Viss ir daudz vienkāršāk

Ir vairāku veidu lietišķie teksti, piemēram, regulas, likumi un līgumi, kas lielā mērā sastāv no sarakstiem un uzskaitījumiem. Valsts valodas centra jaunās Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatas autori nemitīgi atgādina, ka latviski pārtulkotos tiesību aktos ir jāievēro nevis avota, bet gan latviešu valodas interpunkcija.
     Domuzīme, kols, semikols, komats un pusiekava ir pieturzīmes, ko tipiski lieto teikuma iekšienē, tāpēc parasti nav nekāda pamata aiz tām turpināt tekstu ar lielo burtu. Līdz ar to saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstību pastāv trīs varianti, kā veidot uzskaitījumus: 1) ievadfrāzes beigās liek kolu, uzskaitījuma elementus atdala ar citām iekšteikuma pieturzīmēm, proti, komatu vai semikolu, un beigās liek punktu; 2) ievadfrāzes, numerācijas un uzskaitījuma elementu beigās liek teikuma beigu pieturzīmi punktu (ja izmanto aizzīmes, piktogrammas vai tamlīdzīgus ķiņķēziņus, aiz tiem punktu neliek, pieturzīmes par aizzīmēm neizmanto); 3) ievadfrāzi veido par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, tas ir, nekādu pieturzīmi beigās neliek, un tādējādi, ja arī uzskaitījuma elementi stāstījuma teikumu neveido, nekādu pieturzīmi neliek arī to beigās, taču, ja uzskaitījuma elementi ir stāstījuma teikumi, to beigās liek punktu.
     Lai arī viss ir tieši tik vienkārši, vismaz no Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkcijas» pirmizdevuma laikiem pastāv neatlaidīga vēlme ieviest kādu nevajadzīgu izņēmumu.

«Latviešu interpunkcijas» 1968. gada izdevums

«Latviešu interpunkcijas» 2009. gada izdevums

     Jā, paskaidrojumus šeit var sākt ar lielo burtu, taču kols aiz «Šajā lappusē» ir lieks — šis teksts ir jānoformē par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, piemēram, šādi.

Šajā lappusē
✿ Būs mazais vai nebūs?
✿ Godinās labākos darba devējus
✿ Kas darbā streso visvairāk?
     Mūslaiku tendenču ietekmē es uzskaitījuma elementu priekšā pieliku aizzīmes, bet varēja iztikt bez tām. Attiecīgs piemērs ir visās malās redzamais darba laika pieraksts, kam ne vienmēr uzskaitījuma elementu priekšā ir iekrāsoti kvadrātiņi un atslēgas.
Darba laiks
Pirmdien–piektdien 9–18
Sestdien, svētdien slēgts
     Tādiem būtu jābūt preču aprakstu punktiem un apakšpunktiem.
Šampūns «Saulīte»
     Iedarbība
     • Mitrina un baro matus
     • Atjauno matu struktūru
     • Novērš matu lūšanu
     • Padara matus zīdainākus
     Aktīvās sastāvdaļas
     • Kviešu olbaltumvielas
     • Lakricas ekstrakts
     • Kokosriekstu eļļa
     • Kolagēns
     • Elastīns
     Lietošana
     • Nelielu daudzumu ieklāj mitros matos, saputo un rūpīgi izskalo ar remdenu ūdeni.
     • Piemērots lietošanai ikdienā.
     Jau aprakstīju vienu Valentīnas Skujiņas grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» pieļauto kļūdu piemēru. Diemžēl gadu gaitā viņas rakstītais apaug ar jaunām kļūdām. Laika intervālu pieraksta varianti viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās kā nākamajā attēlā. 2014. gada izdevumā Skujiņas kļūdām — 1) kols katrā apakšpunktā, kur nav nekāda uzskaitījuma, turklāt kols nevajadzīgi atkārtojas, tāpēc ir nepieciešama cita pieturzīme, piemēram, domuzīme, kas aizstāj «piemēram», «proti» vai tamlīdzīgu vārdu, 2) nulles augšrakstā, 3) vienotājdomuzīme nosaukta par domuzīmi, 4) atstarpes abpus slīpsvītrai, kur katrā pusē ir tikai viens elements, — ir pievienots nevajadzīgs numerācijas izcēlums treknrakstā un nevajadzīga nulle pilnā viencipara datuma pierakstā, kā arī atstarpes starp apakšpunktu numerāciju un tai sekojošo tekstu nav vienādas.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 2014. gada izdevums

Īsāku vai garāku laika intervālu var pierakstīt dažādi:
     1) izvērstā veidā — no 2011. gada 21. decembra līdz 2012. gada 5. janvārim veikals atvērts no 9 līdz 18;
     2) izmantojot vienotājdomuzīmi — veikala darba laiks 9–18;
     3) izmantojot slīpsvītru — 2011./2012. gada apkures sezona.
     Savukārt vēstules elementu uzskaitījums viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās pilnīgi atbilstoši latviešu valodas normām — pirms uzskaitījuma bija kols, numerācija nebija nevajadzīgi izcelta treknrakstā —, taču 2014. gada izdevumā tas jau ir kļuvis par neesoša izņēmuma piemēru.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
2014. gada izdevums

Kas ir ievilkums

Iegriezos pasmelties gudrību no ES iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmatas, kur ievēroju, ka par aizzīmi tiek izmantota domuzīme, savukārt ar šādu aizzīmi sāktie apakšpunkti tiek saukti par ievilkumiem.

