Baznīca un… baznīca

Iksī izlasīju, ka latviski ir izdota T. E. Vudsa grāmata «How the Catholic Church Built Western Civilization». Pēc latviskā nosaukuma vien jau esmu spiesta apšaubīt, vai tulkojums ir izdevies, un arī redakcionālās izvēles, kas pašas par sevi nav kļūdas, liek kļūt piesardzīgai.

     Par redakcionālu izvēli var uzskatīt amerikanizēto autora vārda pierakstu. Kā zināms, latviešu valodā priekšvārdus nesaīsina pa vienam — vai nu visus, vai nevienu. Tātad latviski autora vārds ir Tomass Ernests Vudss. Digitālajos mēdekļos viņš parakstās vienkārši Toms Vudss.
     Par redakcionālu izvēli var uzskatīt saīsinājuma Ph. D. pievienošanu autora vārdam, lai gan oriģinālā tā nav, tomēr neielikt saistīto atstarpi starp Ph. un D. jau ir kļūda.
     Un par redakcionālu izvēli noteikti nevar uzskatīt vārdkopas katoliskā Baznīca lietošanu — tas vienkārši ir nepareizi.
     Kas ir baznīca? Latviešu konversācijas vārdnīcā ir teikts, ka sākotnējā nozīmē baznīca ir ‘kristīgo sapulce, sapulces vieta, vēlāk draudze’. Latviešu etimoloģijas vārdnīcā Konstantīns Karulis raksta, ka latviešu valodā vārds baznīca, iespējams, ir aizgūts no senkrievu apvidvārda бозьница un baltkrievu valodā бажнiца ir ‘plaukts ar ikonām; lūgšanas nams’. Tādējādi Latviešu literārās valodas vārdnīcā lietvārdam baznīca ir dotas trīs laika garam atbilstošas nozīmes, no kurām ‘sapulces vietas’ nozīme ir pirmā: 1) kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam paredzēta celtne; 2) vienas konfesijas ticīgo organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu; 3) valstī pastāvošo reliģisko institūtu kopums.*
     Nu tad lūk, lai cik un kādas nozīmes būtu vārdam, latviešu valodā tās nenošķir ar lielā sākumburta lietošanu, tas ir, gan tad, kad ir runa par ēku, gan arī tad, kad ir runa par organizāciju, vārdu baznīca vienādi raksta ar mazo sākumburtu. Vēl vairāk — īpašvārdiskos institūciju nosaukumos vārds baznīca ir tā saucamais nomenklatūras vārds, proti, sugasvārds, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību, un tas parasti tiek rakstīts ar mazo sākumburtu.
     Ar īpašības vārda katoliskā neiederību šajā kontekstā viss ir tieši tikpat vienkārši: baznīca ir nevis ‘saistīta ar katolicismu, tam raksturīga’, bet gan ticīgo, šajā gadījumā — katoļu, organizācija.
     Ir nu gan laiki pienākuši, kad par šādām ābeces patiesībām vispār ir jārunā.

* Tezaurs.lv šīm trim nozīmēm ir pievienota vēl ceturtā — sarunvaloda, ironiska ekspresīvā nokrāsa ‘skola’. Ne bez izbrīna konstatēju, ka Tezaurs.lv šķirklī skola vārda pirmajai nozīmei ‘mācību un audzināšanas iestāde, parasti zemākās vai vidējās vispārējās, arī speciālās izglītības iegūšanai; celtne, kurā darbojas šāda iestāde’ ir minēti divi sinonīmi — baznīca un skolasnams. Man šķiet, ka vārdnīcas sastādītāji ir sapinušies meistarībā, jo nekur citur neatradu, praksē neesmu saskārusies un arī abos šķirkļos nebija piemēru, ka šie vārdi kādā valodas slānī būtu savstarpēji aizstājami.

Visur ir labi, kur mūsu nav

Noteikumi

Nemūžam nebūtu domājusi, ka par ilgspēlējošu un varbūt pat bezgalīgu matu skaldīšanas tematu kļūs datuma pieraksts. Jau esmu uzrakstījusi dažus stāstiņus par laika skaitīšanu, un atkal gribas ko teikt. No vienas puses, mums ir Ministru kabineta noteikumi, kur izklāstīts, kā pierakstīt datumu lietišķajos tekstos, kas sarakstīti latviski, no otras puses, lietišķo tekstu rakstītāji mēdz tēlot šausmīgus dumpiniekus un pierakstīt datumu citādi. Bet kāda tam ir jēga? Pilnīgi visām datuma pieraksta formām ir savas priekšrocības un trūkumi.

     Par tekstuālo datuma pierakstu parasti domstarpību nav, jo to tādā formā iemāca skolā, piemēram, 2025. gada 5. jūnijs, tomēr puskoka lēcēji modernie dievturi vienā no jaunākajām afišām pieraksta datumu daļēji pēc leišu parauga.

