Oleksija Arestoviča domāšanas un saskarsmes skolas «Apeirons» konstitūcija

Preambula

Ne «būt» mēs mācāmies.
Cilvēkzinības — dziļa kopīga meditācija ar cilvēku par cilvēcisko.
Skolas konstitūcija

0. Materiālists lai neienāk.
1. Esi vienlīdz tāls no visa.
2. Nekur nav jāsteidzas — priekšā ir mūžība.
3. Atpūties pirms nogursi.
4. Nesteidzies šodien darīt to, kas tev vispār nav jādara.
5. Gribi — dari. Negribi — nedari.
6. Cilvēkam dzīvē ir jāizdara trīs lietas:
• jākļūst par to, kas viņu vajā,
• jāmaina vietām savs stils un jēga,
• jādod citiem tas, kas viņam pašam visvairāk vajadzīgs.
7. Kad tev prasa «Kāpēc?» un «Kālab?», atbildi: «Nav kāpēc no nekā.»
8. Dzīvē nekas nav tā, kā patiesībā.
9. Jādzīvo tā, it kā būtu mazliet iedzēris un nekur nesteidzies.
10. Tavs galvenais resurss ir tur, kur ir tavas galvenās bailes.
11. Kur sažņaudzas, turp jātraucas.
12. Jo lēnāks temps, jo vairāk garšas. Un pie viena arī jēgas.
13. Ledus as’ras lej.
14. Un, kad tu mani pasauksi, es baidos, tevi nedzirdēšu.
15. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/-%D1%81%D0%B5%D0%B3%D0%BE%D0%B4%D0%BD%D1%8F-10-%D0%BB%D0%B5%D1%82-%D1%88%D0%BA%D0%BE%D0%BB%D0%B5-%D0%B0%D0%BF%D0%B5%D0%B9%D1%80%D0%BE%D0%BD-%D1%8D%D1%82%D0%BE-%D1%84%D0%BE%D1%80%D0%BC%D0%B0%D0%BB%D1%8C%D0%BD%D0%BE-%D1%80%D0%B5%D0%B0%D0%BB%D1%8C%D0%BD%D0%BE-%D0%BE%D0%BD%D0%B0-%D1%81%D1%83%D1%89%D0%B5%D1%81%D1%82%D0%B2%D1%83%D0%B5%D1%82-%D0%BF%D0%BE%D0%B4%D0%BE%D0%BB%D1%8C%D1%88%D0%B5-%D1%80%D0%B0%D0%B4%D0%B8/24668751759428905/

Citzemju vietvārdu tulkojamība

latviešu valodā ir daudz lielāka nekā pieņemts uzskatīt. Galvenokārt to nosaka divi faktori: attiecīgos vietvārdus tulko arī citās valodās, turklāt bieži ir īpašvārdiskoti citvalodu sugasvārdi un īpašības vārdi, kam ir tiešas atbilsmes latviešu valodā un kuru pārtulkošana pati par sevi veido noteiktu priekšstatu par objektu. Citādi mums pēc tumsoņu ieviestās Kotdivuāras parauga būtu jāraksta arī Junaitidkingdema. Bet nu konsekvenci tulkošanā/netulkošanā nemeklējiet — tās tur nav vispār. Tālāk ir apkopoti mani novērojumi, kas tad tiek tulkots. Netulkošanas nosacījumi un priekšrocības vispār netiek aplūkotas — tas ir biežāk izmantotais risinājums, kam reklāma nav vajadzīga.

