Mūsdienās ikvienam, kam ir darīšana ar informācijas apstrādi, ir jāintegrē savā darbplūsmā mākslīgais intelekts, jo tas ar šādiem uzdevumiem tiek galā milisekundēs. Viens no veidiem, kā šo integrāciju īsteno tulkošanas projektu vadītāji, ir mašīntulkošana. Taču pat viņi mašīntulkošanas nosacīti ātro un lēto rezultātu neuzskata par gatavu tulkojumu, jo mašīna, no vienas puses, izvēlas statistiski tipiskas atbilsmes, neņemot vērā konkrētā teksta nianses, un, no otras puses, savas nedeterministiskās dabas dēļ neievēro terminoloģijas konsekvenci. Tāpēc pastāv MTPE (mašīntulkojuma pēcrediģēšana). Es neņemu MTPE uzdevumus — man nav nekādas intereses saindēt savu uztveri un prātu ar iedziļināšanos neirontulkošanas algoritmu ticamajās vārdvirknēs. Jo ilgāk es lasu mašīntulkojumu, jo pieņemamāks tas man šķiet, un es gandrīz vai kļūstu par tādu pašu ticamu vārdvirkņu ražotāju. Es mākslīgo intelektu iekļauju savā darbplūsmā principiāli citādi — kā asistentu. Ir bezdibenīga atšķirība starp nogurdinošo kļūdu meklēšanu mašīntulkojumā un radošo jautājumu uzdošanu lielajiem valodu modeļiem. Jautājuma formulēšana vien jau liek pamatīgāk iedziļināties tieši tulkojamajā tekstā, nevis tā atgremojumā. Diemžēl lielo valodu modeļu slazdi nekur nepazūd: tos ir apmācījuši vienkārši ļaudis, kuri grib izlīst caur adatas aci un nonākt uz vidusceļa, kas parasti nevienā tulkojumā nav vajadzīgs, jo tas ir pilnīgi konkrēts teksts ar savu specifiku. Modeļos iebūvētie drošības mehānismi liek tiem uzvesties kā aizspriedumainai auklei, tas ir, nevis sniegt informāciju, un viss, bet obligāti moralizēt un uzspiest «pareizo» viedokli. Faktiski tā ir cenzūra — šiem modeļiem trūkst daudziem cilvēkiem raksturīgo intelektuālā godīguma un kognitīvās pašcieņas.
Tāpēc, lai no lielajiem valodu modeļiem ātri saņemtu konstruktīvu atbildi, nevis ieslīgtu bezgalīgā diskusijā «tā vai šitā», liela nozīme ir jautājuma formulējumam. Par tulkošanu es vienmēr jautāju latviski, jo dažkārt vajadzīgais vārds atrodas nevis pašā ieteikumā, bet gan tā aprakstā. Jo konkrētāks jautājums, jo konkrētāka atbilde. Piemēram, es parādīju MI spēles atribūta attēlu un pateicu, ka oriģinālā tas ir nosaukts par box, lai gan pēc box nemaz neizskatās, un saņēmu īsu atbildi — šajā kontekstā tā ir kapsula. Es bieži atgādinu MI atbildēt kodolīgi un pēc būtības, nevis kā uz to paskatīsies «pareizā» viedokļa aizstāvji. Tāpat es arī norādu kontekstu un ierobežojumus, lai MI neatkārtotu to, kas man jau ir skaidrs. Nu un pārbaude citos avotos, kad sastopos ar gluži negaidītu, bet pirmajā acu uzmetienā ļoti trāpīgu lielā valodu modeļa piedāvājumu.