     Jau rakstīju, ka augšraksts gadskaitlī maldina lasītājus. Smieklīgi, ka dievturi mēneša nosaukumu raksta latviešu valodai neraksturīgi ar lielo burtu un vēl liek klāt kārtas skaitli iekavās, taču šis pieraksts tik un tā paliek pārprotams, jo mums ir trīs ziemas mēneši un pirmais attiecīgās ziemas mēnesis ir pērnais decembris. Viņus nekādi nav atturējis fakts, ka pat PATS Ernests Brastiņš nav devis katram no gada 12 mēnešiem vienu skaidru un konkrētu latvisku nosaukumu. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tā, ir sniegta pašu dievturu tīmekļa vietnē: latviešu gads ir iekārtots pēc Saules kalendāra un sadalīts astoņos laikos, nevis 12 mēnešos. Saskaņā ar to bija jāraksta 12025. gada sala laika 14. diena. Kādu varbūt interesē, kā es zinu, ka ir domāts tieši šis datums, ja jau pieraksts ir tik pārprotams? Tā, ka turpat blakus datums ir nepārprotami pierakstīts angliski angļu valodai tradicionālā formā. Tā ka, ja gribētu iedziļināties moderno dievturu bangaino dvēseļu dzīlēs, nevis aplūkot datuma pierakstu vien, varētu vēl parunāt arī par pašpietiekamību.
     Ikdienā es biežāk saskaros ar rakstītāju nespēju tekstuālajam datuma pierakstam pievienot nedēļas dienas nosaukumu. Tas nepadodas pat visādā ziņā cienījamajai Valentīnai Skujiņai grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos».

     Ja šādi būtu uzrakstījis kāds nabaga tulkotājs, kura tulkojuma kvalitāti man ir uzdots novērtēt, vērtējums būtu ļoti zems: 1) starp š. un g. ir vajadzīga nedalāmā atstarpe; 2) plkst. ir viens no pašiem bezjēdzīgākajiem saīsinājumiem latviešu valodā, jo ietaupa tikai divas rakstzīmes; 3) nav nekāda pamatojuma rakstīt nulles augšrakstā; 4) otrais komats bija jāliek aiz datuma un pirms pulksteņlaika, jo tieši tur beidzas savrupinājums. Vispār arī š. g. šeit ir nepamatots saīsinājums, tā ka būtu jābūt šādi: otrdien, šā gada 18. martā, pulksten 14 notiks.. Tieši tā tas ir atspoguļots arī Valodaskonsultacijas.lv atbildēs.

     Bet Skujiņa ir visai smalks gadījums. Parasti ļaudis liek tikai vienu komatu aiz nedēļas dienas nosaukuma, un sanāk, ka svinības notiks gan kādā nezināmā trešdienā, gan 4. maijā.
     Man šķiet gluži dabiski, ka datuma pierakstā skaitliskā veidā par skaitļu atdalītāju tiek izmantots punkts, jo tekstuālajā pierakstā tie punkti aiz kārtas skaitļiem jau ir. Bet nē, gaudas un pīkstieni, kāpēc mums nav slīpsvītras kā amerikāņiem vai defises kā ISO standartā, nerimstas. Savukārt tie, kas ir pieņēmuši, ka mums ir punkti kā eiropiešiem, var turpināt gausties par mūsu oriģinālo punktu aiz gadskaitļa, taču argumentus, ko tieši mēs iegūtu, ja tā punkta aiz kārtas skaitļa tur nebūtu, nav gadījies lasīt. Viena iebilde, protams, varētu būt, ka tad, ja tie ir punkti aiz kārtas skaitļiem, aiz katra punkta ir jābūt atstarpei, piemēram, 05. 06. 2025., bet nu pašlaik ir spēkā tāds kompakts variants bez atstarpēm. Var jau būt, ka kaut kādu ļaunumu tas nodara — iespējams, ļaudis vispār biežāk izlaiž atstarpes aiz kārtas skaitļiem, ko citādi varbūt nedarītu. Un nevajag aizmirst, ka datumu saīsināti var pierakstīt arī citos veidos, piemēram, 2025. g. 5. jūn. vai 2025. g. 5. VI.
     Otra lieta, par ko skaitliskajā datuma pierakstā var čīkstēt mūžīgi, ir skaitļu secība. Tā kā mums pašlaik skaitļi rindojas augošā secībā (datums, mēnesis, gads), protams, atrodas ļaudis, kas ir pārliecināti, ka otrādi, tas ir, dilstošā secībā (gads, mēnesis, datums), būtu labāk. Viens acīmredzams ieguvums tiešām būtu: aiz tāda pieraksta varētu dabiski piekabināt pulksteņlaiku, piemēram, 2025.06.05. 18.25. Protams, ir ļaudis, kam šķiet loģiski datumu skaitliski pierakstīt tādā pašā secībā, kā tas tiek pierakstīts tekstuāli, proti, gads, datums, mēnesis, piemēram, 2025.05.06.
     Nu un tad vēl visādi sīkumi, par ko var kasīties. Ir ļautiņi, kam viencipara datumu un mēnešu pieraksta ar nulli priekšā estētiskā vērtība ir vienaldzīga, un viņi grib bez. Ir citi, kas lauž šķēpus, vai gads ir jāpieraksta ar diviem vai četriem cipariem. Šis mani izbrīnīja visvairāk, jo man šķiet pašsaprotami, ka tiek pierakstīts pilns gadskaitlis, arī skaitot laiku pēc holocēna kalendāra, piemēram, 05.06.12025.
     Pareizrakstības noteikumi ir vienošanās. Attiecīgās valodas lietotāju savstarpēja vienošanās. Nevis vienošanās ar visu pasauli, jo visiem vienādi pielāgoties nav iespējams — kaut kas ir jāizvēlas. Žēl, ka šajā it kā vienkāršajā jautājumā visiem lietišķo tekstu sastādītājiem neizdodas izvēlēties vienu un to pašu.

