Baznīca un… baznīca

Iksī izlasīju, ka latviski ir izdota T. E. Vudsa grāmata «How the Catholic Church Built Western Civilization». Pēc latviskā nosaukuma vien jau esmu spiesta apšaubīt, vai tulkojums ir izdevies, un arī redakcionālās izvēles, kas pašas par sevi nav kļūdas, liek kļūt piesardzīgai.

     Par redakcionālu izvēli var uzskatīt amerikanizēto autora vārda pierakstu. Kā zināms, latviešu valodā priekšvārdus nesaīsina pa vienam — vai nu visus, vai nevienu. Tātad latviski autora vārds ir Tomass Ernests Vudss. Digitālajos mēdekļos viņš parakstās vienkārši Toms Vudss.
     Par redakcionālu izvēli var uzskatīt saīsinājuma Ph. D. pievienošanu autora vārdam, lai gan oriģinālā tā nav, tomēr neielikt saistīto atstarpi starp Ph. un D. jau ir kļūda.
     Un par redakcionālu izvēli noteikti nevar uzskatīt vārdkopas katoliskā Baznīca lietošanu — tas vienkārši ir nepareizi.
     Kas ir baznīca? Latviešu konversācijas vārdnīcā ir teikts, ka sākotnējā nozīmē baznīca ir ‘kristīgo sapulce, sapulces vieta, vēlāk draudze’. Latviešu etimoloģijas vārdnīcā Konstantīns Karulis raksta, ka latviešu valodā vārds baznīca, iespējams, ir aizgūts no senkrievu apvidvārda бозьница un baltkrievu valodā бажнiца ir ‘plaukts ar ikonām; lūgšanas nams’. Tādējādi Latviešu literārās valodas vārdnīcā lietvārdam baznīca ir dotas trīs laika garam atbilstošas nozīmes, no kurām ‘sapulces vietas’ nozīme ir pirmā: 1) kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam paredzēta celtne; 2) vienas konfesijas ticīgo organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu; 3) valstī pastāvošo reliģisko institūtu kopums.*
     Nu tad lūk, lai cik un kādas nozīmes būtu vārdam, latviešu valodā tās nenošķir ar lielā sākumburta lietošanu, tas ir, gan tad, kad ir runa par ēku, gan arī tad, kad ir runa par organizāciju, vārdu baznīca vienādi raksta ar mazo sākumburtu. Vēl vairāk — īpašvārdiskos institūciju nosaukumos vārds baznīca ir tā saucamais nomenklatūras vārds, proti, sugasvārds, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību, un tas parasti tiek rakstīts ar mazo sākumburtu.
     Ar īpašības vārda katoliskā neiederību šajā kontekstā viss ir tieši tikpat vienkārši: baznīca ir nevis ‘saistīta ar katolicismu, tam raksturīga’, bet gan ticīgo, šajā gadījumā — katoļu, organizācija.
     Ir nu gan laiki pienākuši, kad par šādām ābeces patiesībām vispār ir jārunā.

* Tezaurs.lv šīm trim nozīmēm ir pievienota vēl ceturtā — sarunvaloda, ironiska ekspresīvā nokrāsa ‘skola’. Ne bez izbrīna konstatēju, ka Tezaurs.lv šķirklī skola vārda pirmajai nozīmei ‘mācību un audzināšanas iestāde, parasti zemākās vai vidējās vispārējās, arī speciālās izglītības iegūšanai; celtne, kurā darbojas šāda iestāde’ ir minēti divi sinonīmi — baznīca un skolasnams. Man šķiet, ka vārdnīcas sastādītāji ir sapinušies meistarībā, jo nekur citur neatradu, praksē neesmu saskārusies un arī abos šķirkļos nebija piemēru, ka šie vārdi kādā valodas slānī būtu savstarpēji aizstājami.

Mums nav ar ko lepoties

Izlasīju aizkustinošu reklāmu «Jums vienmēr būs, pie kā pieturēties grūtā brīdī. Jums vienmēr būs, ar ko lepoties.» un sabēdājos — nu kā var ienākt prātā ne no šā, ne no tā vienkārša teikuma vidū ielikt komatu.

     Jaunajā latviešu valodas gramatikas grāmatā ir apakšnodaļa «Teikuma priekšmeta formālās pazīmes», kurā vesels 1528. paragrāfs ir veltīts teikuma priekšmetam, ko pie pastāvēšanas/nepastāvēšanas nozīmē lietotiem darbības vārdiem būt/nebūt izsaka frazeoloģizēts vārdu savienojums, ko veido vietniekvārds kas kādā locījumā vai apstākļa vārdi kur, kad kopā ar darbības vārdu nenoteiksmē, piemēram, ir ko darīt, nav kurp iet.
     Tāpēc Latviešu valodas aģentūras konsultantēm nav taisnība, ka manā piemērā var arī likt komatu — savulaik to par palīgteikumu savā latviešu interpunkcijas grāmatā ir atzinusi Aina Blinkena, kas turpat arī raksta, ka «līdzšinējā praksē šādas nenoteiksmes konstrukcijas parasti ar komatiem nav atdalītas», tas ir, šis komats ir viņas jaunievedums. Jā, tas būtu palīgteikums, ja būtu virsteikums ar teikuma priekšmetu, piemēram, «Jums vienmēr būs grāmata, pie kā pieturēties grūtā brīdī.», taču, ja šāda lietvārda nav, tas ir vienkāršs teikums, kurā teikuma priekšmeta funkciju pilda konstrukcija pie kā pieturēties. Turklāt abi teikumi atšķiras pēc satura — ar lietvārdu grāmata ir runa par konkrētu priekšmetu, bet bez tā konstrukcija pie kā pieturēties izsaka plašu, vispārinātu subjektu.
     Šis nav mans pirmais šā temata aplūkošanas mēģinājums — 2017. gada 12. augustā tepat esmu publicējusi nosacītu speciālistu aptauju, vai ir jāliek komats frāzē «Daudz ko apskatīt un aptaustīt». Interesanti, ka, lai gan jaunā gramatikas grāmata tolaik ir iznākusi jau pirms kādiem četriem gadiem, neviens no mums, ieskaitot Latviešu valodas aģentūras konsultantes, uz to neatsaucas. Par sevi varu pateikt — man tās grāmatas vienkārši vēl nebija. Tas par ātrumu, ar kādu mēs spējam atgriezties normālās sliedēs.

Viss ir daudz vienkāršāk

Ir vairāku veidu lietišķie teksti, piemēram, regulas, likumi un līgumi, kas lielā mērā sastāv no sarakstiem un uzskaitījumiem. Valsts valodas centra jaunās Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatas autori nemitīgi atgādina, ka latviski pārtulkotos tiesību aktos ir jāievēro nevis avota, bet gan latviešu valodas interpunkcija.
     Domuzīme, kols, semikols, komats un pusiekava ir pieturzīmes, ko tipiski lieto teikuma iekšienē, tāpēc parasti nav nekāda pamata aiz tām turpināt tekstu ar lielo burtu. Līdz ar to saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstību pastāv trīs varianti, kā veidot uzskaitījumus: 1) ievadfrāzes beigās liek kolu, uzskaitījuma elementus atdala ar citām iekšteikuma pieturzīmēm, proti, komatu vai semikolu, un beigās liek punktu; 2) ievadfrāzes, numerācijas un uzskaitījuma elementu beigās liek teikuma beigu pieturzīmi punktu (ja izmanto aizzīmes, piktogrammas vai tamlīdzīgus ķiņķēziņus, aiz tiem punktu neliek, pieturzīmes par aizzīmēm neizmanto); 3) ievadfrāzi veido par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, tas ir, nekādu pieturzīmi beigās neliek, un tādējādi, ja arī uzskaitījuma elementi stāstījuma teikumu neveido, nekādu pieturzīmi neliek arī to beigās, taču, ja uzskaitījuma elementi ir stāstījuma teikumi, to beigās liek punktu.
     Lai arī viss ir tieši tik vienkārši, vismaz no Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkcijas» pirmizdevuma laikiem pastāv neatlaidīga vēlme ieviest kādu nevajadzīgu izņēmumu.

«Latviešu interpunkcijas» 1968. gada izdevums

«Latviešu interpunkcijas» 2009. gada izdevums

     Jā, paskaidrojumus šeit var sākt ar lielo burtu, taču kols aiz «Šajā lappusē» ir lieks — šis teksts ir jānoformē par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, piemēram, šādi.

