Bij man viena burta dēļ

pāris rindkopu tomēr jāuzraksta. Ievēroju, ka grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» ietekmīgais garīdznieks un domātājs Teofans Prokopovičs (1681–1736) ir nosaukts par Feofanu. Ir jau mums tā fonētiskā atveide un tādas lietas, tomēr jāskatās, no kuras valodas atveidot. Kā zināms, tas bija Prokopoviča pieņemts vārds, un parasti pieņemtus vārdus izvēlas ar kādu jēgu un nozīmi. Vārds Феофан ir grieķu cilmes: tas ir cēlies no Θεοφανής (transliterācija latīņu grafētikā — Theofanēs), kas nozīmē ‘Dieva parādīšanās’ (no theos — Dievs un phaínō — parādīties, spīdēt). Šis vārds tika plaši lietots Bizantijā, pareizticīgo tradīcijā un tiek lietots arī mūsdienu Grieķijā. Tas ir iekļauts grāmatā «Grieķu īpašvārdu atveide latviešu valodā: jaungrieķu valoda», kur tā atveide no sengrieķu valodas ir norādīta Teofans, bet no jaungrieķu valodas — Teofanis.

     Kad vietnē Periodika.lndb.lv pētīju, kā citiem ir gājis ar vārda Teofans atveidi, uzdūros smieklīgam un pamācošam gadījumam ar citu Teofanu — svētbilžu, miniatūru un fresku gleznotāju Teofanu Grieķi (ap 1340–ap 1410), kas parāda, ka pieņemto vārdu akla fonētiskā atveide var sagrozīt pat visvienkāršākos vārdus. 1960. gadā padomijā atzīmēja svētbilžu un fresku gleznotāja Andreja Rubļova 600. dzimšanas dienu, 1966. gadā nāca klajā Andreja Tarkovska mākslas filma par gleznotāju, kā arī darbaļaudis reizumis tika aicināti apceļot «dzimto zemi», piemēram, senatnīgo Novgorodu. Līdz ar to Latvijas presē bija iemesls pieminēt Rubļova skolotāju Teofanu Grieķi, taču, lai gan varētu domāt, ka tolaik partija modri uzraudzīja katru izteiku, viņš tika saukts visdažādākajos vārdos, piemēram, Feofāns Ikoņņiks Grečins, Teofans Greke, Teofāns Greko, Teofans Grieks un Feofans Greks.

Oleksijs Arestovičs. Piektā projekta manifests

Sastāv no divām daļām:

