Citzemju vietvārdu tulkojamība

latviešu valodā ir daudz lielāka nekā pieņemts uzskatīt. Galvenokārt to nosaka divi faktori: attiecīgos vietvārdus tulko arī citās valodās, turklāt bieži ir īpašvārdiskoti citvalodu sugasvārdi un īpašības vārdi, kam ir tiešas atbilsmes latviešu valodā un kuru pārtulkošana pati par sevi veido noteiktu priekšstatu par objektu. Citādi mums pēc tumsoņu ieviestās Kotdivuāras parauga būtu jāraksta arī Junaitidkingdema. Bet nu konsekvenci tulkošanā/netulkošanā nemeklējiet — tās tur nav vispār. Tālāk ir apkopoti mani novērojumi, kas tad tiek tulkots. Netulkošanas nosacījumi un priekšrocības vispār netiek aplūkotas — tas ir biežāk izmantotais risinājums, kam reklāma nav vajadzīga.

     Daiļliteratūrā un dažkārt publicistikā mākslinieciskos nolūkos var tulkot jebkuru vietvārdu, ja tam ir nozīme, ko var tieši pārtulkot latviski. Taču redaktori un korektori jūs ne vienmēr sapratīs. Piemēram, mani nesaprata — kādā autobiogrāfiskā aprakstā Martha’s Vineyard es speciāli pārtulkoju Martas Vīndārzs, lai iekļautu to latviešu tekstā un uzsvērtu, ka šai amerikānietei tas ir kaut kas ikdienišķs, parasts, turklāt no konteksta ļoti labi varēja saprast, kas ar to domāts, bet kāds redakcijā nesnauda un pārtaisīja to par Martasvinjardu.
     Tiek pilnīgi tulkoti vietvārdi, kam ir konkrēta nozīme, ko var tieši pārtulkot latviski, piemēram, Apvienotā Karaliste, Apvienotie Arābu Emirāti, ASV Mazās Aizjūras Salas, Melnkalne, Ziloņkaula Krasts, Aizkrāces, Ugunszeme. Pēc Lapzemes parauga šajā grupā vajadzētu ietilpt arī Tajzemei. Protams, ir arī neveiksmīgi darinājumi. Par tādu uzskatāma grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» minētā Дике Поле atbilsme Tukšā Stepe. Kā jau iepriekš norādīts, tulkojumam ir jābūt tiešam. Šis apgabals bija mežonīgs un nekontrolēts, nevis neapdzīvots, savukārt vārds stepe apzīmē veģetācijas tipu, nevis teritoriju, tādējādi pēc Mežonīgo Rietumu parauga vēlamais tulkojums ir Mežonīgais Lauks, kas, starp citu, tiek izmantots mēdekļos. Līdzvērtīga atbilsme ir Mežonīgā Āre.
     Tiek tulkota gan vietvārdu īpašvārdiskā daļa, gan nomenklatūras vārds, tas ir, arī viss vietvārds, piemēram, Lieldienu sala, Labās Cerības rags, Adatas rags, Lielais Rūgtais ezers, Nāves jūra, Rūdu kalni, Sāmu sala.
     Tiek tulkoti tā saucamie nomenklatūras vārdi (saliktos vietvārdos ietilpstošie sugasvārdi, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību), piemēram, tuksnesis, jūra, ezers, kalns, ieleja, ieplaka, zemiene: Namiba tuksnesis, Alvoranas jūra, Bodenes ezers, Kuka kalns, Josemitu ieleja, Taimiras ieplaka, Luāras zemiene.
     Kā jau var nojaust, nomenklatūras vārdu ir daudz. Vairākās citvalodu īpašvārdu atveides ieteikumu grāmatiņās pamanīju dīvainu atziņu, ka nav tulkojami nomenklatūras vārdi, kas attiecīgajā vietvārdā neapzīmē objekta kategoriju. Nu kā lai jums to tā saudzīgi pasaka — ja īpašvārdiskotais sugasvārds neapzīmē attiecīgā objekta kategoriju, tas nav nomenklatūras vārds: lūdzu skatīt definīciju iekavās iepriekš. Piemēram, Vīnes Mežs: lai nerastos nekādas aizdomas, ka mežs šeit varētu būt nomenklatūras vārds, īpašvārdiskotais sugasvārds tiek rakstīts ar lielo burtu kā visi īpašvārdi.
     Interesanti, ka, sastādot angļu īpašvārdu atveides ieteikumus, Antonija Ahero nav spējusi izšķirties, vai vārds karaliste ietilpst valsts nosaukumā, vai arī ir nomenklatūras vārds — grāmatas tekstā visi patstāvīgie vārdi nosaukumā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste ir sākti ar lielo burtu, bet tabulā ievietotajos tajos pašos nosaukumos vārds karaliste ir rakstīts ar mazo burtu. Pilnīgi nespēju noticēt, ka varēja rasties doma, ka lokāmais divdabis ietilpst nosaukumā, bet lietvārds, kuru tas paskaidro, — ne.
     Vēl pie nomenklatūras vārdiem ievēroju samērā slimīgu virzienu, ka vairs netiek lietota precizējošā vārdkopa jūras līcis, bet gan tikai līcis, kaut gan līči var būt visdažādākajās ūdenstilpēs. Laikam, lai kāds neiedomājas, ka tā ir, piemēram, Alhesirasas jūra, nevis Alvoranas jūras Alhesirasas līcis. Jums jāturpina čakli strādāt, lai padarītu muļķudrošu arī līci — ja nu kāds tagad domā, ka Alhesirasa ir kaut kāda ūdenstilpe ar vārdā nenosauktu līci. No otras puses, ir jau mums arī sinonīmiski nomenklatūras vārdi rags un zemesrags.
     Tiek tulkoti debespušu nosaukumi, piemēram, Austrumtimora, Rietumsahāra, Dienvidāfrika, Ziemeļkoreja, Austrumu Hadžars, Rietumu Sjerramadre, Dienvidu Buha, Ziemeļu Ledus okeāns. Interesanti, ka Reinholds Putniņš, 1926. gadā aprakstot pirms 65 gadiem iznākušos pirmos latviešu ģeogrāfiskos atlantus, sūkstās, ka agrāk zāle bija zaļāka, proti, debespuses tika nosauktas nevis daudzskaitlī, bet gan vienskaitlī: austrums, rietums, ziemelis. Salikteņus tas nekādi neietekmē, bet būtu bijis Austruma Hadžars un tā tālāk.
     Tiek tulkoti lietvārdi augša un leja, piemēram, Augšnormandija, Augšamūra, Augšaustrija, Lejassaksija, Lejastunguska, Lejaskalifornija, Lejasilēzija, Lejas Girataga, Augšas Bazmaberta.