Droši vien arī tas mainīsies, jo MI mainās ļoti strauji. Piemēram, lielie valodu modeļi tagad daudz labāk orientējas aktuālajos notikumos un hronoloģijā — vēl pirms dažiem mēnešiem tie nespēja sarindot hronoloģiskā secībā trīs notikumus un vecas adreses par pašreizējām tie uzdod joprojām, taču tagad tie jau mēdz atsaukties uz pavisam svaigām publikācijām. Piemēram, spēļu tulkošanā tas ir milzīgs atspaids, ka šīs tehnoloģijas pārzina visus jaunumus, lai gan sādžas gadījums parādīja šīs medaļas otru pusi.
Fakts, ka man vispār ir klienti, apliecina, ka arī maksātāju vidū ir profesionāļi, kas izprot spontāna (šī vārda filozofiskajā nozīmē) cilvēktulkojuma un ar MTPE izcakota mašīntulkojuma principiālo atšķirību un apzināti izvēlas pirmo.
Lai gan Tezaurs.lv pie internacionālisma koncepcija nozīmēm ir pievienota arī viena internacionālismam koncepts atbilstoša definīcija, tomēr šīs vārdnīcas sastādītāji skaidri parāda, ka lietvārdu koncepts un koncepcija nozīmes latviešu valodā var un vajag nošķirt. Koncepts parasti apzīmē ideju, ieceri vai jēdzienu. Savukārt vārdu koncepcija biežāk lieto, lai apzīmētu veselu uzskatu sistēmu, teorētisko pamatojumu vai plašāku rīcības plānu. Piemēram, māksliniekam var būt lakonisks instalācijas koncepts, bet izstādei kopumā var būt izvērsta, strukturēta koncepcija. Koncepts var būt koncepcijas sastāvdaļa, bet koncepciju nevar reducēt uz vienu konceptu. Tādējādi ne katram mūsdienu angļu valodas concept atbilst latviešu koncepts.
The concept of sustainable mobility is central to the strategy. — Stratēģijas pamatā ir ilgtspējīgas mobilitātes koncepcija.
Šeit ir runa par strukturētu pieeju — tātad koncepciju.
The concept of freedom varies across cultures. — Brīvības izpratne dažādās kultūrās atšķiras.
I don't understand the concept of lotteries. — Es nesaprotu loteriju jēgu.
The concept is simple. — Doma ir vienkārša.
The concept of justice. — Taisnīguma jēdziens.
Ar MI palīdzību sabiedrības debilizācija un valodas politizācija ar tumsoņu rokām sokas mērkaķa ātrumā. Dāvids Zalāns knapi bija paspējis izlēkt iksī ar savām pirmajā attēlā redzamajām MI inspirētajām etimoloģijas zināšanām, kad «Google» meklētāja MI uz šīs vienas publikācijas pamata jau tam pakalpīgi piebalsoja (ievērojiet — vienīgās atsauces ir uz «X»). Pirmkārt, sādža nav apdzīvotu vietu kategorijas ciems sinonīms. Saskaņā ar Tezaurs.lv definīciju sādža ir grupveida apdzīvota vieta Latgalē, kurai ir kopējs nosaukums, bet kuras mājām nav atsevišķu mājvārdu. Tā kā mūsdienu latviešu valodā sādža ir reālijas nosaukums, nav nekāda pamata piešķirt vārdam pejoratīvu nozīmi, lai kāda būtu tā cilme. Otrkārt, Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā raksta, ka sādža ir aizguvums no leišu sodžià (literārajā valodā — sõdžius). Vārds ir atvasināts no apvidvārda sodà ‘ciems, sādža’, kas ir vienas cilmes ar darbības vārdu sodìnti ‘sēdināt, stādīt, dēstīt’ un latviešu sēdēt, sēdināt.
