Es, MTPE un MI

Mūsdienās ikvienam, kam ir darīšana ar informācijas apstrādi, ir jāintegrē savā darbplūsmā mākslīgais intelekts, jo tas ar šādiem uzdevumiem tiek galā milisekundēs. Viens no veidiem, kā šo integrāciju īsteno tulkošanas projektu vadītāji, ir mašīntulkošana. Taču pat viņi mašīntulkošanas nosacīti ātro un lēto rezultātu neuzskata par gatavu tulkojumu, jo mašīna, no vienas puses, izvēlas statistiski tipiskas atbilsmes, neņemot vērā konkrētā teksta nianses, un, no otras puses, savas nedeterministiskās dabas dēļ neievēro terminoloģijas konsekvenci. Tāpēc pastāv MTPE (mašīntulkojuma pēcrediģēšana). Es neņemu MTPE uzdevumus — man nav nekādas intereses saindēt savu uztveri un prātu ar iedziļināšanos neirontulkošanas algoritmu ticamajās vārdvirknēs. Jo ilgāk es lasu mašīntulkojumu, jo pieņemamāks tas man šķiet, un es gandrīz vai kļūstu par tādu pašu ticamu vārdvirkņu ražotāju.

     Es mākslīgo intelektu iekļauju savā darbplūsmā principiāli citādi — kā asistentu. Ir bezdibenīga atšķirība starp nogurdinošo kļūdu meklēšanu mašīntulkojumā un radošo jautājumu uzdošanu lielajiem valodu modeļiem. Jautājuma formulēšana vien jau liek pamatīgāk iedziļināties tieši tulkojamajā tekstā, nevis tā atgremojumā. Diemžēl lielo valodu modeļu slazdi nekur nepazūd: tos ir apmācījuši vienkārši ļaudis, kuri grib izlīst caur adatas aci un nonākt uz vidusceļa, kas parasti nevienā tulkojumā nav vajadzīgs, jo tas ir pilnīgi konkrēts teksts ar savu specifiku. Modeļos iebūvētie drošības mehānismi liek tiem uzvesties kā aizspriedumainai auklei, tas ir, nevis sniegt informāciju, un viss, bet obligāti moralizēt un uzspiest «pareizo» viedokli. Faktiski tā ir cenzūra — šiem modeļiem trūkst daudziem cilvēkiem raksturīgo intelektuālā godīguma un kognitīvās pašcieņas.
     Tāpēc, lai no lielajiem valodu modeļiem ātri saņemtu konstruktīvu atbildi, nevis ieslīgtu bezgalīgā diskusijā «tā vai šitā», liela nozīme ir jautājuma formulējumam. Par tulkošanu es vienmēr jautāju latviski, jo dažkārt vajadzīgais vārds atrodas nevis pašā ieteikumā, bet gan tā aprakstā. Jo konkrētāks jautājums, jo konkrētāka atbilde. Piemēram, es parādīju MI spēles atribūta attēlu un pateicu, ka oriģinālā tas ir nosaukts par box, lai gan pēc box nemaz neizskatās, un saņēmu īsu atbildi — šajā kontekstā tā ir kapsula. Es bieži atgādinu MI atbildēt kodolīgi un pēc būtības, nevis kā uz to paskatīsies «pareizā» viedokļa aizstāvji. Tāpat es arī norādu kontekstu un ierobežojumus, lai MI neatkārtotu to, kas man jau ir skaidrs. Nu un pārbaude citos avotos, kad sastopos ar gluži negaidītu, bet pirmajā acu uzmetienā ļoti trāpīgu lielā valodu modeļa piedāvājumu.
     Droši vien arī tas mainīsies, jo MI mainās ļoti strauji. Piemēram, lielie valodu modeļi tagad daudz labāk orientējas aktuālajos notikumos un hronoloģijā — vēl pirms dažiem mēnešiem tie nespēja sarindot hronoloģiskā secībā trīs notikumus un vecas adreses par pašreizējām tie uzdod joprojām, taču tagad tie jau mēdz atsaukties uz pavisam svaigām publikācijām. Piemēram, spēļu tulkošanā tas ir milzīgs atspaids, ka šīs tehnoloģijas pārzina visus jaunumus, lai gan sādžas gadījums parādīja šīs medaļas otru pusi.
     Fakts, ka man vispār ir klienti, apliecina, ka arī maksātāju vidū ir profesionāļi, kas izprot spontāna (šī vārda filozofiskajā nozīmē) cilvēktulkojuma un ar MTPE izcakota mašīntulkojuma principiālo atšķirību un apzināti izvēlas pirmo.

Vai meklētājroboti mūs nesapratīs?

Jūs jau aptuveni varat iedomāties, cik motivējoši ir saņemt no potenciālā klienta paziņojumu: «Mēs nosaukumus pēdiņās neliekam.» Tā vien gribas atbildēt: «Bet mēs liekam.» Taču es strādāju nevis tāpēc, lai latviešu vidū popularizētu latviešu valodas pareizrakstību, bet gan tāpēc, ka man vajag naudu. Šoreiz iepriekšminētais paziņojums bija papildināts: «Priekšroku dodam vārdam automašīna, nevis automobilis.» Nu un kāpēc? Vai jūs esat tik neprofesionāli, ka nezināt: meklēšanas nolūkiem meklētājprogrammā pilnīgi pietiek ar vārdu automašīna, kas tiešām joprojām ir populārākais vaicājums, SEO virsrakstos un citos metadatu laukos? Tas nav obligāti jāievieš visā saturā vai ražojumu nosaukumos. Es domāju, ka laika gaitā vispār būtu iespējams nomainīt arī latviešu vaicāšanas paradumus, ja autoražotāji lokalizētajās vietnēs izmantotu precīzāku terminoloģiju.

     Vispirms definīcijas.
automašīna — ar iekšdedzes dzinēju darbināms sauszemes transportlīdzeklis (kustībai pa bezsliežu ceļiem)
automašīnists — automātiska vilcienu vadīšanas sistēma, kas daļēji vai pilnīgi veic lokomotīves vadītāja funkcijas

automobilis — bezsliežu pašgājējs sauszemes transportlīdzeklis, kas pārvietojas, izmantojot tajā uzstādīto enerģijas avotu

elektromašīna — mašīna, kuras darbības pamatā ir elektromagnētiskā indukcija
spēkrati — sauszemes bezsliežu rati ar spēkiekārtu vilces spēka radīšanai (piemēram, automobilis, traktors, motocikls)
transportlīdzeklis — iekārta, ierīce, mašīna u. tml. (kā) pārvietošanai

     Tagad — kas vainas automašīnai? Šā salikteņa otrā daļa mašīna (no latīņu machina — ierīce) ir vispārīgs tehnisks jēdziens un var apzīmēt jebkuru mehānisku ierīci, sākot no šujmašīnas līdz pļaujmašīnai. Elektriskos automobiļus sauc par elektromobiļiem, nevis elektromašīnām — ar šo vārdu apzīmē elektromotorus. Automobili vada automobilists, nevis automašīnists, kas nemaz nav cilvēks, bet gan lokomotīves automāts. ISO un CEN standartos, kā arī Eiropas un Latvijas transporta normatīvajos dokumentos (piemēram, Ceļu satiksmes noteikumos, CSDD klasifikācijā) tiek lietots termins automobilis, nekādu automašīnu tur nav.
     Nu un, kā zināms, mums ir arī savs ietilpīgs termins spēkrati, ar ko lieliski var aizstāt tekstos par automobiļiem bieži izmantoto, bet vēl plašāko transportlīdzekli, kas var attiekties arī uz pārvietošanās līdzekļiem pa gaisu vai ūdeni. Piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā darbojas Spēkratu terminoloģijas apakškomisija, Latvijas nacionālajā terminoloģijas portālā attiecīgā terminu kolekcija saucas «Spēkratu teorijas termini», kā arī dažādos Eiropas Savienības institūciju tulkojumos tas tiek konsekventi lietots par vehicle atbilsmi.
     Ir izveidojusies paradoksāla situācija — termini mums ir, bet mēs vairāmies tos lietot ārpus normatīvā konteksta, lai gan neviens mums neliedz arī reklāmās un vietnēs izteikties precīzi un kodolīgi.

1. aprīļa joks «ChatGPT jau nu gan atņems tulkotājiem darbu»

PS. Iemācījos jaunu vārdiņu — nedeterministisks. Lielākā daļa mūsdienu uz mašīnmācīšanos balstīto mākslīgā intelekta sistēmu (piemēram, valodu modeļi, datorredzes sistēmas u. c., tostarp ChatGPT) ir nedeterministiskas — to rezultāti var atšķirties pat tad, ja ievaddati nemainās, jo tos ietekmē nejaušības elementi, sākotnējie apmācības nosacījumi vai iekšējie algoritmiskie procesi.

Vārda māksla II

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Speciālistu uzskatus par pamatteksta nolīdzināšanu pa labi var apkopot frāzē «Nekad mūžā!». Parasti teksta nolīdzināšanu uz labo pusi pieļauj tekstiem, kas nav garāki par dažām rindām, kur katrā ir ne vairāk par pieciem vārdiem (un tie ir domāti īsie angļu vārdiņi), vai arī teksts ir cieši saistīts ar kādu objektu tā labajā pusē. Arī tabulās var vajadzēt kādas slejas nolīdzināt pa labi — pirmām kārtām nāk prātā naudas summas, skaitļi ar decimāldaļām aiz komata un procenti. No satura viedokļa kaitina parazītiskais piederības vietniekvārds savs.

Mugura
Vāka noformējumam raksturīgajā seklo joku stilā par teksta virzienu uz muguras pietiktu pateikt, ka tie, kas pie grāmatplaukta grib piešķiebt galvu pa kreisi, raksta no apakšas uz augšu, bet tie, kas grib piešķiebt galvu pa labi, raksta no augšas uz leju. Tomēr valsts mūsu vietā jau ir izšķīrusies, kā mums ir labāk — pastāv «LVS ISO 6357:2006: Dokumentācija. Grāmatu un citu izdevumu muguru nosaukumi», ar ko es nevaru iepazīties, jo uzskatu, ka, ja valsts grib, lai tās standartus kāds ievēro, tad tie ir par brīvu jāmet pakaļ visiem interesentiem. Taču, spriežot pēc Latvijas standarta numura un neveiklā nosaukuma, diez vai tajā ir lasāms kaut kas cits nekā standartā ISO 6357:1985, ar kuru arī nav iespējams iepazīties tā paša iemesla dēļ, bet kurš tomēr internetā ir atrodams. Nu lūk, šim standartam atbilst rakstīšana no augšas uz leju un — bungu rīboņa — vismaz 30 mm brīva vieta no muguras apakšas bibliotēku vajadzībām.

Pirmais vāks
Skatoties uz vāka kompozīciju, izvēlēto attēlu, lētajiem trikiem un krāsām, izsaku pieņēmumu, ka grāmatas vāka maketa autors nav mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā un vispār nevienā mākslas skolā, jo tur tomēr māca pat haosā ievērot kaut kādus principus un iedvest kičā gaumes šķietamību. Tāpat liekas neticami, ka arī grāmatas autoram varēja patikt seklais jociņš «Mans nabaga pirāts Jurģis Liepnieks». Par teksta rakstīšanu ar visiem lielajiem burtiem mans spriedums ir nemainīgs — pirmsskolas vecuma bērnu līmenis, noformētājiem vajadzētu prast satura atklāšanā un uzmanības piesaistīšanā izmantot mūsdienu latīņu rakstības priekšrocības.

Vārda māksla I

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Laba iecere sākt pēdējā vāka tekstu ar paaugstinātu iniciāli, taču, ja vārds sastāv tikai no diviem burtiem, attiecīgi bija jānoformē abi burti. Turklāt gadsimtiem pārbaudīta prakse ir ar kapiteļiem jeb lielīšiem veidot pāreju no iniciāļa uz pamatteksta burtstilu.
     Pēc pārnesumzīmes pirmajā rindā redzams, ka maketētājs neprot ielikt nosacījuma pārnesumzīmi, vai arī strādā darbam ar tekstu nepiemērotā programmā. Par to, ka kaut kas nav kārtībā ar programmu lietošanu un procesu automatizēšanu, liecina arī nevienādās domuzīmes: sākumā ir domuzīmes, bet priekšpēdējā rindā nez kādēļ ir vienotājdomuzīme ar atstarpēm. Savukārt gandrīz 80 rakstzīmju garās pamatteksta rindas labāk varēja būt vai nu lielākiem burtiem, vai arī īsākas. Kā zināms, par optimālām tiek uzskatītas 50–60 rakstzīmju (burtu un atstarpju) garas rindas.
     Vēl būtu jāapspriež arī vēlamā burtu krāsa uz raibā fona, lai būtu lasīšanai optimāls fona un teksta kontrasts, tomēr šajā attēlā to īsti nevar novērtēt, tāpēc no lasāmības viedokļa tikai paudīšu neizpratni, kāpēc otrā rinkopa sākas bez atkāpes aiz atstarpes, nevis ar atkāpi bez atstarpes, un mazliet pieskaršos teksta saturam, proti, Lato Lapsas valodai vispār raksturīgajiem rusismiem. Par tekstā atrodamo «tā vai citādi» es nepateikšu labāk, kā ir izdarījis Jānis Kušķis.

«Latviešu valodā ir visi (..) minētie vārdi. Bet šāds to savienojums ir krievu valodas stila atdarinājums — так или иначе. Arī stila kļūdas stipri bojā valodu, un no tām jāatbrīvojas.
     Tātad — latviski varam teikt — kādā ziņā, kādā veidā, kāds, lai ir kā būdams, patiesībā, dažādi, dažādos veidos, visādi un vēl citus vārdus, nevis krievisko vārdu savienojumu tā vai citādi. Dažreiz to var izlaist kā lieku, vietā neliekot neko.»

Mugura
Nožēlojami, ka izdevniecība jeb apgāds neprot lietot pats savu nosaukumu — vārds grāmata šeit ir jāraksta ar mazo burtu.

Pirmais vāks
Gara acīm redzu, kā grāmatas nosaukuma teksts tiek pārvērsts par visiem lielajiem burtiem, teksta kastīte satverta aiz stūrīša un iestiepta iedomātā brīvajā vietā uz attēla, vispār nedomājot par to, cik neglīti izskatās mazā vārdstarpa un garumzīmes abpus tai, kas vairāk atgādina ornamentu un neizceļ saturu, proti, Āfriku, kā būtu, ja vārdi būtu atbilstoši rakstīti ar lielajiem un mazajiem burtiem. Vāka kompozīcijas veidošana pēc iedomātās brīvās vietas principa ir gājusi pat tik tālu, ka autora vārda un uzvārda bloks labajā pusē nav nolīdzināts ar virsrakstu. Turklāt es uzskatu, ka bērnu ekspluatācija ir bezgaumība.

Neizpildāmās prasības jeb Jo čaklāk konsultē, jo vairāk kļūdu

Pienāca nu jau izbijušā topošā ārzemju klienta tulkošanas stila rokasgrāmata kosmētikas internetveikalam. Uzreiz sapīku, jo parasti tādas grāmatas nozīmē mēģinājumu ieviest kaut kādu savu subvalodu, kas bieži vien ir pretrunā gan veselajam saprātam, gan latviešu valodas gramatikas likumiem. Drusku priecēja tikai fakts, ka 15 lapu garajā dokumentā, kas bija veltīts tulkošanai 18 valodās, latviešu valodas sadaļā bija tikai divi teikumi. Diemžēl abi tiešām iemiesoja sastādītāja varonīgo cīņu gan ar veselo saprātu, gan ar latviešu valodas gramatikas likumiem.

     Pirmā prasība bija nelikt pēdiņās zīmolu un preču nosaukumus, lai gan noteikums rīkoties pilnīgi pretēji ir ierakstīts Ainas Blinkenas grāmatas «Latviešu interpunkcija» nodaļas «Pēdiņas» pašā pirmajā paragrāfā par pēdiņu lietošanu.

«Pēdiņās raksta dažādus nosaukumus, kam ir īpašvārdiska nozīme.»

     Otrā prasība bija sākt ar lielo burtu personas vietniekvārdu jūs. Dokumenta sastādītāji, šķiet, nešaubījās, ka pret pirmo prasību iebildumu nebūs, taču par otro laikam nebija tik pārliecināti, jo bija pievienojuši saiti https://www.valodaskonsultacijas.lv/lv/search?search%5Bling_sec%5D=459.
     Tur Valodaskonsultacijas.lv atbild uz jautājumu «Ar kādu sākumburtu rakstīt otrās personas formu vienskaitlī un daudzskaitlī publiskā reklāmas paziņojumā — Tu/tu vai Jūs/jūs?» Atbildes analfabētisms, tukšvārdība, kļūdainība un neatbilstība uzdotajam jautājumam ir satriecoša.