Šajā lappusē
✿ Būs mazais vai nebūs?
✿ Godinās labākos darba devējus
✿ Kas darbā streso visvairāk?
     Mūslaiku tendenču ietekmē es uzskaitījuma elementu priekšā pieliku aizzīmes, bet varēja iztikt bez tām. Attiecīgs piemērs ir visās malās redzamais darba laika pieraksts, kam ne vienmēr uzskaitījuma elementu priekšā ir iekrāsoti kvadrātiņi un atslēgas.
Darba laiks
Pirmdien–piektdien 9–18
Sestdien, svētdien slēgts
     Tādiem būtu jābūt preču aprakstu punktiem un apakšpunktiem.
Šampūns «Saulīte»
     Iedarbība
     • Mitrina un baro matus
     • Atjauno matu struktūru
     • Novērš matu lūšanu
     • Padara matus zīdainākus
     Aktīvās sastāvdaļas
     • Kviešu olbaltumvielas
     • Lakricas ekstrakts
     • Kokosriekstu eļļa
     • Kolagēns
     • Elastīns
     Lietošana
     • Nelielu daudzumu ieklāj mitros matos, saputo un rūpīgi izskalo ar remdenu ūdeni.
     • Piemērots lietošanai ikdienā.
     Jau aprakstīju vienu Valentīnas Skujiņas grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» pieļauto kļūdu piemēru. Diemžēl gadu gaitā viņas rakstītais apaug ar jaunām kļūdām. Laika intervālu pieraksta varianti viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās kā nākamajā attēlā. 2014. gada izdevumā Skujiņas kļūdām — 1) kols katrā apakšpunktā, kur nav nekāda uzskaitījuma, turklāt kols nevajadzīgi atkārtojas, tāpēc ir nepieciešama cita pieturzīme, piemēram, domuzīme, kas aizstāj «piemēram», «proti» vai tamlīdzīgu vārdu, 2) nulles augšrakstā, 3) vienotājdomuzīme nosaukta par domuzīmi, 4) atstarpes abpus slīpsvītrai, kur katrā pusē ir tikai viens elements, — ir pievienots nevajadzīgs numerācijas izcēlums treknrakstā un nevajadzīga nulle pilnā viencipara datuma pierakstā, kā arī atstarpes starp apakšpunktu numerāciju un tai sekojošo tekstu nav vienādas.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 2014. gada izdevums

Īsāku vai garāku laika intervālu var pierakstīt dažādi:
     1) izvērstā veidā — no 2011. gada 21. decembra līdz 2012. gada 5. janvārim veikals atvērts no 9 līdz 18;
     2) izmantojot vienotājdomuzīmi — veikala darba laiks 9–18;
     3) izmantojot slīpsvītru — 2011./2012. gada apkures sezona.
     Savukārt vēstules elementu uzskaitījums viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās pilnīgi atbilstoši latviešu valodas normām — pirms uzskaitījuma bija kols, numerācija nebija nevajadzīgi izcelta treknrakstā —, taču 2014. gada izdevumā tas jau ir kļuvis par neesoša izņēmuma piemēru.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
2014. gada izdevums

Visur ir labi, kur mūsu nav

Noteikumi

Nemūžam nebūtu domājusi, ka par ilgspēlējošu un varbūt pat bezgalīgu matu skaldīšanas tematu kļūs datuma pieraksts. Jau esmu uzrakstījusi dažus stāstiņus par laika skaitīšanu, un atkal gribas ko teikt. No vienas puses, mums ir Ministru kabineta noteikumi, kur izklāstīts, kā pierakstīt datumu lietišķajos tekstos, kas sarakstīti latviski, no otras puses, lietišķo tekstu rakstītāji mēdz tēlot šausmīgus dumpiniekus un pierakstīt datumu citādi. Bet kāda tam ir jēga? Pilnīgi visām datuma pieraksta formām ir savas priekšrocības un trūkumi.

     Par tekstuālo datuma pierakstu parasti domstarpību nav, jo to tādā formā iemāca skolā, piemēram, 2025. gada 5. jūnijs, tomēr puskoka lēcēji modernie dievturi vienā no jaunākajām afišām pieraksta datumu daļēji pēc leišu parauga.

     Jau rakstīju, ka augšraksts gadskaitlī maldina lasītājus. Smieklīgi, ka dievturi mēneša nosaukumu raksta latviešu valodai neraksturīgi ar lielo burtu un vēl liek klāt kārtas skaitli iekavās, taču šis pieraksts tik un tā paliek pārprotams, jo mums ir trīs ziemas mēneši un pirmais attiecīgās ziemas mēnesis ir pērnais decembris. Viņus nekādi nav atturējis fakts, ka pat PATS Ernests Brastiņš nav devis katram no gada 12 mēnešiem vienu skaidru un konkrētu latvisku nosaukumu. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tā, ir sniegta pašu dievturu tīmekļa vietnē: latviešu gads ir iekārtots pēc Saules kalendāra un sadalīts astoņos laikos, nevis 12 mēnešos. Saskaņā ar to bija jāraksta 12025. gada sala laika 14. diena. Kādu varbūt interesē, kā es zinu, ka ir domāts tieši šis datums, ja jau pieraksts ir tik pārprotams? Tā, ka turpat blakus datums ir nepārprotami pierakstīts angliski angļu valodai tradicionālā formā. Tā ka, ja gribētu iedziļināties moderno dievturu bangaino dvēseļu dzīlēs, nevis aplūkot datuma pierakstu vien, varētu vēl parunāt arī par pašpietiekamību.
     Ikdienā es biežāk saskaros ar rakstītāju nespēju tekstuālajam datuma pierakstam pievienot nedēļas dienas nosaukumu. Tas nepadodas pat visādā ziņā cienījamajai Valentīnai Skujiņai grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos».

     Ja šādi būtu uzrakstījis kāds nabaga tulkotājs, kura tulkojuma kvalitāti man ir uzdots novērtēt, vērtējums būtu ļoti zems: 1) starp š. un g. ir vajadzīga nedalāmā atstarpe; 2) plkst. ir viens no pašiem bezjēdzīgākajiem saīsinājumiem latviešu valodā, jo ietaupa tikai divas rakstzīmes; 3) nav nekāda pamatojuma rakstīt nulles augšrakstā; 4) otrais komats bija jāliek aiz datuma un pirms pulksteņlaika, jo tieši tur beidzas savrupinājums. Vispār arī š. g. šeit ir nepamatots saīsinājums, tā ka būtu jābūt šādi: otrdien, šā gada 18. martā, pulksten 14 notiks.. Tieši tā tas ir atspoguļots arī Valodaskonsultacijas.lv atbildēs.