Atkarības diena

Vikipēdijā ir rakstīts, ka kaut kādu nebūt neatkarības dienu svin vairāk nekā 150 pasaules valstīs, tas ir, aptuveni trijās ceturtdaļās pasaules valstu. Latvieši 4. maijā svin Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienu. Ja jau «atjaunošanas», tad likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām» vajadzētu būt iekļautai arī Neatkarības dienai, taču tā nav. Latvijas valsts izveides svētku, ko svinam 18. novembrī, nosaukums ir Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Vai pirms 1990. gada 4. maija Latvija bija atkarīga no cccp? Nē, cccp to bija okupējusi. Tas ir iemūžināts arī jau minētajā likumā — 17. jūnijā tiek atzīmēta Latvijas Republikas okupācijas diena.

     Lai gan kāda latviešvalodas padomdevēja norāda, ka «apgalvojums vienmēr ir iedarbīgāks un vieglāk uztverams nekā noliegums», tā nav taisnība. Piemēram, baušļi pārsvarā ir doti nolieguma formā, bet nav novērots, ka kāds tos nebūtu uztvēris. Tomēr gribētos, lai svētku nosaukumi būtu formulēti bez nolieguma — gribētos svinēt kaut ko apliecinošu un uz nākotni vērstu, nevis visu laiku atkauties no pagātnes.
     Diemžēl šīs problēmas risinājums nedodas rokās arī kaimiņiem. Piemēram, leiši 1918. gada notikumiem veltīto svinamo dienu 16. februārī tāpat kā mēs spēja nosaukt apgalvojuma formā par Lietuvas valsts atjaunošanas dienu, bet 1990. gada notikumiem veltītajai 11. martā neko pozitīvu vairs neizdomāja — tā saucas par Lietuvas neatkarības atjaunošanas dienu kā visiem. Taču kaimiņi valodas prasmīgas izmantošanas ziņā svētku nosaukumos mūs apsteidz divos citos jautājumos. Pirmkārt, viņi nebāž visur valsts pārvaldes formu (labi, viņiem bijušas dažādas, bet arī mēs varētu to nedarīt, ja jau mums bez republikas nekā cita nav bijis). Otrkārt, viņi veido svētku nosaukumu kā vienu veselu frāzi atšķirībā no iebiedētajiem latviešiem, kam iedauzīts, ka visādos nosaukumos nākamais vārds aiz valsts nosaukuma katrā ziņā ir rakstāms ar lielo sākumburtu (šeit speciāli uzrakstīju pareizi, nevis tā, kā ir likumā). Interesanti, ka likumā okupācijas un starptautiskās atzīšanas diena, kas neietilpst svētku kategorijā, ir rakstītas pareizi.
     Kaut arī visur ir pieņemts rakstīt, ka igauņi 24. februārī svin Neatkarības dienu un 20. augustā — Neatkarības atjaunošanas dienu, patiesībā 1918. gada notikumiem veltīto svētku nosaukums ir Igaunijas Republikas gadadiena. Taču mums pat Latvijas karoga likumā ir norādīts nepareizi.

Vai, kā latviešvalodu mīl mans prāts!

Jau esmu rakstījusi, ka visdziļāko grūtsirdību uzdzen nevis kurš katrs latviešu analfabēts, bet gan analfabēti latviešu valodas kopšanas pulciņos. Cik nu šajā afišā ir teksta, bet kļūdu ka biezs.

     1. Latviešu valodā pieņemtajā skaitliskajā datuma pierakstā gan datumu, gan mēnesi raksta ar diviem cipariem. Ja tas ir viencipara skaitlis, liek priekšā nulli.
     2. Senākos laikos varētu iztikt bez gadskaitļa: skaidrs, ka ir domāts tuvākais nākamais 7. oktobris. Tomēr, kā zināms, internets neko neaizmirst, tāpēc laikam mūsdienās gadskaitlis kļūst obligāts.
     3. Vertikālajai līnijai | parastos latviešu tekstos līdz šim, šķiet, nav bijis nekādu funkciju. Pat neatradu, ka tai būtu piešķirts nosaukums kā citām pieturzīmēm. Piemēram, lietuviešu Vikipēdijā | sauc par vertikālo domuzīmi, bet latviešu Vikipēdijā vispār nav raksta par to. Mans glītrakstīšanas dievs Roberts Bringhērsts ļauj angļvalodīgajiem to saukt arī par cēsūru (lat. caesūra no caedere — atšķelt), tomēr parasti ar šo vārdu saprot ritmisku pauzi vārsmā, nevis rakstzīmes nosaukumu, un šo literatūrzinātnē pazīstamo cēsūru Enciklopēdija.lv iesaka apzīmēt ar divām cēsūrām (rakstzīmēm), taču ir doti piemēri ar vienu cēsūru arī. Turklāt jau pirms kara latvieši ir aizstājuši s ar z un pēc kara pazaudējuši garumzīmi uz e — pašreizējais pieraksts ir cezūra. Viena (pēdējā) garā patskaņa paturēšana latviešu atveidojumā atbilst Ābrama Feldhūna latīņu īpašvārdu atveides norādījumiem, taču s viņš iesaka vienmēr atveidot ar s neatkarīgi no patskaņu klātbūtnes. (Es saprotu, kāpēc mums ir grūti bez starpniekvalodu ietekmes atveidot japāņu un ķīniešu vārdus, bet kāpēc mēs to nodarām latīņu valodai — nesaprotu.) Matemātiskās loģikas operācijās | nosaukums ir Šefera svītra. Izskatās, ka tikai līdz ar vietņu izstrādes paplašināšanos mēs esam pieņēmuši | par tekstu atdalītāju, kad vienā rindā ir jāsaraksta vairāki patstāvīgi teksti, kur komats vai citas pieturzīmes būtu maldinošas. Nē, datums no pulksteņlaika šādi nav jānorobežo, datums un pulksteņlaiks ir saistīti, tie ir tikai pareizi jāpieraksta.
     4. Jau tūkstošiem reižu esmu centusies iedzelt visādiem daiļamatniekiem, ka tikai ar lielajiem burtiem raksta vienīgi pirmsskolas vecuma bērni. Nu un vēl tādi jefiņi, kas nezina, kuri vārdi ir rakstāmi ar lielo sākumburtu un kuri nav, tāpēc drošības pēc visu raksta ar lielajiem burtiem.
     5. Saīsinājums g. bez atstarpes priekšā ir ne vien nepareizs, bet arī pilnīgi neiederīgs pašā galvenajā afišas tekstā — priekšlasījuma nosaukumā.
     6. Liekvārdība: Jaunā derība ir grāmata, neko citu par Jauno derību latviešu valodā nesauc, tāpēc tas nav papildus jāpiemin.
     7. Diez cik pirmo pirmdienu ir katrā mēnesī?!
     8. Nepamatots izsaukuma zīmes lietojums.
     Līdz ar to man sanāk aptuveni šādi.

2024. gada 7. oktobrī pulksten 18

Rīgas latviešu biedrības Kluba zālē

rakstnieka Aināra Zelča priekšlasījums

1685. gada Jaunā derība burtu pa burtam

Rīgas latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas sēdes notiek katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā. Laipni aicinām ikvienu izteikties par latviešu valodas jautājumiem.

Ieeja par ziedojumu

Vārda māksla II

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Speciālistu uzskatus par pamatteksta nolīdzināšanu pa labi var apkopot frāzē «Nekad mūžā!». Parasti teksta nolīdzināšanu uz labo pusi pieļauj tekstiem, kas nav garāki par dažām rindām, kur katrā ir ne vairāk par pieciem vārdiem (un tie ir domāti īsie angļu vārdiņi), vai arī teksts ir cieši saistīts ar kādu objektu tā labajā pusē. Arī tabulās var vajadzēt kādas slejas nolīdzināt pa labi — pirmām kārtām nāk prātā naudas summas, skaitļi ar decimāldaļām aiz komata un procenti. No satura viedokļa kaitina parazītiskais piederības vietniekvārds savs.

Mugura
Vāka noformējumam raksturīgajā seklo joku stilā par teksta virzienu uz muguras pietiktu pateikt, ka tie, kas pie grāmatplaukta grib piešķiebt galvu pa kreisi, raksta no apakšas uz augšu, bet tie, kas grib piešķiebt galvu pa labi, raksta no augšas uz leju. Tomēr valsts mūsu vietā jau ir izšķīrusies, kā mums ir labāk — pastāv «LVS ISO 6357:2006: Dokumentācija. Grāmatu un citu izdevumu muguru nosaukumi», ar ko es nevaru iepazīties, jo uzskatu, ka, ja valsts grib, lai tās standartus kāds ievēro, tad tie ir par brīvu jāmet pakaļ visiem interesentiem. Taču, spriežot pēc Latvijas standarta numura un neveiklā nosaukuma, diez vai tajā ir lasāms kaut kas cits nekā standartā ISO 6357:1985, ar kuru arī nav iespējams iepazīties tā paša iemesla dēļ, bet kurš tomēr internetā ir atrodams. Nu lūk, šim standartam atbilst rakstīšana no augšas uz leju un — bungu rīboņa — vismaz 30 mm brīva vieta no muguras apakšas bibliotēku vajadzībām.

Pirmais vāks
Skatoties uz vāka kompozīciju, izvēlēto attēlu, lētajiem trikiem un krāsām, izsaku pieņēmumu, ka grāmatas vāka maketa autors nav mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā un vispār nevienā mākslas skolā, jo tur tomēr māca pat haosā ievērot kaut kādus principus un iedvest kičā gaumes šķietamību. Tāpat liekas neticami, ka arī grāmatas autoram varēja patikt seklais jociņš «Mans nabaga pirāts Jurģis Liepnieks». Par teksta rakstīšanu ar visiem lielajiem burtiem mans spriedums ir nemainīgs — pirmsskolas vecuma bērnu līmenis, noformētājiem vajadzētu prast satura atklāšanā un uzmanības piesaistīšanā izmantot mūsdienu latīņu rakstības priekšrocības.