     Kā redzams, latvieši nav paši to izdomājuši, tā ir arī angliski, lai gan taisnības labad jāteic, ka daudzviet, kur latvieši tajā rokasgrāmatā raksta ievilkums, ar to domājot uzskaitījuma apakšpunktu, angliski tas tomēr nav darīts, taču dīvainā doma izmantot domuzīmi par aizzīmi pilnīgi pieder ne latviešiem.
     Angļu valodā domuzīmei ir daudz funkciju, bet aizzīmes funkcijas tai nav. Latviešu valodā domuzīmi parasti lieto savrupinājumu izdalīšanai, starp vispārinātājvārdu un vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, izlaistas saitiņas vai citu izlaistu teikuma locekļu vietā, stilistiskos nolūkos — arī palīgteikuma nošķiršanai no virsteikuma. Kā redzams, nekāda sakara ar sarakstiem un uzskaitījumiem. Es īsti pat neapjēdzu, kāpēc mūslaikos, kad ir veseli aizzīmju un piktogrammu fonti un plašas emocijzīmju kolekcijas, būtu jācenšas paplašināt pieturzīmju funkcijas.
     Arī vārdam indent nav tieša sakara ar apakšpunktiem. Drīzāk saskaņā ar definīcijas daļu, kas attiecas uz tekstiem, visus uzskaitījuma elementus, kas nesākas no spoguļa kreisās malas, var uzskatīt par ievilkumu neatkarīgi no tā, vai tie ir apzīmēti ar cipariem, burtiem vai vēl kaut kā citādi. Mans glītrakstīšanas dievs Roberts Bringhērsts daudz raksta par ievilkumiem, taču nekad sarakstu un uzskaitījumu sakarā.

indent — v start (a line of text) or position (a block of text, table, etc.) further from the margin than the main part of the text; n a space left by indenting a line or block of text

     1924. gadā Jēkaba Dravnieka izdotajā pirmajā Angļu–latvju vārdnīcā ir ļoti mīlīgs darbības vārda indent tulkojums — ieŗaukt (rindiņu).

ievilkums — teksta rindas atvirzījums no malas (rindkopas sākumā)

     Tātad attiecībā uz tekstiem ievilkums ir atkāpes sinonīms. Šajā rakstā es esmu izmantojusi divu veidu ievilkumus: teksta rindas atvirzījumu no spoguļa malas rindkopas sākumā, kā arī definīciju teksta bloku atvirzījumu no spoguļa malas.

     Es saprotu, ka ievilkums ir jauks, labskanīgs vārds un ir liels vilinājums piešķirt tam citu vai vēl kādu nozīmi, tomēr neatbalstu bezrūpīgu semantisko robežu izplūdināšanu līdz nepazīšanai. Manuprāt, produktīvāka izvēle būtu bijusi vai nu iekļaut ar aizzīmēm apzīmētos uzskaitījuma elementus pamīšajā punktu, apakšpunktu pierakstā,

vai arī nosaukt tos par uzsvēruma punktiem — ir iederīgāk paplašināt nozīmi kaut cik tuviem terminiem.

Vai, kā latviešvalodu mīl mans prāts!

Jau esmu rakstījusi, ka visdziļāko grūtsirdību uzdzen nevis kurš katrs latviešu analfabēts, bet gan analfabēti latviešu valodas kopšanas pulciņos. Cik nu šajā afišā ir teksta, bet kļūdu ka biezs.

     1. Latviešu valodā pieņemtajā skaitliskajā datuma pierakstā gan datumu, gan mēnesi raksta ar diviem cipariem. Ja tas ir viencipara skaitlis, liek priekšā nulli.
     2. Senākos laikos varētu iztikt bez gadskaitļa: skaidrs, ka ir domāts tuvākais nākamais 7. oktobris. Tomēr, kā zināms, internets neko neaizmirst, tāpēc laikam mūsdienās gadskaitlis kļūst obligāts.
     3. Vertikālajai līnijai | parastos latviešu tekstos līdz šim, šķiet, nav bijis nekādu funkciju. Pat neatradu, ka tai būtu piešķirts nosaukums kā citām pieturzīmēm. Piemēram, lietuviešu Vikipēdijā | sauc par vertikālo domuzīmi, bet latviešu Vikipēdijā vispār nav raksta par to. Mans glītrakstīšanas dievs Roberts Bringhērsts ļauj angļvalodīgajiem to saukt arī par cēsūru (lat. caesūra no caedere — atšķelt), tomēr parasti ar šo vārdu saprot ritmisku pauzi vārsmā, nevis rakstzīmes nosaukumu, un šo literatūrzinātnē pazīstamo cēsūru Enciklopēdija.lv iesaka apzīmēt ar divām cēsūrām (rakstzīmēm), taču ir doti piemēri ar vienu cēsūru arī. Turklāt jau pirms kara latvieši ir aizstājuši s ar z un pēc kara pazaudējuši garumzīmi uz e — pašreizējais pieraksts ir cezūra. Viena (pēdējā) garā patskaņa paturēšana latviešu atveidojumā atbilst Ābrama Feldhūna latīņu īpašvārdu atveides norādījumiem, taču s viņš iesaka vienmēr atveidot ar s neatkarīgi no patskaņu klātbūtnes. (Es saprotu, kāpēc mums ir grūti bez starpniekvalodu ietekmes atveidot japāņu un ķīniešu vārdus, bet kāpēc mēs to nodarām latīņu valodai — nesaprotu.) Matemātiskās loģikas operācijās | nosaukums ir Šefera svītra. Izskatās, ka tikai līdz ar vietņu izstrādes paplašināšanos mēs esam pieņēmuši | par tekstu atdalītāju, kad vienā rindā ir jāsaraksta vairāki patstāvīgi teksti, kur komats vai citas pieturzīmes būtu maldinošas. Nē, datums no pulksteņlaika šādi nav jānorobežo, datums un pulksteņlaiks ir saistīti, tie ir tikai pareizi jāpieraksta.
     4. Jau tūkstošiem reižu esmu centusies iedzelt visādiem daiļamatniekiem, ka tikai ar lielajiem burtiem raksta vienīgi pirmsskolas vecuma bērni. Nu un vēl tādi jefiņi, kas nezina, kuri vārdi ir rakstāmi ar lielo sākumburtu un kuri nav, tāpēc drošības pēc visu raksta ar lielajiem burtiem.
     5. Saīsinājums g. bez atstarpes priekšā ir ne vien nepareizs, bet arī pilnīgi neiederīgs pašā galvenajā afišas tekstā — priekšlasījuma nosaukumā.
     6. Liekvārdība: Jaunā derība ir grāmata, neko citu par Jauno derību latviešu valodā nesauc, tāpēc tas nav papildus jāpiemin.
     7. Diez cik pirmo pirmdienu ir katrā mēnesī?!
     8. Nepamatots izsaukuma zīmes lietojums.
     Līdz ar to man sanāk aptuveni šādi.

