Nevairieties no prievārdiem

Kā zināms, es esmu liela prievārdu piekritēja. Man šķiet, ka mēs apzogam paši sevi, atsakoties no tiem. Esmu par to jau sarakstījusi vairākus stāstiņus. Tālāk esmu izkonspektējusi Edītes Hauzenbergas-Šturmas rakstu «Vairīšanās no prepozicionāliem savienojumiem modernajā latviešu valodā», kas publicēts 1963. gadā Zviedrijā izdotajā XI rakstu krājumā «Ceļi». Tajā ir apkopots daudz piemēru, kas uzskatāmi parāda, cik tomēr bezsaturīgas, kļūdainas, maldinošas un nesaprotamas dažkārt mēdz būt tādas konstrukcijas ar izskaustiem prievārdiem, kā arī sniegti paskaidrojumi par valodas normu.

Neatkarīgi no varbūtējas vai konstatējamas kaimiņu valodu ietekmes slieksme uz analītisku saistīšanas veidu sintaksē iekļaujas parastā indoeiropiešu valodu attīstības gaitā, tādēļ jo vairāk pārsteidz pretējā tendence, kas modernajā latviešu valodā arvien noteiktāk vērojama pēdējos gadu desmitos, proti, tendence vēl nesen parastu savienojumu ar prievārdu vietā izteikties ar vienkāršu locījumu bez prievārda, turklāt bieži locījums nebūt nav identisks ar savu vēsturisko priekšgājēju, ko dažkārt vēl paglābusi dainu valoda. Lielākā daļa piemēru ir ņemta no Rietumu rakstiem: pirmkārt, tie autorei ir vairāk pieejami, otrkārt, tiem ir sava nenoliedzama priekšrocība, ka tie gandrīz nemaz nav pakļauti valodas kopēju noteikumiem un korektūrām.

ap

Pēc darbības vārdiem ar priedēkli ap- prievārda ap vietā ar lietvārdu akuzatīvā (ko?) / instrumentālī (ar ko?) par objektu vai vietas apstākli lietots vienkāršs datīvs (kam?): nācēju sagrāba vēlēšanās apmest līkumu vēl citām ēkām Klāns; govis (..) raustījās ragiem apsietajās saitēs Sakse; tanku grāvi kādai pirtij aprakāt, vai? Salna.

ar

Instrumentāļa (ar ko?) vietā ar prievārdu ar lietots instrumentālis bez prievārda (sociatīvā, līdzekļa izteicēja un citās nozīmēs): Kasparam pretī apsēdās māte trim mazām (..) meitenēm R. Liepa; apāvies zeķēm un auklu cieši savilktām kurpēm turpat; Piektais valkāja siksniņu nosietas (..) galošas Sodums; skārdu apsistajā kastē Sarma; visi savu sākuma degsmi aizstājuši sistēmatisku, neatlaidīgu un mērķtiecīgu darbu «Austrālijas Latvietis», 05.11.1951.

līdz

Datīva (kam?) savienojuma vietā ar prievārdu līdz gadās tīrs datīvs: nogrieza zirgu sānceļā, pa kuŗu bija tuvāk mājai Sakse.

no

Ablatīviskā ģenitīva (no kā?) savienojuma ar no vietā:
     1) pēc darbības vārdiem ar priedēkli no- lieto locījumu bez prievārda: zīmīgi vārdi nobira lūpām Veselis; acīm nokrita zvīņas Klāns; arī austrenim grūti noslaucīt mākoņu plaukus debesu palodām V. Pelēcis, «Latvija», 13.10.1951.;
     2) pēc darbības vārdiem ar priedēkli at- lietots datīvs (kam?) bez prievārda: es neatglaužu ausīm zaļo lakatu «Latvija», 17.02.1951.; jumtam atlupušo skārda plāksni A. Upītis; acis mākoņiem atrāvis Klāns; pavēli, ka nedrīkstam rotai atrauties Salna; atrauts literārajam darbam P. Jēgere-Freimane, «Laika» mēnešr., 1956. g. 1. nr.; tie atsvešinātos savai tautai «Laiks», 25.07.1951.; mēs izrāvāmies šim maisam, iekām tas (..) tika aizsiets Mauriņa; Andrievs atšķirts viņu pulkam Rupainis;
     3) pēc darbības vārdiem, kas nozīmē bēgšanu, vairīšanos, glābšanu, slēpšanu u. tml., lietots vai nu ģenitīvs (kā?) bez prievārda saimnieks spēj izvairīties (..) īres likuma «Latvija», 01.02.1950., vai arī datīvs (kam?) bez prievārda: bēgdams šā vīra skatiem Rupainis; lai izbēgtu vasaras karstumam «Laiks», 23.07.1958.; centies to citu acīm slēpt R. Liepa; prata izvairīties mobilizācijai «Nedēļas Apskats», 14.04.1949.; mēs nedrīkstam atsvešināties viens otram «Latvija», 10.09.1955.; Dukāts liesmām izglābis (..) māju «Austrālijas Latvietis», 03.12.1951.; lai paglābtu aizmirstībai tautas dainas turpat, 01.03. 1958.
     Prievārds likvidēts ģenitīva (kā?) savienojumā ar no, kas izsaka cēloni: spirta un brauciena apdulluši Sodums.