     • problēmas nostādnes;
     • risinājuma priekšlikuma.
     Vispirms. Mums, Ukrainai, ir trīs cieši saistītas pamata problēmas: politiskā un ideoloģiskā sašķeltība, Krievija un modernizācija.
     Sāksim ar sašķeltību.
     Ukrainā savā starpā sacenšas četri galvenie ideoloģiskie poli jeb projekti:
     • eirooptimistiskais,
     • nacionālistiskais,
     • Krievijas,
     • padomju.
     Eirooptimistiskais projekts paredz iestāšanos ES un NATO, kā arī Rietumu liberāldemokrātiskās ideoloģijas pieņemšanu valsts līmenī.
     Nacionālistiskais projekts paredz monoetniskas un monokulturālas valsts izveidi, kas līdzinās Polijai vai citai ES valstij, kā arī labējo Ukrainas ekspansijas ideoloģiju.
     Krievijas projekts paredz vājas, atkarīgas un finlandizētas valsts izveidi, kas nav bīstama, ir piekāpīga, bez ambīcijām, paklausīga un atkarīga no Maskavas.
     Padomju projekts paredz PSRS atjaunošanu kaut kādā ziņā — ekonomisko, militāro un citu veidu savienību.
     Ārēja spiediena ietekmē šie četri projekti hibridizējas un tiecas uz diviem galvenajiem poliem:
     • eirooptimistiskais apvienojas ar nacionālistisko,
     • Krievijas apvienojas ar padomju.
     Tajā pašā laikā tie saglabā savu būtību un atšķirības, piemēram, eirooptimistiskais un nacionālistiskais konfliktē par LGBT tematiku, padomju un Krievijas — par jautājumu, vai Ukrainai ir jāsaglabā neatkarība.
     Visietekmīgākais šeit ir Krievijas projekts, kura galvenā iezīme ir Ukrainas atturēšana no dižu ambīciju ceļa — padarīšana par mūžīgu provinci.
     Diemžēl ļoti daudzi ukraiņi ir piekrituši šādai savas valsts likteņa perspektīvai, kosmosa programmu vietā izvēloties ķiršu dārziņu pie mājas.
     No ģimenes psihoterapijas ir zināms, ka ģimenes var izturēt visus pārbaudījumus, kamēr tām ir vienots kopīgas nākotnes redzējums. Un tās izjūk, pat kad tām ir visu citu veidu labklājība, ja kopīgu nākotni nesaskata.
     Visu četru projektu un divu polu galvenais traģiskais trūkums ir tas, ka katrs no tiem vēlas Nākotni, kurā nav pārējo projektu. Tas ir, paredz to ukraiņu izsvītrošanu no nākotnes un pagātnes (!), kuri tiem personiski nepatīk ideoloģisku iemeslu dēļ.
     Reizi no reizes atbrīvošanās cīņu gaitā šāds lietu stāvoklis mums ir beidzies ar Melno radu un kaimiņu uzkundzēšanos.
     Vienīgā izeja ir integrējošs un vērienīgs Nākotnes projekts, kas ietvers visu četru projektu stiprās puses un būs pievilcīgs visiem Ukrainas pilsoņiem.
     Otra problēma ir Krievija.
     Samērā nesen Krievijas vara pie Maskavas kremļa uzstādīja pieminekli mūsu Volodimiram Dižajam.
     Mēs nekonkurējam ar Krieviju par Krimu vai Donbasu. Mēs konkurējam par Rusas jeb Senās Rusas vēsturisko mantojumu. Bez šī mantojuma mēs esam kaut kas nesaprotams, «… Austroungārijas ģenerālštāba izgudrots», bet viņi — Zelta ordas uluss.
     Mums ar Maskavu ir bībelisks konflikts par pirmdzimtību tāpat kā starp arābiem un žīdiem. Šāda veida konflikti pieder pie tiem, kurus nevar atrisināt. Mēs esam nolemti pastāvīgam konfliktam ar Krieviju, vienalga, vai tā ir autoritāra vai liberāla.
     Nevienā konfliktā nevar uzvarēt aizsardzībā.
     Ir jāuzbrūk, jāsakauj ienaidnieks ar viņa paša ieročiem.
     Rodas jautājums — kuri tad ir rusi?
     Senās Rusas kņazi bija rusi.
     Višneveckis bija Rusas vaivads.
     Hmeļnickis bija Rusas hetmanis.
     Hadjačas līgums paredzēja Rusas kņazistes izveidi.
     Atļaušos atgādināt, ka Rosiju (un šis vārds grieķiski nozīmē Rusu, impēriju) izgudroja Kijivas Mohilas akadēmijas rektors Teofans Prokopovičs.
     Krievijas impērija ir ukraiņu ideja, kuras galvenā jēga ir tiesības uz Rurika dzimtas mantojumu, tiesības vākt kopā zemes.
     Mēs ilgi īstenojām savas ambīcijas mūsu izveidoto Krievijas impērijas un Padomju Savienības formātā. Un tādējādi labprātīgi atdevām tām diženu vēsturi, diženus sasniegumus un savas ambīcijas.
     Ir pienācis laiks tos atgūt.
     Trešā problēma ir modernizācija.
     No aptuveni divsimt valstiskajiem veidojumiem pasaulē tikai 30–35 valstis tiek uzskatītas par modernizētām: Rietumu valstis un Dienvidāzijas «tīģeri».
     Cilvēce piedzīvo straujas pārmaiņas, pietiek paskatīties uz Īlona Maska sasniegumiem, lai saprastu, ka pēc divdesmit gadiem pasaule būs pavisam citāda.