     Daiļliteratūrā un dažkārt publicistikā mākslinieciskos nolūkos var tulkot jebkuru vietvārdu, ja tam ir nozīme, ko var tieši pārtulkot latviski. Taču redaktori un korektori jūs ne vienmēr sapratīs. Piemēram, mani nesaprata — kādā autobiogrāfiskā aprakstā Martha’s Vineyard es speciāli pārtulkoju Martas Vīndārzs, lai iekļautu to latviešu tekstā un uzsvērtu, ka šai amerikānietei tas ir kaut kas ikdienišķs, parasts, turklāt no konteksta ļoti labi varēja saprast, kas ar to domāts, bet kāds redakcijā nesnauda un pārtaisīja to par Martasvinjardu.
     Tiek pilnīgi tulkoti vietvārdi, kam ir konkrēta nozīme, ko var tieši pārtulkot latviski, piemēram, Apvienotā Karaliste, Apvienotie Arābu Emirāti, ASV Mazās Aizjūras Salas, Melnkalne, Ziloņkaula Krasts, Aizkrāces, Ugunszeme. Pēc Lapzemes parauga šajā grupā vajadzētu ietilpt arī Tajzemei. Protams, ir arī neveiksmīgi darinājumi. Par tādu uzskatāma grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» minētā Дике Поле atbilsme Tukšā Stepe. Kā jau iepriekš norādīts, tulkojumam ir jābūt tiešam. Šis apgabals bija mežonīgs un nekontrolēts, nevis neapdzīvots, savukārt vārds stepe apzīmē veģetācijas tipu, nevis teritoriju, tādējādi pēc Mežonīgo Rietumu parauga vēlamais tulkojums ir Mežonīgais Lauks, kas, starp citu, tiek izmantots mēdekļos. Līdzvērtīga atbilsme ir Mežonīgā Āre.
     Tiek tulkota gan vietvārdu īpašvārdiskā daļa, gan nomenklatūras vārds, tas ir, arī viss vietvārds, piemēram, Lieldienu sala, Labās Cerības rags, Adatas rags, Lielais Rūgtais ezers, Nāves jūra, Rūdu kalni, Sāmu sala.
     Tiek tulkoti tā saucamie nomenklatūras vārdi (saliktos vietvārdos ietilpstošie sugasvārdi, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību), piemēram, tuksnesis, jūra, ezers, kalns, ieleja, ieplaka, zemiene: Namiba tuksnesis, Alvoranas jūra, Bodenes ezers, Kuka kalns, Josemitu ieleja, Taimiras ieplaka, Luāras zemiene.
     Kā jau var nojaust, nomenklatūras vārdu ir daudz. Vairākās citvalodu īpašvārdu atveides ieteikumu grāmatiņās pamanīju dīvainu atziņu, ka nav tulkojami nomenklatūras vārdi, kas attiecīgajā vietvārdā neapzīmē objekta kategoriju. Nu kā lai jums to tā saudzīgi pasaka — ja īpašvārdiskotais sugasvārds neapzīmē attiecīgā objekta kategoriju, tas nav nomenklatūras vārds: lūdzu skatīt definīciju iekavās iepriekš. Piemēram, Vīnes Mežs: lai nerastos nekādas aizdomas, ka mežs šeit varētu būt nomenklatūras vārds, īpašvārdiskotais sugasvārds tiek rakstīts ar lielo burtu kā visi īpašvārdi.
     Interesanti, ka, sastādot angļu īpašvārdu atveides ieteikumus, Antonija Ahero nav spējusi izšķirties, vai vārds karaliste ietilpst valsts nosaukumā, vai arī ir nomenklatūras vārds — grāmatas tekstā visi patstāvīgie vārdi nosaukumā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste ir sākti ar lielo burtu, bet tabulā ievietotajos tajos pašos nosaukumos vārds karaliste ir rakstīts ar mazo burtu. Pilnīgi nespēju noticēt, ka varēja rasties doma, ka lokāmais divdabis ietilpst nosaukumā, bet lietvārds, kuru tas paskaidro, — ne.
     Vēl pie nomenklatūras vārdiem ievēroju samērā slimīgu virzienu, ka vairs netiek lietota precizējošā vārdkopa jūras līcis, bet gan tikai līcis, kaut gan līči var būt visdažādākajās ūdenstilpēs. Laikam, lai kāds neiedomājas, ka tā ir, piemēram, Alhesirasas jūra, nevis Alvoranas jūras Alhesirasas līcis. Jums jāturpina čakli strādāt, lai padarītu muļķudrošu arī līci — ja nu kāds tagad domā, ka Alhesirasa ir kaut kāda ūdenstilpe ar vārdā nenosauktu līci. No otras puses, ir jau mums arī sinonīmiski nomenklatūras vārdi rags un zemesrags.
     Tiek tulkoti debespušu nosaukumi, piemēram, Austrumtimora, Rietumsahāra, Dienvidāfrika, Ziemeļkoreja, Austrumu Hadžars, Rietumu Sjerramadre, Dienvidu Buha, Ziemeļu Ledus okeāns. Interesanti, ka Reinholds Putniņš, 1926. gadā aprakstot pirms 65 gadiem iznākušos pirmos latviešu ģeogrāfiskos atlantus, sūkstās, ka agrāk zāle bija zaļāka, proti, debespuses tika nosauktas nevis daudzskaitlī, bet gan vienskaitlī: austrums, rietums, ziemelis. Salikteņus tas nekādi neietekmē, bet būtu bijis Austruma Hadžars un tā tālāk.
     Tiek tulkoti lietvārdi augša un leja, piemēram, Augšnormandija, Augšamūra, Augšaustrija, Lejassaksija, Lejastunguska, Lejaskalifornija, Lejasilēzija, Lejas Girataga, Augšas Bazmaberta.

     Tiek tulkoti prievārdi/priedēkļi, piemēram, priekš, aiz, pie: Aizbaikāls, Aizkarpati, Priekšalpi, Priekškaukāzs, Mēklenburga-Priekšpomerānija, Piedņistera, Frankfurte pie Mainas, Stoka pie Trentas.
     Tiek tulkoti noteiktie īpašības vārdi, piemēram, lielais, mazais, jaunais, vecais, centrālais, svētais: Lielbritānija, Mazais Atlass, Jaunzēlande, Veckastīlija, Centrālāfrikas Republika, Svētās Helēnas, Debesbraukšanas un Tristana da Kuņas Salas. Nezināmu iemeslu dēļ (laikam atkal vainīga tradīcija) mēs great un grand mēdzam tulkot ar lielais, kas tomēr nav pareizi: vajadzēja būt Dižbritānijai (Great Britain) un Dižajai dziļgravai (Grand canyon), turklāt tieši gravai, nevis aizai, kā raksta Valda Aldzere un Antonija Ahero, jo aizas atrodas starp kalniem, bet grava ir jebkurš tekošu ūdeņu izveidots vagveida padziļinājums. Tāpat mūžīgo strīdu, kā tad latviski īpašvārdos ir pareizi jārīkojas ar angļu daudzskaitļa galotni -s, piemēram, pilsētas nosaukumā Grand Rapids — Grandrapidsa, Grandrapidsi, Grandrapida, Grandrapidi vai Latvijas latviešiem viss tas pats, tikai ar e, proti, -repidi —, var vienkārši atrisināt, pārtulkojot visu vietvārdu ar Dižkrāces. Angļvalodīgie taču kaut kā saprot, ka ir domāta pilsēta, nevis īstas krāces. Savukārt tulkošanai ar lielais netrūkst citu vietvārdu, piemēram, Big Rapids.
     Tiek tulkoti krāsu nosaukumi. Pašas daudzkrāsainākās ir jūras, piemēram, Baltā jūra, Dzeltenā jūra, Sarkanā jūra, Melnā jūra, taču ir arī citi pēc krāsas identificēti objekti, piemēram, Zaļā Raga salas, Baltā Nīla, Zilie kalni, Melnā Tašlika.
     Tiek tulkots saiklis un, piemēram, Antigva un Barbuda, Bosnija un Hercegovina, Santome un Prinsipi.

     Ja mēs turpināsim latviski rakstīt visu veidu un sarežģītības līmeņu tekstus, citzemju vietvārdu tulkošana saglabās savu vietu citvalodu īpašvārdu atveidē.

