 |
| Dievinu māksliniekus (diemžēl paraksts nesalasāms), kas izprot dižo burtu mākslu |
Ar dehumanizējošu nacionālismu pārpilnā krievu klasiskā literatūra mūsdienās izklausās satraucoši pazīstami.
Kāda iela Hohoļivā — ciematā uz austrumiem no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas — ir nosaukta XIX gadsimta krievu dzejnieka Mihaila Ļermontova vārdā. Ļermontovs nekad nav bijis Ukrainā, un tikai daži viņa dzejoļi skar ukraiņu tematiku, taču ielas visā Ukrainā joprojām saucas viņa un citu krievu kultūras darbinieku vārdos — tas ir padomju impēriskās pagātnes mantojums. Hohoļivā, kur martā notika sīvas kaujas, tāpat ir pagodināti Antons Čehovs, Vladimirs Majakovskis un Aleksandrs Puškins. Ielu nosaukumu piešķiršana katrā lielpilsētā, mazpilsētā un ciemā ir tikai viens no impērijas instrumentiem, kā apzīmēt un kontrolēt savu koloniālo telpu. Katrs ievērojama krieva vārds bija veids, kā nepieļaut ukraiņa vārdu. Ielu nosaukumi bija līdzeklis, kā izdzēst vietējo atmiņu.
Kāda iela Hohoļivā — ciematā uz austrumiem no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas — ir nosaukta XIX gadsimta krievu dzejnieka Mihaila Ļermontova vārdā. Ļermontovs nekad nav bijis Ukrainā, un tikai daži viņa dzejoļi skar ukraiņu tematiku, taču ielas visā Ukrainā joprojām saucas viņa un citu krievu kultūras darbinieku vārdos — tas ir padomju impēriskās pagātnes mantojums. Hohoļivā, kur martā notika sīvas kaujas, tāpat ir pagodināti Antons Čehovs, Vladimirs Majakovskis un Aleksandrs Puškins. Ielu nosaukumu piešķiršana katrā lielpilsētā, mazpilsētā un ciemā ir tikai viens no impērijas instrumentiem, kā apzīmēt un kontrolēt savu koloniālo telpu. Katrs ievērojama krieva vārds bija veids, kā nepieļaut ukraiņa vārdu. Ielu nosaukumi bija līdzeklis, kā izdzēst vietējo atmiņu.
Taču Krievijas literatūras dižgari ir ne tikai aizdevuši savus vārdus valsts impēriskajam projektam. Daudz vairāk nekā ir vispāratzīts, arī viņu literārie darbi palīdzēja veidot, izplatīt un iesakņot Krievijas impērisko ideoloģiju un nacionālistisko pasaules uzskatu.
Kaut vai Ļermontovs. Viņam krievu literatūrā ir noteikts rakstnieka, karavīra, siržu lauzēja un romantiska dzejnieka tēls. Viņš ir uzbūris idilliskas Kaukāza ainas, kas aizrāva viņa un arī daudzu citu slavenu krievu rakstnieku iztēli. Tāpat kā Puškins viņš traģiski gāja bojā divkaujā.
Bet aiz XIX gadsimta sākuma romantisma slēpjas vēl kas — impērijas saltais tvēriens. Ļermontova visslavenākā poēma «Mciri» jeb «Novicis», kas sarakstīta 1839. gadā, ir kaukāziešu mūka, ko krievu armijas virsnieks saņēmis gūstā jau zēnībā, idillisks vēstījums. Poēmas galvenais pārdzīvojums ir bezcerības sajūta: Kaukāza tautu lepnā un dižā vēsture ir pagājusi un izgaisusi uz visiem laikiem, un galvenā varoņa nostalģija pēc zudušās pagātnes liecina, ka viņš pieder pie cilvēces uzvarētās puses. Agrīnā piedauzīgā dzejolī «Ulāne» Ļermontovs apraksta, kā krievu armijas kareivji kolektīvi izvaro sievieti; tekstā nav manāma nekāda līdzjūtība pret upuri. Cits darbs «Kaukāzietis» liek saprast, ka īstie kaukāzieši ir nevis vietējie, bet gan krievu zaldāti, kas iekaroja šo apvidu XIX gadsimta sākumā, — gluži tāpat padomju kareivji, kas bija nosūtīti iebrukt Afganistānā un okupēt to, sarunvalodā tika dēvēti par afgāņiem.
