Kas ir ievilkums

Iegriezos pasmelties gudrību no ES iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmatas, kur ievēroju, ka par aizzīmi tiek izmantota domuzīme, savukārt ar šādu aizzīmi sāktie apakšpunkti tiek saukti par ievilkumiem.

     Kā redzams, latvieši nav paši to izdomājuši, tā ir arī angliski, lai gan taisnības labad jāteic, ka daudzviet, kur latvieši tajā rokasgrāmatā raksta ievilkums, ar to domājot uzskaitījuma apakšpunktu, angliski tas tomēr nav darīts, taču dīvainā doma izmantot domuzīmi par aizzīmi pilnīgi pieder ne latviešiem.
     Angļu valodā domuzīmei ir daudz funkciju, bet aizzīmes funkcijas tai nav. Latviešu valodā domuzīmi parasti lieto savrupinājumu izdalīšanai, starp vispārinātājvārdu un vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, izlaistas saitiņas vai citu izlaistu teikuma locekļu vietā, stilistiskos nolūkos — arī palīgteikuma nošķiršanai no virsteikuma. Kā redzams, nekāda sakara ar sarakstiem un uzskaitījumiem. Es īsti pat neapjēdzu, kāpēc mūslaikos, kad ir veseli aizzīmju un piktogrammu fonti un plašas emocijzīmju kolekcijas, būtu jācenšas paplašināt pieturzīmju funkcijas.
     Arī vārdam indent nav tieša sakara ar apakšpunktiem. Drīzāk saskaņā ar definīcijas daļu, kas attiecas uz tekstiem, visus uzskaitījuma elementus, kas nesākas no spoguļa kreisās malas, var uzskatīt par ievilkumu neatkarīgi no tā, vai tie ir apzīmēti ar cipariem, burtiem vai vēl kaut kā citādi. Mans glītrakstīšanas dievs Roberts Bringhērsts daudz raksta par ievilkumiem, taču nekad sarakstu un uzskaitījumu sakarā.

indent — v start (a line of text) or position (a block of text, table, etc.) further from the margin than the main part of the text; n a space left by indenting a line or block of text

     1924. gadā Jēkaba Dravnieka izdotajā pirmajā Angļu–latvju vārdnīcā ir ļoti mīlīgs darbības vārda indent tulkojums — ieŗaukt (rindiņu).

ievilkums — teksta rindas atvirzījums no malas (rindkopas sākumā)

     Tātad attiecībā uz tekstiem ievilkums ir atkāpes sinonīms. Šajā rakstā es esmu izmantojusi divu veidu ievilkumus: teksta rindas atvirzījumu no spoguļa malas rindkopas sākumā, kā arī definīciju teksta bloku atvirzījumu no spoguļa malas.

     Es saprotu, ka ievilkums ir jauks, labskanīgs vārds un ir liels vilinājums piešķirt tam citu vai vēl kādu nozīmi, tomēr neatbalstu bezrūpīgu semantisko robežu izplūdināšanu līdz nepazīšanai. Manuprāt, produktīvāka izvēle būtu bijusi vai nu iekļaut ar aizzīmēm apzīmētos uzskaitījuma elementus pamīšajā punktu, apakšpunktu pierakstā,

vai arī nosaukt tos par uzsvēruma punktiem — ir iederīgāk paplašināt nozīmi kaut cik tuviem terminiem.

Kola vienkāršā dzīve, it sevišķi sadzīve ar domuzīmi, un punkta paralēlā īstenība