     Tiek tulkoti prievārdi/priedēkļi, piemēram, priekš, aiz, pie: Aizbaikāls, Aizkarpati, Priekšalpi, Priekškaukāzs, Mēklenburga-Priekšpomerānija, Piedņistera, Frankfurte pie Mainas, Stoka pie Trentas.
     Tiek tulkoti noteiktie īpašības vārdi, piemēram, lielais, mazais, jaunais, vecais, centrālais, svētais: Lielbritānija, Mazais Atlass, Jaunzēlande, Veckastīlija, Centrālāfrikas Republika, Svētās Helēnas, Debesbraukšanas un Tristana da Kuņas Salas. Nezināmu iemeslu dēļ (laikam atkal vainīga tradīcija) mēs great un grand mēdzam tulkot ar lielais, kas tomēr nav pareizi: vajadzēja būt Dižbritānijai (Great Britain) un Dižajai dziļgravai (Grand canyon), turklāt tieši gravai, nevis aizai, kā raksta Valda Aldzere un Antonija Ahero, jo aizas atrodas starp kalniem, bet grava ir jebkurš tekošu ūdeņu izveidots vagveida padziļinājums. Tāpat mūžīgo strīdu, kā tad latviski īpašvārdos ir pareizi jārīkojas ar angļu daudzskaitļa galotni -s, piemēram, pilsētas nosaukumā Grand Rapids — Grandrapidsa, Grandrapidsi, Grandrapida, Grandrapidi vai Latvijas latviešiem viss tas pats, tikai ar e, proti, -repidi —, var vienkārši atrisināt, pārtulkojot visu vietvārdu ar Dižkrāces. Angļvalodīgie taču kaut kā saprot, ka ir domāta pilsēta, nevis īstas krāces. Savukārt tulkošanai ar lielais netrūkst citu vietvārdu, piemēram, Big Rapids.
     Tiek tulkoti krāsu nosaukumi. Pašas daudzkrāsainākās ir jūras, piemēram, Baltā jūra, Dzeltenā jūra, Sarkanā jūra, Melnā jūra, taču ir arī citi pēc krāsas identificēti objekti, piemēram, Zaļā Raga salas, Baltā Nīla, Zilie kalni, Melnā Tašlika.
     Tiek tulkots saiklis un, piemēram, Antigva un Barbuda, Bosnija un Hercegovina, Santome un Prinsipi.

     Ja mēs turpināsim latviski rakstīt visu veidu un sarežģītības līmeņu tekstus, citzemju vietvārdu tulkošana saglabās savu vietu citvalodu īpašvārdu atveidē.

Bij man viena burta dēļ

pāris rindkopu tomēr jāuzraksta. Ievēroju, ka grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» ietekmīgais garīdznieks un domātājs Teofans Prokopovičs (1681–1736) ir nosaukts par Feofanu. Ir jau mums tā fonētiskā atveide un tādas lietas, tomēr jāskatās, no kuras valodas atveidot. Kā zināms, tas bija Prokopoviča pieņemts vārds, un parasti pieņemtus vārdus izvēlas ar kādu jēgu un nozīmi. Vārds Феофан ir grieķu cilmes: tas ir cēlies no Θεοφανής (transliterācija latīņu grafētikā — Theofanēs), kas nozīmē ‘Dieva parādīšanās’ (no theos — Dievs un phaínō — parādīties, spīdēt). Šis vārds tika plaši lietots Bizantijā, pareizticīgo tradīcijā un tiek lietots arī mūsdienu Grieķijā. Tas ir iekļauts grāmatā «Grieķu īpašvārdu atveide latviešu valodā: jaungrieķu valoda», kur tā atveide no sengrieķu valodas ir norādīta Teofans, bet no jaungrieķu valodas — Teofanis.

     Kad vietnē Periodika.lndb.lv pētīju, kā citiem ir gājis ar vārda Teofans atveidi, uzdūros smieklīgam un pamācošam gadījumam ar citu Teofanu — svētbilžu, miniatūru un fresku gleznotāju Teofanu Grieķi (ap 1340–ap 1410), kas parāda, ka pieņemto vārdu akla fonētiskā atveide var sagrozīt pat visvienkāršākos vārdus. 1960. gadā padomijā atzīmēja svētbilžu un fresku gleznotāja Andreja Rubļova 600. dzimšanas dienu, 1966. gadā nāca klajā Andreja Tarkovska mākslas filma par gleznotāju, kā arī darbaļaudis reizumis tika aicināti apceļot «dzimto zemi», piemēram, senatnīgo Novgorodu. Līdz ar to Latvijas presē bija iemesls pieminēt Rubļova skolotāju Teofanu Grieķi, taču, lai gan varētu domāt, ka tolaik partija modri uzraudzīja katru izteiku, viņš tika saukts visdažādākajos vārdos, piemēram, Feofāns Ikoņņiks Grečins, Teofans Greke, Teofāns Greko, Teofans Grieks un Feofans Greks.

«Kad atnāks latviešiem tie laiki?»

Kad Periodika.lndb.lv ārēs tekalēju pakaļ izlejamajam alum, uzdūros vienam otram interesantam rakstam. Piemēram, 2009. gadā Baiba Kangere sūrojas, ka Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs viņu uzaicinājis konsultēt turienes valodnieces par morfoloģiju, bet izrādījies, ka smalkās jaunlaiku speciālistes neprot latīņu valodu, tāpēc saprašanās nav izveidojusies. Tālāk pārpublicēju Jāņa Priedkalna atklāto vēstuli toreizējai izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai. 2006. gadā šī vēstule dažādās redakcijās ir publicēta vairākos izdevumos. No vienas puses, protams, ir apnikusi nebeidzamā pasūtīšanas un pasūtināšanas zelēšana vai cita līdzīga matu skaldīšana, no otras puses, nopietni jautājumi, kaut vai par to pašu latīņu valodas atveidi, vispār netiek cilāti.