Kaut vai Ļermontovs. Viņam krievu literatūrā ir noteikts rakstnieka, karavīra, siržu lauzēja un romantiska dzejnieka tēls. Viņš ir uzbūris idilliskas Kaukāza ainas, kas aizrāva viņa un arī daudzu citu slavenu krievu rakstnieku iztēli. Tāpat kā Puškins viņš traģiski gāja bojā divkaujā.
Bet aiz XIX gadsimta sākuma romantisma slēpjas vēl kas — impērijas saltais tvēriens. Ļermontova visslavenākā poēma «Mciri» jeb «Novicis», kas sarakstīta 1839. gadā, ir kaukāziešu mūka, ko krievu armijas virsnieks saņēmis gūstā jau zēnībā, idillisks vēstījums. Poēmas galvenais pārdzīvojums ir bezcerības sajūta: Kaukāza tautu lepnā un dižā vēsture ir pagājusi un izgaisusi uz visiem laikiem, un galvenā varoņa nostalģija pēc zudušās pagātnes liecina, ka viņš pieder pie cilvēces uzvarētās puses. Agrīnā piedauzīgā dzejolī «Ulāne» Ļermontovs apraksta, kā krievu armijas kareivji kolektīvi izvaro sievieti; tekstā nav manāma nekāda līdzjūtība pret upuri. Cits darbs «Kaukāzietis» liek saprast, ka īstie kaukāzieši ir nevis vietējie, bet gan krievu zaldāti, kas iekaroja šo apvidu XIX gadsimta sākumā, — gluži tāpat padomju kareivji, kas bija nosūtīti iebrukt Afganistānā un okupēt to, sarunvalodā tika dēvēti par afgāņiem.
Tieši tāpat, kā Ļermontovs veidoja impērisku, koloniālu krievu skatījumu uz Kaukāzu, Puškins rīkojās attiecībā uz Ukrainu. Par piemēru ņemsim «Poltavu», Puškina poēmu par ukraiņu hetmani Ivanu Mazepu, kas sacēlās pret toreizējo caru Pēteri Lielo, kad viņš pastiprināja Krievijas kontroli pār Ukrainu (un kuru Krievijas prezidents Vladimirs Putins nupat piesauca runā par Krievijas impērijas zemju atgūšanu). Ukraiņiem Mazepa simbolizē nacionālo pretošanos Krievijas kundzībai un atgādina, ka cariskā Krievija lauza XVII gadsimta līgumu par kazaku (nākamo ukraiņu) autonomijas saglabāšanu apmaiņā pret lojalitāti maskaviešiem (nākamajiem krieviem). Ukraiņu ieskatā Pēteris lauza vienošanos, savukārt krieviem katra ukraiņu autonomijas prasība nozīmēja nodevību — tieši tāpat kā tagad Putinam. Puškins pauž krievu uzskatus, attēlojot Mazepu kā izvirtušu nodevēju, kas «gatavs izliet asiņu straumes». Poēma liek domāt, ka ukraiņi ir nožēlojami un nicināmi «asiņainās senatnes draugi».
Tāds pats vēstījums ir atrodams krievu rakstnieka Nikolaja Gogoļa slavenajā vēsturiskajā stāstā par Ukrainu «Tarass Buļba». Kad Gogolis, kurš pēc izcelsmes ir ukrainis, nomainīja identitāti uz krieviski impērisko, viņš daudz talanta veltīja, lai pierādītu, ka viss ukrainiskais ir novecojis un, kas vēl svarīgāk, cietsirdīgs. Pēc Gogoļa domām, ukraiņiem ir vajadzīga Krievijas impērija, lai viņi varētu kļūt civilizēti.
