Latviešu valodā ir iesakņojušies vairāki internacionālismi — piemēram, kolekcija, kolektors, kolokvijs, kolēģis —, kuri cēlušies no latīņu valodas un sākas ar latīņu priedēkli com- (no cum ‘kopā ar’), kam pirms saknes sākuma l- asimilējas beigu -m, veidojot dubultu l (com- + l- → col-l-), kas diemžēl latviešu valodā vairs neatspoguļojas. Laikam kolhozu trauma latviešiem ir tik dziļa, ka viens no šādiem internacionālismiem, proti, kolektīvs, tiek akli skausts. Tas tiek pamatots ar apgalvojumiem, ka kolektīvs ir īpašības vārds, nevis lietvārds un ka pirms padomju okupācijas lietvārds kolektīvs rakstu valodā gandrīz neesot bijis sastopams. Nekas no tā nav taisnība.
Īpašības vārds kolektīvs ir substantivizējies vairākās valodās, tostarp vācu (ein Kollektiv), franču (un collectif) un angļu (a collective) valodā. Arī latviešu valodā tas ir substantivizējies krietni pirms 1940. gada. 1933. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 67. burtnīcā ir divi šķirkļi kollektīvs — atsevišķi īpašības vārdam un lietvārdam.
Turklāt kollektīvs meklēšanas rezultāti Gramatas.lndb.lv liecina, ka šis vārds tika samērā plaši lietots un nebūt netika uzskatīts par sociālistu īpašumu. 
Lietvārda kolektīvs nozīmi ‘personu kopums, ko vieno kopīga darbība, mērķis vai institucionāla piederība’ tieši neizsaka neviens no vārdiem grupa, kopa, komanda, personāls, darbinieki, ar kuriem tas parasti tiek aizstāts tulkojumos. Faktiski sabiedrība valodas politizācijai upurē precīzu terminu. Pret to ir iebilduši Ojārs Bušs 2016. gadā izdotajā 11. rakstu krājumā «Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi»: «kolektīvs (..) šis vārds gan lietojams arī mūsdienās, taču aprakstāmā laika valodai raksturīgs attiecīgo vārdlietojumu pārdaudzums», kā arī Dite Liepa 2018. gada 3. jūlija publikācijā laikrakstā «LA»: «Tāpēc vien, ka kolhozs ir sovetisms jeb padomisms — padomju laiku un reāliju raksturojošs jēdziens, par tādu nav uzskatāms pats vārds kolektīvs.»
Rodas iespaids, ka vienīgā valoda, kuru latvieši patiešām prot, ir krievu valoda, kas tad arī tiek izmantota par latviešu valodas mēru. Ja mēs būtu pārliecināti par savas valodas pašvērtību, mēs no tās nemestu ārā okupantu apsūkātus, bet vajadzīgus vārdus.
Es nezinu, vai kāds cilvēks manos tulkojumos to ir labojis, bet MI, kam stiprā puse ir kvantitatīvā analīze, proti, tas spēj noteikt, kas valodas korpusā tiek lietots bieži vai vienmēr, man jau katrreiz norāda, ka tad, ja es gribu, lai mana latviešu valoda skan dabiski (lasīt — kā visiem), apstākļa vārds pilnīgi ir jāaizstāj ar lietvārdu pilnība lokatīvā. No vienas puses, tas nav nekāds grēks: Tezaurs.lv ir teikts, ka lietvārda pilnība otrā nozīme ir «apstākļa vārda nozīmē; formā: lokatīvs, vienskaitlis ‘tā, ka aptver visu (kā) apjomu, kopumu; pilnīgi’.» Pati par sevi lietvārda lietošana apstākļa vārda nozīmē nav nekas neparasts vai problemātisks. Tomēr citos gadījumos, kad šāda forma ir nostiprinājusies, tā neaizvieto jau pastāvošu apstākļa vārdu, piemēram, būtībā neizspiež apstākļa vārdus patiesi un faktiski.