Citzemju vietvārdu tulkojamība

latviešu valodā ir daudz lielāka nekā pieņemts uzskatīt. Galvenokārt to nosaka divi faktori: attiecīgos vietvārdus tulko arī citās valodās, turklāt bieži ir īpašvārdiskoti citvalodu sugasvārdi un īpašības vārdi, kam ir tiešas atbilsmes latviešu valodā un kuru pārtulkošana pati par sevi veido noteiktu priekšstatu par objektu. Citādi mums pēc tumsoņu ieviestās Kotdivuāras parauga būtu jāraksta arī Junaitidkingdema. Bet nu konsekvenci tulkošanā/netulkošanā nemeklējiet — tās tur nav vispār. Tālāk ir apkopoti mani novērojumi, kas tad tiek tulkots. Netulkošanas nosacījumi un priekšrocības vispār netiek aplūkotas — tas ir biežāk izmantotais risinājums, kam reklāma nav vajadzīga.

     Daiļliteratūrā un dažkārt publicistikā mākslinieciskos nolūkos var tulkot jebkuru vietvārdu, ja tam ir nozīme, ko var tieši pārtulkot latviski. Taču redaktori un korektori jūs ne vienmēr sapratīs. Piemēram, mani nesaprata — kādā autobiogrāfiskā aprakstā Martha’s Vineyard es speciāli pārtulkoju Martas Vīndārzs, lai iekļautu to latviešu tekstā un uzsvērtu, ka šai amerikānietei tas ir kaut kas ikdienišķs, parasts, turklāt no konteksta ļoti labi varēja saprast, kas ar to domāts, bet kāds redakcijā nesnauda un pārtaisīja to par Martasvinjardu.
     Tiek pilnīgi tulkoti vietvārdi, kam ir konkrēta nozīme, ko var tieši pārtulkot latviski, piemēram, Apvienotā Karaliste, Apvienotie Arābu Emirāti, ASV Mazās Aizjūras Salas, Melnkalne, Ziloņkaula Krasts, Aizkrāces, Ugunszeme. Pēc Lapzemes parauga šajā grupā vajadzētu ietilpt arī Tajzemei. Protams, ir arī neveiksmīgi darinājumi. Par tādu uzskatāma grāmatā «Ukraiņu īpašvārdu atveide latviešu valodā» minētā Дике Поле atbilsme Tukšā Stepe. Kā jau iepriekš norādīts, tulkojumam ir jābūt tiešam. Šis apgabals bija mežonīgs un nekontrolēts, nevis neapdzīvots, savukārt vārds stepe apzīmē veģetācijas tipu, nevis teritoriju, tādējādi pēc Mežonīgo Rietumu parauga vēlamais tulkojums ir Mežonīgais Lauks, kas, starp citu, tiek izmantots mēdekļos. Līdzvērtīga atbilsme ir Mežonīgā Āre.
     Tiek tulkota gan vietvārdu īpašvārdiskā daļa, gan nomenklatūras vārds, tas ir, arī viss vietvārds, piemēram, Lieldienu sala, Labās Cerības rags, Adatas rags, Lielais Rūgtais ezers, Nāves jūra, Rūdu kalni, Sāmu sala.
     Tiek tulkoti tā saucamie nomenklatūras vārdi (saliktos vietvārdos ietilpstošie sugasvārdi, kas norāda nosauktā objekta kategoriālo piederību), piemēram, tuksnesis, jūra, ezers, kalns, ieleja, ieplaka, zemiene: Namiba tuksnesis, Alvoranas jūra, Bodenes ezers, Kuka kalns, Josemitu ieleja, Taimiras ieplaka, Luāras zemiene.
     Kā jau var nojaust, nomenklatūras vārdu ir daudz. Vairākās citvalodu īpašvārdu atveides ieteikumu grāmatiņās pamanīju dīvainu atziņu, ka nav tulkojami nomenklatūras vārdi, kas attiecīgajā vietvārdā neapzīmē objekta kategoriju. Nu kā lai jums to tā saudzīgi pasaka — ja īpašvārdiskotais sugasvārds neapzīmē attiecīgā objekta kategoriju, tas nav nomenklatūras vārds: lūdzu skatīt definīciju iekavās iepriekš. Piemēram, Vīnes Mežs: lai nerastos nekādas aizdomas, ka mežs šeit varētu būt nomenklatūras vārds, īpašvārdiskotais sugasvārds tiek rakstīts ar lielo burtu kā visi īpašvārdi.
     Interesanti, ka, sastādot angļu īpašvārdu atveides ieteikumus, Antonija Ahero nav spējusi izšķirties, vai vārds karaliste ietilpst valsts nosaukumā, vai arī ir nomenklatūras vārds — grāmatas tekstā visi patstāvīgie vārdi nosaukumā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste ir sākti ar lielo burtu, bet tabulā ievietotajos tajos pašos nosaukumos vārds karaliste ir rakstīts ar mazo burtu. Pilnīgi nespēju noticēt, ka varēja rasties doma, ka lokāmais divdabis ietilpst nosaukumā, bet lietvārds, kuru tas paskaidro, — ne.
     Vēl pie nomenklatūras vārdiem ievēroju samērā slimīgu virzienu, ka vairs netiek lietota precizējošā vārdkopa jūras līcis, bet gan tikai līcis, kaut gan līči var būt visdažādākajās ūdenstilpēs. Laikam, lai kāds neiedomājas, ka tā ir, piemēram, Alhesirasas jūra, nevis Alvoranas jūras Alhesirasas līcis. Jums jāturpina čakli strādāt, lai padarītu muļķudrošu arī līci — ja nu kāds tagad domā, ka Alhesirasa ir kaut kāda ūdenstilpe ar vārdā nenosauktu līci. No otras puses, ir jau mums arī sinonīmiski nomenklatūras vārdi rags un zemesrags.
     Tiek tulkoti debespušu nosaukumi, piemēram, Austrumtimora, Rietumsahāra, Dienvidāfrika, Ziemeļkoreja, Austrumu Hadžars, Rietumu Sjerramadre, Dienvidu Buha, Ziemeļu Ledus okeāns. Interesanti, ka Reinholds Putniņš, 1926. gadā aprakstot pirms 65 gadiem iznākušos pirmos latviešu ģeogrāfiskos atlantus, sūkstās, ka agrāk zāle bija zaļāka, proti, debespuses tika nosauktas nevis daudzskaitlī, bet gan vienskaitlī: austrums, rietums, ziemelis. Salikteņus tas nekādi neietekmē, bet būtu bijis Austruma Hadžars un tā tālāk.
     Tiek tulkoti lietvārdi augša un leja, piemēram, Augšnormandija, Augšamūra, Augšaustrija, Lejassaksija, Lejastunguska, Lejaskalifornija, Lejasilēzija, Lejas Girataga, Augšas Bazmaberta.