Vārda māksla I

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Laba iecere sākt pēdējā vāka tekstu ar paaugstinātu iniciāli, taču, ja vārds sastāv tikai no diviem burtiem, attiecīgi bija jānoformē abi burti. Turklāt gadsimtiem pārbaudīta prakse ir ar kapiteļiem jeb lielīšiem veidot pāreju no iniciāļa uz pamatteksta burtstilu.
     Pēc pārnesumzīmes pirmajā rindā redzams, ka maketētājs neprot ielikt nosacījuma pārnesumzīmi, vai arī strādā darbam ar tekstu nepiemērotā programmā. Par to, ka kaut kas nav kārtībā ar programmu lietošanu un procesu automatizēšanu, liecina arī nevienādās domuzīmes: sākumā ir domuzīmes, bet priekšpēdējā rindā nez kādēļ ir vienotājdomuzīme ar atstarpēm. Savukārt gandrīz 80 rakstzīmju garās pamatteksta rindas labāk varēja būt vai nu lielākiem burtiem, vai arī īsākas. Kā zināms, par optimālām tiek uzskatītas 50–60 rakstzīmju (burtu un atstarpju) garas rindas.
     Vēl būtu jāapspriež arī vēlamā burtu krāsa uz raibā fona, lai būtu lasīšanai optimāls fona un teksta kontrasts, tomēr šajā attēlā to īsti nevar novērtēt, tāpēc no lasāmības viedokļa tikai paudīšu neizpratni, kāpēc otrā rinkopa sākas bez atkāpes aiz atstarpes, nevis ar atkāpi bez atstarpes, un mazliet pieskaršos teksta saturam, proti, Lato Lapsas valodai vispār raksturīgajiem rusismiem. Par tekstā atrodamo «tā vai citādi» es nepateikšu labāk, kā ir izdarījis Jānis Kušķis.

«Latviešu valodā ir visi (..) minētie vārdi. Bet šāds to savienojums ir krievu valodas stila atdarinājums — так или иначе. Arī stila kļūdas stipri bojā valodu, un no tām jāatbrīvojas.
     Tātad — latviski varam teikt — kādā ziņā, kādā veidā, kāds, lai ir kā būdams, patiesībā, dažādi, dažādos veidos, visādi un vēl citus vārdus, nevis krievisko vārdu savienojumu tā vai citādi. Dažreiz to var izlaist kā lieku, vietā neliekot neko.»

Mugura
Nožēlojami, ka izdevniecība jeb apgāds neprot lietot pats savu nosaukumu — vārds grāmata šeit ir jāraksta ar mazo burtu.

Pirmais vāks
Gara acīm redzu, kā grāmatas nosaukuma teksts tiek pārvērsts par visiem lielajiem burtiem, teksta kastīte satverta aiz stūrīša un iestiepta iedomātā brīvajā vietā uz attēla, vispār nedomājot par to, cik neglīti izskatās mazā vārdstarpa un garumzīmes abpus tai, kas vairāk atgādina ornamentu un neizceļ saturu, proti, Āfriku, kā būtu, ja vārdi būtu atbilstoši rakstīti ar lielajiem un mazajiem burtiem. Vāka kompozīcijas veidošana pēc iedomātās brīvās vietas principa ir gājusi pat tik tālu, ka autora vārda un uzvārda bloks labajā pusē nav nolīdzināts ar virsrakstu. Turklāt es uzskatu, ka bērnu ekspluatācija ir bezgaumība.

Neizpildāmās prasības jeb Jo čaklāk konsultē, jo vairāk kļūdu

Pienāca nu jau izbijušā topošā ārzemju klienta tulkošanas stila rokasgrāmata kosmētikas internetveikalam. Uzreiz sapīku, jo parasti tādas grāmatas nozīmē mēģinājumu ieviest kaut kādu savu subvalodu, kas bieži vien ir pretrunā gan veselajam saprātam, gan latviešu valodas gramatikas likumiem. Drusku priecēja tikai fakts, ka 15 lapu garajā dokumentā, kas bija veltīts tulkošanai 18 valodās, latviešu valodas sadaļā bija tikai divi teikumi. Diemžēl abi tiešām iemiesoja sastādītāja varonīgo cīņu gan ar veselo saprātu, gan ar latviešu valodas gramatikas likumiem.

     Pirmā prasība bija nelikt pēdiņās zīmolu un preču nosaukumus, lai gan noteikums rīkoties pilnīgi pretēji ir ierakstīts Ainas Blinkenas grāmatas «Latviešu interpunkcija» nodaļas «Pēdiņas» pašā pirmajā paragrāfā par pēdiņu lietošanu.

«Pēdiņās raksta dažādus nosaukumus, kam ir īpašvārdiska nozīme.»

     Otrā prasība bija sākt ar lielo burtu personas vietniekvārdu jūs. Dokumenta sastādītāji, šķiet, nešaubījās, ka pret pirmo prasību iebildumu nebūs, taču par otro laikam nebija tik pārliecināti, jo bija pievienojuši saiti https://www.valodaskonsultacijas.lv/lv/search?search%5Bling_sec%5D=459.
     Tur Valodaskonsultacijas.lv atbild uz jautājumu «Ar kādu sākumburtu rakstīt otrās personas formu vienskaitlī un daudzskaitlī publiskā reklāmas paziņojumā — Tu/tu vai Jūs/jūs?» Atbildes analfabētisms, tukšvārdība, kļūdainība un neatbilstība uzdotajam jautājumam ir satriecoša.

     Atbildes pirmajā teikumā pausto ieteikumu nav iespējams gramatiski pamatot, jo pretēji atbildētāja apgalvojumiem, ka trūkst valodas normu, latviešu valodas gramatika skaidri noteic, ka vietniekvārdus neraksta ar lielo burtu. Atsevišķai svešai personai apliecina cieņu, uzrunājot to daudzskaitlī — jūs.

