Koncepts un koncepcija

Lai gan Tezaurs.lv pie internacionālisma koncepcija nozīmēm ir pievienota arī viena internacionālismam koncepts atbilstoša definīcija, tomēr šīs vārdnīcas sastādītāji skaidri parāda, ka lietvārdu koncepts un koncepcija nozīmes latviešu valodā var un vajag nošķirt. Koncepts parasti apzīmē ideju, ieceri vai jēdzienu. Savukārt vārdu koncepcija biežāk lieto, lai apzīmētu veselu uzskatu sistēmu, teorētisko pamatojumu vai plašāku rīcības plānu. Piemēram, māksliniekam var būt lakonisks instalācijas koncepts, bet izstādei kopumā var būt izvērsta, strukturēta koncepcija. Koncepts var būt koncepcijas sastāvdaļa, bet koncepciju nevar reducēt uz vienu konceptu.

     Tādējādi ne katram mūsdienu angļu valodas concept atbilst latviešu koncepts.
     The concept of sustainable mobility is central to the strategy. — Stratēģijas pamatā ir ilgtspējīgas mobilitātes koncepcija.
     Šeit ir runa par strukturētu pieeju — tātad koncepciju.
     The concept of freedom varies across cultures. — Brīvības izpratne dažādās kultūrās atšķiras.
     I don't understand the concept of lotteries. — Es nesaprotu loteriju jēgu.
     The concept is simple. — Doma ir vienkārša.
     The concept of justice. — Taisnīguma jēdziens.

Ikša hipervalodnieks

Ar MI palīdzību sabiedrības debilizācija un valodas politizācija ar tumsoņu rokām sokas mērkaķa ātrumā. Dāvids Zalāns knapi bija paspējis izlēkt iksī ar savām pirmajā attēlā redzamajām MI inspirētajām etimoloģijas zināšanām, kad «Google» meklētāja MI uz šīs vienas publikācijas pamata jau tam pakalpīgi piebalsoja (ievērojiet — vienīgās atsauces ir uz «X»).

     Pirmkārt, sādža nav apdzīvotu vietu kategorijas ciems sinonīms. Saskaņā ar Tezaurs.lv definīciju sādža ir grupveida apdzīvota vieta Latgalē, kurai ir kopējs nosaukums, bet kuras mājām nav atsevišķu mājvārdu. Tā kā mūsdienu latviešu valodā sādža ir reālijas nosaukums, nav nekāda pamata piešķirt vārdam pejoratīvu nozīmi, lai kāda būtu tā cilme.

     Otrkārt, Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā raksta, ka sādža ir aizguvums no leišu sodžià (literārajā valodā — sõdžius). Vārds ir atvasināts no apvidvārda sodà ‘ciems, sādža’, kas ir vienas cilmes ar darbības vārdu sodìnti ‘sēdināt, stādīt, dēstīt’ un latviešu sēdēt, sēdināt.

Vai lietvārds kolektīvs ir padomju okupācijas palieka

Nē, nav.

     Latviešu valodā ir iesakņojušies vairāki internacionālismi — piemēram, kolekcija, kolektors, kolokvijs, kolēģis —, kuri cēlušies no latīņu valodas un sākas ar latīņu priedēkli com- (no cum ‘kopā ar’), kam pirms saknes sākuma l- asimilējas beigu -m, veidojot dubultu l (com- + l- → col-l-), kas diemžēl latviešu valodā vairs neatspoguļojas. Laikam kolhozu trauma latviešiem ir tik dziļa, ka viens no šādiem internacionālismiem, proti, kolektīvs, tiek akli skausts. Tas tiek pamatots ar apgalvojumiem, ka kolektīvs ir īpašības vārds, nevis lietvārds un ka pirms padomju okupācijas lietvārds kolektīvs rakstu valodā gandrīz neesot bijis sastopams. Nekas no tā nav taisnība.
     Īpašības vārds kolektīvs ir substantivizējies vairākās valodās, tostarp vācu (ein Kollektiv), franču (un collectif) un angļu (a collective) valodā. Arī latviešu valodā tas ir substantivizējies krietni pirms 1940. gada.

     1933. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 67. burtnīcā ir divi šķirkļi kollektīvs — atsevišķi īpašības vārdam un lietvārdam.
     Turklāt kollektīvs meklēšanas rezultāti Gramatas.lndb.lv liecina, ka šis vārds tika samērā plaši lietots un nebūt netika uzskatīts par sociālistu īpašumu.

     Tiesa, kollektīvs atradumu vidū ir arī īpašības vārds, tomēr netrūkst pašdarbības (jā, arī tas nav padomijas izgudrojums), strādnieku, direkcijas, mākslinieciskā un kurpnieku darbnīcas kollektīva, kollektīva radītas sistēmas, kollektīva locekļu, pienākumu skolas kollektīvā vai dzīvē, kollektīva jeb draudzes, «salasīties lielākos vai mazākos kollektīvos», pretnostatījumu «persona vai kollektīvs», «kollektīvs, bet ne indivīds», «atsevišķi strādnieki, bet ne viss kollektīvs», «īpatņa un kopības (kollektīva) dzīvē», «fiziska persona, vai arī kollektīvs».
     Lietvārda kolektīvs nozīmi ‘personu kopums, ko vieno kopīga darbība, mērķis vai institucionāla piederība’ tieši neizsaka neviens no vārdiem grupa, kopa, komanda, personāls, darbinieki, ar kuriem tas parasti tiek aizstāts tulkojumos. Faktiski sabiedrība valodas politizācijai upurē precīzu terminu. Pret to ir iebilduši Ojārs Bušs 2016. gadā izdotajā 11. rakstu krājumā «Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi»: «kolektīvs (..) šis vārds gan lietojams arī mūsdienās, taču aprakstāmā laika valodai raksturīgs attiecīgo vārdlietojumu pārdaudzums», kā arī Dite Liepa 2018. gada 3. jūlija publikācijā laikrakstā «LA»: «Tāpēc vien, ka kolhozs ir sovetisms jeb padomisms — padomju laiku un reāliju raksturojošs jēdziens, par tādu nav uzskatāms pats vārds kolektīvs.»
     Rodas iespaids, ka vienīgā valoda, kuru latvieši patiešām prot, ir krievu valoda, kas tad arī tiek izmantota par latviešu valodas mēru. Ja mēs būtu pārliecināti par savas valodas pašvērtību, mēs no tās nemestu ārā okupantu apsūkātus, bet vajadzīgus vārdus.

Baznīca un… baznīca

Iksī izlasīju, ka latviski ir izdota T. E. Vudsa grāmata «How the Catholic Church Built Western Civilization». Pēc latviskā nosaukuma vien jau esmu spiesta apšaubīt, vai tulkojums ir izdevies, un arī redakcionālās izvēles, kas pašas par sevi nav kļūdas, liek kļūt piesardzīgai.

     Par redakcionālu izvēli var uzskatīt amerikanizēto autora vārda pierakstu. Kā zināms, latviešu valodā priekšvārdus nesaīsina pa vienam — vai nu visus, vai nevienu. Tātad latviski autora vārds ir Tomass Ernests Vudss. Digitālajos mēdekļos viņš parakstās vienkārši Toms Vudss.
     Par redakcionālu izvēli var uzskatīt saīsinājuma Ph. D. pievienošanu autora vārdam, lai gan oriģinālā tā nav, tomēr neielikt saistīto atstarpi starp Ph. un D. jau ir kļūda.
     Un par redakcionālu izvēli noteikti nevar uzskatīt vārdkopas katoliskā Baznīca lietošanu — tas vienkārši ir nepareizi.
     Kas ir baznīca? Latviešu konversācijas vārdnīcā ir teikts, ka sākotnējā nozīmē baznīca ir ‘kristīgo sapulce, sapulces vieta, vēlāk draudze’. Latviešu etimoloģijas vārdnīcā Konstantīns Karulis raksta, ka latviešu valodā vārds baznīca, iespējams, ir aizgūts no senkrievu apvidvārda бозьница un baltkrievu valodā бажнiца ir ‘plaukts ar ikonām; lūgšanas nams’. Tādējādi Latviešu literārās valodas vārdnīcā lietvārdam baznīca ir dotas trīs laika garam atbilstošas nozīmes, no kurām ‘sapulces vietas’ nozīme ir pirmā: 1) kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam paredzēta celtne; 2) vienas konfesijas ticīgo organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu; 3) valstī pastāvošo reliģisko institūtu kopums.*
     Nu tad lūk, lai cik un kādas nozīmes būtu vārdam, latviešu valodā tās nenošķir ar lielā sākumburta lietošanu, tas ir, gan tad, kad ir runa par ēku, gan arī tad, kad ir runa par organizāciju, vārdu baznīca vienādi raksta ar mazo sākumburtu. Vēl vairāk — īpašvārdiskos institūciju nosaukumos vārds baznīca ir tā saucamais nomenklatūras vārds, proti, sugasvārds, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību, un tas parasti tiek rakstīts ar mazo sākumburtu.
     Ar īpašības vārda katoliskā neiederību šajā kontekstā viss ir tieši tikpat vienkārši: baznīca ir nevis ‘saistīta ar katolicismu, tam raksturīga’, bet gan ticīgo, šajā gadījumā — katoļu, organizācija.
     Ir nu gan laiki pienākuši, kad par šādām ābeces patiesībām vispār ir jārunā.

* Tezaurs.lv šīm trim nozīmēm ir pievienota vēl ceturtā — sarunvaloda, ironiska ekspresīvā nokrāsa ‘skola’. Ne bez izbrīna konstatēju, ka Tezaurs.lv šķirklī skola vārda pirmajai nozīmei ‘mācību un audzināšanas iestāde, parasti zemākās vai vidējās vispārējās, arī speciālās izglītības iegūšanai; celtne, kurā darbojas šāda iestāde’ ir minēti divi sinonīmi — baznīca un skolasnams. Man šķiet, ka vārdnīcas sastādītāji ir sapinušies meistarībā, jo nekur citur neatradu, praksē neesmu saskārusies un arī abos šķirkļos nebija piemēru, ka šie vārdi kādā valodas slānī būtu savstarpēji aizstājami.

Ar ko pilnībā ir labāks par pilnīgi?