     Tiek tulkoti prievārdi/priedēkļi, piemēram, priekš, aiz, pie: Aizbaikāls, Aizkarpati, Priekšalpi, Priekškaukāzs, Mēklenburga-Priekšpomerānija, Piedņistera, Frankfurte pie Mainas, Stoka pie Trentas.
     Tiek tulkoti noteiktie īpašības vārdi, piemēram, lielais, mazais, jaunais, vecais, centrālais, svētais: Lielbritānija, Mazais Atlass, Jaunzēlande, Veckastīlija, Centrālāfrikas Republika, Svētās Helēnas, Debesbraukšanas un Tristana da Kuņas Salas. Nezināmu iemeslu dēļ (laikam atkal vainīga tradīcija) mēs great un grand mēdzam tulkot ar lielais, kas tomēr nav pareizi: vajadzēja būt Dižbritānijai (Great Britain) un Dižajai dziļgravai (Grand canyon), turklāt tieši gravai, nevis aizai, kā raksta Valda Aldzere un Antonija Ahero, jo aizas atrodas starp kalniem, bet grava ir jebkurš tekošu ūdeņu izveidots vagveida padziļinājums. Tāpat mūžīgo strīdu, kā tad latviski īpašvārdos ir pareizi jārīkojas ar angļu daudzskaitļa galotni -s, piemēram, pilsētas nosaukumā Grand Rapids — Grandrapidsa, Grandrapidsi, Grandrapida, Grandrapidi vai Latvijas latviešiem viss tas pats, tikai ar e, proti, -repidi —, var vienkārši atrisināt, pārtulkojot visu vietvārdu ar Dižkrāces. Angļvalodīgie taču kaut kā saprot, ka ir domāta pilsēta, nevis īstas krāces. Savukārt tulkošanai ar lielais netrūkst citu vietvārdu, piemēram, Big Rapids.
     Tiek tulkoti krāsu nosaukumi. Pašas daudzkrāsainākās ir jūras, piemēram, Baltā jūra, Dzeltenā jūra, Sarkanā jūra, Melnā jūra, taču ir arī citi pēc krāsas identificēti objekti, piemēram, Zaļā Raga salas, Baltā Nīla, Zilie kalni, Melnā Tašlika.
     Tiek tulkots saiklis un, piemēram, Antigva un Barbuda, Bosnija un Hercegovina, Santome un Prinsipi.

     Ja mēs turpināsim latviski rakstīt visu veidu un sarežģītības līmeņu tekstus, citzemju vietvārdu tulkošana saglabās savu vietu citvalodu īpašvārdu atveidē.

Pateicoties

Kā zināms, darbības vārdam pateikties ir tikai viena nozīme — ‘izteikt, izpaust savu pateicību (kādam)’, tāpēc varētu domāt, ka divdabim pateicoties vajadzētu parādīties, piemēram, šādā un līdzīgos teikumos: pateicoties Jānim par labo darbu, priekšnieks kopā ar algu pasniedza viņam divas biļetes uz futbolu. Anita Ščucka, kas ir pētījusi divdabja pateicoties vietu latviešu valodā, raksta, ka patiesībā ir grūti latviešu tekstos atrast tamlīdzīgu teikumu. Parasti sastopamie teikumi ir aptuveni šādi: pateicoties linu eļļai, mati iegūst īpašu spīdumu. Te trūkst vienas no divdabja teiciena ar divdabi, kas beidzas ar izskaņu -ot, -oties, pazīmēm: gan ar divdabi, gan ar izteicēju nosauktajai darbībai ir jābūt vienam darītājam, bet mati pateikties nevar. Protams, pastāv absolūtā datīva konstrukcijas, kur tas tā nav, tomēr arī to šeit ir grūti piemērot, jo tā arī nekļūst skaidrs, kas tad pateicas un kāpēc vispār pateikties lietai.