Patajā

Senāk man pat prātā neienāca, ka kola lietošana varētu sagādāt vielu pārdomām — pārāk vienkārši tas viss ir. Kols norāda, ka sekos paskaidrojums, teikumā tas var būt tikai viens, tā darbība nebeidzas līdz pat teikuma beigām, to parasti lieto: 1) aiz vispārinošā vārda vienlīdzīgu teikuma locekļu priekšā; 2) saliktā bezsaikļa teikumā starp teikuma daļām, ja nākamā daļa izsaka paskaidrojumu vai pamatojumu; 3) aiz piebildes tiešās runas priekšā; 4) ja seko uzskaitījums, kurā katra uzskaitījuma daļa ir apzīmēta ar skaitli, burtu vai citu tehnisku zīmi, un katru uzskaitījuma daļu raksta ar mazo burtu. Nu un kols pats var būt nosacīta tehniska zīme, piemēram, skaitļu attiecības izteikšanai (1 : 3). Lūk, šķiet, ka tas ir arī viss.
     Bet nu jūs jau zināt, kas notika pēc tam.
     Parādījās uzskaitījumi angliski (piemēram, aiz as follows:), pirms kuriem kols var karāties gaisā bez kādiem nosacījumiem par tālāko daļu apzīmēšanu un mazo burtu lietošanu, tā ka bija pat speciāli jāpiekodina tulkotājiem: «Latviešu tulkojumā frāzes beigās jāliek punkts, nevis kols.»
     Radās apjukums, kad pirms paskaidrojuma, precizējuma vai izvērsuma likt domuzīmi un kad — kolu, tā ka valodnieks Aldis Lauzis uzskatīja par nepieciešamu to iztirzāt un rezumēt: «Pirms paskaidrojuma, kurš sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam domuzīmi; turpretī pirms paskaidrojuma, kurš nav sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam kolu.»
     Bet nu kā parasti tas vēl nav viss, ko var izdarīt ačgārni. Neesmu manījusi kādu apšaubām, ka aiz piebildes tiešās runas priekšā ir jāliek kols, taču nepamatoti tiek izlaista pašu tiešo runu ievadošā pieturzīme, un tiešā runa aiz kola tiek rakstīta ar lielo burtu, kas pārkāpj vienu no galvenajiem jau minētajiem latviešu valodas gramatikas baušļiem: tev nebūs neko teikumā rakstīt ar lielo burtu, kas nav īpašvārds vai īpašvārda nozīmē lietots, kā arī tev būs pēc iespējas vairīties no vārdu bezjēdzīgas lietošanas īpašvārda nozīmē.
     Ja jums ir sūtības apziņa, ka jūsu publikācijas «(..) ir viens no tiem stabiņiem, pie kuriem valodai pieturēties, lai to nesarautu driskās», tad ir pienācis laiks tajās normāli noformēt tiešo runu ar piebildi teikuma sākumā — aiz kola nevis uzreiz sākt rakstīt tiešo runu ar lielo burtu, bet ievadīt tiešo runu ar domuzīmi. Man mute atpletās, kad ieraudzīju, ka viena otra tenku lapa to prot, bet tā dēvētais intelektuālais izdevums gan ne. Protams, liberālā latviešu valodas gramatika arī šeit piedāvā variantus. Tikpat labi intervijas var pierakstīt kā lugas, tas ir, runātāja nosaukumu ietvert atsevišķā teikumā un aiz tā likt punktu, nevis kolu. Diemžēl nevēlamo variantu publikācijās gadās ieraudzīt biežāk par kādu no vēlamajiem.

