Mums nav ar ko lepoties

Izlasīju aizkustinošu reklāmu «Jums vienmēr būs, pie kā pieturēties grūtā brīdī. Jums vienmēr būs, ar ko lepoties.» un sabēdājos — nu kā var ienākt prātā ne no šā, ne no tā vienkārša teikuma vidū ielikt komatu.

     Jaunajā latviešu valodas gramatikas grāmatā ir apakšnodaļa «Teikuma priekšmeta formālās pazīmes», kurā vesels 1528. paragrāfs ir veltīts teikuma priekšmetam, ko pie pastāvēšanas/nepastāvēšanas nozīmē lietotiem darbības vārdiem būt/nebūt izsaka frazeoloģizēts vārdu savienojums, ko veido vietniekvārds kas kādā locījumā vai apstākļa vārdi kur, kad kopā ar darbības vārdu nenoteiksmē, piemēram, ir ko darīt, nav kurp iet.
     Tāpēc Latviešu valodas aģentūras konsultantēm nav taisnība, ka manā piemērā var arī likt komatu — savulaik to par palīgteikumu savā latviešu interpunkcijas grāmatā ir atzinusi Aina Blinkena, kas turpat arī raksta, ka «līdzšinējā praksē šādas nenoteiksmes konstrukcijas parasti ar komatiem nav atdalītas», tas ir, šis komats ir viņas jaunievedums. Jā, tas būtu palīgteikums, ja būtu virsteikums ar teikuma priekšmetu, piemēram, «Jums vienmēr būs grāmata, pie kā pieturēties grūtā brīdī.», taču, ja šāda lietvārda nav, tas ir vienkāršs teikums, kurā teikuma priekšmeta funkciju pilda konstrukcija pie kā pieturēties. Turklāt abi teikumi atšķiras pēc satura — ar lietvārdu grāmata ir runa par konkrētu priekšmetu, bet bez tā konstrukcija pie kā pieturēties izsaka plašu, vispārinātu subjektu.
     Šis nav mans pirmais šā temata aplūkošanas mēģinājums — 2017. gada 12. augustā tepat esmu publicējusi nosacītu speciālistu aptauju, vai ir jāliek komats frāzē «Daudz ko apskatīt un aptaustīt». Interesanti, ka, lai gan jaunā gramatikas grāmata tolaik ir iznākusi jau pirms kādiem četriem gadiem, neviens no mums, ieskaitot Latviešu valodas aģentūras konsultantes, uz to neatsaucas. Par sevi varu pateikt — man tās grāmatas vienkārši vēl nebija. Tas par ātrumu, ar kādu mēs spējam atgriezties normālās sliedēs.

Vislatvijas nopēlums

Tikai paši slinkākie nav izteikušies par to, cik šausmīgi nepareizi ir lietot ģenitīveni vispasaules, jo, lūk, pasaules nozīmējot to pašu un mums griboties piekabināt vis- vienīgi krievu valodas ietekmē. Šo atziņu ir popularizējuši pat ļoti cienījami valodnieki, piemēram, pirmais ģenitīveņu pētnieks Jānis Kušķis, par kura kompetenci tā kā nu nebūtu jāšaubās. Bet vai tiešām tā ir? Nē, nav vis.

     Pirmkārt, krieviem nepieder vispasaules monopols, piemēram, en worldwide, global, universal; de weltweit; fr mondial; cs celosvětově. Un vietnē Termini.gov.lv pan-European mierīgi tiek tulkots ar Viseiropas.
     Otrkārt, bija laiki, kad latvieši nebija tik aizspriedumaini un pēc vajadzības lietoja vārdus vispasaules, Viseiropas un Vislatvijas. Piemēram, vietnē Periodika.lv var uzzināt, ka ģenitīvenis vispasaules ir lietots kopš 1882. gada, Viseiropas — kopš 1915. gada un Vislatvijas — kopš 1920. gada. Par laikposmu no 1930. līdz 1939. gadam vietnē Periodika.lv ir atrodami 7174 rezultāti ar vārdu vispasaules, no tiem 700 — Latvijas Bruņoto spēku štāba dienas laikrakstā «Latvijas Kareivis».
     Treškārt, ir valodnieki, kas neapšauba vispasaules pastāvēšanas tiesības. Jāņa Endzelīna vadītā valodnieku komisija iekļāva vārdu vispasaules 1942. gadā izdotajā pirmajā Latviešu pareizrakstības vārdnīcā, kuru pēcāk daudzkārt ir pārpublicējuši trimdas latvieši, un arī Latvijā tās papildinātie izdevumi ir iznākuši jau vairākkārt. Tāpat ģenitīvenis vispasaules ir atrodams 1996. gadā iznākušajā Latviešu literārās valodas vārdnīcas 8. sējumā.
     Lai gan sievišķīgā intuīcija man lika vispirms meklēt informāciju par vispasaules latviešu valodas gramatikas grāmatu nodaļās par saliktajiem lietvārdiem, kam pirmajā daļā ir vietniekvārds, es tur tomēr par noteikto vietniekvārdu viss neko neatradu, taču Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta 2013. gadā izdotās Latviešu valodas gramatikas Annas Vulānes sarakstītajā apakšnodaļā «Morfēmu klasifikācija» morfēmai vis- ir veltīta viena rindkopa un minēts arī piemērs vispasaules.