     Īsi sakot, pateicoties tekstā parasti ir krievu благодаря vai angļu thanks to someone/something desemantizēts (t. i., sākotnējo nozīmi zaudējis) kalks, kura izmantošanu šī iemesla dēļ gluži pamatoti apkaro valodnieki. No otras puses, visu laiku turpinās centieni piedēvēt divdabim pateicoties kādas citas vārdšķiras funkcijas un nozīmi un tādējādi ievilkt šo kalkēto konstrukciju literārajā valodā.
     Piemēram, Latviešu literārās valodas vārdnīcā ir teikts, ka šim kalkam ir partikulas nozīme. Savukārt jaunajā latviešu valodas gramatikas grāmatā ir teikts, ka «Partikulas ir nelokāma vārdšķira, palīgvārdi, kas izsaka teksta autora attieksmi pret izteikuma saturu, piešķirot kādam teikuma loceklim vai visam teikumam modālas, emocionālas vai jēdzieniskas nozīmes niansi. Tā kā partikulas nav cieši saistītas ar vārdu, kuru tās niansē, teikuma gramatiskā uzbūve nemainās, ja šī partikula tiek atmesta, zūd tikai nozīmes nianse.» Kādu niansi piešķir pateicoties (kam)? Neatradu nevienu partikulu, ko «lieto, lai norādītu uz (parasti kā pozitīva) cēloni, iemeslu.»
     Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā apgalvots, ka šajā konstrukcijā divdabis ir lietots apstākļa vārda nozīmē. Šis jau ir diezgan interesanti, jo, pirmkārt, apstākļa vārdu, kas cēlušies no darbības vārdu divdabja formām, ir diezgan daudz (vislīdzīgākais ir nekavējoties), otrkārt, pastāv cēloņa apstākļa vārdi, un, treškārt, apstākļa vārdi var raksturot lietvārdus. Tomēr pateicoties atšķiras no pārējiem divdabja formā izteiktajiem apstākļa vārdiem ar to, ka, pirmkārt, pārējie ir saglabājuši sākotnējo nozīmi, otrkārt, tiem ir sinonīmi, un, treškārt, neviens cēloņa apstākļa vārds nav divdabja formā.
     Īsi sakot, kalkēta konstrukcija ir kalkēta konstrukcija un nekas vairāk.
     Krievu–latviešu valodas vārdnīcā viena no благодаря atbilsmēm ir prievārds dēļ, kā novēlējis dižais Endzelīns un kā māca valodas kultūras pētījumi. Ievērojiet, ka krievi nepiešķir attiecīgajam latviešu valodas divdabim nekādas papildu funkcijas vai nozīmes, mēs paši kā mazi bērni bāžam mutē visu, kas pagadās pa rokai. Angļu–latviešu valodas vārdnīcas sastādītāji gan ir kalkējuši bez žēlastības, kaut gan, piemēram, Kembridžas vārdnīcā ir teikts, ka thanks to someone/something ir idioma, tātad vajadzēja papūlēties un tomēr nekalkēt. Un te nu ir tas pats, kas ar iepriekš aplūkoto frāzi as soon as possible — «to latviski nevar vienmēr vienādi atveidot» un to nevajag tulkot vārdu pa vārdam. Jāņa Kušķa minētajos piemēros vien ir nosauktas četras atbilsmes — dēļ, ar, jo, tāpēc ka —, Jānis Endzelīns min piemēru, kur atbilsme ir tâ kâ, stāstiņa sākumā minētais piemērs latviski skan linu eļļa piešķir matiem īpašu spīdumu vai no linu eļļas mati kļūst īpaši spīdīgi utt.
     Īsi sakot, ar šo kalku nevajadzētu aizstāt citus, precīzus, valodas līdzekļus.

Priekš kaķiem

Visi, kas ir uzauguši ar Latviešu literārās valodas vārdnīcas padomiņu, ka prievārds priekš četrās nozīmēs lietojams sarunvalodā, bet rakstu valodā tikai vienā — «norāda uz laikposmu, laika momentu, kas tuvojas, kad notiek kāda darbība, norise, eksistē kāds stāvoklis; pirms», ziniet, ka esat cietsirdīgi piemānīti, jo Latviešu literārās valodas gramatikas grāmatā ir rakstīts tieši pretējais:

     «958. §. 1. Prievārds priekš kopā ar pārvaldāmo vārdu apzīmē  v i e t u, kas ir kā  p r i e k š ā, piem., Latviešu valodā vairums prievārdu nostājas  p r i e k š  pārvaldāmā  v ā r d a. Vietas nozīmē prievārdu priekš bieži aizstāj konstrukcija ar lietvārda priekša lokatīvu, piem., Latviešu valodā vairums prievārdu nostājas pārvaldāmā  v ā r d a  p r i e k š ā.
     Vietas nozīmē priekš, liekas, lietots arī tādos gadījumos kā Ieva  p r i e k š  m a n i s  tik salta kā ledus gabals sprēgoņā. Bl. 16, 275.
     Gadījumos, kur locījuma forma viena pati var radīt pārpratumus, dažkārt sastop priekš lietotu kopā ar atkarīgo vārdu arī ar nozīmi, kam  p a r  l a b u  notiek kāda darbība, piem., Es tak svētdien krogā redzēju, ka kazaks saimniecei  p r i e k š  t e v i s  iedeva vēstuli. Bl. 16, 277.  P r i e k š  p a š a  bērniem tev tik daudz pacietības nebij. Bl. 16, 248.»
     Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā raksta: «Priev. priekš īsteni vietas un laika nozīmē: «Simtiņš auga ozoliņu Priekš bāliņa nama duru» (LD 3719), «Priekš saulītes, priekš gaismiņas Dieviņš jūdza kumeliņus» (LD 1368, 4). Laikam v. für ietekmē priekš lieto arī nozīmē ‘kam, kā labā’ (tā arī A. Kronvalds).»
     BET 2013. gada Latviešu valodas gramatikas grāmatā ir konstatēts, ka prievārda priekš izstumšana no latviešu valodas ir sekmīgi pabeigta: «Latviešu rakstu valodas attīstības gaitā ir sašaurinājies vai pakāpeniski zudis šādu prievārdu lietojums: (..) priekš — mūsdienās šis prievārds dažkārt sastopams nolūka, noderības vai retumis laika attieksmes izteikšanai.»
     Lai gan ne bez citu valodnieku atbalsta, prievārda priekš nozīmes sašaurināšanu aizsāka Jānis Endzelīns: «Prepozicijai „priekš” latviešu valodā šauras robežas: to var gan lietāt laika nozīmē, bet to nevar likt vācu für vietā». Viņš cīnījās pret priekš lietošanu visur, «kur var izteikties ar vienkāršo datīvu» vai izveidot palīgteikumu, TAČU ieteica rakstīt nevis «tas ir noticis pirms viena gada», bet gan «tas ir noticis priekš viena gada». Tāpat viņš aizrādīja, ka vācu für atbilsme dažkārt ir par, piemēram, nevis «priekš tēvzemes mirt», bet gan «par tēvzemi mirt».
     Senāk tika izdoti darbi ar nosaukumiem «Vārdi, kurus zinātnības komisija atrada par derīgiem priekš lietošanas» (1876) un «Svešu vārdu grāmata priekš grāmatniekiem un laikrakstu lasītājiem, ar 2200 svešiem vārdiem un viņu nozīmēšanu latviskā valodā» (1878). Temati liecina, ka šo grāmatu autori kaut ko jau nu saprata no latviešu valodas, lai kāda tā bija salīdzinājumā ar šodienu.
     Pēc publikācijām var spriest, ka Jānis Endzelīns pat bijis mazliet pārsteigts, ka latviešu kaunināšana par prievārda priekš lietošanu visādās nozīmēs, izņemot laika, ir tik iedarbīga, ka ļaudis to vairās lietot pat laika nozīmē. Es arī mazliet brīnos, ka tā noticis, jo, piemēram, no visādām padebilām beķerejām, birstēm un citiem barbarismiem mēs nekādi netiekam vaļā vēl šobaltdien, bet vienkāršu latviešu vārdu esam izsvītrojuši.
     Sakramentālo jautājumu «Priekš kam?» mierīgi varētu aizstāt ar jautājumu «Kālabad?», bet ne ar «Kāpēc?», tomēr es tāpat kā iepriekšējās gramatikas grāmatas autori uzskatu, ka nav speciāli jācenšas «izteikties ar vienkāršo datīvu» vai priekš vietā iespraust divdabjus domāts, paredzēts. Protams, bijušajā tviterī ir bijusi diskusija arī par prievārda priekš lietošanu. Latviešu valodas attīstības kopa norāda, ka «Tagadējais datīva pārslogojums ir bīstamāks nekā «priekš» lietošana, kas mazina divdomības: «zāles saslimšanai» u. tml.». Elvis Krumholcs min piemērus, kad bez prievārda priekš tekstam vispār nav satura: ««Idejas dārzam» — kā dārzam var būt idejas? PRIEKŠ dārza var būt idejas. Tāpat «augi ēnai» — ēna nevar izvēlēties sevim augus! Augi PRIEKŠ ēnas.» Viņš arī norāda, ka, ja ar prievārdu izsaka «zāles pret klepu», tad ir jābūt iespējai ar prievārdu izteikt arī pretējo, piemēram, «zāles priekš sirds», nevis jāmocās un jāizlokās ar kaut kādiem citiem paņēmieniem: «Ja norāda profilaksi vai prevenciju: «vitamīni PRIEKŠ sirds» (nevis «vitamīni sirdij» vai «sirds vitamīni»). Ja norāda iedarbību: «zāles PRET klepu» (nevis «zāles klepum»).»

Iet iedama daiļa runa

No vienas puses, šķiet, ka mūsdienās neviens vairs nav jāpārliecina, ka «runa iet par» ir nevēlams krievu valodas frazeoloģiskā izteiciena «речь идёт о» kalks, kas neatbilst latviešu valodas gramatikas likumiem. No otras puses, ir valodnieki, piemēram, Andrejs Veisbergs, kas prievārdu par neakcentē un gadiem ilgi sūkstās par pūristu cīņu «pret metaforām gan vārda, gan frazeoloģisma līmeni» un bailēm «no pārnestās nozīmes lietojuma». «Ja doma var lidot un valoda var plūst, kāpēc runa nevar iet?» viņš turpat vaicā.

     Savukārt Ilga Grase vēl senāk ir norādījusi, ka frāzes nederīgums latviešu valodā slēpjas tieši savienojumā «iet par».

«Par to, ka latviešu valodā konstrukcija runa iet par… nav pieļaujama, var pārliecināties, salīdzinot vārda iet nozīmes un frazeoloģismus ar vārda идти nozīmēm un frazeoloģismiem latviešu un krievu valodas vārdnīcās.
     Konstrukcijas runa ir… pareizumu pierāda arī nolieguma formas: par to  n e v a r  b ū t  (arī  n a v) ne runas, runa  n a v  par to u. tml. Diezin vai kādam nāktu prātā šajās nolieguma formās lietot verbu iet resp. neiet.
     Turklāt prievārds par verbam iet parasti nepievieno nomena akuzatīvu netiešajā pārvaldījumā, kā tas ir ar citiem verbiem, piemēram, vārdkopās strādāt par skolotāju, cīnīties par dzimteni.»

