Baznīca un… baznīca

Iksī izlasīju, ka latviski ir izdota T. E. Vudsa grāmata «How the Catholic Church Built Western Civilization». Pēc latviskā nosaukuma vien jau esmu spiesta apšaubīt, vai tulkojums ir izdevies, un arī redakcionālās izvēles, kas pašas par sevi nav kļūdas, liek kļūt piesardzīgai.

     Par redakcionālu izvēli var uzskatīt amerikanizēto autora vārda pierakstu. Kā zināms, latviešu valodā priekšvārdus nesaīsina pa vienam — vai nu visus, vai nevienu. Tātad latviski autora vārds ir Tomass Ernests Vudss. Digitālajos mēdekļos viņš parakstās vienkārši Toms Vudss.
     Par redakcionālu izvēli var uzskatīt saīsinājuma Ph. D. pievienošanu autora vārdam, lai gan oriģinālā tā nav, tomēr neielikt saistīto atstarpi starp Ph. un D. jau ir kļūda.
     Un par redakcionālu izvēli noteikti nevar uzskatīt vārdkopas katoliskā Baznīca lietošanu — tas vienkārši ir nepareizi.
     Kas ir baznīca? Latviešu konversācijas vārdnīcā ir teikts, ka sākotnējā nozīmē baznīca ir ‘kristīgo sapulce, sapulces vieta, vēlāk draudze’. Latviešu etimoloģijas vārdnīcā Konstantīns Karulis raksta, ka latviešu valodā vārds baznīca, iespējams, ir aizgūts no senkrievu apvidvārda бозьница un baltkrievu valodā бажнiца ir ‘plaukts ar ikonām; lūgšanas nams’. Tādējādi Latviešu literārās valodas vārdnīcā lietvārdam baznīca ir dotas trīs laika garam atbilstošas nozīmes, no kurām ‘sapulces vietas’ nozīme ir pirmā: 1) kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam paredzēta celtne; 2) vienas konfesijas ticīgo organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu; 3) valstī pastāvošo reliģisko institūtu kopums.*
     Nu tad lūk, lai cik un kādas nozīmes būtu vārdam, latviešu valodā tās nenošķir ar lielā sākumburta lietošanu, tas ir, gan tad, kad ir runa par ēku, gan arī tad, kad ir runa par organizāciju, vārdu baznīca vienādi raksta ar mazo sākumburtu. Vēl vairāk — īpašvārdiskos institūciju nosaukumos vārds baznīca ir tā saucamais nomenklatūras vārds, proti, sugasvārds, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību, un tas parasti tiek rakstīts ar mazo sākumburtu.
     Ar īpašības vārda katoliskā neiederību šajā kontekstā viss ir tieši tikpat vienkārši: baznīca ir nevis ‘saistīta ar katolicismu, tam raksturīga’, bet gan ticīgo, šajā gadījumā — katoļu, organizācija.
     Ir nu gan laiki pienākuši, kad par šādām ābeces patiesībām vispār ir jārunā.

* Tezaurs.lv šīm trim nozīmēm ir pievienota vēl ceturtā — sarunvaloda, ironiska ekspresīvā nokrāsa ‘skola’. Ne bez izbrīna konstatēju, ka Tezaurs.lv šķirklī skola vārda pirmajai nozīmei ‘mācību un audzināšanas iestāde, parasti zemākās vai vidējās vispārējās, arī speciālās izglītības iegūšanai; celtne, kurā darbojas šāda iestāde’ ir minēti divi sinonīmi — baznīca un skolasnams. Man šķiet, ka vārdnīcas sastādītāji ir sapinušies meistarībā, jo nekur citur neatradu, praksē neesmu saskārusies un arī abos šķirkļos nebija piemēru, ka šie vārdi kādā valodas slānī būtu savstarpēji aizstājami.

Visur ir labi, kur mūsu nav

Noteikumi

Nemūžam nebūtu domājusi, ka par ilgspēlējošu un varbūt pat bezgalīgu matu skaldīšanas tematu kļūs datuma pieraksts. Jau esmu uzrakstījusi dažus stāstiņus par laika skaitīšanu, un atkal gribas ko teikt. No vienas puses, mums ir Ministru kabineta noteikumi, kur izklāstīts, kā pierakstīt datumu lietišķajos tekstos, kas sarakstīti latviski, no otras puses, lietišķo tekstu rakstītāji mēdz tēlot šausmīgus dumpiniekus un pierakstīt datumu citādi. Bet kāda tam ir jēga? Pilnīgi visām datuma pieraksta formām ir savas priekšrocības un trūkumi.

     Par tekstuālo datuma pierakstu parasti domstarpību nav, jo to tādā formā iemāca skolā, piemēram, 2025. gada 5. jūnijs, tomēr puskoka lēcēji modernie dievturi vienā no jaunākajām afišām pieraksta datumu daļēji pēc leišu parauga.