Es nezinu, vai kāds cilvēks manos tulkojumos to ir labojis, bet MI, kam stiprā puse ir kvantitatīvā analīze, proti, tas spēj noteikt, kas valodas korpusā tiek lietots bieži vai vienmēr, man jau katrreiz norāda, ka tad, ja es gribu, lai mana latviešu valoda skan dabiski (lasīt — kā visiem), apstākļa vārds pilnīgi ir jāaizstāj ar lietvārdu pilnība lokatīvā.

     No vienas puses, tas nav nekāds grēks: Tezaurs.lv ir teikts, ka lietvārda pilnība otrā nozīme ir «apstākļa vārda nozīmē; formā: lokatīvs, vienskaitlis ‘tā, ka aptver visu (kā) apjomu, kopumu; pilnīgi’.» Pati par sevi lietvārda lietošana apstākļa vārda nozīmē nav nekas neparasts vai problemātisks. Tomēr citos gadījumos, kad šāda forma ir nostiprinājusies, tā neaizvieto jau pastāvošu apstākļa vārdu, piemēram, būtībā neizspiež apstākļa vārdus patiesi un faktiski.
     No otras puses, padomāsim salīdzinoši: kā jūs rakstītu, piemēram, tad, kad piekrītat nepilnīgi — ar apstākļa vārdiem daļēji piekrītu vai nemaz nepiekrītu, vai arī šīs domas izteikšanai meklēsit kādus lietvārdus lokatīvā? Ja jā, kuri lietvārdi tie būs — man nekas nenāk prātā. Ja forma pilnībā tiešām funkcionētu kā pilnvērtīgs mēra apstākļa vārds, tam būtu arī paradigmatisks pretstats. Tāds latviešu valodā nav nostiprinājies, un tas norāda, ka pilnībā šajā funkcijā ir sekundāra, nevis sistēmiska forma.
     Jaunās gramatikas grāmatas autori šādu konsekvences vingrinājumu nav veikuši un tā arī raksta: «subjekts un objekts pilnībā vai daļēji sakrīt», «Aktīvie divdabji pilnībā vai daļēji ir saglabājuši darāmās kārtas nozīmi.» Savukārt «Profesora J. Endzelīna atbildēs» rakstīts: «Vācu valodas ietekmē radušies teicieni: „visā pilnībā” („Jaunākajās Ziņās”) (..) u. c. Latviešu valodā vārdam „viss” tādas nozīmes nav; latviski to var izteikt tā: „visā pilnībā” — „itin pilnīgi”, „pilnīgi” (..).» Jāteic, ka apjomīgajā Jāņa Endzelīna darbu izlasē apkopotajos tekstos forma pilnībā nav lietota nevienu reizi, bet apstākļa vārds pilnīgi ir sastopams ļoti bieži.
     Ja apstākļa vārds pilnīgi gan teorētiski, gan faktiski ir bijis primārais izteiksmes līdzeklis, atliek jautāt, ko tieši latvieši iegūst, to konsekventi aizstājot ar lietvārdu lokatīvā? Man pašai tādi ieguvumi nenāk prātā.

Priesteris un garīdznieks

Manā latviešu ziņu plūsmā arvien biežāk tiek pieminēti priesteri, kaut gan šaubos, vai priesteru sastopamība Latvijā ir pieaugusi.

     Jaunākos laikos Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas un Tezaurs.lv sastādītāji bez vajadzības ir šķīruši lietvārda priesteris nozīmes, bet Latviešu literārās valodas vārdnīcā definīcija ir izdevusies visai kodolīga:
     priesteris — kulta kalpotājs (galvenokārt politeisma reliģijās, arī kristietībā, parasti katoļu, pareizticīgo baznīcā), kas izpilda un vada reliģiskos rituālus.
     Konstantīns Karulis «Latviešu etimoloģijas vārdnīcā» raksta, ka aizguvums priesteris latviešu valodā ienācis XVII gadsimtā vai nu no viduslejasvācu, vai vidusholandiešu valodas, bet tā cilme atrodama latīņu un sengrieķu valodā.
     Jau 2012. gadā Konfesionāli luteriskās baznīcas vietnē «Latvijas luterānis» ir aplūkota tendence, ka pat luterāņi savus mācītājus mēdz saukt par priesteriem. Raksta autors secina, ka luterāņu mācītājus nekādā ziņā nevajadzētu saukt par priesteriem, jo «akcents no skaidras mācības tādā veidā tiek novirzīts priesterības mistiskā spēka virzienā», savukārt priesteris upurētājs latviski ir dēvējams vai nu par vaideloti, vai arī par svētnieku.
     Ziņās no konteksta bieži var saprast, ka rakstītājs nemaz nav iedziļinājies, pie kādas baznīcas ‘vienas konfesijas ticīgo organizācijas ar noteiktu dogmatiku un kultu’ pieder viņa minētais priesteris, tāpēc man šķiet jēgpilnāk vai nu iedziļināties un precīzi nosaukt amatu attiecīgajā baznīcā, vai arī aprobežoties ar vispārīgo apzīmējumu garīdznieks, kas ir latviskas cilmes vārds.
     Konstantīns Karulis «Latviešu etimoloģijas vārdnīcā» raksta, ka 1857. gadā Juris Alunāns no vārda gars atvasināja jaunvārdu garinieks ‘reliģiskā kulta kalpotājs’, ko lietoja «Pēterburgas Avīzēs», taču šis vārds valodā neiesakņojās. Savukārt «Baltijas Vēstnesī» sāka lietot no īpašības vārda garīgs atvasināto garīgnieks, ko vēlāk aizstāja forma garīdznieks.

Experience

Arī lietvārdam experience ir vairāk nozīmju nekā tā latviskajai atbilsmei pieredze, ar kuru to parasti tulko. Angļu valodā experience var apzīmēt vairākas atšķirīgas, bet savstarpēji saistītas nozīmes: uzkrātās zināšanas vai prasmes, kas iegūtas, kaut ko darot ilgāku laiku; konkrētu piedzīvoto notikumu vai situāciju; funkcionālu vai strukturētu norisi; kopējo iespaidu vai pārdzīvojumu, kas nav reducējams uz atsevišķiem faktiem. Lai gan Tezaurs.lv sastādītāji pašlaik cenšas paplašināt lietvārda pieredze nozīmi procesa virzienā, klasiskajā izpratnē pieredze aptver experience pirmo nozīmi ‘uzkrātās zināšanas vai prasmes, kas iegūtas, kaut ko darot ilgāku laiku’ un daļēji arī ceturto — ‘kopējais iespaids vai pārdzīvojums, kas nav reducējams uz atsevišķiem faktiem’.
     Tulkošana ir nevis angļu vārdu aizvietošana ar latviešu vārdiem, bet nozīmes pārlikšana citā valodas sistēmā. Ja angļu valodā viens vārds aptver gan prasmes, gan procesus, gan iespaidus, tad latviešu valodā šīs nozīmes parasti ir jāatdala. Lai skaidri un saprotami izteiktos latviski, ir jāvērtē konteksts, funkcija un komunikatīvais mērķis.

I. Darbība un lietpratība

👉 Kompetence, lietpratība, kvalifikācija
Ja experience apzīmē profesionālo gatavību, prasmi vai spēju veikt noteiktus uzdevumus, tad tas nozīmē kompetenci, lietpratību vai kvalifikāciju: adequate experience — atbilstoša kompetence/lietpratība, demonstrated experience — pierādīta kompetence, required experience — nepieciešamā kvalifikācija, experience in system administration — sistēmu administrēšanas lietpratība.

👉 Lietošana, lietojamība, mijiedarbība
Ja experience var aizstāt ar use, interaction, usability, tad tas parasti nozīmē lietošanas procesu vai kvalitāti. Pie šīs grupas pieder bēdīgi slavenais user experience, kas praksē funkcionāli mēdz nozīmēt lietošanas ērtumu vai lietojamību, un vēl biežāk sastopamais customer experience — klientu apkalpošanas kvalitāte, kā arī gaming experience — spēles gaita, in-app experience — lietotnes lietošanas process / mijiedarbība lietotnē.

II. Notikums un struktūra 

(experience kā kaut kas, kam ir sākums, beigas un forma)

👉 Konkrēts notikums, gadījums, negadījums
Ja experience ir skaitāms un to var aizstāt ar incident, event, case, tad tas parasti nozīmē konkrētu notikumu, gadījumu vai situāciju, piemēram, adverse experience — nevēlams notikums, unfortunate experience — neveiksmīgs gadījums, negative experience — negatīva situācija.

👉 Prakse, norise, strukturēta darbība
Ja experience notiek noteiktā laikā un struktūrā, tad tas parasti nozīmē praksi, procesu vai praktisku darbību, piemēram, learning experience — mācību process / mācību norise, hands‑on experience — praktiska darbošanās, field experience — praktiskā darbība uz vietas.

III. Institucionālais statuss 

(experience kā juridiski definēts fakts)

👉 Dienests, stāžs, nostrādātais laiks
Ja experience ir juridiskas sekas, tad tas parasti nozīmē dienestu, stāžu vai nostrādāto laiku, piemēram, creditable experience — ieskaitāmais dienesta laiks / ieskaitāms stāžs. Kliedzošs vārdu pa vārdam, nevis nozīmes tulkojuma piemērs no Termini.gov.lv ir approved sea-service experience — atzīta jūras pakalpojumu pieredze, kas bija jātulko ar apstiprināts dienesta ilgums, jūrniecības dienesta stāžs, nostrādātais laiks jūrā vai tamlīdzīgi.

IV. Uztvere un pārdzīvojums

👉 Uztveres un kognitīvie mehānismi
Ja experience apzīmē uztveres vai kognitīvās apstrādes mehānismus, tad tulkojums ar pieredze neveido saturu. Šādos gadījumos experience attiecas uz to, kā cilvēks uztver, interpretē vai apstrādā informāciju, nevis uz to, ko viņš ir piedzīvojis, piemēram, subjective experience (kognitīvajā psiholoģijā) — subjektīvā uztvere, experience-based criteria (psiholoģijā / cilvēka–datora mijiedarbībā) — uz uztveri balstīti kritēriji. Tāpat human experience criteria ir nevis Termini.gov.lv dotais tulkojums cilvēka pieredzes kritēriji, bet gan cilvēka uztveres kritēriji, jo kritēriji attiecas uz uztveres mehānismu, nevis uz uzkrāto pieredzi.