Atkal par prievārdiem

Es, protams, gribēju visu vakaru iedziļināties latviešu valodas kultūras jautājumos, bet patiesībā stundām rakņājos pa internetu, lai noskaidrotu, kas tas par putnu. Tomēr neizdevās

Šoreiz īss fragmentiņš no «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 16. laidienā publicētā Valentīnas Skujiņas raksta «Atkāpes no normām mūsdienu valodas praksē».

Blakus prievārdiskiem savienojumiem sastopami savienojumi bez prievārda, piemēram, aiziet kājām — aiziet ar kājām, censties visiem spēkiem — ar visiem spēkiem u. c. Taču dažos gadījumos prievārda atmešana atzīstama par kļūdu, piemēram, pareizi jāsaka saņemt piemaksu pie pensijas (nevis «pensijai»), izteikt savu protestu pret veiktajām provokācijām (nevis «provokācijām»), atbilde uz jautājumu (nevis «jautājumam»), teātris sāk biļešu iepriekšpārdošanu pilsoņiem uz izrādēm (nevis «izrādēm»), talcinieki nav skubināmi uz darbu (nevis «darbam»), atsaukties uz aicinājumu (nevis «aicinājumam»). Nepareizi ir teikt «atrodas uz kapitālo remontu», bet gan atrodas kapitālajā remontā. Ne vienmēr pareiza ir prievārda izvēle, piemēram, prievārds no nepareizi lietots teicienā «spriežot no sarunu tēmas», pareizi: spriežot pēc sarunu tēmas. Prievārds no nereti tiek lietots kopš vietā, piemēram, latviešu valodā pareizi ir teikt tā būs pirmā tikšanās kopš N vizītes (nevis «no N vizītes»).

Vēl par uz

Akrobātērglis

Aizrakstīju valodas konsultācijām.

     Vai ir pareizi rakstīt «Pieteikties uz konsultāciju»? Man aizrāda, ka ar prievārdu ir rusisms, bet pareizi būtu «Pieteikties konsultācijai», taču man tieši tas šķiet nepareizi. Līdzīgi arī «noskaņoties uz mierīgu atpūtu» vai «noskaņoties mierīgai atpūtai»?
     Un saņēmu šādu atbildi. Neko nelaboju, tikai nomainīju pēdiņas.

Citu valodu ietekmē prievārda «uz» lietošana latviešu valodā ir paplašinājusies, tomēr jāievēro zināmi ierobežojumi. Latviešu valodā prievārdiskajiem savienojumiem ar «uz» nav raksturīga nolūka nozīme, piemēram, nevis «iesniegt uz izskatīšanu», bet «iesniegt izskatīšanai». Šādos gadījumos galvenokārt lietojamas konstrukcijas ar datīvu. (Sk. Skujiņa, V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 2014, 74., 76. lpp.) 
     Darbības vārdu «pieteikties» pamatā lieto ar datīvu («pieteikties stipendijai») vai lokatīvu («pieteikties darbā», «pieteikties korī»), tāpat arī sastopams lietojums ar prievārdu «pie»: «pieteikties pie ārsta». 
     Savukārt ar vārdu «konsultācija» nereti sastopams priedēklis «uz», piemēram, «ierasties uz konsultāciju». 
     Iespējams, tieši tāpēc lietojums «pieteikties uz konsultāciju» un «noskaņoties uz mierīgu atpūtu» sastopams gana bieži. Turklāt prievārds «uz» ‘norāda darbības, norises mērķi, nolūku, arī rezultātu’, piemēram, «gatavoties uz zveju», «aicināt uz deju», «ierasties uz viesībām». 
     Pamatā mēs ieteiktu rakstīt «pieteikties konsultācijai» un «noskaņoties mierīgai atpūtai», taču arī lietojums ar prievārdu «uz» nebūtu uzskatāms par aplamu.

Endzelīns un prievārdu atmešana II

…un dēli

Tālāk pārpublicēju Ievas Celmiņas rakstu «Skaust vai neskaust prievārdus?» no «Latviešu valodas kultūras jautājumu» 9. laidiena. Pietiekami koncentrēti uzrakstīts, lai nekas nebūtu jāizlaiž. Gandrīz pilnīgi izdevās pārvarēt arī parasto vēlmi izlabot tekstu (tikai aiz kola sāku vārdu ar mazo burtu, kur tā nebija). Iepriekšējā publikācijā gan redzams, ka Endzelīns ir nenogurstoši izteicies arī par prievārdu nepamatotu atmešanu.

