Dažas pieturzīmes ir vienlīdzīgākas par citām

Kualalumpuras okeanārijā «Aquaria KLCC»

Interesanti, ka korektūras klienti atzīst manu kvalifikāciju, lai gandrīz kautrīgi lūgtu «salikt komatus pareizi», bet pēdiņu lietošanā uzskata sevi par kompetentākiem. Parasti tas gan nozīmē tikai to, ka viņu uzņēmuma simbolisko nosaukumu ir aizliegts likt pēdiņās, un viss.
     Starptautisku uzņēmumu pārstāvji parasti aizbildinās, ka latviešu tulkojumā pēdiņas nedrīkst lietot tāpēc, ka oriģinālajā tekstā to nav, taču tā paša uzņēmuma tulkojumos lietuviski visas pēdiņas ir vietā, tāpēc nākas secināt, ka to nosaka nevis kaut kādi «lielie bosi», bet gan pašu vietējo darbinieku izpratne par to, kas ir labi un kas ir slikti.
     Reizēm negribīgi tiek pieņemts ieteikums likt nosaukumu slīprakstā. Lai gan arī tas ir izcēlums, tomēr šāda rīcība man šķiet muļķošanās, jo slīprakstā ieteicams likt tekstu svešvalodā, ja tāds ir. Bieži vien uzņēmējiem ir skaidrs, ka viņu firmas nosaukums tekstā labi izskatīties, tikai rakstīts ar visiem LIELAJIEM burtiem kā abreviatūra. Turklāt man šķiet, ka viņi pēdiņas uzskata gandrīz vai par sodu, jo turpat tekstā blakus viņu firmas nosaukumam citu uzņēmumu simboliskos nosaukumus drīkst likt pēdiņās.
     Iespējams, tas viss ir tik sarežģīti tāpēc, ka ir grūti izšķirties, kuras pēdiņas latviešiem vajadzētu uzskatīt ar savām: franču «un», vācu „un“, angļu “un” vai „un”, ko Vikipēdija atzīst par raksturīgām ungāriem, poļiem, rumāņiem un serbiem. Eiropas Savienības Publikāciju birojs skaidri zina, ka mums ir jālieto angļu pēdiņas, taču, piemēram, LZA Terminoloģijas komisija savās publikācijās lieto franču pēdiņas. Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir nākusi klajā ar kārtējo gļēvo domu, ka, lietojot apaļās pēdiņas, atvērējpēdiņas var būt gan augšā, gan apakšā. Žēl, ka nevar saņemties tik vienkāršā jautājumā.

Vai krievu valodā ё ir tas pats, kas latviešu valodā ŗ?

Hinduistu svētnīcu komplekss Prambanans nokrēslī, lietū un no attāluma (Java Indonēzijā)

Par vienu no vislabākajām es uzskatu 1959. gadā izdoto divsējumu Krievu–latviešu vārdnīcu. Arī tulkojot no angļu valodas, īpaši grūtos gadījumos mēdzu pārtulkot angļu vārdu krieviski un tad apskatīties, ko iesaka šī vārdnīca. Tajā ir plaša un vienlaikus, kā tagad saka, intuitīvi saprotama apzīmējumu sistēma (tas nozīmē daudz paskaidrojumu par vārdu lietošanu). Tajā ir ļoti daudz šķirkļu, kas tā vien liek nevilšus iedomāties, ka latviešu valoda nav nekas mazāk «великий 
и могучий» (es šaubos, vai Ivans Turgeņevs ar to domāja izsmeļošo krievu lamuvārdu bagātību — tas ir cits temats).
     Tā kā mēs esam tik smalki izstudējuši krievu un latviešu valodas atbilsmes, nav nekāds brīnums, ka arī krievu īpašvārdu atveide mums ir visai precīzi izstrādāta. Sk. kaut vai Ministru kabineta noteikumus Nr. 114 «Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju». Tāpēc mums nav vienalga, vai krievi atmet ё lietošanu vai ne un, piemēram, Krievijas Federācijas lauksaimniecības ministru nosauc Николай Фёдоров vai Николай Федоров, jo ё un е atveide latviešu valodā atšķiras: Fjodorovs un Fedorovs. Protams, netrūkst latviski rakstošo ar vēsturisko atmiņu, kas tik un tā var uzrakstīt Fjodorovs, tomēr internetā ir sastopami abi varianti, tātad ne visiem tā vēsturiskā atmiņa ir.