«Oficiālā, pieklājīgā uzrunā jūs lieto vienskaitļa nozīmē (..). Vienskaitļa nozīmi tādā gadījumā var parādīt izteicēja deklinējamā daļa.»

     Konsultantu citāts par vēstulēm no Valentīnas Skujiņas grāmatas «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» neattiecas uz uzdoto jautājumu par publiskiem reklāmas paziņojumiem, jo tie nav vēstules. Ar lielo burtu rakstītam vietniekvārdam tu/jūs ir stilistiska funkcija konkrētai personai adresētā tekstā, kur šī persona iepriekš ir nosaukta vārdā. Nē, preces apraksts publiskā internetveikalā nav personiska sarakste ar potenciālo pircēju: jūs nevēršaties ne pie vienas konkrētas personas, nosaucot to, tātad vietniekvārdu nav pamata rakstīt ar lielo burtu.
     Esmu sapīkusi, ka visādi centos izvairīties, bet tik un tā Latvijas ierēdņu postošā nekompetence man pārskrēja ceļu.
     Attiecībā uz preču aprakstu tulkojumiem latviski internetveikalā drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu, kāpēc tur vispār ir otrās personas vietniekvārdi. Piemēram, «Angļu receptēs tradicionālā sintaktiskā struktūra ir pavēles izteiksme (Wash the cauliflower, boil gently in salted water), turpretim latviešu valodā pieņemtā struktūra ir 3. personas tagadnes īstenības izteiksme (Kāpostus sarīvē, pārkaisa ar sāli).»

PS. Kad pirms šī raksta publicēšanas gribēju vēlreiz pārbaudīt, vai saites darbojas, izrādījās, ka vietnē Valodaskonsultacijas.lv jau ir pārformulēts gan jautājums (vai tas nozīmē, ka konsultanti neatbild uz īstiem jautājumiem, bet paši tos sagudro?), gan atbilde. Tomēr muļķība atbildē ir paturēta, jo reklāma nav uztverama kā vēstule — reklāma ir reklāma. Kā jau rakstīju, vēstulē vai citā tekstā persona, pie kuras vēršas ar otrās personas vietniekvārdu, kas sākas ar lielo burtu, iepriekš NOTEIKTI ir nosaukta vārdā, tā ir ZINĀMA KONKRĒTA PERSONA.

Tumsonība ar lielo burtu

Nometnes inspekcija

Vienmēr esmu bijusi pret pārmērīgu un nekādi nepamatojamu lielo sākumburtu lietošanu, tāpēc šis man šķiet pašsaprotami:

«Ja nosaukums sākas ar numuru vai datumu, kas atveidots ar cipariem, tad numurs vai datums uzskatāms par nosaukuma pirmo vārdu, piemēram, ielu nosaukumi 4. līnija, 11. novembra krastmala, 13. janvāra iela, 2. garā līnija.»

     Tāpēc gaidāmo svētku nosaukuma pareizs pieraksts ir šāds.

Vispārējie latviešu XXVI dziesmu un XVI deju svētki

     Un ne tā, kā rakstīts svētku mājaslapā. Un ne ar visiem lielajiem burtiem, kā tikpat nemākulīgi rakstīts svētku logotipā.
     Arī IV pasaules latviešu zinātnieku (!) kongresa nosaukums ir pierakstīts nepareizi.
     Jūtos diezgan vientulīgi.

Vai visi nosaukumi sākas ar lielo burtu

Skeletu krasta Krusta zemesragā

Tikai tie, kam galīgi vienalga, nav pamanījuši, ka pašlaik latviešu valodā lielo sākumburtu lietošanā nav ne konsekvences, ne kārtības. To nav ieviesuši arī jaunākie valodnieku ieteikumi, kā tad būtu labāk. Tikmēr praktiskajā rakstu valodā pretēji jebkādai loģikai turpinās lielo sākumburtu uzvaras gājiens, piemēram, iesaistot tekstā nosaukumu, kurā ir ietverts gan simboliskais nosaukums, gan nomenklatūras vārds pirms tā: SIA «Izdevniecība «Auseklis»», SIA «Klīnika «Denta»» un pat Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts «BIOR», kas ērtības labad augstsirdīgi pieprasa rakstīt vienkārši Institūts «BIOR» vai Institūts BIOR.
     Es nespēju uzminēt, ko nozīmē BIOR, tāpēc par visu lielo burtu un pēdiņu nepieciešamību šim vārdam neko komentēt nevaru, bet vispār es tikai gribēju atkal teikt par nomenklatūras vārdiem to pašu, ko iepriekš: nu nav iespējams tos normāli iesaistīt tekstā, ja tos raksta ar lielo burtu, tāpēc parastā saistītā tekstā, kur, piemēram, klīnikas «Denta» īpašuma forma nav norādīta, nav nekāda pamata rakstīt vārdu klīnika ar lielo burtu, ja viss nosaukums «Klīnika «Denta»» nav likts pēdiņās. Savukārt tas nebūtu pareizi, jo vārdā klīnika nekā simboliska nav — tas ir nomenklatūras vārds.
     Nomenklatūras vārda definīcija ir šāda: saliktā vietvārdā vai īpašvārdiskā institūcijas nosaukumā ietilpstošais sugasvārds, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību: vietu nosaukumos tie ir vārdi pilsēta, ciems, kalns, ezers, upe u. tml.; iestāžu, uzņēmumu, organizāciju nosaukumos tie ir vārdi aģentūra, institūts, laboratorija, skola, veikals, aptieka u. tml., piemēram, Engures ezers, Saules aptieka, veikals «Sakta».
     Lūk, definīcija tieši norāda, ka nomenklatūras vārds ir iekļauts nosaukumā, bet nav rakstāms ar lielo burtu neatkarīgi no tā, vai tas atrodas simboliskā nosaukuma priekšā vai pakaļā. Kas tur tik sarežģīts vai neskaidrs?!
     Interesanti, ka tas pats institūts BIOR stingri uzstāj, lai vārds institūts tiktu rakstīts ar lielo burtu, bet neprasa, lai, piemēram, nosaukumā zivaudzētava «Tome», nomenklatūras vārds tiktu rakstīts ar lielo sākumburtu. Tātad vispār saprot, bet uz sevi neattiecina. Kas tas ir?