Latviešu valodā ir iesakņojušies vairāki internacionālismi — piemēram, kolekcija, kolektors, kolokvijs, kolēģis —, kuri cēlušies no latīņu valodas un sākas ar latīņu priedēkli com- (no cum ‘kopā ar’), kam pirms saknes sākuma l- asimilējas beigu -m, veidojot dubultu l (com- + l- → col-l-), kas diemžēl latviešu valodā vairs neatspoguļojas. Laikam kolhozu trauma latviešiem ir tik dziļa, ka viens no šādiem internacionālismiem, proti, kolektīvs, tiek akli skausts. Tas tiek pamatots ar apgalvojumiem, ka kolektīvs ir īpašības vārds, nevis lietvārds un ka pirms padomju okupācijas lietvārds kolektīvs rakstu valodā gandrīz neesot bijis sastopams. Nekas no tā nav taisnība.
Īpašības vārds kolektīvs ir substantivizējies vairākās valodās, tostarp vācu (ein Kollektiv), franču (un collectif) un angļu (a collective) valodā. Arī latviešu valodā tas ir substantivizējies krietni pirms 1940. gada. 1933. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 67. burtnīcā ir divi šķirkļi kollektīvs — atsevišķi īpašības vārdam un lietvārdam.
Turklāt kollektīvs meklēšanas rezultāti Gramatas.lndb.lv liecina, ka šis vārds tika samērā plaši lietots un nebūt netika uzskatīts par sociālistu īpašumu. 
Lietvārda kolektīvs nozīmi ‘personu kopums, ko vieno kopīga darbība, mērķis vai institucionāla piederība’ tieši neizsaka neviens no vārdiem grupa, kopa, komanda, personāls, darbinieki, ar kuriem tas parasti tiek aizstāts tulkojumos. Faktiski sabiedrība valodas politizācijai upurē precīzu terminu. Pret to ir iebilduši Ojārs Bušs 2016. gadā izdotajā 11. rakstu krājumā «Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi»: «kolektīvs (..) šis vārds gan lietojams arī mūsdienās, taču aprakstāmā laika valodai raksturīgs attiecīgo vārdlietojumu pārdaudzums», kā arī Dite Liepa 2018. gada 3. jūlija publikācijā laikrakstā «LA»: «Tāpēc vien, ka kolhozs ir sovetisms jeb padomisms — padomju laiku un reāliju raksturojošs jēdziens, par tādu nav uzskatāms pats vārds kolektīvs.»
Rodas iespaids, ka vienīgā valoda, kuru latvieši patiešām prot, ir krievu valoda, kas tad arī tiek izmantota par latviešu valodas mēru. Ja mēs būtu pārliecināti par savas valodas pašvērtību, mēs no tās nemestu ārā okupantu apsūkātus, bet vajadzīgus vārdus.
Iksī izlasīju, ka latviski ir izdota T. E. Vudsa grāmata «How the Catholic Church Built Western Civilization». Pēc latviskā nosaukuma vien jau esmu spiesta apšaubīt, vai tulkojums ir izdevies, un arī redakcionālās izvēles, kas pašas par sevi nav kļūdas, liek kļūt piesardzīgai. Par redakcionālu izvēli var uzskatīt amerikanizēto autora vārda pierakstu. Kā zināms, latviešu valodā priekšvārdus nesaīsina pa vienam — vai nu visus, vai nevienu. Tātad latviski autora vārds ir Tomass Ernests Vudss. Digitālajos mēdekļos viņš parakstās vienkārši Toms Vudss.
Par redakcionālu izvēli var uzskatīt saīsinājuma Ph. D. pievienošanu autora vārdam, lai gan oriģinālā tā nav, tomēr neielikt saistīto atstarpi starp Ph. un D. jau ir kļūda.
Un par redakcionālu izvēli noteikti nevar uzskatīt vārdkopas katoliskā Baznīca lietošanu — tas vienkārši ir nepareizi.
