mūsu valodā, un līdz ar to mazina izteiksmes skaidrumu un spēku. Kā jaunradītā pārprotamība traucē skaidru uztveri (un, jādomā, arī rakstītāja skaidro domu!), ilustrē šie piemēri: apliecinājuši savu ideoloģisko nostāju arī politiskos jautājumos, nepiederēdami nevienai atsevišķai partijai (..) (Rainis) sen jau nepiederēja vairs kādai partijai, bet gan visai tautai P. Jēgere-Freimane, «Laika» mēnešr., 1956. g. 1. nr.; Cielēns 1903.—1948. g. piederējis sociāldemokrātu partijai, bet pēc tam tikai Latvijai ar visām savām domām J. Grīns, «Laiks», 27.01.1962.
pret
Prievārda pret savienojuma vietā ar akuzatīvu (ko?) / instrumentāli (ar ko?) abstraktā un palaikam negatīvā sakarā lietots datīvs (kam?) bez prievārda: ne reizi neiebilda Erika vārdiem Klāns; šos pašus iebildumus bērnu tālākai izglītībai «Austrālijas Latvietis», 05.11.1951.; polemizēt (..) kritiķu uzskatiem «Latvija», 04.08.1951.; paliks nedzirdīgs sūdzībām «Latvija», 07.07.1951.uz
Prievārda uz savienojums ar ģenitīvu (kā?) vai akuzatīvu (ko?) / instrumentāli (ar ko?): 1) pēc darbības vārdiem ar priedēkli uz-, kas izteic uz priekšmeta virsu virzītu kustību, tiek aizstāts ar datīvu (kam?) bez prievārda: Anša roka uzsitās galdam Grebzde; dzirksteles uzsprāgst mātes drānām Anšl. Eglītis; nostumties no (..) ceļa, kam neapdomīgi pats bija uzbraucis Zeltiņš; 2) pēc citiem darbības vārdiem (bez priedēkļa uz-), kas izteic minētās kustības mērķa sasniegšanu, tiek aizstāts ar lokatīvu (kur?): kad tas iznāca atkal ielā Grebzde; viņa atsēdās krēsla malā R. Liepa; viņi izģērbās un atlaidās katrs savā salmu maisā Klāns.Vietas apstākli lokatīvā (kur?) sastopam arī šādos gadījumos, kur agrāk bija parasts ģenitīvs (kā?) pēc prievārda uz: redzēt mākslinieci atkal skatuvē P. Jēgere-Freimane, «Laiks», 08.09.1956.; sēdējām plašajos balkonos Grebzde, «Laika» mēnešr., 1956. g. 6. nr.; blūzīti ar rakstiem apkaklē un aprocēs Rupainis.
Agrāk parastā uz savienojuma vietā ar akuzatīvu (ko?) / instrumentāli (ar ko?) tiek lietots vienkāršs datīvs (kam?) pēc darbības vārdiem atbildēt, atsaukties, reaģēt, paļauties un arī pat pēc cerēt. Rakstos un runā atbildēt jautājumam un atbildēt vēstulei ir kļuvuši jau visai parasti (sastopams arī jau akuzatīvs (ko?), vajadzības izteiksme jāatbild brālēna vēstule Sodumam). Citi piemēri: viņi jautri atbildēja maniem jokiem un piezīmēm V. Kroders; aicinājumam (..) atsaukušies sidnejieši «Austrālijas Latvietis», 09.04.1960.; reaģē ziņojumam par notikumiem Ungārijā turpat, 29.06.1957.; neapzinīga reakcija nojautai, ka… Zeltiņš; ļaužu runām nevar paļauties Sarma; cerēt jaunās paaudzes (..) uzvarai «Austrālijas Latvietis», 02.07.1960.; vienīgās cerības stāvokļa maiņai «Latvija», 20.10. 1951.
Šīs pārmaiņas visvieglāk notiek tad, ja līdztekus konstrukcijai darbības vārds ar priedēkli + prievārds + locījums formāli iespējama arī konstrukcija darbības vārds ar priedēkli + datīvs + apstākļa vārds, piemēram, apiet ap galdu / apiet galdam apkārt, pārpeldēt pār upi / pārpeldēt upei pāri, pieiet pie loga / pieiet logam klāt, uzklāt uz galda / uzklāt galdam virsū.
Rakstītājos ir radusies skaidri novērojama nedrošība prievārdu lietošanā, ko stiprinājusi vēlēšanās izvairīties no konstrukcijām, kas saskan ar vācu un krievu valodu, nezinot vai neapdomājot, ka saskaņai starp radu valodām var būt dziļāki iemesli nekā vienkārša aizguve. Diezgan droši var pieņemt, ka šāda nedrošība prievārdu lietošanā ir ierosinājusi to sajukumu, kas atspoguļojas arī šajā piemēru kopojumā, jo vairāk tādēļ, ka latviešu rakstītājiem pēdējā pēckara laikā, neparasti strauji kļūstot daudzvalodīgiem, dzimtās valodas izjūta neizbēgami ir vājinājusies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru