Neizpildāmās prasības jeb Jo čaklāk konsultē, jo vairāk kļūdu

Pienāca nu jau izbijušā topošā ārzemju klienta tulkošanas stila rokasgrāmata kosmētikas internetveikalam. Uzreiz sapīku, jo parasti tādas grāmatas nozīmē mēģinājumu ieviest kaut kādu savu subvalodu, kas bieži vien ir pretrunā gan veselajam saprātam, gan latviešu valodas gramatikas likumiem. Drusku priecēja tikai fakts, ka 15 lapu garajā dokumentā, kas bija veltīts tulkošanai 18 valodās, latviešu valodas sadaļā bija tikai divi teikumi. Diemžēl abi tiešām iemiesoja sastādītāja varonīgo cīņu gan ar veselo saprātu, gan ar latviešu valodas gramatikas likumiem.

     Pirmā prasība bija nelikt pēdiņās zīmolu un preču nosaukumus, lai gan noteikums rīkoties pilnīgi pretēji ir ierakstīts Ainas Blinkenas grāmatas «Latviešu interpunkcija» nodaļas «Pēdiņas» pašā pirmajā paragrāfā par pēdiņu lietošanu.

«Pēdiņās raksta dažādus nosaukumus, kam ir īpašvārdiska nozīme.»

     Otrā prasība bija sākt ar lielo burtu personas vietniekvārdu jūs. Dokumenta sastādītāji, šķiet, nešaubījās, ka pret pirmo prasību iebildumu nebūs, taču par otro laikam nebija tik pārliecināti, jo bija pievienojuši saiti https://www.valodaskonsultacijas.lv/lv/search?search%5Bling_sec%5D=459.
     Tur Valodaskonsultacijas.lv atbild uz jautājumu «Ar kādu sākumburtu rakstīt otrās personas formu vienskaitlī un daudzskaitlī publiskā reklāmas paziņojumā — Tu/tu vai Jūs/jūs?» Atbildes analfabētisms, tukšvārdība, kļūdainība un neatbilstība uzdotajam jautājumam ir satriecoša.

     Atbildes pirmajā teikumā pausto ieteikumu nav iespējams gramatiski pamatot, jo pretēji atbildētāja apgalvojumiem, ka trūkst valodas normu, latviešu valodas gramatika skaidri noteic, ka vietniekvārdus neraksta ar lielo burtu. Atsevišķai svešai personai apliecina cieņu, uzrunājot to daudzskaitlī — jūs.

«Oficiālā, pieklājīgā uzrunā jūs lieto vienskaitļa nozīmē (..). Vienskaitļa nozīmi tādā gadījumā var parādīt izteicēja deklinējamā daļa.»

     Konsultantu citāts par vēstulēm no Valentīnas Skujiņas grāmatas «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» neattiecas uz uzdoto jautājumu par publiskiem reklāmas paziņojumiem, jo tie nav vēstules. Ar lielo burtu rakstītam vietniekvārdam tu/jūs ir stilistiska funkcija konkrētai personai adresētā tekstā, kur šī persona iepriekš ir nosaukta vārdā. Nē, preces apraksts publiskā internetveikalā nav personiska sarakste ar potenciālo pircēju: jūs nevēršaties ne pie vienas konkrētas personas, nosaucot to, tātad vietniekvārdu nav pamata rakstīt ar lielo burtu.
     Esmu sapīkusi, ka visādi centos izvairīties, bet tik un tā Latvijas ierēdņu postošā nekompetence man pārskrēja ceļu.
     Attiecībā uz preču aprakstu tulkojumiem latviski internetveikalā drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu, kāpēc tur vispār ir otrās personas vietniekvārdi. Piemēram, «Angļu receptēs tradicionālā sintaktiskā struktūra ir pavēles izteiksme (Wash the cauliflower, boil gently in salted water), turpretim latviešu valodā pieņemtā struktūra ir 3. personas tagadnes īstenības izteiksme (Kāpostus sarīvē, pārkaisa ar sāli).»