Kas ir baznīca? Latviešu konversācijas vārdnīcā ir teikts, ka sākotnējā nozīmē baznīca ir ‘kristīgo sapulce, sapulces vieta, vēlāk draudze’. Latviešu etimoloģijas vārdnīcā Konstantīns Karulis raksta, ka latviešu valodā vārds baznīca, iespējams, ir aizgūts no senkrievu apvidvārda бозьница un baltkrievu valodā бажнiца ir ‘plaukts ar ikonām; lūgšanas nams’. Tādējādi Latviešu literārās valodas vārdnīcā lietvārdam baznīca ir dotas trīs laika garam atbilstošas nozīmes, no kurām ‘sapulces vietas’ nozīme ir pirmā: 1) kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam paredzēta celtne; 2) vienas konfesijas ticīgo organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu; 3) valstī pastāvošo reliģisko institūtu kopums.*
Nu tad lūk, lai cik un kādas nozīmes būtu vārdam, latviešu valodā tās nenošķir ar lielā sākumburta lietošanu, tas ir, gan tad, kad ir runa par ēku, gan arī tad, kad ir runa par organizāciju, vārdu baznīca vienādi raksta ar mazo sākumburtu. Vēl vairāk — īpašvārdiskos institūciju nosaukumos vārds baznīca ir tā saucamais nomenklatūras vārds, proti, sugasvārds, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību, un tas parasti tiek rakstīts ar mazo sākumburtu.
Ar īpašības vārda katoliskā neiederību šajā kontekstā viss ir tieši tikpat vienkārši: baznīca ir nevis ‘saistīta ar katolicismu, tam raksturīga’, bet gan ticīgo, šajā gadījumā — katoļu, organizācija.
Ir nu gan laiki pienākuši, kad par šādām ābeces patiesībām vispār ir jārunā.
* Tezaurs.lv šīm trim nozīmēm ir pievienota vēl ceturtā — sarunvaloda, ironiska ekspresīvā nokrāsa ‘skola’. Ne bez izbrīna konstatēju, ka Tezaurs.lv šķirklī skola vārda pirmajai nozīmei ‘mācību un audzināšanas iestāde, parasti zemākās vai vidējās vispārējās, arī speciālās izglītības iegūšanai; celtne, kurā darbojas šāda iestāde’ ir minēti divi sinonīmi — baznīca un skolasnams. Man šķiet, ka vārdnīcas sastādītāji ir sapinušies meistarībā, jo nekur citur neatradu, praksē neesmu saskārusies un arī abos šķirkļos nebija piemēru, ka šie vārdi kādā valodas slānī būtu savstarpēji aizstājami.
Es nezinu, vai kāds cilvēks manos tulkojumos to ir labojis, bet MI, kam stiprā puse ir kvantitatīvā analīze, proti, tas spēj noteikt, kas valodas korpusā tiek lietots bieži vai vienmēr, man jau katrreiz norāda, ka tad, ja es gribu, lai mana latviešu valoda skan dabiski (lasīt — kā visiem), apstākļa vārds pilnīgi ir jāaizstāj ar lietvārdu pilnība lokatīvā. No vienas puses, tas nav nekāds grēks: Tezaurs.lv ir teikts, ka lietvārda pilnība otrā nozīme ir «apstākļa vārda nozīmē; formā: lokatīvs, vienskaitlis ‘tā, ka aptver visu (kā) apjomu, kopumu; pilnīgi’.» Pati par sevi lietvārda lietošana apstākļa vārda nozīmē nav nekas neparasts vai problemātisks. Tomēr citos gadījumos, kad šāda forma ir nostiprinājusies, tā neaizvieto jau pastāvošu apstākļa vārdu, piemēram, būtībā neizspiež apstākļa vārdus patiesi un faktiski.
No otras puses, padomāsim salīdzinoši: kā jūs rakstītu, piemēram, tad, kad piekrītat nepilnīgi — ar apstākļa vārdiem daļēji piekrītu vai nemaz nepiekrītu, vai arī šīs domas izteikšanai meklēsit kādus lietvārdus lokatīvā? Ja jā, kuri lietvārdi tie būs — man nekas nenāk prātā. Ja forma pilnībā tiešām funkcionētu kā pilnvērtīgs mēra apstākļa vārds, tam būtu arī paradigmatisks pretstats. Tāds latviešu valodā nav nostiprinājies, un tas norāda, ka pilnībā šajā funkcijā ir sekundāra, nevis sistēmiska forma.
