Viss ir daudz vienkāršāk

Ir vairāku veidu lietišķie teksti, piemēram, regulas, likumi un līgumi, kas lielā mērā sastāv no sarakstiem un uzskaitījumiem. Valsts valodas centra jaunās Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmatas autori nemitīgi atgādina, ka latviski pārtulkotos tiesību aktos ir jāievēro nevis avota, bet gan latviešu valodas interpunkcija.
     Domuzīme, kols, semikols, komats un pusiekava ir pieturzīmes, ko tipiski lieto teikuma iekšienē, tāpēc parasti nav nekāda pamata aiz tām turpināt tekstu ar lielo burtu. Līdz ar to saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstību pastāv trīs varianti, kā veidot uzskaitījumus: 1) ievadfrāzes beigās liek kolu, uzskaitījuma elementus atdala ar citām iekšteikuma pieturzīmēm, proti, komatu vai semikolu, un beigās liek punktu; 2) ievadfrāzes, numerācijas un uzskaitījuma elementu beigās liek teikuma beigu pieturzīmi punktu (ja izmanto aizzīmes, piktogrammas vai tamlīdzīgus ķiņķēziņus, aiz tiem punktu neliek, pieturzīmes par aizzīmēm neizmanto); 3) ievadfrāzi veido par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, tas ir, nekādu pieturzīmi beigās neliek, un tādējādi, ja arī uzskaitījuma elementi stāstījuma teikumu neveido, nekādu pieturzīmi neliek arī to beigās, taču, ja uzskaitījuma elementi ir stāstījuma teikumi, to beigās liek punktu.
     Lai arī viss ir tieši tik vienkārši, vismaz no Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkcijas» pirmizdevuma laikiem pastāv neatlaidīga vēlme ieviest kādu nevajadzīgu izņēmumu.

«Latviešu interpunkcijas» 1968. gada izdevums

«Latviešu interpunkcijas» 2009. gada izdevums

     Jā, paskaidrojumus šeit var sākt ar lielo burtu, taču kols aiz «Šajā lappusē» ir lieks — šis teksts ir jānoformē par virsrakstu vai apakšvirsrakstu, piemēram, šādi.

Šajā lappusē
✿ Būs mazais vai nebūs?
✿ Godinās labākos darba devējus
✿ Kas darbā streso visvairāk?
     Mūslaiku tendenču ietekmē es uzskaitījuma elementu priekšā pieliku aizzīmes, bet varēja iztikt bez tām. Attiecīgs piemērs ir visās malās redzamais darba laika pieraksts, kam ne vienmēr uzskaitījuma elementu priekšā ir iekrāsoti kvadrātiņi un atslēgas.
Darba laiks
Pirmdien–piektdien 9–18
Sestdien, svētdien slēgts
     Tādiem būtu jābūt preču aprakstu punktiem un apakšpunktiem.
Šampūns «Saulīte»
     Iedarbība
     • Mitrina un baro matus
     • Atjauno matu struktūru
     • Novērš matu lūšanu
     • Padara matus zīdainākus
     Aktīvās sastāvdaļas
     • Kviešu olbaltumvielas
     • Lakricas ekstrakts
     • Kokosriekstu eļļa
     • Kolagēns
     • Elastīns
     Lietošana
     • Nelielu daudzumu ieklāj mitros matos, saputo un rūpīgi izskalo ar remdenu ūdeni.
     • Piemērots lietošanai ikdienā.
     Jau aprakstīju vienu Valentīnas Skujiņas grāmatā «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» pieļauto kļūdu piemēru. Diemžēl gadu gaitā viņas rakstītais apaug ar jaunām kļūdām. Laika intervālu pieraksta varianti viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās kā nākamajā attēlā. 2014. gada izdevumā Skujiņas kļūdām — 1) kols katrā apakšpunktā, kur nav nekāda uzskaitījuma, turklāt kols nevajadzīgi atkārtojas, tāpēc ir nepieciešama cita pieturzīme, piemēram, domuzīme, kas aizstāj «piemēram», «proti» vai tamlīdzīgu vārdu, 2) nulles augšrakstā, 3) vienotājdomuzīme nosaukta par domuzīmi, 4) atstarpes abpus slīpsvītrai, kur katrā pusē ir tikai viens elements, — ir pievienots nevajadzīgs numerācijas izcēlums treknrakstā un nevajadzīga nulle pilnā viencipara datuma pierakstā, kā arī atstarpes starp apakšpunktu numerāciju un tai sekojošo tekstu nav vienādas.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos» 2014. gada izdevums

Īsāku vai garāku laika intervālu var pierakstīt dažādi:
     1) izvērstā veidā — no 2011. gada 21. decembra līdz 2012. gada 5. janvārim veikals atvērts no 9 līdz 18;
     2) izmantojot vienotājdomuzīmi — veikala darba laiks 9–18;
     3) izmantojot slīpsvītru — 2011./2012. gada apkures sezona.
     Savukārt vēstules elementu uzskaitījums viņas grāmatas 1999. gada izdevumā izskatījās pilnīgi atbilstoši latviešu valodas normām — pirms uzskaitījuma bija kols, numerācija nebija nevajadzīgi izcelta treknrakstā —, taču 2014. gada izdevumā tas jau ir kļuvis par neesoša izņēmuma piemēru.

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
1999. gada izdevums

«Latviešu valodas lietišķajos rakstos»
2014. gada izdevums

Komats vai saiklis

«Latviešu valodas kultūras jautājumu» 9. laidienā Dainuvīte Guļevska raksta, ka ir ieteicams ievērot vienkāršus noteikumus arī tad, kad ir jāizvēlas, vai vienlīdzīgus teikuma locekļus saistīt ar saikli vai atdalīt ar komatu.

     Ar komatu ir jāatdala tie divi vienlīdzīgie teikuma locekļi, no kuriem otrs leksiskās nozīmes ziņā papildina pirmo. Ja divi vienlīdzīgi teikuma locekļi ir atdalīti ar komatu, tos lasa ar lielāku pauzi, it kā akcentējot otru vienlīdzīgo teikuma locekli, kas atrodas aiz komata. Intonatīvi uzsvērts, šis teikuma loceklis iegūst īpašu nozīmi teikumā, un teikums ietver nelielu papildu informāciju, piemēram, lieli, izcili notikumi.