     Atbildes pirmajā teikumā pausto ieteikumu nav iespējams gramatiski pamatot, jo pretēji atbildētāja apgalvojumiem, ka trūkst valodas normu, latviešu valodas gramatika skaidri noteic, ka vietniekvārdus neraksta ar lielo burtu. Atsevišķai svešai personai apliecina cieņu, uzrunājot to daudzskaitlī — jūs.

«Oficiālā, pieklājīgā uzrunā jūs lieto vienskaitļa nozīmē (..). Vienskaitļa nozīmi tādā gadījumā var parādīt izteicēja deklinējamā daļa.»

     Konsultantu citāts par vēstulēm no Valentīnas Skujiņas grāmatas «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» neattiecas uz uzdoto jautājumu par publiskiem reklāmas paziņojumiem, jo tie nav vēstules. Ar lielo burtu rakstītam vietniekvārdam tu/jūs ir stilistiska funkcija konkrētai personai adresētā tekstā, kur šī persona iepriekš ir nosaukta vārdā. Nē, preces apraksts publiskā internetveikalā nav personiska sarakste ar potenciālo pircēju: jūs nevēršaties ne pie vienas konkrētas personas, nosaucot to, tātad vietniekvārdu nav pamata rakstīt ar lielo burtu.
     Esmu sapīkusi, ka visādi centos izvairīties, bet tik un tā Latvijas ierēdņu postošā nekompetence man pārskrēja ceļu.
     Attiecībā uz preču aprakstu tulkojumiem latviski internetveikalā drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu, kāpēc tur vispār ir otrās personas vietniekvārdi. Piemēram, «Angļu receptēs tradicionālā sintaktiskā struktūra ir pavēles izteiksme (Wash the cauliflower, boil gently in salted water), turpretim latviešu valodā pieņemtā struktūra ir 3. personas tagadnes īstenības izteiksme (Kāpostus sarīvē, pārkaisa ar sāli).»

PS. Kad pirms šī raksta publicēšanas gribēju vēlreiz pārbaudīt, vai saites darbojas, izrādījās, ka vietnē Valodaskonsultacijas.lv jau ir pārformulēts gan jautājums (vai tas nozīmē, ka konsultanti neatbild uz īstiem jautājumiem, bet paši tos sagudro?), gan atbilde. Tomēr muļķība atbildē ir paturēta, jo reklāma nav uztverama kā vēstule — reklāma ir reklāma. Kā jau rakstīju, vēstulē vai citā tekstā persona, pie kuras vēršas ar otrās personas vietniekvārdu, kas sākas ar lielo burtu, iepriekš NOTEIKTI ir nosaukta vārdā, tā ir ZINĀMA KONKRĒTA PERSONA.

Don’t fix what’s not broken

Biju tik šausmīgi satriekta par Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadienā saņemto dāvanu, ka uzreiz pēc pāris šķirkļu atvēršanas aizrakstīju uz vietnē llvv.tezaurs.lv norādīto e-pasta adresi tezaurs@ailab.lv. Laikam jau pašreizējais apgāds «Zinātne» sevi neuzskata par papīra Latviešu literārās valodas vārdnīcas mantinieku, ja ļauj LU MII Mākslīgā intelekta laboratorijai nevis vienkārši to digitalizēt (kas patiešām ir ļoti vajadzīgs darbs), bet gan pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības.

