Kas ir šķērssvītra

Uzreiz pateikšu, kas tā nav — šķērssvītra nav rakstzīmes nosaukums. Ne /, ne \, nedz arī | nav šķērssvītra. Jau samērā pasen latviešu rakstu valodas lietotājiem ir izdevies vienoties, ka / nosaukums ir slīpsvītra. Tāpēc ir ļoti nepatīkami ieraudzīt «Microsoft» šķirkli slash command, piemēram, /who, /wiki, kam latviskā atbilsme ir komanda ar šķērssvītru.* Tomēr «Microsoft» saskarņu virkņu tulkojumu meklēšanā var redzēt, ka turienes datoriķi ir konsekvences maniaki un viņiem ir termins forward slash — uz priekšu vērstā slīpsvītra un backslash — atpakaļvērstā slīpsvītra. Taču valodniecībā pilnīgi pietiek ar slash — slīpsvītra.

     Lai gan rakstzīmei \ latviešu rakstu valodā nav nekādu funkciju, tā mums katru dienu rēgojas pirkstu galā uz tastatūras, tāpēc nosaukums ir vajadzīgs arī tai. Ir tikai loģiski, ka arī tā tiek nosaukta par slīpsvītru, piemēram, par atpakaļvērsto slīpsvītru, otrādo slīpsvītru, atsprāklenisko slīpsvītru, vai varbūt kādam vēl kaut kas trāpīgāks ienāks prātā.
     | nosaukums ir cēsūra — neko izgudrot nevajag. Tās funkcija mūsdienu latviešu lietišķajā rakstu valodā ir pārņemta no interneta angļu valodas — tā kalpo par tekstu atdalītāju, kad vienā rindā ir jāsaraksta vairāki patstāvīgi teksti, kur komats vai citas pieturzīmes būtu maldinošas. Nosaukt | par taisnsvītru (pretstatā slīpsvītrai) tāpat šķiet maldinoši — arī horizontālas un slīpas līnijas taču ir taisnas. Vēl par dažiem rakstzīmes | aspektiem esmu jau rakstījusi iepriekš.
     Šķērssvītra ir svītra, kas ir paralēla virsmas platumam vai slīpa pret to. Attiecīgi grafētikā tā ir horizontāla līnija, kas vai nu savieno divas citas līnijas kā lielā burta A vai H vidū, vai šķērso vienu līniju kā mazajā burtā e vai f. Tas ir burta zīmējuma, sākot no rokraksta līdz datorrakstam, apraksta termins gan angliski, gan latviski. 1965. gadā izdotajā grāmatā «Veclatviešu rakstu valoda» Arturs Ozols šādi apraksta, iespējams, pirmo un vienīgo latviešu ligatūru: «Divkāršais t (t. i., tt) sastopams tikai ar šķērssvītru, kas vilkta pār otru komponentu.» 1932. gadā izdotajā grāmatā «Dzīves māksla» Valdemāra Kārkliņa redakcijā plaša nodaļa ir veltīta grafoloģijai, kurā savukārt vispusīgi aplūkotas šķērssvītru rakstības īpatnības. Arī mūsdienu grafologi raksta par šķērssvītrām tieši šajā nozīmē.
     Lai gan «Google» MI to mīlīgi dēvē par krustlīniju, Tezaurs.lv neatzīst, ka mums vispār būtu tāds vārds, savukārt šķērssvītra ir visai populārs latviešu valodas vārds ar stabilām nozīmēm.

* Milzīgs paldies tam labajam cilvēkam, kas uztur Akadterm.lv — lietotājiem nesalīdzināmi draudzīgāku vietni nekā Termini.gov.lv.

Viss ir daudz vienkāršāk

Ir vairāku veidu lietišķie teksti, piemēram, regulas, likumi un līgumi, kas lielā mērā sastāv no sarakstiem un uzskaitījumiem. Valsts valodas centra jaunās Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatas autori nemitīgi atgādina, ka latviski pārtulkotos tiesību aktos ir jāievēro nevis avota, bet gan latviešu valodas interpunkcija.
     Domuzīme, kols, semikols, komats un pusiekava ir pieturzīmes, ko tipiski lieto teikuma iekšienē, tāpēc parasti nav nekāda pamata aiz tām turpināt tekstu ar lielo burtu. Līdz ar to saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstību pastāv trīs varianti, kā veidot uzskaitījumus: 1) ievadfrāzes beigās liek kolu, uzskaitījuma elementus atdala ar citām iekšteikuma pieturzīmēm, proti, komatu vai semikolu, un beigās liek punktu; 2) ievadfrāzes, numerācijas un uzskaitījuma elementu beigās liek teikuma beigu pieturzīmi punktu (ja izmanto aizzīmes, piktogrammas vai tamlīdzīgus ķiņķēziņus, aiz tiem punktu neliek, pieturzīmes par aizzīmēm neizmanto); 3) ievadfrāzi veido par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, tas ir, nekādu pieturzīmi beigās neliek, un tādējādi, ja arī uzskaitījuma elementi stāstījuma teikumu neveido, nekādu pieturzīmi neliek arī to beigās, taču, ja uzskaitījuma elementi ir stāstījuma teikumi, to beigās liek punktu.
     Lai arī viss ir tieši tik vienkārši, vismaz no Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkcijas» pirmizdevuma laikiem pastāv neatlaidīga vēlme ieviest kādu nevajadzīgu izņēmumu.