     Ar komatu vienlīdzīgos teikuma locekļus atdala arī tad, ja teikumā ir vienlīdzīgu teikuma locekļu virkne (parasti vairāk par diviem locekļiem) un šo virkni varētu vēl turpināt, bet autors to nedara vai nu tādēļ, ka skaidri nezina visus iespējamos locekļus, vai arī tādēļ, ka pēc precīza visu iespējamo gadījumu un variantu uzskaitījuma nav vajadzības.
     Ja teikumā ir divi vienlīdzīgie teikuma locekļi, kas no viena un tā paša viedokļa raksturo vārdu, uz kuru tie attiecas, un kas viens otru neprecizē vai nepaskaidro, šos vienlīdzīgos teikuma locekļus vēlams savā starpā saistīt ar saikli un (vai, arī u. c.), piemēram, organisko vielu un mikrofloras nozīme. Ja saiklis un teikumā ir nepieciešams arī kādu citu vārdu saistīšanai, tad, lai izvairītos no saikļa nevēlamas atkārtošanās, vienlīdzīgos teikuma locekļus var saistīt saiklis arī vai kā arī.
     Ja teikumā ir vienlīdzīgu teikuma locekļu virkne un no satura nav noprotams, ka uzskaitījumu varētu vēl turpināt, teikuma loģiskais akcents prasa pēdējo vienlīdzīgo teikuma locekli piesaistīt ar saikli.

Savukārt Valodaskonsultacijas.lv to nesaprot

Savukārt es to domāju nopietni: bez Kēnigsbergas atbrīvošanas šis karš nebūs pabeigts

Grāmatā «Latviešu interpunkcija» Aina Blinkena apstākļa vārdu savukārt ir kļūdaini pieskaitījusi pie adverbiālajiem iespraudumiem, kas ir atdalāmi ar komatiem, kopā ar pirmkārt, otrkārt, treškārt utt., manuprāt un mūsuprāt, tādējādi radot iespaidu, ka savukārt parasti ir liekams komatos. Bet vai tāpēc Valodaskonsultacijas.lv ir jāturpina šo kļūdu izplatīt? Kā seminārā «Interpunkcija un gramatika: sarežģītāki gadījumi» norādījusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas asociētā profesore Ilze Lokmane, tagad jau pat skolā māca, ka savukārt nav obligāti atdalāms ar komatiem. Arī nevienas kaut cik nopietnas latviešu valodas kultūrai veltītas publikācijas autors savukārt ar komatiem nav atdalījis. To nav darījuši arī jaunās latviešu valodas gramatikas grāmatas autori.

     Tāpat apstākļa vārds savukārt bieži tiek izmantots pretstatījuma saikļa bet nozīmē, kur tas, dabiski, ar vienu komatu ir atdalīts no iepriekšējās teikuma daļas, piemēram, «Viena uzvara finālturnīrā garantē otro vai trešo vietu, savukārt čempiona titula iegūšanai nepieciešami divi panākumi.»
     Milzīgs paldies Alža Lauža radiem, ka nav likvidējuši viņa tvitera kontu un no turienes joprojām ir iespējams aizņemties pārdomātas atziņas un skaidrus formulējumus, tostarp par savukārt.

«Par «savukārt» Blinkenas grāmatā ir kļūda. Grūti pat iedomāties tādu teikumu, kurā «savukārt» būtu komatos liekams iespraudums. Vārdus, kas sintaktiski saistīti ar kādu atsevišķu vārdu/vārdkopu, nevis attiecas uz visu teikumu, parasti komatos neliek. Ja komatos būtu liekams «savukārt», tad jau komatos būtu jāliek arī «galvenokārt», «vienīgi» un pat «tikai» un «arī».»

Neizpildāmās prasības jeb Jo čaklāk konsultē, jo vairāk kļūdu

Pienāca nu jau izbijušā topošā ārzemju klienta tulkošanas stila rokasgrāmata kosmētikas internetveikalam. Uzreiz sapīku, jo parasti tādas grāmatas nozīmē mēģinājumu ieviest kaut kādu savu subvalodu, kas bieži vien ir pretrunā gan veselajam saprātam, gan latviešu valodas gramatikas likumiem. Drusku priecēja tikai fakts, ka 15 lapu garajā dokumentā, kas bija veltīts tulkošanai 18 valodās, latviešu valodas sadaļā bija tikai divi teikumi. Diemžēl abi tiešām iemiesoja sastādītāja varonīgo cīņu gan ar veselo saprātu, gan ar latviešu valodas gramatikas likumiem.

     Pirmā prasība bija nelikt pēdiņās zīmolu un preču nosaukumus, lai gan noteikums rīkoties pilnīgi pretēji ir ierakstīts Ainas Blinkenas grāmatas «Latviešu interpunkcija» nodaļas «Pēdiņas» pašā pirmajā paragrāfā par pēdiņu lietošanu.

«Pēdiņās raksta dažādus nosaukumus, kam ir īpašvārdiska nozīme.»

     Otrā prasība bija sākt ar lielo burtu personas vietniekvārdu jūs. Dokumenta sastādītāji, šķiet, nešaubījās, ka pret pirmo prasību iebildumu nebūs, taču par otro laikam nebija tik pārliecināti, jo bija pievienojuši saiti https://www.valodaskonsultacijas.lv/lv/search?search%5Bling_sec%5D=459.
     Tur Valodaskonsultacijas.lv atbild uz jautājumu «Ar kādu sākumburtu rakstīt otrās personas formu vienskaitlī un daudzskaitlī publiskā reklāmas paziņojumā — Tu/tu vai Jūs/jūs?» Atbildes analfabētisms, tukšvārdība, kļūdainība un neatbilstība uzdotajam jautājumam ir satriecoša.

     Atbildes pirmajā teikumā pausto ieteikumu nav iespējams gramatiski pamatot, jo pretēji atbildētāja apgalvojumiem, ka trūkst valodas normu, latviešu valodas gramatika skaidri noteic, ka vietniekvārdus neraksta ar lielo burtu. Atsevišķai svešai personai apliecina cieņu, uzrunājot to daudzskaitlī — jūs.

«Oficiālā, pieklājīgā uzrunā jūs lieto vienskaitļa nozīmē (..). Vienskaitļa nozīmi tādā gadījumā var parādīt izteicēja deklinējamā daļa.»

     Konsultantu citāts par vēstulēm no Valentīnas Skujiņas grāmatas «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» neattiecas uz uzdoto jautājumu par publiskiem reklāmas paziņojumiem, jo tie nav vēstules. Ar lielo burtu rakstītam vietniekvārdam tu/jūs ir stilistiska funkcija konkrētai personai adresētā tekstā, kur šī persona iepriekš ir nosaukta vārdā. Nē, preces apraksts publiskā internetveikalā nav personiska sarakste ar potenciālo pircēju: jūs nevēršaties ne pie vienas konkrētas personas, nosaucot to, tātad vietniekvārdu nav pamata rakstīt ar lielo burtu.
     Esmu sapīkusi, ka visādi centos izvairīties, bet tik un tā Latvijas ierēdņu postošā nekompetence man pārskrēja ceļu.
     Attiecībā uz preču aprakstu tulkojumiem latviski internetveikalā drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu, kāpēc tur vispār ir otrās personas vietniekvārdi. Piemēram, «Angļu receptēs tradicionālā sintaktiskā struktūra ir pavēles izteiksme (Wash the cauliflower, boil gently in salted water), turpretim latviešu valodā pieņemtā struktūra ir 3. personas tagadnes īstenības izteiksme (Kāpostus sarīvē, pārkaisa ar sāli).»

PS. Kad pirms šī raksta publicēšanas gribēju vēlreiz pārbaudīt, vai saites darbojas, izrādījās, ka vietnē Valodaskonsultacijas.lv jau ir pārformulēts gan jautājums (vai tas nozīmē, ka konsultanti neatbild uz īstiem jautājumiem, bet paši tos sagudro?), gan atbilde. Tomēr muļķība atbildē ir paturēta, jo reklāma nav uztverama kā vēstule — reklāma ir reklāma. Kā jau rakstīju, vēstulē vai citā tekstā persona, pie kuras vēršas ar otrās personas vietniekvārdu, kas sākas ar lielo burtu, iepriekš NOTEIKTI ir nosaukta vārdā, tā ir ZINĀMA KONKRĒTA PERSONA.

Vēl par nepareizām atbildēm jeb Par paskaidrojuma saikli jeb

«Valodas prakses» 15. laidienā pamanīju nepareizu atbildi uz jautājumu «Vai pirms jeb ir jāliek komats virsrakstā Ne visi ir tik gudri jeb kā tiek vērtēti eksāmeni?».

     Paskaidrojuma saiklis jeb parasti saista divus vienlīdzīgus teikuma locekļus, kas ir izteikti ar vienādas nozīmes vārdiem vai vārdu savienojumiem. Paskaidrojuma saiklis jeb pieder pie sakārtojuma saikļiem, kurus daudzos gadījumos lieto bez pieturzīmēm.
     Kā zināms, visplašāk par pieturzīmju lietošanu ir izteikusies Aina Blinkena arī attiecībā uz saikli jeb: «Ja saikļi un, vai, jeb vienlīdzīgu teikuma locekļu saistīšanai lietoti vienu reizi, šo saikļu priekšā komatu nelieto». Savukārt rokasgrāmatas «Latviešu valoda tiesu nolēmumos» autore Anastasija Orehova ir pilnīgi pārliecināta, ka vismaz tiesu nolēmumos mēs nemūžam nelietosim kaut vai trīs sinonīmu virkni, piemēram, teikuma vērsums jeb vārdkārta, jeb vārdu secība, tāpēc ir kategoriska: «Pirms jeb nekad nav jāliek komats (ja vien pirms tam nebeidzas palīgteikums, divdabja teiciens u. tml.).»
     Nezinu, kas ir mudinājis padomdevējus minētajā virsrakstā meklēt gramatiskos centrus, nevis pievērst uzmanību tikai paskaidrojuma saiklim jeb raksturīgajai funkcijai saistīt vienādas nozīmes vārdu savienojumus. Tātad šeit paskaidrojuma saiklis jeb saista vienlīdzīgus virsrakstus «Ne visi ir tik gudri» un «Kā tiek vērtēti eksāmeni», tāpēc, kā parasts, komats nav jāliek, bet otrais virsraksts ir jāsāk ar lielo burtu — Ne visi ir tik gudri jeb Kā tiek vērtēti eksāmeni.
     Interesanti, ka domas par līdznosaukumu pareizrakstību izdevās atrast vienīgi Alža Lauža ierakstos tviterī.

Bērni, mācieties interpunkciju!

Par kolu atstāstīšu īsu fragmentu no Vikipēdijas. Kolu lieto arī starp teikuma komponentiem. Šajā gadījumā aiz kola novietotais komponents paskaidro vai pamato pirms kola novietotajā komponentā izteikto domu, piemēram, «Atskrēju tevi lūgt: aizej uz konferenci šodien».

     Un te mazliet informācijas par uzrunu no 6. klases (!) mācību materiāliem.

Uzruna runā tiek atdalīta ar pauzi, rakstos — ar komatu.

     Tādā pašā veidā gramatikas likumi darbojas arī krievu valodā gan attiecībā uz kola lietošanu, gan attiecībā uz uzrunu. Un Vikipēdijā jau pat ir šķirklis «Русский военный корабль, иди на хуй», kur var paskatīties.

Don’t fix what’s not broken

Biju tik šausmīgi satriekta par Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadienā saņemto dāvanu, ka uzreiz pēc pāris šķirkļu atvēršanas aizrakstīju uz vietnē llvv.tezaurs.lv norādīto e-pasta adresi tezaurs@ailab.lv. Laikam jau pašreizējais apgāds «Zinātne» sevi neuzskata par papīra Latviešu literārās valodas vārdnīcas mantinieku, ja ļauj LU MII Mākslīgā intelekta laboratorijai nevis vienkārši to digitalizēt (kas patiešām ir ļoti vajadzīgs darbs), bet gan pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības.

     Nav gadījies uzdurties datiem, ka Mākslīgā intelekta laboratorija lepotos ar visu triju savu vārdnīcu apmeklējumu, bet domāju, ka tas nav mazs, jo faktiski jau nav gandrīz nekā cita, kur meklēt padomu. Arī es līdz šim atšķirīgām vajadzībām ļoti bieži izmantoju visas trīs: Latviešu literārās valodas vārdnīcu, lai paskatītos, kā bija pareizi, Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu, lai paskatītos, vai varbūt ir norādīta vārda cilme, un tezaurs.lv, lai paskatītos, kādi vārdi vispār latviešu valodā ir pamanīti.
     Protams, ir liels prieks, ka digitālajā Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir tādas iespējas, kādu saprotamu iemeslu dēļ nav papīra vārdnīcā, proti, it kā ir piestrādāts pie iespējas meklēt. Var meklēt vārdu daļas, kas man dažkārt ir ļoti svarīgi. Atsevišķā klikšķināmā slejā ir norādīta šķirkļa vārda apkaime vārdnīcā, bet… ja noklikšķina uz kāda slejas vārda, tā šķirklis atveras tajā pašā logā, ja noklikšķina, piemēram, uz šīs slejas pēdējā vārda, visa sleja pārbīdās uz nākamo apgabalu, lai izvēlētais vārds būtu centrā. Arī ja noklikšķina uz kāda šķirklī pasvītrotā vārda vai vārdu savienojuma, tas atveras tajā pašā logā. Šī loģika man nav saprotama. Labi, pārlūkā ir komanda atvērt jaunā logā vai cilnē, bet tomēr…
     Tāpat līdz šim uzskatīju, ka digitālās vārdnīcas lielākā priekšrocība pret papīra grāmatu ir iespēja netaupīt vietu un atturēties no pārmērīgiem saīsinājumiem. Tā nu es nesaprotu, kāpēc šķirkļa piemēru un vārdu savienojumu lauki automātiski ir aizvērti, nevis atvērti (kāpēc tie vispār ir virināmi?), jo aizvērtos laukos uzreiz nevar meklēt — kur tad nu ir tās meklēšanas priekšrocības, visi UX utt. Faktiski es tagad Latviešu literārās valodas vārdnīcā kaut ko meklēju daudz retāk tieši tāpēc, ka nav iespējams meklēt uzreiz visā šķirklī, bet katra aizvērtā lauka atvēršana ir ļoti laikietilpīga, jo loģiski, ka parasti ir jāmeklē tieši pie vārdiem ar vairākām nozīmēm un plašiem semantiskiem apgabaliem.
     Es nesaskatu praktisku nepieciešamību pēc tekstiem, kuri parādās, ja uzvirza kursoru uz kaut kā, kas nekādi nav apzīmēts. Nu kurš dodas uz vārdnīcu, lai tur rotaļātos ar kursoru un meklētu kādu apslēptu brīnumu?! It sevišķi, ja tas brīnums galīgi nav iespaidīgs, piemēram, uzvirzot kursoru uz «2. sējums», uznirstošajā lauciņā var izlasīt «LLVV 2. sējums». Nu nav necik izzinoši. Saite arī tā nav. Ja jums ir ko teikt, tad sakiet uzreiz, un viss.
     Lieka šļūkāšana ir arī aplītis ar «i», bet ja nu reiz citāta autors ir noslēpts, vai uznirstošajā lauciņā tad bija jāliek tas pats vecais, labais saīsinājums kā agrāk, vai tomēr varēja normāli ielikt pilnu autora vārdu un darba nosaukumu (un acīmredzamajā mīlestībā pret visādām šķērssaitēm arī saiti uz vietu, kur var redzēt, kuros šķirkļos ir piemēri no šī avota).
     Darbu vārdnīcā ļoti apgrūtina un būtībā padara bezjēdzīgu arī visādi šķietami sīkumi, kas kopā ar meklēšanas apgrūtinājumiem ievērojami mazina vajadzību un vēlmi vispār tajā ielūkoties, piemēram, vārdnīcas nosaukuma abreviatūra kvadrātiekavās un ar kolu, pamatteksts bezserifu fontā, neatbilstošas rindstarpas, nepamatota numerācija, kas sastāv no viena vienīga punkta vai apakšpunkta, pogas (kāpēc tās vispār ir vajadzīgas?) «Piemēri» un «Stabili vārdu savienojumi» (daudzskaitlī), arī ja atveras tikai viens piemērs vai vārdu savienojums, aizzīmes piemēru un vārdu savienojumu priekšā, krāsaini teksta fona laukumi, teksts aiz domuzīmes turpinās ar lielo sākumburtu un joprojām (aprakstā teikts, ka vārdnīcas digitalizācija sākta 2001. gadā) mēdz būt defises tur, kur jābūt domuzīmēm.
     Lai ilustrētu, kā bija un kā ir, pievienoju īpašības vārda dzimts šķirkli, ko darba vajadzībām meklēju tāpēc, ka gribēju paskatīties, vai nav kāds piemērs ar personas vietniekvārdiem. Nē, es neko nenogriezu Mākslīgā intelekta laboratorijas Latviešu literārās valodas vārdnīcas šķirkļa ekrānuzņēmumā: to beigu tur vienkārši nav.

     Apmēram varu iztēloties, cik milzīgs darbs ir ieguldīts, lai šo uztaisītu, tāpēc vēl jo sāpīgāk, ka kopumā jaunā Latviešu literārās valodas vārdnīca atstāj nemākulīga, pavirša un pašmērķīga veikuma iespaidu. Vecajā es mēdzu ziņot par pamanītajām kļūdām, jaunajā vēl neesmu to darījusi, tikai uzrakstīju sākumā minēto vēstuli, jo pašlaik ir vajadzīgi labojumi katrā šķirklī, ko esmu atvērusi, un man nolaižas rokas.

     Pilnīgi piekrītu, ka mums ir vajadzīga jauna latviešu literārās valodas vārdnīca ar modernām definīcijām un aktuālu vārdu krājumu, un Mākslīgā intelekta laboratorija apgalvo, ka tādu taisīs no Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas. Taisnība, ka digitalizētās Latviešu literārās valodas vārdnīcas iepriekšējā versija neizskatījās pārlieku moderni, bet vai tāpēc Mākslīgā intelekta laboratorijai tā bija jāgulda savā Prokrusta gultā — galu galā tas ir pabeigts darbs pats par sevi, to nevajag pielāgot neviena priekšstatiem. Svarīga vēsturiska liecība, ja gribat.

PS. Esmu izaugusi

Lepns putns

un vēl mazliet pāraugusi Latviešu valodas ekspertu komisiju un valodaskonsultacijas.lv: jau kādu laiku post scriptum abreviēju bez punkta aiz katra vārda pirmā burta, bet lieku to tikai teikuma beigās, kas sastāv no šī saīsinājuma PS, tieši tāpat, kā tas tiek darīts ar citām abreviatūrām no vārdu pirmajiem burtiem, izņemot personvārdu iniciāļus, no kā abreviatūru neveido.
     Galu galā tāpat pie epistulārā žanra (un te nu jums jāuzzina, ja tas vēl nebija noticis, ka epistolārs vairs nav modē) piederīgo abreviatūru RSVP gandrīz nekur vairs neredz pierakstītu ar punktiem, pat ne vārdnīcās, kur PS ir ar punktiem.
     Interesanti, ka, lai gan tikai kā variantu, normālu abreviēšanu māca arī skolā. Vienīgi savādi, ka citātā biju spiesta dzēst komatu aiz vārda uzrakstīšanas. Kā tas var būt, ka mācību materiālus sastāda persona, kura vispār iedomājās to tur ielikt, un nebija neviena, kas to laikus pamanītu!?

«Ja pēc vēstules uzrakstīšanas prātā ienācis kaut kas nepateikts, tad vēstules beigās var rakstīt piebildi, to apzīmējot ar lielajiem burtiem P. S. vai PS (no latīņu valodas «post scriptum» — «pēc uzrakstītā»).»

     Vēl interesantāk, ka PS jau sen raksta pat dzeltenā prese.

«— Kāpēc izrādes nosaukumā ir vārdi post scriptum?
— Jo to PS vienmēr var pielikt klāt un smagas lietas padarīt vieglākas, bet skaistas — vēl skaistākas. PS. Es tevi mīlu. PS. Ko tu dari rīt? PS. Nedusmojies…»

     Bet tad atkal šis. :(

Šlāpins un sabrukums

Arī kaut kādi mazi kaimiņi

Vispirms man likās, ka Šlāpins ir asprātīgs.

     Un tad es ieraudzīju šo.

     Sāku domāt, ka tas tomēr ir slikts joks, ja reiz necik neatšķiras no īstenības. Man šie komati šķirkļu nosaukumā šķiet kā tā sabrukuma nenovāktās drupas, pēc kura ir atjaunoti teksti.
     atjaunot — atkal, no jauna izveidot (ko tādu, kas ir pilnīgi vai daļēji gājis bojā, zudis); uzsākt atkal, no jauna; atsākt
     pajaunināt — padarīt jaunāku
     atjaunināt — aizstāt, nomainīt; padarīt jaunāku, citādu
     pārjaunot — uzlabot, padarīt jaunāku, atsvaidzināt
     Pēdējais ir radniecīgs vārdiem «atjaunināt» un «renovēt», nevis «atjaunot». Mūslaikos tas nāca gaismā, kad juristi ieinteresējās, vai pārjaunošana varētu būt patstāvīgs termins.

Terminoloģiskā skatījumā par neprecīzu jāatzīst vārda pārjaunot skaidrojums LLVV, kur tas atzīts par pareti lietotu vārda atjaunot sinonīmu. Par to, ka pārjaunot ietver atšķirīgas nozīmes nianses, liecina ME dotie vārdu atjaunot un pārjaunot skaidrojumi vācu valodā: atjaunot — «wieder jung machen, erneuern» (‘atkal jaunu darīt, atjaunot’); pārjaunot — «oberflächlich renovieren» (‘virspusēji [iz]remontēt’).

     Paklikšķinot periodika.lv, var uzzināt, ka pirms kara pārjaunot bija visai ikdienišķs un bieži lietots vārds bez speciālas terminoloģiskas nozīmes.
     Īsi sakot, ir daudz vārdu, kā varētu pateikt, ka raksti ir papildināti un uzlaboti, bet nez kādēļ izvēlēts tieši tam nepiemērots vārds.

Kola vienkāršā dzīve, it sevišķi sadzīve ar domuzīmi, un punkta paralēlā īstenība