     Bet Skujiņa ir visai smalks gadījums. Parasti ļaudis liek tikai vienu komatu aiz nedēļas dienas nosaukuma, un sanāk, ka svinības notiks gan kādā nezināmā trešdienā, gan 4. maijā.
     Man šķiet gluži dabiski, ka datuma pierakstā skaitliskā veidā par skaitļu atdalītāju tiek izmantots punkts, jo tekstuālajā pierakstā tie punkti aiz kārtas skaitļiem jau ir. Bet nē, gaudas un pīkstieni, kāpēc mums nav slīpsvītras kā amerikāņiem vai defises kā ISO standartā, nerimstas. Savukārt tie, kas ir pieņēmuši, ka mums ir punkti kā eiropiešiem, var turpināt gausties par mūsu oriģinālo punktu aiz gadskaitļa, taču argumentus, ko tieši mēs iegūtu, ja tā punkta aiz kārtas skaitļa tur nebūtu, nav gadījies lasīt. Viena iebilde, protams, varētu būt, ka tad, ja tie ir punkti aiz kārtas skaitļiem, aiz katra punkta ir jābūt atstarpei, piemēram, 05. 06. 2025., bet nu pašlaik ir spēkā tāds kompakts variants bez atstarpēm. Var jau būt, ka kaut kādu ļaunumu tas nodara — iespējams, ļaudis vispār biežāk izlaiž atstarpes aiz kārtas skaitļiem, ko citādi varbūt nedarītu. Un nevajag aizmirst, ka datumu saīsināti var pierakstīt arī citos veidos, piemēram, 2025. g. 5. jūn. vai 2025. g. 5. VI.
     Otra lieta, par ko skaitliskajā datuma pierakstā var čīkstēt mūžīgi, ir skaitļu secība. Tā kā mums pašlaik skaitļi rindojas augošā secībā (datums, mēnesis, gads), protams, atrodas ļaudis, kas ir pārliecināti, ka otrādi, tas ir, dilstošā secībā (gads, mēnesis, datums), būtu labāk. Viens acīmredzams ieguvums tiešām būtu: aiz tāda pieraksta varētu dabiski piekabināt pulksteņlaiku, piemēram, 2025.06.05. 18.25. Protams, ir ļaudis, kam šķiet loģiski datumu skaitliski pierakstīt tādā pašā secībā, kā tas tiek pierakstīts tekstuāli, proti, gads, datums, mēnesis, piemēram, 2025.05.06.
     Nu un tad vēl visādi sīkumi, par ko var kasīties. Ir ļautiņi, kam viencipara datumu un mēnešu pieraksta ar nulli priekšā estētiskā vērtība ir vienaldzīga, un viņi grib bez. Ir citi, kas lauž šķēpus, vai gads ir jāpieraksta ar diviem vai četriem cipariem. Šis mani izbrīnīja visvairāk, jo man šķiet pašsaprotami, ka tiek pierakstīts pilns gadskaitlis, arī skaitot laiku pēc holocēna kalendāra, piemēram, 05.06.12025.
     Pareizrakstības noteikumi ir vienošanās. Attiecīgās valodas lietotāju savstarpēja vienošanās. Nevis vienošanās ar visu pasauli, jo visiem vienādi pielāgoties nav iespējams — kaut kas ir jāizvēlas. Žēl, ka šajā it kā vienkāršajā jautājumā visiem lietišķo tekstu sastādītājiem neizdodas izvēlēties vienu un to pašu.

«Kad atnāks latviešiem tie laiki?»

Kad Periodika.lndb.lv ārēs tekalēju pakaļ izlejamajam alum, uzdūros vienam otram interesantam rakstam. Piemēram, 2009. gadā Baiba Kangere sūrojas, ka Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs viņu uzaicinājis konsultēt turienes valodnieces par morfoloģiju, bet izrādījies, ka smalkās jaunlaiku speciālistes neprot latīņu valodu, tāpēc saprašanās nav izveidojusies. Tālāk pārpublicēju Jāņa Priedkalna atklāto vēstuli toreizējai izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai. 2006. gadā šī vēstule dažādās redakcijās ir publicēta vairākos izdevumos. No vienas puses, protams, ir apnikusi nebeidzamā pasūtīšanas un pasūtināšanas zelēšana vai cita līdzīga matu skaldīšana, no otras puses, nopietni jautājumi, kaut vai par to pašu latīņu valodas atveidi, vispār netiek cilāti.

Atklāta vēstule Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrei prof. Baibai Rivžai par Valsts valodas polītikas programmas projektu 2006.–2010. gadam
Ļoti cienījamā ministres kundze!
     Ievērojot, ka minētās programmas mērķis cita starpā ir nodrošināt latviešu valodas labu lingvistisko kvalitāti, atļaujos piedāvāt valodnieku apspriešanai un analizei tālāk minētos ierosinājumus. Tie lielākoties saistās ar pēdējos gadu desmitos ieviesušos tendenci neprecīzu, paslinku izrunu atspoguļot vārda rakstībā. Neprecīza izruna ir sastopama daudzu tautu valodās, bet tā parasti nepāriet vārda rakstībā. Piemēram, franču valodā izrunā ievērojami mazāk burtu, nekā uzrakstīts, bet tas nenozīmē, ka franči savu valodu maina, izsvītrojot neizrunātos burtus. To darot, būtu sabojāta vārda struktūrālā loģika un līdz nepazīšanai noslēpta vārda izcelsme. Vārda uzbūvi un izcelsmi vienmēr mēģināja rakstībā parādīt starptautiski ievērojamais latviešu valodnieks Jānis Endzelīns, tā nepiesavinot latviešu valodai vārdus, kas īstenībā ir latīņu, seno grieķu vai citas izcelsmes.
Ierosinājumi
     • Atjaunot dubultos līdzskaņus vārdos, kuŗos priedēklis izsaka sevišķu nozīmi, piemēram, pretstatu, papildina līdzību vai izsaka sadarbību. Šādu vārdu piemēri: immatrikulācija, illūzija, kommentārs, kollēga, kolledža, kollokvijs, immigrācija, korrektūra, korrupcija, irrēgulārs.
     • Izsvērt lēkājošo gaŗumzīmju piemērotību latviešu valodai, jo tas vairāk atbilst krievu nekā latviešu valodas izrunas ritmam un tika ieviests padomju okupācijas gados; tā dēvētajā Endzelīna pareizrakstībā gaŗumzīmes dažādos vārda atvasinājumos nemainās, piemēram, demokrats/demokratizēt, teātris/teātrāls, grafisks/fotografs (grāfs ir grāfistes pirmā persona), mūza/mūzika/mūzejs.
     • Mīkstināto h (t. i., ch) un r (t. i., ŗ) un o gaŗumzīmes (t. i., ō) atjaunošana. Piemēri: medicīnas terminoloģijā h un ch atšķirības neievērošana rada chaosu vārda nozīmes izprašanā, piemēram, holo- un cholo- ir gluži atšķirīgi jēdzieni; par ŗ — arājs aŗ ar spīļarklu; par ō — oktōbris.
     • Vai latviešiem ir jāpiedēvē nespēja izrunāt dažādus burtu kopojumus, piemēram, eu vārdos Europa, euro, neuroloģija? Vairākumā Eiropas valodu šajos vārdos lieto dubultpatskani eu, jo vārda sakne nāk no eu, kas senā grieķu valodā nozīmē ‘īsts’, ‘labs’, ‘patiess’.
     • Neatrisināts ir jautājums par latīņu / seno grieķu saliktā patskaņa æ transskripciju latviešu valodā; senāk lietojām ai, šodien e, bet mēs varētu arī atgriezties pie pavisam senā æ, ar ko varētu apzīmēt arī latviešu plato e un daudzos angļu vārdos a, ko izrunā līdzīgi kā latviešu plato e. Piemēri: paidagoģija/pedagoģija/pædagoģija; Mišigæna.
     • Lai atvieglotu Eiropas Savienības valodu īpašvārdu transskripciju latviešu valodā, mēs varētu mūsu pašreizējo alfabētu papildināt ar dažiem burtiem, piemēram, ü, ö, ñ, ø, arī ar angļu mīkstināto t (t. i., th).
     • Bieži lietoti vārdi, piemēram, operātīvi, perspektīvi, technika (ir metode, nevis darbarīks), ir jālieto saskaņā ar vārda izcelsmes nozīmi klasiskajās valodās; kvalitāte var būt gan laba, gan slikta (lat qualitas, qualis = kāds vai kāda līmeņa saturs), līdzīgi kā kvantitāte var apzīmēt gan lielu, gan mazu skaitu (lat quantitas, quantus = cik daudz).
     • Latviešu un latīņu valodas sajaukums šodien lietots arī akadēmisko gradu apzīmējumos, piemēram, nepareizā habil. novietojumā: latviešu ‘habilitēts veterinārmedicīnas doktors’ latīņu apzīmējumā ir Dr. med. vet. habil. Secība no vispārējā uz specifisko apzīmējumu latviešu valodā ir pretēja latīņu valodas kārtībai. Šīs kārtības nepazīšana ārzemju zinātniekos rada izbrīnu.
     • Par loģiku. Vēlreiz izsvērt: 21 vīrs vai vīri? Un vai ir nepieciešams dubultnoliegums, lai izteiktu vienkāršu noliegumu (piemēram, man nekā nevajaga)?
     • Beidzot, cik ilgi vēl dzersim izlejamo alu, kad ievērosim, ka lūgt un ielūgt ir atšķirīgi vārdi, ka pasūtīt un pasūtināt ir dažādas darbības, ka vārds territorija ir atvasinājums no latīņu terra? Un ka daudz glītāks Melngalvju nama apzīmējums angļu valodā nekā šodien lietotais (‘Blackheads’ House apzīmē patoloģisku iekaisumu) varētu būt Saint Mauritius Guild!
Patiesā cieņā
Jānis Priedkalns,
Latviešu valodas immatrikulācijas programmas vadītājs Austrālijas izglītības iestādēs 1975–1995, Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības (LAMZA) prezidents

Vai, kā latviešvalodu mīl mans prāts!