PS. Kad pirms šī raksta publicēšanas gribēju vēlreiz pārbaudīt, vai saites darbojas, izrādījās, ka vietnē Valodaskonsultacijas.lv jau ir pārformulēts gan jautājums (vai tas nozīmē, ka konsultanti neatbild uz īstiem jautājumiem, bet paši tos sagudro?), gan atbilde. Tomēr muļķība atbildē ir paturēta, jo reklāma nav uztverama kā vēstule — reklāma ir reklāma. Kā jau rakstīju, vēstulē vai citā tekstā persona, pie kuras vēršas ar otrās personas vietniekvārdu, kas sākas ar lielo burtu, iepriekš NOTEIKTI ir nosaukta vārdā, tā ir ZINĀMA KONKRĒTA PERSONA.

Vārnām par nomenklatūras vārdiem un pēdiņām

Čiangmajā

Cenšos nekritizēt ne atsevišķus tulkotājus, ne redaktorus, ne korektorus, jo sevi pieskaitu pie visiem, bet dažiem manu tulkojumu labotājiem tomēr ir izdevies mani aizkaitināt ar nezināšanu, kur paliek nomenklatūras vārds, kas ir kopā ar simbolisko nosaukumu pēdiņās. Esmu par to jau rakstījusi mazliet citā rakursā, par to pat spriež tiesa un tiek rakstītas doktora disertācijas, nešaubos, ka to māca arī skolā un augstskolā, taču dažiem tik un tā ir izdevies palikt neinformētiem.
     Tātad 101. pēdējais brīdinājums: ja esat speciālists, to vajadzētu iegaumēt un teksta Zuzy Moxo gearing tulkojumu «Zuzy» zobpārvads «Moxo» nepārlabot Zuzy Moxo zobpārvads, ja ir skaidri zināms, ka «Zuzy» ir firmas, bet «Moxo» — firmas ražojuma modeļa nosaukums. Droši vien, ja visi vārdi, arī simboliskie nosaukumi, būtu lokāmi, jūs tomēr nerakstītu, piemēram, Staburadzes Cielaviņas torte, tāpēc ieteicams iegaumēt pašu principu. Jo sporta komandu pierakstā nupat saskāros ar to pašu. Piemēram, ir jābūt hokeja komanda Rīgas «Dinamo», nevis kaut kā citādi.