Rīgas dome nav izņēmums

Degunragputns Kasanē, Botsvānā

Protams, gramatika pirmām kārtām ir vienošanās. Savukārt pašvaldību vēlēšanas apliecināja, ka latviešu valodā nav izdevies vienoties par to, kurus vārdus tiešajos nosaukumos rakstīt ar lielo burtu. Īpašie viltnieki to risina vienkārši — raksta tikai ar majuskuļiem jeb versāļiem, taču citi ir spiesti atklāt savu izvēli. Bet ko izvēlēties?
     Kaut kā ir iegājies, ka gandrīz nav domstarpību par trīsvārdīgu tiešo nosaukumu rakstību: ievadītājvārdu (visbiežāk tas ir vietvārds) raksta ar lielo sākumburtu, diferencētājvārdu arī ar lielo, bet nomenklatūras vārdu ar mazo. Šaubas rodas, kad ir jāpieraksta divvārdīgs nosaukums. Taču arī tas patiesībā nav grūti. Visbiežāk ir tā, ka sakrīt ievadītājvārds (vietvārds) un diferencētājvārds. Tā ir, piemēram, nosaukumā «Rīgas dome». Nē, divu atsevišķu sākumvārdu trūkums nepadara nomenklatūras vārdu «dome» par īpašvārdu. Šāds risinājums var ienākt prātā tikai tad, ja dzīvo virsrakstu līmenī un reāli šie nosaukumi nekad nav jālieto. Citādi uzreiz ir skaidrs, ka, turpinot kaut kādu saistītu tekstu par, piemēram, Rīgas domi, jūs nevēlēsities rakstīt, piemēram, «Rīgas Dome sapulcējās uz kārtējo sēdi. Lai gan domnieki apsprieda šo priekšlikumu, galīgo lēmumu Dome nepieņēma.»

Tu un jūs

Pat hiēnas dažkārt izskatās skaisti. Krīgera nacionālais parks, DĀR

Kliente: — Lūgums nemainīt uzrunas formu (paliekam pie tu).
     Es: — Vai jums ir kaut kāds pamatojums tai vienskaitļa formai? Vispār ir galīgi nepareizi uzrunāt vienskaitlī nepazīstamu personu, kas vecāka par 
16 gadiem.
     Jautāju tāpēc, ka nesen šis uzņēmums veica klientu aptauju. Varbūt noskaidrojās, ka tieši šī uzņēmuma klientiem patīk familiāra attieksme. Bet, piemēram, valodniece Linda Lauze un komunikācijas speciāliste Linda Kimeiša raksta par citām savstarpēji nesaistītām latviešu aptaujām, kurās konstatēts, ka vairumam respondentu neatkarīgi no viņu vecuma nepatīk, ja svešas personas viņus uzrunā ar tu.
     Kliente: — Tāds ir uzņēmuma noteiktais balss tonis komunikācijā ar saviem klientiem.
     Nu ko var gribēt no uzņēmuma, ja reklāmas aģentūras speciāliste neatšķir uzrunas toni no uzrunas formas un uzskata, ka jūs aizstāšana ar tu šo toni uzreiz padara draudzīgu, nevis, piemēram, augstprātīgu. Vai prātā nepazib doma, ka varbūt tirgvedības speciālisti, kas mūs aplaimojuši ar šo terminoloģiju, ir domājuši ko citu, jo viņiem nav iespēju rīkoties tik primitīvi?
     Un kur nu vēl otrās personas vietniekvārdu rakstīšana ar lielo sākumburtu tēlota personiskuma vārdā it visur, kur iepriekš skaidri nav nosaukta attiecīgā persona, kam šī uzruna ir domāta. Te nu man rokas galīgi līdz zemei nolaidušās no nepārtrauktajiem pieprasījumiem rakstīt otrās personas vietniekvārdus ar lielo burtu katrā bukletā, plakātā un tamlīdzīgā ārkārtīgi personiskā sarakstē ar sabiedrību. Par sevišķi intīmu saraksti ar pūli tiek uzskatīti mājaslapu teksti, jo tos taču vienlaikus konkrētajā ekrānā, visticamāk, lasa viena atsevišķa persona, vai ne?

Kam ir vajadzīgi lielie burti vārda vidū?