2024. gada 7. oktobrī pulksten 18

Rīgas latviešu biedrības Kluba zālē

rakstnieka Aināra Zelča priekšlasījums

1685. gada Jaunā derība burtu pa burtam

Rīgas latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas sēdes notiek katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā. Laipni aicinām ikvienu izteikties par latviešu valodas jautājumiem.

Ieeja par ziedojumu

Vārda māksla II

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Speciālistu uzskatus par pamatteksta nolīdzināšanu pa labi var apkopot frāzē «Nekad mūžā!». Parasti teksta nolīdzināšanu uz labo pusi pieļauj tekstiem, kas nav garāki par dažām rindām, kur katrā ir ne vairāk par pieciem vārdiem (un tie ir domāti īsie angļu vārdiņi), vai arī teksts ir cieši saistīts ar kādu objektu tā labajā pusē. Arī tabulās var vajadzēt kādas slejas nolīdzināt pa labi — pirmām kārtām nāk prātā naudas summas, skaitļi ar decimāldaļām aiz komata un procenti. No satura viedokļa kaitina parazītiskais piederības vietniekvārds savs.

Mugura
Vāka noformējumam raksturīgajā seklo joku stilā par teksta virzienu uz muguras pietiktu pateikt, ka tie, kas pie grāmatplaukta grib piešķiebt galvu pa kreisi, raksta no apakšas uz augšu, bet tie, kas grib piešķiebt galvu pa labi, raksta no augšas uz leju. Tomēr valsts mūsu vietā jau ir izšķīrusies, kā mums ir labāk — pastāv «LVS ISO 6357:2006: Dokumentācija. Grāmatu un citu izdevumu muguru nosaukumi», ar ko es nevaru iepazīties, jo uzskatu, ka, ja valsts grib, lai tās standartus kāds ievēro, tad tie ir par brīvu jāmet pakaļ visiem interesentiem. Taču, spriežot pēc Latvijas standarta numura un neveiklā nosaukuma, diez vai tajā ir lasāms kaut kas cits nekā standartā ISO 6357:1985, ar kuru arī nav iespējams iepazīties tā paša iemesla dēļ, bet kurš tomēr internetā ir atrodams. Nu lūk, šim standartam atbilst rakstīšana no augšas uz leju un — bungu rīboņa — vismaz 30 mm brīva vieta no muguras apakšas bibliotēku vajadzībām.

Pirmais vāks
Skatoties uz vāka kompozīciju, izvēlēto attēlu, lētajiem trikiem un krāsām, izsaku pieņēmumu, ka grāmatas vāka maketa autors nav mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā un vispār nevienā mākslas skolā, jo tur tomēr māca pat haosā ievērot kaut kādus principus un iedvest kičā gaumes šķietamību. Tāpat liekas neticami, ka arī grāmatas autoram varēja patikt seklais jociņš «Mans nabaga pirāts Jurģis Liepnieks». Par teksta rakstīšanu ar visiem lielajiem burtiem mans spriedums ir nemainīgs — pirmsskolas vecuma bērnu līmenis, noformētājiem vajadzētu prast satura atklāšanā un uzmanības piesaistīšanā izmantot mūsdienu latīņu rakstības priekšrocības.

