 |
| Čobes nacionālajā parkā |
Man nosprāga datora akumulators. Saguglēju, ka man vēl baigi vai pat šausmīgi laimējies, ka tas salauza skaļruņus, nevis, piemēram, skārienpaliktni. Devos uz lietotājiem draudzīgu darbnīcu un, kā saka, neatejot no kases, dabūju jaunu akumulatoru, dzeses pastu, tīrīšanu un parastu rēķinu ar PVN un visiem rekvizītiem. Pēc dažiem mēnešiem pienāca vēstule no «Apple», ka uzņēmums atsauc šī modeļa akumulatorus un es savējo varu par brīvu nomainīt oficiālajā servisā. Vēl pēc dažiem mēnešiem radās vajadzība izmest līkumu ar lidsabiedrību, kas neļauj lidmašīnās ienest šī modeļa «Apple» datorus, kam nav izziņas par oficiālajā servisā nomainītu akumulatoru. Man kaut kā neradās šaubas, vai tas tiks pārbaudīts, jo reiz, kad reģistrējos lidojumam, šīs lidsabiedrības darbiniece lika uzrādīt naudaszīmes, par kurām dzīvošu galamērķī, un tikai dīvainas sagadīšanās dēļ man tās bija, jo parasti ar naudu apkārt nebraukāju.
Pēc nevienlīdzīgas cīņas par termiņu ar oficiālā servisa darbiniekiem dabūju jaunu virsu, akumulatoru un izziņu. Veco akumulatoru, kas, kā zināms, nemaz nebija tik vecs, man neatdeva, lai gan prasīju. Nu un pēc dažām dienām pienāca neizbēgamā vēstule, lai es novērtēju «Apple» sniegtos pakalpojumus. «Apple» servisa politika ir šausmīga, tomēr bija viens ļoti laipns, saprotošs, pacietīgs un izdarīgs darbinieks, kura profesionalitāti gribēju uzslavēt vērtējumā, tāpēc sāku meklēt rokā pārējos dokumentus, lai paskatītos, kā viņu sauc. Izrādījās, ka pasūtījumu ir pieņēmis darbinieks [desmit ciparu skaitlis].
No vienas puses, man šķita, ka depersonalizēšana ir koncentrācijas nometņu prerogatīva. No otras puses, kārtējā neveiksmīgajā mēģinājumā sadarboties ar «Google» viena no sākumprocedūrām bija «Gmail» konta piešķiršana it kā man (kad atteicos, adrese un obligātā kārtā nomainītā parole bija jānodod nākamajam) ar «Google» definētu adresi, kas sastāv no divpadsmit cipariem, defises, pasvītras un mērķvalodas saīsinātā apzīmējuma.
PS. Par izziņas lietderību. Biju triju valstu lidostās. Visur datoru lika izņemt no mugursomas un atsevišķi ielaist skenerī, tomēr neprasīja atvērt aizvēsturisko oderauduma datorsomu, kurā tas atradās, un arī jautājumus par zīmolu un modeli neviens neuzdeva.
 |
| Bangkoka |
Labprātīgā piespiedu kārtā izrediģēju kārtējo viktorīnu. To ir sastādījis pēc Latvijas mērauklas gluži vai profesionālis, kam pat ir iznākušas grāmatas šajā jomā, tāpēc liels bija mans izbrīns, kad konstatēju, ka, piemēram, jautājumi par latviešu senvārdiem ir ņemti nevis, piemēram, no Senvārdu vārdnīcas, kur, protams, arī var būt kļūdas, bet gan no kāda izklaides portāla ilustrētā kvazifaktu saraksta, kur lasītāji jau komentāros ir norādījuši uz kļūdām, taču šie norādījumi jautājumos nav ņemti vērā. To arī var saprast, jo dažos komentāros tiek tiražētas atkal jaunas kļūdas.
Lika man atcerēties dziļos laukos pavadīto bērnību, kad es aizrautīgi lasīju Artura Lielā romānus cerībā no piecām zemsvītras piezīmēm iemācīties portugāļu valodu. Nu labi, man bija kādi desmit divpadsmit gadi, bet izrādās, ir ļaudis, kas šādi rīkojas visu mūžu. Piemēram, uz jautājumu, kas ir kalvas, tiek pieprasīta pareizā atbilde «akmeņu krāvumi», jo Kaltenes kalvas taču ir tieši tas, vai ne? Vai vēl bērnišķīgāka pieeja vispār ir iespējama?!
Jā, ir! Kāds cits klients gribēja savu ražojumu papildināt ar «fun facts» (tā arī atrakstīja), kas ir ņemti no… citiem «fun facts» sarakstiem internetā, kur to teksts jau ir pielāgots konkrētā saraksta mērķim, nevis no oriģinālajām grāmatām un rakstiem, kur šie fakti ir minēti, kas arī ir pieejami internetā. Nemaz nerunājot par to, ka katram pašam ir pieejama «Google» tieši tāpat kā tāda saraksta sastādītājam.