Bij man viena burta dēļ

pāris rindkopu tomēr jāuzraksta. Ievēroju, ka grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» ietekmīgais garīdznieks un domātājs Teofans Prokopovičs (1681–1736) ir nosaukts par Feofanu. Ir jau mums tā fonētiskā atveide un tādas lietas, tomēr jāskatās, no kuras valodas atveidot. Kā zināms, tas bija Prokopoviča pieņemts vārds, un parasti pieņemtus vārdus izvēlas ar kādu jēgu un nozīmi. Vārds Феофан ir grieķu cilmes: tas ir cēlies no Θεοφανής (transliterācija latīņu grafētikā — Theofanēs), kas nozīmē ‘Dieva parādīšanās’ (no theos — Dievs un phaínō — parādīties, spīdēt). Šis vārds tika plaši lietots Bizantijā, pareizticīgo tradīcijā un tiek lietots arī mūsdienu Grieķijā. Tas ir iekļauts grāmatā «Grieķu īpašvārdu atveide latviešu valodā: jaungrieķu valoda», kur tā atveide no sengrieķu valodas ir norādīta Teofans, bet no jaungrieķu valodas — Teofanis.

     Kad vietnē Periodika.lndb.lv pētīju, kā citiem ir gājis ar vārda Teofans atveidi, uzdūros smieklīgam un pamācošam gadījumam ar citu Teofanu — svētbilžu, miniatūru un fresku gleznotāju Teofanu Grieķi (ap 1340–ap 1410), kas parāda, ka pieņemto vārdu akla fonētiskā atveide var sagrozīt pat visvienkāršākos vārdus. 1960. gadā padomijā atzīmēja svētbilžu un fresku gleznotāja Andreja Rubļova 600. dzimšanas dienu, 1966. gadā nāca klajā Andreja Tarkovska mākslas filma par gleznotāju, kā arī darbaļaudis reizumis tika aicināti apceļot «dzimto zemi», piemēram, senatnīgo Novgorodu. Līdz ar to Latvijas presē bija iemesls pieminēt Rubļova skolotāju Teofanu Grieķi, taču, lai gan varētu domāt, ka tolaik partija modri uzraudzīja katru izteiku, viņš tika saukts visdažādākajos vārdos, piemēram, Feofāns Ikoņņiks Grečins, Teofans Greke, Teofāns Greko, Teofans Grieks un Feofans Greks.

Baltrusa

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir uzskatījusi par savu pienākumu publiski pavēstīt, ka nav atbalstījusi «personas ierosinājumu sākt diskusiju par valsts nosaukuma maiņu latviešu valodā no Baltkrievija uz Baltrutēnija un tās iedzīvotāju nosaukuma maiņu no «baltkrievi» uz «baltrutēņi».» Arī es kā godīgs cilvēks pasaku, ka šoreiz gandrīz piekrītu šai visādā ziņā caurkritušajai komisijai: ko tur diskutēt, Baltkrievija ir jāpārdēvē par Baltrusu un baltkrievi — par baltrusiem, un miers. Par to grāmatas «No aistu vēstures» (1934) priekšvārdā diezgan plaši izsakās Jūlijs Bračs.

«Tālāk, latviešiem ieviesies nepareizi nosaukt par Krieviju seno austrumslavu apdzīvoto zemi Pycь un viņus pašus par krieviem. Ar to krievu nosaukums tiek pārnests uz visām trim austrumslavu tautām (balt„krievi“, maz„krievi“ jeb ukrainieši). Par Krieviju latvieši dēvē to valsti, kas cēlusies no Maskavas un tagad nosaucas Россия. Bet Россия nav tas pats, kas Pycь. Šie vārdi, kaut arī valodnieciski radušies no vienas saknes, apzīmē pavisam dažādas lietas. Senākos laikos par Rusi jeb Rutēniju sauca visu austrumslavu cilšu  z e m i, bet vēlāk galvenā kārtā tikai to daļu, kas bija apvienojusies vienā valstī ar leišiem. Šī vārda mantinieki ir baltie rusi jeb baltrutēņi, kas uzglabājuši to savas zemes nosaukumā:  B e l a r u ś. Tas tā tad cēlies no senā Pycь, nevis no Россия, skan pavisam citādi un pilnīgi nepareizi viņu tulkot par Baltkrieviju. Krievija — Россия ir vēlāko laiku Maskavas  v a l s t s  vārds, kas aptveŗ vienīgi krievus —  d a ļ u  tik no austrumslaviem (arī tagad Padomju Savienībā! Ukraina un Baltruse ir patstāvīgas padomju republikas, šķirtas no Krievijas). Ko vārds „krievi“ sensenos laikos nozīmējis, ir pilnīgi vienalga, svarīgi ir tas, kā to  t a g a d  lieto, svarīga ir skaidrība, lai mēs neaizmiglojam sev acis ar jēdzienu sajaukšanu tur, kur atšķirību ievēro visas (arī pašas slavu) valodas. Krieviski Pycь — Россия, baltrutēniski Ruś — Rasija, poliski Ruś — Rosja, latīniski Ruthenia un Russia — Rossia, vāciski Ruthenien — Rußland, franciski Ruthénie — Russie,  l i e t u v i s k i  G u d i j à  —  R ù s i j a! Nav latviešiem nekādas vajadzības krieviem par īpašu patikšanu šo atšķirību neievērot. (..) Pietiek, ka citas tautas pašas propagandē savas pretenzijas, ne tas jādara mums, latviešiem.»

No sevis tik piemetināšu: 1) tāpat kā ar Sakartvelu, ja jau kaut ko vispār maina, tad latviešu nosaukumus vēlams tuvināt pašnosaukumiem, tāpēc atbalstu nevis rutēņus un Rutēniju, bet gan rusus, baltrusus un Rusu, Baltrusu; 2) ņemot vērā, ka lielākā daļa valstu nosaukumu latviešu valodā ir IV, nevis V deklinācijas lietvārdi, tādiem būtu jābūt arī Rusai un Baltrusai. Uz vārdu Belarusa latviešu vietnēs atsaucas tikai traktora detaļas. Un, lai gan esam zaudējuši Zaļā Raga Salas un Ziloņkaula Krastu, neaizmirsīsim, ka mums ir palikusi Melnkalne — pastāv īpašvārdi, kam piemīt tulkojamība.

PS. Visiem tiem, kas uzskata, ka nosaukumi krievi un Krievija attiecas nevis uz vienu, bet gan uz trim austrumslāvu tautām un zemēm, un Seno Rusu sauc par Krievzemi un Baltrusu — par Baltkrieviju, arī darbiņa ir pilnas rokas: konsekvences dēļ cīnieties par ukraiņu pārdēvēšanu par mazkrieviem un Ukrainas pārsaukšanu par Mazkrieviju, sīkie tumsoņas.