Protams, bija arī pretējs skatījums. Dažus gadus pēc tam, kad Gogolis un Puškins izveidoja priekšstatu par ukraiņu kazakiem kā novecojušas un cietsirdīgas pagātnes sastāvdaļu, ukraiņu dzejnieks, mākslinieks un nacionālais varonis Tarass Ševčenko pastāstīja tautiešiem, ka kazaku pretdespotiskais un protodemokrātiskais gars bija nevis pagātnes palieka, bet gan nākotnes vēstnesis. Arī Ševčenko skatījums uz Kaukāzu atšķīrās no Ļermontova redzējuma: nevis idilliska ainava, kur romantizētā krievu kundzība ir izdzēsusi vēsturi, bet gan ļoti traģiska aina, kur impēriskā vardarbība rada asiņu upes un pretošanās ir spēcīga un nelokāma. Ševčenko slavenais aicinājums pretoties tirānijai «Борітеся — поборете» (cīnieties, un jūs uzvarēsit) ir ņemts no poēmas «Kaukāzs» un ir vienlīdz attiecināms gan uz kaukāziešu, gan ukraiņu cīņu pret Krievijas impērijas varu. Ļermontova Kaukāzs ir sniegbalts, idilliski salts un neaizsniedzams ļaužu ciešanām, savukārt Ševčenko Kaukāzs ir asinssarkans un ierauts cilvēces cīņā par brīvību. Ļermontovs saraksta dzejoli par kolektīvo izvarošanu no krievu varmāku skatpunkta; Ševčenko pretmets ir покритка (ukrainiski — kritušas sievietes) tēls. Viņa izaicinošajā reliģiskajā poēmā «Marija» ir vilktas paralēles starp ukraiņu kritušo sievieti, kas dzemdē ārlaulības bērnu no maskaviešu zaldāta, iespējams, pēc izvarošanas, un Jēzus māti — vientuļām cietējām mātēm. Empātija pret sievietēm, kas cietušas no seksuālas vardarbības, ir Ševčenko atbilde Ļermontova izvarošanas apdziedāšanai, kur abos gadījumos vainīgais ir krievs, bet upuris ir iekarota persona.
Tiklīdz sāk tam pievērst uzmanību, izrādās, ka krievu literatūra ir pārpilna ar imperiālistiskiem spriedumiem, romantizētiem iekarojumiem un cietsirdību, bet klusumu par sekām. Pat ja darbs šķietami simpatizē impērijas padotajam, piemēram, «Tarass Buļba» vai «Mciri», šī līdzjūtība ir romantisks priekšstats par personas bēdīgo likteni — mūžīgo atpalicību un pakļautību. Laikā, kad Eiropas orientālisms veidoja priekšstatu par Āfrikas un Āzijas sabiedrībām, kam nav pieminēšanas vērtas vēstures, krievu literatūra veidoja priekšstatu par Kaukāzu un Ukrainu kā par sabiedrībām, kuru spaidu vēsture ir pelnījusi aizmirstību.
Paralēles ar mūsdienu Krievijas iekarošanas politiku ir dziļas un plašas. Puškina «Krievijas apmelotājiem» ir izcils pret Eiropu vērsta pamfleta piemērs, kas popularizē agresīvu Krievijas imperiālismu. Viņa attieksme pret 1830./1831. gada poļu sacelšanos noteiktā mērā līdzinās Kremļa pašreizējam skatījumam uz tā dēvētajām krāsainajām revolūcijām bijušajā padomju impērijā. Puškins atklāti draud Eiropai ar karu («Vai krievs ir zaudējis paradumu uzvarēt?») un atgādina lasītājiem par Krievijas milzīgo varu un iekarojumiem («No Somijas ledainajām klintīm līdz ugunīgajai Kolhīdai»). Puškina ideoloģija ved taisnā ceļā uz šodienas neoimpērisko retoriku. Viens no Krievijas lozungiem Krievijas–Ukrainas karā ir «Varam atkārtot», kas ar nolūku atgādina par iepriekšējiem postošajiem iekarošanas kariem, lai iebiedētu Krievijas iedomātos ienaidniekus. Līdzīgi krievu dzejnieks un Puškina laikabiedrs Fjodors Tjutčevs Eiropas 1848. gada revolūciju laikā slavināja Krievijas impēriju kā Eiropas bastionu, kas neļauj uzliesmot bīstamajai demokrātijai, — tieši tāpat Krievija mūsdienās ir autoritārs labējo un kreiso antidemokrātisko spēku paraugs (un atbalstītājs) Eiropā.