     Jau rakstīju, ka augšraksts gadskaitlī maldina lasītājus. Smieklīgi, ka dievturi mēneša nosaukumu raksta latviešu valodai neraksturīgi ar lielo burtu un vēl liek klāt kārtas skaitli iekavās, taču šis pieraksts tik un tā paliek pārprotams, jo mums ir trīs ziemas mēneši un pirmais attiecīgās ziemas mēnesis ir pērnais decembris. Viņus nekādi nav atturējis fakts, ka pat PATS Ernests Brastiņš nav devis katram no gada 12 mēnešiem vienu skaidru un konkrētu latvisku nosaukumu. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tā, ir sniegta pašu dievturu tīmekļa vietnē: latviešu gads ir iekārtots pēc Saules kalendāra un sadalīts astoņos laikos, nevis 12 mēnešos. Saskaņā ar to bija jāraksta 12025. gada sala laika 14. diena. Kādu varbūt interesē, kā es zinu, ka ir domāts tieši šis datums, ja jau pieraksts ir tik pārprotams? Tā, ka turpat blakus datums ir nepārprotami pierakstīts angliski angļu valodai tradicionālā formā. Tā ka, ja gribētu iedziļināties moderno dievturu bangaino dvēseļu dzīlēs, nevis aplūkot datuma pierakstu vien, varētu vēl parunāt arī par pašpietiekamību.
     Ikdienā es biežāk saskaros ar rakstītāju nespēju tekstuālajam datuma pierakstam pievienot nedēļas dienas nosaukumu. Tas nepadodas pat visādā ziņā cienījamajai Valentīnai Skujiņai grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos».

     Ja šādi būtu uzrakstījis kāds nabaga tulkotājs, kura tulkojuma kvalitāti man ir uzdots novērtēt, vērtējums būtu ļoti zems: 1) starp š. un g. ir vajadzīga nedalāmā atstarpe; 2) plkst. ir viens no pašiem bezjēdzīgākajiem saīsinājumiem latviešu valodā, jo ietaupa tikai divas rakstzīmes; 3) nav nekāda pamatojuma rakstīt nulles augšrakstā; 4) otrais komats bija jāliek aiz datuma un pirms pulksteņlaika, jo tieši tur beidzas savrupinājums. Vispār arī š. g. šeit ir nepamatots saīsinājums, tā ka būtu jābūt šādi: otrdien, šā gada 18. martā, pulksten 14 notiks.. Tieši tā tas ir atspoguļots arī Valodaskonsultacijas.lv atbildēs.

     Bet Skujiņa ir visai smalks gadījums. Parasti ļaudis liek tikai vienu komatu aiz nedēļas dienas nosaukuma, un sanāk, ka svinības notiks gan kādā nezināmā trešdienā, gan 4. maijā.
     Man šķiet gluži dabiski, ka datuma pierakstā skaitliskā veidā par skaitļu atdalītāju tiek izmantots punkts, jo tekstuālajā pierakstā tie punkti aiz kārtas skaitļiem jau ir. Bet nē, gaudas un pīkstieni, kāpēc mums nav slīpsvītras kā amerikāņiem vai defises kā ISO standartā, nerimstas. Savukārt tie, kas ir pieņēmuši, ka mums ir punkti kā eiropiešiem, var turpināt gausties par mūsu oriģinālo punktu aiz gadskaitļa, taču argumentus, ko tieši mēs iegūtu, ja tā punkta aiz kārtas skaitļa tur nebūtu, nav gadījies lasīt. Viena iebilde, protams, varētu būt, ka tad, ja tie ir punkti aiz kārtas skaitļiem, aiz katra punkta ir jābūt atstarpei, piemēram, 05. 06. 2025., bet nu pašlaik ir spēkā tāds kompakts variants bez atstarpēm. Var jau būt, ka kaut kādu ļaunumu tas nodara — iespējams, ļaudis vispār biežāk izlaiž atstarpes aiz kārtas skaitļiem, ko citādi varbūt nedarītu. Un nevajag aizmirst, ka datumu saīsināti var pierakstīt arī citos veidos, piemēram, 2025. g. 5. jūn. vai 2025. g. 5. VI.
     Otra lieta, par ko skaitliskajā datuma pierakstā var čīkstēt mūžīgi, ir skaitļu secība. Tā kā mums pašlaik skaitļi rindojas augošā secībā (datums, mēnesis, gads), protams, atrodas ļaudis, kas ir pārliecināti, ka otrādi, tas ir, dilstošā secībā (gads, mēnesis, datums), būtu labāk. Viens acīmredzams ieguvums tiešām būtu: aiz tāda pieraksta varētu dabiski piekabināt pulksteņlaiku, piemēram, 2025.06.05. 18.25. Protams, ir ļaudis, kam šķiet loģiski datumu skaitliski pierakstīt tādā pašā secībā, kā tas tiek pierakstīts tekstuāli, proti, gads, datums, mēnesis, piemēram, 2025.05.06.
     Nu un tad vēl visādi sīkumi, par ko var kasīties. Ir ļautiņi, kam viencipara datumu un mēnešu pieraksta ar nulli priekšā estētiskā vērtība ir vienaldzīga, un viņi grib bez. Ir citi, kas lauž šķēpus, vai gads ir jāpieraksta ar diviem vai četriem cipariem. Šis mani izbrīnīja visvairāk, jo man šķiet pašsaprotami, ka tiek pierakstīts pilns gadskaitlis, arī skaitot laiku pēc holocēna kalendāra, piemēram, 05.06.12025.
     Pareizrakstības noteikumi ir vienošanās. Attiecīgās valodas lietotāju savstarpēja vienošanās. Nevis vienošanās ar visu pasauli, jo visiem vienādi pielāgoties nav iespējams — kaut kas ir jāizvēlas. Žēl, ka šajā it kā vienkāršajā jautājumā visiem lietišķo tekstu sastādītājiem neizdodas izvēlēties vienu un to pašu.

