Toreiz… Bet tagad?

Izskatās rotaļīgi, bet nav

Šonedēļ man bija laime atkal patulkot bērnu grāmatiņas, tomēr to aptumšoja daži nepatīkami atklājumi. Es konstatēju, ka latviešu Vinnijs Pūks joprojām dzīvo Septiņjūdžu mežā atšķirībā no angļu lācīša, kam mājas ir Simtakru mežā. Es nesaprotu, kāpēc tikai man kaitinoši traucē šī ne ar ko nepamatojamā laukuma aizstāšana ar ātrumu un attālumu.
     Toties Skārdulītei ar ilgmūžību nav veicies. Tagad viņa ir kļuvusi par Zvārgulīti. Lai kā man nepatiktu hibrīdvārdu ieviešana latviešu valodā, jo es uzskatu, ka šāda veida salikteņi mūsu valodai nav raksturīgi, Skārdulīte tomēr bija tāds kā pozitīvai piemērs, ka to var izdarīt ļoti gaumīgi, jo hibrīdiskums galvenokārt ir asociatīvs, morfoloģiski var uzskatīt vienkārši par jaunvārdu, kas sastāv no celma un izskaņas. Zvārgulīte tomēr zaudē tēla nozīmes nianses. Savukārt Pīters Pens, ko jau sen vajadzēja pārdēvēt par Pīteru Pānu, gan nav mainīts.
     Lielu vilšanos sagādāja arī fakts, ka Rapuncele, lūk, «Latvijā ir pazīstama arī kā princese Salātlapiņa vai Zeltmatīte», nevis, piemēram, Pulkstenīte.