Vai visi nosaukumi sākas ar lielo burtu

Skeletu krasta Krusta zemesragā

Tikai tie, kam galīgi vienalga, nav pamanījuši, ka pašlaik latviešu valodā lielo sākumburtu lietošanā nav ne konsekvences, ne kārtības. To nav ieviesuši arī jaunākie valodnieku ieteikumi, kā tad būtu labāk. Tikmēr praktiskajā rakstu valodā pretēji jebkādai loģikai turpinās lielo sākumburtu uzvaras gājiens, piemēram, iesaistot tekstā nosaukumu, kurā ir ietverts gan simboliskais nosaukums, gan nomenklatūras vārds pirms tā: SIA «Izdevniecība «Auseklis»», SIA «Klīnika «Denta»» un pat Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts «BIOR», kas ērtības labad augstsirdīgi pieprasa rakstīt vienkārši Institūts «BIOR» vai Institūts BIOR.
     Es nespēju uzminēt, ko nozīmē BIOR, tāpēc par visu lielo burtu un pēdiņu nepieciešamību šim vārdam neko komentēt nevaru, bet vispār es tikai gribēju atkal teikt par nomenklatūras vārdiem to pašu, ko iepriekš: nu nav iespējams tos normāli iesaistīt tekstā, ja tos raksta ar lielo burtu, tāpēc parastā saistītā tekstā, kur, piemēram, klīnikas «Denta» īpašuma forma nav norādīta, nav nekāda pamata rakstīt vārdu klīnika ar lielo burtu, ja viss nosaukums «Klīnika «Denta»» nav likts pēdiņās. Savukārt tas nebūtu pareizi, jo vārdā klīnika nekā simboliska nav — tas ir nomenklatūras vārds.
     Nomenklatūras vārda definīcija ir šāda: saliktā vietvārdā vai īpašvārdiskā institūcijas nosaukumā ietilpstošais sugasvārds, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību: vietu nosaukumos tie ir vārdi pilsēta, ciems, kalns, ezers, upe u. tml.; iestāžu, uzņēmumu, organizāciju nosaukumos tie ir vārdi aģentūra, institūts, laboratorija, skola, veikals, aptieka u. tml., piemēram, Engures ezers, Saules aptieka, veikals «Sakta».
     Lūk, definīcija tieši norāda, ka nomenklatūras vārds ir iekļauts nosaukumā, bet nav rakstāms ar lielo burtu neatkarīgi no tā, vai tas atrodas simboliskā nosaukuma priekšā vai pakaļā. Kas tur tik sarežģīts vai neskaidrs?!
     Interesanti, ka tas pats institūts BIOR stingri uzstāj, lai vārds institūts tiktu rakstīts ar lielo burtu, bet neprasa, lai, piemēram, nosaukumā zivaudzētava «Tome», nomenklatūras vārds tiktu rakstīts ar lielo sākumburtu. Tātad vispār saprot, bet uz sevi neattiecina. Kas tas ir?

Kas ir virsraksts un jautājuma teikums

Tik mazus neļāva aiztikt, lai nedabū no mums kādu slimību, bet ar drusku lielākiem, kurus
vēl ielikšu, mēs paspēlējāmies. Tas gan bija sāpīgi: jo lielāks kaķītis, jo lielāki nadziņi. Lauvu
audzētava Dienvidāfrikas Republikā

Virsraksts ir grāmatas, teksta vai tā daļas nosaukums, t. i., vārdisks, arī ar burtiem, cipariem izteikts (kā) apzīmējums. Virsraksta beigās neliek punktu, jo tas parasti veido atsevišķu (pirmo) rindkopu un ir noformēts atšķirīgi no pārējā teksta, vizuāli atklājot savu virsraksta funkciju, bet liek pārējās teikuma beigu pieturzīmes — izsaukuma vai jautājuma zīmi, kā arī daudzpunkti — atbilstīgi izteikuma mērķim. Ja kāda teksta virsraksts ir iekļauts citā tekstā, to, tāpat kā visus simboliskos nosaukumus, liek pēdiņās.
     Jautājuma teikumos izsaka pieprasījumu pēc informācijas. Parasti jautājuma teikumus ievada jautājamie vārdi, tostarp jautājamie vietniekvārdi kas, kurš, kāds. Jautājuma teikuma beigās liek jautājuma zīmi, tomēr ir nosaucošie jautājumi, kas rāda, ka tekstā būs atbilde uz virsrakstā izteikto jautājumu. Aiz šādiem virsrakstiem jautājuma formā jautājuma zīmi neliek. (Sk. Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkciju».)
     Tāpēc tiem, kas internetā ironiski brīnās, ka daudz apsmaidītais Valda Zatlera jautājums «Kas es esmu?» viņa grāmatas nosaukumā ir zaudējis jautājuma zīmi, īsti nav vielas pašizpausmei: šis virsraksts tikai apsola, ka grāmata pateiks, kas ir tās autors.
     Valdi Zatleru nepazīstu, viņa grāmatu neesmu lasījusi, jautājuma konteksts man nav zināms, tas vienīgi šķita labs parasta un nosaucošā jautājuma piemērs. Patiesībā šis ir vēstījums visiem, kam jātulko pamācībās iecienītie virsraksti, kas sākas ar «How to…», bet uz -šana pāriet negribas. Tātad jautājuma zīme virsraksta beigās nav jāliek, ja virsrakstā uzdod jautājumu, uz kuru turpat seko atbilde. Punkts virsraksta beigās vispār nav jāliek.