Oleksijs Arestovičs. Piektā projekta manifests

Sastāv no divām daļām:

     • problēmas nostādnes;
     • risinājuma priekšlikuma.
     Vispirms. Mums, Ukrainai, ir trīs cieši saistītas pamata problēmas: politiskā un ideoloģiskā sašķeltība, Krievija un modernizācija.
     Sāksim ar sašķeltību.
     Ukrainā savā starpā sacenšas četri galvenie ideoloģiskie poli jeb projekti:
     • eirooptimistiskais,
     • nacionālistiskais,
     • Krievijas,
     • padomju.
     Eirooptimistiskais projekts paredz iestāšanos ES un NATO, kā arī Rietumu liberāldemokrātiskās ideoloģijas pieņemšanu valsts līmenī.
     Nacionālistiskais projekts paredz monoetniskas un monokulturālas valsts izveidi, kas līdzinās Polijai vai citai ES valstij, kā arī labējo Ukrainas ekspansijas ideoloģiju.
     Krievijas projekts paredz vājas, atkarīgas un finlandizētas valsts izveidi, kas nav bīstama, ir piekāpīga, bez ambīcijām, paklausīga un atkarīga no Maskavas.
     Padomju projekts paredz PSRS atjaunošanu kaut kādā ziņā — ekonomisko, militāro un citu veidu savienību.
     Ārēja spiediena ietekmē šie četri projekti hibridizējas un tiecas uz diviem galvenajiem poliem:
     • eirooptimistiskais apvienojas ar nacionālistisko,
     • Krievijas apvienojas ar padomju.
     Tajā pašā laikā tie saglabā savu būtību un atšķirības, piemēram, eirooptimistiskais un nacionālistiskais konfliktē par LGBT tematiku, padomju un Krievijas — par jautājumu, vai Ukrainai ir jāsaglabā neatkarība.
     Visietekmīgākais šeit ir Krievijas projekts, kura galvenā iezīme ir Ukrainas atturēšana no dižu ambīciju ceļa — padarīšana par mūžīgu provinci.
     Diemžēl ļoti daudzi ukraiņi ir piekrituši šādai savas valsts likteņa perspektīvai, kosmosa programmu vietā izvēloties ķiršu dārziņu pie mājas.
     No ģimenes psihoterapijas ir zināms, ka ģimenes var izturēt visus pārbaudījumus, kamēr tām ir vienots kopīgas nākotnes redzējums. Un tās izjūk, pat kad tām ir visu citu veidu labklājība, ja kopīgu nākotni nesaskata.
     Visu četru projektu un divu polu galvenais traģiskais trūkums ir tas, ka katrs no tiem vēlas Nākotni, kurā nav pārējo projektu. Tas ir, paredz to ukraiņu izsvītrošanu no nākotnes un pagātnes (!), kuri tiem personiski nepatīk ideoloģisku iemeslu dēļ.
     Reizi no reizes atbrīvošanās cīņu gaitā šāds lietu stāvoklis mums ir beidzies ar Melno radu un kaimiņu uzkundzēšanos.
     Vienīgā izeja ir integrējošs un vērienīgs Nākotnes projekts, kas ietvers visu četru projektu stiprās puses un būs pievilcīgs visiem Ukrainas pilsoņiem.
     Otra problēma ir Krievija.
     Samērā nesen Krievijas vara pie Maskavas kremļa uzstādīja pieminekli mūsu Volodimiram Dižajam.
     Mēs nekonkurējam ar Krieviju par Krimu vai Donbasu. Mēs konkurējam par Rusas jeb Senās Rusas vēsturisko mantojumu. Bez šī mantojuma mēs esam kaut kas nesaprotams, «… Austroungārijas ģenerālštāba izgudrots», bet viņi — Zelta ordas uluss.
     Mums ar Maskavu ir bībelisks konflikts par pirmdzimtību tāpat kā starp arābiem un žīdiem. Šāda veida konflikti pieder pie tiem, kurus nevar atrisināt. Mēs esam nolemti pastāvīgam konfliktam ar Krieviju, vienalga, vai tā ir autoritāra vai liberāla.
     Nevienā konfliktā nevar uzvarēt aizsardzībā.
     Ir jāuzbrūk, jāsakauj ienaidnieks ar viņa paša ieročiem.
     Rodas jautājums — kuri tad ir rusi?
     Senās Rusas kņazi bija rusi.
     Višneveckis bija Rusas vaivads.
     Hmeļnickis bija Rusas hetmanis.
     Hadjačas līgums paredzēja Rusas kņazistes izveidi.
     Atļaušos atgādināt, ka Rosiju (un šis vārds grieķiski nozīmē Rusu, impēriju) izgudroja Kijivas Mohilas akadēmijas rektors Teofans Prokopovičs.
     Krievijas impērija ir ukraiņu ideja, kuras galvenā jēga ir tiesības uz Rurika dzimtas mantojumu, tiesības vākt kopā zemes.
     Mēs ilgi īstenojām savas ambīcijas mūsu izveidoto Krievijas impērijas un Padomju Savienības formātā. Un tādējādi labprātīgi atdevām tām diženu vēsturi, diženus sasniegumus un savas ambīcijas.
     Ir pienācis laiks tos atgūt.
     Trešā problēma ir modernizācija.
     No aptuveni divsimt valstiskajiem veidojumiem pasaulē tikai 30–35 valstis tiek uzskatītas par modernizētām: Rietumu valstis un Dienvidāzijas «tīģeri».
     Cilvēce piedzīvo straujas pārmaiņas, pietiek paskatīties uz Īlona Maska sasniegumiem, lai saprastu, ka pēc divdesmit gadiem pasaule būs pavisam citāda.