Jaunās gramatikas grāmatas autori šādu konsekvences vingrinājumu nav veikuši un tā arī raksta: «subjekts un objekts pilnībā vai daļēji sakrīt», «Aktīvie divdabji pilnībā vai daļēji ir saglabājuši darāmās kārtas nozīmi.» Savukārt «Profesora J. Endzelīna atbildēs» rakstīts: «Vācu valodas ietekmē radušies teicieni: „visā pilnībā” („Jaunākajās Ziņās”) (..) u. c. Latviešu valodā vārdam „viss” tādas nozīmes nav; latviski to var izteikt tā: „visā pilnībā” — „itin pilnīgi”, „pilnīgi” (..).» Jāteic, ka apjomīgajā Jāņa Endzelīna darbu izlasē apkopotajos tekstos forma pilnībā nav lietota nevienu reizi, bet apstākļa vārds pilnīgi ir sastopams ļoti bieži.
Ja apstākļa vārds pilnīgi gan teorētiski, gan faktiski ir bijis primārais izteiksmes līdzeklis, atliek jautāt, ko tieši latvieši iegūst, to konsekventi aizstājot ar lietvārdu lokatīvā? Man pašai tādi ieguvumi nenāk prātā.
Tezaurs.lv vārdnīcās atgriezeniskā darbības vārda atrasties pirmā nozīme ir formulēta ļoti līdzīgi: ‘būt novietotam, būt (kādā vietā, stāvoklī, apstākļos u. tml.)’ un ‘būt novietotam, būt (kādā vietā, telpā)’. Latviešu–angļu valodas vārdnīcās minētās atrasties atbilsmes ir to be, to lie, to stand, to sit on, to be situated/placed/located, to find oneself.
Termini.gov.lv atrodas vairāki vārdu savienojumu šķirkļi ar atrasties pirmajā nozīmē, piemēram, to be docked — atrasties dokā, head — atrasties priekšgalā, to be under bond — atrasties muitas noliktavā, standing-by (standing-in) — atrasties līdzās (stāvēt aizsardzībā).
Tomēr angļu–latviešu tulkošanas atmiņās esmu ievērojusi, ka kolēģi cītīgi izvairās jebko tulkot ar vārdu atrasties. Piemēram, parasti ir rakstīts nevis «Informācija par X atrodas sadaļā Y», bet gan «Informācija par X ir atrodama sadaļā Y» vai «Informāciju par X var atrast sadaļā Y», dažādi priekšmeti telpā nevis atrodas, bet ir novietoti vai vienkārši ir. Pat darbības vārds nolikt tulkotājiem nešķiet pietiekami smalks un netiek izmantots.
ChatGPT ar lielu entuziasmu atzīst, ka atrasties ar nozīmi ‘novietots’ ir nevēlams находиться kalks, taču, lūgts norādīt šīs atziņas avotu, atbild, ka «tas ir labas valodas/rediģēšanas prakses ieteikums, nevis oficiāla valodas norma vai vadlīnija.». Reizē smieklīgi un biedējoši, ka ChatGPT tic pūļa akumulētām slepenām latviešu valodas zināšanām, ko var iegūt citādi, nevis vienkārši iemācoties un interpretējot latviešu valodas gramatiku. Interesanti, ka līdzīgi atbildēja «Google» pārlūkā iebūvētais MI — tādus mūs redz mašīnas.
Kas vēl liecina par to, ka atrasties pirmā nozīme nav katrā ziņā aizgūta tieši no krievu valodas?