Patajā

Senāk man pat prātā neienāca, ka kola lietošana varētu sagādāt vielu pārdomām — pārāk vienkārši tas viss ir. Kols norāda, ka sekos paskaidrojums, teikumā tas var būt tikai viens, tā darbība nebeidzas līdz pat teikuma beigām, to parasti lieto: 1) aiz vispārinošā vārda vienlīdzīgu teikuma locekļu priekšā; 2) saliktā bezsaikļa teikumā starp teikuma daļām, ja nākamā daļa izsaka paskaidrojumu vai pamatojumu; 3) aiz piebildes tiešās runas priekšā; 4) ja seko uzskaitījums, kurā katra uzskaitījuma daļa ir apzīmēta ar skaitli, burtu vai citu tehnisku zīmi, un katru uzskaitījuma daļu raksta ar mazo burtu. Nu un kols pats var būt nosacīta tehniska zīme, piemēram, skaitļu attiecības izteikšanai (1 : 3). Lūk, šķiet, ka tas ir arī viss.
     Bet nu jūs jau zināt, kas notika pēc tam.
     Parādījās uzskaitījumi angliski (piemēram, aiz as follows:), pirms kuriem kols var karāties gaisā bez kādiem nosacījumiem par tālāko daļu apzīmēšanu un mazo burtu lietošanu, tā ka bija pat speciāli jāpiekodina tulkotājiem: «Latviešu tulkojumā frāzes beigās jāliek punkts, nevis kols.»
     Radās apjukums, kad pirms paskaidrojuma, precizējuma vai izvērsuma likt domuzīmi un kad — kolu, tā ka valodnieks Aldis Lauzis uzskatīja par nepieciešamu to iztirzāt un rezumēt: «Pirms paskaidrojuma, kurš sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam domuzīmi; turpretī pirms paskaidrojuma, kurš nav sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam kolu.»
     Bet nu kā parasti tas vēl nav viss, ko var izdarīt ačgārni. Neesmu manījusi kādu apšaubām, ka aiz piebildes tiešās runas priekšā ir jāliek kols, taču nepamatoti tiek izlaista pašu tiešo runu ievadošā pieturzīme, un tiešā runa aiz kola tiek rakstīta ar lielo burtu, kas pārkāpj vienu no galvenajiem jau minētajiem latviešu valodas gramatikas baušļiem: tev nebūs neko teikumā rakstīt ar lielo burtu, kas nav īpašvārds vai īpašvārda nozīmē lietots, kā arī tev būs pēc iespējas vairīties no vārdu bezjēdzīgas lietošanas īpašvārda nozīmē.
     Ja jums ir sūtības apziņa, ka jūsu publikācijas «(..) ir viens no tiem stabiņiem, pie kuriem valodai pieturēties, lai to nesarautu driskās», tad ir pienācis laiks tajās normāli noformēt tiešo runu ar piebildi teikuma sākumā — aiz kola nevis uzreiz sākt rakstīt tiešo runu ar lielo burtu, bet ievadīt tiešo runu ar domuzīmi. Man mute atpletās, kad ieraudzīju, ka viena otra tenku lapa to prot, bet tā dēvētais intelektuālais izdevums gan ne. Protams, liberālā latviešu valodas gramatika arī šeit piedāvā variantus. Tikpat labi intervijas var pierakstīt kā lugas, tas ir, runātāja nosaukumu ietvert atsevišķā teikumā un aiz tā likt punktu, nevis kolu. Diemžēl nevēlamo variantu publikācijās gadās ieraudzīt biežāk par kādu no vēlamajiem.

Prātiņ, nāc mājās!

«Balle sen jau beigusies, nedzird mūziku», bet man joprojām ir dažas skaistas
vēl nepublicētas iemīļoto degunragputnu fotogrāfijas

Jau sūdzējos par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1169/2011, kas pārtikas tehnologiem liek uz ēdiena iesaiņojuma tiražēt visādus latviešu valodai neraksturīgus formulējumus, taču šķiet, ka Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2017/1469, ar ko nosaka apdrošināšanas produkta informācijas dokumenta standartizētu noformējumu, kļūdu skaita ziņā vidēji uz tūkstoš rakstzīmēm pārspēj iepriekšminēto vairākas reizes.
     Te ir šausmīgs pilnīgi viss. Sevišķi tas, ka, lai nepieļautu šīs kļūdas, gandrīz nav vajadzīgas padziļinātas latviešu valodas zināšanas: pietiek ar veselo saprātu un pamatskolas izglītību.
     1. Produkti, kas patiesībā ir pakalpojumi. Vispār jau pietiek ar attapību, lai saprastu, ka apdrošināšanas uzņēmumi sniedz finansiālus pakalpojumus, nevis izdāļā produktus, bet tam ir arī juridisks pamatojums. Piemēram, Apdrošināšanas līguma likumā vārds «produkts» nav pieminēts nevienu reizi pat citā sakarā. Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likumā ir skaidri pateikts, ka apdrošināšanas sabiedrības sniedz pakalpojumus.

Šis likums attiecas uz personām, kuras sniedz vai vēlas sniegt nedzīvības apdrošināšanas, dzīvības apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas pakalpojumus Latvijas Republikā.

     2. Virsraksti, kas beidzas ar jautājuma zīmi, lai gan tālākajā tekstā ir jāsniedz atbilde.

Jautājuma teikuma beigās liek jautājuma zīmi, tomēr ir nosaucošie jautājumi, kas rāda, ka tekstā būs atbilde uz virsrakstā izteikto jautājumu. Aiz šādiem virsrakstiem jautājuma formā jautājuma zīmi neliek. (Sk. Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkciju».)

     3. Vajadzības izteiksme bez «ir».

Parasti tiek lietoti vajadzības izteiksmes vienkāršie laiki. Laiku norāda palīgdarbības vārda būt laika forma — vienkāršā tagadne: skolēniem ir jāmācās, vienkāršā pagātne: skolēniem bija jāmācās, vienkāršā nākotne: skolēniem būs jāmācās. (Sk. 7. klases mācību vielu.)

     4. Viens vienīgs apakšpunkts nodaļā. Tas pat ir oficiāli aizliegts — Ministru kabineta noteikumos Nr. 108 tas ir vairākkārt atkārtots.

Ja pantam ir viena daļa, to nenumurē. (..) Ja grozījums (pants) ir viens, to nenumurē. (..) Ja likumprojektam ir viens pielikums, to nenumurē. (..) Noteikumu projektā neveido nodaļas ar vienu punktu.

     5. Domuzīmes aizzīmju vietā. Labāk būtu par aizzīmēm neizmantot rakstzīmes, kam tekstā ir arī citas funkcijas.

Aizzīme ir simbols (parasti aplis vai kvadrāts) teksta rindiņas sākumā, kas norāda, ka ar šo rindiņu sākas kāda īpaša teksta daļa vai kāda saraksta elements.

     Tomēr pati šausmīgākā atkal ir prasība tiražēt šo tumsonību.