PS. Esmu izaugusi

Lepns putns

un vēl mazliet pāraugusi Latviešu valodas ekspertu komisiju un valodaskonsultacijas.lv: jau kādu laiku post scriptum abreviēju bez punkta aiz katra vārda pirmā burta, bet lieku to tikai teikuma beigās, kas sastāv no šī saīsinājuma PS, tieši tāpat, kā tas tiek darīts ar citām abreviatūrām no vārdu pirmajiem burtiem, izņemot personvārdu iniciāļus, no kā abreviatūru neveido.
     Galu galā tāpat pie epistulārā žanra (un te nu jums jāuzzina, ja tas vēl nebija noticis, ka epistolārs vairs nav modē) piederīgo abreviatūru RSVP gandrīz nekur vairs neredz pierakstītu ar punktiem, pat ne vārdnīcās, kur PS ir ar punktiem.
     Interesanti, ka, lai gan tikai kā variantu, normālu abreviēšanu māca arī skolā. Vienīgi savādi, ka citātā biju spiesta dzēst komatu aiz vārda uzrakstīšanas. Kā tas var būt, ka mācību materiālus sastāda persona, kura vispār iedomājās to tur ielikt, un nebija neviena, kas to laikus pamanītu!?

«Ja pēc vēstules uzrakstīšanas prātā ienācis kaut kas nepateikts, tad vēstules beigās var rakstīt piebildi, to apzīmējot ar lielajiem burtiem P. S. vai PS (no latīņu valodas «post scriptum» — «pēc uzrakstītā»).»

     Vēl interesantāk, ka PS jau sen raksta pat dzeltenā prese.

«— Kāpēc izrādes nosaukumā ir vārdi post scriptum?
— Jo to PS vienmēr var pielikt klāt un smagas lietas padarīt vieglākas, bet skaistas — vēl skaistākas. PS. Es tevi mīlu. PS. Ko tu dari rīt? PS. Nedusmojies…»

     Bet tad atkal šis. :(

Par mērvienību saīsinājumiem

Kobus ellipsiprymnus

Esmu pamanījusi tikai vienu avotu — «Rokasgrāmatu par Starptautisko mērvienību sistēmu» —, kur vienkopus kodolīgi izklāstīti mērvienību saīsināto apzīmējumu lietošanas noteikumi, tāpēc ar pāris piezīmēm, dažiem izlaidumiem un sīciņiem stilistiskiem labojumiem citēju šo grāmatas nodaļu.

* * *
Mērvienību saīsinātus apzīmējumus drīkst lietot tikai aiz lieluma skaitliskās vērtības un aiļu virsrakstos, tabulu un slēdzienu rindu nosaukumos, kā arī lielumu apzīmējumu paskaidrojumos pie formulām. Tekstā nedrīkst lietot mērvienību saīsinātus apzīmējumus (bez lieluma skaitliskās vērtības) pilno apzīmējumu vietā, kā arī nedrīkst mērvienību apzīmējumus ievietot rindā ar formulām, kas izsaka mērvienību starpību. Piemēram, ir jāraksta «spēks ir 40 N» un «spēku izsaka ņūtonos», bet nedrīkst rakstīt «spēku izsaka ar N».
     Mērvienību apzīmējumi ir jāraksta vienā rindā ar lieluma skaitlisko vērtību, nepārnesot nākamajā rindā. Starp pēdējo ciparu un mērvienības apzīmējumu ir jāatstāj atstarpe.