Arī morfēmai vis- latviešu valodā iespējams divējāds statuss un funkcijas: tā ir vārda/vārdformas vis-s sakne, kura iesaistās jaunu vārdu darināšanā motivētājcelma funkcijā (vis-um-s ← vis-s, vis-pār ← vis-am pār-i, vis-pa-saul-es ← vis-as pa-saul-es), un formveidotājs priedēklis, kas tiek izmantots īpašības vārdu, adjektīvisko divdabju un apstākļa vārdu vispārākās pakāpes formas veidošanā (vis-iz-cil-āk-ais, vis-pa-māc-oš-āk-ais, vis-tāl-āk). Tas ir gramatizējies un zaudējis patstāvīga vārda nozīmi.

     Ceturtkārt un galvenokārt, vārdu pasaules un vispasaules nozīme nesakrīt, kā arī atšķirīgais lietojums palīdz labāk saprast, kurš vārds uz kuru attiecas vārdkopā. Piemēram, World Health Organization krievu valodas ietekmē latviski saucās Vispasaules veselības aizsardzības organizācija, bet tagadējais nosaukums ir Pasaules Veselības organizācija. Nu kas tad izklausās, kā saka, jēgpilnāk? Ļoti dīvaini lasīt pilnīgi nopietnos apgalvojumus vietnē Valodaskonsultacijas.lv, ka pasaules mīlētāju svētki un vispasaules mīlētāju svētki nozīmē vienu un to pašu. Tas pats attiecas uz pasaules vai vispasaules pirmizrādi un pasaules vai vispasaules slavu. Es domāju, ka tādus piemērus var sarakstīt tūkstošiem. Vispasaules diktāts latviešu valodā, ko droši vien rīko kaut cik latviešu valodu protoši ļaudis, jau pēc otrās sezonas bikli pārvērtās par Pasaules diktātu latviešu valodā. Vai pasaule diktē, kā ir jālieto latviešu valoda?

Vārda māksla II

Sagadījās, ka pirms kāda laika divi latviešu autori gandrīz reizē tviterī publicēja jauno grāmatu vāka maketu. Droši vien tas nav galīgais variants un daudzas kļūdas ir izlabotas, tomēr šie maketi parāda, ka kopumā māksliniekiem un ne viņiem vien darbs ar tekstu diez ko nesokas.

Pēdējais vāks
Speciālistu uzskatus par pamatteksta nolīdzināšanu pa labi var apkopot frāzē «Nekad mūžā!». Parasti teksta nolīdzināšanu uz labo pusi pieļauj tekstiem, kas nav garāki par dažām rindām, kur katrā ir ne vairāk par pieciem vārdiem (un tie ir domāti īsie angļu vārdiņi), vai arī teksts ir cieši saistīts ar kādu objektu tā labajā pusē. Arī tabulās var vajadzēt kādas slejas nolīdzināt pa labi — pirmām kārtām nāk prātā naudas summas, skaitļi ar decimāldaļām aiz komata un procenti. No satura viedokļa kaitina parazītiskais piederības vietniekvārds savs.

Mugura
Vāka noformējumam raksturīgajā seklo joku stilā par teksta virzienu uz muguras pietiktu pateikt, ka tie, kas pie grāmatplaukta grib piešķiebt galvu pa kreisi, raksta no apakšas uz augšu, bet tie, kas grib piešķiebt galvu pa labi, raksta no augšas uz leju. Tomēr valsts mūsu vietā jau ir izšķīrusies, kā mums ir labāk — pastāv «LVS ISO 6357:2006: Dokumentācija. Grāmatu un citu izdevumu muguru nosaukumi», ar ko es nevaru iepazīties, jo uzskatu, ka, ja valsts grib, lai tās standartus kāds ievēro, tad tie ir par brīvu jāmet pakaļ visiem interesentiem. Taču, spriežot pēc Latvijas standarta numura un neveiklā nosaukuma, diez vai tajā ir lasāms kaut kas cits nekā standartā ISO 6357:1985, ar kuru arī nav iespējams iepazīties tā paša iemesla dēļ, bet kurš tomēr internetā ir atrodams. Nu lūk, šim standartam atbilst rakstīšana no augšas uz leju un — bungu rīboņa — vismaz 30 mm brīva vieta no muguras apakšas bibliotēku vajadzībām.

Pirmais vāks
Skatoties uz vāka kompozīciju, izvēlēto attēlu, lētajiem trikiem un krāsām, izsaku pieņēmumu, ka grāmatas vāka maketa autors nav mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā un vispār nevienā mākslas skolā, jo tur tomēr māca pat haosā ievērot kaut kādus principus un iedvest kičā gaumes šķietamību. Tāpat liekas neticami, ka arī grāmatas autoram varēja patikt seklais jociņš «Mans nabaga pirāts Jurģis Liepnieks». Par teksta rakstīšanu ar visiem lielajiem burtiem mans spriedums ir nemainīgs — pirmsskolas vecuma bērnu līmenis, noformētājiem vajadzētu prast satura atklāšanā un uzmanības piesaistīšanā izmantot mūsdienu latīņu rakstības priekšrocības.

Neizpildāmās prasības jeb Jo čaklāk konsultē, jo vairāk kļūdu

Pienāca nu jau izbijušā topošā ārzemju klienta tulkošanas stila rokasgrāmata kosmētikas internetveikalam. Uzreiz sapīku, jo parasti tādas grāmatas nozīmē mēģinājumu ieviest kaut kādu savu subvalodu, kas bieži vien ir pretrunā gan veselajam saprātam, gan latviešu valodas gramatikas likumiem. Drusku priecēja tikai fakts, ka 15 lapu garajā dokumentā, kas bija veltīts tulkošanai 18 valodās, latviešu valodas sadaļā bija tikai divi teikumi. Diemžēl abi tiešām iemiesoja sastādītāja varonīgo cīņu gan ar veselo saprātu, gan ar latviešu valodas gramatikas likumiem.

     Pirmā prasība bija nelikt pēdiņās zīmolu un preču nosaukumus, lai gan noteikums rīkoties pilnīgi pretēji ir ierakstīts Ainas Blinkenas grāmatas «Latviešu interpunkcija» nodaļas «Pēdiņas» pašā pirmajā paragrāfā par pēdiņu lietošanu.

«Pēdiņās raksta dažādus nosaukumus, kam ir īpašvārdiska nozīme.»

     Otrā prasība bija sākt ar lielo burtu personas vietniekvārdu jūs. Dokumenta sastādītāji, šķiet, nešaubījās, ka pret pirmo prasību iebildumu nebūs, taču par otro laikam nebija tik pārliecināti, jo bija pievienojuši saiti https://www.valodaskonsultacijas.lv/lv/search?search%5Bling_sec%5D=459.
     Tur Valodaskonsultacijas.lv atbild uz jautājumu «Ar kādu sākumburtu rakstīt otrās personas formu vienskaitlī un daudzskaitlī publiskā reklāmas paziņojumā — Tu/tu vai Jūs/jūs?» Atbildes analfabētisms, tukšvārdība, kļūdainība un neatbilstība uzdotajam jautājumam ir satriecoša.

     Atbildes pirmajā teikumā pausto ieteikumu nav iespējams gramatiski pamatot, jo pretēji atbildētāja apgalvojumiem, ka trūkst valodas normu, latviešu valodas gramatika skaidri noteic, ka vietniekvārdus neraksta ar lielo burtu. Atsevišķai svešai personai apliecina cieņu, uzrunājot to daudzskaitlī — jūs.

«Oficiālā, pieklājīgā uzrunā jūs lieto vienskaitļa nozīmē (..). Vienskaitļa nozīmi tādā gadījumā var parādīt izteicēja deklinējamā daļa.»

     Konsultantu citāts par vēstulēm no Valentīnas Skujiņas grāmatas «Latviešu valoda lietišķajos rakstos» neattiecas uz uzdoto jautājumu par publiskiem reklāmas paziņojumiem, jo tie nav vēstules. Ar lielo burtu rakstītam vietniekvārdam tu/jūs ir stilistiska funkcija konkrētai personai adresētā tekstā, kur šī persona iepriekš ir nosaukta vārdā. Nē, preces apraksts publiskā internetveikalā nav personiska sarakste ar potenciālo pircēju: jūs nevēršaties ne pie vienas konkrētas personas, nosaucot to, tātad vietniekvārdu nav pamata rakstīt ar lielo burtu.
     Esmu sapīkusi, ka visādi centos izvairīties, bet tik un tā Latvijas ierēdņu postošā nekompetence man pārskrēja ceļu.
     Attiecībā uz preču aprakstu tulkojumiem latviski internetveikalā drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu, kāpēc tur vispār ir otrās personas vietniekvārdi. Piemēram, «Angļu receptēs tradicionālā sintaktiskā struktūra ir pavēles izteiksme (Wash the cauliflower, boil gently in salted water), turpretim latviešu valodā pieņemtā struktūra ir 3. personas tagadnes īstenības izteiksme (Kāpostus sarīvē, pārkaisa ar sāli).»

PS. Kad pirms šī raksta publicēšanas gribēju vēlreiz pārbaudīt, vai saites darbojas, izrādījās, ka vietnē Valodaskonsultacijas.lv jau ir pārformulēts gan jautājums (vai tas nozīmē, ka konsultanti neatbild uz īstiem jautājumiem, bet paši tos sagudro?), gan atbilde. Tomēr muļķība atbildē ir paturēta, jo reklāma nav uztverama kā vēstule — reklāma ir reklāma. Kā jau rakstīju, vēstulē vai citā tekstā persona, pie kuras vēršas ar otrās personas vietniekvārdu, kas sākas ar lielo burtu, iepriekš NOTEIKTI ir nosaukta vārdā, tā ir ZINĀMA KONKRĒTA PERSONA.