No otras puses, padomāsim salīdzinoši: kā jūs rakstītu, piemēram, tad, kad piekrītat nepilnīgi — ar apstākļa vārdiem daļēji piekrītu vai nemaz nepiekrītu, vai arī šīs domas izteikšanai meklēsit kādus lietvārdus lokatīvā? Ja jā, kuri lietvārdi tie būs — man nekas nenāk prātā. Ja forma pilnībā tiešām funkcionētu kā pilnvērtīgs mēra apstākļa vārds, tam būtu arī paradigmatisks pretstats. Tāds latviešu valodā nav nostiprinājies, un tas norāda, ka pilnībā šajā funkcijā ir sekundāra, nevis sistēmiska forma.
Jaunās gramatikas grāmatas autori šādu konsekvences vingrinājumu nav veikuši un tā arī raksta: «subjekts un objekts pilnībā vai daļēji sakrīt», «Aktīvie divdabji pilnībā vai daļēji ir saglabājuši darāmās kārtas nozīmi.» Savukārt «Profesora J. Endzelīna atbildēs» rakstīts: «Vācu valodas ietekmē radušies teicieni: „visā pilnībā” („Jaunākajās Ziņās”) (..) u. c. Latviešu valodā vārdam „viss” tādas nozīmes nav; latviski to var izteikt tā: „visā pilnībā” — „itin pilnīgi”, „pilnīgi” (..).» Jāteic, ka apjomīgajā Jāņa Endzelīna darbu izlasē apkopotajos tekstos forma pilnībā nav lietota nevienu reizi, bet apstākļa vārds pilnīgi ir sastopams ļoti bieži.
Ja apstākļa vārds pilnīgi gan teorētiski, gan faktiski ir bijis primārais izteiksmes līdzeklis, atliek jautāt, ko tieši latvieši iegūst, to konsekventi aizstājot ar lietvārdu lokatīvā? Man pašai tādi ieguvumi nenāk prātā.
Tezaurs.lv vārdnīcās atgriezeniskā darbības vārda atrasties pirmā nozīme ir formulēta ļoti līdzīgi: ‘būt novietotam, būt (kādā vietā, stāvoklī, apstākļos u. tml.)’ un ‘būt novietotam, būt (kādā vietā, telpā)’. Latviešu–angļu valodas vārdnīcās minētās atrasties atbilsmes ir to be, to lie, to stand, to sit on, to be situated/placed/located, to find oneself.
Termini.gov.lv atrodas vairāki vārdu savienojumu šķirkļi ar atrasties pirmajā nozīmē, piemēram, to be docked — atrasties dokā, head — atrasties priekšgalā, to be under bond — atrasties muitas noliktavā, standing-by (standing-in) — atrasties līdzās (stāvēt aizsardzībā).
Tomēr angļu–latviešu tulkošanas atmiņās esmu ievērojusi, ka kolēģi cītīgi izvairās jebko tulkot ar vārdu atrasties. Piemēram, parasti ir rakstīts nevis «Informācija par X atrodas sadaļā Y», bet gan «Informācija par X ir atrodama sadaļā Y» vai «Informāciju par X var atrast sadaļā Y», dažādi priekšmeti telpā nevis atrodas, bet ir novietoti vai vienkārši ir. Pat darbības vārds nolikt tulkotājiem nešķiet pietiekami smalks un netiek izmantots.
ChatGPT ar lielu entuziasmu atzīst, ka atrasties ar nozīmi ‘novietots’ ir nevēlams находиться kalks, taču, lūgts norādīt šīs atziņas avotu, atbild, ka «tas ir labas valodas/rediģēšanas prakses ieteikums, nevis oficiāla valodas norma vai vadlīnija.». Reizē smieklīgi un biedējoši, ka ChatGPT tic pūļa akumulētām slepenām latviešu valodas zināšanām, ko var iegūt citādi, nevis vienkārši iemācoties un interpretējot latviešu valodas gramatiku. Interesanti, ka līdzīgi atbildēja «Google» pārlūkā iebūvētais MI — tādus mūs redz mašīnas.
Kas vēl liecina par to, ka atrasties pirmā nozīme nav katrā ziņā aizgūta tieši no krievu valodas?