     Norit sestais tehnoloģiskais cikls: robotizācija, mākslīgais saprāts, fundamentālas pārmaiņas ražošanā, inženierzinātnēs, medicīnā, kosmonautikā, enerģētikā.
     Tiek prognozēts šāds sadalījums: nākamajos trīsdesmit–četrdesmit gados jaunajā brīnišķīgajā pasaulē pāries sešas septiņas valstis. Divdesmit–trīsdesmit kļūs par šīs pasaules perifēriju, bet pārējās — par nomaļu mežonīgu āri ar arhaizācijas elementiem.
     Ukraina cenšas modernizēties kopš XIX gadsimta vidus (Kirila un Metodija brālība). Neizdodas savu ambīciju un impērijas plānu dēļ.
     Līdz ar neatkarību mēs it kā izvēlējāmies jaunu ceļu — Eiropas —, vai arī tiek piedāvāti citi varianti: «baltrusu brīnums», jaunā industrializācija utt.
     Došanās pa Eiropas ceļu mums ir postoša.
     Mūsdienu Eiropa un Ukraina ir pilnīgi atšķirīgas vēsturiskas konstrukcijas.
     Mūsdienu Eiropa ir izveidojusies saskaņā ar Trīsdesmitgadu kara (1618–1648, kā vara, tā ticība) un Pirmā pasaules kara (Vilsona doktrīna: valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) rezultātiem.
     Ukraina ir izveidota kā impērijas sastāvdaļa, tajā ir daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs, kultūra, zemes.
     Ja mēs iesim pa Polijas ceļu, reducējoties līdz monoetniskam sastāvam, mēs beigsim ar operāciju «Visla», tautu pārvietošanu.
     Mums jau ir nogriezti Krima un Donbass.
     Mums Eiropas ceļš uz monoetniskumu ir Ukraina bez austrumu un dienvidu apgabaliem, jauna Rietumukrainas Tautas Republika gar Dņipru bez piekļuves jūrai.
     Mums ir vajadzīgi principiāli citādi modernizācijas ideoloģiskie pamati — integrācijas ideoloģija, vienlaikus tēmējot uz jaunu tehnoloģisko ciklu.
     Ja mēs līdz 2035. gadam to nepaspēsim, mēs paliksim par tālu perifēriju, pat par perifērijas perifēriju.
     Otrā daļa. Problēmas risinājums.
     Piesakām pretenziju uz Rusas mantojumu.
     Pārdēvējam valsti par Rusu-Ukrainu, paziņojam pasaulei, ka esam mantojuši unikālu un senu Eiropas kultūru, kurai ir vismaz 1500 gadu, un ambiciozi īstenojam Nākotnē tās vēsturisko un kultūras jēgu.
     Lai tagad Maskava pamēģina izskaidrot separātistiem un pasaulei, kāpēc tai ir jāšauj uz rusiem un uz kāda pamata Krima tika atņemta rusiem?
     Skaidri nosakām robežu starp rusiem un Krievijas iedzīvotājiem.
     Rusa-Ukraina ļaus eirooptimistiem izvērst ideju par integrāciju ar Rietumiem, nacionālistiem — kopt Svjatoslava Drosmīgā plašo mantojumu un nest Ukrainas karogu pretī jauniem apvāršņiem, padomju ļaudīm tā atkal piešķirs lielas ambīcijas un piederības sajūtu jaunam vērienīgam ģeopolitiskajam projektam, atdos rusu pašidentifikāciju tiem, kas tiecas uz Krieviju.
     Ja visu izdarīt pareizi un prātīgi, notiks ideoloģisko polu integrācija un nācijas saliedēšanās kopīgās Nākotnes labā, kas mums ir vajadzīga kā gaiss.
     Konkrētu problēmu risināšanas paraugs, par piemēru ņemot valodu.
     Vienīgā valsts valoda ir ukraiņu. Krievu un baltrusu valoda tiek atzīta par senās ukraiņu (rusu) valodas atvasinājumiem, un abas tiek brīvi lietotas Rusas-Ukrainas teritorijā (ko, starp citu, garantē arī pašreizējā konstitūcija).
     Taču ar integrācijas projektu vien nepietiek.
     Ierosinu veidot ne tikai jaunu valstiskumu, bet arī jaunu civilizāciju. Esmu to nosaucis par Piekto projektu.
     Jaunās civilizācijas centrālā ideja ir griba — brīvības un ambiciozu pūliņu apvienojums.
     Nākotnes dēļ mēs īstenosim tradicionālos nacionālos arhetipus, sevišķi Aizkrāču Sičas — valsts kā liels radošais centrs: sagādāt vislabākās jaunrades iespējas personai un pilsonim, kas vēlas kopā ar mums piekopt šādu dzīvesveidu.
     Tehnoparku tīkls, zinātne, kultūra, izglītība.
     Multikulturāls projekts: vienotība kultūru daudzveidībā.
     Viena valsts — divas pasaules: vislabākie apstākļi pastorālajiem «ķiršu dārziņa pie mājas» cienītājiem un vislabākie apstākļi tehnokozakiem — izrāviena projekti, tālejošas ekspedīcijas zinātnē, izglītībā, kultūrā un brīva dalība tajā.
     Lūk, tā būs patiesa Rusas — vienas no pasaules pamatkultūrām — atdzimšana.
     Lūk, tas būs brīnums.
     Lūk, tas būs īsts vēsturisks izrāviens.
     — Hei, jaunie Ataturki!
     Jūs visi ieiesit pasaules vēsturē uz visiem laikiem.

