Visur ir labi, kur mūsu nav

Noteikumi

Nemūžam nebūtu domājusi, ka par ilgspēlējošu un varbūt pat bezgalīgu matu skaldīšanas tematu kļūs datuma pieraksts. Jau esmu uzrakstījusi dažus stāstiņus par laika skaitīšanu, un atkal gribas ko teikt. No vienas puses, mums ir Ministru kabineta noteikumi, kur izklāstīts, kā pierakstīt datumu lietišķajos tekstos, kas sarakstīti latviski, no otras puses, lietišķo tekstu rakstītāji mēdz tēlot šausmīgus dumpiniekus un pierakstīt datumu citādi. Bet kāda tam ir jēga? Pilnīgi visām datuma pieraksta formām ir savas priekšrocības un trūkumi.

     Par tekstuālo datuma pierakstu parasti domstarpību nav, jo to tādā formā iemāca skolā, piemēram, 2025. gada 5. jūnijs, tomēr puskoka lēcēji modernie dievturi vienā no jaunākajām afišām pieraksta datumu daļēji pēc leišu parauga.

     Jau rakstīju, ka augšraksts gadskaitlī maldina lasītājus. Smieklīgi, ka dievturi mēneša nosaukumu raksta latviešu valodai neraksturīgi ar lielo burtu un vēl liek klāt kārtas skaitli iekavās, taču šis pieraksts tik un tā paliek pārprotams, jo mums ir trīs ziemas mēneši un pirmais attiecīgās ziemas mēnesis ir pērnais decembris. Viņus nekādi nav atturējis fakts, ka pat PATS Ernests Brastiņš nav devis katram no gada 12 mēnešiem vienu skaidru un konkrētu latvisku nosaukumu. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tā, ir sniegta pašu dievturu tīmekļa vietnē: latviešu gads ir iekārtots pēc Saules kalendāra un sadalīts astoņos laikos, nevis 12 mēnešos. Saskaņā ar to bija jāraksta 12025. gada sala laika 14. diena. Kādu varbūt interesē, kā es zinu, ka ir domāts tieši šis datums, ja jau pieraksts ir tik pārprotams? Tā, ka turpat blakus datums ir nepārprotami pierakstīts angliski angļu valodai tradicionālā formā. Tā ka, ja gribētu iedziļināties moderno dievturu bangaino dvēseļu dzīlēs, nevis aplūkot datuma pierakstu vien, varētu vēl parunāt arī par pašpietiekamību.
     Ikdienā es biežāk saskaros ar rakstītāju nespēju tekstuālajam datuma pierakstam pievienot nedēļas dienas nosaukumu. Tas nepadodas pat visādā ziņā cienījamajai Valentīnai Skujiņai grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos».

     Ja šādi būtu uzrakstījis kāds nabaga tulkotājs, kura tulkojuma kvalitāti man ir uzdots novērtēt, vērtējums būtu ļoti zems: 1) starp š. un g. ir vajadzīga nedalāmā atstarpe; 2) plkst. ir viens no pašiem bezjēdzīgākajiem saīsinājumiem latviešu valodā, jo ietaupa tikai divas rakstzīmes; 3) nav nekāda pamatojuma rakstīt nulles augšrakstā; 4) otrais komats bija jāliek aiz datuma un pirms pulksteņlaika, jo tieši tur beidzas savrupinājums. Vispār arī š. g. šeit ir nepamatots saīsinājums, tā ka būtu jābūt šādi: otrdien, šā gada 18. martā, pulksten 14 notiks.. Tieši tā tas ir atspoguļots arī Valodaskonsultacijas.lv atbildēs.

     Bet Skujiņa ir visai smalks gadījums. Parasti ļaudis liek tikai vienu komatu aiz nedēļas dienas nosaukuma, un sanāk, ka svinības notiks gan kādā nezināmā trešdienā, gan 4. maijā.
     Man šķiet gluži dabiski, ka datuma pierakstā skaitliskā veidā par skaitļu atdalītāju tiek izmantots punkts, jo tekstuālajā pierakstā tie punkti aiz kārtas skaitļiem jau ir. Bet nē, gaudas un pīkstieni, kāpēc mums nav slīpsvītras kā amerikāņiem vai defises kā ISO standartā, nerimstas. Savukārt tie, kas ir pieņēmuši, ka mums ir punkti kā eiropiešiem, var turpināt gausties par mūsu oriģinālo punktu aiz gadskaitļa, taču argumentus, ko tieši mēs iegūtu, ja tā punkta aiz kārtas skaitļa tur nebūtu, nav gadījies lasīt. Viena iebilde, protams, varētu būt, ka tad, ja tie ir punkti aiz kārtas skaitļiem, aiz katra punkta ir jābūt atstarpei, piemēram, 05. 06. 2025., bet nu pašlaik ir spēkā tāds kompakts variants bez atstarpēm. Var jau būt, ka kaut kādu ļaunumu tas nodara — iespējams, ļaudis vispār biežāk izlaiž atstarpes aiz kārtas skaitļiem, ko citādi varbūt nedarītu. Un nevajag aizmirst, ka datumu saīsināti var pierakstīt arī citos veidos, piemēram, 2025. g. 5. jūn. vai 2025. g. 5. VI.
     Otra lieta, par ko skaitliskajā datuma pierakstā var čīkstēt mūžīgi, ir skaitļu secība. Tā kā mums pašlaik skaitļi rindojas augošā secībā (datums, mēnesis, gads), protams, atrodas ļaudis, kas ir pārliecināti, ka otrādi, tas ir, dilstošā secībā (gads, mēnesis, datums), būtu labāk. Viens acīmredzams ieguvums tiešām būtu: aiz tāda pieraksta varētu dabiski piekabināt pulksteņlaiku, piemēram, 2025.06.05. 18.25. Protams, ir ļaudis, kam šķiet loģiski datumu skaitliski pierakstīt tādā pašā secībā, kā tas tiek pierakstīts tekstuāli, proti, gads, datums, mēnesis, piemēram, 2025.05.06.
     Nu un tad vēl visādi sīkumi, par ko var kasīties. Ir ļautiņi, kam viencipara datumu un mēnešu pieraksta ar nulli priekšā estētiskā vērtība ir vienaldzīga, un viņi grib bez. Ir citi, kas lauž šķēpus, vai gads ir jāpieraksta ar diviem vai četriem cipariem. Šis mani izbrīnīja visvairāk, jo man šķiet pašsaprotami, ka tiek pierakstīts pilns gadskaitlis, arī skaitot laiku pēc holocēna kalendāra, piemēram, 05.06.12025.
     Pareizrakstības noteikumi ir vienošanās. Attiecīgās valodas lietotāju savstarpēja vienošanās. Nevis vienošanās ar visu pasauli, jo visiem vienādi pielāgoties nav iespējams — kaut kas ir jāizvēlas. Žēl, ka šajā it kā vienkāršajā jautājumā visiem lietišķo tekstu sastādītājiem neizdodas izvēlēties vienu un to pašu.