Absurdā jaunvārda sakarā mani ieinteresēja jautājums, kāpēc vira, nevis virums, jo, lai arī uzaugu ar «viru, viru putriņu», manā šodienas uztverē viras ir eņģes — kā norāda Konstantīns Karulis, «skatīt virināt», proti, virināt ir tās pašas cilmes kā vērt. Darbības vārds virt ar nozīmi ‘vērties’ («Stāv vārtiņi paviruši») ir izzudis, iespējams, skaužot homonīmiju ar virt ‘mutuļot, vārīties’. Latviešu etimoloģijas vārdnīcā nav šķirkļu vira un virums. Pēdējais ir minēts pie atvasinājumiem šķirklī virt. Konstantīns Karulis raksta, ka atvasinājumus virējs(-a) un virtuve ir ieteicis Juris Alunāns pēc lietuviešu valodas parauga, un lietvārds virtuve latviešu literārajā valodā iesakņojies tikai XX gadsimta 20. gados. Toties šķirkli ir izpelnījies aizguvums zupa. Konstantīns Karulis raksta, ka vēl līdz pat XIX gadsimta beigām šajā nozīmē lietoja lietvārdu sula — «Zušu sula ar miltu kunkuļiem» (Baltijas pavāru grāmata, 1883).
Vietnē Tezaurs.lv ir veseli seši homonīmi vira, no kuriem pirmais nozīmē ‘vārīts šķidrs ēdiens, kas iegūts no gaļas, zivju, dārzeņu novārījuma vai labības izstrādājumu novārījuma; zupa’, bet otrais — ‘kustīga savienojuma detaļa, ar ko piestiprina, piemēram, durvis, loga rāmi, vāku, lai tie varētu vērties’. Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir doti tikai šie divi homonīmi, toties ir šķirklis virums, kas tādā pašā veidā pārņemts Tezaurs.lv — ‘tas, kas tiek vārīts, ir izvārīts (parasti ēdiens, arī vira)’. Tomēr domāju, ka virums ir lietošanai vēlamāka vira, nevis kurš katrs izvārīts ēdiens ir virums, jo: 1) virumam atšķirībā no viras nav homonīmu; 2) Latviešu valodas sinonīmu vārdnīca tos atzīst par sinonīmiem — šķirkļu vira un virums tur nav, bet aizguvuma zupa sinonīmi ir vira, virums un strebeklis; 3) virumam ir dots frazeoloģisms (biblisms) par lēcu virumu — ‘par niecīgu atlīdzību, par nelielu materiālu labumu’ (nevienai virai vispār nav frazeoloģismu).
Uzreiz ķeros vērsim pie ragiem: pat ja ēdiena nosaukumu rasols (salāti, kas gatavoti no vārītas vai ceptas gaļas, vārītiem dārzeņiem (piemēram, kartupeļiem, bietēm), olām un skābētiem vai marinētiem gurķiem, pievienojot krējumu vai krējumu ar majonēzi un garšvielas) patiešām ir pareizāk rakstīt ar a, nevis o, 1938. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 137. burtnīcā norādītā cilme no kr. рассол — ‘sālījums’ šķiet paķerta no zila gaisa, gribētos izvērstāku pamatojumu un skaidrojumu, ko nekur neatrodu. No tā paša cieš Vikipēdijas raksta par somu rosolli autors: «According to some sources, the word rosolli comes from the Russian word rassol, meaning brine, although it is not known how this came to refer to the dish in question.» Savukārt Ojārs Lāms spēj paskaidrot, kāpēc rosols viņam šķiet ticamāka versija: «(..) 1851. gada recepte liek domāt, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar krāsu, tātad sakni ros- (..)». Arī igauņu rosolje, kas Igauņu–latviešu vārdnīcā ir tulkots ar rasols, kā zināms, ir ar bietēm, tātad sārts. Un ievērojiet, ka ziemeļu kaimiņi savus rosolus ar a vis neraksta.
No tās pašas Latviešu konversācijas vārdnīcas vietnē Tezaurs.lv ir iekļauts arī rasols — ‘smalks lietutiņš, kas tikai raso’. Sālījuma apzīmēšanai mums pastāv arī apvidvārds rošols, kura lietošana, spriežot pēc atradumiem vietnē Periodika.lv, tika sīvi apkarota tieši līdzības ar krievu valodu dēļ.
Runājot par ēdienu, vietnē Periodika.lv vairākos pagājušā gadsimta sākuma izdevumos var atrast Vārīšanas skolas reklāmas, kur sola jaunavām iemācīt arī rasola pagatavošanu. «Sievietes» 11. numurā 1924. gada 20. decembrī ir sniegta rasola recepte. «Jaunās Nedēļas» 24./25. numurā 1926. gada 18. jūnijā Anrī Bero apraksta «Ko es redzēju Maskavā?»: «Pirmā stāvā atrodas bufete ar mūžīgo «rasolu», kurš dienu un nakti, katrā laikā pieder pie krieva aukstā galda.»
«Zeltenes» 17. numurā 1930. gada 1. septembrī nedēļas ēdienkartē ir rosols, «Zeltenes» 15. numurā 1931. gada 1. augustā bērnu ēdienkartē ir sakņu rosols, bet «Zeltenes» 18. numurā 1931. gada 15. septembrī atrodama siltā rasola recepte, savukārt «Zeltenes» 22. numurā 1932. gada 15. novembrī — veģetariāņu rasola recepte. Taču dažādos 1934. gada izdevumos dominē rosols, piemēram, «Zemkopja» 24. numurā 1934. gada 25. decembrī svētku galdam tiek piedāvāta dāņu rosola recepte.
Vietnē Gramatas.lndb.lv ir pavārgrāmatas gan ar rosola, gan ar rasola receptēm, taču, ja pieņem, ka rasolam ir krieviska izcelsme, tad jādomā, ka tā saucamajos padomju laikos to vien lietoja, taču tā nav — vismaz dažās zīmīgās grāmatās ir pieminēts rosols, piemēram, 1961. gadā izdotajā Regīnas Ezeras stāstu krājumā «Un ceļš vēl kūp» un 1974. gadā izdotajā stāstā «Vasara bija tikai vienu dienu», kā arī 1973. gadā izdotajā Marģera Zariņa romānā «Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata».
Visbeidzot, ēdiena nosaukumu rosols plaši lieto arī pārnestā nozīmē sajaukuma apzīmēšanai. «Programma raiba kā rasols» — rakstīts «Jaunāko Ziņu» 96. numurā 1926. gada 3. maijā. Jauks virsraksts Mārtiņa Deruma piezīmēm «Laika» 8. numurā 1953. gada 28. janvārī — ««Biedrību rosolu» vai «Rosola biedrību»». Interesanti, ka Tezaurs.lv krājumos šī nozīme ir norādīta vienīgi Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā.