👉 Ārēji konstruēts iespaids
Ja experience apzīmē emocionāli vai simboliski veidotu iespaidu kopumu, kas tiek apzināti konstruēts un piedāvāts (piemēram, ekonomikā, tirgvedībā vai kultūrā), tad tas nozīmē iespaidus vai uztveres efektu. Šeit experience attiecas uz vērtības radīšanas stratēģiju, piemēram, economy of experience ir nevis Termini.gov.lv dotā atbilsme pieredzes ekonomika, bet iespaidos balstīta ekonomika; brand experience — zīmola radītais iespaids, visitor experience — apmeklētāja iespaidi, immersive experience — iesaistošs uztveres efekts. Šajā nozīmē experience ir pārdodams uztveres efekts.

👉 Iekšēji pārdzīvots emocionāls vai juteklisks stāvoklis
Ja experience apzīmē subjektīvi pārdzīvotu emocionālu vai juteklisku stāvokli, kas nav reducējams uz atsevišķiem faktiem un nav definēts kā apzināti veidots piedāvājums, tad tas nozīmē pārdzīvojumus, sajūtas vai izjūtas, piemēram, specific sensory experience — noteiktas jutekliskas sajūtas, emotional experience — emocionāls pārdzīvojums, experience of pain — sāpju sajūta, experience of fear — baiļu izjūta.

Latviešu valoda mīl konkrētību, un tulkojumam nav jābūt izplūdušam vārdu ķīselim.

Wording

Tulkojošajās vārdnīcās dotās wording atbilsmes ir formulējums un (dokumenta u. tml.) redakcija. Kā redzams, latviešu valodā tikai ar aizguvumiem ir vispārināti izteikta angļu valodas pamatleksikā ietilpstošajā wording ietvertā jēga, ka attiecīgais teksts ir juridiski vai tehniski precīzs un saistošs. Tā ka te ir iemesls entuziastiem parakņāties savās un latviešu kopīgajās garamantās un nākt klajā ar kādu jaunu, latvisku un pilnīgāku wording atbilsmi.
     Kad wording ir jātulko reālā tekstā, piemēram, Please read the wording carefully = Lūdzu, uzmanīgi izlasiet formulējumu, kļūst skaidrs, ka šāds tulkojums ir tukši vārdi bez satura — šķiet, ka arī pats tulkotājs nezina, vai ar formulējumu (un pat ja tā vietā būtu vārds dokuments) ir domāts šis vai kāds cits teksts. Būsim godīgi — katra šajā stāstiņā minētā wording atbilsme ietver tikai daļu no wording nozīmes, kas ir: precīzs formulējums, juridiskas vai tehniskas saistības, stils un tonis, praktiskas interpretācijas sekas.
     Tā rodas atskārsme, ka wording konkrētā atbilsme latviešu valodā lielā mērā ir atkarīga no konteksta. Angliski pietiek ar wording, bet latviski ir skaidri jānosauc attiecīgais dokuments, kura nosaukumā jau ir ietverts tā pareizības, obligātuma un stila aspekts, piemēram, apdrošināšanā tie parasti ir apdrošināšanas noteikumi, bet tehniskajos dokumentos tā var būt visa lietošanas pamācība, brīdinājumi vai garantijas nosacījumi, mācību materiālos — eksāmena uzdevums un tamlīdzīgi.
     Piemēru jomas nav izvēlētas nejauši — visbiežāk wording ir sastopams juridiskajos, tirgvedības un reklāmas, tehniskās dokumentācijas, žurnālistikas, kā arī mācību materiālu un akadēmiskajos tekstos, kur wording vispārīgās atbilsmes latviešu valodā atšķiras atkarībā no tā, vai ir runa par teksta saturu vai veidu, kā tas ir izteikts.

formulējums
Latviešu valodā formulēt nozīmē ‘izteikt’, tāpēc formulējums ir pārāk vispārīgs vārds, lai pretendētu uz kaut kādu terminoloģisku noteiktības papildnozīmi — kā redzams piemēros, to piešķir vārdi līgums, saistošs, eksāmena jautājums. Taču vispārīgos tekstos iederas brīnišķīgi.
     The wording of the contract is binding. — Līguma formulējums ir saistošs.
     The wording of the exam question was confusing. — Eksāmena jautājuma formulējums bija mulsinošs.
     Latviešu terminoloģijas vietnēs ir iekļuvuši tikai trīs vārdu savienojumi ar wording: pre-printed wording — iespiests formulējums, trick wording — pārprotams formulējums un new wording — jaunā redakcija.
     Pirmajā gadījumā redzams, ka terminologi nav tikuši galā nevis ar wording, bet gan ar pre-printed: juridiskajos tekstos pre-printed wording bieži ir lietots nevis fiziskas drukāšanas nozīmē, bet lai norādītu uz iepriekš sagatavotu, standartizētu tekstu, tāpēc latviski dabiskākas atbilsmes ir standarta teksts vai standarta formulējums.

redakcija
Tradicionāls tulkojums juridiskos vai tehniskos tekstos, kur ir svarīga satura precizitāte, kas laika gaitā var mainīties.
     We need to revise the wording of the contract. — Mums ir jāpārstrādā līguma pašreizējā redakcija.
     The wording of the law was amended in 2025. — Likuma redakcija tika grozīta 2025. gadā.

teksts
Parasti izmanto tad, kad kaut kas vienkārši ir izteikts ar vārdiem.
     We need to reconsider the wording of the notice. — Mums ir jāpārskata paziņojuma teksts.
     The wording of the ad must be attractive. — Reklāmas tekstam ir jābūt pievilcīgam.

izteiksmes veids, stils
Šāds tulkojums uzsver veidu, kā informācija tiek izteikta, toni vai formu.
     The wording of the article was provocative. — Raksta izteiksmes veids bija izaicinošs.
     The wording should be formal and polite. — Izteiksmes veidam ir jābūt formālam un pieklājīgam.

vārdu izvēle
Šāds tulkojums pievērš uzmanību konkrētiem vārdiem, kuri ir izvēlēti, lai panāktu noteiktu toni vai nozīmi.
     To avoid misunderstandings, careful wording is crucial. — Lai izvairītos no pārpratumiem, uzmanīga vārdu izvēle ir noteicošā.
     The wording in the apology letter showed more anger than regret. — Vārdu izvēle atvainošanās vēstulē drīzāk liecināja par dusmām, nevis nožēlu.

Kā redzams, wording tulkošana nav kāda pareizā vārda atrašana, bet gan apzināta izvēle, lai, ņemot vērā kontekstu, precīzi nosauktu, kas tieši ar vārdiem tiek darīts, pateikts vai juridiski nostiprināts.

Jaunvārdi Eduarda Ozoliņa Vāciski–latviskā vārdnīcā

Tālāk esmu izkonspektējusi Ojāra Buša rakstu «Eduarda Ozoliņa «Vāciski–latviskā vārdnīcā» iekļautie Jāņa Endzelīna un citu autoru jaunvārdi», kas publicēts Latviešu valodas institūta žurnāla «Linguistica Lettica» 2000. gadā izdotajā 7. numurā. Kā jau norādījis pats raksta autors, «neieviesušos jaunvārdus varbūt būtu vērts laiku pa laikam pārlūkot valodas bagātināšanas nolūkos, jo dažs labs vai patiesībā pat itin daudzi no šiem vārdiem varētu pietiekami organiski iekļauties arī mūsdienu latviešu valodas sistēmā.»

