Man patīk pieturzīmes, it sevišķi stūrainās pēdiņas un domuzīme, taču tas nenozīmē, ka es visiem tekstiem bez izšķirības piemetu kādu sauju un izmantoju tās par dekoratīvo elementu. Pēdiņas ir divpusēja pieturzīme, ar ko atdala noteiktus tekstus, līdz ar to sarkanās pēdiņas šajā attēlā ir liekas. Arī bez stūrainajām pēdiņām varēja iztikt, jo, kā jau teikts, pēdiņas ir domātas noteiktu tekstu atdalīšanai no pārējā teksta, bet te šo funkciju jau veic teksta izkārtojums epigrāfa veidā — tas nav jādublē ar interpunkciju. Tikai paraksts bija jāatbīda no labās malas tikpat tālu, cik citāts (nevis sarkanās pēdiņas) no kreisās. Savukārt pašu epigrāfu var saprast tikai tad, ja atkārtoto sakārtojuma saikli gan… gan aizstāj ar noliegumam atbilstošo atkārtoto sakārtojuma saikli ne… ne. Jaunās gramatikas grāmatas 1712. § ir skaidri pateikts, ka latviešu literārajā valodā divkāršs noliegums ir norma — bez izteicēja ir noliegts vēl kāds teikuma loceklis, noliegtā teikumā noteikti ir jānoliedz arī vietniekvārds vai apstākļa vārds. Nākamajā paragrāfā, kur ir runa par saikļiem, šis obligātums ir aplūkots otrādi: konstrukcijās, kur vienlīdzīgu teikuma palīglocekļu saistīšanai ir izmantoti atkārtoti saikļi ne… ne, nedz… nedz, izteicējs nostājas nolieguma formā. Tātad, ja izteicējs ir nolieguma formā, atbilstošie saikļi ir nolieguma saikļi.
No divkārša nolieguma atšķiras konstrukcijas ar darbības vārdiem nevarēt, nedrīkstēt, nespēt personas formā savienojumā ar cita noliegta darbības vārda nenoteiksmi. Šīs konstrukcijas nozīmē nevis noliegumu, bet pastiprina izteikuma pozitīvo saturu, kas ir kategoriskāks, tuvāks vajadzības izteiksmei, nevis vienkāršam apgalvojumam, piemēram, nevar neizdarīt nenozīmē vis var izdarīt, bet gan pauž nepieciešamību vai neizbēgamību ir jāizdara.