Atklāta vēstule Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrei prof. Baibai Rivžai par Valsts valodas polītikas programmas projektu 2006.–2010. gadam
Ļoti cienījamā ministres kundze!
     Ievērojot, ka minētās programmas mērķis cita starpā ir nodrošināt latviešu valodas labu lingvistisko kvalitāti, atļaujos piedāvāt valodnieku apspriešanai un analizei tālāk minētos ierosinājumus. Tie lielākoties saistās ar pēdējos gadu desmitos ieviesušos tendenci neprecīzu, paslinku izrunu atspoguļot vārda rakstībā. Neprecīza izruna ir sastopama daudzu tautu valodās, bet tā parasti nepāriet vārda rakstībā. Piemēram, franču valodā izrunā ievērojami mazāk burtu, nekā uzrakstīts, bet tas nenozīmē, ka franči savu valodu maina, izsvītrojot neizrunātos burtus. To darot, būtu sabojāta vārda struktūrālā loģika un līdz nepazīšanai noslēpta vārda izcelsme. Vārda uzbūvi un izcelsmi vienmēr mēģināja rakstībā parādīt starptautiski ievērojamais latviešu valodnieks Jānis Endzelīns, tā nepiesavinot latviešu valodai vārdus, kas īstenībā ir latīņu, seno grieķu vai citas izcelsmes.
Ierosinājumi
     • Atjaunot dubultos līdzskaņus vārdos, kuŗos priedēklis izsaka sevišķu nozīmi, piemēram, pretstatu, papildina līdzību vai izsaka sadarbību. Šādu vārdu piemēri: immatrikulācija, illūzija, kommentārs, kollēga, kolledža, kollokvijs, immigrācija, korrektūra, korrupcija, irrēgulārs.
     • Izsvērt lēkājošo gaŗumzīmju piemērotību latviešu valodai, jo tas vairāk atbilst krievu nekā latviešu valodas izrunas ritmam un tika ieviests padomju okupācijas gados; tā dēvētajā Endzelīna pareizrakstībā gaŗumzīmes dažādos vārda atvasinājumos nemainās, piemēram, demokrats/demokratizēt, teātris/teātrāls, grafisks/fotografs (grāfs ir grāfistes pirmā persona), mūza/mūzika/mūzejs.
     • Mīkstināto h (t. i., ch) un r (t. i., ŗ) un o gaŗumzīmes (t. i., ō) atjaunošana. Piemēri: medicīnas terminoloģijā h un ch atšķirības neievērošana rada chaosu vārda nozīmes izprašanā, piemēram, holo- un cholo- ir gluži atšķirīgi jēdzieni; par ŗ — arājs aŗ ar spīļarklu; par ō — oktōbris.
     • Vai latviešiem ir jāpiedēvē nespēja izrunāt dažādus burtu kopojumus, piemēram, eu vārdos Europa, euro, neuroloģija? Vairākumā Eiropas valodu šajos vārdos lieto dubultpatskani eu, jo vārda sakne nāk no eu, kas senā grieķu valodā nozīmē ‘īsts’, ‘labs’, ‘patiess’.
     • Neatrisināts ir jautājums par latīņu / seno grieķu saliktā patskaņa æ transskripciju latviešu valodā; senāk lietojām ai, šodien e, bet mēs varētu arī atgriezties pie pavisam senā æ, ar ko varētu apzīmēt arī latviešu plato e un daudzos angļu vārdos a, ko izrunā līdzīgi kā latviešu plato e. Piemēri: paidagoģija/pedagoģija/pædagoģija; Mišigæna.
     • Lai atvieglotu Eiropas Savienības valodu īpašvārdu transskripciju latviešu valodā, mēs varētu mūsu pašreizējo alfabētu papildināt ar dažiem burtiem, piemēram, ü, ö, ñ, ø, arī ar angļu mīkstināto t (t. i., th).
     • Bieži lietoti vārdi, piemēram, operātīvi, perspektīvi, technika (ir metode, nevis darbarīks), ir jālieto saskaņā ar vārda izcelsmes nozīmi klasiskajās valodās; kvalitāte var būt gan laba, gan slikta (lat qualitas, qualis = kāds vai kāda līmeņa saturs), līdzīgi kā kvantitāte var apzīmēt gan lielu, gan mazu skaitu (lat quantitas, quantus = cik daudz).
     • Latviešu un latīņu valodas sajaukums šodien lietots arī akadēmisko gradu apzīmējumos, piemēram, nepareizā habil. novietojumā: latviešu ‘habilitēts veterinārmedicīnas doktors’ latīņu apzīmējumā ir Dr. med. vet. habil. Secība no vispārējā uz specifisko apzīmējumu latviešu valodā ir pretēja latīņu valodas kārtībai. Šīs kārtības nepazīšana ārzemju zinātniekos rada izbrīnu.
     • Par loģiku. Vēlreiz izsvērt: 21 vīrs vai vīri? Un vai ir nepieciešams dubultnoliegums, lai izteiktu vienkāršu noliegumu (piemēram, man nekā nevajaga)?
     • Beidzot, cik ilgi vēl dzersim izlejamo alu, kad ievērosim, ka lūgt un ielūgt ir atšķirīgi vārdi, ka pasūtīt un pasūtināt ir dažādas darbības, ka vārds territorija ir atvasinājums no latīņu terra? Un ka daudz glītāks Melngalvju nama apzīmējums angļu valodā nekā šodien lietotais (‘Blackheads’ House apzīmē patoloģisku iekaisumu) varētu būt Saint Mauritius Guild!
Patiesā cieņā
Jānis Priedkalns,
Latviešu valodas immatrikulācijas programmas vadītājs Austrālijas izglītības iestādēs 1975–1995, Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības (LAMZA) prezidents

Japāņu īpašvārdu atveide latviski

Interesanti, ka Uģa Nasteviča domu graudi, kā tad patiesībā japāņu valoda būtu jāatveido latviski bez starpniekvalodu sagrozošās ietekmes, ir ienākušies starpniekvalodā, proti, angliski, tomēr galīgā japāņu–latviešu valodas atbilsmju tabula rakstā ir dota tikai šajās divās valodās. Tas, protams, veicina vajadzīgo precizitāti, bet es tulkoju no angļu un krievu valodas, tāpēc japāņu vārdi pie manis nonāk jau samalti latīņu alfabēta un kirilicas burtos. Kā iegūt atpakaļ japāņu skaņas, lai īstenotu slaveno fonētisko atveidi? Ne japāņu īpašvārdu atveides noteikumu, ne ieteikumu sistēmas mums nav, taču vēl no padomijas laikiem ir Gunas Eglītes un Edgara Kataja izstrādātās tabulas, kā atsevišķas angļu valodas burtkopas pārveidot par latviešu valodas burtkopām, ņemot vērā japāņu izrunu. Pēdējā laikā šīs tabulas tiek pamatoti kritizētas un tiek piedāvāti citi atbilsmju varianti, tāpēc es uztaisīju sarakstu, kurā melnā krāsā ir apkopotas Gunas Eglītes un Edgara Kataja dotās Hepbērna transkripcijas sistēmas–latviešu valodas atšķirīgās atbilsmes, zilā krāsā pievienots viss, ko varēju izlobīt praktiskai lietošanai no Agneses Haijimas raksta, un zaļā krāsā — no sākumā minētā Uģa Nasteviča raksta.

Baltrusa

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir uzskatījusi par savu pienākumu publiski pavēstīt, ka nav atbalstījusi «personas ierosinājumu sākt diskusiju par valsts nosaukuma maiņu latviešu valodā no Baltkrievija uz Baltrutēnija un tās iedzīvotāju nosaukuma maiņu no «baltkrievi» uz «baltrutēņi».» Arī es kā godīgs cilvēks pasaku, ka šoreiz gandrīz piekrītu šai visādā ziņā caurkritušajai komisijai: ko tur diskutēt, Baltkrievija ir jāpārdēvē par Baltrusu un baltkrievi — par baltrusiem, un miers. Par to grāmatas «No aistu vēstures» (1934) priekšvārdā diezgan plaši izsakās Jūlijs Bračs.

«Tālāk, latviešiem ieviesies nepareizi nosaukt par Krieviju seno austrumslavu apdzīvoto zemi Pycь un viņus pašus par krieviem. Ar to krievu nosaukums tiek pārnests uz visām trim austrumslavu tautām (balt„krievi“, maz„krievi“ jeb ukrainieši). Par Krieviju latvieši dēvē to valsti, kas cēlusies no Maskavas un tagad nosaucas Россия. Bet Россия nav tas pats, kas Pycь. Šie vārdi, kaut arī valodnieciski radušies no vienas saknes, apzīmē pavisam dažādas lietas. Senākos laikos par Rusi jeb Rutēniju sauca visu austrumslavu cilšu  z e m i, bet vēlāk galvenā kārtā tikai to daļu, kas bija apvienojusies vienā valstī ar leišiem. Šī vārda mantinieki ir baltie rusi jeb baltrutēņi, kas uzglabājuši to savas zemes nosaukumā:  B e l a r u ś. Tas tā tad cēlies no senā Pycь, nevis no Россия, skan pavisam citādi un pilnīgi nepareizi viņu tulkot par Baltkrieviju. Krievija — Россия ir vēlāko laiku Maskavas  v a l s t s  vārds, kas aptveŗ vienīgi krievus —  d a ļ u  tik no austrumslaviem (arī tagad Padomju Savienībā! Ukraina un Baltruse ir patstāvīgas padomju republikas, šķirtas no Krievijas). Ko vārds „krievi“ sensenos laikos nozīmējis, ir pilnīgi vienalga, svarīgi ir tas, kā to  t a g a d  lieto, svarīga ir skaidrība, lai mēs neaizmiglojam sev acis ar jēdzienu sajaukšanu tur, kur atšķirību ievēro visas (arī pašas slavu) valodas. Krieviski Pycь — Россия, baltrutēniski Ruś — Rasija, poliski Ruś — Rosja, latīniski Ruthenia un Russia — Rossia, vāciski Ruthenien — Rußland, franciski Ruthénie — Russie,  l i e t u v i s k i  G u d i j à  —  R ù s i j a! Nav latviešiem nekādas vajadzības krieviem par īpašu patikšanu šo atšķirību neievērot. (..) Pietiek, ka citas tautas pašas propagandē savas pretenzijas, ne tas jādara mums, latviešiem.»

No sevis tik piemetināšu: 1) tāpat kā ar Sakartvelu, ja jau kaut ko vispār maina, tad latviešu nosaukumus vēlams tuvināt pašnosaukumiem, tāpēc atbalstu nevis rutēņus un Rutēniju, bet gan rusus, baltrusus un Rusu, Baltrusu; 2) ņemot vērā, ka lielākā daļa valstu nosaukumu latviešu valodā ir IV, nevis V deklinācijas lietvārdi, tādiem būtu jābūt arī Rusai un Baltrusai. Uz vārdu Belarusa latviešu vietnēs atsaucas tikai traktora detaļas. Un, lai gan esam zaudējuši Zaļā Raga Salas un Ziloņkaula Krastu, neaizmirsīsim, ka mums ir palikusi Melnkalne — pastāv īpašvārdi, kam piemīt tulkojamība.

PS. Visiem tiem, kas uzskata, ka nosaukumi krievi un Krievija attiecas nevis uz vienu, bet gan uz trim austrumslāvu tautām un zemēm, un Seno Rusu sauc par Krievzemi un Baltrusu — par Baltkrieviju, arī darbiņa ir pilnas rokas: konsekvences dēļ cīnieties par ukraiņu pārdēvēšanu par mazkrieviem un Ukrainas pārsaukšanu par Mazkrieviju, sīkie tumsoņas.

Latviski tā ir Sakartvela

Varētu citēt Aldi Lauzi, bet citēšu Māru Poļakovu: «Lietuviešu valodā nolemts par labu lokāmai atveidei: Sakartvelas, Sakartvelo, Sakartvelui, Sakartvelą u. t. jpr. Arī oriģinālvalodā (kartuli ena) vārds ir lokāms: საქართველო, საქართველოს u. t. jpr. Latviski lokāmi valstu nosaukumi ir sieviešu dzimtē, tātad būtu Sakartvela.»

Oleksijs Arestovičs. Piektā projekta manifests

Sastāv no divām daļām:

     • problēmas nostādnes;
     • risinājuma priekšlikuma.
     Vispirms. Mums, Ukrainai, ir trīs cieši saistītas pamata problēmas: politiskā un ideoloģiskā sašķeltība, Krievija un modernizācija.
     Sāksim ar sašķeltību.
     Ukrainā savā starpā sacenšas četri galvenie ideoloģiskie poli jeb projekti:
     • eirooptimistiskais,
     • nacionālistiskais,
     • Krievijas,
     • padomju.
     Eirooptimistiskais projekts paredz iestāšanos ES un NATO, kā arī Rietumu liberāldemokrātiskās ideoloģijas pieņemšanu valsts līmenī.
     Nacionālistiskais projekts paredz monoetniskas un monokulturālas valsts izveidi, kas līdzinās Polijai vai citai ES valstij, kā arī labējo Ukrainas ekspansijas ideoloģiju.
     Krievijas projekts paredz vājas, atkarīgas un finlandizētas valsts izveidi, kas nav bīstama, ir piekāpīga, bez ambīcijām, paklausīga un atkarīga no Maskavas.
     Padomju projekts paredz PSRS atjaunošanu kaut kādā ziņā — ekonomisko, militāro un citu veidu savienību.
     Ārēja spiediena ietekmē šie četri projekti hibridizējas un tiecas uz diviem galvenajiem poliem:
     • eirooptimistiskais apvienojas ar nacionālistisko,
     • Krievijas apvienojas ar padomju.
     Tajā pašā laikā tie saglabā savu būtību un atšķirības, piemēram, eirooptimistiskais un nacionālistiskais konfliktē par LGBT tematiku, padomju un Krievijas — par jautājumu, vai Ukrainai ir jāsaglabā neatkarība.
     Visietekmīgākais šeit ir Krievijas projekts, kura galvenā iezīme ir Ukrainas atturēšana no dižu ambīciju ceļa — padarīšana par mūžīgu provinci.
     Diemžēl ļoti daudzi ukraiņi ir piekrituši šādai savas valsts likteņa perspektīvai, kosmosa programmu vietā izvēloties ķiršu dārziņu pie mājas.
     No ģimenes psihoterapijas ir zināms, ka ģimenes var izturēt visus pārbaudījumus, kamēr tām ir vienots kopīgas nākotnes redzējums. Un tās izjūk, pat kad tām ir visu citu veidu labklājība, ja kopīgu nākotni nesaskata.
     Visu četru projektu un divu polu galvenais traģiskais trūkums ir tas, ka katrs no tiem vēlas Nākotni, kurā nav pārējo projektu. Tas ir, paredz to ukraiņu izsvītrošanu no nākotnes un pagātnes (!), kuri tiem personiski nepatīk ideoloģisku iemeslu dēļ.
     Reizi no reizes atbrīvošanās cīņu gaitā šāds lietu stāvoklis mums ir beidzies ar Melno radu un kaimiņu uzkundzēšanos.
     Vienīgā izeja ir integrējošs un vērienīgs Nākotnes projekts, kas ietvers visu četru projektu stiprās puses un būs pievilcīgs visiem Ukrainas pilsoņiem.
     Otra problēma ir Krievija.
     Samērā nesen Krievijas vara pie Maskavas kremļa uzstādīja pieminekli mūsu Volodimiram Dižajam.
     Mēs nekonkurējam ar Krieviju par Krimu vai Donbasu. Mēs konkurējam par Rusas jeb Senās Rusas vēsturisko mantojumu. Bez šī mantojuma mēs esam kaut kas nesaprotams, «… Austroungārijas ģenerālštāba izgudrots», bet viņi — Zelta ordas uluss.
     Mums ar Maskavu ir bībelisks konflikts par pirmdzimtību tāpat kā starp arābiem un žīdiem. Šāda veida konflikti pieder pie tiem, kurus nevar atrisināt. Mēs esam nolemti pastāvīgam konfliktam ar Krieviju, vienalga, vai tā ir autoritāra vai liberāla.
     Nevienā konfliktā nevar uzvarēt aizsardzībā.
     Ir jāuzbrūk, jāsakauj ienaidnieks ar viņa paša ieročiem.
     Rodas jautājums — kuri tad ir rusi?
     Senās Rusas kņazi bija rusi.
     Višneveckis bija Rusas vaivads.
     Hmeļnickis bija Rusas hetmanis.
     Hadjačas līgums paredzēja Rusas kņazistes izveidi.
     Atļaušos atgādināt, ka Rosiju (un šis vārds grieķiski nozīmē Rusu, impēriju) izgudroja Kijivas Mohilas akadēmijas rektors Teofans Prokopovičs.
     Krievijas impērija ir ukraiņu ideja, kuras galvenā jēga ir tiesības uz Rurika dzimtas mantojumu, tiesības vākt kopā zemes.
     Mēs ilgi īstenojām savas ambīcijas mūsu izveidoto Krievijas impērijas un Padomju Savienības formātā. Un tādējādi labprātīgi atdevām tām diženu vēsturi, diženus sasniegumus un savas ambīcijas.
     Ir pienācis laiks tos atgūt.
     Trešā problēma ir modernizācija.
     No aptuveni divsimt valstiskajiem veidojumiem pasaulē tikai 30–35 valstis tiek uzskatītas par modernizētām: Rietumu valstis un Dienvidāzijas «tīģeri».
     Cilvēce piedzīvo straujas pārmaiņas, pietiek paskatīties uz Īlona Maska sasniegumiem, lai saprastu, ka pēc divdesmit gadiem pasaule būs pavisam citāda.
     Norit sestais tehnoloģiskais cikls: robotizācija, mākslīgais saprāts, fundamentālas pārmaiņas ražošanā, inženierzinātnēs, medicīnā, kosmonautikā, enerģētikā.
     Tiek prognozēts šāds sadalījums: nākamajos trīsdesmit–četrdesmit gados jaunajā brīnišķīgajā pasaulē pāries sešas septiņas valstis. Divdesmit–trīsdesmit kļūs par šīs pasaules perifēriju, bet pārējās — par nomaļu mežonīgu āri ar arhaizācijas elementiem.
     Ukraina cenšas modernizēties kopš XIX gadsimta vidus (Kirila un Metodija brālība). Neizdodas savu ambīciju un impērijas plānu dēļ.
     Līdz ar neatkarību mēs it kā izvēlējāmies jaunu ceļu — Eiropas —, vai arī tiek piedāvāti citi varianti: «baltrusu brīnums», jaunā industrializācija utt.
     Došanās pa Eiropas ceļu mums ir postoša.
     Mūsdienu Eiropa un Ukraina ir pilnīgi atšķirīgas vēsturiskas konstrukcijas.
     Mūsdienu Eiropa ir izveidojusies saskaņā ar Trīsdesmitgadu kara (1618–1648, kā vara, tā ticība) un Pirmā pasaules kara (Vilsona doktrīna: valsts ir noteiktā teritorijā tiesiski organizēta tauta) rezultātiem.
     Ukraina ir izveidota kā impērijas sastāvdaļa, tajā ir daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs, kultūra, zemes.
     Ja mēs iesim pa Polijas ceļu, reducējoties līdz monoetniskam sastāvam, mēs beigsim ar operāciju «Visla», tautu pārvietošanu.
     Mums jau ir nogriezti Krima un Donbass.
     Mums Eiropas ceļš uz monoetniskumu ir Ukraina bez austrumu un dienvidu apgabaliem, jauna Rietumukrainas Tautas Republika gar Dņipru bez piekļuves jūrai.
     Mums ir vajadzīgi principiāli citādi modernizācijas ideoloģiskie pamati — integrācijas ideoloģija, vienlaikus tēmējot uz jaunu tehnoloģisko ciklu.
     Ja mēs līdz 2035. gadam to nepaspēsim, mēs paliksim par tālu perifēriju, pat par perifērijas perifēriju.
     Otrā daļa. Problēmas risinājums.
     Piesakām pretenziju uz Rusas mantojumu.
     Pārdēvējam valsti par Rusu-Ukrainu, paziņojam pasaulei, ka esam mantojuši unikālu un senu Eiropas kultūru, kurai ir vismaz 1500 gadu, un ambiciozi īstenojam Nākotnē tās vēsturisko un kultūras jēgu.
     Lai tagad Maskava pamēģina izskaidrot separātistiem un pasaulei, kāpēc tai ir jāšauj uz rusiem un uz kāda pamata Krima tika atņemta rusiem?
     Skaidri nosakām robežu starp rusiem un Krievijas iedzīvotājiem.
     Rusa-Ukraina ļaus eirooptimistiem izvērst ideju par integrāciju ar Rietumiem, nacionālistiem — kopt Svjatoslava Drosmīgā plašo mantojumu un nest Ukrainas karogu pretī jauniem apvāršņiem, padomju ļaudīm tā atkal piešķirs lielas ambīcijas un piederības sajūtu jaunam vērienīgam ģeopolitiskajam projektam, atdos rusu pašidentifikāciju tiem, kas tiecas uz Krieviju.
     Ja visu izdarīt pareizi un prātīgi, notiks ideoloģisko polu integrācija un nācijas saliedēšanās kopīgās Nākotnes labā, kas mums ir vajadzīga kā gaiss.
     Konkrētu problēmu risināšanas paraugs, par piemēru ņemot valodu.
     Vienīgā valsts valoda ir ukraiņu. Krievu un baltrusu valoda tiek atzīta par senās ukraiņu (rusu) valodas atvasinājumiem, un abas tiek brīvi lietotas Rusas-Ukrainas teritorijā (ko, starp citu, garantē arī pašreizējā konstitūcija).
     Taču ar integrācijas projektu vien nepietiek.
     Ierosinu veidot ne tikai jaunu valstiskumu, bet arī jaunu civilizāciju. Esmu to nosaucis par Piekto projektu.
     Jaunās civilizācijas centrālā ideja ir griba — brīvības un ambiciozu pūliņu apvienojums.
     Nākotnes dēļ mēs īstenosim tradicionālos nacionālos arhetipus, sevišķi Aizkrāču Sičas — valsts kā liels radošais centrs: sagādāt vislabākās jaunrades iespējas personai un pilsonim, kas vēlas kopā ar mums piekopt šādu dzīvesveidu.
     Tehnoparku tīkls, zinātne, kultūra, izglītība.
     Multikulturāls projekts: vienotība kultūru daudzveidībā.
     Viena valsts — divas pasaules: vislabākie apstākļi pastorālajiem «ķiršu dārziņa pie mājas» cienītājiem un vislabākie apstākļi tehnokozakiem — izrāviena projekti, tālejošas ekspedīcijas zinātnē, izglītībā, kultūrā un brīva dalība tajā.
     Lūk, tā būs patiesa Rusas — vienas no pasaules pamatkultūrām — atdzimšana.
     Lūk, tas būs brīnums.
     Lūk, tas būs īsts vēsturisks izrāviens.
     — Hei, jaunie Ataturki!
     Jūs visi ieiesit pasaules vēsturē uz visiem laikiem.