Jau esmu rakstījusi, ka visdziļāko grūtsirdību uzdzen nevis kurš katrs latviešu analfabēts, bet gan analfabēti latviešu valodas kopšanas pulciņos. Cik nu šajā afišā ir teksta, bet kļūdu ka biezs.

     1. Latviešu valodā pieņemtajā skaitliskajā datuma pierakstā gan datumu, gan mēnesi raksta ar diviem cipariem. Ja tas ir viencipara skaitlis, liek priekšā nulli.
     2. Senākos laikos varētu iztikt bez gadskaitļa: skaidrs, ka ir domāts tuvākais nākamais 7. oktobris. Tomēr, kā zināms, internets neko neaizmirst, tāpēc laikam mūsdienās gadskaitlis kļūst obligāts.
     3. Vertikālajai līnijai | parastos latviešu tekstos līdz šim, šķiet, nav bijis nekādu funkciju. Pat neatradu, ka tai būtu piešķirts nosaukums kā citām pieturzīmēm. Piemēram, lietuviešu Vikipēdijā | sauc par vertikālo domuzīmi, bet latviešu Vikipēdijā vispār nav raksta par to. Mans glītrakstīšanas dievs Roberts Bringhērsts ļauj angļvalodīgajiem to saukt arī par cēsūru (lat. caesūra no caedere — atšķelt), tomēr parasti ar šo vārdu saprot ritmisku pauzi vārsmā, nevis rakstzīmes nosaukumu, un šo literatūrzinātnē pazīstamo cēsūru Enciklopēdija.lv iesaka apzīmēt ar divām cēsūrām (rakstzīmēm), taču ir doti piemēri ar vienu cēsūru arī. Turklāt jau pirms kara latvieši ir aizstājuši s ar z un pēc kara pazaudējuši garumzīmi uz e — pašreizējais pieraksts ir cezūra. Viena (pēdējā) garā patskaņa paturēšana latviešu atveidojumā atbilst Ābrama Feldhūna latīņu īpašvārdu atveides norādījumiem, taču s viņš iesaka vienmēr atveidot ar s neatkarīgi no patskaņu klātbūtnes. (Es saprotu, kāpēc mums ir grūti bez starpniekvalodu ietekmes atveidot japāņu un ķīniešu vārdus, bet kāpēc mēs to nodarām latīņu valodai — nesaprotu.) Matemātiskās loģikas operācijās | nosaukums ir Šefera svītra. Izskatās, ka tikai līdz ar vietņu izstrādes paplašināšanos mēs esam pieņēmuši | par tekstu atdalītāju, kad vienā rindā ir jāsaraksta vairāki patstāvīgi teksti, kur komats vai citas pieturzīmes būtu maldinošas. Nē, datums no pulksteņlaika šādi nav jānorobežo, datums un pulksteņlaiks ir saistīti, tie ir tikai pareizi jāpieraksta.
     4. Jau tūkstošiem reižu esmu centusies iedzelt visādiem daiļamatniekiem, ka tikai ar lielajiem burtiem raksta vienīgi pirmsskolas vecuma bērni. Nu un vēl tādi jefiņi, kas nezina, kuri vārdi ir rakstāmi ar lielo sākumburtu un kuri nav, tāpēc drošības pēc visu raksta ar lielajiem burtiem.
     5. Saīsinājums g. bez atstarpes priekšā ir ne vien nepareizs, bet arī pilnīgi neiederīgs pašā galvenajā afišas tekstā — priekšlasījuma nosaukumā.
     6. Liekvārdība: Jaunā derība ir grāmata, neko citu par Jauno derību latviešu valodā nesauc, tāpēc tas nav papildus jāpiemin.
     7. Diez cik pirmo pirmdienu ir katrā mēnesī?!
     8. Nepamatots izsaukuma zīmes lietojums.
     Līdz ar to man sanāk aptuveni šādi.

2024. gada 7. oktobrī pulksten 18

Rīgas latviešu biedrības Kluba zālē

rakstnieka Aināra Zelča priekšlasījums

1685. gada Jaunā derība burtu pa burtam

Rīgas latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas sēdes notiek katra mēneša pirmās pirmdienas vakarā. Laipni aicinām ikvienu izteikties par latviešu valodas jautājumiem.

Ieeja par ziedojumu

Akcelerācija un akcelerātōrs

Droši vien vietnes Tezaurs.lv ietekmē, kur ir savākts pilnīgi viss — gan dzīvs, gan nedzīvs —, viens otrs pareizas latviešu valodas lietošanas padomdevējs mēģina iestāstīt, ka svešvārdam akcelerācija ir kaut kāda baigi sarežģīta nozīme, bet akselerators vispār ir no citas operas. Bet tā, protams, nav taisnība.

     Akcelerācija (lat. accelerātiō) — paātrināšanās; kustības maiņa.
     Tas ir šķirklis Latviešu konversācijas vārdnīcas 1. burtnīcā, kas izdota 1927. gadā. Aiz tā seko šķirkļi akcents (lat. accentus), akceptilācija (lat. acceptilātiō), akceptēt (lat. acceptāre), akcesorisks (lat. accēdere, klāt nākt), akcesija (lat. accēssiō), akcidence (lat. accidens), akcidences (lat. accidentia), akcidentālijas (lat. accidentālia) — īsi sakot, latviešu valodā šie vārdi ir aizgūti no latīņu valodas. Tas pats attiecas uz akceleratoru, kura pamatā ir lat. accelerāre (‘paātrināt’), proti, tas ir un paliek latīņu valodas cilmes vārds, lai kādas būtu starpniekvalodas. Tāpēc nepārsteidz, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcas 1. sējumā, kas izdots 1972. gadā, kad latviešu valodnieki acīmredzot vēl prata latīņu valodu, ir šķirkļi akcelerācija un akcelerators, un viss.
     Lai svešvārds akcelerācija kļūtu par specifisku terminu kādā nozarē, ir jāveido vārdkopa, piemēram, fiziskā akcelerācija. Viena pati akcelerācija nekādi nevar nosaukt tieši «paātrinājumu kāda organisma attīstībā».
     Vietnē Periodika.lv apkopotajās publikācijās akcelerators parādās 1925. gadā un izzūd no tām 1986. gadā. Savukārt akselerators turpat parādās arī tai pašā 1925. gadā un turpinās, turpinās… Abi mēdz parādīties nepareizā vārdkopā akceleratora pedālis (pamina) (tas nav pedālis akceleratoram — pats pedālis arī ir akcelerators, ja bez pedāļa pieminēšanas nevar iztikt, tad vēlams akcelerēšanas pedālis). Lai svešvārds akcelerators no jebkāda paātrinātāja pārvērstos par specifisku terminu kādā nozarē, ir jāveido vārdkopa, piemēram, automobiļa (spēkratu) akcelerators.
     Attiecībā uz akceleratoru ir vairāk pamata pastrīdēties nevis par to, vai rakstīt šo vārdu ar c vai s, bet gan par to, vai rakstīt to ar garo vai īso a: akcelerators vai akcelerātors. Es piekrītu Egīlam Skudram, kas raksta, ka «Samākslota šķiet arī viscaur īsu patskaņu rakstība pirms izskaņas -tōrs, piemēram, akumulators, amortizators un visi līdzīgie. Divzilbīgos un trīszilbīgos vārdos pirms izskaņas
-tōrs vaļējās zilbēs (slēgtas zilbes svešvārdos vienmēr ir īsas) tiešām figurē īsi patskaņi, piemēram, datōrs, retōrs, mótōrs, ktitōrs, debitōrs, ekvatōrs, kónditōrs, senatōrs u. c. Taču četr- un vairākzilbīgos vārdos vaļējās zilbes pirms -tōrs tiek izrunātas gari, piemēram, detónātōrs, inkvizītōrs, eksekūtōrs, akumulātōrs, eksperimentātōrs, raciónalizātōrs u. c., bet repróduktōrs, jo zilbe -duk- ir slēgta.»
     Par ō es nemaz nesākšu — skaidrs, ka vajag, lai gan pašreizējā pareizrakstība neatzīst arī to.