Latviešu valodā ir viss, arī domuzīme

Mūsu laiks beidzas, viņu — sākas

Gandrīz vienīgais jauno laiku teksts par pieturzīmēm, kam esmu uzdūrusies un kuru lasot negribas mirt vai slepkavot, ir Lidijas Leikumas un Alekseja Andronova raksts «Par dažām — «sīkajām» — rakstu zīmēm». Tur arī atrodams kodolīgs paskaidrojums un apstiprinājums, ka, jā, latviešu valodā ir visas horizontālās svītriņas: mīnuss, defise, vienotājdomuzīme un domuzīme. Savukārt definīcijas galvenokārt ir ņemtas no AkadTerm pieejamās «Valodniecības pamatterminu skaidrojošās vārdnīcas», kas arī apliecina, ka šī doma nepastāv tikai manā idilliskajā iedomu pasaulē.
     Mīnuss (−) ir zīme, ar ko matemātikā apzīmē atņemšanu vai negatīvu lielumu. No defises tā atšķiras tādējādi, ka tās parametri (augstums, biezums, garums) ir saskaņoti ar attiecīgā fonta pluszīmes parametriem.
     Defise (-) ir rakstzīme, ko lieto, lai parādītu vārda dalījumu zilbēs (sa-nāk-ša-na, pa-kār-to-jums) vai morfēmās (saul-e, pa-cel-t), vārda daļas, burta vai burtkopas izlaidumu (b-ba ‘biedrība’, pr-ks ‘priekšnieks’), kā arī minot tekstā atsevišķas vārda daļas (-īg-, -isk-, -niek-), atkārtojot un savienojot izsauksmes vārdus (Ha-ha-ha! Pēk-pēk! Pliku-plaku!), arī saistot vārdus vienā jēdzieniskā vienībā (ķemmes-bedrīšu kultūra, kloķa-klaņa mehānisms), pierakstot dubultuzvārdus (Saule-Sleine, Jansons-Brauns).
     Vienotājdomuzīmi (–) lieto, lai parādītu divu nozīmes ziņā līdzīgu jēdzienu ciešo saistījumu (starp kāda izgudrojuma, jaunas metodes u. tml. autoru uzvārdiem, piemēram, Boila–Mariota likums); norādot saistījuma pretējos polus, piemēram, sistēma Zeme–Mēness, Rīgas–Valmieras vilciens; arī prievārda ‘līdz’ nozīmē, ja saistāmie jēdzieni izteikti ar cipariem, piemēram, 22.–24. jūnijā. Vienotājdomuzīmi starp vienojamajiem vārdiem raksta bez atstarpes.
     Domuzīme (—) ir pieturzīme, kas lietojama atdalītājpieturzīmes, izdalītājpieturzīmes vai vienotājzīmes funkcijā. To parasti lieto savrupinājumu izdalīšanai, starp vispārinātājvārdu un vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, izlaistas saitiņas vai citu izlaistu teikuma locekļu vietā, tiešo runu atdalīšanai, stilistiskos nolūkos — arī palīgteikuma nošķiršanai no virsteikuma. No pārējā teksta tiek atdalīta ar atstarpi.
     Ja horizontālās svītriņas gribētu izteikt defisēs, tad vienotājdomuzīme būtu divas defises gara, bet domuzīme — trīs.
     Tomēr ir citi valstiskie latviešu valodas uzziņu avoti internetā, kas šajā jautājumā maldina, cik spēj. Jau rakstīju, ka jaunā Latviešu valodas rokasgrāmata ar spožu intelektu nežilbina. Diemžēl arī attiecībā uz domuzīmi.

     Nu labi, rokasgrāmatas sastādītāji nav paši to izdomājuši, bet pat Copy/Paste, neieviešot jaunas kļūdas, viņiem nepadodas: citi avoti apgalvo, ka patiesībā citētajā tekstā burtiem vismaz ir platums, nevis garums. Turklāt tās ir aplamības pēc būtības: slavenie em un en pieturzīmju angļu nosaukumos em-dash un en-dash nekādi nav saistīti ar konkrētiem alfabēta burtiem, bet apzīmē attiecīgi burta biezni (burta ķermeņa izmēru burta attēla stāvvirzienā) un pusi no burta bieznes. Šī mērvienība joprojām tiek izmantota arī datorsalikumā, piemēram, ja jums ir žurnāls platformā «Blogger» kā man, varat atvērt kāda raksta HTML skatu un paskatīties, kā tiek mērīts attālums ap attēliem.
     Savukārt «Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze» māca šādas muļķības.

     Varbūt šo paziņojumu ir iedvesmojis Latvijas valsts standarts LVS 24:1993 «Latviešu valoda datoriem», kur, kā runā, arī domuzīmes neesot, nu bet to es nekad neuzzināšu, jo ar Latvijas standartiem var iepazīties tikai par maksu (minētais, piemēram, maksā 20,61 €), kas man šķiet pilnīgi nesaprotami, jo man liekas, ka tieši bija jāgrib, lai pēc iespējas vairāk ļaužu uzzina, kādi tie standarti ir, un ievēro tos. Attiecībā uz domuzīmi šī slepenība gan ir laba, jo, kā redzams, aplamie varianti tāpat cirkulē. Vairāk nevajag.

Vai defise un slīpsvītra ir dekoratīvi elementi

Balī, Balī

Kaut kādā ziņā noteikti ir. Pieturzīmes definīcija ir ‘noteikta grafiska zīme gramatisko vai jēdzienisko teksta vienību atdalīšanai’, tomēr ne velti pieturzīmju ir diezgan daudz, jo katrai ir sava vieta un funkcija. Par to, ka defise nav domuzīme, nav rakstījuši tikai sliņķi, tāpēc pie tā nekavēšos, taču mani tikpat ļoti nomāc, ja defise tiek izmantota par apakšpunktu aizzīmi. Manuprāt, tas tomēr dod kaut kādu nepareizu signālu par tekstu kopumā. Ir taču tam speciālas un arī piemērotākas zīmes, kam atšķirībā no pārnesumzīmes nav latviešu valodas gramatikā skaidri definētu citu lietošanas noteikumu.
     Tikpat ļoti man nepatīk, ja slīpsvītras tiek izmantotas par pāru pieturzīmēm līdzīgi iekavām. Interesanti, ka šāds lietojums pat ietilpst daudzu tulkošanas aģentūru obligātajos norādījumos tulkiem, piemēram, kā pareizi atdalīt no tulkotā teksta dokumentā redzamo grafisko elementu aprakstus. Tomēr tā ir lieka pašdarbība. Priekš tiem, kam pašiem nav jēgas par atsevišķu pieturzīmju funkcijām, Ministru kabineta noteikumos «Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība» ir skaidri pateikts, ka tad ir jālieto iekavas.