Pareizi	Nepareizi
100 kW	100kW
80 %	80%
20 °C	20° C; 20°C

     Izņēmums ir apzīmējumi, kas pacelti virs rindas (…°, …′, …″); pirms tiem atstarpi neatstāj.

* * *
Mērvienību apzīmējumus slīprakstā lieto tikai tad, ja viss teksts ir noformēts slīprakstā.

LAT nav ne Latvija, ne latviešu valoda

Dzeguze, ko sauc par koukalu

Nesen pirmo reizi saņēmu daudzvalodu dokumentu, kurā kādam nezināmam biroja cīnītājam bija izdevies skaidri noformulēt savas plašās vēlmes un vajadzības, proti, apzīmējumā bija iekļauta gan valsts, gan valoda, piemēram, CH_de, CH_fr, CH_it, UA_uk, UA_ru, saskaņā ar ISO standartu (izņemot pasvītras). Diemžēl lielākā daļa ļaužu paļaujas, ka apzīmējumu grupa EST, LAT, LIT un RUS tāpat ir labi saprotama. Un tas vēl labākajā gadījumā. Parasti vienā čupā ir gan divburtu, gan trīsburtu apzīmējumi. Un valstis no valodām arī netiek nošķirtas. Turklāt šāda rakstīšana neatbilst nekādiem vārdu saīsināšanas noteikumiem latviešu valodā, ja nu pieņemam, ka vietējiem varētu izvirzīt citas prasības nekā globālistiem.

     Vispār LAT ir visai izplatīts saīsinājums Latvijai, piemēram, «Farlex» akronīmu vārdnīcā Latvija ir trešā aiz «Los Angeles Times» un latīņu valodas (kopumā tur ir 43 LAT atšifrējumi).
     Taču man labāk patiktu saņemt dokumentus ar ISO valstu un valodu saīsinājumiem, lai cik neērti lietojami būtu valodu apzīmējumi, kas ir jāpieraksta ar mazajiem burtiem.

	Divburtu apzīmējums	Trīsburtu apzīmējums
Igaunija	EE	EST
Latvija	LV	LVA
Lietuva	LT	LTU
Krievija	RU	RUS
	Divburtu apzīmējums	Trīsburtu apzīmējums
Igauņu valoda	et	est
Latviešu valoda	lv	lav
Lietuviešu valoda	lt	lit
Krievu valoda	ru	rus

Beidzot tas ir oficiāli un citas pārmaiņas

Lai gan nometnes vietas vienmēr tiek ierādītas parka malā vai prom no zvēru takām, vientulīgi nav nekad

Šad tad man liek taisnoties, kāpēc esmu rakstījusi tieši tā, nevis citādi, tāpēc cenšos pievērst uzmanību visādiem daudzmaz oficiāliem pareizrakstīšanas avotiem, kuru saiti varu vienkārši nosūtīt un neko vairāk nepaskaidrot. Kad aptuveni pirms gada izzuda Ministru kabineta noteikumu Nr. 916 «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība» 1. pielikums «Saīsinājumi, kurus var neatrunāt dokumentā», es mazliet sapīku: lai gan tas pielikums bija visai kļūdains, tomēr to varēja reizēm izmantot šim nolūkam.
     Taču, kā saka krievi, svēta vieta tukša nestāv: Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir publicējusi savu vispārlietojamo saīsinājumu sarakstu, bet ar vismaz tikpat dīvainiem atlases kritērijiem kā Ministru kabineta noteikumu sarakstam.
     Pirmām kārtām man nepatīk, ka saraksta nosaukumā ir vārds vispārlietojams (tāds, kas nav saistīts ar specifiskām sazināšanās situācijām vai valodas lietošanas sfērām (piemēram, par vārdu, izteikumu); neitrāls), jo man šķiet, ka nevajag veicināt saīsinājumu izplatīšanos ārpus lietišķajiem rakstiem.
     Vislielākais prieks bija ieraudzīt, ka, atšķirībā no iepriekšējā, šajā sarakstā saīsinājumos, kas sastāv no divām vai vairāk daļām, aiz punkta ir atstarpe, piemēram, a. god. un a. k. Diemžēl ar konsekvenci Latviešu valodas ekspertu komisija nekad nav izcēlusies: p. m. ē., kā arī paša saraksta numerācijā tas nav ievērots.
     Savukārt saraksta sastādītājiem vislielāko prieku, šķiet, ir sagādājusi vienādu saīsinājumu ar pilnīgi atšķirīgu nozīmi iekļaušana sarakstā. Piemēram, apr. ir ietverts trīsreiz: apriņķis (aiz īpašvārda), apraksts (arhīva dokumentiem) un aprīlis. Divi vienādi atšķirīgu vārdu saīsinājumi b., d., dz., eks., lic., pag., p. k., vsk. un zīm. arī nav nepareizi noteiktos tekstos, tomēr…