«Latviešu interpunkcijas» 1968. gada izdevums

«Latviešu interpunkcijas» 2009. gada izdevums

     Jā, paskaidrojumus šeit var sākt ar lielo burtu, taču kols aiz «Šajā lappusē» ir lieks — šis teksts ir jānoformē par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, piemēram, šādi.

Šajā lappusē
✿ Būs mazais vai nebūs?
✿ Godinās labākos darba devējus
✿ Kas darbā streso visvairāk?
     Mūslaiku tendenču ietekmē es uzskaitījuma elementu priekšā pieliku aizzīmes, bet varēja iztikt bez tām. Attiecīgs piemērs ir visās malās redzamais darba laika pieraksts, kam ne vienmēr uzskaitījuma elementu priekšā ir iekrāsoti kvadrātiņi un atslēgas.
Darba laiks
Pirmdien–piektdien 9–18
Sestdien, svētdien slēgts
     Tādiem būtu jābūt preču aprakstu punktiem un apakšpunktiem.
Šampūns «Saulīte»
     Iedarbība
     • Mitrina un baro matus
     • Atjauno matu struktūru
     • Novērš matu lūšanu
     • Padara matus zīdainākus
     Aktīvās sastāvdaļas
     • Kviešu olbaltumvielas
     • Lakricas ekstrakts
     • Kokosriekstu eļļa
     • Kolagēns
     • Elastīns
     Lietošana
     • Nelielu daudzumu ieklāj mitros matos, saputo un rūpīgi izskalo ar remdenu ūdeni.
     • Piemērots lietošanai ikdienā.
     Jau aprakstīju vienu Valentīnas Skujiņas grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» pieļauto kļūdu piemēru. Diemžēl gadu gaitā viņas rakstītais apaug ar jaunām kļūdām. Laika intervālu pieraksta varianti viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās kā nākamajā attēlā. 2014. gada izdevumā Skujiņas kļūdām — 1) kols katrā apakšpunktā, kur nav nekāda uzskaitījuma, turklāt kols nevajadzīgi atkārtojas, tāpēc ir nepieciešama cita pieturzīme, piemēram, domuzīme, kas aizstāj «piemēram», «proti» vai tamlīdzīgu vārdu, 2) nulles augšrakstā, 3) vienotājdomuzīme nosaukta par domuzīmi, 4) atstarpes abpus slīpsvītrai, kur katrā pusē ir tikai viens elements, — ir pievienots nevajadzīgs numerācijas izcēlums treknrakstā un nevajadzīga nulle pilnā viencipara datuma pierakstā, kā arī atstarpes starp apakšpunktu numerāciju un tai sekojošo tekstu nav vienādas.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 2014. gada izdevums

Īsāku vai garāku laika intervālu var pierakstīt dažādi:
     1) izvērstā veidā — no 2011. gada 21. decembra līdz 2012. gada 5. janvārim veikals atvērts no 9 līdz 18;
     2) izmantojot vienotājdomuzīmi — veikala darba laiks 9–18;
     3) izmantojot slīpsvītru — 2011./2012. gada apkures sezona.
     Savukārt vēstules elementu uzskaitījums viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās pilnīgi atbilstoši latviešu valodas normām — pirms uzskaitījuma bija kols, numerācija nebija nevajadzīgi izcelta treknrakstā —, taču 2014. gada izdevumā tas jau ir kļuvis par neesoša izņēmuma piemēru.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
2014. gada izdevums

Negadījums un klizma

Pirmām un galvenām kārtām — visi iespējamie vilcieni šķiet jau labi sen ir aizgājuši: lietvārds negadījums ar nozīmēm ‘nevēlams gadījums’ un ‘neplānots notikums vai notikumu virkne, kā rezultāts var būt letāls, var rasties ievainojumi, slimības, kaitējums videi, vai arī iekārtu un īpašuma bojājumi un zaudējums’, kā arī daudzām atbilsmēm citās valodās ir Terminoloģijas komisijas oficiāli apstiprināts termins. Taču jau «Profesora J. Endzelīna atbildēs» (1933–1942) ir teikts, ka

«No verba gadīties atvasinātais substantīvs gadījums ir vēl paturējis dzīvu savu sakaru ar verbu; tāpēc tāds savienojums kâ „negadījums” (vācu Unfall nozīmē) mūsu apziņā saistās ar nenotikuša gadījuma jēgumu (sal. Latv. v. vārdn.: vietā un nevietā, gadījumā un negadījumā) un neatbilst tai nozīmei, kādu šim vārdam grib piešķirt. Vācu Unfall nozīmē var lietāt vārdus: kļūme, liksta, klizma; arī nelaimes gadījums.»