Vārda māksla I

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Laba iecere sākt pēdējā vāka tekstu ar paaugstinātu iniciāli, taču, ja vārds sastāv tikai no diviem burtiem, attiecīgi bija jānoformē abi burti. Turklāt gadsimtiem pārbaudīta prakse ir ar kapiteļiem jeb lielīšiem veidot pāreju no iniciāļa uz pamatteksta burtstilu.
     Pēc pārnesumzīmes pirmajā rindā redzams, ka maketētājs neprot ielikt nosacījuma pārnesumzīmi, vai arī strādā darbam ar tekstu nepiemērotā programmā. Par to, ka kaut kas nav kārtībā ar programmu lietošanu un procesu automatizēšanu, liecina arī nevienādās domuzīmes: sākumā ir domuzīmes, bet priekšpēdējā rindā nez kādēļ ir vienotājdomuzīme ar atstarpēm. Savukārt gandrīz 80 rakstzīmju garās pamatteksta rindas labāk varēja būt vai nu lielākiem burtiem, vai arī īsākas. Kā zināms, par optimālām tiek uzskatītas 50–60 rakstzīmju (burtu un atstarpju) garas rindas.
     Vēl būtu jāapspriež arī vēlamā burtu krāsa uz raibā fona, lai būtu lasīšanai optimāls fona un teksta kontrasts, tomēr šajā attēlā to īsti nevar novērtēt, tāpēc no lasāmības viedokļa tikai paudīšu neizpratni, kāpēc otrā rinkopa sākas bez atkāpes aiz atstarpes, nevis ar atkāpi bez atstarpes, un mazliet pieskaršos teksta saturam, proti, Lato Lapsas valodai vispār raksturīgajiem rusismiem. Par tekstā atrodamo «tā vai citādi» es nepateikšu labāk, kā ir izdarījis Jānis Kušķis.

«Latviešu valodā ir visi (..) minētie vārdi. Bet šāds to savienojums ir krievu valodas stila atdarinājums — так или иначе. Arī stila kļūdas stipri bojā valodu, un no tām jāatbrīvojas.
     Tātad — latviski varam teikt — kādā ziņā, kādā veidā, kāds, lai ir kā būdams, patiesībā, dažādi, dažādos veidos, visādi un vēl citus vārdus, nevis krievisko vārdu savienojumu tā vai citādi. Dažreiz to var izlaist kā lieku, vietā neliekot neko.»

Mugura
Nožēlojami, ka izdevniecība jeb apgāds neprot lietot pats savu nosaukumu — vārds grāmata šeit ir jāraksta ar mazo burtu.

Pirmais vāks
Gara acīm redzu, kā grāmatas nosaukuma teksts tiek pārvērsts par visiem lielajiem burtiem, teksta kastīte satverta aiz stūrīša un iestiepta iedomātā brīvajā vietā uz attēla, vispār nedomājot par to, cik neglīti izskatās mazā vārdstarpa un garumzīmes abpus tai, kas vairāk atgādina ornamentu un neizceļ saturu, proti, Āfriku, kā būtu, ja vārdi būtu atbilstoši rakstīti ar lielajiem un mazajiem burtiem. Vāka kompozīcijas veidošana pēc iedomātās brīvās vietas principa ir gājusi pat tik tālu, ka autora vārda un uzvārda bloks labajā pusē nav nolīdzināts ar virsrakstu. Turklāt es uzskatu, ka bērnu ekspluatācija ir bezgaumība.

Don’t fix what’s not broken

Biju tik šausmīgi satriekta par Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadienā saņemto dāvanu, ka uzreiz pēc pāris šķirkļu atvēršanas aizrakstīju uz vietnē llvv.tezaurs.lv norādīto e-pasta adresi tezaurs@ailab.lv. Laikam jau pašreizējais apgāds «Zinātne» sevi neuzskata par papīra Latviešu literārās valodas vārdnīcas mantinieku, ja ļauj LU MII Mākslīgā intelekta laboratorijai nevis vienkārši to digitalizēt (kas patiešām ir ļoti vajadzīgs darbs), bet gan pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības.