     Nav gadījies uzdurties datiem, ka Mākslīgā intelekta laboratorija lepotos ar visu triju savu vārdnīcu apmeklējumu, bet domāju, ka tas nav mazs, jo faktiski jau nav gandrīz nekā cita, kur meklēt padomu. Arī es līdz šim atšķirīgām vajadzībām ļoti bieži izmantoju visas trīs: Latviešu literārās valodas vārdnīcu, lai paskatītos, kā bija pareizi, Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu, lai paskatītos, vai varbūt ir norādīta vārda cilme, un tezaurs.lv, lai paskatītos, kādi vārdi vispār latviešu valodā ir pamanīti.
     Protams, ir liels prieks, ka digitālajā Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir tādas iespējas, kādu saprotamu iemeslu dēļ nav papīra vārdnīcā, proti, it kā ir piestrādāts pie iespējas meklēt. Var meklēt vārdu daļas, kas man dažkārt ir ļoti svarīgi. Atsevišķā klikšķināmā slejā ir norādīta šķirkļa vārda apkaime vārdnīcā, bet… ja noklikšķina uz kāda slejas vārda, tā šķirklis atveras tajā pašā logā, ja noklikšķina, piemēram, uz šīs slejas pēdējā vārda, visa sleja pārbīdās uz nākamo apgabalu, lai izvēlētais vārds būtu centrā. Arī ja noklikšķina uz kāda šķirklī pasvītrotā vārda vai vārdu savienojuma, tas atveras tajā pašā logā. Šī loģika man nav saprotama. Labi, pārlūkā ir komanda atvērt jaunā logā vai cilnē, bet tomēr…
     Tāpat līdz šim uzskatīju, ka digitālās vārdnīcas lielākā priekšrocība pret papīra grāmatu ir iespēja netaupīt vietu un atturēties no pārmērīgiem saīsinājumiem. Tā nu es nesaprotu, kāpēc šķirkļa piemēru un vārdu savienojumu lauki automātiski ir aizvērti, nevis atvērti (kāpēc tie vispār ir virināmi?), jo aizvērtos laukos uzreiz nevar meklēt — kur tad nu ir tās meklēšanas priekšrocības, visi UX utt. Faktiski es tagad Latviešu literārās valodas vārdnīcā kaut ko meklēju daudz retāk tieši tāpēc, ka nav iespējams meklēt uzreiz visā šķirklī, bet katra aizvērtā lauka atvēršana ir ļoti laikietilpīga, jo loģiski, ka parasti ir jāmeklē tieši pie vārdiem ar vairākām nozīmēm un plašiem semantiskiem apgabaliem.
     Es nesaskatu praktisku nepieciešamību pēc tekstiem, kuri parādās, ja uzvirza kursoru uz kaut kā, kas nekādi nav apzīmēts. Nu kurš dodas uz vārdnīcu, lai tur rotaļātos ar kursoru un meklētu kādu apslēptu brīnumu?! It sevišķi, ja tas brīnums galīgi nav iespaidīgs, piemēram, uzvirzot kursoru uz «2. sējums», uznirstošajā lauciņā var izlasīt «LLVV 2. sējums». Nu nav necik izzinoši. Saite arī tā nav. Ja jums ir ko teikt, tad sakiet uzreiz, un viss.
     Lieka šļūkāšana ir arī aplītis ar «i», bet ja nu reiz citāta autors ir noslēpts, vai uznirstošajā lauciņā tad bija jāliek tas pats vecais, labais saīsinājums kā agrāk, vai tomēr varēja normāli ielikt pilnu autora vārdu un darba nosaukumu (un acīmredzamajā mīlestībā pret visādām šķērssaitēm arī saiti uz vietu, kur var redzēt, kuros šķirkļos ir piemēri no šī avota).
     Darbu vārdnīcā ļoti apgrūtina un būtībā padara bezjēdzīgu arī visādi šķietami sīkumi, kas kopā ar meklēšanas apgrūtinājumiem ievērojami mazina vajadzību un vēlmi vispār tajā ielūkoties, piemēram, vārdnīcas nosaukuma abreviatūra kvadrātiekavās un ar kolu, pamatteksts bezserifu fontā, neatbilstošas rindstarpas, nepamatota numerācija, kas sastāv no viena vienīga punkta vai apakšpunkta, pogas (kāpēc tās vispār ir vajadzīgas?) «Piemēri» un «Stabili vārdu savienojumi» (daudzskaitlī), arī ja atveras tikai viens piemērs vai vārdu savienojums, aizzīmes piemēru un vārdu savienojumu priekšā, krāsaini teksta fona laukumi, teksts aiz domuzīmes turpinās ar lielo sākumburtu un joprojām (aprakstā teikts, ka vārdnīcas digitalizācija sākta 2001. gadā) mēdz būt defises tur, kur jābūt domuzīmēm.
     Lai ilustrētu, kā bija un kā ir, pievienoju īpašības vārda dzimts šķirkli, ko darba vajadzībām meklēju tāpēc, ka gribēju paskatīties, vai nav kāds piemērs ar personas vietniekvārdiem. Nē, es neko nenogriezu Mākslīgā intelekta laboratorijas Latviešu literārās valodas vārdnīcas šķirkļa ekrānuzņēmumā: to beigu tur vienkārši nav.

     Apmēram varu iztēloties, cik milzīgs darbs ir ieguldīts, lai šo uztaisītu, tāpēc vēl jo sāpīgāk, ka kopumā jaunā Latviešu literārās valodas vārdnīca atstāj nemākulīga, pavirša un pašmērķīga veikuma iespaidu. Vecajā es mēdzu ziņot par pamanītajām kļūdām, jaunajā vēl neesmu to darījusi, tikai uzrakstīju sākumā minēto vēstuli, jo pašlaik ir vajadzīgi labojumi katrā šķirklī, ko esmu atvērusi, un man nolaižas rokas.

     Pilnīgi piekrītu, ka mums ir vajadzīga jauna latviešu literārās valodas vārdnīca ar modernām definīcijām un aktuālu vārdu krājumu, un Mākslīgā intelekta laboratorija apgalvo, ka tādu taisīs no Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas. Taisnība, ka digitalizētās Latviešu literārās valodas vārdnīcas iepriekšējā versija neizskatījās pārlieku moderni, bet vai tāpēc Mākslīgā intelekta laboratorijai tā bija jāgulda savā Prokrusta gultā — galu galā tas ir pabeigts darbs pats par sevi, to nevajag pielāgot neviena priekšstatiem. Svarīga vēsturiska liecība, ja gribat.

