Viss ir daudz vienkāršāk

Ir vairāku veidu lietišķie teksti, piemēram, regulas, likumi un līgumi, kas lielā mērā sastāv no sarakstiem un uzskaitījumiem. Valsts valodas centra jaunās Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatas autori nemitīgi atgādina, ka latviski pārtulkotos tiesību aktos ir jāievēro nevis avota, bet gan latviešu valodas interpunkcija.
     Domuzīme, kols, semikols, komats un pusiekava ir pieturzīmes, ko tipiski lieto teikuma iekšienē, tāpēc parasti nav nekāda pamata aiz tām turpināt tekstu ar lielo burtu. Līdz ar to saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstību pastāv trīs varianti, kā veidot uzskaitījumus: 1) ievadfrāzes beigās liek kolu, uzskaitījuma elementus atdala ar citām iekšteikuma pieturzīmēm, proti, komatu vai semikolu, un beigās liek punktu; 2) ievadfrāzes, numerācijas un uzskaitījuma elementu beigās liek teikuma beigu pieturzīmi punktu (ja izmanto aizzīmes, piktogrammas vai tamlīdzīgus ķiņķēziņus, aiz tiem punktu neliek, pieturzīmes par aizzīmēm neizmanto); 3) ievadfrāzi veido par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, tas ir, nekādu pieturzīmi beigās neliek, un tādējādi, ja arī uzskaitījuma elementi stāstījuma teikumu neveido, nekādu pieturzīmi neliek arī to beigās, taču, ja uzskaitījuma elementi ir stāstījuma teikumi, to beigās liek punktu.
     Lai arī viss ir tieši tik vienkārši, vismaz no Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkcijas» pirmizdevuma laikiem pastāv neatlaidīga vēlme ieviest kādu nevajadzīgu izņēmumu.

«Latviešu interpunkcijas» 1968. gada izdevums

«Latviešu interpunkcijas» 2009. gada izdevums

     Jā, paskaidrojumus šeit var sākt ar lielo burtu, taču kols aiz «Šajā lappusē» ir lieks — šis teksts ir jānoformē par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, piemēram, šādi.

Šajā lappusē
✿ Būs mazais vai nebūs?
✿ Godinās labākos darba devējus
✿ Kas darbā streso visvairāk?
     Mūslaiku tendenču ietekmē es uzskaitījuma elementu priekšā pieliku aizzīmes, bet varēja iztikt bez tām. Attiecīgs piemērs ir visās malās redzamais darba laika pieraksts, kam ne vienmēr uzskaitījuma elementu priekšā ir iekrāsoti kvadrātiņi un atslēgas.
Darba laiks
Pirmdien–piektdien 9–18
Sestdien, svētdien slēgts
     Tādiem būtu jābūt preču aprakstu punktiem un apakšpunktiem.
Šampūns «Saulīte»
     Iedarbība
     • Mitrina un baro matus
     • Atjauno matu struktūru
     • Novērš matu lūšanu
     • Padara matus zīdainākus
     Aktīvās sastāvdaļas
     • Kviešu olbaltumvielas
     • Lakricas ekstrakts
     • Kokosriekstu eļļa
     • Kolagēns
     • Elastīns
     Lietošana
     • Nelielu daudzumu ieklāj mitros matos, saputo un rūpīgi izskalo ar remdenu ūdeni.
     • Piemērots lietošanai ikdienā.
     Jau aprakstīju vienu Valentīnas Skujiņas grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» pieļauto kļūdu piemēru. Diemžēl gadu gaitā viņas rakstītais apaug ar jaunām kļūdām. Laika intervālu pieraksta varianti viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās kā nākamajā attēlā. 2014. gada izdevumā Skujiņas kļūdām — 1) kols katrā apakšpunktā, kur nav nekāda uzskaitījuma, turklāt kols nevajadzīgi atkārtojas, tāpēc ir nepieciešama cita pieturzīme, piemēram, domuzīme, kas aizstāj «piemēram», «proti» vai tamlīdzīgu vārdu, 2) nulles augšrakstā, 3) vienotājdomuzīme nosaukta par domuzīmi, 4) atstarpes abpus slīpsvītrai, kur katrā pusē ir tikai viens elements, — ir pievienots nevajadzīgs numerācijas izcēlums treknrakstā un nevajadzīga nulle pilnā viencipara datuma pierakstā, kā arī atstarpes starp apakšpunktu numerāciju un tai sekojošo tekstu nav vienādas.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 2014. gada izdevums

Īsāku vai garāku laika intervālu var pierakstīt dažādi:
     1) izvērstā veidā — no 2011. gada 21. decembra līdz 2012. gada 5. janvārim veikals atvērts no 9 līdz 18;
     2) izmantojot vienotājdomuzīmi — veikala darba laiks 9–18;
     3) izmantojot slīpsvītru — 2011./2012. gada apkures sezona.
     Savukārt vēstules elementu uzskaitījums viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās pilnīgi atbilstoši latviešu valodas normām — pirms uzskaitījuma bija kols, numerācija nebija nevajadzīgi izcelta treknrakstā —, taču 2014. gada izdevumā tas jau ir kļuvis par neesoša izņēmuma piemēru.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
2014. gada izdevums

Bērni, mācieties interpunkciju!