     Nav gadījies uzdurties datiem, ka Mākslīgā intelekta laboratorija lepotos ar visu triju savu vārdnīcu apmeklējumu, bet domāju, ka tas nav mazs, jo faktiski jau nav gandrīz nekā cita, kur meklēt padomu. Arī es līdz šim atšķirīgām vajadzībām ļoti bieži izmantoju visas trīs: Latviešu literārās valodas vārdnīcu, lai paskatītos, kā bija pareizi, Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu, lai paskatītos, vai varbūt ir norādīta vārda cilme, un tezaurs.lv, lai paskatītos, kādi vārdi vispār latviešu valodā ir pamanīti.
     Protams, ir liels prieks, ka digitālajā Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir tādas iespējas, kādu saprotamu iemeslu dēļ nav papīra vārdnīcā, proti, it kā ir piestrādāts pie iespējas meklēt. Var meklēt vārdu daļas, kas man dažkārt ir ļoti svarīgi. Atsevišķā klikšķināmā slejā ir norādīta šķirkļa vārda apkaime vārdnīcā, bet… ja noklikšķina uz kāda slejas vārda, tā šķirklis atveras tajā pašā logā, ja noklikšķina, piemēram, uz šīs slejas pēdējā vārda, visa sleja pārbīdās uz nākamo apgabalu, lai izvēlētais vārds būtu centrā. Arī ja noklikšķina uz kāda šķirklī pasvītrotā vārda vai vārdu savienojuma, tas atveras tajā pašā logā. Šī loģika man nav saprotama. Labi, pārlūkā ir komanda atvērt jaunā logā vai cilnē, bet tomēr…
     Tāpat līdz šim uzskatīju, ka digitālās vārdnīcas lielākā priekšrocība pret papīra grāmatu ir iespēja netaupīt vietu un atturēties no pārmērīgiem saīsinājumiem. Tā nu es nesaprotu, kāpēc šķirkļa piemēru un vārdu savienojumu lauki automātiski ir aizvērti, nevis atvērti (kāpēc tie vispār ir virināmi?), jo aizvērtos laukos uzreiz nevar meklēt — kur tad nu ir tās meklēšanas priekšrocības, visi UX utt. Faktiski es tagad Latviešu literārās valodas vārdnīcā kaut ko meklēju daudz retāk tieši tāpēc, ka nav iespējams meklēt uzreiz visā šķirklī, bet katra aizvērtā lauka atvēršana ir ļoti laikietilpīga, jo loģiski, ka parasti ir jāmeklē tieši pie vārdiem ar vairākām nozīmēm un plašiem semantiskiem apgabaliem.
     Es nesaskatu praktisku nepieciešamību pēc tekstiem, kuri parādās, ja uzvirza kursoru uz kaut kā, kas nekādi nav apzīmēts. Nu kurš dodas uz vārdnīcu, lai tur rotaļātos ar kursoru un meklētu kādu apslēptu brīnumu?! It sevišķi, ja tas brīnums galīgi nav iespaidīgs, piemēram, uzvirzot kursoru uz «2. sējums», uznirstošajā lauciņā var izlasīt «LLVV 2. sējums». Nu nav necik izzinoši. Saite arī tā nav. Ja jums ir ko teikt, tad sakiet uzreiz, un viss.
     Lieka šļūkāšana ir arī aplītis ar «i», bet ja nu reiz citāta autors ir noslēpts, vai uznirstošajā lauciņā tad bija jāliek tas pats vecais, labais saīsinājums kā agrāk, vai tomēr varēja normāli ielikt pilnu autora vārdu un darba nosaukumu (un acīmredzamajā mīlestībā pret visādām šķērssaitēm arī saiti uz vietu, kur var redzēt, kuros šķirkļos ir piemēri no šī avota).
     Darbu vārdnīcā ļoti apgrūtina un būtībā padara bezjēdzīgu arī visādi šķietami sīkumi, kas kopā ar meklēšanas apgrūtinājumiem ievērojami mazina vajadzību un vēlmi vispār tajā ielūkoties, piemēram, vārdnīcas nosaukuma abreviatūra kvadrātiekavās un ar kolu, pamatteksts bezserifu fontā, neatbilstošas rindstarpas, nepamatota numerācija, kas sastāv no viena vienīga punkta vai apakšpunkta, pogas (kāpēc tās vispār ir vajadzīgas?) «Piemēri» un «Stabili vārdu savienojumi» (daudzskaitlī), arī ja atveras tikai viens piemērs vai vārdu savienojums, aizzīmes piemēru un vārdu savienojumu priekšā, krāsaini teksta fona laukumi, teksts aiz domuzīmes turpinās ar lielo sākumburtu un joprojām (aprakstā teikts, ka vārdnīcas digitalizācija sākta 2001. gadā) mēdz būt defises tur, kur jābūt domuzīmēm.
     Lai ilustrētu, kā bija un kā ir, pievienoju īpašības vārda dzimts šķirkli, ko darba vajadzībām meklēju tāpēc, ka gribēju paskatīties, vai nav kāds piemērs ar personas vietniekvārdiem. Nē, es neko nenogriezu Mākslīgā intelekta laboratorijas Latviešu literārās valodas vārdnīcas šķirkļa ekrānuzņēmumā: to beigu tur vienkārši nav.

     Apmēram varu iztēloties, cik milzīgs darbs ir ieguldīts, lai šo uztaisītu, tāpēc vēl jo sāpīgāk, ka kopumā jaunā Latviešu literārās valodas vārdnīca atstāj nemākulīga, pavirša un pašmērķīga veikuma iespaidu. Vecajā es mēdzu ziņot par pamanītajām kļūdām, jaunajā vēl neesmu to darījusi, tikai uzrakstīju sākumā minēto vēstuli, jo pašlaik ir vajadzīgi labojumi katrā šķirklī, ko esmu atvērusi, un man nolaižas rokas.

     Pilnīgi piekrītu, ka mums ir vajadzīga jauna latviešu literārās valodas vārdnīca ar modernām definīcijām un aktuālu vārdu krājumu, un Mākslīgā intelekta laboratorija apgalvo, ka tādu taisīs no Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas. Taisnība, ka digitalizētās Latviešu literārās valodas vārdnīcas iepriekšējā versija neizskatījās pārlieku moderni, bet vai tāpēc Mākslīgā intelekta laboratorijai tā bija jāgulda savā Prokrusta gultā — galu galā tas ir pabeigts darbs pats par sevi, to nevajag pielāgot neviena priekšstatiem. Svarīga vēsturiska liecība, ja gribat.