2020. gada 8. septembrī

Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/3612277518836302

Savukārt Valodaskonsultacijas.lv to nesaprot

Savukārt es to domāju nopietni: bez Kēnigsbergas atbrīvošanas šis karš nebūs pabeigts

Grāmatā «Latviešu interpunkcija» Aina Blinkena apstākļa vārdu savukārt ir kļūdaini pieskaitījusi pie adverbiālajiem iespraudumiem, kas ir atdalāmi ar komatiem, kopā ar pirmkārt, otrkārt, treškārt utt., manuprāt un mūsuprāt, tādējādi radot iespaidu, ka savukārt parasti ir liekams komatos. Bet vai tāpēc Valodaskonsultacijas.lv ir jāturpina šo kļūdu izplatīt? Kā seminārā «Interpunkcija un gramatika: sarežģītāki gadījumi» norādījusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas asociētā profesore Ilze Lokmane, tagad jau pat skolā māca, ka savukārt nav obligāti atdalāms ar komatiem. Arī nevienas kaut cik nopietnas latviešu valodas kultūrai veltītas publikācijas autors savukārt ar komatiem nav atdalījis. To nav darījuši arī jaunās latviešu valodas gramatikas grāmatas autori.

     Tāpat apstākļa vārds savukārt bieži tiek izmantots pretstatījuma saikļa bet nozīmē, kur tas, dabiski, ar vienu komatu ir atdalīts no iepriekšējās teikuma daļas, piemēram, «Viena uzvara finālturnīrā garantē otro vai trešo vietu, savukārt čempiona titula iegūšanai nepieciešami divi panākumi.»
     Milzīgs paldies Alža Lauža radiem, ka nav likvidējuši viņa tvitera kontu un no turienes joprojām ir iespējams aizņemties pārdomātas atziņas un skaidrus formulējumus, tostarp par savukārt.

«Par «savukārt» Blinkenas grāmatā ir kļūda. Grūti pat iedomāties tādu teikumu, kurā «savukārt» būtu komatos liekams iespraudums. Vārdus, kas sintaktiski saistīti ar kādu atsevišķu vārdu/vārdkopu, nevis attiecas uz visu teikumu, parasti komatos neliek. Ja komatos būtu liekams «savukārt», tad jau komatos būtu jāliek arī «galvenokārt», «vienīgi» un pat «tikai» un «arī».»

Latviski un ķīniski

Nekādi nevaru iedomāties izskaņu latviešu valodā, ko varētu pievienot vietvārdam, lai vārda
jaunā nozīme būtu ‘šī vieta un tās apkārtne; noteikts apgabals’, piemēram, kā ukraiņu
Київщина, Донщина utt., un tā nebūtu jāizsaka divos vārdos, piemēram, Aizputes apriņķis,
Rudbāržu pagasts utt.

Nebeidzu vien brīnīties, kāpēc lietošanas pamācību satura rādītājos, vietņu valodas izvēlnēs un citās tamlīdzīgās vietās rindiņa Latvian allaž tiek tulkota ar lietvārdu ģenitīvā latviešu, lai gan būtu jābūt apstākļa vārdam latviski — tāds piederības ģenitīvs prasa otru lietvārdu (latviešu kas?), bet apstākļa vārdam neko nevajag.

latvisks, latviski — tāds, kas ir rakstīts, runāts latviešu valodā; raksturīgs latviešu valodai, saistīts ar to; raksturīgs latviešiem

     Internetā pat pamanīju cīnītāju, kas dažkārt aizrāda, lai ļaudis raksta nevis «latviski», bet gan «latviešu valodā». Izskatās pēc sabojātā telefona galaiznākuma no padomju laikā daudz un visai pamatoti apsmietā «pa latviski» (по-латышски). Visai pamatoti tāpēc, ka, jā, tas ir kalks, bet, piemēram, «pa labi» un «pa kreisi» nekā citādi nepateiksi. Savukārt prievārdu pētniece Daina Nītiņa savulaik ir konstatējusi šādu literārās valodas normām neatbilstošu prievārda pa lietojumu ne tikai izloksnēs, bet arī rakstu valodā, piemēram, «pa čigāniski», «pa arābiski».

PS. Lai mani paķircinātu, gudrs cilvēks atrakstīja «Aizputiena, Rudbārdiena» vai «Aizputija, Rudbārdija (dialektāli)». Kā zināms, ar izskaņu -iena sevišķi universāla apvidu nosaukumu darināšana nesanāks, jo Vidzemē netrūkst vietvārdu, kas beidzas ar -iena, piemēram, Stāmeriena, Rūjiena, Gaujiena. Bet 

-ija, kas skaitās citvalodu cilmes lietvārdu izskaņa, gan varētu būt produktīva: Stāmerienija, Rūjienija, Gaujienija. :)

No Puškina līdz Putinam: krievu literatūras impēriskā ideoloģija

Žurnālā «Foreign Policy» publicētā filozofa un «Ukraine World» galvenā redaktora Volodimira Jermolenko raksta tulkojums no angļu valodas.

Ar dehumanizējošu nacionālismu pārpilnā krievu klasiskā literatūra mūsdienās izklausās satraucoši pazīstami.
     Kāda iela Hohoļivā — ciematā uz austrumiem no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas — ir nosaukta XIX gadsimta krievu dzejnieka Mihaila Ļermontova vārdā. Ļermontovs nekad nav bijis Ukrainā, un tikai daži viņa dzejoļi skar ukraiņu tematiku, taču ielas visā Ukrainā joprojām saucas viņa un citu krievu kultūras darbinieku vārdos — tas ir padomju impēriskās pagātnes mantojums. Hohoļivā, kur martā notika sīvas kaujas, tāpat ir pagodināti Antons Čehovs, Vladimirs Majakovskis un Aleksandrs Puškins. Ielu nosaukumu piešķiršana katrā lielpilsētā, mazpilsētā un ciemā ir tikai viens no impērijas instrumentiem, kā apzīmēt un kontrolēt savu koloniālo telpu. Katrs ievērojama krieva vārds bija veids, kā nepieļaut ukraiņa vārdu. Ielu nosaukumi bija līdzeklis, kā izdzēst vietējo atmiņu.

