Trešas personas gramatika

Pērku izcilas kvalitātes ar rokām austu un šūtu slēgto sarongu etnogrāfiskajā ciematā Floresā
(Indonēzijā)

Lai gan pavisam neatsakos, tomēr cenšos izvairīties no juridisku tekstu tulkošanas, jo man nepatīk vairāki principi, kas ieviesušies šādu darbu izpildē. Piemēram, pilno nosaukumu saīsinājumu pārvēršana par īpašvārdiem, rakstot tos ar lielo burtu. Kas tur slikts, ja saīsinājums ir vienkāršs sugasvārds, piemēram, izpildītājs, ja sākumā ir skaidri atrunāts, kas šajā dokumentā ar šo vārdu ir jāsaprot? Diemžēl lielo sākumburtu pārdaudzumu tekstā atbalsta jau daudzkārt pieminētās Latviešu valodas aģentūras konsultantes, apgalvojot, ka «tāda prakse arī saglabājusies MK noteikumos Nr. 916 «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība»», lai gan tie ir salti meli — par to katrs pats var pārliecināties, ka tur nekas tāds nav rakstīts un arī šī dokumenta mantiniekā nekā tāda nav. Pat Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir sākusi iebilst pret šādu praksi.
     Savukārt Tulkošanas un terminoloģijas centrs «Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatā» tulkotājiem pat piedāvā jaunu gramatiku.

«Third country — trešā valsts / trešai valstij (nevis trešajai valstij). Šī vārdkopa un citas līdzīgas vārdkopas (third person, third party) juridiskos dokumentos ir bieži sastopamas. Jāatceras, ka tādā gadījumā skaitļa vārds locījumos zaudē noteikto galotni, jo faktiski tas lietots nenoteiktā vietniekvārda cits, cita nozīmē — ne valstis, ne personas vai puses netiek skaitītas, ar third nošķir kādai konvencijai (savienībai, līgumam u. tml.) nepiederīgos.»

     Tādu vientiešu kā es ērtībām viņiem būtu vajadzējis savā jaunajā gramatikā norādīt ne vien sieviešu dzimtes vienskaitļa datīvu, bet gan abu dzimšu vienskaitļa un daudzskaitļa formas visos locījumos, jo es nespēju iztēloties, piemēram, akuzatīvu ar zudušu noteikto galotni.
     Varbūt skaitļa vārdam locījumos nekas nebūtu jāzaudē, ja tiktu izmantots skaitļa vārds «trešs», nevis «trešais»?

	Sieviešu dzimte
	Vienskaitlis	Daudzskaitlis
Nominatīvs (kas?)	treša persona	trešas personas
Ģenitīvs (kā?)	trešas personas	trešu personu
Datīvs (kam?)	trešai personai	trešām personām
Akuzatīvs (ko?)	trešu personu	trešas personas
Instrumentālis (ar ko?)	ar trešu personu	ar trešām personām
Lokatīvs (kur?)	trešā personā	trešās personās
Vokatīvs (bez jautājuma)	treša persona!	trešas personas!

Esība un esamība, drošība un drošums

Budistu mūks vēro sabiedriskā transporta remontu Čiangmajā

Lai novērstu terminoloģijā nevēlamo sinonīmiju un daudznozīmīgumu, LZA Terminoloģijas komisija jau 1990. gadā vārdus esība un esamība ir apstiprinājusi atšķirīgu terminu funkcijā, turklāt, kā parasti, tas ir tieši otrādi, nekā gadījies redzēt kolēģus lietojam.

     Termins esība (a. being, kr. наличие) ir apstiprināts ar nozīmi ‘kādu konkrētu vai abstraktu priekšmetu tiešā klātbūtne, atrašanās noteiktā vietā, vidē, laikā’, piemēram, izskatot kādu lietu (jurisprudencē), konstatē pierādījumu esību vai neesību; iepazīstoties ar dokumentiem, konstatē visu vajadzīgo dokumentu esību (t. i., ir vai nav visi dokumenti) un parakstu vai zīmogu esību tajos. Pamatojoties uz šo nozīmes skaidrojumu, attiecinājumā uz normatīvajiem aktiem, ja runa ir par to, vai tie ir spēkā vai nav, lietojams termins spēkā esība, atsakoties no iepriekš lietotās spēkā esamības, jo šai gadījumā nav runa par objektīvās realitātes un cilvēka apziņas sakarībām.

     Savukārt esamība ir ‘matērijas objektīvā realitāte, tās pastāvēšana neatkarīgi no apziņas’, un tas saistāms ar filozofiski abstraktu, vispārinātu skatījumu uz lietām un parādībām.
     Bet 2009. gadā LZA Terminoloģijas komisijai ir izdevies definēt vārdus drošība un drošums, lai gan man šķiet, ka drošums joprojām tiek izmantots ļoti piesardzīgi. Varbūt tāpēc, ka šajā gadījumā komisija nav pacentusies sniegt piemērus un norādīt ekvivalentus citās valodās.

drošība

Stāvoklis, apstākļi, kuros nav apdraudējuma un/vai ir vajadzīgā aizsardzība pret iespējamu apdraudējumu.

drošums

1.     Īpašība, kas izpaužas kā spēja veikt paredzētos uzdevumus.

2.     Īpašība, kas izpaužas kā spēja darboties nebīstami un uzticami.

3.     Datu, atziņu vai zināšanu īpašība būt ticamiem un/vai atbilst īstenībai.