Ojārs Bušs: «Šī vārdnīca ir ūnikāla ar to, ka tajā ir marķēti gan jaunvārdi vispār, gan tieši J. Endzelīna jaunvārdi, līdz ar to šo materiālu var apzināt un analizēt.» Jaunvārdi ir apzīmēti ar zvaigznīti, piemēram, die Tantieme — tantjēma, atalga*, J. Endzelīna piedāvātie vārdi vēl īpaši marķēti ar zvaigznīti un burtu E., piemēram, die Markthalle — tirgus nojume (talpa* E.).
     Latviešu valodas sistēmā tā arī nav iekļāvušies, piemēram, vārdi lidenis (lidmašīna) un bezsamanīgs — bewusstlos. Savulaik jaunvārdi bija arī mūsdienu latviešu valodā vairs nelietojamie svešvārdi, piemēram, eksāminands — der Examinand, hairētiķis — der Ketzer, hairezija — die Ketzerei.
     Altertümlich — senāds, senatnīgs, senisks, senīgs.
     No aptuveni 85 vārdnīcā iekļautajiem J. Endzelīna piedāvātajiem jaunvārdiem mūsdienu latviešu valodā stabili tiek lietoti kādi 15, piemēram, dotumi, iznirelis, jutoņa, stirnāzis, klātiene, filozofijas termins ira. Trīs no šiem 15 jaunvārdiem darināti ar izskaņu -ība (izcilība, labestība, kādība), divi — ar izskaņu -(e)klis (skuveklis, šķirklis). Aptuveni 65 no jaunvārdiem, kas E. Ozoliņa vārdnīcā marķēti ar * E., tā arī nav ieviesušies, piemēram, norisenis — darbības vārds; jūksme — die Manier, ieradums, paņēmiens, veids; aizstāklis — der Lückenbüßer, izpalīgs, arī surogāts.
     Vārdnīcā ir aptuveno 240 citu autoru jaunvārdu. No tiem mūsdienu latviešu valodā lieto ap 90 vārdu, piemēram, aizbāznis, kopaina, rūpals, uzsvārcis, stieple, tepe, secība, skadrums, vispārība, kārtula, saldkāre. Savukārt no aptuveni 150 laika pārbaudi neizturējušajiem citu autoru jaunvārdiem var minēt strūklene — strūklaka; atlēktne — das Sprungbrett, lecamais dēlis (mūsdienās — tramplīns); pulksteņnieks — der Urmacher, pulksteņu taisītājs; aizlaidnis — der Schieber, aizbīdnis; veiklinieks — burvju mākslinieks; čukstis — suflieris; mēmis — statists (taču šķietamais antonīms balsonis piedāvāts nevis ar nozīmi ‘solists’, bet gan ‘kamertonis’).
     Pārlūkojot visus šajā vārdnīcā atrodamos neieviesušos jaunvārdus no vārdveidošanas jeb vārddarināšanas viedokļa, var izdalīt divas nelielas grupiņas, kas tā arī palikušas pilnīgi nepieņemtas, nespējot deleģēt nevienu vārdu mūsdienu latviešu valodai. Pirmajā no tām ietilpst jaunvārdi, kuros kaut kādā veidā izmantoti leišu valodas elementi: dirbtuve — das Atelier, mākslinieka darbnīca; talpa — die Halle, liela zāle; blaivs — nüchtern; vienpilietis — der Mitbürger. Otra latviešu valodas runātāju pilnīgi atraidītā jaunvārdu minigrupiņa sastāv no diviem īpašības vārdiem ar izskaņu -ojs: purpurojs — purpurrot, ‘sarkans kā purpurs’ un sidrabojs — silberweiß, ‘balts kā sidrabs’.
     Starp abām lielajām grupām, t. i., latviešu valodas pieņemtajiem un nepieņemtajiem jaunvārdiem, no vārddarināšanas viedokļa nav radikālu atšķirību (izņemot atvasinājumus ar -ojs). Var secināt, ka vārddarināšanas formanta izvēlei nav bijusi būtiska nozīme jaunvārda dzīvotspējas noteikšanā. Cita starpā par to liecina vārdu pāri, ko veido analoģiski darināti un arī fonētiski ļoti tuvi jaunvārdi, no kuriem ieviesies tomēr tikai viens, piemēram, sauklis < saukt un jauklis < jaukt: sauklis (ar nozīmi ‘lozungs’) ir kļuvis par itin bieži lietotu vārdu, turpretī vārdam jauklis paredzētajā nozīmē tagad lieto citu atvasinājumu — jauktenis.
     Valodas nepieņemto jaunvārdu vidū visbiežāk sastopami nevis īpatnējākie darinājumi, bet vārdi, kas veidoti, izmantojot valodā visproduktīvākos formantus, piemēram, piedēkli -īb-: neizšķirtība — die Unentschiedenheit, nepeļamība — die Untadelhaftigkeit, nevietība — die Ungehörigkeit, nelīdzība — die Unähnlichkeit, sprindzība — die Spannung, karalība — das Königtum, māsība — die Schwesterschaft, māklība — die Gelehrsamkeit, režģība — die Kompliziertheit. Jaunvārda liktenī galvenā nozīme acīmredzot ir nevis šī vārda lingvistiskajai kvalitātei, bet gan dažādiem psiholoģiskiem faktoriem un arī nejaušībām.
     Vēl daži piemēri no J. Endzelīna darinājumiem: brīvgaris — brīvdomātājs, kūdīgs — aufwieglerisch, notāle — der Hintergrund, sekns — konsekvents (un seknība — konsekvence), nosimte — procents. Un no citu autoru veidojumiem: atlēkme — atavisms, celtuvis — lifts, diegums — brošūra, divotnis — dublikāts, saldcepis — konditors, piederas — armatūra, vidot — vermitteln, atelpis — trepju laukumiņš.

Partner

«Google» skaidrojošā vārdnīca lietvārdam partner dod divas nozīmes: 1) either of a pair of people engaged together in the same activity; 2) either member of a married couple or of an established unmarried couple. Taču reālajā angļu valodā, no kuras tulkoju, tik šauri uz šo vārdu neviens neskatās — partneris ne vienmēr ir cilvēks. Tas atspoguļojas arī Kembridžas vārdnīcā, kur lietvārda partner pirmā nozīme ir definēta ‘a person or organization you are closely involved with in some way’.

     Līdzīgi arī latviešu valodā lietvārdam partneris pirmā nozīme ir ‘cilvēks, kas ko dara (piemēram, dejo, spēlē) pārī ar citu, kopā ar citiem; viens no cilvēkiem, kurus saista kopīga darbība, pasākums’, bet otrā — ‘tas (piemēram, valsts, uzņēmums, persona), ar kuru ir savstarpējas, piemēram, līguma, darījuma, attiecības’.
     Tādējādi, tulkojot latviski delivery partner, technology partner, payment partner, insurance partner, logistics partner un līdzīgas vārdkopas, neviļus rodas sajūta, ka ar vārdu partneris ir par maz — ka tas neļauj uzreiz saprast, ka ir runa par organizāciju, nevis personu. Beigu beigās par visvienkāršāko risinājumu esmu atzinusi samērā reti izmantoto salikteni partneruzņēmums ar variācijām partnerorganizācija, partnerpakalpojums, partnerplatforma un līdzīgām, ja tās iederas kontekstā, lai gan Termini.gov.lv saliktenis partneruzņēmums ir minēts nevis pie partner tulkojumiem, bet gan pie jēdzienu associate un partnership enterprise atbilsmēm.

Vai meklētājroboti mūs nesapratīs?

Jūs jau aptuveni varat iedomāties, cik motivējoši ir saņemt no potenciālā klienta paziņojumu: «Mēs nosaukumus pēdiņās neliekam.» Tā vien gribas atbildēt: «Bet mēs liekam.» Taču es strādāju nevis tāpēc, lai latviešu vidū popularizētu latviešu valodas pareizrakstību, bet gan tāpēc, ka man vajag naudu. Šoreiz iepriekšminētais paziņojums bija papildināts: «Priekšroku dodam vārdam automašīna, nevis automobilis.» Nu un kāpēc? Vai jūs esat tik neprofesionāli, ka nezināt: meklēšanas nolūkiem meklētājprogrammā pilnīgi pietiek ar vārdu automašīna, kas tiešām joprojām ir populārākais vaicājums, SEO virsrakstos un citos metadatu laukos? Tas nav obligāti jāievieš visā saturā vai ražojumu nosaukumos. Es domāju, ka laika gaitā vispār būtu iespējams nomainīt arī latviešu vaicāšanas paradumus, ja autoražotāji lokalizētajās vietnēs izmantotu precīzāku terminoloģiju.

     Vispirms definīcijas.
automašīna — ar iekšdedzes dzinēju darbināms sauszemes transportlīdzeklis (kustībai pa bezsliežu ceļiem)
automašīnists — automātiska vilcienu vadīšanas sistēma, kas daļēji vai pilnīgi veic lokomotīves vadītāja funkcijas

automobilis — bezsliežu pašgājējs sauszemes transportlīdzeklis, kas pārvietojas, izmantojot tajā uzstādīto enerģijas avotu

elektromašīna — mašīna, kuras darbības pamatā ir elektromagnētiskā indukcija
spēkrati — sauszemes bezsliežu rati ar spēkiekārtu vilces spēka radīšanai (piemēram, automobilis, traktors, motocikls)
transportlīdzeklis — iekārta, ierīce, mašīna u. tml. (kā) pārvietošanai

     Tagad — kas vainas automašīnai? Šā salikteņa otrā daļa mašīna (no latīņu machina — ierīce) ir vispārīgs tehnisks jēdziens un var apzīmēt jebkuru mehānisku ierīci, sākot no šujmašīnas līdz pļaujmašīnai. Elektriskos automobiļus sauc par elektromobiļiem, nevis elektromašīnām — ar šo vārdu apzīmē elektromotorus. Automobili vada automobilists, nevis automašīnists, kas nemaz nav cilvēks, bet gan lokomotīves automāts. ISO un CEN standartos, kā arī Eiropas un Latvijas transporta normatīvajos dokumentos (piemēram, Ceļu satiksmes noteikumos, CSDD klasifikācijā) tiek lietots termins automobilis, nekādu automašīnu tur nav.
     Nu un, kā zināms, mums ir arī savs ietilpīgs termins spēkrati, ar ko lieliski var aizstāt tekstos par automobiļiem bieži izmantoto, bet vēl plašāko transportlīdzekli, kas var attiekties arī uz pārvietošanās līdzekļiem pa gaisu vai ūdeni. Piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā darbojas Spēkratu terminoloģijas apakškomisija, Latvijas nacionālajā terminoloģijas portālā attiecīgā terminu kolekcija saucas «Spēkratu teorijas termini», kā arī dažādos Eiropas Savienības institūciju tulkojumos tas tiek konsekventi lietots par vehicle atbilsmi.
     Ir izveidojusies paradoksāla situācija — termini mums ir, bet mēs vairāmies tos lietot ārpus normatīvā konteksta, lai gan neviens mums neliedz arī reklāmās un vietnēs izteikties precīzi un kodolīgi.

Citzemju vietvārdu tulkojamība

latviešu valodā ir daudz lielāka nekā pieņemts uzskatīt. Galvenokārt to nosaka divi faktori: attiecīgos vietvārdus tulko arī citās valodās, turklāt bieži ir īpašvārdiskoti citvalodu sugasvārdi un īpašības vārdi, kam ir tiešas atbilsmes latviešu valodā un kuru pārtulkošana pati par sevi veido noteiktu priekšstatu par objektu. Citādi mums pēc tumsoņu ieviestās Kotdivuāras parauga būtu jāraksta arī Junaitidkingdema. Bet nu konsekvenci tulkošanā/netulkošanā nemeklējiet — tās tur nav vispār. Tālāk ir apkopoti mani novērojumi, kas tad tiek tulkots. Netulkošanas nosacījumi un priekšrocības vispār netiek aplūkotas — tas ir biežāk izmantotais risinājums, kam reklāma nav vajadzīga.