Parasti par krievu vārdu kalkēšanas «ražīgāko» laikposmu tiek uzskatīts padomju okupācijas periods. Vietnēs Gramatas.lndb.lv un Periodika.lndb.lv uzzināju, ka tur saskenētajos resursos darbības vārds atrasties pirmajā nozīmē pirmo reizi ir minēts attiecīgi 1899. gadā izdotajā Artura Kangera grāmatā «Krimināltechniskās izmeklēšanas metodes» un 1900. gada 1. jūnijā izdotajā «Mājas Viesa Mēnešraksta» 6. numurā.
Jāņa Endzelīna publikācijās neizdevās atrast nekādas norādes par atrasties lietojuma krieviskumu. Gluži otrādi — «Profesora J. Endzelīna atbildēs» ir šāda atziņa: «(..) teikumā „viņš atradās ārzemēs” verbs „atrasties” lietāts vācu sich befinden nozīmē. Šī nozīme jau ieviesusies un nav apkaŗojama.»
Jaunās gramatikas grāmatas autori tagadnes formu atrodas vien ir lietojuši aptuveni 160 reižu.
Tā kā šī nozīme ir universāla un sastopama vairākās valodās, nav pamata to automātiski reducēt vienīgi uz krievu valodas ietekmi. Prakse aizstāt atrasties ar būt novietotam, to uzskatot par latviskāku tādēļ, ka ar šo konstrukciju vārdnīcā ir skaidrots atrasties, nav saskaņā ar leksikogrāfisko tradīciju, kur atrasties pats kalpo par skaidrojošo vārdu.
Kā zināms, es esmu liela prievārdu piekritēja. Man šķiet, ka mēs apzogam paši sevi, atsakoties no tiem. Esmu par to jau sarakstījusi vairākus stāstiņus. Tālāk esmu izkonspektējusi Edītes Hauzenbergas-Šturmas rakstu «Vairīšanās no prepozicionāliem savienojumiem modernajā latviešu valodā», kas publicēts 1963. gadā Zviedrijā izdotajā XI rakstu krājumā «Ceļi». Tajā ir apkopots daudz piemēru, kas uzskatāmi parāda, cik tomēr bezsaturīgas, kļūdainas, maldinošas un nesaprotamas dažkārt mēdz būt tādas konstrukcijas ar izskaustiem prievārdiem, kā arī sniegti paskaidrojumi par valodas normu.
Neatkarīgi no varbūtējas vai konstatējamas kaimiņu valodu ietekmes slieksme uz analītisku saistīšanas veidu sintaksē iekļaujas parastā indoeiropiešu valodu attīstības gaitā, tādēļ jo vairāk pārsteidz pretējā tendence, kas modernajā latviešu valodā arvien noteiktāk vērojama pēdējos gadu desmitos, proti, tendence vēl nesen parastu savienojumu ar prievārdu vietā izteikties ar vienkāršu locījumu bez prievārda, turklāt bieži locījums nebūt nav identisks ar savu vēsturisko priekšgājēju, ko dažkārt vēl paglābusi dainu valoda. Lielākā daļa piemēru ir ņemta no Rietumu rakstiem: pirmkārt, tie autorei ir vairāk pieejami, otrkārt, tiem ir sava nenoliedzama priekšrocība, ka tie gandrīz nemaz nav pakļauti valodas kopēju noteikumiem un korektūrām.
ap
Pēc darbības vārdiem ar priedēkli ap- prievārda ap vietā ar lietvārdu akuzatīvā (ko?) / instrumentālī (ar ko?) par objektu vai vietas apstākli lietots vienkāršs datīvs (kam?): nācēju sagrāba vēlēšanās apmest līkumu vēl citām ēkām Klāns; govis (..) raustījās ragiem apsietajās saitēs Sakse; tanku grāvi kādai pirtij aprakāt, vai? Salna.