     Taču Krievijas literatūras dižgari ir ne tikai aizdevuši savus vārdus valsts impēriskajam projektam. Daudz vairāk nekā ir vispāratzīts, arī viņu literārie darbi palīdzēja veidot, izplatīt un iesakņot Krievijas impērisko ideoloģiju un nacionālistisko pasaules uzskatu.
     Kaut vai Ļermontovs. Viņam krievu literatūrā ir noteikts rakstnieka, karavīra, siržu lauzēja un romantiska dzejnieka tēls. Viņš ir uzbūris idilliskas Kaukāza ainas, kas aizrāva viņa un arī daudzu citu slavenu krievu rakstnieku iztēli. Tāpat kā Puškins viņš traģiski gāja bojā divkaujā.
     Bet aiz XIX gadsimta sākuma romantisma slēpjas vēl kas — impērijas saltais tvēriens. Ļermontova visslavenākā poēma «Mciri» jeb «Novicis», kas sarakstīta 1839. gadā, ir kaukāziešu mūka, ko krievu armijas virsnieks saņēmis gūstā jau zēnībā, idillisks vēstījums. Poēmas galvenais pārdzīvojums ir bezcerības sajūta: Kaukāza tautu lepnā un dižā vēsture ir pagājusi un izgaisusi uz visiem laikiem, un galvenā varoņa nostalģija pēc zudušās pagātnes liecina, ka viņš pieder pie cilvēces uzvarētās puses. Agrīnā piedauzīgā dzejolī «Ulāne» Ļermontovs apraksta, kā krievu armijas kareivji kolektīvi izvaro sievieti; tekstā nav manāma nekāda līdzjūtība pret upuri. Cits darbs «Kaukāzietis» liek saprast, ka īstie kaukāzieši ir nevis vietējie, bet gan krievu zaldāti, kas iekaroja šo apvidu XIX gadsimta sākumā, — gluži tāpat padomju kareivji, kas bija nosūtīti iebrukt Afganistānā un okupēt to, sarunvalodā tika dēvēti par afgāņiem.

Miniatūra «Mariupoles bērni»

Mana Olenka strādā par brīvprātīgo ar bērniem. Vakar centrā ieradās bērni no Mariupoles. Prātīgi un neparasti pieklājīgi. Rakstu un raudu... Kad ņēma cepumu, nopietni jautāja, vai nav jāpadalās ar kādu, un, kad dzēra ūdeni no glāzītes, pēc dažiem malciņiem jautāja, vai drīkst izdzert visu... Lai kaut cik uzmundrinātu brālīšus, uzdeva jautājumus par dzimto pilsētu. Vecākais nopietni atbildēja «Pilsētas nav», bet jaunākais brālītis laipni un sirsnīgi aicināja «Jūs atbrauciet, jūra ir palikusi»... Tas sarāva manu dvēseli gabalos... Mariupole... Pilsētas nav... Bet jūra ir palikusi…

Majja Vajda

* * *

Satiku paziņu. Viņa ir psiholoģe, strādā programmā «Bēgļu rehabilitācija». Stāsta:
     — Atveda bērniņus no Mariupoles. Vāji, nerunīgi. Vairākus mēnešus pusbadā dzīvojuši pagrabos. Viņu vidū divi 10 un 7 gadus veci brālīši. Pasniedzu viņiem cepumus. Jautā:
     — Vai vēl kādam jāiedod?
     Ieleju glāzītēs ūdeni.
     — Vai drīkst izdzert visu?
     Cenšos iesaistīt sarunā:
     — Vai jums pietrūkst Mariupoles?
     Vecākais:
     — Bet Mariupoles vairs nav. Pilsētas nav.
     Jaunākais:
     — Taču jūra ir palikusi! Atbrauciet, jūra ir palikusi!
     Beigās psiholoģe gauži raud, bet bērni viņu mierina:
     — Kāpēc jūs raudat? Nevajag! Jūs taču nebombardē…

Dmitrijs Černiševs

PS. Vispār es esmu pret bērnu ekspluatāciju arī labos nolūkos, bet vai tad par matiem jāraud, kad galvu cērt nost. Pirmais ir tulkojums no ukraiņu avotiem, otrais — no krievu.

Mīti par Banderu: kā Ukrainas neatkarības cīnītājs kļuva par putiniskās propagandas bubuli

Sagatavoju tulkošanas prasmju paraugu — medija «The Insider» rubrikā «Vēsture» publicētā Broņislava Hmaras raksta tulkojumu no krievu valodas latviski. Attēlus un saites uz dokumentiem skatīt sākotnējā publikācijā.

Lielāko daļu kara Stepans Bandera bija ieslodzīts vācu koncentrācijas nometnē, bet viņa domubiedrus vajāja nacistu speciālie dienesti. Tomēr gan padomju, gan pēc tam putiniskā propaganda tieši Banderu attēlo kā visodiozāko hitleriešu rokaspuisi, bet banderieši, kas no vēsturiskiem zemessargiem transformējušies par kolektīvu sabiedrības iztēles augli, kļuva par ieganstu «speciālajai militārajai operācijai», kuras nolūks ir «denacificēt» Ukrainu. Šajā rakstā ir apkopots galvenais, kas jāzina par šo vēsturisko personu.

Nav zināms, vai Stepans Bandera būtu tik slavens, ja nebūtu Krievijas propagandas, kas viņu padarīja par zvaigzni visos televīzijas raidījumos par Ukrainu. Pašā Ukrainā Banderu uzskata par vēsturisku personību un neatkarības cīnītāju, sākotnējais banderiešu sveiciens «Слава Україні! Героям слава!» mūsdienās tiek lietots bez jebkāda nacionālistiska zemteksta.
     Tikmēr Krievijas propaganda turpina ražot mītus par «nacistu» Stepanu Banderu. SS divīziju «Galizien», kas Ukrainā tika izveidota no vietējiem brīvprātīgajiem, pasludināja par Banderas lolojumu, lai gan ne viņam, ne viņa domubiedriem ar to nebija nekāda sakara. Tāpat tiek plaši izplatīta vērmahta ģenerālmajora Reinharda Gēlena fotogrāfija, kas tiek uzdota par Stepana Banderas attēlu, kurš it kā pierāda, ka Bandera ir valkājis «fašistu formastērpu» un pat bijis apbalvots ar «vācu krustu». Gēlens un Bandera pēc izskata nav diez cik līdzīgi, bet publika platformās «Vkontakte» un «Odnoklassniki» tam nepievērš uzmanību.

Oleksija Arestoviča paziņojums visiem dzīves gadījumiem

Ukraiņu komiķa no Sumiem Fēliksa Redjkas draudzīgā šarža titri latviski.

Arestoviča paziņojums, ja sāktos kodolkarš
— Nekrītiet panikā, šodien Ukrainā uzsprāga divas atombumbas. Tas ir labi, jo Putinam kļuvis par divām atombumbām mazāk. Mūsu mediķi jau pabeidz zīmēt joda režģi pa Čerņihivas, Harkivas un Kijivas apgabalu. Uz sprādzienu epicentru mēs jau nosūtījām Juriju Bardašu, lai viņš kļūtu par atomsēņu producentu un aizsūtītu tās koncertturnejā pa Krieviju.