Kola vienkāršā dzīve, it sevišķi sadzīve ar domuzīmi, un punkta paralēlā īstenība

Patajā

Senāk man pat prātā neienāca, ka kola lietošana varētu sagādāt vielu pārdomām — pārāk vienkārši tas viss ir. Kols norāda, ka sekos paskaidrojums, teikumā tas var būt tikai viens, tā darbība nebeidzas līdz pat teikuma beigām, to parasti lieto: 1) aiz vispārinošā vārda vienlīdzīgu teikuma locekļu priekšā; 2) saliktā bezsaikļa teikumā starp teikuma daļām, ja nākamā daļa izsaka paskaidrojumu vai pamatojumu; 3) aiz piebildes tiešās runas priekšā; 4) ja seko uzskaitījums, kurā katra uzskaitījuma daļa ir apzīmēta ar skaitli, burtu vai citu tehnisku zīmi, un katru uzskaitījuma daļu raksta ar mazo burtu. Nu un kols pats var būt nosacīta tehniska zīme, piemēram, skaitļu attiecības izteikšanai (1 : 3). Lūk, šķiet, ka tas ir arī viss.
     Bet nu jūs jau zināt, kas notika pēc tam.
     Parādījās uzskaitījumi angliski (piemēram, aiz as follows:), pirms kuriem kols var karāties gaisā bez kādiem nosacījumiem par tālāko daļu apzīmēšanu un mazo burtu lietošanu, tā ka bija pat speciāli jāpiekodina tulkotājiem: «Latviešu tulkojumā frāzes beigās jāliek punkts, nevis kols.»
     Radās apjukums, kad pirms paskaidrojuma, precizējuma vai izvērsuma likt domuzīmi un kad — kolu, tā ka valodnieks Aldis Lauzis uzskatīja par nepieciešamu to iztirzāt un rezumēt: «Pirms paskaidrojuma, kurš sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam domuzīmi; turpretī pirms paskaidrojuma, kurš nav sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam kolu.»
     Bet nu kā parasti tas vēl nav viss, ko var izdarīt ačgārni. Neesmu manījusi kādu apšaubām, ka aiz piebildes tiešās runas priekšā ir jāliek kols, taču nepamatoti tiek izlaista pašu tiešo runu ievadošā pieturzīme, un tiešā runa aiz kola tiek rakstīta ar lielo burtu, kas pārkāpj vienu no galvenajiem jau minētajiem latviešu valodas gramatikas baušļiem: tev nebūs neko teikumā rakstīt ar lielo burtu, kas nav īpašvārds vai īpašvārda nozīmē lietots, kā arī tev būs pēc iespējas vairīties no vārdu bezjēdzīgas lietošanas īpašvārda nozīmē.
     Ja jums ir sūtības apziņa, ka jūsu publikācijas «(..) ir viens no tiem stabiņiem, pie kuriem valodai pieturēties, lai to nesarautu driskās», tad ir pienācis laiks tajās normāli noformēt tiešo runu ar piebildi teikuma sākumā — aiz kola nevis uzreiz sākt rakstīt tiešo runu ar lielo burtu, bet ievadīt tiešo runu ar domuzīmi. Man mute atpletās, kad ieraudzīju, ka viena otra tenku lapa to prot, bet tā dēvētais intelektuālais izdevums gan ne. Protams, liberālā latviešu valodas gramatika arī šeit piedāvā variantus. Tikpat labi intervijas var pierakstīt kā lugas, tas ir, runātāja nosaukumu ietvert atsevišķā teikumā un aiz tā likt punktu, nevis kolu. Diemžēl nevēlamo variantu publikācijās gadās ieraudzīt biežāk par kādu no vēlamajiem.

Prātiņ, nāc mājās!

«Balle sen jau beigusies, nedzird mūziku», bet man joprojām ir dažas skaistas
vēl nepublicētas iemīļoto degunragputnu fotogrāfijas

Jau sūdzējos par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1169/2011, kas pārtikas tehnologiem liek uz ēdiena iesaiņojuma tiražēt visādus latviešu valodai neraksturīgus formulējumus, taču šķiet, ka Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2017/1469, ar ko nosaka apdrošināšanas produkta informācijas dokumenta standartizētu noformējumu, kļūdu skaita ziņā vidēji uz tūkstoš rakstzīmēm pārspēj iepriekšminēto vairākas reizes.
     Te ir šausmīgs pilnīgi viss. Sevišķi tas, ka, lai nepieļautu šīs kļūdas, gandrīz nav vajadzīgas padziļinātas latviešu valodas zināšanas: pietiek ar veselo saprātu un pamatskolas izglītību.
     1. Produkti, kas patiesībā ir pakalpojumi. Vispār jau pietiek ar attapību, lai saprastu, ka apdrošināšanas uzņēmumi sniedz finansiālus pakalpojumus, nevis izdāļā produktus, bet tam ir arī juridisks pamatojums. Piemēram, Apdrošināšanas līguma likumā vārds «produkts» nav pieminēts nevienu reizi pat citā sakarā. Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likumā ir skaidri pateikts, ka apdrošināšanas sabiedrības sniedz pakalpojumus.

Šis likums attiecas uz personām, kuras sniedz vai vēlas sniegt nedzīvības apdrošināšanas, dzīvības apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas pakalpojumus Latvijas Republikā.

     2. Virsraksti, kas beidzas ar jautājuma zīmi, lai gan tālākajā tekstā ir jāsniedz atbilde.

Jautājuma teikuma beigās liek jautājuma zīmi, tomēr ir nosaucošie jautājumi, kas rāda, ka tekstā būs atbilde uz virsrakstā izteikto jautājumu. Aiz šādiem virsrakstiem jautājuma formā jautājuma zīmi neliek. (Sk. Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkciju».)

     3. Vajadzības izteiksme bez «ir».

Parasti tiek lietoti vajadzības izteiksmes vienkāršie laiki. Laiku norāda palīgdarbības vārda būt laika forma — vienkāršā tagadne: skolēniem ir jāmācās, vienkāršā pagātne: skolēniem bija jāmācās, vienkāršā nākotne: skolēniem būs jāmācās. (Sk. 7. klases mācību vielu.)