Par kolu atstāstīšu īsu fragmentu no Vikipēdijas. Kolu lieto arī starp teikuma komponentiem. Šajā gadījumā aiz kola novietotais komponents paskaidro vai pamato pirms kola novietotajā komponentā izteikto domu, piemēram, «Atskrēju tevi lūgt: aizej uz konferenci šodien».

     Un te mazliet informācijas par uzrunu no 6. klases (!) mācību materiāliem.

Uzruna runā tiek atdalīta ar pauzi, rakstos — ar komatu.

     Tādā pašā veidā gramatikas likumi darbojas arī krievu valodā gan attiecībā uz kola lietošanu, gan attiecībā uz uzrunu. Un Vikipēdijā jau pat ir šķirklis «Русский военный корабль, иди на хуй», kur var paskatīties.

Kola vienkāršā dzīve, it sevišķi sadzīve ar domuzīmi, un punkta paralēlā īstenība

Patajā

Senāk man pat prātā neienāca, ka kola lietošana varētu sagādāt vielu pārdomām — pārāk vienkārši tas viss ir. Kols norāda, ka sekos paskaidrojums, teikumā tas var būt tikai viens, tā darbība nebeidzas līdz pat teikuma beigām, to parasti lieto: 1) aiz vispārinošā vārda vienlīdzīgu teikuma locekļu priekšā; 2) saliktā bezsaikļa teikumā starp teikuma daļām, ja nākamā daļa izsaka paskaidrojumu vai pamatojumu; 3) aiz piebildes tiešās runas priekšā; 4) ja seko uzskaitījums, kurā katra uzskaitījuma daļa ir apzīmēta ar skaitli, burtu vai citu tehnisku zīmi, un katru uzskaitījuma daļu raksta ar mazo burtu. Nu un kols pats var būt nosacīta tehniska zīme, piemēram, skaitļu attiecības izteikšanai (1 : 3). Lūk, šķiet, ka tas ir arī viss.
     Bet nu jūs jau zināt, kas notika pēc tam.
     Parādījās uzskaitījumi angliski (piemēram, aiz as follows:), pirms kuriem kols var karāties gaisā bez kādiem nosacījumiem par tālāko daļu apzīmēšanu un mazo burtu lietošanu, tā ka bija pat speciāli jāpiekodina tulkotājiem: «Latviešu tulkojumā frāzes beigās jāliek punkts, nevis kols.»
     Radās apjukums, kad pirms paskaidrojuma, precizējuma vai izvērsuma likt domuzīmi un kad — kolu, tā ka valodnieks Aldis Lauzis uzskatīja par nepieciešamu to iztirzāt un rezumēt: «Pirms paskaidrojuma, kurš sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam domuzīmi; turpretī pirms paskaidrojuma, kurš nav sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam kolu.»
     Bet nu kā parasti tas vēl nav viss, ko var izdarīt ačgārni. Neesmu manījusi kādu apšaubām, ka aiz piebildes tiešās runas priekšā ir jāliek kols, taču nepamatoti tiek izlaista pašu tiešo runu ievadošā pieturzīme, un tiešā runa aiz kola tiek rakstīta ar lielo burtu, kas pārkāpj vienu no galvenajiem jau minētajiem latviešu valodas gramatikas baušļiem: tev nebūs neko teikumā rakstīt ar lielo burtu, kas nav īpašvārds vai īpašvārda nozīmē lietots, kā arī tev būs pēc iespējas vairīties no vārdu bezjēdzīgas lietošanas īpašvārda nozīmē.
     Ja jums ir sūtības apziņa, ka jūsu publikācijas «(..) ir viens no tiem stabiņiem, pie kuriem valodai pieturēties, lai to nesarautu driskās», tad ir pienācis laiks tajās normāli noformēt tiešo runu ar piebildi teikuma sākumā — aiz kola nevis uzreiz sākt rakstīt tiešo runu ar lielo burtu, bet ievadīt tiešo runu ar domuzīmi. Man mute atpletās, kad ieraudzīju, ka viena otra tenku lapa to prot, bet tā dēvētais intelektuālais izdevums gan ne. Protams, liberālā latviešu valodas gramatika arī šeit piedāvā variantus. Tikpat labi intervijas var pierakstīt kā lugas, tas ir, runātāja nosaukumu ietvert atsevišķā teikumā un aiz tā likt punktu, nevis kolu. Diemžēl nevēlamo variantu publikācijās gadās ieraudzīt biežāk par kādu no vēlamajiem.