«Apple» serviss

Čobes nacionālajā parkā

Man nosprāga datora akumulators. Saguglēju, ka man vēl baigi vai pat šausmīgi laimējies, ka tas salauza skaļruņus, nevis, piemēram, skārienpaliktni. Devos uz lietotājiem draudzīgu darbnīcu un, kā saka, neatejot no kases, dabūju jaunu akumulatoru, dzeses pastu, tīrīšanu un parastu rēķinu ar PVN un visiem rekvizītiem. Pēc dažiem mēnešiem pienāca vēstule no «Apple», ka uzņēmums atsauc šī modeļa akumulatorus un es savējo varu par brīvu nomainīt oficiālajā servisā. Vēl pēc dažiem mēnešiem radās vajadzība izmest līkumu ar lidsabiedrību, kas neļauj lidmašīnās ienest šī modeļa «Apple» datorus, kam nav izziņas par oficiālajā servisā nomainītu akumulatoru. Man kaut kā neradās šaubas, vai tas tiks pārbaudīts, jo reiz, kad reģistrējos lidojumam, šīs lidsabiedrības darbiniece lika uzrādīt naudaszīmes, par kurām dzīvošu galamērķī, un tikai dīvainas sagadīšanās dēļ man tās bija, jo parasti ar naudu apkārt nebraukāju.
     Pēc nevienlīdzīgas cīņas par termiņu ar oficiālā servisa darbiniekiem dabūju jaunu virsu, akumulatoru un izziņu. Veco akumulatoru, kas, kā zināms, nemaz nebija tik vecs, man neatdeva, lai gan prasīju. Nu un pēc dažām dienām pienāca neizbēgamā vēstule, lai es novērtēju «Apple» sniegtos pakalpojumus. «Apple» servisa politika ir šausmīga, tomēr bija viens ļoti laipns, saprotošs, pacietīgs un izdarīgs darbinieks, kura profesionalitāti gribēju uzslavēt vērtējumā, tāpēc sāku meklēt rokā pārējos dokumentus, lai paskatītos, kā viņu sauc. Izrādījās, ka pasūtījumu ir pieņēmis darbinieks [desmit ciparu skaitlis].
     No vienas puses, man šķita, ka depersonalizēšana ir koncentrācijas nometņu prerogatīva. No otras puses, kārtējā neveiksmīgajā mēģinājumā sadarboties ar «Google» viena no sākumprocedūrām bija «Gmail» konta piešķiršana it kā man (kad atteicos, adrese un obligātā kārtā nomainītā parole bija jānodod nākamajam) ar «Google» definētu adresi, kas sastāv no divpadsmit cipariem, defises, pasvītras un mērķvalodas saīsinātā apzīmējuma.

PS. Par izziņas lietderību. Biju triju valstu lidostās. Visur datoru lika izņemt no mugursomas un atsevišķi ielaist skenerī, tomēr neprasīja atvērt aizvēsturisko oderauduma datorsomu, kurā tas atradās, un arī jautājumus par zīmolu un modeli neviens neuzdeva.

Nē

Pēc lietus

Nu jau kādas divas trīs tulkošanas aģentūras manu nevēlēšanos sadarboties sliktās darba organizācijas dēļ ir komentējušas aptuveni šādi: «Pati vainīga, būtu varējusi daudz ko iemācīties.» Nē, no sliktas darba organizācijas varu iemācīties daudz mazāk nekā no labas, jo mans pienākums tomēr ir koncentrēties uz tulkojamo tekstu  s a t u r u. Protams, ir jāprot lietot  d a ž ā d u s  tulkošanas palīglīdzekļus, jo tikai eksperimentāli var noskaidrot, kuri no tiem ir labi un kuri nav, tomēr, jo vairāk tukši jāklikšķina un jāapkalpo aģentūras projektu vadītāji, jo mazāk paliek laika iedziļināties saturā, sekot līdzi terminoloģijas jaunumiem utt., tas ir, patiešām  m ā c ī t i e s.
     1. Nē, ja darba piedāvājumus mēstuļo robots bez precīziem saņēmēju atlases kritērijiem.
     2. Nē, ja vienīgā tiešsaistes darba platforma ir «Remote PC» vai vispār netiek atbalstīts darbs tiešsaistē.
     3. Nē, ja viena darba saņemšanai, izpildei un iesniegšanai ir jāizmanto vairāk par divām platformām.
     4. Nē, ja man no neskaitāmām aģentūras datubāzēm ir jākomplektē darbam vajadzīgie materiāli.
     5. Nē, ja, lai pārtulkotu piecus vārdus, pienāk vairāk uzziņu materiālu par tulkošanas atmiņu un vizualizāciju.
     6. Nē, ja klienta latviešu valodas stila grāmata neatbilst latviešu valodas gramatikas normām.

We tried our best, you know the rest

Samui

— Vai varat, lūdzu, salīdzināt tulkojumu ar oriģinālu un izlabot?
     — Maksājiet kā par tulkošanu, un es varēšu.
     — Labi. Paldies!
     Pārlaboju baterijas par akumulatoriem un rožu zeltu par sārto zeltu (nevar saprast, mašīntulkojums, vai), novēršu kā piedziedājumu katrā rindkopā ietverto jauno garuma mērvienību «visas dienas garumā», salieku atpakaļ nepamatoti izlaistos informatīvos vārdus, piemēram, ka ierīcei ir kontaktligzda, inteliģentās ierīces pārvēršu par intelektiskajām un nēsājamās ierīces — par valkājamierīcēm, salieku saistītās atstarpes starp iepriekš vienā vārdā rakstītajiem skaitļiem un mērvienībām utt., utt.
     — Klients diemžēl neļauj jūsu salabotos tekstus izmantot. Viņu PR aģentūra ir sagatavojusi šos tekstus. Vai varu palūgt vēlreiz izlasīt un izlabot tikai komatus un neuzmanības kļūdas?
     — Man šķiet, ka nevajag. Gan jau PR aģentūra to ir izdarījusi.

Tūdaļ kabatā bāž roku, izvelk savu… viedtālruni

Paskat, tūristi atbraukuši…

     — Vai varat pārtulkot šo?
     — Jā, varu. Cik maksāsit?
     — Summa ir X eiro. Es saprotu, ka tas ir mazāk par jūsu parasto likmi, bet šis ir bezpeļņas projekts, mēs esam savākuši naudu no ziedotājiem.
     X-Mailer: iPhone Mail (16A366)
     Nez vai šis paskaidrojums, kas ir nosūtīts no visjaunākās, tikai pirms pāris nedēļām izlaistās «iPhone» operētājsistēmas, bija domāts manis iežēlināšanai vai nokaunināšanai?