     4. Viens vienīgs apakšpunkts nodaļā. Tas pat ir oficiāli aizliegts — Ministru kabineta noteikumos Nr. 108 tas ir vairākkārt atkārtots.

Ja pantam ir viena daļa, to nenumurē. (..) Ja grozījums (pants) ir viens, to nenumurē. (..) Ja likumprojektam ir viens pielikums, to nenumurē. (..) Noteikumu projektā neveido nodaļas ar vienu punktu.

     5. Domuzīmes aizzīmju vietā. Labāk būtu par aizzīmēm neizmantot rakstzīmes, kam tekstā ir arī citas funkcijas.

Aizzīme ir simbols (parasti aplis vai kvadrāts) teksta rindiņas sākumā, kas norāda, ka ar šo rindiņu sākas kāda īpaša teksta daļa vai kāda saraksta elements.

     Tomēr pati šausmīgākā atkal ir prasība tiražēt šo tumsonību.

Tumsonība ar lielo burtu

Nometnes inspekcija

Vienmēr esmu bijusi pret pārmērīgu un nekādi nepamatojamu lielo sākumburtu lietošanu, tāpēc šis man šķiet pašsaprotami:

«Ja nosaukums sākas ar numuru vai datumu, kas atveidots ar cipariem, tad numurs vai datums uzskatāms par nosaukuma pirmo vārdu, piemēram, ielu nosaukumi 4. līnija, 11. novembra krastmala, 13. janvāra iela, 2. garā līnija.»

     Tāpēc gaidāmo svētku nosaukuma pareizs pieraksts ir šāds.

Vispārējie latviešu XXVI dziesmu un XVI deju svētki

     Un ne tā, kā rakstīts svētku mājaslapā. Un ne ar visiem lielajiem burtiem, kā tikpat nemākulīgi rakstīts svētku logotipā.
     Arī IV pasaules latviešu zinātnieku (!) kongresa nosaukums ir pierakstīts nepareizi.
     Jūtos diezgan vientulīgi.

Vai visi nosaukumi sākas ar lielo burtu

Skeletu krasta Krusta zemesragā

Tikai tie, kam galīgi vienalga, nav pamanījuši, ka pašlaik latviešu valodā lielo sākumburtu lietošanā nav ne konsekvences, ne kārtības. To nav ieviesuši arī jaunākie valodnieku ieteikumi, kā tad būtu labāk. Tikmēr praktiskajā rakstu valodā pretēji jebkādai loģikai turpinās lielo sākumburtu uzvaras gājiens, piemēram, iesaistot tekstā nosaukumu, kurā ir ietverts gan simboliskais nosaukums, gan nomenklatūras vārds pirms tā: SIA «Izdevniecība «Auseklis»», SIA «Klīnika «Denta»» un pat Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts «BIOR», kas ērtības labad augstsirdīgi pieprasa rakstīt vienkārši Institūts «BIOR» vai Institūts BIOR.
     Es nespēju uzminēt, ko nozīmē BIOR, tāpēc par visu lielo burtu un pēdiņu nepieciešamību šim vārdam neko komentēt nevaru, bet vispār es tikai gribēju atkal teikt par nomenklatūras vārdiem to pašu, ko iepriekš: nu nav iespējams tos normāli iesaistīt tekstā, ja tos raksta ar lielo burtu, tāpēc parastā saistītā tekstā, kur, piemēram, klīnikas «Denta» īpašuma forma nav norādīta, nav nekāda pamata rakstīt vārdu klīnika ar lielo burtu, ja viss nosaukums «Klīnika «Denta»» nav likts pēdiņās. Savukārt tas nebūtu pareizi, jo vārdā klīnika nekā simboliska nav — tas ir nomenklatūras vārds.
     Nomenklatūras vārda definīcija ir šāda: saliktā vietvārdā vai īpašvārdiskā institūcijas nosaukumā ietilpstošais sugasvārds, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību: vietu nosaukumos tie ir vārdi pilsēta, ciems, kalns, ezers, upe u. tml.; iestāžu, uzņēmumu, organizāciju nosaukumos tie ir vārdi aģentūra, institūts, laboratorija, skola, veikals, aptieka u. tml., piemēram, Engures ezers, Saules aptieka, veikals «Sakta».
     Lūk, definīcija tieši norāda, ka nomenklatūras vārds ir iekļauts nosaukumā, bet nav rakstāms ar lielo burtu neatkarīgi no tā, vai tas atrodas simboliskā nosaukuma priekšā vai pakaļā. Kas tur tik sarežģīts vai neskaidrs?!
     Interesanti, ka tas pats institūts BIOR stingri uzstāj, lai vārds institūts tiktu rakstīts ar lielo burtu, bet neprasa, lai, piemēram, nosaukumā zivaudzētava «Tome», nomenklatūras vārds tiktu rakstīts ar lielo sākumburtu. Tātad vispār saprot, bet uz sevi neattiecina. Kas tas ir?