Millenniāļi

Valsts valodas centra Latviešu literārās valodas konsultāciju apkopojumā ir sniegta arī nelāga atbilde uz jautājumu «Kā latviešu valodā atveidojams termins «millennials»?»: «Valsts valodas centrs šo terminu iesaka atveidot kā «tūkstošgades paaudze».» Pirmkārt, man riebjas, ka ir rakstīts «atveidot kā», nevis «atveidot ar». Otrkārt, var lauzt šķēpus par to, vai sazēlušie paaudžu apzīmējumi vispār ir atzīstami par terminiem, bet nu pieņemsim, ka ir. (Termins ir ‘vārds vai vārdu savienojums, kas apzīmē noteiktu jēdzienu (piemēram, kādā zinātnes, tehnikas, mākslas nozarē) un kam ir specializēta nozīme, lietošanas joma’.) Treškārt, domāju, ka vajadzēja vien palikt pie vecā, labā svešvārda millenniāļi, kas darināts saskaņā ar latīņu īpašvārdu atveides noteikumiem. Latviešu konversācijas vārdnīcā ir iekļauti termini millenārijs un millennijs — gadu tūkstotis, baznīcas valodā: tūkstošgadu miera valsts.

     Kā grāmatā «Atbilsmes» ir norādījis Pēteris Ūdris, angļu valodā plaši sastopamos latīnismus ir pieņemts tulkot. Latviešu atbilsmes angļu millenary ir ‘n 1) gadu tūkstotis; 2) tūkstošā gadadiena; II a tūkstošgadu-’ un millennium — ‘1) gadu tūkstotis; 2) pārn. zelta laikmets’. Savukārt saliktenis tūkstošgade nozīmē ‘tūkstoš gadu ilgs laikposms’, tāpēc vārdkoptermins tūkstošgades paaudze aizved ļoti tālu no termina millennial nozīmes ‘a person born between the early 1980s and the late 1990s’, kas ir tikai pārdesmit gadu, un jūs jau zināt, ko es domāju par ģenitīvu pārdaudzumu vārdkopterminos. Tomēr, ja negribas atsieties no tulkošanas, tad būtu jābūt tūkstošgažu mijas paaudze, kas tomēr ir tik gari un aprakstoši, ka galīgi vairs nešķiet termins.
     Gribēju no gramatikas grāmatām iekopēt kaut ko prātīgu par izskaņu -ālis, bet tas neizdevās, jo šādā formā tā tajās nav aplūkota. Vienīgais sagūglējamais piemērs bija paskaidrojums par īpašības vārdu termināls un lietvārdu terminālis.

Mazliet rosola par rasolu

Uzreiz ķeros vērsim pie ragiem: pat ja ēdiena nosaukumu rasols (salāti, kas gatavoti no vārītas vai ceptas gaļas, vārītiem dārzeņiem (piemēram, kartupeļiem, bietēm), olām un skābētiem vai marinētiem gurķiem, pievienojot krējumu vai krējumu ar majonēzi un garšvielas) patiešām ir pareizāk rakstīt ar a, nevis o, 1938. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 137. burtnīcā norādītā cilme no kr. рассол — ‘sālījums’ šķiet paķerta no zila gaisa, gribētos izvērstāku pamatojumu un skaidrojumu, ko nekur neatrodu. No tā paša cieš Vikipēdijas raksta par somu rosolli autors: «According to some sources, the word rosolli comes from the Russian word rassol, meaning brine, although it is not known how this came to refer to the dish in question.»

     Savukārt Ojārs Lāms spēj paskaidrot, kāpēc rosols viņam šķiet ticamāka versija: «(..) 1851. gada recepte liek domāt, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar krāsu, tātad sakni ros- (..)». Arī igauņu rosolje, kas Igauņu–latviešu vārdnīcā ir tulkots ar rasols, kā zināms, ir ar bietēm, tātad sārts. Un ievērojiet, ka ziemeļu kaimiņi savus rosolus ar a vis neraksta.
     No tās pašas Latviešu konversācijas vārdnīcas vietnē Tezaurs.lv ir iekļauts arī rasols — ‘smalks lietutiņš, kas tikai raso’. Sālījuma apzīmēšanai mums pastāv arī apvidvārds rošols, kura lietošana, spriežot pēc atradumiem vietnē Periodika.lv, tika sīvi apkarota tieši līdzības ar krievu valodu dēļ.
     Runājot par ēdienu, vietnē Periodika.lv vairākos pagājušā gadsimta sākuma izdevumos var atrast Vārīšanas skolas reklāmas, kur sola jaunavām iemācīt arī rasola pagatavošanu. «Sievietes» 11. numurā 1924. gada 20. decembrī ir sniegta rasola recepte. «Jaunās Nedēļas» 24./25. numurā 1926. gada 18. jūnijā Anrī Bero apraksta «Ko es redzēju Maskavā?»: «Pirmā stāvā atrodas bufete ar mūžīgo «rasolu», kurš dienu un nakti, katrā laikā pieder pie krieva aukstā galda.»
     «Zeltenes» 17. numurā 1930. gada 1. septembrī nedēļas ēdienkartē ir rosols, «Zeltenes» 15. numurā 1931. gada 1. augustā bērnu ēdienkartē ir sakņu rosols, bet «Zeltenes» 18. numurā 1931. gada 15. septembrī atrodama siltā rasola recepte, savukārt «Zeltenes» 22. numurā 1932. gada 15. novembrī — veģetariāņu rasola recepte. Taču dažādos 1934. gada izdevumos dominē rosols, piemēram, «Zemkopja» 24. numurā 1934. gada 25. decembrī svētku galdam tiek piedāvāta dāņu rosola recepte.
     Vietnē Gramatas.lndb.lv ir pavārgrāmatas gan ar rosola, gan ar rasola receptēm, taču, ja pieņem, ka rasolam ir krieviska izcelsme, tad jādomā, ka tā saucamajos padomju laikos to vien lietoja, taču tā nav — vismaz dažās zīmīgās grāmatās ir pieminēts rosols, piemēram, 1961. gadā izdotajā Regīnas Ezeras stāstu krājumā «Un ceļš vēl kūp» un 1974. gadā izdotajā stāstā «Vasara bija tikai vienu dienu», kā arī 1973. gadā izdotajā Marģera Zariņa romānā «Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata».
     Visbeidzot, ēdiena nosaukumu rosols plaši lieto arī pārnestā nozīmē sajaukuma apzīmēšanai. «Programma raiba kā rasols» — rakstīts «Jaunāko Ziņu» 96. numurā 1926. gada 3. maijā. Jauks virsraksts Mārtiņa Deruma piezīmēm «Laika» 8. numurā 1953. gada 28. janvārī — ««Biedrību rosolu» vai «Rosola biedrību»». Interesanti, ka Tezaurs.lv krājumos šī nozīme ir norādīta vienīgi Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā.

Don’t fix what’s not broken

Biju tik šausmīgi satriekta par Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadienā saņemto dāvanu, ka uzreiz pēc pāris šķirkļu atvēršanas aizrakstīju uz vietnē llvv.tezaurs.lv norādīto e-pasta adresi tezaurs@ailab.lv. Laikam jau pašreizējais apgāds «Zinātne» sevi neuzskata par papīra Latviešu literārās valodas vārdnīcas mantinieku, ja ļauj LU MII Mākslīgā intelekta laboratorijai nevis vienkārši to digitalizēt (kas patiešām ir ļoti vajadzīgs darbs), bet gan pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības.