     Daiļliteratūrā un dažkārt publicistikā mākslinieciskos nolūkos var tulkot jebkuru vietvārdu, ja tam ir nozīme, ko var tieši pārtulkot latviski. Taču redaktori un korektori jūs ne vienmēr sapratīs. Piemēram, mani nesaprata — kādā autobiogrāfiskā aprakstā Martha’s Vineyard es speciāli pārtulkoju Martas Vīndārzs, lai iekļautu to latviešu tekstā un uzsvērtu, ka šai amerikānietei tas ir kaut kas ikdienišķs, parasts, turklāt no konteksta ļoti labi varēja saprast, kas ar to domāts, bet kāds redakcijā nesnauda un pārtaisīja to par Martasvinjardu.
     Tiek pilnīgi tulkoti vietvārdi, kam ir konkrēta nozīme, ko var tieši pārtulkot latviski, piemēram, Apvienotā Karaliste, Apvienotie Arābu Emirāti, ASV Mazās Aizjūras Salas, Melnkalne, Ziloņkaula Krasts, Aizkrāces, Ugunszeme. Pēc Lapzemes parauga šajā grupā vajadzētu ietilpt arī Tajzemei. Protams, ir arī neveiksmīgi darinājumi. Par tādu uzskatāma grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» minētā Дике Поле atbilsme Tukšā Stepe. Kā jau iepriekš norādīts, tulkojumam ir jābūt tiešam. Šis apgabals bija mežonīgs un nekontrolēts, nevis neapdzīvots, savukārt vārds stepe apzīmē veģetācijas tipu, nevis teritoriju, tādējādi pēc Mežonīgo Rietumu parauga vēlamais tulkojums ir Mežonīgais Lauks, kas, starp citu, tiek izmantots mēdekļos. Līdzvērtīga atbilsme ir Mežonīgā Āre.
     Tiek tulkota gan vietvārdu īpašvārdiskā daļa, gan nomenklatūras vārds, tas ir, arī viss vietvārds, piemēram, Lieldienu sala, Labās Cerības rags, Adatas rags, Lielais Rūgtais ezers, Nāves jūra, Rūdu kalni, Sāmu sala.
     Tiek tulkoti tā saucamie nomenklatūras vārdi (saliktos vietvārdos ietilpstošie sugasvārdi, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību), piemēram, tuksnesis, jūra, ezers, kalns, ieleja, ieplaka, zemiene: Namiba tuksnesis, Alvoranas jūra, Bodenes ezers, Kuka kalns, Josemitu ieleja, Taimiras ieplaka, Luāras zemiene.
     Kā jau var nojaust, nomenklatūras vārdu ir daudz. Vairākās citvalodu īpašvārdu atveides ieteikumu grāmatiņās pamanīju dīvainu atziņu, ka nav tulkojami nomenklatūras vārdi, kas attiecīgajā vietvārdā neapzīmē objekta kategoriju. Nu kā lai jums to tā saudzīgi pasaka — ja īpašvārdiskotais sugasvārds neapzīmē attiecīgā objekta kategoriju, tas nav nomenklatūras vārds: lūdzu skatīt definīciju iekavās iepriekš. Piemēram, Vīnes Mežs: lai nerastos nekādas aizdomas, ka mežs šeit varētu būt nomenklatūras vārds, īpašvārdiskotais sugasvārds tiek rakstīts ar lielo burtu kā visi īpašvārdi.
     Interesanti, ka, sastādot angļu īpašvārdu atveides ieteikumus, Antonija Ahero nav spējusi izšķirties, vai vārds karaliste ietilpst valsts nosaukumā, vai arī ir nomenklatūras vārds — grāmatas tekstā visi patstāvīgie vārdi nosaukumā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste ir sākti ar lielo burtu, bet tabulā ievietotajos tajos pašos nosaukumos vārds karaliste ir rakstīts ar mazo burtu. Pilnīgi nespēju noticēt, ka varēja rasties doma, ka lokāmais divdabis ietilpst nosaukumā, bet lietvārds, kuru tas paskaidro, — ne.
     Vēl pie nomenklatūras vārdiem ievēroju samērā slimīgu virzienu, ka vairs netiek lietota precizējošā vārdkopa jūras līcis, bet gan tikai līcis, kaut gan līči var būt visdažādākajās ūdenstilpēs. Laikam, lai kāds neiedomājas, ka tā ir, piemēram, Alhesirasas jūra, nevis Alvoranas jūras Alhesirasas līcis. Jums jāturpina čakli strādāt, lai padarītu muļķudrošu arī līci — ja nu kāds tagad domā, ka Alhesirasa ir kaut kāda ūdenstilpe ar vārdā nenosauktu līci. No otras puses, ir jau mums arī sinonīmiski nomenklatūras vārdi rags un zemesrags.
     Tiek tulkoti debespušu nosaukumi, piemēram, Austrumtimora, Rietumsahāra, Dienvidāfrika, Ziemeļkoreja, Austrumu Hadžars, Rietumu Sjerramadre, Dienvidu Buha, Ziemeļu Ledus okeāns. Interesanti, ka Reinholds Putniņš, 1926. gadā aprakstot pirms 65 gadiem iznākušos pirmos latviešu ģeogrāfiskos atlantus, sūkstās, ka agrāk zāle bija zaļāka, proti, debespuses tika nosauktas nevis daudzskaitlī, bet gan vienskaitlī: austrums, rietums, ziemelis. Salikteņus tas nekādi neietekmē, bet būtu bijis Austruma Hadžars un tā tālāk.
     Tiek tulkoti lietvārdi augša un leja, piemēram, Augšnormandija, Augšamūra, Augšaustrija, Lejassaksija, Lejastunguska, Lejaskalifornija, Lejasilēzija, Lejas Girataga, Augšas Bazmaberta.

     Tiek tulkoti prievārdi/priedēkļi, piemēram, priekš, aiz, pie: Aizbaikāls, Aizkarpati, Priekšalpi, Priekškaukāzs, Mēklenburga-Priekšpomerānija, Piedņistera, Frankfurte pie Mainas, Stoka pie Trentas.
     Tiek tulkoti noteiktie īpašības vārdi, piemēram, lielais, mazais, jaunais, vecais, centrālais, svētais: Lielbritānija, Mazais Atlass, Jaunzēlande, Veckastīlija, Centrālāfrikas Republika, Svētās Helēnas, Debesbraukšanas un Tristana da Kuņas Salas. Nezināmu iemeslu dēļ (laikam atkal vainīga tradīcija) mēs great un grand mēdzam tulkot ar lielais, kas tomēr nav pareizi: vajadzēja būt Dižbritānijai (Great Britain) un Dižajai dziļgravai (Grand canyon), turklāt tieši gravai, nevis aizai, kā raksta Valda Aldzere un Antonija Ahero, jo aizas atrodas starp kalniem, bet grava ir jebkurš tekošu ūdeņu izveidots vagveida padziļinājums. Tāpat mūžīgo strīdu, kā tad latviski īpašvārdos ir pareizi jārīkojas ar angļu daudzskaitļa galotni -s, piemēram, pilsētas nosaukumā Grand Rapids — Grandrapidsa, Grandrapidsi, Grandrapida, Grandrapidi vai Latvijas latviešiem viss tas pats, tikai ar e, proti, -repidi —, var vienkārši atrisināt, pārtulkojot visu vietvārdu ar Dižkrāces. Angļvalodīgie taču kaut kā saprot, ka ir domāta pilsēta, nevis īstas krāces. Savukārt tulkošanai ar lielais netrūkst citu vietvārdu, piemēram, Big Rapids.
     Tiek tulkoti krāsu nosaukumi. Pašas daudzkrāsainākās ir jūras, piemēram, Baltā jūra, Dzeltenā jūra, Sarkanā jūra, Melnā jūra, taču ir arī citi pēc krāsas identificēti objekti, piemēram, Zaļā Raga salas, Baltā Nīla, Zilie kalni, Melnā Tašlika.
     Tiek tulkots saiklis un, piemēram, Antigva un Barbuda, Bosnija un Hercegovina, Santome un Prinsipi.

     Ja mēs turpināsim latviski rakstīt visu veidu un sarežģītības līmeņu tekstus, citzemju vietvārdu tulkošana saglabās savu vietu citvalodu īpašvārdu atveidē.