Rīgas dome nav izņēmums

Degunragputns Kasanē, Botsvānā

Protams, gramatika pirmām kārtām ir vienošanās. Savukārt pašvaldību vēlēšanas apliecināja, ka latviešu valodā nav izdevies vienoties par to, kurus vārdus tiešajos nosaukumos rakstīt ar lielo burtu. Īpašie viltnieki to risina vienkārši — raksta tikai ar majuskuļiem jeb versāļiem, taču citi ir spiesti atklāt savu izvēli. Bet ko izvēlēties?
     Kaut kā ir iegājies, ka gandrīz nav domstarpību par trīsvārdīgu tiešo nosaukumu rakstību: ievadītājvārdu (visbiežāk tas ir vietvārds) raksta ar lielo sākumburtu, diferencētājvārdu arī ar lielo, bet nomenklatūras vārdu ar mazo. Šaubas rodas, kad ir jāpieraksta divvārdīgs nosaukums. Taču arī tas patiesībā nav grūti. Visbiežāk ir tā, ka sakrīt ievadītājvārds (vietvārds) un diferencētājvārds. Tā ir, piemēram, nosaukumā «Rīgas dome». Nē, divu atsevišķu sākumvārdu trūkums nepadara nomenklatūras vārdu «dome» par īpašvārdu. Šāds risinājums var ienākt prātā tikai tad, ja dzīvo virsrakstu līmenī un reāli šie nosaukumi nekad nav jālieto. Citādi uzreiz ir skaidrs, ka, turpinot kaut kādu saistītu tekstu par, piemēram, Rīgas domi, jūs nevēlēsities rakstīt, piemēram, «Rīgas Dome sapulcējās uz kārtējo sēdi. Lai gan domnieki apsprieda šo priekšlikumu, galīgo lēmumu Dome nepieņēma.»

Kam ir vajadzīgi lielie burti vārda vidū?

— Foršs tirgus! — Jūs taču tur neko nepīpējāt, vai ne? — Mūs uzaicināja uz kāzām. — Jūs taču
neiesit, vai ne? — Mūsu Lombokas šoferītis, kas stādījās priekšā kā Misters Okei, bija patiesi
noraizējies: nez kāpēc viņam šķita, ka mēs meklējam nepatikšanas

Nu nav man saprotams, kāpēc jāraksta CimduDuksis un ZeķuZaķis, ja varēja vienkārši ielikt atstarpi starp vārdiem, un mantiņām būtu gan uzvārds, gan vārds. Kurš, ellē gaisā, nesaprastu, ka akadēmiskās terminu datubāzes nosaukums ir saliktenis, ja tas būtu rakstīts Akadterm, nevis AkadTerm? Uz to, ka pats nosaukums varēja būt kāds normāls vārds, es pat neuzdrošinos cerēt. Tāpat par gaidāmo likteņa atriebību man liek domāt visi tie, kas vārda vidū raksta lielo burtu, gribēdami izskatīties dziļdomīgāki un asprātīgāki, piemēram, «UgunsGrēks», «SuperBingo», «VeloStarts», «AvanTūristi» un «BioLoģiski».

Kas ir virsraksts un jautājuma teikums

Tik mazus neļāva aiztikt, lai nedabū no mums kādu slimību, bet ar drusku lielākiem, kurus
vēl ielikšu, mēs paspēlējāmies. Tas gan bija sāpīgi: jo lielāks kaķītis, jo lielāki nadziņi. Lauvu
audzētava Dienvidāfrikas Republikā

Virsraksts ir grāmatas, teksta vai tā daļas nosaukums, t. i., vārdisks, arī ar burtiem, cipariem izteikts (kā) apzīmējums. Virsraksta beigās neliek punktu, jo tas parasti veido atsevišķu (pirmo) rindkopu un ir noformēts atšķirīgi no pārējā teksta, vizuāli atklājot savu virsraksta funkciju, bet liek pārējās teikuma beigu pieturzīmes — izsaukuma vai jautājuma zīmi, kā arī daudzpunkti — atbilstīgi izteikuma mērķim. Ja kāda teksta virsraksts ir iekļauts citā tekstā, to, tāpat kā visus simboliskos nosaukumus, liek pēdiņās.
     Jautājuma teikumos izsaka pieprasījumu pēc informācijas. Parasti jautājuma teikumus ievada jautājamie vārdi, tostarp jautājamie vietniekvārdi kas, kurš, kāds. Jautājuma teikuma beigās liek jautājuma zīmi, tomēr ir nosaucošie jautājumi, kas rāda, ka tekstā būs atbilde uz virsrakstā izteikto jautājumu. Aiz šādiem virsrakstiem jautājuma formā jautājuma zīmi neliek. (Sk. Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkciju».)
     Tāpēc tiem, kas internetā ironiski brīnās, ka daudz apsmaidītais Valda Zatlera jautājums «Kas es esmu?» viņa grāmatas nosaukumā ir zaudējis jautājuma zīmi, īsti nav vielas pašizpausmei: šis virsraksts tikai apsola, ka grāmata pateiks, kas ir tās autors.
     Valdi Zatleru nepazīstu, viņa grāmatu neesmu lasījusi, jautājuma konteksts man nav zināms, tas vienīgi šķita labs parasta un nosaucošā jautājuma piemērs. Patiesībā šis ir vēstījums visiem, kam jātulko pamācībās iecienītie virsraksti, kas sākas ar «How to…», bet uz -šana pāriet negribas. Tātad jautājuma zīme virsraksta beigās nav jāliek, ja virsrakstā uzdod jautājumu, uz kuru turpat seko atbilde. Punkts virsraksta beigās vispār nav jāliek.