Projektu vadītāju spēle «Padod tālāk»

Ģimene

Nododu tulkojumu. Zvana satraukta kliente: viņas klients esot neapmierināts, ka tulkojumā ir daudz kļūdu. Tas, protams, ir normāli, ka nav ne redaktora, ne korektora, kam to vajadzēja pamanīt pirmajiem, bet, no otras puses, ko es varu atbildēt, ja pašai šķiet, ka tur nekādu kļūdu vispār nevar būt: raksta temats nav nekāda, kā tagad saka, raķešu zinātne. Saku, lai klients, lūdzu, atsūta vismaz dažus kļūdu piemērus, lai es varu saprast, par ko ir runa.
     Nekādi piemēri nepienāk, bet pēc pāris dienām tulkošanai atkal pienāk tas pats raksts, tikai izrediģēts. Tagad zvanu es: kā tad palika ar tām manām kļūdām, vai es varētu izmantot to pašu terminoloģiju utt.? Jā, droši. Bet es jau esmu iebiedēta, prasu, vai būs arī ilustrācijas. Jā. Pienāk saite. Tā izrādās uz visu preses datubāzi, kur fotogrāfijas ir sadalītas nevis pa tematiem, bet pēc izšķirtspējas: drukātajiem un interneta mēdekļiem. Attēliem ir numuri, nevis nosaukumi, nav zināms, kuras fotogrāfijas attiecas tieši uz šo rakstu. Nododu tulkojumu.
     Vēl pēc pāris dienām tulkošanai pienāk pauerpointa prezentācija. Tajā, glīti noformēts, ir tas pats raksts, kam pievienotas attiecīgās fotogrāfijas. Nododu tulkojumu.

Projektu vadītāju spēle «ASAP»

Moremi, Botsvāna

Cien. visi, uz kuriem tas varētu attiekties! Lūdzu nesūtīt darbus ar izpildes termiņu ASAP. No tā nav nekāda praktiska labuma, bet man rodas nepatīkama sajūta, ka man ir darīšana ar personu, kas nesaprot, kur tieši atrodas uz ziloņa pakaļas.

     Pirmkārt un galvenokārt, mēs — es un jūs — strādājam ar tekstiem, nevis sniedzam neatliekamo medicīnisko palīdzību. Varbūt paziņojums presei var izraisīt tādu tauriņa efektu, ka nenopublicēts tas ir traumu un nāves cēlonis, bet parasti jūsu jaunumi ir tikai jūsu jaunumi.

     Otrkārt, visiem darbiem, arī tulkošanai, rediģēšanai un korektūrai, ir vismaz viena tehnoloģija, vienkārši sakot, paņēmienu kopums, kā šo darbu padarīt pēc iespējas ātrāk un labāk. Ja visu dara kā parasti, proti, ievēro tehnoloģiju, tas arī ir ASAP. Ja kādu tehnoloģijas posmu izlaiž, darba izpilde nepaātrinās, jo tas tik un tā kaut kā ir jākompensē, vai arī beigās ir skaidri redzams, ka posms ir izlaists.

     Treškārt, ar šo apliecinu, ka neviens nav vairāk par mani ieinteresēts pēc iespējas ātrāk padarīt visus darbus, lai iegūtu atkal jaunus darbus un vāveres ritenis turpinātu sparīgi griezties.

«Es sēdu ar domām par tevi»

Bangkoka

Labprātīgā piespiedu kārtā izrediģēju kārtējo viktorīnu. To ir sastādījis pēc Latvijas mērauklas gluži vai profesionālis, kam pat ir iznākušas grāmatas šajā jomā, tāpēc liels bija mans izbrīns, kad konstatēju, ka, piemēram, jautājumi par latviešu senvārdiem ir ņemti nevis, piemēram, no Senvārdu vārdnīcas, kur, protams, arī var būt kļūdas, bet gan no kāda izklaides portāla ilustrētā kvazifaktu saraksta, kur lasītāji jau komentāros ir norādījuši uz kļūdām, taču šie norādījumi jautājumos nav ņemti vērā. To arī var saprast, jo dažos komentāros tiek tiražētas atkal jaunas kļūdas.
     Lika man atcerēties dziļos laukos pavadīto bērnību, kad es aizrautīgi lasīju Artura Lielā romānus cerībā no piecām zemsvītras piezīmēm iemācīties portugāļu valodu. Nu labi, man bija kādi desmit divpadsmit gadi, bet izrādās, ir ļaudis, kas šādi rīkojas visu mūžu. Piemēram, uz jautājumu, kas ir kalvas, tiek pieprasīta pareizā atbilde «akmeņu krāvumi», jo Kaltenes kalvas taču ir tieši tas, vai ne? Vai vēl bērnišķīgāka pieeja vispār ir iespējama?!
     Jā, ir! Kāds cits klients gribēja savu ražojumu papildināt ar «fun facts» (tā arī atrakstīja), kas ir ņemti no… citiem «fun facts» sarakstiem internetā, kur to teksts jau ir pielāgots konkrētā saraksta mērķim, nevis no oriģinālajām grāmatām un rakstiem, kur šie fakti ir minēti, kas arī ir pieejami internetā. Nemaz nerunājot par to, ka katram pašam ir pieejama «Google» tieši tāpat kā tāda saraksta sastādītājam.

Tipveida līgums

Gaidām savu pārcēlāju, DĀR

Kādu dienu mani bildināja plaši pazīstams, Latvijā reģistrēts uzņēmums, kurā es vienmēr esmu gribējusi strādāt: teksti nav viegli, bet tie ir par interesantiem tematiem un tiek izplatīti pa publiskiem kanāliem (nekā valsts (tas ir, no nodokļiem) samaksāta, slepena vai sektantiska).
     Izpildīju divus parastus pārbaudes darbus: par redaktori un tulkotāju. Abi tika atzīti par labiem, un pienāca tulkotāja autoratlīdzības līgums. It kā vajadzētu spiegt no prieka, jo tagad vairums uzņēmumu sadarbojas tikai ar tām personām, kas ir reģistrējušās par pašnodarbinātajiem, taču es šo līgumu neparakstīju, tāpēc nu varu atļauties to drusku pacitēt. Kopumā tas aizņem 20 lapu (43 tūkstoši rakstzīmju). Valoda citātos ir mazliet pielabota. Arī tas mani nebeidz pārsteigt, ka daudzi izcilas tulkojuma kvalitātes pieprasītāji paši raksta ar šausmīgām kļūdām.

«Ja klientu menedžeri apliecina, ka tulkotājs atskaiti ir iesniedzis XX. datumā vai vēlāk, tad pasūtītājam ir tiesības ieturēt no tulkotāja līgumsoda samaksu par atskaites kavētu iesniegšanu X EUR apmērā par katru kavēto darba dienu. (..) 

Ja tulkotājs kavē darba nodošanas termiņu, kas noteikts attiecīgajā pieprasījumā, tad tulkotājs par katru kavējuma dienu maksā pasūtītājam līgumsodu XXX,XX EUR apmērā par katru nokavēto dienu. (..) 

Par šī līguma X. pielikumā noteikto Komercnoslēpuma aizsardzības noteikumu pārkāpumu pasūtītājs ir tiesīga aprēķināt līgumsodu XXXX,XX EUR apmērā.»

Trīs punkti ar konkrētām soda naudām eiro augošā secībā no viencipara skaitļa pirms komata līdz četrciparu skaitlim pirms komata. Varbūt šī uzņēmuma publiski pieejamie tulkojumi ir tikai aisberga redzamā daļa? Sev, protams, uzņēmums gan neparedz nekādas sankcijas, ja tas nav kaut ko izdarījis, piemēram, laikus samaksājis, bet līgumsoda draudus tulkotājam vēl pavada biedinājums, ka līgumsoda samaksa neatbrīvo tulkotāju no darba izpildes.

Zelta sietiņš

Čiangmaja

Reiz pagājušajā gadā caur proz.com no kādas tulkošanas aģentūras ar uzslavu par šo emuāru man pienāca ļoti laipns uzaicinājums piedalīties konkursā uz liela starptautiska uzņēmuma, kurā, aģentūrasprāt, sapņo strādāt ikviens, latviešu tekstu redaktora vietu. Darbs nebūšot grūts, bet atbildīgs: jālasa tikai tulkojumi, nesalīdzinot ar oriģinālu, lai pārliecinātos, ka tie skan brīvi un neatgādina tulkojumus.
     Ne pirmo dienu es kūkoju ar pīpi uz jumta, tāpēc man ir diezgan skaidrs priekšstats ne vien par saviem trūkumiem, bet arī par to, ko tikai visu dažādi speciālisti nezina par latviešu valodu un tādējādi saskata kļūdas tur, kur to nav. Ikdienišķs piemērs ir darbības vārdu nākotnes forma -it, ko man citi speciālisti regulāri pārlabo par -iet. Tādējādi man nebija īpašu ilūziju par to, kādas ir manas izredzes dabūt šo darbu, bet toties ļoti sagribējās uzzināt, kā tad rekrutē darbaspēku šādi milzeņi, tāpēc es iesniedzu CV, visās iespējamajās vietās parakstījos par mūsu informācijas apmaiņas konfidencialitāti un saņēmu pārbaudes darbu.

Saprāta brāļiem un māsām

Kualalumpuras okeanārijā

Kad Apple sāka par brīvu piedāvāt OS X Mavericks (version 10.9), atklājās, ka mani dzelži ir par vecu, lai es varētu izmantot šo laipno piedāvājumu, un jaunākais, kas man der, ir OS X Lion (version 10.7). Taču man veicas, ka man ir kompetents paziņa, kas ieteica pagarināt datora darbmūžu, izmantojot OS X 10.8.4 (MLPostFactor V0.3), jo es par šādu iespēju nezināju.
     Viena blakne tomēr šīm darbībām ir atklājusies, par kuras maģiski racionālo risinājumu arī gribu pastāstīt. Proti, ar šo instalējumu nav līdz galam saderīgas Word automātiskās Save funkcijas. Piemēram, strādājot ar ieslēgtu Track Changes lielos Word dokumentos, kur no visām malām ir sakopēti teksti un attēli, pēc kāda laika saglabājot parādās paziņojums, ka man nav piekļuves atļaujas, lai saglabātu šo dokumentu, bet es varu to saglabāt par citu dokumentu.
     Šeit gribēju iekopēt šī paziņojuma ekrānuzņēmumu, bet guglējot neatradu tādu. Man pašai tajā brīdī nekad neienāk prātā uztaisīt šādu ekrānuzņēmumu, jo sākas panika par zaudēto laiku un naudu.
     Pēc divreizējas sistēmas pārinstalēšanas no rezerves kopijas (murminot pateicības vārdus visiem svētajiem, ka man tāda vispār ir, jo īsti vīri jau dublējumkopijas netaisa, un es to sāku darīt tikai pēc oriģinālā cietā diska nomaiņas ar ietilpīgāku, bet ne tik smalkas firmas ražojumu), kad biju paklausījusi šai norādei un mēģinājusi saglabāt šo dokumentu par citu dokumentu, tādējādi tikai padziļinot problēmas un sistēmas apjukumu, kas beidzas ar baltu ekrānu — sistēma nestartējas, varu ziņot, ka vismazsāpīgākā šīs problēmas novēršanas kārtība ir šāda.