Kad Rietumu zinātnieki pasniedz XIX gadsimta krievu literatūras zelta laikmetu kā intelektuālu cīņu starp rietumnieciskotājiem un slavofiliem, viņi neņem vērā abiem virzieniem raksturīgās nacionālistiskās un imperiālistiskās apakšstrāvas. Pat tā dēvētie rietumnieciskotāji ticēja Krievijas sevišķumam, bieži pārvērtās par radikāliem pretiniekiem tam, ko, viņuprāt, pārstāv liberālā Eiropa, un mēdza augstu vērtēt despotisku sabiedrības modeli. Nav daudz autoru, kas labāk ilustrē šo fenomenu, kā krievu romānists Fjodors Dostojevskis, kas no sociālistiskā radikāļa dzīves gaitā pārvērtās par reliģisko fundamentālistu. Viņš ir braši pavēstījis, ka krievu sociālisti un komunisti «nav eiropieši» un «galu galā kļūs par īstiem krieviem», citiem vārdiem sakot, beigās noliegs Rietumus. Romānā «Velni» Dostojevskis raksturo Rietumu idejas kā «velnišķīgus» kārdinājumus, kas ir nosodāmi.
Neatkarīgi no tā, vai šie rakstnieki virspusēji pieņēma Rietumu idejas vai ne, viņu etnonacionālistiskais, impēriskais viedoklis palīdzēja novest Krieviju pie lielākas, nevis mazākas tirānijas. Nonākušas Krievijas augsnē, pat Rietumu progresīvās idejas pārtapa jaunā un stiprākā tirānijā gan Krievijas dižā modernizētāja Pētera Lielā, gan boļševiku vadībā, kuru slepkavnieciskā despotija bija balstīta uz Eiropas sociālistu idejām.
Tas pats turpinās arī tagad. Kad Krievija 90. gados izpostīja Čečeniju un izraisīja mākslīgas separātistu cīņas Moldovā un Sakartvelā, 2008. gadā iebruka Sakartvelā un 2014. gadā — Ukrainā, šo zvērību intelektuālais pamats bija dižā krievu literatūras klasika un tās autoru attieksme pret impērijas kolonijām un iekarojumiem. Līdz šai dienai šie autori un viņu darbi stāsta krieviem, ka krievu zaldātu okupētajās zemēs nav ko cienīt. Kad Puškins attēloja ukraiņu kazakus kā asinskārus un cietsirdīgus ļaudis, tā bija XIX gadsimta versija mūsdienu propagandas vēstījumam par ukraiņiem kā it kā nacistiem, kuru vēsturiskais liktenis ir nāve un pakļaušanās. Tjutčeva skatījums uz XIX gadsimta Krieviju kā dižu Eiropas glābēju no demokrātijas atbalsojas Putina cīņā par krāsaino revolūciju sakāvi Ukrainā un citur.
Protams, krievu kultūra nav vienīgais krievu noziegumu iemesls, un saikne starp kultūru un politiku nekad nav lineāra, taču ir naivi domāt, ka krievu kultūra ir nevainīga un brīva no imperiālistiskā diskursa, kas gadsimtiem ilgi ir bijis Krievijas politikas pamatā. Un, lai gan Rietumu universitātes pēta imperiālismu un orientālismu Rietumu literatūras kanonā — uzreiz nāk prātā romānisti Gistavs Flobērs, Radjards Kiplings un Džozefs Konrāds —, tās gandrīz pilnīgi ignorē līdzīgus motīvus pasaules pēdējās nerekonstruētās koloniālās impērijas literatūrā, kura cīnās kārtējā impērijas iekarošanas karā, kamēr es šo rakstu.
Tātad, ja meklējat saknes Krievijas vardarbībai pret kaimiņiem, tās vēlmei izdzēst kaimiņu vēsturi un liberālās demokrātijas ideju noliegumam, dažas atbildes jūs atradīsit Puškina, Ļermontova un Dostojevska darbu lappusēs.
Tāds pats vēstījums ir atrodams krievu rakstnieka Nikolaja Gogoļa slavenajā vēsturiskajā stāstā par Ukrainu «Tarass Buļba». Kad Gogolis, kurš pēc izcelsmes ir ukrainis, nomainīja identitāti uz krieviski impērisko, viņš daudz talanta veltīja, lai pierādītu, ka viss ukrainiskais ir novecojis un, kas vēl svarīgāk, cietsirdīgs. Pēc Gogoļa domām, ukraiņiem ir vajadzīga Krievijas impērija, lai viņi varētu kļūt civilizēti.