     Nav gadījies uzdurties datiem, ka Mākslīgā intelekta laboratorija lepotos ar visu triju savu vārdnīcu apmeklējumu, bet domāju, ka tas nav mazs, jo faktiski jau nav gandrīz nekā cita, kur meklēt padomu. Arī es līdz šim atšķirīgām vajadzībām ļoti bieži izmantoju visas trīs: Latviešu literārās valodas vārdnīcu, lai paskatītos, kā bija pareizi, Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu, lai paskatītos, vai varbūt ir norādīta vārda cilme, un tezaurs.lv, lai paskatītos, kādi vārdi vispār latviešu valodā ir pamanīti.
     Protams, ir liels prieks, ka digitālajā Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir tādas iespējas, kādu saprotamu iemeslu dēļ nav papīra vārdnīcā, proti, it kā ir piestrādāts pie iespējas meklēt. Var meklēt vārdu daļas, kas man dažkārt ir ļoti svarīgi. Atsevišķā klikšķināmā slejā ir norādīta šķirkļa vārda apkaime vārdnīcā, bet… ja noklikšķina uz kāda slejas vārda, tā šķirklis atveras tajā pašā logā, ja noklikšķina, piemēram, uz šīs slejas pēdējā vārda, visa sleja pārbīdās uz nākamo apgabalu, lai izvēlētais vārds būtu centrā. Arī ja noklikšķina uz kāda šķirklī pasvītrotā vārda vai vārdu savienojuma, tas atveras tajā pašā logā. Šī loģika man nav saprotama. Labi, pārlūkā ir komanda atvērt jaunā logā vai cilnē, bet tomēr…
     Tāpat līdz šim uzskatīju, ka digitālās vārdnīcas lielākā priekšrocība pret papīra grāmatu ir iespēja netaupīt vietu un atturēties no pārmērīgiem saīsinājumiem. Tā nu es nesaprotu, kāpēc šķirkļa piemēru un vārdu savienojumu lauki automātiski ir aizvērti, nevis atvērti (kāpēc tie vispār ir virināmi?), jo aizvērtos laukos uzreiz nevar meklēt — kur tad nu ir tās meklēšanas priekšrocības, visi UX utt. Faktiski es tagad Latviešu literārās valodas vārdnīcā kaut ko meklēju daudz retāk tieši tāpēc, ka nav iespējams meklēt uzreiz visā šķirklī, bet katra aizvērtā lauka atvēršana ir ļoti laikietilpīga, jo loģiski, ka parasti ir jāmeklē tieši pie vārdiem ar vairākām nozīmēm un plašiem semantiskiem apgabaliem.
     Es nesaskatu praktisku nepieciešamību pēc tekstiem, kuri parādās, ja uzvirza kursoru uz kaut kā, kas nekādi nav apzīmēts. Nu kurš dodas uz vārdnīcu, lai tur rotaļātos ar kursoru un meklētu kādu apslēptu brīnumu?! It sevišķi, ja tas brīnums galīgi nav iespaidīgs, piemēram, uzvirzot kursoru uz «2. sējums», uznirstošajā lauciņā var izlasīt «LLVV 2. sējums». Nu nav necik izzinoši. Saite arī tā nav. Ja jums ir ko teikt, tad sakiet uzreiz, un viss.
     Lieka šļūkāšana ir arī aplītis ar «i», bet ja nu reiz citāta autors ir noslēpts, vai uznirstošajā lauciņā tad bija jāliek tas pats vecais, labais saīsinājums kā agrāk, vai tomēr varēja normāli ielikt pilnu autora vārdu un darba nosaukumu (un acīmredzamajā mīlestībā pret visādām šķērssaitēm arī saiti uz vietu, kur var redzēt, kuros šķirkļos ir piemēri no šī avota).
     Darbu vārdnīcā ļoti apgrūtina un būtībā padara bezjēdzīgu arī visādi šķietami sīkumi, kas kopā ar meklēšanas apgrūtinājumiem ievērojami mazina vajadzību un vēlmi vispār tajā ielūkoties, piemēram, vārdnīcas nosaukuma abreviatūra kvadrātiekavās un ar kolu, pamatteksts bezserifu fontā, neatbilstošas rindstarpas, nepamatota numerācija, kas sastāv no viena vienīga punkta vai apakšpunkta, pogas (kāpēc tās vispār ir vajadzīgas?) «Piemēri» un «Stabili vārdu savienojumi» (daudzskaitlī), arī ja atveras tikai viens piemērs vai vārdu savienojums, aizzīmes piemēru un vārdu savienojumu priekšā, krāsaini teksta fona laukumi, teksts aiz domuzīmes turpinās ar lielo sākumburtu un joprojām (aprakstā teikts, ka vārdnīcas digitalizācija sākta 2001. gadā) mēdz būt defises tur, kur jābūt domuzīmēm.
     Lai ilustrētu, kā bija un kā ir, pievienoju īpašības vārda dzimts šķirkli, ko darba vajadzībām meklēju tāpēc, ka gribēju paskatīties, vai nav kāds piemērs ar personas vietniekvārdiem. Nē, es neko nenogriezu Mākslīgā intelekta laboratorijas Latviešu literārās valodas vārdnīcas šķirkļa ekrānuzņēmumā: to beigu tur vienkārši nav.

     Apmēram varu iztēloties, cik milzīgs darbs ir ieguldīts, lai šo uztaisītu, tāpēc vēl jo sāpīgāk, ka kopumā jaunā Latviešu literārās valodas vārdnīca atstāj nemākulīga, pavirša un pašmērķīga veikuma iespaidu. Vecajā es mēdzu ziņot par pamanītajām kļūdām, jaunajā vēl neesmu to darījusi, tikai uzrakstīju sākumā minēto vēstuli, jo pašlaik ir vajadzīgi labojumi katrā šķirklī, ko esmu atvērusi, un man nolaižas rokas.

     Pilnīgi piekrītu, ka mums ir vajadzīga jauna latviešu literārās valodas vārdnīca ar modernām definīcijām un aktuālu vārdu krājumu, un Mākslīgā intelekta laboratorija apgalvo, ka tādu taisīs no Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas. Taisnība, ka digitalizētās Latviešu literārās valodas vārdnīcas iepriekšējā versija neizskatījās pārlieku moderni, bet vai tāpēc Mākslīgā intelekta laboratorijai tā bija jāgulda savā Prokrusta gultā — galu galā tas ir pabeigts darbs pats par sevi, to nevajag pielāgot neviena priekšstatiem. Svarīga vēsturiska liecība, ja gribat.

PS. Esmu izaugusi

Lepns putns

un vēl mazliet pāraugusi Latviešu valodas ekspertu komisiju un valodaskonsultacijas.lv: jau kādu laiku post scriptum abreviēju bez punkta aiz katra vārda pirmā burta, bet lieku to tikai teikuma beigās, kas sastāv no šī saīsinājuma PS, tieši tāpat, kā tas tiek darīts ar citām abreviatūrām no vārdu pirmajiem burtiem, izņemot personvārdu iniciāļus, no kā abreviatūru neveido.
     Galu galā tāpat pie epistulārā žanra (un te nu jums jāuzzina, ja tas vēl nebija noticis, ka epistolārs vairs nav modē) piederīgo abreviatūru RSVP gandrīz nekur vairs neredz pierakstītu ar punktiem, pat ne vārdnīcās, kur PS ir ar punktiem.
     Interesanti, ka, lai gan tikai kā variantu, normālu abreviēšanu māca arī skolā. Vienīgi savādi, ka citātā biju spiesta dzēst komatu aiz vārda uzrakstīšanas. Kā tas var būt, ka mācību materiālus sastāda persona, kura vispār iedomājās to tur ielikt, un nebija neviena, kas to laikus pamanītu!?

«Ja pēc vēstules uzrakstīšanas prātā ienācis kaut kas nepateikts, tad vēstules beigās var rakstīt piebildi, to apzīmējot ar lielajiem burtiem P. S. vai PS (no latīņu valodas «post scriptum» — «pēc uzrakstītā»).»

     Vēl interesantāk, ka PS jau sen raksta pat dzeltenā prese.

«— Kāpēc izrādes nosaukumā ir vārdi post scriptum?
— Jo to PS vienmēr var pielikt klāt un smagas lietas padarīt vieglākas, bet skaistas — vēl skaistākas. PS. Es tevi mīlu. PS. Ko tu dari rīt? PS. Nedusmojies…»

     Bet tad atkal šis. :(

«Gaidu, gaidu, nesagaidu»

«Tik no malas izliekas, ka raudu»

Jaunus korektūras klientus vairs neņemu, jo ir pienācis laiks skatīties uz priekšu, kā pēc iespējas interesantāk nodzīvot nākamo dienu, kuru vairs nav atlicis nemaz tik daudz, nu un tulkošana ir nesalīdzināmi aizraujošāka par koriģēšanu un rediģēšanu. Taču daži vēsturiskie korektūras klienti ir palikuši, no kuriem viens man šogad mēģina iznest smadzenes ar darba sludinājumiem, kas ir uzrakstīti šausmīgā valodā, norādītie labojumi nākamajos netiek ieviesti, un vienveidīgu kļūdu straume šķiet bezcerīgi bezgalīga. Tāpēc es tiešām nopriecājos, kad tviterī nejauši pamanīju saiti uz Valsts valodas centra darba sludinājumu: būs man paraugs, ko klientam parādīt, kā tas patiesībā darāms. Vilšanās bija milzīga, jo sludinājums bija tāds pats kā manam klientam (pat radās aizdomas, ka šādu attieksmi pret potenciālajiem darbiniekiem kaut kur iedīda centralizēti). Esmu izlabojusi tikai pašu svarīgāko, bez kā galīgi nevarēja iztikt un ko var izdarīt, neko nezinot par iestādi, amatu utt. Jā, es gribētu, lai Valsts valodas centrā strādā ja ne īsti pūristi, tad vismaz kaut cik izglītotas personas.

Par mērvienību saīsinājumiem

Kobus ellipsiprymnus

Esmu pamanījusi tikai vienu avotu — «Rokasgrāmatu par Starptautisko mērvienību sistēmu» —, kur vienkopus kodolīgi izklāstīti mērvienību saīsināto apzīmējumu lietošanas noteikumi, tāpēc ar pāris piezīmēm, dažiem izlaidumiem un sīciņiem stilistiskiem labojumiem citēju šo grāmatas nodaļu.

* * *
Mērvienību saīsinātus apzīmējumus drīkst lietot tikai aiz lieluma skaitliskās vērtības un aiļu virsrakstos, tabulu un slēdzienu rindu nosaukumos, kā arī lielumu apzīmējumu paskaidrojumos pie formulām. Tekstā nedrīkst lietot mērvienību saīsinātus apzīmējumus (bez lieluma skaitliskās vērtības) pilno apzīmējumu vietā, kā arī nedrīkst mērvienību apzīmējumus ievietot rindā ar formulām, kas izsaka mērvienību starpību. Piemēram, ir jāraksta «spēks ir 40 N» un «spēku izsaka ņūtonos», bet nedrīkst rakstīt «spēku izsaka ar N».
     Mērvienību apzīmējumi ir jāraksta vienā rindā ar lieluma skaitlisko vērtību, nepārnesot nākamajā rindā. Starp pēdējo ciparu un mērvienības apzīmējumu ir jāatstāj atstarpe.

Pareizi	Nepareizi
100 kW	100kW
80 %	80%
20 °C	20° C; 20°C

     Izņēmums ir apzīmējumi, kas pacelti virs rindas (…°, …′, …″); pirms tiem atstarpi neatstāj.

* * *
Mērvienību apzīmējumus slīprakstā lieto tikai tad, ja viss teksts ir noformēts slīprakstā.

Primum non nocere. Kā tad

Direktoriņš rīkotājiņš

Vispirms sveicieni no Antonijas Ahero, Jura Baldunčika un vietnes personvarduatveide.lv, kā arī mazs mājiens no saguglējamajiem izrunas paraugiem. Nekas nebija jādara: Guinevere konvencionālā atveide latviski ir G(v)inevjera vai G(v)inivjera, savukārt Lyman tā ir Laimens.
     Biju cerējusi, ka dumpinieciskums pret pastāvošo kārtību izpaudīsies nevis rotaļās ar personvārdiem, bet pieņemot Elvja Krumholca piedāvājumu sorghum latviski atveidot ar lokāmu galotni, tas ir, sorgs, kā arī manu piedāvājumu Martha’s Vineyard saukt par Martas Vīndārzu. Skaidrs, ka, vispārīgi ņemot, vietvārdu tulkošana ir ļoti šaura bezizeja, bet domāju, ka šis varētu būt viens no jaukajiem izņēmumiem, kas apstiprina likumību. Man šķiet, ka, piemēram, Labās Cerības ragam neviens censonis pagaidām klāt nav ķēries.

Sekta un kults nav viens un tas pats

Smaidīgo krokodilu kopa

Laika gaitā jēdziena kults saturs ir paplašinājies.

Senākā nozīmē vārds kults ir noteiktā kultūrā vispārpieņemtas reliģiskas pielūgsmes virziens, kas ir saistīts ar noteiktu objektu un bieži vien — ar noteiktu vietu. (..) Mūsdienu angļu valodā ar terminu kults parasti apzīmē sociālu grupu, ko atšķir tās neparastie reliģiskie, garīgie vai filozofiskie uzskati vai tās kopīgā interese par noteiktu personību, priekšmetu vai mērķi.

     Sektas un kulta galvenās atšķirības ir šādas.

     1. Sekta ir maza grupa, kas atšķēlusies no lielākas grupas, lai sekotu citai mācībai, savukārt kults ir maza, šķietami reliģioza grupa ar ļoti neparastu ideoloģiju, rituāliem un paradumiem.
     2. Sekta ir noteiktas reliģiskas organizācijas atzarojums, savukārt kults ir pilnīgi jauna organizācija.
     3. Sektas locekļi dzīvo pamatsabiedrībā, savukārt kulta locekļi parasti dzīvo atsevišķi no savām neticīgajām ģimenēm.
     4. Kulta locekļi parasti ir pilnīgi paklausīgi un atkarīgi no vadoņa, savukārt sektas locekļi nav.
     5. Citas reliģiskās grupas un vairums valdību plaši pieņem un atzīst dažas sektas, savukārt vairumu kultu ne.

     Latviešu valodā definīciju līmenī atšķirība starp abu vārdu nozīmēm ir samērā skaidri noteikta Latviešu literārās valodas vārdnīcā.

sekta — 1) savrupa reliģiska draudze, savrups reliģisks grupējums, kas ir nošķīries no kādas galvenās, valdošās baznīcas, reliģijas, saglabājot tās elementus; 2) samērā šaura cilvēku grupa (piemēram, politikā, mākslā) ar vienādiem ierobežotiem, dogmatiskiem uzskatiem
kults — 1) reliģiska (kā) pielūgšana, uzskatīšana par svētu, par dievību; arī reliģija; 2) pārspīlēta (kā) uzskatīšana par vissvarīgāko, visnozīmīgāko, par galveno; arī dievināšana

     LLVV sniegtā kulta definīcija, protams, neietver vārda jauno nozīmi, jo kā gan lai tas būtu iespējams padomijā pagājušā gadsimta 70. gados. Ne velti mums ir sektanti, bet, piemēram, par kultistiem dzird reti, taču abi vārdi — gan sekta, gan tagad arī kults — apzīmē ļaužu organizēšanās formu, tomēr tādēļ nav savstarpēji aizstājami, jo tās ir  a t š ķ i r ī g a s  formas.

PS. Atgādināja kādu senāku notikumu, kad tulkotāja tekstā par mūsdienu Dienvidāfriku randus (Valstu, teritoriju un valūtu sarakstā kļūdaini nosaukti par rendiem) bija aizstājusi ar dālderiem.

Vēl izņēmumi

Jauni ziloņi ir visai lecīgi

Grāmatā «Latviešu terminoloģijas izstrādes principi» Valentīna Skujiņa bez vaimanām par svešvārda izcelsmi atzīst, ka

«no īsā vai garā patskaņa lietojuma izskaņā ir atkarīga patskaņa kvantitāte pirmsizskaņas zilbēs. Īss izskaņas patskanis iepriekšējo zilbju patskaņu kvantitāti neietekmē, piemēram, Darvins — darvinisms, fabula — fabulists un arī aktīvs — aktīvists, atestāts — atestācija, bibliogrāfs — bibliogrāfija. Turpretī, ja izskaņā ir garš patskanis, tad tās priekšā patskanis parasti ir īss: klerikālis, plastikāts, veterāns un arī nominatīvs (sal. nominācija), vokalīze (sal. vokāls); bibliotekārs (sal. bibliotēka).»

     Un ka

«divzilbīgos atvasinājumos ar -ēt (-ēts) saknes patskaņa garums tiek saglabāts: bāze — bāzēt, frāze — frāzēt, frēze — frēzēt, gāze — gāzēt.»

     No tā, cik bieži ir jālabo fotografēt, es zinu, ka šī patskaņu garuma maiņa mēdz sagādāt grūtības arī citiem, taču visu laiku nāk klāt vārdnīcās neaplūkoti jaunvārdi, piemēram, piārists — piarēt, emuārists — emuarēšana, kam ir jāvar patstāvīgi izveidot vajadzīgās gramatiskās formas un atvasinājumus.       
     Tomēr jāteic, ka V. Skujiņas minēto divzilbīgo atvasinājumu saknes patskaņa garumu īsti nenosaka tieši zilbju skaits. Vietnē valoda.lv bez šiem izņēmumiem ir minēti vēl mīnēt, prēmēt, arī prēmēšana, bet premiāls. Man nekad nav ienācis prātā rakstīt pārbazēt vai pārgazēt, bet vienmēr ir jāpaskatās vārdnīcā, lai uzrakstītu pārfrāzēt, nevis pārfrazēt, tik loģiski man tas šķiet.

PS. Pēteris Ūdris šajā sakarā norādīja, ka man nebūtu jānomokās ar darbības vārdu fotografēt un pārfrāzēt patskaņu kvantitātes iekalšanu, kā arī ar pareizrakstības vārdnīcu vienā un kursoru otrā rokā jāspīdzina citi ļaudis, ja šī gramatikas likuma autori nelasītu atsprākleniski un, pamatojoties uz to, neieviestu samākslotus noteikumus:

«Manuprāt, jāizlabo dažu vārdu pareizrakstība (neticami, ka neizdarīja jau 90. gados), nevis no akadēmiskiem (bieži iedomātiem) augstumiem jādīda dabiski runājoši latvieši, kam valodas izjūta mēdz būt labāka nekā vienam otram lingvistam. Nu kā var likt cilvēkam vienā teikumā rakstīt dežūra un dežurēt…»

Kola vienkāršā dzīve, it sevišķi sadzīve ar domuzīmi, un punkta paralēlā īstenība

Patajā

Senāk man pat prātā neienāca, ka kola lietošana varētu sagādāt vielu pārdomām — pārāk vienkārši tas viss ir. Kols norāda, ka sekos paskaidrojums, teikumā tas var būt tikai viens, tā darbība nebeidzas līdz pat teikuma beigām, to parasti lieto: 1) aiz vispārinošā vārda vienlīdzīgu teikuma locekļu priekšā; 2) saliktā bezsaikļa teikumā starp teikuma daļām, ja nākamā daļa izsaka paskaidrojumu vai pamatojumu; 3) aiz piebildes tiešās runas priekšā; 4) ja seko uzskaitījums, kurā katra uzskaitījuma daļa ir apzīmēta ar skaitli, burtu vai citu tehnisku zīmi, un katru uzskaitījuma daļu raksta ar mazo burtu. Nu un kols pats var būt nosacīta tehniska zīme, piemēram, skaitļu attiecības izteikšanai (1 : 3). Lūk, šķiet, ka tas ir arī viss.
     Bet nu jūs jau zināt, kas notika pēc tam.
     Parādījās uzskaitījumi angliski (piemēram, aiz as follows:), pirms kuriem kols var karāties gaisā bez kādiem nosacījumiem par tālāko daļu apzīmēšanu un mazo burtu lietošanu, tā ka bija pat speciāli jāpiekodina tulkotājiem: «Latviešu tulkojumā frāzes beigās jāliek punkts, nevis kols.»
     Radās apjukums, kad pirms paskaidrojuma, precizējuma vai izvērsuma likt domuzīmi un kad — kolu, tā ka valodnieks Aldis Lauzis uzskatīja par nepieciešamu to iztirzāt un rezumēt: «Pirms paskaidrojuma, kurš sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam domuzīmi; turpretī pirms paskaidrojuma, kurš nav sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam kolu.»
     Bet nu kā parasti tas vēl nav viss, ko var izdarīt ačgārni. Neesmu manījusi kādu apšaubām, ka aiz piebildes tiešās runas priekšā ir jāliek kols, taču nepamatoti tiek izlaista pašu tiešo runu ievadošā pieturzīme, un tiešā runa aiz kola tiek rakstīta ar lielo burtu, kas pārkāpj vienu no galvenajiem jau minētajiem latviešu valodas gramatikas baušļiem: tev nebūs neko teikumā rakstīt ar lielo burtu, kas nav īpašvārds vai īpašvārda nozīmē lietots, kā arī tev būs pēc iespējas vairīties no vārdu bezjēdzīgas lietošanas īpašvārda nozīmē.
     Ja jums ir sūtības apziņa, ka jūsu publikācijas «(..) ir viens no tiem stabiņiem, pie kuriem valodai pieturēties, lai to nesarautu driskās», tad ir pienācis laiks tajās normāli noformēt tiešo runu ar piebildi teikuma sākumā — aiz kola nevis uzreiz sākt rakstīt tiešo runu ar lielo burtu, bet ievadīt tiešo runu ar domuzīmi. Man mute atpletās, kad ieraudzīju, ka viena otra tenku lapa to prot, bet tā dēvētais intelektuālais izdevums gan ne. Protams, liberālā latviešu valodas gramatika arī šeit piedāvā variantus. Tikpat labi intervijas var pierakstīt kā lugas, tas ir, runātāja nosaukumu ietvert atsevišķā teikumā un aiz tā likt punktu, nevis kolu. Diemžēl nevēlamo variantu publikācijās gadās ieraudzīt biežāk par kādu no vēlamajiem.

We tried our best, you know the rest

Samui

— Vai varat, lūdzu, salīdzināt tulkojumu ar oriģinālu un izlabot?
     — Maksājiet kā par tulkošanu, un es varēšu.
     — Labi. Paldies!
     Pārlaboju baterijas par akumulatoriem un rožu zeltu par sārto zeltu (nevar saprast, mašīntulkojums, vai), novēršu kā piedziedājumu katrā rindkopā ietverto jauno garuma mērvienību «visas dienas garumā», salieku atpakaļ nepamatoti izlaistos informatīvos vārdus, piemēram, ka ierīcei ir kontaktligzda, inteliģentās ierīces pārvēršu par intelektiskajām un nēsājamās ierīces — par valkājamierīcēm, salieku saistītās atstarpes starp iepriekš vienā vārdā rakstītajiem skaitļiem un mērvienībām utt., utt.
     — Klients diemžēl neļauj jūsu salabotos tekstus izmantot. Viņu PR aģentūra ir sagatavojusi šos tekstus. Vai varu palūgt vēlreiz izlasīt un izlabot tikai komatus un neuzmanības kļūdas?
     — Man šķiet, ka nevajag. Gan jau PR aģentūra to ir izdarījusi.

Apvienotā Karaliste ≠ Lielbritānija

Cita karaliste

Kad valodnieks Aldis Lauzis pārpublicēja «Latvijas Vēstneša» tvītu «Aktualizēts pasaules valstu un teritoriju nosaukumu saraksts! Tajā — 249 vienības. Sarakstu izvērtējusi un akceptējusi @_vvc Latviešu valodas ekspertu komisija», uzreiz norādot, ka tajā ir kļūda (atjaunināts, nevis aktualizēts), ievēroju, ka atbildēs tiek iesūtīti labojumi arī sarakstam. Valsts valodas centra tviterkonta administrators pārsvarā lēnprātīgi pateicās par vērību un solīja, ka drīzumā tos ieviesīs sarakstā, tomēr pūļpakalpojumu tāpat kā daudz ko citu dzīvē var izmantot tikai līdz savas izpratnes robežai: par Lielbritāniju viņš iespītējās.

Kopš 1922. gada oficiāli apstiprinātais valsts nosaukums ir Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, tāpēc ir skaidrs, ka Apvienotā Karaliste un Lielbritānija nav sinonīmi. Apvienotā Karaliste ir valsts, šis nosaukums ir politisks termins. Nosaukums Lielbritānija ir ģeogrāfisks termins — nosauc salu. Ja to izmanto par politisku terminu, tas ietver Angliju, Skotiju, Velsu (interesanti, ka latviski tās parasti sauc par zemēm, nevis, piemēram, valstīm vai pavalstīm) un tām piederošās salas, bet ne Ziemeļīriju. Ģeogrāfiskais termins Britu salas ietver Lielbritāniju, Īriju, Menas salu un Normandijas salas. To ir ņēmuši vērā cita valstu saraksta sastādītāji.