Ūja, un kāpēc ne ķeza, ķibele, nepatikšanas un neraža? Turklāt manā apziņā pilnīgi noteikti tāda saikne vairs nepastāv, lai vai cik argumentēti Rasma Grīsle «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 26. laidienā publicētajā rakstā pūlētos to atjaunot:

«Savienojumi ar ne- ir noteikti jāšķiro:
     1) šad tad ne- tiek savienots ar neverbāliem lietvārdiem, un tad tam var būt divējāda nozīme — vai nu nolieguma (nerīdzinieks), vai nopēluma (necilvēks, nezvērs);
     2) visnotaļ iespējamos ne- savienojumos ar verbiem vai verbālnōmeniem ar -šana, -ums, -ējs u. c. (kas ir tik tuvas verba atvases, ka tie var būt pat refleksīvi: necelšanās, necēlējies) negācijai ir  t i k a i  nolieguma nozīme. Piem., savienojumiem necelt(ies), necelšana, ne(pie)cēlums ne- rāda tikai to, ka darbības nav nekādas — ne vēlamas, ne nevēlamas. Tâpat negrozījums, nebaudījums, nedalījums, nesaistījums, nepieprasījums, nesaadījums izsaka darbības vai tās konkrēta rezultāta noliegumu, nevis nopēlumu. (..)
     Pagaidām vairums runātāju laikam vēl spilgti izjūt, ka, piemēram, nevēlamas izdarības latviski var gan saukt par nedarbiem, bet ne par «nedarījumiem», nevēlamas runas — par nevalodām, bet ne par «nerunājumiem», nedz t. s. lāča pakalpojumus par «nepakalpojumiem». Un tâpat taču nevēlamu gadījumu nevar saukt par «negadījumu» vai ļaunu notikumu par «nenotikumu». Īstā nozīme negadījumam ir ‘nenoticis gadījums’ (līdzīgi kâ negadīšanās ir apm. ‘nenotiekoša gadīšanās’), un reti par ko tādu iznāk runāt. (..)
     Satiksmes ceļu nelaimēm labi der klizmas vārds, kam blakus ir arī verbs klizmēt ‘iegrūst ko nelaimē, savainot’, klizmēties ‘nelaimēties, iekļūstot klizmā’ (sal. «raganas klizmē cilvēkus», «burvji skrien . . druvas klizmēt» ME II 230, «(kājā) klizmēts», «viņam ceļā klizmējies» EH 619). — Pēc šādiem tautas valodas paraugiem varētu teikt, piem., ka kādam ceļā gadījusies klizma, ka kāds gājis bojā satiksmes klizmā, ka apledojums klizmē braucējus, autobusus, ka mašīnas klizmētas, kuģis klizmēts sānos, ka sacīkstēs kādam klizmējies u. tml. Šo noderīgo verbu klizmēt(ies) diemžēl nav pārņēmusi Llvv, un klizma tur paskaidrota ar «negadījumu», kas rēgojas arī vēl citur. Bez tam klizma un klizmēt ir ērti pamatvārdi — no negadījuma nevar, bet no šiem var atvasināt citus derīgus apzīmējumus, piem., klizmains (kâ kļūdains, «klizmains ceļojums»), klizmētājs (kâ kavētājs), klizmēklis (kâ kavēklis, misēklis).»

Kopumā šis Rasmas Grīsles raksts ir veltīts tieši valodnieku ieguldījumam latviešu valodas noplicināšanā. Ar mani ir noticis viss, ar ko Rasma Grīsle draud un biedē šajā rakstā. Es vairs pilnīgi nesaskatu apdrošināšanas dokumentiem piemērotāku kodolīgu apzīmējumu par negadījums visam tam nevēlamajam, kas neparedzēti var atgadīties ar personu un mantām. Es arī kā godīgs cilvēks pasaku, ka LIETIŠĶAJOS RAKSTOS turpināšu izmantot vienīgi svešvārdu klizma ‘šķidruma ievadīšana zarnās caur anālo atveri’, nevis indoeiropiešu pirmvalodas izcelsmes lietvārdu klizma, par kuru Konstantīns Karulis raksta «sākotnējā nozīme laikam ‘klupiens’». Šķiet, ka ar to es pilnīgi iekļaušos monolītajās lietišķo tekstu tapinātāju rindās, jo līdz šim man nav gadījies apdrošināšanas dokumentos sastapt, piemēram, frāzi «Jums ir jāsazinās ar apdrošināšanas sabiedrību 24 stundu laikā pēc klizmas», kā arī, piemēram, ceļasomas zādzību mute neveras saukt par nelaimes gadījumu. Man nav ne jausmas, kam ir jānotiek, lai darbības vārds klizmēt kļūtu populārs un lietvārds negadījums atgūtu sākotnējo nozīmi.