Latviešu valodā ir viss, arī domuzīme

Mūsu laiks beidzas, viņu — sākas

Gandrīz vienīgais jauno laiku teksts par pieturzīmēm, kam esmu uzdūrusies un kuru lasot negribas mirt vai slepkavot, ir Lidijas Leikumas un Alekseja Andronova raksts «Par dažām — «sīkajām» — rakstu zīmēm». Tur arī atrodams kodolīgs paskaidrojums un apstiprinājums, ka, jā, latviešu valodā ir visas horizontālās svītriņas: mīnuss, defise, vienotājdomuzīme un domuzīme. Savukārt definīcijas galvenokārt ir ņemtas no AkadTerm pieejamās «Valodniecības pamatterminu skaidrojošās vārdnīcas», kas arī apliecina, ka šī doma nepastāv tikai manā idilliskajā iedomu pasaulē.
     Mīnuss (−) ir zīme, ar ko matemātikā apzīmē atņemšanu vai negatīvu lielumu. No defises tā atšķiras tādējādi, ka tās parametri (augstums, biezums, garums) ir saskaņoti ar attiecīgā fonta pluszīmes parametriem.
     Defise (-) ir rakstzīme, ko lieto, lai parādītu vārda dalījumu zilbēs (sa-nāk-ša-na, pa-kār-to-jums) vai morfēmās (saul-e, pa-cel-t), vārda daļas, burta vai burtkopas izlaidumu (b-ba ‘biedrība’, pr-ks ‘priekšnieks’), kā arī minot tekstā atsevišķas vārda daļas (-īg-, -isk-, -niek-), atkārtojot un savienojot izsauksmes vārdus (Ha-ha-ha! Pēk-pēk! Pliku-plaku!), arī saistot vārdus vienā jēdzieniskā vienībā (ķemmes-bedrīšu kultūra, kloķa-klaņa mehānisms), pierakstot dubultuzvārdus (Saule-Sleine, Jansons-Brauns).
     Vienotājdomuzīmi (–) lieto, lai parādītu divu nozīmes ziņā līdzīgu jēdzienu ciešo saistījumu (starp kāda izgudrojuma, jaunas metodes u. tml. autoru uzvārdiem, piemēram, Boila–Mariota likums); norādot saistījuma pretējos polus, piemēram, sistēma Zeme–Mēness, Rīgas–Valmieras vilciens; arī prievārda ‘līdz’ nozīmē, ja saistāmie jēdzieni izteikti ar cipariem, piemēram, 22.–24. jūnijā. Vienotājdomuzīmi starp vienojamajiem vārdiem raksta bez atstarpes.
     Domuzīme (—) ir pieturzīme, kas lietojama atdalītājpieturzīmes, izdalītājpieturzīmes vai vienotājzīmes funkcijā. To parasti lieto savrupinājumu izdalīšanai, starp vispārinātājvārdu un vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, izlaistas saitiņas vai citu izlaistu teikuma locekļu vietā, tiešo runu atdalīšanai, stilistiskos nolūkos — arī palīgteikuma nošķiršanai no virsteikuma. No pārējā teksta tiek atdalīta ar atstarpi.
     Ja horizontālās svītriņas gribētu izteikt defisēs, tad vienotājdomuzīme būtu divas defises gara, bet domuzīme — trīs.
     Tomēr ir citi valstiskie latviešu valodas uzziņu avoti internetā, kas šajā jautājumā maldina, cik spēj. Jau rakstīju, ka jaunā Latviešu valodas rokasgrāmata ar spožu intelektu nežilbina. Diemžēl arī attiecībā uz domuzīmi.

     Nu labi, rokasgrāmatas sastādītāji nav paši to izdomājuši, bet pat Copy/Paste, neieviešot jaunas kļūdas, viņiem nepadodas: citi avoti apgalvo, ka patiesībā citētajā tekstā burtiem vismaz ir platums, nevis garums. Turklāt tās ir aplamības pēc būtības: slavenie em un en pieturzīmju angļu nosaukumos em-dash un en-dash nekādi nav saistīti ar konkrētiem alfabēta burtiem, bet apzīmē attiecīgi burta biezni (burta ķermeņa izmēru burta attēla stāvvirzienā) un pusi no burta bieznes. Šī mērvienība joprojām tiek izmantota arī datorsalikumā, piemēram, ja jums ir žurnāls platformā «Blogger» kā man, varat atvērt kāda raksta HTML skatu un paskatīties, kā tiek mērīts attālums ap attēliem.
     Savukārt «Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze» māca šādas muļķības.

     Varbūt šo paziņojumu ir iedvesmojis Latvijas valsts standarts LVS 24:1993 «Latviešu valoda datoriem», kur, kā runā, arī domuzīmes neesot, nu bet to es nekad neuzzināšu, jo ar Latvijas standartiem var iepazīties tikai par maksu (minētais, piemēram, maksā 20,61 €), kas man šķiet pilnīgi nesaprotami, jo man liekas, ka tieši bija jāgrib, lai pēc iespējas vairāk ļaužu uzzina, kādi tie standarti ir, un ievēro tos. Attiecībā uz domuzīmi šī slepenība gan ir laba, jo, kā redzams, aplamie varianti tāpat cirkulē. Vairāk nevajag.