Vai latviešu valodā ir vārds latvijietis

Nē, nav.
     — Nu kā ta nav — reku virsrakstā tas jau ir uzrakstīts!
     — Šī vārda nav pat principiālajā visēdājā Tezaurs.lv. Latviešu valodas ekspertu komisija divas reizes ir atkāvusies no tā. 2014. gadā komisija pasludināja, ka šim vārdam atbilst vārdkopnosaukumi Latvijas nācija un Latvijas nācijas pārstāvis, lai gan Satversmē nācija ir pieminēta tikai divas reizes — abas reizes tā ir latviešu nācija, toties Satversmē vairākkārt ir pieminēta Latvijas tauta. Savādi, ka Satversmē ir pieminēta latviešu nācija, latviešu vēsturiskās zemes, latviešu tradīcijas un latviešu valoda, bet paši latvieši nav pieminēti nevienu reizi. Savukārt 2019. gadā «Eksperti vienojās, ka piemērotākais apzīmējums arī turpmāk būs vārdkopa Latvijas iedzīvotājs.»
     Dzintra Hirša latvijiešu uzspiešanu pielīdzina ebreju uzspiešanai žīdu vietā.
     — Bet vai tad mums nevajag atbilsmi krievu латвиец?
     — Jāskatās, ko šis vārds nozīmē. Varbūt tāda atbilsme jau ir. Vikivārdnīcā nav gandrīz nekādas informācijas par šo vārdu, bet латвиец nozīme ir dota — житель или уроженец Латвии. Interesanti, ka ne «Google Translate», ne internetā pieejamajā tulkojošajā vārdnīcā nav latviešu atbilsmes atsevišķi vārdam уроженец — tulkojošajā vārdnīcā ir doti gandrīz 40 уроженец savienojumi ar dažādiem vietvārdiem, piemēram, уроженец Валмиеры, ar attiecīgām atbilsmēm, piemēram, valmierietis, bet divi vārdu savienojumi уроженец Москвы un уроженцы Латвии ir tulkoti attiecīgi dzimis Maskavā un Latvijā dzimušie. Уроженец angļu atbilsme ir native — vietējais iedzīvotājs, iezemietis.
     Tajā pašā tulkojošajā vārdnīcā vienīgā латвиец atbilsme ir latvietis, bet vārdam latvietis tur ir divas atbilsmes — латыш un латвиец. Es esmu pārtulkojusi daudz krievu tekstu, kuros ir pieminēti латвийцы. No konteksta vienmēr ir bijis saprotams, ka ir runa par visiem Latvijas iedzīvotājiem vai sabiedrību kopumā, nevis kādu tās daļu, taču man nekad nav bijis pilsoniskās drosmes tulkot латвийцы ar vārdu latvieši, kā norādīts vārdnīcā, lai gan saskaņā ar Vilsona doktrīnu (valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) tas būtu pilnīgi pareizi — Latvijas pilsoņi = latvieši.
     — Stāsta, ka vārdu «latvijietis» ir gribējis ieviest jau Rainis, ka tas nav nekāds okupantu izgudrojums.
     — Jā, grāmatā «Trimdas rakstnieki III» (1947) Antons Rupainis atminas: «(..), ja vispāri par iepazīšanos varētu saukt manu nejaušo satikšanos ar J. Raini 1927. gada pavasarī Rēzeknē. Tad viņš kā Izglītības ministrs bija ieradies atklāt jaunatnes svētkus un negaidīts ienāca skolotāju institūtā. Es aiz godbijības sastingu pie durvīm kā stabs.
     — Kas jūs esiet pēc tautības? — man jautāja Rainis, laikam domādams saņemt atbildē — latgalietis.
     — Latvietis, ministra kungs! — es viņam kareiviski atbildēju.
     — Sakiet labāk — latvijietis — mani pie rokas paņēma sirmais dzejnieks — Visi Latvijas pilsoņi ir latvijieši. (..) Likās, J. Rainis būs tas vīrs, kas ar vārdu latvijieties pārvilks svītru visiem dialektu un valodu strīdiem.
     Bet laikam J. Raiņa jaunajam vārdam nebija daudz piekritēju.»
     Rainis vispār ir daudzu jaunvārdu autors, tāpēc arī par šo nebūtu jābrīnās. Parasti par galveno pierādījumu tiek pievilkts 1929. gada 29. septembrī avīzes «Сегодня» 270. numurā publicētais raksts «Латвiйцы», ko Rainis esot sarakstījis stundu pirms savas nāves (apakšvirsraksts — Послѣдняя статья Райниса, написанная за часъ до кончины поэта), taču «Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu» 1999. gadā izdotajā 4./5./6. numurā publicētajā rakstā «Jānis Rainis-Pliekšāns — dzejnieka nāve, attiecības ar LKP un nacionālajām minoritātēm» Baiba un Indulis Roņi norāda, ka «Raksta autoriem, zinot «Latvijiešu» saturu, tā autorības pierakstīšana Rainim gan nešķiet pārliecinoša. Okupētās Latvijas rainisti nedrīkstēja sniegi patiesas ziņas par Raiņa uzskatiem nacionālo attiecību ziņā. Patiesi dziļš lūzums Raiņa uzskatos minētajā jautājumā notika tieši dzīves pēdējā gadā Palestīnas brauciena iespaidā. (..) Palestīnas ceļojuma laika pieraksti, uzstāšanās, vēlākās intervijas u. c. liek apšaubīt, ka raksts «Latvijieši» piederētu Rainim, vienalga, intervijas vai kādā citā formā.», proti, nav zināms, vai Rainim tolaik joprojām patika vārds latvijieši, bet ir zināms, ka viņš jūsmoja par monoetniskas žīdu valsts izveidi, kā arī laikabiedru atmiņas par Raiņa mūža pēdējo dienu neliecina, ka viņš tādu rakstu būtu rakstījis.

Līkumotā sarkanā līnija jeb Kas ir pielikuma ģenitīvs

Kā zināms, latviešu valodā lietvārdus ģenitīvā lieto ļoti bieži. Tas valodniekiem dod plašas iespējas sistematizēt ģenitīva lietošanas gadījumus visādās grupās, kur ģenitīva lietojums ar citiem lietvārdiem vien ir iedalīts deviņās kategorijās: piederības ģenitīvs (rūpnīcas direktors), īpašības ģenitīvs (goda vīrs), vielas ģenitīvs (rudzu maize), noderības jeb satura ģenitīvs (kafijas tase), subjekta ģenitīvs (bērna attīstība), objekta ģenitīvs (ražas novākšana), pielikuma ģenitīvs (Kalniņa kungs), dalāmais ģenitīvs (pudele piena) un pastiprinājuma ģenitīvs (mūžu mūžos).

     Rakstā «Attieksme pret pielikuma ģenitīvu un tā lietojums latviešu valodā», kas publicēts Latviešu valodas institūta žurnāla «Linguistica Lettica» 2003. gadā izdotajā 12. numurā, Dace Strelēvica norāda, ka: «reizēm tiek kritizēti arī elementi, kas attiecīgajā valodā nebūt nav aizgūti, bet ir tai gluži raksturīgi un dabiski. Parasti tas notiek, ja, piemēram, attiecīgā konstrukcija valodniecības nespeciālistam šķiet neparasta un neloģiska. Tā laika gaitā ne reizi vien latvieši ir izrādījuši neapmierinātību ar pielikuma jeb pasugas ģenitīvu.»
     Arī mana sarkanā līnija starp pieņemamu un nepieņemamu pielikuma ģenitīva lietojumu ir visai līkumota, bet par galveno iemeslu es neuzskatu to, ka latviešu valodniekiem dumja tauta gadījusies — manuprāt, paši valodnieki ne vienmēr saprot, kas tas ir, piemēram, Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā dotā pielikuma ģenitīva definīcija ‘ģenitīvs (parasti īpašvārda ģenitīvs), kas paskaidro tuvāk citu lietvārdu, konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības’ stipri atšķiras no tā, ko par pielikuma ģenitīvu 1923. gadā Latviešu gramatikas otrajā, pārstrādātajā iespiedumā raksta Jānis Endzelīns un Kārlis Mīlenbahs:
     «6) Kā piederuma ģenitīva atvasis uzlūkojams pasugas jeb pielikuma ģenitīvs, p. p. trijgalvu velns = velns, trijgalvis, jeb kas ir trijgalvis, pēc labas tiesas: velns, kas pieder pie trijgalvjiem. Pasugas ģenitīvā nostājas pasuga, kuŗa paskaidro sugas vārdu, no kuŗa pasugas ģenitīvs atkarīgs. Pasugas ģenitīvs latviešu valodā ļoti iecienīts: Bērzu koks, vizbuļa puķe, govs lops, vīveļu sāpes, skauģu ļaudis, nelaiķa māmuliņa, strādnieka meita, gājēja, kalpa cilvēks, kalpa puisis, kalpa meita, gana (arī ganu) puika, bāra (bāru) bērns, nabaga sērdienīte, baŗokļu cūkas, kverpju bērni, kaimiņu saimnieki, deviņgalvju čūska, kvekšu, kurtu suns, meitu zeltenītes, zagļu ļaudis, nelieša, delveŗa, bezgoža zēns, zvēra, velna cilvēks, vārguļa bērns, muļķa zēns. Tā arī pie ģeografiskiem īpašvārdiem: Rīgas pilsēta, Ventas upe, Alpu kalni.»
     Kā redzams, abās definīcijās sakrīt tikai pats galvenais — lietvārds ģenitīvā tuvāk paskaidro citu lietvārdu —, taču Endzelīns un Mīlenbahs ir minējuši daudz vairāk sugasvārdu nekā īpašvārdu ģenitīva piemēru, kā arī tēze «konkretizējot to pēc ģeogrāfiskā novietojuma vai radniecības», manuprāt, Endzelīna un Mīlenbaha piemēros atspoguļojas visai nosacīti. Turklāt Endzelīns un Mīlenbahs norāda, ka pielikuma ģenitīvs ir «piederuma ģenitīva atvasis». Man šķiet, ka šis ir galvenais iemesls, kāpēc pielikuma ģenitīva saikne ar piederības ģenitīvu ir dabiska un tendence uztvert pielikuma ģenitīvu piederības ģenitīva nozīmē nemazinās. Turklāt ir veseli slāņi, piemēram, uzvārda pielikuma ģenitīvs, kad vārdu savienojuma piederības ģenitīva saturs ir zudis un tā pastāvēšanu, kā tagad saka, leģitimizē pielikuma ģenitīvs, un jaunā satura lietošana vecajā konstrukcijā, protams, var radīt šaubas, pārpratumus un vēlēšanos kaut ko mainīt.
     Visspilgtākais piemērs ir no piederības ģenitīva tieši izaugušais uzvārdu pielikuma ģenitīvs savienojumā ar priekšvārdu. Grāmatā «Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni» (2003) Ojārs Bušs raksta: «Lejnieku Pēteris bija nevis Pēteris ar uzvārdu Lejnieks, bet gan Pēteris no Lejnieku mājām. Tamlīdzīga personvārda sastāvā mājvārda lietojums ģenitīvā ir gan loģisks, gan gramatiski pamatots, taču līdz ar to izveidojās tradīcija arī uzvārdu rakstīt daudzskaitļa ģenitīvā.» Faktiski uzvārdu daudzskaitļa ģenitīvā kopā ar priekšvārdu vēl joprojām var uzlūkot par piederības ģenitīvu, proti, ka tas apzīmē Pētera dzimtu. Taču, lai to šādi lietotu, ir šausmīgi daudz jāzina par konkrēto personu. Es, piemēram, pie Kupļu dzimtas nepiederu: tas ir šķirtā vīra uzvārds, ko slinkuma dēļ nenomainīju. Ja uzvārdu ģenitīvā uzskata par dzimtas apzīmējumu, tad nav pamata lietot vienskaitļa formas, piemēram, Kaudzītes Matīss. Kad dievturiem, kas pasākuši lietot uzvārda pielikuma ģenitīvu, apjautājos, pēc kāda principa viņi izvēlas, vai uzvārdu likt vienskaitlī vai daudzskaitlī, saņēmu atbildi: «Ja uzvārda pamatvārds ir vīriešu dzimtē, to atveido daudzskaitļa ģenitīvā, ja sieviešu dzimtē — vienskaitļa ģenitīvā. Atkāpes no šīs pieejas pieļaujamas labskanības nolūkā.» Es to neuzskatu par pietiekamu pamatojumu, man šķiet praktiskāk izvairīties no šāda pseidosenatnīguma un palikt pie tā, kas ir — uzvārda aiz vārda, abi vienā locījumā, piemēram, Pēteris Lejnieks. Bet Dūrīšu Juris un tamlīdzīgas asprātības man patīk.
     Un es pilnīgi atbalstu personvārdu vai amata/aroda nosaukumu lietošanu ģenitīvā savienojumā ar uzrunas pieklājības formām kungs, kundze, jaunkundze, lai gan Endzelīns ir atzinis, ka arī kungs Kalniņš vai Kalniņa kungs lietošana ir tikai tradīcijas jautājums, taču pēdējā gadu gaitā ir nostiprinājusies, ko nevar teikt par pirmo.
     Pastāv arī personvārdu pielikuma ģenitīvs vārdu savienojumos ar lietvārdiem tante, onkulis, māte, tēvs un līdzīgiem. Šeit bieži ir vērojama lietojuma nekonsekvence pa dzimtēm: šie lietvārdi ļoti viegli veido salikteņus ar vīriešu dzimtes personvārdiem ģenitīvā, piemēram, Jāņonkulis, bet Mirttante ir tikai nejauks jociņš — parasti šo pielikuma ģenitīvu pieraksta un izrunā atsevišķi no otra lietvārda, piemēram, Mirtas tante, un mēs tikai no konteksta varam noprast, vai ir runa par pašu Mirtu vai par viņas tanti.
     Vispār dažādu salikteņu ar pielikuma ģenitīvu pirmajā daļā ir diezgan daudz, tomēr es to neuzskatu par pielikuma ģenitīva uzvaras gājienu — gluži otrādi, tādi salikteņi tiek veidoti tieši tāpēc, lai nerastos šaubas vai pārpratumi, ka tas varbūt ir piederības ģenitīvs.
     Mana vienīgā dzīvā autoritāte latviešu valodas lietošanas jautājumos Pēteris Ūdris brīdina, lai mēs neiedomājamies, ka dažādu nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, piemēram, biškopības nozare, ir pielikuma ģenitīvs. Viņš uzskata, ka nozaru nosaukumus ģenitīvā nevajag lietot kopā ar vārdu nozare, ja negrasās runāt «par sīkāku/zemāku sazarojumu». Tā neuzskata ne Tezaurs.lv, kur gandrīz visi piemēri šķirklī nozare ir tieši nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Termini.gov.lv, kur no 142 vārdu savienojumu ar nozare šķirkļiem lielākā daļa ir nozaru nosaukumi ģenitīvā savienojumā ar lietvārdu nozare, ne Valentīna Skujiņa, kas grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi» raksta, ka: «ģenitīvam (nozares, darbības sfēras apzīmējumam) priekšroka tiek dota iestāžu un to struktūrvienību nosaukumos (..), kā arī savienojumos ar vārdiem nozare, zinātne, vēsture, terminoloģija, konference, seminārs u. tml.», ne es, tāpēc ka saskatu nozīmes atšķirību starp, piemēram, «Pērn Igaunijas biškopībā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas» un «Pērn Igaunijas biškopības nozarē ir notikušas ievērojamas pārmaiņas».
     Iepriekš minētajā rakstā Dace Strelēvica pie pielikuma ģenitīviem pieskaita arī vārdu savienojumus ar nelokāmiem vietvārdiem, piemēram, Po upe. Arī es saprotu šo vārdu savienojumu lietderību — tas ļauj locīt vārdu savienojumu teikumā. Es pat uzreiz varu iedomāties pieņemamus lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīva piemērus — Babītes ezers un Maskavas upe, lai uzreiz būtu skaidrs, ka nav runa par pašām apdzīvotajām vietām, tomēr neredzu jēgu plaši lietot lokāmu vietvārdu pielikuma ģenitīvu, piemēram, Rīgas pilsēta un Ventas upe, ko par pielikuma ģenitīva piemēriem ir izmantojuši jau Endzelīns un Mīlenbahs. Kāpēc nevar vienkārši rakstīt Rīga un Venta, jo vidusmēra latvietim būtu jāzina, ka Rīga ir pilsēta un Venta ir upe, bet ģenitīvu izmantot ar attiecīgo īpašvārdu saistītiem objektiem, piemēram, Rīgas torņi vai Ventas rumba? Kā jums šķiet, vai manis atzītie vārdu savienojumi ir pielikuma vai piederības ģenitīvi kā vecajā gramatikas grāmatā dotais piederības ģenitīva piemērs Daugavas tilti vai jaunajā — Latgales ezeri? Nu lūk! Kas arī bija jāpierāda.