Kādā valodniecības sēdē pirmskara gados akadēmiķis Endzelīns norādīja, ka būtu jāvairās no tādām vāciskām izteiksmēm kā uz viņa lūgumu (auf seine Bitte), pie labākās gribas (beim besten Willen), ar vienu vārdu sakot (mit einem Wort gesagt), ieteikdams to vietā lietot latviskas — ievērojot, paklausot viņa lūgumu, lai kā es gribētu, vārdu sakot. Kas interesējās par latviešu valodu, vērīgi uzklausīja akadēmiķa Endzelīna atzinumus un labprāt tos lika lietā. Tomēr radās arī pārpratumi un pārspīlējumi. Cenšoties atbrīvoties no minētajām vāciskajām izteiksmēm, aiz pārpratuma sāka skaust arī prievārdus latviskās izteiksmēs. Cilvēki, protams, joprojām runāja un rakstīja dabiskā valodā, tāpat kā runā un raksta vēl mūsu dienās, kaut gan viņi kopš tā laika gadu desmitiem lasa un radiopārraidēs dzird tādus teicienus kā atbildam vēstulēm, atbildam jautājumiem, kad būtu jāsaka atbildam  u z  vēstulēm un atbildam  u z jautājumiem, jo mēs atbildam tiem, kas raksta un runā, nevis vēstulēm un jautājumiem. Dabisko valodu nespēja sagrozīt arī tādas bieži lasītas un dzirdētas frāzes kā Blaumanis pieder rakstniekiem reālistiem, kaut gan būtu jāsaka Blaumanis pieder  p i e  rakstniekiem reālistiem, jo viņš taču nav rakstnieku reālistu īpašums.
     Šā pārprastā pareizuma vārdā prievārdus skauž vēl šobaltdien — ne tikai vāciskajās, bet arī latviskajās konstrukcijās. Šur tur izteiktās domas, ka tieksmi nelietot prievārdus būtu ietekmējušas tautas dziesmas, kurās, kā zināms, tie bieži atmesti ritma dēļ, nespēj pārliecināt, jo dziedātu dziesmu ietekme uz runātu valodu nevar būt liela.
     Apskatīsim kaut divas piemēra frāzes, kas parādījušās presē sakarā ar pārrunām par prievārdu lietošanu. (Avots K. Pārdomas par ieteikumiem. — «Literatūra un Māksla», 1973, Nr. 7.) Uzklāt segu gultai. Te datīva forma gultai lietota uz gultas vietā; uz jautājumu kam uzklāt segu? gaidāma atbilde: gulētājam. Tāpat apņemt vai aplikt lakatu pleciem. Jautājums: kam aplikt lakatu? Atbilde: kādai personai, teiksim mātei. Tātad mātei apliek lakatu ap pleciem.
     Abos šajos gadījumos prievārdi lietojami vietas nozīmē. Ar to, protams, nav teikts, ka uz vietu norādīt var tikai ar prievārdu. Saka, piemēram, uzkāpt trešajā stāvā, nevis uz trešā stāva. Ir arī gadījumi, kad iespējama divējāda konstrukcija — ar prievārdu vai ar lietvārdu lokatīvā: uzkāpt uz jumta un uzkāpt jumtā. Te jūtama nozīmes nianse. Gluži tāpat arī frāžu pārī likt ēdienu uz galda un likt ēdienu galdā. Tātad prievārda lietošana vai nelietošana var ietekmēt izsakāmās domas nozīmi.
     Prievārdu pareizais lietojums visnotaļ balstās uz objektīvām latviešu valodas likumībām, kuras nevar nedz noliegt, nedz patvaļīgi atcelt. Nav arī nekāda pamata tās tīši neievērot kādu valodas ekonomijas vai daiļskanības apsvērumu dēļ. Kaut arī desmitreiz lasīsim iespiestu frāzi pieplakt zemei, mēs simtreiz dzirdēsim runājam viņš pieplaka pie zemes, jo viena no latviešu valodas īpatnībām ir vārdu un skaņu kopu atkārtojumi, kuros izpaužas zināms izteiksmei nepieciešams ritms. Tas, ka prievārds it kā atkārto priedēkli, nekādu nelabskaņu nerada un valodas ziņā arī nav «neekonomisks». Tāpēc nevienu nevar traucēt prievārdi tādās frāzēs kā pieklaudzināt  p i e  vārtiem un piecirst kāju  p i e zemes, nokrist  n o  jumta un nomaldīties  n o  ceļa, uzkāpt  u z  zirga un uzskriet  u z  sēkļa.
     Dzīvajā valodā prievārdu nelieto tur, kur kāds darbības vārds ir guvis pārnestu nozīmi. Saka gan, piemēram,  p i e  makšķeres pieķērusies zivs, bet dēls pieķēries savai mātei, kājas nepiedūrās  p i e  zemes, bet viņš man nepiedūrās ne ar vārdiņu, pielaist laivu  p i e  malas, bet pielaist mājai uguni.
     Prievārds nav vajadzīgs, ja tas nenorāda uz vietu, un palaikam arī tad ne, ja teikumā nav vietas apstākļa, piemēram, viņš man pieskārās, (šo frāzi var saprast gan tiešā, gan netiešā nozīmē), bet viņš man pieskārās  p i e  rokas.
     Par prievārdu lietošanu strīdas jau sen. Te duras acīs kāda raksturīga parādība — runa ir tikai par dažiem prievārdiem, visbiežāk par uz un pie. Šķiet, ka iemesls tam ir jau minētais akadēmiķa Endzelīna norādījums vairīties no vāciskajām teikuma konstrukcijām, kurās sastopami tieši šie prievārdi. Pavisam reti no šāda viedokļa aplūkots prievārds par, jo akadēmiķa Endzelīna pirmskara darbības laikā tas nefigurēja nevienā skaužamā izteiksmē. Tāpēc mūsu dienās latviešu valodā mierīgi plaukst un zied tādas nelatviskas izteiksmes kā es aizmirsu  p a r  jūsu grāmatu, tas atgādina  p a r  notikušo traģēdiju, viņam neviens nepārmetīs  p a r  novirzi no maršruta, mēs  p a r  to nezinājām u. tml.
     Kāpēc prievārdu vajātāji nevēršas pret šo nepareizi lietoto prievārdu?

Endzelīns un prievārdu atmešana I

Tēvi…

No «Profesora J. Endzelīna atbildēm» pārpublicēju šo to par prievārdu nepamatotu atmešanu (kopumā vārds prepozicija atbildēs ir minēts 54 reizes).