2020. gada 8. septembrī

Oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/posts/3612277518836302

Ukraiņu īpašvārdu atveide latviski

Man vienmēr likusies diezgan nožēlojama Valsts valodas centra darbība, kad apmēram reizi gadā izlec Māris Baltiņš, pasaka kādu nopietnu paziņojumu, taču pārējā laikā puse varbūt ir darbs, bet pārējais — darba imitācija. Arī tagad, kad lūdzu ukraiņu īpašvārdu atveides noteikumus latviski, Valsts valodas centra galvenais lingvists Agris Timuška tikai atrakstījās: personvārdus paskatieties personvarduatveide.lv (es paskatījos — tur ir 65 ukraiņu personvārdi), bet par konkrētiem vārdiem rakstiet uz konsultāciju. Neslēpšu, ka biju gaidījusi citu atbildi: ziniet, nav sagatavoti, bet mēs pie tā strādājam, domājam, ka tad un tad būs gatavs.

     Bet mums veicas — mums ir «Jāņa sēta», kas laipni atļāva publicēt savas ukraiņu valodas īpašvārdu transkripcijas vadlīnijas. Izmantojiet uz veselībām!

Covid-19 valoda: koronavīrusi un Vuhaņa

Kasanē

Biju apņēmusies savaldīties un nerakstīt par šo tematu, tomēr nu jau visi mani klienti, kuru vidū vispār nav mediķu, ir paspējuši izteikties šajā sakarā, jo pandēmija, protams, ietekmē pilnīgi visus, tāpēc arī man nekas cits neatliek kā censties apgūt attiecīgo leksiku.
     Pirmām kārtām izsaku 903. pēdējo brīdinājumu vienai no mūsu kupli sazēlušajām mazajām Patiesības ministrijām — Valsts valodas centram —, ka ir pienācis laiks iemācīties rakstīt un publicēt savu lēmumu pamatojumu pēc būtības, lai palēnām kļūtu par uzticamu zinātnisku uzziņu avotu, kāda bija Terminoloģijas komisija Valentīnas Skujiņas laikā (diemžēl tagad arī Terminoloģijas komisija dažkārt vienkārši vāvuļo).
     Pamatojums ir faktu, cēloņu, loģisku slēdzienu u. tml.  k o p u m s  (izcēlums mans), ko izmanto, lai pierādītu (kā) patiesumu, nepieciešamību. Tāpēc nepietiek, ja piemin tikai grāmatu, kur tā jau bijis rakstīts — ir jāsniedz paskaidrojumi pēc būtības, lai nespiestu mūs papagailiski atkārtot vārdiņus, bet dotu pamatu problēmas izpratnei un tālākai izpētei, ja ir tāda vajadzība.
     Ar koronavīrusu dzimtas rakstību latviski Valsts valodas centrs tika galā samērā viegli, taču ar pamatojumu netika galā nemaz, jo nepietiek tikai pateikt, ka tā ir rakstīts Kristapa Rudzīša «Terminologia medica». Veicas, ka centra vietā ir pastrādājusi Gundega:

«Te būtu jāņem vēra vēsturiskā vīrusu taksonomijas attīstība. Vīrusi, kas nosaukti par godu to morfoloģiskajām īpašībām, nosaukumu atvasinot no latīņu valodas, saliktenī allaž iekļauj latīnisko galotni (togavīruss, rotavīruss, arenavīruss, koronavīruss). Latīņu vārda galotne saliktenī tiek mainīta vai noņemta to vīrusu nosaukumiem, kas nodēvēti atbilstoši fizikālajām īpašībām, inficēto audu, infekcijas procesa īpatnībām (parvovīruss, enterovīruss, flavivīruss).»

     Tas pats ar Vuhaņu/Uhaņu — Valsts valodas centrs pēc būtības neko nepaskaidroja par šī īpašvārda atveides principiem, tikai atgaiņājās no jautātājiem:

«J. Staburovas grāmatu «Ķīniešu valodas īpašvārdi un to atveide latviešu valodā», kurā atrodama Vuhaņa, VVC nav akceptējis. «Lielajā pasaules atlantā» ir Uhaņa, un šādu formu arī atbalstām.»

     Kā ir ar labās un kreisās rokas informētību vienai par otru? Jeļenas Staburovas grāmatas, kurā ietverts arī manis pieprasītais atveides principu apraksts, izdošanu ir atbalstījusi Valsts valodas aģentūra (tagad — Latviešu valodas aģentūra), kas arī pati izdod visai daudz uzziņu literatūras, tostarp citvalodu īpašvārdu atveides ieteikumus. Tāpat vietnē personvarduatveide.lv Jeļenas Staburovas grāmata ir viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais uzziņu avots par personvārdiem ķīniešu valodā, kā arī tā ir Vikipēdijas piņjiņa tabulas pamatā. Savukārt LU Akadēmiskā apgāda izdevumā «Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi» J. Staburova raksta, ka Uhaņa ir tradicionāls nesistēmisks atveidojums. Kāpēc tas būtu jāatbalsta?

