Manim, tevim un sevim

Pēc lietus

Virtuālās skolas 11. klases stilistikas kursā var uzzināt, ka «tiek lietotas nepareizas vietniekvārdu locījumu formas pie tevīm, pie manīm», bet pareizi ir pie tevis un pie manis, taču ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts, ka formas ar garumzīmi ir dialektisms un latviešu literārajā valodā mierīgi var teikt pie tevim un pie manim. Tikai virtuālās skolas 12. klases prievārdu apskatā jaunieši uzzinās, ka «senie vietniekvārdu instrumentāļi manim, tevim, sevim var būt saistīti ar dažādiem prievārdiem».
     «Profesora J. Endzelīna atbildēs» tas ir paskaidrots šādi.

«Personisko pronōmenu instrumentāļa formas manim, tevim, sevim senāk nostājās tikai pēc instrumentāļa prepozicijas «ar»: ar manim, ar tevim, ar sevim. Tikai vēlāk, kad instrumentāļi panīka un formas ziņā sakrita ar akuzātīvu, arī šīs pronōmena formas (manim, tevim, sevim) nesajuta vairs kā instrumentāļus un tās varēja likt pēc visām prepozicijām: ar, pie, ap, pēc, gar, līdz, starp, bez, zem, apakš utt. manim, tevim, sevim blakus akuzātīva formām: ar, ap, par, pār, caur, gar, pret, starp mani, tevi, sevi un ģenitīva formām: aiz, bez, no, pēc, uz, apakš manis, tevis, sevis. Tagad rakstu valodā abas formas atzīstamas par pilntiesīgām, tā ka var teikt: ar manim (vai: ar mani) tu nejoko! bez tevim (vai: bez tevis) man nebūs dzīves! viņš uz sevim (vai: viņš uz sevi) vien lūkojas.»

     Un, kā saka, tas vēl nav viss: senākās vienskaitļa instrumentāļa formas manim, tevim un sevim var izmantot arī par datīvu, piemēram, «Manu nabaga taurenīt: uz spārniņiem guļ tevim rasa» (Rainis), lai gan «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika» atzīst, ka «no mūsdienu literārās valodas viedokļa šāds datīvs uzskatāms par dialektismu».