«No verba gadīties atvasinātais substantīvs gadījums ir vēl paturējis dzīvu savu sakaru ar verbu; tāpēc tāds savienojums kâ „negadījums” (vācu Unfall nozīmē) mūsu apziņā saistās ar nenotikuša gadījuma jēgumu (sal. Latv. v. vārdn.: vietā un nevietā, gadījumā un negadījumā) un neatbilst tai nozīmei, kādu šim vārdam grib piešķirt. Vācu Unfall nozīmē var lietāt vārdus: kļūme, liksta, klizma; arī nelaimes gadījums.»
Ūja, un kāpēc ne ķeza, ķibele, nepatikšanas un neraža? Turklāt manā apziņā pilnīgi noteikti tāda saikne vairs nepastāv, lai vai cik argumentēti Rasma Grīsle «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 26. laidienā publicētajā rakstā pūlētos to atjaunot:
«Savienojumi ar ne- ir noteikti jāšķiro:
1) šad tad ne- tiek savienots ar neverbāliem lietvārdiem, un tad tam var būt divējāda nozīme — vai nu nolieguma (nerīdzinieks), vai nopēluma (necilvēks, nezvērs);
2) visnotaļ iespējamos ne- savienojumos ar verbiem vai verbālnōmeniem ar -šana, -ums, -ējs u. c. (kas ir tik tuvas verba atvases, ka tie var būt pat refleksīvi: necelšanās, necēlējies) negācijai ir t i k a i nolieguma nozīme. Piem., savienojumiem necelt(ies), necelšana, ne(pie)cēlums ne- rāda tikai to, ka darbības nav nekādas — ne vēlamas, ne nevēlamas. Tâpat negrozījums, nebaudījums, nedalījums, nesaistījums, nepieprasījums, nesaadījums izsaka darbības vai tās konkrēta rezultāta noliegumu, nevis nopēlumu. (..)
Pagaidām vairums runātāju laikam vēl spilgti izjūt, ka, piemēram, nevēlamas izdarības latviski var gan saukt par nedarbiem, bet ne par «nedarījumiem», nevēlamas runas — par nevalodām, bet ne par «nerunājumiem», nedz t. s. lāča pakalpojumus par «nepakalpojumiem». Un tâpat taču nevēlamu gadījumu nevar saukt par «negadījumu» vai ļaunu notikumu par «nenotikumu». Īstā nozīme negadījumam ir ‘nenoticis gadījums’ (līdzīgi kâ negadīšanās ir apm. ‘nenotiekoša gadīšanās’), un reti par ko tādu iznāk runāt. (..)
Satiksmes ceļu nelaimēm labi der klizmas vārds, kam blakus ir arī verbs klizmēt ‘iegrūst ko nelaimē, savainot’, klizmēties ‘nelaimēties, iekļūstot klizmā’ (sal. «raganas klizmē cilvēkus», «burvji skrien . . druvas klizmēt» ME II 230, «(kājā) klizmēts», «viņam ceļā klizmējies» EH 619). — Pēc šādiem tautas valodas paraugiem varētu teikt, piem., ka kādam ceļā gadījusies klizma, ka kāds gājis bojā satiksmes klizmā, ka apledojums klizmē braucējus, autobusus, ka mašīnas klizmētas, kuģis klizmēts sānos, ka sacīkstēs kādam klizmējies u. tml. Šo noderīgo verbu klizmēt(ies) diemžēl nav pārņēmusi Llvv, un klizma tur paskaidrota ar «negadījumu», kas rēgojas arī vēl citur. Bez tam klizma un klizmēt ir ērti pamatvārdi — no negadījuma nevar, bet no šiem var atvasināt citus derīgus apzīmējumus, piem., klizmains (kâ kļūdains, «klizmains ceļojums»), klizmētājs (kâ kavētājs), klizmēklis (kâ kavēklis, misēklis).»
Kopumā šis Rasmas Grīsles raksts ir veltīts tieši valodnieku ieguldījumam latviešu valodas noplicināšanā. Ar mani ir noticis viss, ar ko Rasma Grīsle draud un biedē šajā rakstā. Es vairs pilnīgi nesaskatu apdrošināšanas dokumentiem piemērotāku kodolīgu apzīmējumu par negadījums visam tam nevēlamajam, kas neparedzēti var atgadīties ar personu un mantām. Es arī kā godīgs cilvēks pasaku, ka LIETIŠĶAJOS RAKSTOS turpināšu izmantot vienīgi svešvārdu klizma ‘šķidruma ievadīšana zarnās caur anālo atveri’, nevis indoeiropiešu pirmvalodas izcelsmes lietvārdu klizma, par kuru Konstantīns Karulis raksta «sākotnējā nozīme laikam ‘klupiens’». Šķiet, ka ar to es pilnīgi iekļaušos monolītajās lietišķo tekstu tapinātāju rindās, jo līdz šim man nav gadījies apdrošināšanas dokumentos sastapt, piemēram, frāzi «Jums ir jāsazinās ar apdrošināšanas sabiedrību 24 stundu laikā pēc klizmas», kā arī, piemēram, ceļasomas zādzību mute neveras saukt par nelaimes gadījumu. Man nav ne jausmas, kam ir jānotiek, lai darbības vārds klizmēt kļūtu populārs un lietvārds negadījums atgūtu sākotnējo nozīmi.