Dažas pieturzīmes ir vienlīdzīgākas par citām

Kualalumpuras okeanārijā «Aquaria KLCC»

Interesanti, ka korektūras klienti atzīst manu kvalifikāciju, lai gandrīz kautrīgi lūgtu «salikt komatus pareizi», bet pēdiņu lietošanā uzskata sevi par kompetentākiem. Parasti tas gan nozīmē tikai to, ka viņu uzņēmuma simbolisko nosaukumu ir aizliegts likt pēdiņās, un viss.
     Starptautisku uzņēmumu pārstāvji parasti aizbildinās, ka latviešu tulkojumā pēdiņas nedrīkst lietot tāpēc, ka oriģinālajā tekstā to nav, taču tā paša uzņēmuma tulkojumos lietuviski visas pēdiņas ir vietā, tāpēc nākas secināt, ka to nosaka nevis kaut kādi «lielie bosi», bet gan pašu vietējo darbinieku izpratne par to, kas ir labi un kas ir slikti.
     Reizēm negribīgi tiek pieņemts ieteikums likt nosaukumu slīprakstā. Lai gan arī tas ir izcēlums, tomēr šāda rīcība man šķiet muļķošanās, jo slīprakstā ieteicams likt tekstu svešvalodā, ja tāds ir. Bieži vien uzņēmējiem ir skaidrs, ka viņu firmas nosaukums tekstā labi izskatīties, tikai rakstīts ar visiem LIELAJIEM burtiem kā abreviatūra. Turklāt man šķiet, ka viņi pēdiņas uzskata gandrīz vai par sodu, jo turpat tekstā blakus viņu firmas nosaukumam citu uzņēmumu simboliskos nosaukumus drīkst likt pēdiņās.
     Iespējams, tas viss ir tik sarežģīti tāpēc, ka ir grūti izšķirties, kuras pēdiņas latviešiem vajadzētu uzskatīt ar savām: franču «un», vācu „un“, angļu “un” vai „un”, ko Vikipēdija atzīst par raksturīgām ungāriem, poļiem, rumāņiem un serbiem. Eiropas Savienības Publikāciju birojs skaidri zina, ka mums ir jālieto angļu pēdiņas, taču, piemēram, LZA Terminoloģijas komisija savās publikācijās lieto franču pēdiņas. Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir nākusi klajā ar kārtējo gļēvo domu, ka, lietojot apaļās pēdiņas, atvērējpēdiņas var būt gan augšā, gan apakšā. Žēl, ka nevar saņemties tik vienkāršā jautājumā.

Ar ko Latvijas pasts atšķiras no «Latvijas balzama»

Pa ceļam uz Pura Besakih (Bali Indonēzijā)

Kopš man tulkošanas vajadzībām ir pieejams moderns lielo sākumburtu lietošanas noteikumu konspekts — Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas apstiprinātie V. Laugales un Dz. Šulces izstrādātie ieteikumi vairākvārdu nosaukumu rakstībai —, ir vieglāk iesniegt kaut kādus pierādījumus tulkojumu pasūtītājiem, kāpēc rakstīts tā, nevis citādi, tomēr ne visam tur norādītajam varu piekrist.

     Piemēram, es neliktu Latvijas pastu un «Latvijas balzamu» gluži vienā plauktiņā. Jā, abos nosaukumos nākamais vārds aiz vietvārda ir jāraksta ar mazo burtu, jo bez šī pirmā vārda nosaukums neiegūst īpašvārda nozīmi, t. i., nenorāda uz noteiktu entitāti, bet pēdiņās ir jāliek tikai «Latvijas balzams», jo tas ir rūpnīcas, tātad simbolisks, nosaukums, savukārt Latvijas pasts tiešām ir pasts, kas pieder šai valstij, nevis, teiksim, kafejnīca ar šādu nosaukumu.