«X»

Visa tvītojošā pasaule ir spiesta ņemt vērā Īlona Maska apsēstību ar burtu X. Kad uzrakstīju vienkārši iksā, kāds latviešvalodmīlis piesējās, ka esot jāraksta ikserī. Nē, censoni, stingri ņemot, nav pamata burtam X pievienot tieši izskaņu (ko jaunā gramatikas grāmata liek saukt par fināli) -eris. Jaunā gramatikas grāmata gan nepasaka, kam šo fināli pievienot, bet angļu valodā piedēkli -er parasti pievieno darbības vārdiem, lai mums, latviešiem, būtu jauki svešvārdi darītāju — gan personu, gan ierīču — apzīmēšanai, piemēram, mikseris, blenderis utt. Kad angļu valodā šis piedēklis tiek pievienots lietvārdam, piemēram, astronomer, latviski ir pievienota uzreiz galotne. Savukārt vecajā gramatikas grāmatā norādīts, ka ar izskaņu -eris veido personu nosaukumus ar profesijas nozīmi, piemēram, bokseris, šoferis, tā ka ikseris labākajā gadījumā ir attiecīgās platformas lietotājs.

     Faktiski simboliskajam nosaukumam «X» ir jāpievieno uzreiz galotne, taču arī man nebija taisnība, jo galotne -s jau ir aizņemta, lai varētu locīt burta x nosaukumu. Tā kā «X» ir sabiedriskais mēdeklis, gluži dabiski šķiet izvēlēties nākamo vīriešu dzimtes galotni -is un locīt pēc rauša parauga: iksis, ikša, iksim, iksi, iksī.
     Lai gan šajā rakstā ir aplūkoti divi ar «X» saistīti vārdi — iksis (pati platforma) un ikseris (tās lietotājs) — un tiem varētu pievienot citus atvasinājumus, piemēram, ‘rakstīt iksī’ — iksēt, man šķiet, ja stihiski neizveidosies, tad speciāli nav jēgas veidot tādu glītu latviešu vārdu sistēmu, kādu LZA Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas apakškomisija bija izveidojusi tviterim, jo no viena burta sastāvošs simboliskais nosaukums tomēr liecina par nožēlojamu iztēles trūkumu, kam nevajadzētu izdabāt. Ne velti daudzi joprojām izmanto ar tviteri saistīto terminoloģiju.

Kas notiek apkaimes apkaimē

Kad Rīgā parādās kāda jauna apkaime (‘pilsētbūvniecībā lietots apzīmējums funkcionāli nodalītai pilsētas daļai’), visi no jauna sašūt, cik nepareizi ir saukt pilsētas daļas vārdā, kas paredzēts to apkārtnes apzīmēšanai un piešķirt vārdam otru — pirmajai nozīmei pretēju — nozīmi. Arī man rodas tā saucamā kognitīvā disonanse, jo lietvārdu apkaime allaž esmu uztvērusi tikai 1972. gadā izdotās Latviešu literārās valodas vārdnīcas šķirklī apkaime norādītajā vienīgajā nozīmē ‘apkārtējā teritorija; apkārtne’, proti, vienmēr esmu uzskatījusi, ka vārds apkaime ir vārda apkārtne (‘vieta, teritorija, kas atrodas (kam) apkārt, (kā) tuvumā’), ko literārajā valodā ieviesis Atis Kronvalds, absolūts sinonīms bez kādām niansēm. Konstantīns Karulis tā arī raksta — kamēr vārda apkārtne nebija, parasti lietoja vārdu apkaime.     Par kaimi, kam ir pievienots priedēklis ap-, Konstantīns Karulis raksta, ka kaims ir vārda ciems paralēlforma, kas latviešu valodā ir saglabājusies nevis pati par sevi, bet gan ar diviem citiem vārdiem: kaimiņš un apkaime. Tā kā apkaime ir priedēkļvārds, tad ielūkojos arī jau minētā Latviešu literārās valodas vārdnīcas sējuma, kas ir izdots sen, pirms mēs uzzinājām par Rīgas domes apkaimju izveides plāniem un reti kāds bija dzirdējis angļu vārdu neighbourhood, šķirklī ap-, kur pretrunīgā doma lietot vārdu apkaime pašas teritorijas, nevis tās apkārtnes apzīmēšanai izrādījās jau ietverta. Tur ir teikts, ka priedēklis ap- savienojumā ar lietvārdu norāda: 1) uz to, kas ir kam apkārt (piemēram, apkakle, aproce, apvāks); 2) uz teritoriālu norobežojumu (piemēram, apgaita, apkaime, apvidus). Uzreiz bez apdomāšanās vārdnīcā minētajiem piemēriem varēju pievienot vēl divus teritoriālos norobežojumus ar priedēkli ap- — apgabals un apriņķis. Paturpināju šķirstīt šo sējumu un pievienoju piemēriem, kur ar ap- veidots teritorijas, nevis tās apkārtnes nosaukums, arī vārdus apmetne un apstādījumi.
     Tikpat pretrunīgi kā Latviešu literārās valodas vārdnīcas autori rīkojas arī Tezaurs.lv sastādītāji, kas attiecīgajā šķirklī popularizē apkaimes jauno nozīmi un mierīgi būtu varējuši vārdu sarakstam katrā šķirklī likt virsrakstu «Apkārtne», taču tā vis nedara. Nav zināms, vai vispār ir iespējams nomainīta vārda nozīmi uz pilnīgi pretēju un cik ilgā laikā to var izdarīt, tomēr tas, ka nav citu piedāvājumu, kā tad tās apkaimes saukt, liecina, ka lietošana jaunajā nozīmē diez vai mazināsies. Turklāt nosacīti jauno reāliju apzīmēšanai vārds apkaime jaunajā nozīmē iederētos arī citās Latvijas pilsētās, jo ne jau tikai Rīgā ir mikrorajoni (‘dzīvojamās apbūves struktūras elements, kas sastāv no vairākām dzīvojamo ēku grupām un ikdienas kultūras un sadzīves apkalpes iestādēm’), kas varētu iegūt cilvēciskāku veidolu gan vārdos, gan darbos. To apkārtnes apzīmēšanai mums vienmēr paliek Ata Kronvalda apkārtne.

