«Es sēdu ar domām par tevi»

Bangkoka

Labprātīgā piespiedu kārtā izrediģēju kārtējo viktorīnu. To ir sastādījis pēc Latvijas mērauklas gluži vai profesionālis, kam pat ir iznākušas grāmatas šajā jomā, tāpēc liels bija mans izbrīns, kad konstatēju, ka, piemēram, jautājumi par latviešu senvārdiem ir ņemti nevis, piemēram, no Senvārdu vārdnīcas, kur, protams, arī var būt kļūdas, bet gan no kāda izklaides portāla ilustrētā kvazifaktu saraksta, kur lasītāji jau komentāros ir norādījuši uz kļūdām, taču šie norādījumi jautājumos nav ņemti vērā. To arī var saprast, jo dažos komentāros tiek tiražētas atkal jaunas kļūdas.
     Lika man atcerēties dziļos laukos pavadīto bērnību, kad es aizrautīgi lasīju Artura Lielā romānus cerībā no piecām zemsvītras piezīmēm iemācīties portugāļu valodu. Nu labi, man bija kādi desmit divpadsmit gadi, bet izrādās, ir ļaudis, kas šādi rīkojas visu mūžu. Piemēram, uz jautājumu, kas ir kalvas, tiek pieprasīta pareizā atbilde «akmeņu krāvumi», jo Kaltenes kalvas taču ir tieši tas, vai ne? Vai vēl bērnišķīgāka pieeja vispār ir iespējama?!
     Jā, ir! Kāds cits klients gribēja savu ražojumu papildināt ar «fun facts» (tā arī atrakstīja), kas ir ņemti no… citiem «fun facts» sarakstiem internetā, kur to teksts jau ir pielāgots konkrētā saraksta mērķim, nevis no oriģinālajām grāmatām un rakstiem, kur šie fakti ir minēti, kas arī ir pieejami internetā. Nemaz nerunājot par to, ka katram pašam ir pieejama «Google» tieši tāpat kā tāda saraksta sastādītājam.

Rīgas dome nav izņēmums

Degunragputns Kasanē, Botsvānā

Protams, gramatika pirmām kārtām ir vienošanās. Savukārt pašvaldību vēlēšanas apliecināja, ka latviešu valodā nav izdevies vienoties par to, kurus vārdus tiešajos nosaukumos rakstīt ar lielo burtu. Īpašie viltnieki to risina vienkārši — raksta tikai ar majuskuļiem jeb versāļiem, taču citi ir spiesti atklāt savu izvēli. Bet ko izvēlēties?
     Kaut kā ir iegājies, ka gandrīz nav domstarpību par trīsvārdīgu tiešo nosaukumu rakstību: ievadītājvārdu (visbiežāk tas ir vietvārds) raksta ar lielo sākumburtu, diferencētājvārdu arī ar lielo, bet nomenklatūras vārdu ar mazo. Šaubas rodas, kad ir jāpieraksta divvārdīgs nosaukums. Taču arī tas patiesībā nav grūti. Visbiežāk ir tā, ka sakrīt ievadītājvārds (vietvārds) un diferencētājvārds. Tā ir, piemēram, nosaukumā «Rīgas dome». Nē, divu atsevišķu sākumvārdu trūkums nepadara nomenklatūras vārdu «dome» par īpašvārdu. Šāds risinājums var ienākt prātā tikai tad, ja dzīvo virsrakstu līmenī un reāli šie nosaukumi nekad nav jālieto. Citādi uzreiz ir skaidrs, ka, turpinot kaut kādu saistītu tekstu par, piemēram, Rīgas domi, jūs nevēlēsities rakstīt, piemēram, «Rīgas Dome sapulcējās uz kārtējo sēdi. Lai gan domnieki apsprieda šo priekšlikumu, galīgo lēmumu Dome nepieņēma.»