— Foršs tirgus! — Jūs taču tur neko nepīpējāt, vai ne? — Mūs uzaicināja uz kāzām. — Jūs taču
neiesit, vai ne? — Mūsu Lombokas šoferītis, kas stādījās priekšā kā Misters Okei, bija patiesi
noraizējies: nez kāpēc viņam šķita, ka mēs meklējam nepatikšanas

Nu nav man saprotams, kāpēc jāraksta CimduDuksis un ZeķuZaķis, ja varēja vienkārši ielikt atstarpi starp vārdiem, un mantiņām būtu gan uzvārds, gan vārds. Kurš, ellē gaisā, nesaprastu, ka akadēmiskās terminu datubāzes nosaukums ir saliktenis, ja tas būtu rakstīts Akadterm, nevis AkadTerm? Uz to, ka pats nosaukums varēja būt kāds normāls vārds, es pat neuzdrošinos cerēt. Tāpat par gaidāmo likteņa atriebību man liek domāt visi tie, kas vārda vidū raksta lielo burtu, gribēdami izskatīties dziļdomīgāki un asprātīgāki, piemēram, «UgunsGrēks», «SuperBingo», «VeloStarts», «AvanTūristi» un «BioLoģiski».

Trešas personas gramatika

Pērku izcilas kvalitātes ar rokām austu un šūtu slēgto sarongu etnogrāfiskajā ciematā Floresā
(Indonēzijā)

Lai gan pavisam neatsakos, tomēr cenšos izvairīties no juridisku tekstu tulkošanas, jo man nepatīk vairāki principi, kas ieviesušies šādu darbu izpildē. Piemēram, pilno nosaukumu saīsinājumu pārvēršana par īpašvārdiem, rakstot tos ar lielo burtu. Kas tur slikts, ja saīsinājums ir vienkāršs sugasvārds, piemēram, izpildītājs, ja sākumā ir skaidri atrunāts, kas šajā dokumentā ar šo vārdu ir jāsaprot? Diemžēl lielo sākumburtu pārdaudzumu tekstā atbalsta jau daudzkārt pieminētās Latviešu valodas aģentūras konsultantes, apgalvojot, ka «tāda prakse arī saglabājusies MK noteikumos Nr. 916 «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība»», lai gan tie ir salti meli — par to katrs pats var pārliecināties, ka tur nekas tāds nav rakstīts un arī šī dokumenta mantiniekā nekā tāda nav. Pat Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir sākusi iebilst pret šādu praksi.
     Savukārt Tulkošanas un terminoloģijas centrs «Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatā» tulkotājiem pat piedāvā jaunu gramatiku.

«Third country — trešā valsts / trešai valstij (nevis trešajai valstij). Šī vārdkopa un citas līdzīgas vārdkopas (third person, third party) juridiskos dokumentos ir bieži sastopamas. Jāatceras, ka tādā gadījumā skaitļa vārds locījumos zaudē noteikto galotni, jo faktiski tas lietots nenoteiktā vietniekvārda cits, cita nozīmē — ne valstis, ne personas vai puses netiek skaitītas, ar third nošķir kādai konvencijai (savienībai, līgumam u. tml.) nepiederīgos.»

     Tādu vientiešu kā es ērtībām viņiem būtu vajadzējis savā jaunajā gramatikā norādīt ne vien sieviešu dzimtes vienskaitļa datīvu, bet gan abu dzimšu vienskaitļa un daudzskaitļa formas visos locījumos, jo es nespēju iztēloties, piemēram, akuzatīvu ar zudušu noteikto galotni.
     Varbūt skaitļa vārdam locījumos nekas nebūtu jāzaudē, ja tiktu izmantots skaitļa vārds «trešs», nevis «trešais»?

	Sieviešu dzimte
	Vienskaitlis	Daudzskaitlis
Nominatīvs (kas?)	treša persona	trešas personas
Ģenitīvs (kā?)	trešas personas	trešu personu
Datīvs (kam?)	trešai personai	trešām personām
Akuzatīvs (ko?)	trešu personu	trešas personas
Instrumentālis (ar ko?)	ar trešu personu	ar trešām personām
Lokatīvs (kur?)	trešā personā	trešās personās
Vokatīvs (bez jautājuma)	treša persona!	trešas personas!

Ar ko Latvijas pasts atšķiras no «Latvijas balzama»

Pa ceļam uz Pura Besakih (Bali Indonēzijā)

Kopš man tulkošanas vajadzībām ir pieejams moderns lielo sākumburtu lietošanas noteikumu konspekts — Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas apstiprinātie V. Laugales un Dz. Šulces izstrādātie ieteikumi vairākvārdu nosaukumu rakstībai —, ir vieglāk iesniegt kaut kādus pierādījumus tulkojumu pasūtītājiem, kāpēc rakstīts tā, nevis citādi, tomēr ne visam tur norādītajam varu piekrist.

     Piemēram, es neliktu Latvijas pastu un «Latvijas balzamu» gluži vienā plauktiņā. Jā, abos nosaukumos nākamais vārds aiz vietvārda ir jāraksta ar mazo burtu, jo bez šī pirmā vārda nosaukums neiegūst īpašvārda nozīmi, t. i., nenorāda uz noteiktu entitāti, bet pēdiņās ir jāliek tikai «Latvijas balzams», jo tas ir rūpnīcas, tātad simbolisks, nosaukums, savukārt Latvijas pasts tiešām ir pasts, kas pieder šai valstij, nevis, teiksim, kafejnīca ar šādu nosaukumu.