Kurš katrs vispārināmais vietniekvārds

Šķita, ka par angļu any atbilsmēm latviešu valodā visu jau ir pateicis Pēteris Ūdris rakstos «Tulkošana jebkā» un «Vietniekvārdu neatbilsme», kā arī grāmatas «Atbilsmes» nodaļā «Vietniekvārdi», tomēr izrādījās, ka vēl var parunāt arī par any daudzo atbilsmju nozīmēm latviešu valodā.

     Reiz frāzi «complements any surrounding» pārtulkoju ar «papildina katru interjeru». Labotājs pārlaboja par «papildina jebkuru interjeru», un uz aizrādījumu, ka labojums ir lieks, es saņēmu šādu paskaidrojumu.
     Here it could be argued that “ikvienu” could be used for the “any”, but not “katru”, which is used for perceivably countable occurrences and not non-specific any.
     Nu ko lai saka… Ja nu vienīgi šo to no pašiem latviešu valodas gramatikas pamatiem.
     Vispārināmo vietniekvārdu grupā ietilpst viss, katrs, ikkatrs, ikkurš, ikviens. Nosauktie vietniekvārdi norāda uz vispārinātu darbības vai stāvokļa subjektu vai vispārinātu kvalitatīvu vai kvantitatīvu priekšmeta pazīmi.
     Jā, ar vispārināmo vietniekvārdu katrs «norāda uz  i k v i e n u  no tiem 
v a i r ā k i e m, par ko ir runa vai kas minēti kontekstā, un pavisam šaurā konkrētā nozīmē uz  i k v i e n u  no minētajiem abiem (diviem)», taču tā NAV VIENĪGĀ vietniekvārda katrs nozīme. Piemēram, «a d j e k t ī v i s k i  lietots katrs un ikkatrs nozīmes ziņā līdzinās  i k v i e n s  n o  v i s i e m  un var apzīmēt  j e b k u r u  no kopuma izdalītu priekšmetu vai parādību.»
     Tāpat nevajag aizmirst par brīnišķīgajiem stabilajiem vārdu savienojumiem katrā laikā, katrā ziņā un katram gadījumam, «kur katrā nevar identificēt ar ikvienā».
     Interesanti, ka uzreiz aiz visām iepriekš minētajām vietniekvārda katrs definīcijām, kas ietver vietniekvārdu ikviens, ir teikts, ka vispārināmais «vietniekvārds ikviens izsaka vispārinātas personas jēdzienu», tāpēc uz interjeru to nevajadzētu attiecināt.
     Bet kas tad ir jebkurš? Tas ir nenoteiktais vietniekvārds ar nozīmi ‘vienalga, kurš’. Pie nenoteiktajiem vietniekvārdiem pieder kas, kurš, kura, kāds, kāda, ko lieto arī par jautājamajiem un attieksmes vietniekvārdiem. Nenoteiktais vietniekvārds kurš norāda gan uz personām, gan priekšmetiem un tiek lietots gan viens pats, gan kopā ar iepriekšēju kaut vai jeb un sekojošu katrs (kaut kurš, jebkurš, kurš katrs).

Odesieši saka priekšā, ka nekad valsts, kuras ģerbonī ir vista, neuzvarēs valsti, kam ģerbonī ir dakšiņa

Tātad — kas man nepatīk citos Ukrainas Mikolajivas apgabala valsts pārvaldes vadītāja Vitālija Kima slavenā teiciena «Одесситы подсказывают, что никогда страна, у которой на гербе курица, не победит страну, у которой на гербе вилка» tulkojumos latviski.

     Pirmkārt, Odesas iedzīvotāji ir odesieši.

Ar izskaņām -ietis, -iete beidzas arī daudz lietvārdu, kas apzīmē personas pēc to  d z ī v e s  vai  d z i m t ā s  v i e t a s (..) Ja pie šās grupas piederošie personu nosaukumi attiecas uz personām, kas dzīvo ārpus Latvijas teritorijas, tad to nosaukumi beidzas ar izskaņām -ietis, -iete.

     Lai gan man nāk prātā personu apzīmējumi (gan ne pēc dzīves vai dzimtās vietas) ar citvalodu cilmes lietvārdu izskaņu -īts, piemēram, jezuīts, eremīts, erudīts un arhimandrīts, Mūsdienu literārās valodas gramatika personu apzīmējumu veidošanu ar šo izskaņu vispār neparedz.
     Otrkārt, jau esmu rakstījusi par kas un kurš atšķirīgo lietojumu latviešu un krievu valodā. No šejienes ņemu vērā šo visai loģisko Brigitas un Laimdota Ceplīšu atziņu, ka «ja katrs palīgteikums ir saistīts ar citu vārdu, pamīšus jālieto kas un kurš, lai ir saprotams, ka sākas jauns pakārtojums».
     Treškārt, tikai lietvārdam dakšiņa ir nozīme ‘galda piederums ar diviem, trim vai četriem paralēliem zariem ēdiena paņemšanai’. Lietvārdam dakša tādas nav.

PS. — Zini, Fima, es cenšos mazāk runāt krieviski.
— Kas ta nu, baidies, ka ukraiņi tev sados?
— Nē, baidos, ka krievi nāks mani atbrīvot.

Kamī

Vietnē Tezaurs.lv vietniekvārda kas šķirklī pie locīšanas lokatīva vietā ievilkta svītra, bet šķirkļa beigās ielikts normatīvais (?!) komentārs: «Literārajā valodā vietniekvārdam kas nav lokatīva formas, tā vietā tiek lietots apstākļa vārds kur, bet sarunvalodā un izloksnēs sastopama arī lokatīva forma kamī.»
     Aiz tā norādīts, ka šķirkļa avoti ir Latviešu literārās valodas vārdnīca un Kārļa Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīca. Šī nav vienīgā reize, kad, krustu šķērsu kaut ko meklējot, pamanu, ka Tezaurs.lv šķirkļa teksts neatbilst norādītajiem avotiem, par ko brīnos, jo avotu norādīšana taču nav obligāta: var rakstīt, ko grib, bet kāpēc ir jārada maldīgs priekšstats par citām vārdnīcām?!
     Nu tad, lūk, Kārļa Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcā ir rakstīts: «(Gen. kà, Dat. kam, Akk.-Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ)». Arī Latviešu literārās valodas vārdnīcā nekas nav svītrots: «kas, ģen. kā, dat. kam, akuz. ko, instr. ar ko, lok. kamī (apv.); vietn.».
     Bet vecās, labās Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas autori ir pārliecināti, ka bez kamī nemaz nevar iztikt.

632. §. kas ir vietniekvārds bez daudzskaitļa formām un bez īpašām sieviešu dzimtes formām. To loka kā norādāmo vietniekvārdu tas; ģen. kā, dat. kam, akuz. ko, instr. ar ko. Lokatīva rakstu valodā nav, bet dažās izloksnēs (piem., Valmierā, Trikātā, Raunā, Alūksnē u. c.) pazīst formas kamī (sal. liet. kamè), citur kamā, kanī u. c. Neviena no šīm izlokšņu lokatīva formām rakstu valodā nav ieviesta, bet aizstāta ar vietas apstākļa vārdu kur. 
Kā nepieciešamu un trūkstošu lokatīva formu arī literārajā valodā varētu lietot daļēji jau pazīstamo izlokšņu formu kamī, piem.,  k a m ī  lai ielej?  k a m ī  lai ietin?  k a m ī  mērcēsim? Gadījumos, kad runa ir par priekšmetiem (šaurākā nozīmē), var lietot arī kur (piem., kur lai ielej?), kā palaikam mūsdienās arī dara, bet nevar iztikt bez vietniekvārda kas lokatīva, kad runā par personām, piem.,  k a m ī  tu esi iemīlējies? (bet ne — kur iemīlējies?).

Manim, tevim un sevim

Pēc lietus

Virtuālās skolas 11. klases stilistikas kursā var uzzināt, ka «tiek lietotas nepareizas vietniekvārdu locījumu formas pie tevīm, pie manīm», bet pareizi ir pie tevis un pie manis, taču ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts, ka formas ar garumzīmi ir dialektisms un latviešu literārajā valodā mierīgi var teikt pie tevim un pie manim. Tikai virtuālās skolas 12. klases prievārdu apskatā jaunieši uzzinās, ka «senie vietniekvārdu instrumentāļi manim, tevim, sevim var būt saistīti ar dažādiem prievārdiem».
     «Profesora J. Endzelīna atbildēs» tas ir paskaidrots šādi.

«Personisko pronōmenu instrumentāļa formas manim, tevim, sevim senāk nostājās tikai pēc instrumentāļa prepozicijas «ar»: ar manim, ar tevim, ar sevim. Tikai vēlāk, kad instrumentāļi panīka un formas ziņā sakrita ar akuzātīvu, arī šīs pronōmena formas (manim, tevim, sevim) nesajuta vairs kā instrumentāļus un tās varēja likt pēc visām prepozicijām: ar, pie, ap, pēc, gar, līdz, starp, bez, zem, apakš utt. manim, tevim, sevim blakus akuzātīva formām: ar, ap, par, pār, caur, gar, pret, starp mani, tevi, sevi un ģenitīva formām: aiz, bez, no, pēc, uz, apakš manis, tevis, sevis. Tagad rakstu valodā abas formas atzīstamas par pilntiesīgām, tā ka var teikt: ar manim (vai: ar mani) tu nejoko! bez tevim (vai: bez tevis) man nebūs dzīves! viņš uz sevim (vai: viņš uz sevi) vien lūkojas.»

     Un, kā saka, tas vēl nav viss: senākās vienskaitļa instrumentāļa formas manim, tevim un sevim var izmantot arī par datīvu, piemēram, «Manu nabaga taurenīt: uz spārniņiem guļ tevim rasa» (Rainis), lai gan «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika» atzīst, ka «no mūsdienu literārās valodas viedokļa šāds datīvs uzskatāms par dialektismu».

Apzīmētāju secība

Hiēna Krīgerā

Izkonspektēju Valijas Strazdiņas rakstu par dažādu vārdšķiru apzīmētāju secību apzīmējamā vārda priekšā. Šur tur pamainīju piemērus, lai nav jāpiemin padomju reālijas. Ir svarīgi ne vien neaizmirst pareizu secību, bet arī veidot teikumu citādi, ja pareizs apzīmētāju novietojums rada tādu formu saskaņu, kas var izraisīt pārpratumu.
     Tātad, ja šie apzīmētāji ir īpašības vārds ar noteikto galotni un lietvārds ģenitīvā, blakus apzīmējamajam vārdam var atrasties gan viens, gan otrs.

Gan	Gan
rotā vecpilsētas senatnīgo namu sienas	rotā senatnīgo vecpilsētas namu sienas

     Ja starp lietvārdu ģenitīvā un apzīmējamo vārdu ir ciešas piederības ģenitīva attieksme un otrs apzīmētājs ir īpašības vārds ar nenoteikto galotni, lietvārds ģenitīvā parasti nostājas blakus apzīmējamajam vārdam, bet īpašības vārds ar nenoteikto galotni — tālāk no tā.

Nevis	Bet gan
galvenais varonis ir Stambulas sīks ierēdnis	galvenais varonis ir sīks Stambulas ierēdnis

     Tādā pašā secībā kārtojas īpašības ģenitīvs (blakus) un īpašības vārds ar nenoteikto galotni (tālāk).

Nevis	Bet gan
prāva auguma dūšīgs puika	dūšīgs prāva auguma puika
mājas ar piecu sešu istabu ērtiem dzīvokļiem	mājas ar ērtiem piecu sešu istabu dzīvokļiem

     Bieži gadās, ka apzīmētāju novietojumā rodas tāda formu saskaņa, kas var izraisīt pārpratumu. Tad teikums veidojams citādi.

Nevis	Bet gan
darbi ieguvuši lielu lasītāju atsaucību vai darbi ieguvuši lasītāju lielu atsaucību	darbi lasītājos ieguvuši lielu atsaucību vai lasītāji ļoti atzinīgi atsaukušies par darbiem
viņa spēle izpelnījusies speciālistu augstu vērtējumu vai viņa spēle izpelnījusies augstu speciālistu vērtējumu	viņa spēli speciālisti ir augstu novērtējuši

     Arī tad, ja viens apzīmētājs ir lietvārds ģenitīvā un otrs — lokāmais darāmās kārtas tagadnes vai pagātnes divdabis vai lokāmais ciešamās kārtas tagadnes divdabis, tālāk no apzīmējamā vārda nostājas divdabis, ja lietvārds ģenitīvā ir cieši saistīts ar apzīmējamo vārdu.

Nevis	Bet gan
Saldus topošais lielveikals	topošais Saldus lielveikals
sakarā ar prezidenta gaidāmo uzrunu	sakarā ar gaidāmo prezidenta uzrunu
ieraudzīs Rīgas starptautiskās lidostas pazīstamo siluetu	ieraudzīs pazīstamo Rīgas starptautiskās lidostas siluetu

     Apzīmētāju secība ir jāievēro vēl stingrāk, ja apzīmējamo vārdu raksturo lietvārds ģenitīvā, kas izsaka piederību, un ciešamās kārtas pagātnes divdabis. Ģenitīvam ir jāatrodas līdzās apzīmējamajam vārdam. Ja tam līdzās novieto divdabi, ģenitīvs kļūst par darītāja apzīmējumu un padara teikumu neskaidru, dažkārt pat pārprotamu.

Nevis	Bet gan
ieskrēja Ērikas satrauktā māte	ieskrēja satrauktā Ērikas māte
kādā Latvijas leduslāču pārņemtā apvidū	kādā leduslāču pārņemtā Latvijas apvidū
palieku jūsu neviltots apbrīnotājs un cienītājs	palieku neviltots jūsu apbrīnotājs un cienītājs
japāņu izslavētā pieklājība	izslavētā japāņu pieklājība

     Ar vietniekvārdu izteikts apzīmētājs vienmēr nostājas ar lietvārdu ģenitīvā izteikta apzīmētāja priekšā.

Nevis	Bet gan
brauc uz novada citiem ciemiem	brauc uz citiem novada ciemiem
jāpiekrīt profesora tai atziņai	jāpiekrīt tai profesora atziņai

     Tāpat ar skaitļa vārdu izteiktam apzīmētājam ir noteikta vieta apzīmētāju novietojumā. Tas mēdz nostāties ar lietvārdu ģenitīvā, īpašības vārdu vai divdabi izteikta apzīmētāja priekšā.

Nevis	Bet gan
Eiropas Savienības piecas valstis	piecas Eiropas Savienības valstis
jāizpilda trešās grupas trīs figūras	jāizpilda trīs trešās grupas figūras
iesaistīja savu komandu visas divpadsmit spēlētājas	iesaistīja visas divpadsmit savu komandu spēlētājas
aizvadītajos vairāk nekā sešos gados	vairāk nekā sešos aizvadītajos gados

     Dažkārt starp vairākiem vienveidīgiem apzīmētājiem tiek iestarpināts atšķirīgs apzīmētājs.

Nevis	Bet gan
lielās laucinieku sastrādātās rokas	laucinieku lielās, sastrādātās rokas vai  lielās, sastrādātās laucinieku rokas
attēlā redzam vienu no daudzajām Palangas jaunajām ārstniecības un atpūtas iestādēm	attēlā redzam vienu no Palangas daudzajām jaunajām ārstniecības un atpūtas iestādēm vai attēlā redzam vienu no daudzajām jaunajām Palangas ārstniecības un atpūtas iestādēm

Daudz ko apskatīt un aptaustīt

Sen nav bijuši skaistie Kalahari šakāļi, vai ne?

Liela tulkošanas priekšrocība salīdzinājumā ar rediģēšanu, ka nav stundām jāanalizē autora vai tulkotāja teikumu konstrukcija, lai izprastu pieturzīmju lietošanu, bet var uzreiz veidot tādas teikuma konstrukcijas, par kuru pareizu pierakstu nav šaubu. Nu un jo dižāks aktieris, jo vairāk štampu. Bet tad pārtulkoju uzrakstu «With lots of things to see and touch!» ar virsrakstā minēto frāzi un aizdomājos: kā tad ir — komatu vajag vai nevag?
     Aina Blinkena «Latviešu interpunkcijā» ir stingra — komats ir jāliek, bet piebilst: «Līdzšinējā praksē šādas nenoteiksmes konstrukcijas parasti ar komatiem nav atdalītas; acīmredzot darbības vārda nenoteiksmes un vietniekvārda savienojums ticis uztverts kā viena semantiska vienība.. (.. maz ko redzēt = maz redzama, maz redzēšanai).» (Paldies, Pēter, par palīdzību!)
     Latviešu valodas aģentūras konsultantes atbildēja: «Jūsu minētajā teikumā komatu aiz daudz var likt un var nelikt, tas ir robežgadījums, taču mēs komatu liktu.» Pārsteidzoši, cik izsmeļoši atbild speciālisti, kas brīvprātīgi iesaistās manu problēmu risināšanā, un cik strupi un bez pamatojuma atbild anonīmās konsultantes, kam tas ir darba pienākums.
     Taču es vēl nelikos mierā, jo man joprojām šķita, ka ir jābūt kādam skaidrākam un vienkāršākam pamatojumam, kāpēc komatu nevajag. Un valodnieks Aldis Lauzis man tādu sniedza: «Nē, komats starp daudz un ko nav liekams, jo daudz ko ir divvārdu vietniekvārda daudz kas akuzatīvs (dažkārt raksta arī daudzkas, daudzko utt.).» (Arī liels paldies par atsaucību!)
     Kad tā pasaka, viss nostājas savās vietās. Tas ir sevišķi uzskatāmi, ja manu tulkojumu papildina ar darbības vārdu «var» (var daudz ko apskatīt un aptaustīt) un vietniekvārdu aizstāj ar citu (var visu apskatīt un aptaustīt). Tezaurs.lv LLVV šķirklī kas tādu piemēru bez komatiem ir daudz.

Kas un kurš

Es Austrālijā uz Kērnsas apkārtnes fona

Laikam ne man vienai ļaudis uzmācas ar aizrādījumiem, ka, runājot par dzīvām būtnēm, palīgteikums ir jāievada ar kurš, nevis kas. Inta Freimane grāmatā «Valodas kultūra teorētiskā skatījumā» arī ir pieminējusi kurš pārdaudzuma problēmu.

Pastāv nosacījumi arī attieksmes vietniekvārdu kas un kurš lietošanā palīgteikumu ievadījumā. Galvenais nosacījums pašreiz, ka kurš ir lietojams tikai tad, ja kas var radīt pārpratumus.

     Kā zināms, krievu valodā ir что un кто, kas acīmredzot noteic sākumā minēto vēlmi šķirot pasauli būtnēs un priekšmetos (одушевленный и неодушевленный предмет).
     Brigitas un Laimdota Ceplīšu «Latviešu valodas praktiskajā gramatikā» teikts, ka, lietojot kas un kurš teikumos, kuros ir vairāki palīgteikumi, ir jāievēro vēl divi nosacījumi:
     1) ja saliktā teikumā visi palīgteikumi attiecas uz vienu un to pašu vārdu, tie visi ievadāmi vai nu ar kas, vai ar kurš;
     2) ja katrs palīgteikums ir saistīts ar citu vārdu, pamīšus jālieto kas un kurš, lai ir saprotams, ka sākas jauns pakārtojums.

Tu un jūs

Pat hiēnas dažkārt izskatās skaisti. Krīgera nacionālais parks, DĀR

Kliente: — Lūgums nemainīt uzrunas formu (paliekam pie tu).
     Es: — Vai jums ir kaut kāds pamatojums tai vienskaitļa formai? Vispār ir galīgi nepareizi uzrunāt vienskaitlī nepazīstamu personu, kas vecāka par 
16 gadiem.
     Jautāju tāpēc, ka nesen šis uzņēmums veica klientu aptauju. Varbūt noskaidrojās, ka tieši šī uzņēmuma klientiem patīk familiāra attieksme. Bet, piemēram, valodniece Linda Lauze un komunikācijas speciāliste Linda Kimeiša raksta par citām savstarpēji nesaistītām latviešu aptaujām, kurās konstatēts, ka vairumam respondentu neatkarīgi no viņu vecuma nepatīk, ja svešas personas viņus uzrunā ar tu.
     Kliente: — Tāds ir uzņēmuma noteiktais balss tonis komunikācijā ar saviem klientiem.
     Nu ko var gribēt no uzņēmuma, ja reklāmas aģentūras speciāliste neatšķir uzrunas toni no uzrunas formas un uzskata, ka jūs aizstāšana ar tu šo toni uzreiz padara draudzīgu, nevis, piemēram, augstprātīgu. Vai prātā nepazib doma, ka varbūt tirgvedības speciālisti, kas mūs aplaimojuši ar šo terminoloģiju, ir domājuši ko citu, jo viņiem nav iespēju rīkoties tik primitīvi?
     Un kur nu vēl otrās personas vietniekvārdu rakstīšana ar lielo sākumburtu tēlota personiskuma vārdā it visur, kur iepriekš skaidri nav nosaukta attiecīgā persona, kam šī uzruna ir domāta. Te nu man rokas galīgi līdz zemei nolaidušās no nepārtrauktajiem pieprasījumiem rakstīt otrās personas vietniekvārdus ar lielo burtu katrā bukletā, plakātā un tamlīdzīgā ārkārtīgi personiskā sarakstē ar sabiedrību. Par sevišķi intīmu saraksti ar pūli tiek uzskatīti mājaslapu teksti, jo tos taču vienlaikus konkrētajā ekrānā, visticamāk, lasa viena atsevišķa persona, vai ne?

Šodien, sestdien un šosestdien

Un orķestris spēlēj' tikai mums. Balī, Balī

Reiz metos tviterī aizstāvēt korektori, kuru kolēģe maketētāja apsmaidīja par to, ka viņa raksta šotrešdien, nevis šo trešdien. Cenšos nekur neiejaukties, ja man neko neprasa, jo tad man cauras dienas būtu jāpavada cīņā ar vējdzirnavām, tomēr šoreiz nenoturējos, jo maketētājas gavilēm par neprofesionālismā pieķerto speciālisti pievienojās arī kāda cita korektore. Un tad sākās. Pēkšņi man pa e-pastu sāka rakstīt klienti, kas, visticamāk, par šo starpgadījumu nemaz nezināja, un prasīt, kā jāraksta: šo sestdien vai šosestdien? Un es biju spiesta paskaidrot, kāpēc tā ir.
     Ņemu norādāmo vietniekvārdu šis, ar ko norāda uz tuviem priekšmetiem, sieviešu dzimtē šī un lietvārdu sestdiena: šī sestdiena. Loku visos locījumos.

	Sieviešu dzimte
	Vienskaitlis
Nominatīvs (kas?)	šī sestdiena
Ģenitīvs (kā?)	šās (šīs) sestdienas
Datīvs (kam?)	šai sestdienai
Akuzatīvs (ko?)	šo sestdienu
Instrumentālis (ar ko?)	ar šo sestdienu
Lokatīvs (kur?)	šai (šinī, šajā) sestdienā
Vokatīvs (bez jautājuma)	- sestdiena!

     Es neņemu apstākļa vārdu (patstāvīgi, nelokāmi vārdi, kas nosauc darbības, īpašības vai apstākļa pazīmes) sestdien, jo sk. iepriekš, uz ko norāda šī. Tā ka nav izvēles starp šosestdien un šo sestdien, bet šosestdien un citiem līdzīgi veidotiem apstākļa vārdiem ir sava, patstāvīga nozīme: pašreizējā [noteiktā laika sprīdī (piemēram, nedēļā, gadā)].

NB! Tas pats attiecas arī uz pagājšnedēļ pēkšņi aktualizētajiem nedēļas dienu apstākļa vārdiem savienojumā ar pagājušo-, pagājuš- un pagājš-, lai cik apšaubāma būtu, piemēram, pagājušootrdien, labskanība. Kas no tā cieš, vienmēr var lietot lietvārdus, piemēram, pagājušajā otrdienā.

Un vēl! Vai šodien ir jāraksta kopā vai atsevišķi, neviens nav prasījis.