     Norit sestais tehnoloģiskais cikls: robotizācija, mākslīgais saprāts, fundamentālas pārmaiņas ražošanā, inženierzinātnēs, medicīnā, kosmonautikā, enerģētikā.
     Tiek prognozēts šāds sadalījums: nākamajos trīsdesmit–četrdesmit gados jaunajā brīnišķīgajā pasaulē pāries sešas septiņas valstis. Divdesmit–trīsdesmit kļūs par šīs pasaules perifēriju, bet pārējās — par nomaļu mežonīgu āri ar arhaizācijas elementiem.
     Ukraina cenšas modernizēties kopš XIX gadsimta vidus (Kirila un Metodija brālība). Neizdodas savu ambīciju un impērijas plānu dēļ.
     Līdz ar neatkarību mēs it kā izvēlējāmies jaunu ceļu — Eiropas —, vai arī tiek piedāvāti citi varianti: «baltrusu brīnums», jaunā industrializācija utt.
     Došanās pa Eiropas ceļu mums ir postoša.
     Mūsdienu Eiropa un Ukraina ir pilnīgi atšķirīgas vēsturiskas konstrukcijas.
     Mūsdienu Eiropa ir izveidojusies saskaņā ar Trīsdesmitgadu kara (1618–1648, kā vara, tā ticība) un Pirmā pasaules kara (Vilsona doktrīna: valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) rezultātiem.
     Ukraina ir izveidota kā impērijas sastāvdaļa, tajā ir daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs, kultūra, zemes.
     Ja mēs iesim pa Polijas ceļu, reducējoties līdz monoetniskam sastāvam, mēs beigsim ar operāciju «Visla», tautu pārvietošanu.
     Mums jau ir nogriezti Krima un Donbass.
     Mums Eiropas ceļš uz monoetniskumu ir Ukraina bez austrumu un dienvidu apgabaliem, jauna Rietumukrainas Tautas Republika gar Dņipru bez piekļuves jūrai.
     Mums ir vajadzīgi principiāli citādi modernizācijas ideoloģiskie pamati — integrācijas ideoloģija, vienlaikus tēmējot uz jaunu tehnoloģisko ciklu.
     Ja mēs līdz 2035. gadam to nepaspēsim, mēs paliksim par tālu perifēriju, pat par perifērijas perifēriju.
     Otrā daļa. Problēmas risinājums.
     Piesakām pretenziju uz Rusas mantojumu.
     Pārdēvējam valsti par Rusu-Ukrainu, paziņojam pasaulei, ka esam mantojuši unikālu un senu Eiropas kultūru, kurai ir vismaz 1500 gadu, un ambiciozi īstenojam Nākotnē tās vēsturisko un kultūras jēgu.
     Lai tagad Maskava pamēģina izskaidrot separātistiem un pasaulei, kāpēc tai ir jāšauj uz rusiem un uz kāda pamata Krima tika atņemta rusiem?
     Skaidri nosakām robežu starp rusiem un Krievijas iedzīvotājiem.
     Rusa-Ukraina ļaus eirooptimistiem izvērst ideju par integrāciju ar Rietumiem, nacionālistiem — kopt Svjatoslava Drosmīgā plašo mantojumu un nest Ukrainas karogu pretī jauniem apvāršņiem, padomju ļaudīm tā atkal piešķirs lielas ambīcijas un piederības sajūtu jaunam vērienīgam ģeopolitiskajam projektam, atdos rusu pašidentifikāciju tiem, kas tiecas uz Krieviju.
     Ja visu izdarīt pareizi un prātīgi, notiks ideoloģisko polu integrācija un nācijas saliedēšanās kopīgās Nākotnes labā, kas mums ir vajadzīga kā gaiss.
     Konkrētu problēmu risināšanas paraugs, par piemēru ņemot valodu.
     Vienīgā valsts valoda ir ukraiņu. Krievu un baltrusu valoda tiek atzīta par senās ukraiņu (rusu) valodas atvasinājumiem, un abas tiek brīvi lietotas Rusas-Ukrainas teritorijā (ko, starp citu, garantē arī pašreizējā konstitūcija).
     Taču ar integrācijas projektu vien nepietiek.
     Ierosinu veidot ne tikai jaunu valstiskumu, bet arī jaunu civilizāciju. Esmu to nosaucis par Piekto projektu.
     Jaunās civilizācijas centrālā ideja ir griba — brīvības un ambiciozu pūliņu apvienojums.
     Nākotnes dēļ mēs īstenosim tradicionālos nacionālos arhetipus, sevišķi Aizkrāču Sičas — valsts kā liels radošais centrs: sagādāt vislabākās jaunrades iespējas personai un pilsonim, kas vēlas kopā ar mums piekopt šādu dzīvesveidu.
     Tehnoparku tīkls, zinātne, kultūra, izglītība.
     Multikulturāls projekts: vienotība kultūru daudzveidībā.
     Viena valsts — divas pasaules: vislabākie apstākļi pastorālajiem «ķiršu dārziņa pie mājas» cienītājiem un vislabākie apstākļi tehnokozakiem — izrāviena projekti, tālejošas ekspedīcijas zinātnē, izglītībā, kultūrā un brīva dalība tajā.
     Lūk, tā būs patiesa Rusas — vienas no pasaules pamatkultūrām — atdzimšana.
     Lūk, tas būs brīnums.
     Lūk, tas būs īsts vēsturisks izrāviens.
     — Hei, jaunie Ataturki!
     Jūs visi ieiesit pasaules vēsturē uz visiem laikiem.

2020. gada 8. septembrī

Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/3612277518836302

Primum non nocere. Kā tad

Direktoriņš rīkotājiņš

Vispirms sveicieni no Antonijas Ahero, Jura Baldunčika un vietnes personvarduatveide.lv, kā arī mazs mājiens no saguglējamajiem izrunas paraugiem. Nekas nebija jādara: Guinevere konvencionālā atveide latviski ir G(v)inevjera vai G(v)inivjera, savukārt Lyman tā ir Laimens.
     Biju cerējusi, ka dumpinieciskums pret pastāvošo kārtību izpaudīsies nevis rotaļās ar personvārdiem, bet pieņemot Elvja Krumholca piedāvājumu sorghum latviski atveidot ar lokāmu galotni, tas ir, sorgs, kā arī manu piedāvājumu Martha’s Vineyard saukt par Martas Vīndārzu. Skaidrs, ka, vispārīgi ņemot, vietvārdu tulkošana ir ļoti šaura bezizeja, bet domāju, ka šis varētu būt viens no jaukajiem izņēmumiem, kas apstiprina likumību. Man šķiet, ka, piemēram, Labās Cerības ragam neviens censonis pagaidām klāt nav ķēries.

Skripalis un Filis

Kotiks Skeletu krasta Krusta zemesragā

Man ir radies iespaids, ka neviens nav izmantojis iespēju pēdējā laika ziņās bieži pieminētos Сергей Скрипаль un Олег Филь latviski nosaukt par Skripali un Fili, nevis Skripaļu un Fiļu, lai gan Ministru kabineta noteikumos Nr. 114 «Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju» ir sacīts, ka

līdzskaņa mīkstinājums personvārda beigās tradicionāli netika norādīts, piemēram, Белоконь — Belokonis. Tomēr pēc personas vēlēšanās uzvārdus ar ļ un ņ beigās iespējams atveidot oriģinālam tuvākā formā, piemēram, (..) Белоконь — Belokonis/Belokoņs.

     Oļegam Fiļam varbūt ir bijusi kaut kāda vēlēšanās, kā lai viņu labāk dēvē, taču Skripaļu ģimenei tāda droši vien nav bijusi, jo būtībā jau atveide latviešu valodā ir svarīga mums, nevis viņiem. Par to raksta arī valodnieks Jānis Kušķis.

— Jau vairākus gadu desmitus cittautiešu personvārdos latviešu rakstos nereti sastopami latvietim grūti runājami vai pat neizrunājami skaņu savienojumi. Tie radušies, neņemot vērā latviešu valodā iespējamos skaņu savienojumus. Ne jau visi skaņu savienojumi, kas ir citās valodās, iespējami arī mūsu valodā. Dažkārt rakstos paši tos tīši radām, nepadomājot par izrunas iespējām.
     Viens: — Kā lai runā uzvārdus Ļebedjs, Smuļs, Okuņs?
     — Ir vairākas iespējas. Parasti varētu slāvu valodu mīksto līdzskani galotnes -s priekšā aizstāt ar cietu līdzskani: Ļebeds, Smuls, Okuns. To iespējams izrunāt. Senāk latvieši šādos gadījumos lietojuši galotni -is, nevis -s, piemēram, Gogolis.