Protams, bija arī pretējs skatījums. Dažus gadus pēc tam, kad Gogolis un Puškins izveidoja priekšstatu par ukraiņu kazakiem kā novecojušas un cietsirdīgas pagātnes sastāvdaļu, ukraiņu dzejnieks, mākslinieks un nacionālais varonis Tarass Ševčenko pastāstīja tautiešiem, ka kazaku pretdespotiskais un protodemokrātiskais gars bija nevis pagātnes palieka, bet gan nākotnes vēstnesis. Arī Ševčenko skatījums uz Kaukāzu atšķīrās no Ļermontova redzējuma: nevis idilliska ainava, kur romantizētā krievu kundzība ir izdzēsusi vēsturi, bet gan ļoti traģiska aina, kur impēriskā vardarbība rada asiņu upes un pretošanās ir spēcīga un nelokāma. Ševčenko slavenais aicinājums pretoties tirānijai «Борітеся — поборете» (cīnieties, un jūs uzvarēsit) ir ņemts no poēmas «Kaukāzs» un ir vienlīdz attiecināms gan uz kaukāziešu, gan ukraiņu cīņu pret Krievijas impērijas varu. Ļermontova Kaukāzs ir sniegbalts, idilliski salts un neaizsniedzams ļaužu ciešanām, savukārt Ševčenko Kaukāzs ir asinssarkans un ierauts cilvēces cīņā par brīvību. Ļermontovs saraksta dzejoli par kolektīvo izvarošanu no krievu varmāku skatpunkta; Ševčenko pretmets ir покритка (ukrainiski — kritušas sievietes) tēls. Viņa izaicinošajā reliģiskajā poēmā «Marija» ir vilktas paralēles starp ukraiņu kritušo sievieti, kas dzemdē ārlaulības bērnu no maskaviešu zaldāta, iespējams, pēc izvarošanas, un Jēzus māti — vientuļām cietējām mātēm. Empātija pret sievietēm, kas cietušas no seksuālas vardarbības, ir Ševčenko atbilde Ļermontova izvarošanas apdziedāšanai, kur abos gadījumos vainīgais ir krievs, bet upuris ir iekarota persona.
Tiklīdz sāk tam pievērst uzmanību, izrādās, ka krievu literatūra ir pārpilna ar imperiālistiskiem spriedumiem, romantizētiem iekarojumiem un cietsirdību, bet klusumu par sekām. Pat ja darbs šķietami simpatizē impērijas padotajam, piemēram, «Tarass Buļba» vai «Mciri», šī līdzjūtība ir romantisks priekšstats par personas bēdīgo likteni — mūžīgo atpalicību un pakļautību. Laikā, kad Eiropas orientālisms veidoja priekšstatu par Āfrikas un Āzijas sabiedrībām, kam nav pieminēšanas vērtas vēstures, krievu literatūra veidoja priekšstatu par Kaukāzu un Ukrainu kā par sabiedrībām, kuru spaidu vēsture ir pelnījusi aizmirstību.
Paralēles ar mūsdienu Krievijas iekarošanas politiku ir dziļas un plašas. Puškina «Krievijas apmelotājiem» ir izcils pret Eiropu vērsta pamfleta piemērs, kas popularizē agresīvu Krievijas imperiālismu. Viņa attieksme pret 1830./1831. gada poļu sacelšanos noteiktā mērā līdzinās Kremļa pašreizējam skatījumam uz tā dēvētajām krāsainajām revolūcijām bijušajā padomju impērijā. Puškins atklāti draud Eiropai ar karu («Vai krievs ir zaudējis paradumu uzvarēt?») un atgādina lasītājiem par Krievijas milzīgo varu un iekarojumiem («No Somijas ledainajām klintīm līdz ugunīgajai Kolhīdai»). Puškina ideoloģija ved taisnā ceļā uz šodienas neoimpērisko retoriku. Viens no Krievijas lozungiem Krievijas–Ukrainas karā ir «Varam atkārtot», kas ar nolūku atgādina par iepriekšējiem postošajiem iekarošanas kariem, lai iebiedētu Krievijas iedomātos ienaidniekus. Līdzīgi krievu dzejnieks un Puškina laikabiedrs Fjodors Tjutčevs Eiropas 1848. gada revolūciju laikā slavināja Krievijas impēriju kā Eiropas bastionu, kas neļauj uzliesmot bīstamajai demokrātijai, — tieši tāpat Krievija mūsdienās ir autoritārs labējo un kreiso antidemokrātisko spēku paraugs (un atbalstītājs) Eiropā.
Kad Rietumu zinātnieki pasniedz XIX gadsimta krievu literatūras zelta laikmetu kā intelektuālu cīņu starp rietumnieciskotājiem un slavofiliem, viņi neņem vērā abiem virzieniem raksturīgās nacionālistiskās un imperiālistiskās apakšstrāvas. Pat tā dēvētie rietumnieciskotāji ticēja Krievijas sevišķumam, bieži pārvērtās par radikāliem pretiniekiem tam, ko, viņuprāt, pārstāv liberālā Eiropa, un mēdza augstu vērtēt despotisku sabiedrības modeli. Nav daudz autoru, kas labāk ilustrē šo fenomenu, kā krievu romānists Fjodors Dostojevskis, kas no sociālistiskā radikāļa dzīves gaitā pārvērtās par reliģisko fundamentālistu. Viņš ir braši pavēstījis, ka krievu sociālisti un komunisti «nav eiropieši» un «galu galā kļūs par īstiem krieviem», citiem vārdiem sakot, beigās noliegs Rietumus. Romānā «Velni» Dostojevskis raksturo Rietumu idejas kā «velnišķīgus» kārdinājumus, kas ir nosodāmi.
Neatkarīgi no tā, vai šie rakstnieki virspusēji pieņēma Rietumu idejas vai ne, viņu etnonacionālistiskais, impēriskais viedoklis palīdzēja novest Krieviju pie lielākas, nevis mazākas tirānijas. Nonākušas Krievijas augsnē, pat Rietumu progresīvās idejas pārtapa jaunā un stiprākā tirānijā gan Krievijas dižā modernizētāja Pētera Lielā, gan boļševiku vadībā, kuru slepkavnieciskā despotija bija balstīta uz Eiropas sociālistu idejām.
Tas pats turpinās arī tagad. Kad Krievija 90. gados izpostīja Čečeniju un izraisīja mākslīgas separātistu cīņas Moldovā un Sakartvelā, 2008. gadā iebruka Sakartvelā un 2014. gadā — Ukrainā, šo zvērību intelektuālais pamats bija dižā krievu literatūras klasika un tās autoru attieksme pret impērijas kolonijām un iekarojumiem. Līdz šai dienai šie autori un viņu darbi stāsta krieviem, ka krievu zaldātu okupētajās zemēs nav ko cienīt. Kad Puškins attēloja ukraiņu kazakus kā asinskārus un cietsirdīgus ļaudis, tā bija XIX gadsimta versija mūsdienu propagandas vēstījumam par ukraiņiem kā it kā nacistiem, kuru vēsturiskais liktenis ir nāve un pakļaušanās. Tjutčeva skatījums uz XIX gadsimta Krieviju kā dižu Eiropas glābēju no demokrātijas atbalsojas Putina cīņā par krāsaino revolūciju sakāvi Ukrainā un citur.
Protams, krievu kultūra nav vienīgais krievu noziegumu iemesls, un saikne starp kultūru un politiku nekad nav lineāra, taču ir naivi domāt, ka krievu kultūra ir nevainīga un brīva no imperiālistiskā diskursa, kas gadsimtiem ilgi ir bijis Krievijas politikas pamatā. Un, lai gan Rietumu universitātes pēta imperiālismu un orientālismu Rietumu literatūras kanonā — uzreiz nāk prātā romānisti Gistavs Flobērs, Radjards Kiplings un Džozefs Konrāds —, tās gandrīz pilnīgi ignorē līdzīgus motīvus pasaules pēdējās nerekonstruētās koloniālās impērijas literatūrā, kura cīnās kārtējā impērijas iekarošanas karā, kamēr es šo rakstu.
Tātad, ja meklējat saknes Krievijas vardarbībai pret kaimiņiem, tās vēlmei izdzēst kaimiņu vēsturi un liberālās demokrātijas ideju noliegumam, dažas atbildes jūs atradīsit Puškina, Ļermontova un Dostojevska darbu lappusēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru