Odesieši saka priekšā, ka nekad valsts, kuras ģerbonī ir vista, neuzvarēs valsti, kam ģerbonī ir dakšiņa

NATO stāsta Ukrainai, kāpēc militārā savienība nevar sniegt gaisa spēku atbalstu

Tātad kas man nepatīk citos Ukrainas Mikolajivas apgabala valsts pārvaldes vadītāja Vitālija Kima slavenā teiciena «Одесситы подсказывают, что никогда страна, у которой на гербе курица, не победит страну, у которой на гербе вилка» tulkojumos latviski.

     Pirmkārt, Odesas iedzīvotāji ir odesieši.

Ar izskaņām -ietis, -iete beidzas arī daudz lietvārdu, kas apzīmē personas pēc to  d z ī v e s  vai  d z i m t ā s  v i e t a s (..) Ja pie šās grupas piederošie personu nosaukumi attiecas uz personām, kas dzīvo ārpus Latvijas teritorijas, tad to nosaukumi beidzas ar izskaņām -ietis, -iete.

     Lai gan man nāk prātā personu apzīmējumi (gan ne pēc dzīves vai dzimtās vietas) ar citvalodu cilmes lietvārdu izskaņu -īts, piemēram, jezuīts, eremīts, erudīts un arhimandrīts, Mūsdienu literārās valodas gramatika personu apzīmējumu veidošanu ar šo izskaņu vispār neparedz.
     Otrkārt, jau esmu rakstījusi par kas un kurš atšķirīgo lietojumu latviešu un krievu valodā. No šejienes ņemu vērā šo visai loģisko Brigitas un Laimdota Ceplīšu atziņu, ka «ja katrs palīgteikums ir saistīts ar citu vārdu, pamīšus jālieto kas un kurš, lai ir saprotams, ka sākas jauns pakārtojums».
     Treškārt, tikai lietvārdam dakšiņa ir nozīme ‘galda piederums ar diviem, trim vai četriem paralēliem zariem ēdiena paņemšanai’. Lietvārdam dakša tādas nav.

PS. — Zini, Fima, es cenšos mazāk runāt krieviski.
— Kas ta nu, baidies, ka ukraiņi tev sados?
— Nē, baidos, ka krievi nāks mani atbrīvot.