Iejūtība

Kad rakstīju stāstiņus par rezervējumu un akcelerāciju, mani ļoti uzjautrināja doma, ka angļu–latviešu valodas vārdnīcā reservation vienīgā atbilsme varētu būt rezervācija un acceleration — akselerācija. Bet nu es vairs nemaz nesmejos, jo angļu–latviešu valodas vārdnīcā ir vismaz viens tāds absurds šķirklis — empathy vienīgā atbilsme ir empātija.

     Līdz 1956. gadam nevienā Gramatas.lndb.lv pieejamajā izdevumā empātija nav pieminēta. Arī Periodika.lndb.lv līdz tam laikam tā pazib tikai vienreiz. Lūk, cik ilgi esam dzīvojuši bez empātijas.
     Vispār kas tur ko brīnīties, ja latviešu valodas vārdnīcās vispārinātā īpašība iejūtība nemaz nav definēta, nozīmes skaidrojums ir dots tikai īpašības vārdam iejūtīgs — ‘tāds, kas spēj iejusties citu pārdzīvojumos, domās, ir uzmanīgs pret tām, ievēro tās’, kas, starp citu, vairāk atbilst empathy definīcijai ‘the ability to emotionally understand what other people feel, see things from their point of view, and imagine yourself in their place’ nekā latviešu pašreizējais empātijas nozīmes apraksts: empātija [gr. ἐμπάθεια ‘iejušanās’] — ‘spēja iejusties cita cilvēka emocionālajā stāvoklī, izjust to pašu pārdzīvojumu’.
     Kad biju krietni pabrīnījusies par angļu–latviešu valodas vārdnīcu, varēju turpināt to pašu ar Termini.gov.lv, kur iejūtības vienīgā atbilsme ir sensitivity ‘the quality or condition of being sensitive’, kam patiesībā latviešu valodā atbilst jutīgums/jūtīgums. Taču tāds brīnišķīgs mums ir viss: «Tildes» monopolizētajos vārdos figurē empathy atbilsmes iejušanās un iejutība med., kas esot Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Medicīnas terminoloģijas apakškomisijas devums. Kā tad tā — kāpēc šo vārdu nav vietnē Termini.gov.lv?

Endzelīns un šujmašīna

Jānis Endzelīns ir apgalvojis, ka «vācu valodā var verba sakni ar sekojošu substantīvu savienot saliktenī, piem. Stinkbombe, Dreschmaschine u. c., bet latviešu un krievu valodā tas nav iespējams.» Taču šis apgalvojums atstāj neatbildētus vairākus jautājumus.

     1. Ko nozīmē «nav iespējams»? Patiesībā latviešu valodā ir ļoti daudz salikteņu ar darbības vārda celma formu pirmajā daļā un lietvārdu otrajā. Piemēram, Valentīna Skujiņa 1969. gada «Valodas kultūras jautājumos» raksta, ka «no ekscerpētajiem 1650 tehnisko zinātņu salikteņterminiem 250 ir ar darbības vārda formu pirmajā komponentā (1/6–1/7), 280 ar īpašības vārdu pirmajā komponentā (mazāk par 1/6 no salikteņterminu kopskaita). No 250 salikteņterminiem ar darbības vārda formu pirmajā komponentā 225 ir ar darbības vārda saknes vai bezpiedēkļa celma formu.»
     2. Kāpēc senākos laikos, kad vācu valodas ietekme uz latviešu valodu bija lielāka, mēs esam darinājuši salikteni rakstāmspalva ar ciešamās kārtas divdabi pirmajā daļā, kas no Jāņa Endzelīna viedokļa skaitās pareizi, bet jaunākos laikos, kad ietekme vairs nav tik liela, — pildspalva?
     3. Kāpēc neviens nav jāpierunā runāt un rakstīt adāmmašīna, bet 99 % Dzintras Paegles aptaujāto otrā kursa filoloģijas studentu, kas ir informēti par Jāņa Endzelīna viedokli, runā un raksta kuļmašīna, nevis kuļammašīna?
     Vēl Jāņa Endzelīna dzīves laikā Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas autori atzina, ka literārajā valodā ietilpst salikteņi ar lid-, sēd-, gāj-, deg-, stāv-, pļauj- un seg- pirmajā daļā, jo, lūk, tās esot lietvādu bezgalotnes formas, lai gan turpat piebilda, ka lielākā daļa latviešu par vairākiem no šiem lietvārdiem neko nav dzirdējusi un tik un tā gluži pamatoti uzskata šīs salikteņu daļas par darbības vārda celma formām: «Ja arī blakus salikteņiem stāvvieta, stāvzvaigzne, stāvlampa, pļaujmašīna, segpapīrs u. c. varam atrast lietvārdus stāvs, pļauja, sega, tad tomēr tie pēc savas semantikas nesaistās ar šo salikteņu pirmo komponentu. Salīdzinot, piem., četru mašīnu nosaukumus: lidmašīna, pļaujmašīna (kur pirmās daļas formu varētu uzskatīt par lietvārdu) un šujmašīna, kuļmašīna (kur blakus salikteņa pirmās daļas formai nav atbilstoša lietvārda), var vērot, ka visos četros gadījumos vienādi asociējas tikai konkrētais darbs, ko katra mašīna izpilda — mašīna lido, mašīna pļauj, mašīna šuj, mašīna kuļ.»
     Iepriekš citētajā rakstā Valentīna Skujiņa norāda, ka «vēl nesen domāja, ka darbības vārdam nav sevišķas tendences saplūst ar lietvārdu saliktenī un ka galvenā darbības vārda forma, kas sastopama salikteņos, ir ciešamās kārtas tagadnes lokāmais divdabis (ēdamkarote, rakstāmgalds)», un pēc samērā garas nozīmju un veidošanas likumību analīzes secina, ka «aplūkotie salikteņtermini ar saknes vai bezpiedēkļa celma formu un darītājvārda formu pirmajā komponentā ir vieni no visraksturīgākajiem mūsdienu zinātniskās terminoloģijas salikteņterminu veidiem.»
     Kā zināms, gramatika ir vienošanās. Tā kā mēs turpinām darināt salikteņus pēc šī parauga, vienošanās ar Endzelīnu nav notikusi un būtu, kā tagad saka, jāleģitimizē visi saliktie lietvārdi ar darbības vārda celma formu pirmajā daļā it visur, tostarp nosacīto valodnieku ķīviņos un aizrādījumos «neko nezinošanai un nesaprotošajai publikai», jo jaunajā gramatikas grāmatā tas ir noticis: šī salikteņu grupa tur vispār netiek aplūkota (tātad ir pašsaprotama, turklāt tā pati nelaimīgā šujmašīna tur bez komentāriem ir iekļauta fonētikas piemēros). Vienīgie salikteņi ar darbības vārda formu pirmajā daļā, kas ir izpelnījušies šīs grāmatas autoru uzmanību, ir ar darbības vārda nenoteiksmi, kam savukārt vecajā gramatikas grāmatā ir veltīts tikai viens teikums, jo tolaik tā ir pavisam jauna salikto lietvārdu grupa.

Variantums

Lai gan internets apgalvo, ka angļu valodā lietvārds optionality pastāv kopš 1817. gada, tajā pašā internetā bieži tiek apšaubīts, vai šis vārds vispār eksistē un ko tas varētu nozīmēt. Kolinsa vārdnīca šim vārdam piešķir divas nozīmes: 1) the potential for options; 2) linguistics the determination of whether or not a grammatical rule can be used. Turklāt ir rakstnieki, piemēram, Šeins Parišs, kas ļoti labi saprot, ko viņi domā ar optionality: «Optionality refers to the act of keeping as many options open as possible. Preserving optionality means avoiding limiting choices or dependencies. It means staying open to opportunities and always having a backup plan.»

     Savukārt «Financial Times» žurnāliste Lūsija Kelaveja uzskata optionality par žargonvārdu un choice eifēmismu. Protams, Kolumba universitāte tagad ir apkaunojusi sevi līdz mūža galam ar nenomazgājamu kaunu, kas liek apšaubīt arī turienes izglītības kvalitāti, tomēr jāpiemin, ka 2015. gadā tās izdevumā «Columbia Journalism Review» Merila Pērlmena ir atzinusi, ka optionality lielā mērā ir lieks: «A small shade of meaning might save “optionality” from being that “needless variant”. If you think of it not as the “option” itself, but as the ability to maintain “options”, it might qualify as a modification of the adjective “optional” rather than the noun “option”.»
     Vai mums ir jādanco līdzi visādiem modes vārdiem un, piemēram, katra struktūra jāsauc par ekosistēmu vai, ja attiecīgais modes vārds latviešu valodā vēl nepastāv, tad tas ir jāizgudro? Es uzskatu, ka mums ir jāvar atveidot latviski visus angļu valodas vārdus līdz pēdējam un jāsamazina aprakstošo tulkojumu daudzums.
     Triju iemeslu dēļ mans vienīgais optionality ekvivalenta latviešu valodā piedāvājums ir variantums. Pirmkārt, šis vārds jau pastāv latviešu valodas tēzaurā. Otrkārt, tā pašreizējai nozīmei valodniecībā ir universāluma potenciāls — ja no ‘sinhroniska valodas vienību (variantu) pastāvēšana un funkcionēšana’ atstāj ‘sinhroniska variantu pastāvēšana un funkcionēšana’, optionality definīcija latviešu valodā ir gandrīz gatava. Treškārt, variantums atbilst ne tikai optionality burtam, bet arī garam: abi vārdi izraisa pretestību, es pat teiktu — sašutumu. Var pagūglēt vai noklikšķināt uz saitēm šī stāstiņa otrajā rindkopā, lai uzzinātu, cik slikts un nepareizi lietots ir optionality. Savukārt variantums — uzsveru, termins, ko valodnieki ir radījuši paši savām vajadzībām, — ironiskā kārtā neatbilst latviešu valodas vārddarināšanas likumībām: lietvārdus ar piedēkli -um- galvenokārt darina no darbības vārdiem un īpašības vārdiem. Gramatikas grāmatā ir nosaukti tikai divi lietvārdi ar piedēkli -um-, kas ir darināti no lietvārdiem: austra — austrumi un riets — rietumi.