Parasti par krievu vārdu kalkēšanas «ražīgāko» laikposmu tiek uzskatīts padomju okupācijas periods. Vietnēs Gramatas.lndb.lv un Periodika.lndb.lv uzzināju, ka tur saskenētajos resursos darbības vārds atrasties pirmajā nozīmē pirmo reizi ir minēts attiecīgi 1899. gadā izdotajā Artura Kangera grāmatā «Krimināltechniskās izmeklēšanas metodes» un 1900. gada 1. jūnijā izdotajā «Mājas Viesa Mēnešraksta» 6. numurā.
Jāņa Endzelīna publikācijās neizdevās atrast nekādas norādes par atrasties lietojuma krieviskumu. Gluži otrādi — «Profesora J. Endzelīna atbildēs» ir šāda atziņa: «(..) teikumā „viņš atradās ārzemēs” verbs „atrasties” lietāts vācu sich befinden nozīmē. Šī nozīme jau ieviesusies un nav apkaŗojama.»
Jaunās gramatikas grāmatas autori tagadnes formu atrodas vien ir lietojuši aptuveni 160 reižu.
Tā kā šī nozīme ir universāla un sastopama vairākās valodās, nav pamata to automātiski reducēt vienīgi uz krievu valodas ietekmi. Prakse aizstāt atrasties ar būt novietotam, to uzskatot par latviskāku tādēļ, ka ar šo konstrukciju vārdnīcā ir skaidrots atrasties, nav saskaņā ar leksikogrāfisko tradīciju, kur atrasties pats kalpo par skaidrojošo vārdu.
Manā latviešu ziņu plūsmā arvien biežāk tiek pieminēti priesteri, kaut gan šaubos, vai priesteru sastopamība Latvijā ir pieaugusi. Jaunākos laikos Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas un Tezaurs.lv sastādītāji bez vajadzības ir šķīruši lietvārda priesteris nozīmes, bet Latviešu literārās valodas vārdnīcā definīcija ir izdevusies visai kodolīga:
priesteris — kulta kalpotājs (galvenokārt politeisma reliģijās, arī kristietībā, parasti katoļu, pareizticīgo baznīcā), kas izpilda un vada reliģiskos rituālus.
Konstantīns Karulis «Latviešu etimoloģijas vārdnīcā» raksta, ka aizguvums priesteris latviešu valodā ienācis XVII gadsimtā vai nu no viduslejasvācu, vai vidusholandiešu valodas, bet tā cilme atrodama latīņu un sengrieķu valodā.
Jau 2012. gadā Konfesionāli luteriskās baznīcas vietnē «Latvijas luterānis» ir aplūkota tendence, ka pat luterāņi savus mācītājus mēdz saukt par priesteriem. Raksta autors secina, ka luterāņu mācītājus nekādā ziņā nevajadzētu saukt par priesteriem, jo «akcents no skaidras mācības tādā veidā tiek novirzīts priesterības mistiskā spēka virzienā», savukārt priesteris upurētājs latviski ir dēvējams vai nu par vaideloti, vai arī par svētnieku.
Ziņās no konteksta bieži var saprast, ka rakstītājs nemaz nav iedziļinājies, pie kādas baznīcas ‘vienas konfesijas ticīgo organizācijas ar noteiktu dogmatiku un kultu’ pieder viņa minētais priesteris, tāpēc man šķiet jēgpilnāk vai nu iedziļināties un precīzi nosaukt amatu attiecīgajā baznīcā, vai arī aprobežoties ar vispārīgo apzīmējumu garīdznieks, kas ir latviskas cilmes vārds.
Konstantīns Karulis «Latviešu etimoloģijas vārdnīcā» raksta, ka 1857. gadā Juris Alunāns no vārda gars atvasināja jaunvārdu garinieks ‘reliģiskā kulta kalpotājs’, ko lietoja «Pēterburgas Avīzēs», taču šis vārds valodā neiesakņojās. Savukārt «Baltijas Vēstnesī» sāka lietot no īpašības vārda garīgs atvasināto garīgnieks, ko vēlāk aizstāja forma garīdznieks.