Primum non nocere. Kā tad

Direktoriņš rīkotājiņš

Vispirms sveicieni no Antonijas Ahero, Jura Baldunčika un vietnes personvarduatveide.lv, kā arī mazs mājiens no saguglējamajiem izrunas paraugiem. Nekas nebija jādara: Guinevere konvencionālā atveide latviski ir G(v)inevjera vai G(v)inivjera, savukārt Lyman tā ir Laimens.
     Biju cerējusi, ka dumpinieciskums pret pastāvošo kārtību izpaudīsies nevis rotaļās ar personvārdiem, bet pieņemot Elvja Krumholca piedāvājumu sorghum latviski atveidot ar lokāmu galotni, tas ir, sorgs, kā arī manu piedāvājumu Martha’s Vineyard saukt par Martas Vīndārzu. Skaidrs, ka, vispārīgi ņemot, vietvārdu tulkošana ir ļoti šaura bezizeja, bet domāju, ka šis varētu būt viens no jaukajiem izņēmumiem, kas apstiprina likumību. Man šķiet, ka, piemēram, Labās Cerības ragam neviens censonis pagaidām klāt nav ķēries.

Vietvārdi daudzskaitlinieki

Balī, Balī no Lombokas

Nikoles Nauas «Gramatikas modulī» Masarika Universitātes studentiem ir teikts:

«Vietvārdi, kam nominatīvā ir galotne -i, ir daudzskaitlinieki, piemēram: Helsinki, Dubulti, Majori, Dzintari. Tos loka tāpat kā
I (-am) deklinācijas vārdus daudzskaitlī (studenti, romāni, parki).»

     Nedomāju, ka būtu vajadzīga palīdzība, lai visos locījumos izlocītu, piemēram, pilsētas nosaukumu Talsi, tomēr attiecībā uz vietvārdiem ārpus Latvijas šī vienkāršā vietvārdu daudzskaitlinieku patiesība bieži aizmirstas (izņēmums laikam ir jau minētie Helsinki, Soči un Lietuvas pilsētas, bet nav, piemēram, Igaunijas: pat latviešu Vikipēdijā ir rakstīts Viljandi, nevis Viljandu apriņķis) vai vispār nemaz neienāk prātā (piemēram, es tikai tagad iedomājos par Bali no šāda skatpunkta, lai gan šķiet, ka te drīzāk trūkst garumzīmju).
     Vietvārdu lokāmība ir ļoti svarīga. Par to jau 1977. gadā raksta Hermanis Bendiks un Rūta Augstkalne:

«Lokāmie atveidojumi, kā tas allaž uzsvērts, brīvi iekļaujami jebkurā sintaktiskajā konstrukcijā, un to locījumi ar savu morfoloģisko informāciju palīdz ātrāk un pareizāk uztvert visa izteikuma kopjēgu. Tāpēc atzinīgi vērtējami M. Šūmanes ierosinājumi atzīt vismaz par fakultatīvi lokāmiem pilsētu nosaukumus, kas beidzas ar -i, un eventuāli pārveidot par lokāmiem arī daļu pilsētu nosaukumu, kas beidzas ar -o.»

     Arī Jānis Endzelīns savulaik ir norādījis:

«Nekrievu pilsētu nosaukumi, kas beidzas ar i, latviešu valodā lokāmi kâ vīr. dzimtes daudzskaitlinieki: Tbilisi — Tbilisos, Batumi — Batumiem, Suchumi — Suchumos utt.»

     Daudz jaunākos laikos daudz senāku laiku sakarā par to ir rakstījis Māris Vecvagars:

«Vienādi interesanti, kādu tādu procedūru atspaidā no vīr. dz. daudzskaitlinieka (Sóloi) latviešu valodā tiek iegūts polisas nosaukums siev. dz. ‘Sola’, kas būtu pielīdzināms, piem., vārda ‘Ainaži’ pārdarei par ‘Ainaža’ vai tml.»

     Tāpat Valters Nollendorfs ir noraizējies par tiem, kas par šāda veida daudzskaitliniekiem negrib atzīt Milvokus (oriģinālā nav daudzskaitlinieks) un Grandrapidsus (oriģinālā ir daudzskaitlinieks).
     Savukārt Latviešu valodas attīstības kopa iesaka:

«Izmēģiniet: «#Bukurešti» — «Bukarestes» parallēlforma. Locīšana: ģ. «Bukureštu», d. «Bukureštiem», a. «Bukureštus»,
l. «Bukureštos».»

Skripalis un Filis

Kotiks Skeletu krasta Krusta zemesragā

Man ir radies iespaids, ka neviens nav izmantojis iespēju pēdējā laika ziņās bieži pieminētos Сергей Скрипаль un Олег Филь latviski nosaukt par Skripali un Fili, nevis Skripaļu un Fiļu, lai gan Ministru kabineta noteikumos Nr. 114 «Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju» ir sacīts, ka

līdzskaņa mīkstinājums personvārda beigās tradicionāli netika norādīts, piemēram, Белоконь — Belokonis. Tomēr pēc personas vēlēšanās uzvārdus ar ļ un ņ beigās iespējams atveidot oriģinālam tuvākā formā, piemēram, (..) Белоконь — Belokonis/Belokoņs.

     Oļegam Fiļam varbūt ir bijusi kaut kāda vēlēšanās, kā lai viņu labāk dēvē, taču Skripaļu ģimenei tāda droši vien nav bijusi, jo būtībā jau atveide latviešu valodā ir svarīga mums, nevis viņiem. Par to raksta arī valodnieks Jānis Kušķis.

— Jau vairākus gadu desmitus cittautiešu personvārdos latviešu rakstos nereti sastopami latvietim grūti runājami vai pat neizrunājami skaņu savienojumi. Tie radušies, neņemot vērā latviešu valodā iespējamos skaņu savienojumus. Ne jau visi skaņu savienojumi, kas ir citās valodās, iespējami arī mūsu valodā. Dažkārt rakstos paši tos tīši radām, nepadomājot par izrunas iespējām.
     Viens: — Kā lai runā uzvārdus Ļebedjs, Smuļs, Okuņs?
     — Ir vairākas iespējas. Parasti varētu slāvu valodu mīksto līdzskani galotnes -s priekšā aizstāt ar cietu līdzskani: Ļebeds, Smuls, Okuns. To iespējams izrunāt. Senāk latvieši šādos gadījumos lietojuši galotni -is, nevis -s, piemēram, Gogolis.

Nominatīvs (kas?)	Skripaļs	Skripalis
Ģenitīvs (kā?)	Skripaļa	Skripaļa
Datīvs (kam?)	Skripaļam	Skripalim
Akuzatīvs (ko?)	Skripaļu	Skripali
Instrumentālis (ar ko?)	ar Skripaļu	ar Skripali
Lokatīvs (kur?)	Skripaļā	Skripalī
Vokatīvs (bez jautājuma)	Skripaļ!	Skripali!

Hanss Lipershejs

Krāšņvārna. Pilanesberga Dienvidāfrikā

Lai nebūtu jāizgudro ritenis, internetā meklēju teleskopa uzbūvi latviski, bet atradu, ka, pat par spīti atsevišķai nodaļai «Izruna» angļu Vikipēdijas šķirklī Hans Lippershey, latviski visur (pat «Lielvārda» dabaszinību mācību grāmatā 4. klasei) ir nepareizi rakstīts Liperšejs. Smieklīgi, ka vienīgā vieta, kur šis uzvārds bija uzrakstīts pareizi, tas ir, Lipershejs, bija kaut kāds muļķīgs kvazisvarīgu faktu saraksts Delfi.lv sadaļā «Izklaide».

Breds vai Brads?

Tirgus — bezgalīgs iedvesmas avots fotogrāfiem. Bangkokā netrūkst ne pirmo, ne otro

Kā zināms, svešvārdu un citvalodu īpašvārdu atveides latviski galvenais princips ir vadīties pēc vārda izrunas oriģinālvalodā, cenšoties novērst nevēlamu starpniekvalodu ietekmi. Lai ikviens varētu uzzināt, kā kuru burtu vai burtkopu kādā valodā izrunā, mēs esam apgādāti ar daudzām grāmatiņām, kas ir veltītas atsevišķas valodas īpašvārdu atveidei latviski. Turklāt vairākām valodām mums ir pat divi īpašvārdu pareizrakstības avoti: attiecīgā grāmatiņa un Ministru kabineta noteikumi Nr. 114 «Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju».

     MK noteikumi ir stājušies spēkā 2004. gadā, jaunākā grāmatiņa «Angļu īpašvārdu atveide latviešu valodā» ir izdota 2006. gadā, un būtu bijis jauki, ja abi izdevumi būtu savstarpēji saskaņoti, taču tā nav.
     Grāmatiņā teikts, ka angļu skaņa [æ], kas ortogrāfiski ir izteikta ar a, latviešu valodā atveidojama ar e, ar atrunu, ka ir iespējams arī izdarīt atkāpi un skaņu [æ] atveidot nevis ar e, bet ar a pēc angļu ortogrāfijas, sekojot latviešu valodas tradīcijai, ja tā ir vārda sākumā un it sevišķi ja tai angļu valodā nav primārā uzsvara.
     MK noteikumi ir daudz lakoniskāki: [æ] — a. Tas izklausās visai prātīgi, taču ir viegli pieņemt, piemēram, vārdu Hamiltons un Kamerons rakstību ar a, bet jau minētais Brads vai, piemēram, Sams, Džaks un Karija, lai arī loģiski, tomēr ar a šķiet diezgan savādi, vai ne?
     Šī nenoteiktība ietekmē arī veidu, kā gribētos pierakstīt dažus svešvārdus. Biežāk lietotie nekonsekvences piemēri, šķiet, ir hakeris un skeneris, lai gan es ar abām rokām balsoju tieši par šādu nekonsekventu pierakstu.

Vecs jaunums: Marks Zakerbergs ir amerikānis

Rādās, ka būs lietus. Balī, Balī

Bet interneta mēdekļi tā nedomā. Lai gan Marks Zakerbergs ir slavenība jau visai sen, šodien «Google» ziņo: 741 Marks Zakerbergs 0,54 sekundēs un 
11 400 nepareizi 0,58 sekundēs. Un neticiet šķietamajiem latviešu valodas speciālistiem, kuri apgalvo, ka būs jau labi visādi, kā viņu nosauksit. Saprast varbūt var, bet labi gan tā nebūs.

Toreiz… Bet tagad?

Izskatās rotaļīgi, bet nav

Šonedēļ man bija laime atkal patulkot bērnu grāmatiņas, tomēr to aptumšoja daži nepatīkami atklājumi. Es konstatēju, ka latviešu Vinnijs Pūks joprojām dzīvo Septiņjūdžu mežā atšķirībā no angļu lācīša, kam mājas ir Simtakru mežā. Es nesaprotu, kāpēc tikai man kaitinoši traucē šī ne ar ko nepamatojamā laukuma aizstāšana ar ātrumu un attālumu.
     Toties Skārdulītei ar ilgmūžību nav veicies. Tagad viņa ir kļuvusi par Zvārgulīti. Lai kā man nepatiktu hibrīdvārdu ieviešana latviešu valodā, jo es uzskatu, ka šāda veida salikteņi mūsu valodai nav raksturīgi, Skārdulīte tomēr bija tāds kā pozitīvai piemērs, ka to var izdarīt ļoti gaumīgi, jo hibrīdiskums galvenokārt ir asociatīvs, morfoloģiski var uzskatīt vienkārši par jaunvārdu, kas sastāv no celma un izskaņas. Zvārgulīte tomēr zaudē tēla nozīmes nianses. Savukārt Pīters Pens, ko jau sen vajadzēja pārdēvēt par Pīteru Pānu, gan nav mainīts.
     Lielu vilšanos sagādāja arī fakts, ka Rapuncele, lūk, «Latvijā ir pazīstama arī kā princese Salātlapiņa vai Zeltmatīte», nevis, piemēram, Pulkstenīte.

Vai mēs jau esam gatavi?

Svētnīca Čiangmajā

Saistībā ar militāro apvērsumu Taizemē man ienāca prātā: ņemot vērā to, ka ikviens apzinīgs latviešu tūrists ir bijis vismaz Patajā vai Puketā, vai nav jau pienācis laiks Taizemi latviski saukt par Tajzemi un taizemiešus par tajiem? Latviešu valodas ekspertu komisija jau spērusi pirmo soli — taju valoda mums ir.

Nosaukumi un skaitļi

Paldies visiem laipnajiem un pašaizliedzīgajiem speciālistiem, kas ir sastādījuši citvalodu īpašvārdu atveides tabulas (diezgan daudzas ir pieejamas Vikipēdijā, turklāt Letonika.lv piedāvā četru valodu personvārdu atveides vārdnīcu un arī Latviešu valodas aģentūra ir izveidojusi bagātīgu citvalodu personvārdu atveides vietni), lai es varētu tulkojumu pasūtītāju acīs spīdēt ar satriecošu erudīciju. Pie viena arī uzzinu, ka pilsēta, kas man Ķīnas ceļojumā tā iepatikās, latviski ir dēvējama par Čuncjinu (Chóngqìng). Kad tas nāca gaismā, tad jau varēju to atrast arī citos rakstu avotos latviešu valodā. Tur esot vairāk nekā septiņi miljoni iedzīvotāju (aptuveni 32 miljoni visā municipalitātē). Kas to būtu domājis, skatoties uz šīm Jandzi krastmalas Čuncjinā fotogrāfijām!