Citplanētiešu iebrukums
— Citplanētieši ir dezorientēti. Pilnīgi. Viņiem nav jaunāko apvidus karšu. Visa viņu «starpgalaktiskā armāda» maldās kaut kur pa Sumu mežiem. Vietējie iedzīvotāji jau pa gabaliņiem izvazā pamestos šķīvīšus. Teritoriālā aizsardzība pie Trostjanecas šodien ap 18 sagrāba «Nāves zvaigzni».

Melnais caurums ievelk Zemi
— Pārplīsusi Saule. Zemi ievelk melnais caurums. Pielej, lūdzu. Valsts ārkārtas situāciju dienests jau strādā pie starpgalaktiskās katastrofas likvidēšanas. Vienas divu diennakšu laikā iedzīvotājiem tiks izdalīti batuti, lai varētu pārvarēt šausmīgo gravitāciju.

Sātana atnākšana
— Uzbruka sātans. Jēzus tūlīt pat nodeva pilnvaras Zelenskim. Liels lūgums iedzīvotājiem: vērsieties pie erceņģeļiem ar prasību nekavējoties sniegt gaisa spēku atbalstu.

Uzbrukuši visi krievi
— Mums ir uzbrukuši truli visi 140 miljoni Krievijas iedzīvotāju. Kamēr mēs pārvaram kodoluzbrukuma, melnā cauruma, NLO un sātana atnākšanas sekas, tikt galā ar krieviem tika nosūtītas divas patruļpolicijas grupas. Liels lūgums, kam ir iespēja, ziedojiet puišiem rokudzelžu iegādei, vajag ļoti daudz rokudzelžu. Un nepārdzīvojiet. Viss būs labi. Sliktākajā gadījumā — ne.

PS. Beigās Krievijai sarunās ar Ukrainu paliks tikai divas prasības: lai Putinu nesaukā par хуйло un lai Arestovičs nesmaida, kad informē par karadarbības gaitu.

Odesieši saka priekšā, ka nekad valsts, kuras ģerbonī ir vista, neuzvarēs valsti, kam ģerbonī ir dakšiņa

Tātad — kas man nepatīk citos Ukrainas Mikolajivas apgabala valsts pārvaldes vadītāja Vitālija Kima slavenā teiciena «Одесситы подсказывают, что никогда страна, у которой на гербе курица, не победит страну, у которой на гербе вилка» tulkojumos latviski.

     Pirmkārt, Odesas iedzīvotāji ir odesieši.

Ar izskaņām -ietis, -iete beidzas arī daudz lietvārdu, kas apzīmē personas pēc to  d z ī v e s  vai  d z i m t ā s  v i e t a s (..) Ja pie šās grupas piederošie personu nosaukumi attiecas uz personām, kas dzīvo ārpus Latvijas teritorijas, tad to nosaukumi beidzas ar izskaņām -ietis, -iete.

     Lai gan man nāk prātā personu apzīmējumi (gan ne pēc dzīves vai dzimtās vietas) ar citvalodu cilmes lietvārdu izskaņu -īts, piemēram, jezuīts, eremīts, erudīts un arhimandrīts, Mūsdienu literārās valodas gramatika personu apzīmējumu veidošanu ar šo izskaņu vispār neparedz.
     Otrkārt, jau esmu rakstījusi par kas un kurš atšķirīgo lietojumu latviešu un krievu valodā. No šejienes ņemu vērā šo visai loģisko Brigitas un Laimdota Ceplīšu atziņu, ka «ja katrs palīgteikums ir saistīts ar citu vārdu, pamīšus jālieto kas un kurš, lai ir saprotams, ka sākas jauns pakārtojums».
     Treškārt, tikai lietvārdam dakšiņa ir nozīme ‘galda piederums ar diviem, trim vai četriem paralēliem zariem ēdiena paņemšanai’. Lietvārdam dakša tādas nav.

PS. — Zini, Fima, es cenšos mazāk runāt krieviski.
— Kas ta nu, baidies, ka ukraiņi tev sados?
— Nē, baidos, ka krievi nāks mani atbrīvot.

Ukraiņu īpašvārdu atveide latviski

Man vienmēr likusies diezgan nožēlojama Valsts valodas centra darbība, kad apmēram reizi gadā izlec Māris Baltiņš, pasaka kādu nopietnu paziņojumu, taču pārējā laikā puse varbūt ir darbs, bet pārējais — darba imitācija. Arī tagad, kad lūdzu ukraiņu īpašvārdu atveides noteikumus latviski, Valsts valodas centra galvenais lingvists Agris Timuška tikai atrakstījās: personvārdus paskatieties personvarduatveide.lv (es paskatījos — tur ir 65 ukraiņu personvārdi), bet par konkrētiem vārdiem rakstiet uz konsultāciju. Neslēpšu, ka biju gaidījusi citu atbildi: ziniet, nav sagatavoti, bet mēs pie tā strādājam, domājam, ka tad un tad būs gatavs.

     Bet mums veicas — mums ir «Jāņa sēta», kas laipni atļāva publicēt savas ukraiņu valodas īpašvārdu transkripcijas vadlīnijas. Izmantojiet uz veselībām!

Bērni, mācieties interpunkciju!

Par kolu atstāstīšu īsu fragmentu no Vikipēdijas. Kolu lieto arī starp teikuma komponentiem. Šajā gadījumā aiz kola novietotais komponents paskaidro vai pamato pirms kola novietotajā komponentā izteikto domu, piemēram, «Atskrēju tevi lūgt: aizej uz konferenci šodien».

     Un te mazliet informācijas par uzrunu no 6. klases (!) mācību materiāliem.

Uzruna runā tiek atdalīta ar pauzi, rakstos — ar komatu.

     Tādā pašā veidā gramatikas likumi darbojas arī krievu valodā gan attiecībā uz kola lietošanu, gan attiecībā uz uzrunu. Un Vikipēdijā jau pat ir šķirklis «Русский военный корабль, иди на хуй», kur var paskatīties.