• Daži mūsu rakstnieki, padzirduši, ka prepozicijas dažkārt var aizstāt attiecīgi substantīvu locījumi, atmet tās arī tādos gadījumos, kur tās nepieciešams lietot. Piemēri (K. Grigora savākti):
     (..) līgavainis ar tautu meitu zirgā — līgavainis ar tautu meitu uz zirga.
     [Un nevis kā mūsdienu nosacītie jaunieši raksta, kaut gan LNB ir pareizi aizrakstīts priekšā.

     Es, kā jūs paši saprotat, nosodu gan. 
     Tāpat arī slavenie dīvānā pirdēji sēž uz dīvāna, nevis tajā iekšā. — S. K.]
     • Beidzamajā laikā novērojama tieksme bez vajadzības skaust prepozicijas. Tā «Br. Z.» raksta: Čechoslovakija … būtu ienaidnieku ielenkta, kas to atgrieztu pārējai pasaulei (pareizi: no pārējās pasaules).
     • Apkaŗojams netikums bez vajadzības skaust prepozicijas. Nepareizs, piem., ir «J. Z.» nodrukātais teikums «atraisījusies visām važām» (pareizi: no visām važām).
     • Teikumā «suns savu laupījumu satveŗ kājām, bet kaķis ar muti» izteikts kontrasts, tādēļ labāk lietāt prepozic. ar abos gadījumos: «suns savu laupījumu satveŗ ar kājām, bet kaķis ar muti».
     • Prepozicija par bez iemesla atmesta šādā teikumā: «pieaug interese lauku darbam»; ar prepoziciju: «pieaug interese par lauku darbu».
     • Nevietā atmesta prepozicija šādā («Rītā» nodrukātā) teikumā: bumbu sprādzieniem (pareizi: ar bumbu sprādzieniem) nogalināti 500 cilvēku.
     • Žurnālā «Universitas» rakstīts: «sirdis ir vēl pārpilnas atceri». Te nedrīkst atmest prepoziciju un pareizi jāsaka: sirdis ir vēl pārpilnas ar atceri.
     • Peļama ir mūsu dienās novērojamā tendence bez vajadzības skaust prepozicijas, ar ko dažkārt teksts kļūst pārprotams, pat nesaprotams. Tâ, piem., «Rīts» raksta: pārējiem eksemplāriem vajadzēja iepriekš parakstīties. Pareizi: uz pārējiem eksemplāriem vajadzēja iepriekš parakstīties.
     • Kommentējot K. Sensansa skaņdarbu «Nāves deja», radio programmā minēts teikums «Nāve pieklauvē kapiem». Šai teikumā bez kāda pamata atmesta prepozicija «pie» (pieklauvē pie kapiem), un arī verbs klauvēt nav laikam latvisks, kāpēc labāk teikt: nāve piedauza (vai klaudzina) pie kapiem.
     • Pēc verba piederēt jāliek prepozicija «pie», kur tas vajadzīgs, piem.: latvieši pieder pie āriešu rases (ne: āriešu rasei!).
     • Teikums – «viņa piederēja tām māksliniecēm» (A. Bērziņš — «Jaunākajās Ziņās») — saprotams piederības nozīmē; te nav jāvairās no prepozicijas lietošanas un jāraksta: «viņa piederēja pie tām māksliniecēm».
     • Ka var nonākt līdz absurdam, atmetot bez vajadzības prepozicijas, rāda šāds «Rītā» nodrukāts teikums: «nelaiķis piederēja biedrības dibinātājiem». Pareizi: «piederēja pie biedrības dibinātājiem».

Manim, tevim un sevim

Pēc lietus

Virtuālās skolas 11. klases stilistikas kursā var uzzināt, ka «tiek lietotas nepareizas vietniekvārdu locījumu formas pie tevīm, pie manīm», bet pareizi ir pie tevis un pie manis, taču ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts, ka formas ar garumzīmi ir dialektisms un latviešu literārajā valodā mierīgi var teikt pie tevim un pie manim. Tikai virtuālās skolas 12. klases prievārdu apskatā jaunieši uzzinās, ka «senie vietniekvārdu instrumentāļi manim, tevim, sevim var būt saistīti ar dažādiem prievārdiem».
     «Profesora J. Endzelīna atbildēs» tas ir paskaidrots šādi.

«Personisko pronōmenu instrumentāļa formas manim, tevim, sevim senāk nostājās tikai pēc instrumentāļa prepozicijas «ar»: ar manim, ar tevim, ar sevim. Tikai vēlāk, kad instrumentāļi panīka un formas ziņā sakrita ar akuzātīvu, arī šīs pronōmena formas (manim, tevim, sevim) nesajuta vairs kā instrumentāļus un tās varēja likt pēc visām prepozicijām: ar, pie, ap, pēc, gar, līdz, starp, bez, zem, apakš utt. manim, tevim, sevim blakus akuzātīva formām: ar, ap, par, pār, caur, gar, pret, starp mani, tevi, sevi un ģenitīva formām: aiz, bez, no, pēc, uz, apakš manis, tevis, sevis. Tagad rakstu valodā abas formas atzīstamas par pilntiesīgām, tā ka var teikt: ar manim (vai: ar mani) tu nejoko! bez tevim (vai: bez tevis) man nebūs dzīves! viņš uz sevim (vai: viņš uz sevi) vien lūkojas.»

     Un, kā saka, tas vēl nav viss: senākās vienskaitļa instrumentāļa formas manim, tevim un sevim var izmantot arī par datīvu, piemēram, «Manu nabaga taurenīt: uz spārniņiem guļ tevim rasa» (Rainis), lai gan «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika» atzīst, ka «no mūsdienu literārās valodas viedokļa šāds datīvs uzskatāms par dialektismu».