Nominatīvs (kas?)	Skripaļs	Skripalis
Ģenitīvs (kā?)	Skripaļa	Skripaļa
Datīvs (kam?)	Skripaļam	Skripalim
Akuzatīvs (ko?)	Skripaļu	Skripali
Instrumentālis (ar ko?)	ar Skripaļu	ar Skripali
Lokatīvs (kur?)	Skripaļā	Skripalī
Vokatīvs (bez jautājuma)	Skripaļ!	Skripali!

Hanss Lipershejs

Krāšņvārna. Pilanesberga Dienvidāfrikā

Lai nebūtu jāizgudro ritenis, internetā meklēju teleskopa uzbūvi latviski, bet atradu, ka, pat par spīti atsevišķai nodaļai «Izruna» angļu Vikipēdijas šķirklī Hans Lippershey, latviski visur (pat «Lielvārda» dabaszinību mācību grāmatā 4. klasei) ir nepareizi rakstīts Liperšejs. Smieklīgi, ka vienīgā vieta, kur šis uzvārds bija uzrakstīts pareizi, tas ir, Lipershejs, bija kaut kāds muļķīgs kvazisvarīgu faktu saraksts Delfi.lv sadaļā «Izklaide».

Breds vai Brads?

Tirgus — bezgalīgs iedvesmas avots fotogrāfiem. Bangkokā netrūkst ne pirmo, ne otro

Kā zināms, svešvārdu un citvalodu īpašvārdu atveides latviski galvenais princips ir vadīties pēc vārda izrunas oriģinālvalodā, cenšoties novērst nevēlamu starpniekvalodu ietekmi. Lai ikviens varētu uzzināt, kā kuru burtu vai burtkopu kādā valodā izrunā, mēs esam apgādāti ar daudzām grāmatiņām, kas ir veltītas atsevišķas valodas īpašvārdu atveidei latviski. Turklāt vairākām valodām mums ir pat divi īpašvārdu pareizrakstības avoti: attiecīgā grāmatiņa un Ministru kabineta noteikumi Nr. 114 «Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju».

     MK noteikumi ir stājušies spēkā 2004. gadā, jaunākā grāmatiņa «Angļu īpašvārdu atveide latviešu valodā» ir izdota 2006. gadā, un būtu bijis jauki, ja abi izdevumi būtu savstarpēji saskaņoti, taču tā nav.
     Grāmatiņā teikts, ka angļu skaņa [æ], kas ortogrāfiski ir izteikta ar a, latviešu valodā atveidojama ar e, ar atrunu, ka ir iespējams arī izdarīt atkāpi un skaņu [æ] atveidot nevis ar e, bet ar a pēc angļu ortogrāfijas, sekojot latviešu valodas tradīcijai, ja tā ir vārda sākumā un it sevišķi ja tai angļu valodā nav primārā uzsvara.
     MK noteikumi ir daudz lakoniskāki: [æ] — a. Tas izklausās visai prātīgi, taču ir viegli pieņemt, piemēram, vārdu Hamiltons un Kamerons rakstību ar a, bet jau minētais Brads vai, piemēram, Sams, Džaks un Karija, lai arī loģiski, tomēr ar a šķiet diezgan savādi, vai ne?
     Šī nenoteiktība ietekmē arī veidu, kā gribētos pierakstīt dažus svešvārdus. Biežāk lietotie nekonsekvences piemēri, šķiet, ir hakeris un skeneris, lai gan es ar abām rokām balsoju tieši par šādu nekonsekventu pierakstu.

Vecs jaunums: Marks Zakerbergs ir amerikānis

Rādās, ka būs lietus. Balī, Balī

Bet interneta mēdekļi tā nedomā. Lai gan Marks Zakerbergs ir slavenība jau visai sen, šodien «Google» ziņo: 741 Marks Zakerbergs 0,54 sekundēs un 
11 400 nepareizi 0,58 sekundēs. Un neticiet šķietamajiem latviešu valodas speciālistiem, kuri apgalvo, ka būs jau labi visādi, kā viņu nosauksit. Saprast varbūt var, bet labi gan tā nebūs.

Toreiz… Bet tagad?