ar
Instrumentāļa (ar ko?) vietā ar prievārdu ar lietots instrumentālis bez prievārda (sociatīvā, līdzekļa izteicēja un citās nozīmēs): Kasparam pretī apsēdās māte trim mazām (..) meitenēm R. Liepa; apāvies zeķēm un auklu cieši savilktām kurpēm turpat; Piektais valkāja siksniņu nosietas (..) galošas Sodums; skārdu apsistajā kastē Sarma; visi savu sākuma degsmi aizstājuši sistēmatisku, neatlaidīgu un mērķtiecīgu darbu «Austrālijas Latvietis», 05.11.1951.
līdz
Datīva (kam?) savienojuma vietā ar prievārdu līdz gadās tīrs datīvs: nogrieza zirgu sānceļā, pa kuŗu bija tuvāk mājai Sakse.
no
Ablatīviskā ģenitīva (no kā?) savienojuma ar no vietā:
1) pēc darbības vārdiem ar priedēkli no- lieto locījumu bez prievārda: zīmīgi vārdi nobira lūpām Veselis; acīm nokrita zvīņas Klāns; arī austrenim grūti noslaucīt mākoņu plaukus debesu palodām V. Pelēcis, «Latvija», 13.10.1951.;
2) pēc darbības vārdiem ar priedēkli at- lietots datīvs (kam?) bez prievārda: es neatglaužu ausīm zaļo lakatu «Latvija», 17.02.1951.; jumtam atlupušo skārda plāksni A. Upītis; acis mākoņiem atrāvis Klāns; pavēli, ka nedrīkstam rotai atrauties Salna; atrauts literārajam darbam P. Jēgere-Freimane, «Laika» mēnešr., 1956. g. 1. nr.; tie atsvešinātos savai tautai «Laiks», 25.07.1951.; mēs izrāvāmies šim maisam, iekām tas (..) tika aizsiets Mauriņa; Andrievs atšķirts viņu pulkam Rupainis;
3) pēc darbības vārdiem, kas nozīmē bēgšanu, vairīšanos, glābšanu, slēpšanu u. tml., lietots vai nu ģenitīvs (kā?) bez prievārda saimnieks spēj izvairīties (..) īres likuma «Latvija», 01.02.1950., vai arī datīvs (kam?) bez prievārda: bēgdams šā vīra skatiem Rupainis; lai izbēgtu vasaras karstumam «Laiks», 23.07.1958.; centies to citu acīm slēpt R. Liepa; prata izvairīties mobilizācijai «Nedēļas Apskats», 14.04.1949.; mēs nedrīkstam atsvešināties viens otram «Latvija», 10.09.1955.; Dukāts liesmām izglābis (..) māju «Austrālijas Latvietis», 03.12.1951.; lai paglābtu aizmirstībai tautas dainas turpat, 01.03. 1958.
Prievārds likvidēts ģenitīva (kā?) savienojumā ar no, kas izsaka cēloni: spirta un brauciena apdulluši Sodums.
Kāds, līdz šim domāju, ka valodnieks, iksī ierosināja par gada nevārdu pasludināt īpašības vārdu mierpilns — mierīgs vai rāms izsakot gluži to pašu (kas, protams, galīgi tā nav). Dīvainā kārtā tāda pieeja guva atbalstu — tika apšaubīta arī citu salikteņu ar -pilns lietderība. Vietnē Tezaurs.lv ir iekļauti šie salikteņi ar -pilns: baiļpilns, bažpilns, dompilns, gaidpilns, gaviļpilns, godpilns, jēgpilns, kaunpilns, miegpilns, mokpilns, mokupilns, murgpilns, naidpilns, nemierpilns, nepilns, pārpilns, pilnumpilns, priekpilns, puspilns, raižpilns, sniegpilns, spēkpilns, steigpilns, uzpilns, vaidpilns, vējpilns un ziedpilns. Interesanti, ka nemierpilns ir iekļuvis šajā vārdnīcā, bet mierpilns nav. Sekānos laikos to nepiemērotība latviešu valodai tika pamatota ar vācu valodas ietekmi, bet pašlaik vācu valodas ietekme uz latviešu valodu turpina samazināties, tāpēc tagad tika mēģināts aiz matiem pievilkt angļu peaceful, kam nav nekāda sakara ar salikteņu darināšanu latviešu valodā.
Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas grāmatā ir plaša nodaļa par saliktajiem īpašības vārdiem. Tajā ir skaidri pateikts, ka salikteņi ar -kārīgs,
-kārs un -pilns ir latviskas cilmes īpašības vārdi pretstatā saliktajiem īpašības vārdiem, kas radušies citu valodu ietekmē, piemēram, tāpat bieži apkarotajiem saliktajiem krāsu nosaukumiem (debeszils, sniegbalts un tamlīdzīgi). Vārdkopu veidā īpašības vārdi kārs, kārīgs, pilns biedrojas gan ar konkrētas, gan ar abstraktas nozīmes lietvārdiem, bet salikteņi ir izveidojušies galvenokārt no abstraktas nozīmes vārdkopām.
2013. gadā izdotās Latviešu valodas gramatikas grāmatas autori par to izsakās skopi, tomēr norāda, ka noteiktām vārdkopām ir tendence kļūt par salikteņiem. Vienas no šādām vārdkopām ir lietvārda ģenitīvs ar īpašības vārdu, piemēram, pilns: miera pilns => mierpilns. Šādā saistījumā ģenitīvs izsaka stāvokļa, personas vai parādības vērtējumu. Tāpat jaunajā gramatikas grāmatā ir teikts, ka salikteņu darināšana ir otrs produktīvākais īpašības vārdu darināšanas veids aiz morfoloģiskā paņēmiena. Tā ka būtībā turpinās jēgpilns un mierpilns vārddarināšanas process, kam nevajadzētu pretoties, lai nenoplicinātu latviešu valodu. Salikteņi mierpilns un jēgpilns (vietnē Periodika.lv pirmo reizi atrodami attiecīgi 1923. un 1931. gadā publicētos tekstos) varbūt nav gluži uzskatāmi par jaunvārdiem, tomēr mierpilns biežākai lietošanai noteiktos laikposmos vai jēgpilns biežākai lietošanai noteiktas tematikas tekstos nevajadzētu raisīt vēlmi vispār tikt vaļā no šiem vārdiem — mode nāk un iet, bet veselais saprāts paliek.
Visi, kas ir uzauguši ar Latviešu literārās valodas vārdnīcas padomiņu, ka prievārds priekš četrās nozīmēs lietojams sarunvalodā, bet rakstu valodā tikai vienā — «norāda uz laikposmu, laika momentu, kas tuvojas, kad notiek kāda darbība, norise, eksistē kāds stāvoklis; pirms», ziniet, ka esat cietsirdīgi piemānīti, jo Latviešu literārās valodas gramatikas grāmatā ir rakstīts tieši pretējais: «958. §. 1. Prievārds priekš kopā ar pārvaldāmo vārdu apzīmē v i e t u, kas ir kā p r i e k š ā, piem., Latviešu valodā vairums prievārdu nostājas p r i e k š pārvaldāmā v ā r d a. Vietas nozīmē prievārdu priekš bieži aizstāj konstrukcija ar lietvārda priekša lokatīvu, piem., Latviešu valodā vairums prievārdu nostājas pārvaldāmā v ā r d a p r i e k š ā.
Vietas nozīmē priekš, liekas, lietots arī tādos gadījumos kā Ieva p r i e k š m a n i s tik salta kā ledus gabals sprēgoņā. Bl. 16, 275.
Gadījumos, kur locījuma forma viena pati var radīt pārpratumus, dažkārt sastop priekš lietotu kopā ar atkarīgo vārdu arī ar nozīmi, kam p a r l a b u notiek kāda darbība, piem., Es tak svētdien krogā redzēju, ka kazaks saimniecei p r i e k š t e v i s iedeva vēstuli. Bl. 16, 277. P r i e k š p a š a bērniem tev tik daudz pacietības nebij. Bl. 16, 248.»
Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā raksta: «Priev. priekš īsteni vietas un laika nozīmē: «Simtiņš auga ozoliņu Priekš bāliņa nama duru» (LD 3719), «Priekš saulītes, priekš gaismiņas Dieviņš jūdza kumeliņus» (LD 1368, 4). Laikam v. für ietekmē priekš lieto arī nozīmē ‘kam, kā labā’ (tā arī A. Kronvalds).»
BET 2013. gada Latviešu valodas gramatikas grāmatā ir konstatēts, ka prievārda priekš izstumšana no latviešu valodas ir sekmīgi pabeigta: «Latviešu rakstu valodas attīstības gaitā ir sašaurinājies vai pakāpeniski zudis šādu prievārdu lietojums: (..) priekš — mūsdienās šis prievārds dažkārt sastopams nolūka, noderības vai retumis laika attieksmes izteikšanai.»
Lai gan ne bez citu valodnieku atbalsta, prievārda priekš nozīmes sašaurināšanu aizsāka Jānis Endzelīns: «Prepozicijai „priekš” latviešu valodā šauras robežas: to var gan lietāt laika nozīmē, bet to nevar likt vācu für vietā». Viņš cīnījās pret priekš lietošanu visur, «kur var izteikties ar vienkāršo datīvu» vai izveidot palīgteikumu, TAČU ieteica rakstīt nevis «tas ir noticis pirms viena gada», bet gan «tas ir noticis priekš viena gada». Tāpat viņš aizrādīja, ka vācu für atbilsme dažkārt ir par, piemēram, nevis «priekš tēvzemes mirt», bet gan «par tēvzemi mirt».
Senāk tika izdoti darbi ar nosaukumiem «Vārdi, kurus zinātnības komisija atrada par derīgiem priekš lietošanas» (1876) un «Svešu vārdu grāmata priekš grāmatniekiem un laikrakstu lasītājiem, ar 2200 svešiem vārdiem un viņu nozīmēšanu latviskā valodā» (1878). Temati liecina, ka šo grāmatu autori kaut ko jau nu saprata no latviešu valodas, lai kāda tā bija salīdzinājumā ar šodienu.
Pēc publikācijām var spriest, ka Jānis Endzelīns pat bijis mazliet pārsteigts, ka latviešu kaunināšana par prievārda priekš lietošanu visādās nozīmēs, izņemot laika, ir tik iedarbīga, ka ļaudis to vairās lietot pat laika nozīmē. Es arī mazliet brīnos, ka tā noticis, jo, piemēram, no visādām padebilām beķerejām, birstēm un citiem barbarismiem mēs nekādi netiekam vaļā vēl šobaltdien, bet vienkāršu latviešu vārdu esam izsvītrojuši.
Sakramentālo jautājumu «Priekš kam?» mierīgi varētu aizstāt ar jautājumu «Kālabad?», bet ne ar «Kāpēc?», tomēr es tāpat kā iepriekšējās gramatikas grāmatas autori uzskatu, ka nav speciāli jācenšas «izteikties ar vienkāršo datīvu» vai priekš vietā iespraust divdabjus domāts, paredzēts. Protams, bijušajā tviterī ir bijusi diskusija arī par prievārda priekš lietošanu. Latviešu valodas attīstības kopa norāda, ka «Tagadējais datīva pārslogojums ir bīstamāks nekā «priekš» lietošana, kas mazina divdomības: «zāles saslimšanai» u. tml.». Elvis Krumholcs min piemērus, kad bez prievārda priekš tekstam vispār nav satura: ««Idejas dārzam» — kā dārzam var būt idejas? PRIEKŠ dārza var būt idejas. Tāpat «augi ēnai» — ēna nevar izvēlēties sevim augus! Augi PRIEKŠ ēnas.» Viņš arī norāda, ka, ja ar prievārdu izsaka «zāles pret klepu», tad ir jābūt iespējai ar prievārdu izteikt arī pretējo, piemēram, «zāles priekš sirds», nevis jāmocās un jāizlokās ar kaut kādiem citiem paņēmieniem: «Ja norāda profilaksi vai prevenciju: «vitamīni PRIEKŠ sirds» (nevis «vitamīni sirdij» vai «sirds vitamīni»). Ja norāda iedarbību: «zāles PRET klepu» (nevis «zāles klepum»).»