41. 7. vietā, kur oriģinālā ir personas personiskais paraksts, raksta vārdu «paraksts», liekot to iekavās; 

41. 8. vietā, kur oriģinālā ir zīmoga nospiedums, ģerboņa, organizācijas emblēmas, reģistrētās preču zīmes vai pakalpojumu zīmes attēls, raksta attiecīgu vārdu, liekot to iekavās, un, ja nepieciešams, norāda zīmoga nospieduma tekstu.

Kas ir virsraksts un jautājuma teikums

Tik mazus neļāva aiztikt, lai nedabū no mums kādu slimību, bet ar drusku lielākiem, kurus
vēl ielikšu, mēs paspēlējāmies. Tas gan bija sāpīgi: jo lielāks kaķītis, jo lielāki nadziņi. Lauvu
audzētava Dienvidāfrikas Republikā

Virsraksts ir grāmatas, teksta vai tā daļas nosaukums, t. i., vārdisks, arī ar burtiem, cipariem izteikts (kā) apzīmējums. Virsraksta beigās neliek punktu, jo tas parasti veido atsevišķu (pirmo) rindkopu un ir noformēts atšķirīgi no pārējā teksta, vizuāli atklājot savu virsraksta funkciju, bet liek pārējās teikuma beigu pieturzīmes — izsaukuma vai jautājuma zīmi, kā arī daudzpunkti — atbilstīgi izteikuma mērķim. Ja kāda teksta virsraksts ir iekļauts citā tekstā, to, tāpat kā visus simboliskos nosaukumus, liek pēdiņās.
     Jautājuma teikumos izsaka pieprasījumu pēc informācijas. Parasti jautājuma teikumus ievada jautājamie vārdi, tostarp jautājamie vietniekvārdi kas, kurš, kāds. Jautājuma teikuma beigās liek jautājuma zīmi, tomēr ir nosaucošie jautājumi, kas rāda, ka tekstā būs atbilde uz virsrakstā izteikto jautājumu. Aiz šādiem virsrakstiem jautājuma formā jautājuma zīmi neliek. (Sk. Ainas Blinkenas «Latviešu interpunkciju».)
     Tāpēc tiem, kas internetā ironiski brīnās, ka daudz apsmaidītais Valda Zatlera jautājums «Kas es esmu?» viņa grāmatas nosaukumā ir zaudējis jautājuma zīmi, īsti nav vielas pašizpausmei: šis virsraksts tikai apsola, ka grāmata pateiks, kas ir tās autors.
     Valdi Zatleru nepazīstu, viņa grāmatu neesmu lasījusi, jautājuma konteksts man nav zināms, tas vienīgi šķita labs parasta un nosaucošā jautājuma piemērs. Patiesībā šis ir vēstījums visiem, kam jātulko pamācībās iecienītie virsraksti, kas sākas ar «How to…», bet uz -šana pāriet negribas. Tātad jautājuma zīme virsraksta beigās nav jāliek, ja virsrakstā uzdod jautājumu, uz kuru turpat seko atbilde. Punkts virsraksta beigās vispār nav jāliek.

Dažas pieturzīmes ir vienlīdzīgākas par citām

Kualalumpuras okeanārijā «Aquaria KLCC»

Interesanti, ka korektūras klienti atzīst manu kvalifikāciju, lai gandrīz kautrīgi lūgtu «salikt komatus pareizi», bet pēdiņu lietošanā uzskata sevi par kompetentākiem. Parasti tas gan nozīmē tikai to, ka viņu uzņēmuma simbolisko nosaukumu ir aizliegts likt pēdiņās, un viss.
     Starptautisku uzņēmumu pārstāvji parasti aizbildinās, ka latviešu tulkojumā pēdiņas nedrīkst lietot tāpēc, ka oriģinālajā tekstā to nav, taču tā paša uzņēmuma tulkojumos lietuviski visas pēdiņas ir vietā, tāpēc nākas secināt, ka to nosaka nevis kaut kādi «lielie bosi», bet gan pašu vietējo darbinieku izpratne par to, kas ir labi un kas ir slikti.
     Reizēm negribīgi tiek pieņemts ieteikums likt nosaukumu slīprakstā. Lai gan arī tas ir izcēlums, tomēr šāda rīcība man šķiet muļķošanās, jo slīprakstā ieteicams likt tekstu svešvalodā, ja tāds ir. Bieži vien uzņēmējiem ir skaidrs, ka viņu firmas nosaukums tekstā labi izskatīties, tikai rakstīts ar visiem LIELAJIEM burtiem kā abreviatūra. Turklāt man šķiet, ka viņi pēdiņas uzskata gandrīz vai par sodu, jo turpat tekstā blakus viņu firmas nosaukumam citu uzņēmumu simboliskos nosaukumus drīkst likt pēdiņās.
     Iespējams, tas viss ir tik sarežģīti tāpēc, ka ir grūti izšķirties, kuras pēdiņas latviešiem vajadzētu uzskatīt ar savām: franču «un», vācu „un“, angļu “un” vai „un”, ko Vikipēdija atzīst par raksturīgām ungāriem, poļiem, rumāņiem un serbiem. Eiropas Savienības Publikāciju birojs skaidri zina, ka mums ir jālieto angļu pēdiņas, taču, piemēram, LZA Terminoloģijas komisija savās publikācijās lieto franču pēdiņas. Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir nākusi klajā ar kārtējo gļēvo domu, ka, lietojot apaļās pēdiņas, atvērējpēdiņas var būt gan augšā, gan apakšā. Žēl, ka nevar saņemties tik vienkāršā jautājumā.

Ar cieņu un bez komata

Vai es jau teicu, ka Čiangmajā ir skaists pilnīgi viss?

Jā, tradīcijām ir milzīgs un pilnīgi neizskaidrojams spēks. Tradicionālās vēstuļu nobeiguma frāzes «Ar cieņu» un «Cieņā» nav jāatdala ar komatu no paraksta, jo, kā laipni paskaidroja latviešu valodas konsultantes, latviešu valodā pieturzīmes liek pēc gramatiskā, nevis intonatīvā principa.
     Un tomēr šis komats dzīvo.