Izskatās rotaļīgi, bet nav

Šonedēļ man bija laime atkal patulkot bērnu grāmatiņas, tomēr to aptumšoja daži nepatīkami atklājumi. Es konstatēju, ka latviešu Vinnijs Pūks joprojām dzīvo Septiņjūdžu mežā atšķirībā no angļu lācīša, kam mājas ir Simtakru mežā. Es nesaprotu, kāpēc tikai man kaitinoši traucē šī ne ar ko nepamatojamā laukuma aizstāšana ar ātrumu un attālumu.
     Toties Skārdulītei ar ilgmūžību nav veicies. Tagad viņa ir kļuvusi par Zvārgulīti. Lai kā man nepatiktu hibrīdvārdu ieviešana latviešu valodā, jo es uzskatu, ka šāda veida salikteņi mūsu valodai nav raksturīgi, Skārdulīte tomēr bija tāds kā pozitīvai piemērs, ka to var izdarīt ļoti gaumīgi, jo hibrīdiskums galvenokārt ir asociatīvs, morfoloģiski var uzskatīt vienkārši par jaunvārdu, kas sastāv no celma un izskaņas. Zvārgulīte tomēr zaudē tēla nozīmes nianses. Savukārt Pīters Pens, ko jau sen vajadzēja pārdēvēt par Pīteru Pānu, gan nav mainīts.
     Lielu vilšanos sagādāja arī fakts, ka Rapuncele, lūk, «Latvijā ir pazīstama arī kā princese Salātlapiņa vai Zeltmatīte», nevis, piemēram, Pulkstenīte.

Vai krievu valodā ё ir tas pats, kas latviešu valodā ŗ?

Hinduistu svētnīcu komplekss Prambanans nokrēslī, lietū un no attāluma (Java Indonēzijā)

Par vienu no vislabākajām es uzskatu 1959. gadā izdoto divsējumu Krievu–latviešu valodas vārdnīcu. Arī tulkojot no angļu valodas, īpaši grūtos gadījumos mēdzu pārtulkot angļu vārdu krieviski un tad apskatīties, ko iesaka šī vārdnīca. Tajā ir plaša un vienlaikus, kā tagad saka, intuitīvi saprotama apzīmējumu sistēma (tas nozīmē daudz paskaidrojumu par vārdu lietošanu). Tajā ir ļoti daudz šķirkļu, kas tā vien liek nevilšus iedomāties, ka latviešu valoda nav nekas mazāk «великий и могучий» (es šaubos, vai Ivans Turgeņevs ar to domāja izsmeļošo krievu lamuvārdu bagātību — tas ir cits temats).
     Tā kā mēs esam tik smalki izstudējuši krievu un latviešu valodas atbilsmes, nav nekāds brīnums, ka arī krievu īpašvārdu atveide mums ir visai precīzi izstrādāta. Sk. kaut vai Ministru kabineta noteikumus Nr. 114 «Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju». Tāpēc mums nav vienalga, vai krievi atmet ё lietošanu vai ne un, piemēram, Krievijas Federācijas lauksaimniecības ministru nosauc Николай Фёдоров vai Николай Федоров, jo ё un е atveide latviešu valodā atšķiras: Fjodorovs un Fedorovs. Protams, netrūkst latviski rakstošo ar vēsturisko atmiņu, kas tik un tā var uzrakstīt Fjodorovs, tomēr internetā ir sastopami abi varianti, tātad ne visiem tā vēsturiskā atmiņa ir.

Nosaukumi un skaitļi

Paldies visiem laipnajiem un pašaizliedzīgajiem speciālistiem, kas ir sastādījuši citvalodu īpašvārdu atveides tabulas (diezgan daudzas ir pieejamas Vikipēdijā, turklāt Letonika.lv piedāvā četru valodu personvārdu atveides vārdnīcu un arī Latviešu valodas aģentūra ir izveidojusi bagātīgu citvalodu personvārdu atveides vietni), lai es varētu tulkojumu pasūtītāju acīs spīdēt ar satriecošu erudīciju. Pie viena arī uzzinu, ka pilsēta, kas man Ķīnas ceļojumā tā iepatikās, latviski ir dēvējama par Čuncjinu (Chóngqìng). Kad tas nāca gaismā, tad jau varēju to atrast arī citos rakstu avotos latviešu valodā. Tur esot vairāk nekā septiņi miljoni iedzīvotāju (aptuveni 32 miljoni visā municipalitātē). Kas to būtu domājis, skatoties uz šīm Jandzi krastmalas Čuncjinā fotogrāfijām!